Laika zīmētājs

Intervija ar dienvidafrikāņu mākslinieku Viljamu Kentridžu

07/05/2019

Viens no Eiropas vecākajiem mākslas forumiem – 1947. gadā dibinātais Holandes festivāls – šogad piedzīvos savu 72. izlaidumu. Festivāls sevi vienmēr pieteicis vienkārši un lakoniski – labākās operas, dejas un muzikālās izrādes, ko izpilda pasaules labākie mākslinieki. Šovasar Holandes festivāla ietvaros (29. maijs–23. jūnijs) pirmoreiz apmeklētājiem tiek piedāvāts jauns sadarbības modelis – ar diviem piesaistītajiem māksliniekiem. Abi – gan Viljams Kentridžs (Dienvidāfrika), gan Fostēns Linjekula (Kongo) – dzīvo un strādā Āfrikas dienvidu daļā, turklāt abu aktivitātēm piemīt globāls vēriens un ir sava, ne ar vienu citu nesajaucama balss.

The Head & The Load © Stella Oliver

Festivāls tiek atklāts ar mūzikla The Head & The Load (Galva un nasta) jauniestudējumu, ko veidojis Viljams Kentridžs; tas ir episks veltījums par daudzajiem tūkstošiem afrikāņu, kuri Pirmā pasaules kara laikā kalpoja par nesējiem britu, franču un vācu armijās. Mūziku izrādei, kas apvieno mūziku, deju, kino projekcijas, mehāniskas skulptūras un ēnu teātri, sarakstījis viens no vadošajiem Dienvidāfrikas komponistiem Filips Millers.

Paper Music @ Berliner Festspiele - Foreign Affairs © Christopher Hewitt

Līdztekus atklāšanas izrādei festivāla laikā tiks demonstrētas arī Kentridža starpžanru performances Paper Music (Papīra mūzika) un Ursonate (Ursonāte), savukārt Amsterdamas EYE kinomuzejā būs skatāms retrospektīvs projekts – izstāde “Viljams Kentridžs – desmit zīmējumi projekcijai” (3. jūnijs–1. septembris). Tur tiks izrādīta arī viņa Dienvidāfrikas trauksmainajai vēsturei veltītā 10 īsfilmu sērija, kas tapusi laikā no 1989. līdz 2011. gadam un savulaik Kentridžam atnesa starptautisku atpazīstamību. 2015. gadā mākslinieks šo darbu uzdāvināja EYE kinomuzejam. Izstādē iekļauta arī kino instalācija O Sentimental Machine (O sentimentālā mašīna, 2015), kur izmantota krievu revolucionāra Ļeva Trocka runa, ko viņš ierakstīja, atrazdamies trimdā Turcijā.

Viljams Kentridžs dzimis 1955. gadā Johannesburgā. Universitātē studējis politoloģiju un Āfrikas studijas, pēc tam – tēlotājmākslu Johannesburgas Mākslas fondā un mīmu un dramatisko mākslu Parīzē. Šodien viņš pazīstams kā multimediāls mākslinieks, kas ar apbrīnojamu virtuozitāti un vieglumu mākslas darba veselumā sapludina filmu, skaņu, mūziku, tēlniecību, kolāžu, teātri, animāciju un… šķietami vienkāršu ogles zīmējumu. Pārpasaulīgo un aktuālo. Viņa darbi ir kā viņa paša bieži izmantotā palimpsesta metode, kur globālais savijies ar privāto, vēsture ar šodienu, tehnoloģijas ar mākslinieka praksi darbnīcā. Kentridža darbi izgaismo pagātni, lai izprastu tagadni un izdzīvotu nākotnē. Tajos nav atsvešinātības, bet piesātināta klātbūtnes sajūta. Tie uzrunā poētiski un vienlaikus ļoti tieši, izaicinot skatītāju gan intelektuāli, gan emocionāli. Kaut Kentridžs tiek piepulcēts politiski tendētiem māksliniekiem, viņa mākslas valodai piemīt ar roku vilkta zīmējuma cilvēciskais īstums. Kentridžs ir zīmētājs gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Viljama Kentridža darbi tikuši izstādīti Venēcijas biennālē, Kaseles documenta, Tate Modern Londonā un Modernās Mākslas muzejā Ņujorkā; kā operas un teātra režisors viņš sadarbojies gan ar Metropolitēna operu Ņujorkā, gan Karalisko operu Londonā. Viņš nešaubīgi ir piepulcējams ražīgākajiem mūsdienu māksliniekiem.

Šī intervija notika neklātienē. Viljams Kentridžs atradās savā darbnīcā Johannesburgā, es – Rīgā. Mirklī, kad viņš bija atbildējis uz pēdējo jautājumu, pulkstenis Johannesburgā rādīja 22:30 vakarā (23:30 Rīgā) un aiz viņa darbnīcas loga tikko bija sācis līt...

The Head & The Load © Stella Oliver

Jūsu darba nosaukums “Galva un nasta” (The Head & The Load) ir ņemts no ganiešu sakāmvārda: “Gan galva, gan nasta ir problēmas kaklam”. Kādas ir lielākās problēmas mūslaiku māksliniekam?

Jūs man uzdodat grūtus jautājumus. Atgriezīsimies pie šī jautājuma, kad būs pienācis laiks.

Savos mākslas darbos jūs izvēlaties runāt par ārkārtīgi nopietnām tēmām (kā aparteīds, koloniālisma sekas, totalitārisms, karš un netaisnība) liriskā veidā. Kāpēc izvēlaties šādu valodu?

Neviens neizvēlas savu valodu; vienkārši nākas atklāt, ka tavs darbs jau sen runā šajā valodā.

Es domāju, ka jau no pirmajiem gadiem darbnīcā man bija skaidrs, ka man saviem darbiem ir dažāda veida personiska piesaiste – vai tie bija saistīti ar mani, manu sievu un manu ģimeni, vai manām bērnības atmiņām, vai arī ar lielākām lietām, plašākiem mani interesējošiem jautājumiem – piemēram, to, kas notika Dienvidāfrikā. Tā bija teju kā dienasgrāmata, kur viss atļauts – no personiskā līdz politiskiem un sociāliem jautājumiem. Tas bija saistīts arī ar to, ka pamazām atklāju, ka cilvēkam ir daudz neskaidrību gan par savas tiešās dzīves izpratni, gan par savas dzīves savienošanu ar plašāku sociālo dzīvi. Un ja tā visa rezultāts ir liriskums, nevis skarbums, tad tas ir bonuss, nevis kaut kāds apzināts panākums. Tas atklājas tikai beigās.

The Head & The Load © Stella Oliver

Jūsu mākslas darbos ļoti bieži parādās ideja par vēsturi kā kolāžu. Vai pastāv kas tāds, ko mēs varētu saukt par objektīvo vēsturi, vai arī visa vēsture ir kā subjektīvu fragmentu lupatu deķis?

Nedomāju, ka šiem fragmentiem obligāti jābūt subjektīviem. Tas ir jautājums par apzināšanos, ka viens vēstures notikumu naratīvs, pasludinot kaut kādu vienu skaidrojumu, vienmēr nāk no noteikta skatpunkta, taču pastāv arī citi skatpunkti. Saprast vēsturi nozīmē gan saprast veselu rindu dažādu pasaules izpratnes veidu, gan apzināties paša nezināšanas avotus. Ir jāapzinās, ka tava nezināšana ir citu cilvēku radīta. Ir jāapzinās no mums apslēptie fakti – fakti, kas pastāv, bet mēs tos neredzam, jo mūsu prāti ir pārbāzti ar citām domām. Un jāapzinās, ka ir lietas, ko redzam, taču nespējam piešķirt tām pienākošos nozīmi, jo esam citādu domāšanas modeļu varā. Tāpēc es domāju, ka vēsture kā kolāža ir svarīgs veids, kā saprast pasauli. Tas ļauj paraudzīties skeptiski uz tiem postulātiem, ko sniedz viens vienīgs vēstures naratīvs.

Procesija ir viens no elementiem, kas bieži parādās jūsu darbos. Kā zināms, procesija ir arī reliģisku ceremoniju un publisku svētku sastāvdaļa. Kāpēc procesijas rituāls jums ir svarīgs kā māksliniecisks izteiksmes līdzeklis?

Viena no lietām ir tāda, ka procesija ļauj savākt kopā plašu cilvēku masu – pretstatā vienam statiskam attēlam ar tiem astoņiem cilvēkiem, kas var satilpt uz audekla (vairāk, ja tie ir ļoti maziņi). Redzot viņus pretskatā, arvien paliek tie paši astoņi cilvēki, kas “nāk jums virsū”. Bet ja tā ir laterāla procesija, jūs varat iekļaut ikvienu jūs interesējošo cilvēku. Šīs procesijas sānskatā nāk jau no Platona alas alegorijas… cilvēki, kas nes priekšmetus, metot ēnas uz sienām. Procesijas ir pat manos zīmējumos. Kaut kas fascinējošs ir šajā cilvēku daudzumā, kas parādās sānkustības procesijās…

The Head & The Load © Stella Oliver

Jūsu māksla ir daudzšķautņaina, daudzdimensionāla prakse, kas apvieno zīmējumu, teātri, mūziku, tēlniecību, performanci, ēnu teātri utt. Vai šāda pieeja savā ziņā piedāvā arī atbildi uz jautājumu par mākslas nākotni? Tas ir, vai šajos mainīgajos laikos mākslinieka izteiksmes autentiskums un patiesā būtība var būt atrodama tikai “attiecībās”? Mijiedarbībā, kas atstāj nospiedumu, ko nav iespējams ne nokopēt, ne replicēt?

Es neprognozēšu, ka tā ir mākslas nākotne. Es ļoti labi apzinos to, ko esmu parādā iepriekšējai simtgadei, sākot no Dadas 1916. gadā un tālāk. Atsakoties no mākslas kā formas, viņi panāca, ka māksla kā prakse kļūst daudzkārt plašāka. Tāpēc, ja esi mākslinieks, tu vari strādāt ar mūziku, teātri, performanci, dzeju, deju un tāpat sirdī palikt vizuālais mākslinieks. Dzejniekiem vai rakstniekiem tas būtu daudz sarežģītāk. Tas ir saistīts ar gatavību riskēt un bezbailību, ko pirms 100 gadiem manifestēja dadaisti un arī viņiem sekojošajie sirreālisti. Tas nozīmē, ka mākslas pasaule ir atvērta pret visu, ko kāds dara… un tas ir svētīgi. Nezinu, vai tā būs mūžīgi, bet šobrīd nav nekādu pazīmju, ka tas vājinātos. Visas formas – filma, teksts, dzeja vai mūzika – ir māksliniekam pieejamas kā izteiksmes daļas, ar kuru palīdzību izpētīt, pārveidot vai pārinterpretēt pasauli.

Viljams Kentridžs. 10 Drawings for Projection. Zīmējumss filmai "Tide Table" (2003).

Jūs reiz teicāt, ka “zīmējums ir neverbāls domāšanas process”. Bet vai mākslas radīšana ir apzināts process? Vai arī tā ir īpaša zona – ne šī reālā pasaule, kurā mēs dzīvojam, bet kaut kas noslēpumains?

Jūs man uzdodat tik sarežģītus jautājumus! Jāmēģina saprast, kas ir tas, ko katrs mēs darām. Domāju, ka viss sākas ar impulsu, ar kaut kādu kontaktu ar ārpasauli, ar sociālo pasauli vai ar tēlrades vēstures pasauli, uz ko cilvēks reaģē. Un tad radīšanas procesā cilvēks atklāj, manuprāt, ne jau atbildi, bet jautājumu. Es par to domāju daudz vienkāršākā veidā – es vienkārši ieaicinu pasauli savā darbnīcā, kur ir tēli, atmiņas, sapņi, sienas fotostati, pastkartes, grāmatas – visas tās lietas, lielākoties fiziski objekti, ar ko ir piepildīta darbnīca.

Un tad cilvēks fragmentē un pārkārto pasauli, un pēc tam sūta šo pārkārtoto pasauli atpakaļ – kādas filmas, zīmējuma vai romāna formā. Tāds arī ir tas mākslinieka darbs. Pasaules elementu pārņemšana un rekonstrukcija. Savā ziņā mākslinieks atklāj, ka viselementārākajā līmenī mūsu pasaules izpratne tiek veidota kā iespējamo sakarību konstruēšana no dažādu fragmentu jūkļa. Tas var arī rezultēties “nesakarībā”, taču vienalga apliecina, ka mūsos ir dziļa fiziska vajadzība pēc sakarību veidošanas.

Esat teicis, ka jums arvien vajag kaut ko zīmēt uz papīra. Kāpēc? Un kāpēc jums tas ir jādara ar ogli?

Manuprāt, impulss būt par mākslinieku nenozīmē to, ka jums ir kaut kas īpašs, ko teikt, bet gan, ka jums ir nepieciešamība pēc fiziskas sevis manifestācijas. Tam vienmēr ir sakars ar kaut kā iztrūkumu, ar nepiemērotību pasaulei – ar to, ka tāds, kā esi, nav gana. Caur mākslu tu vari skatīties uz sevi tā, kā citi skatās uz kaut ko tevis radītu, līdz ar to šis neatkarīgais objekts, uz ko skatās, kādā brīdī var aizstāt tevi pašu. Šī ir tā nepieciešamība, kas man liek zīmēt, taču tikpat labi tā varētu būt nepieciešamība radīt skaņu vai žestu. Būtu jārunā ar psihoanalītiķi, lai atklātu, kas ir šīs nepieciešamības dziļākais cēlonis – dažos cilvēkos tas ir, bet citos nav nemaz… un lai saprastu, kāpēc šīs nepieciešamības trūkums ir svētība.

Kāpēc jums ir svarīgi savu mākslu radīt pašam – ar savu roku?

Māksla ir kustības telpā – šajā gadījumā darbnīcā – ķermeniska aktivitāte. Ir jāizmanto muskuļi, enerģija, jānonāk līdz sava ķermeņa galējai robežai, pat ja tie ir tikai pirkstu kauliņi, radot ļoti smalku, detalizētu zīmējumu. Tā ir mākslas galvenā sastāvdaļa. Tā nav smadzeņu aktivitāte, kur tu sēdi krēslā un domā, vismaz ne man. Tikai tad, kad es pieceļos no krēsla, sāku kustēties vai nonāku kontaktā ar materiālu, es jūtu, ka ieplūst dzīvība, doma, kam es uzticos. Sēžot krēslā, man nav būtisku domu – mans prāts ieslēdzas neitrālajā pārnesumā. Tam es neuzticētos pat tik, cik melns aiz naga.

Līdz ar to roka man ir būtiska mākslas daļa. Man ir daudz projektu, kur iesaistītas arī daudzas citas rokas, piemēram, taisot skulptūras vai aužot tekstilijas. Taču zīmējumu man ir svarīgi radīt pašam. Liktos dikti dīvaini, ja šo uzdevumu es deleģētu kādam citam. Taču aiz zīmējuma robežas ir ļoti daudz citu uzdevumu, kur citi cilvēki ir ļoti svarīgi.

The Head & The Load © Stella Oliver

Jūs vienmēr esat bijis “melnbaltais” mākslinieks. Vai tas nozīmē, ka krāsa jums nav būtiska?

Nē, krāsa manos darbos noteikti ir. Bet lielākā daļa ir atrasta krāsu kartēs vai tabulās. Ir cilvēki, kuriem nav muzikālās dzirdes, kamēr citi ļoti labi var noturēt meldiņu. Esmu viens no tiem, kuriem nav muzikālās dzirdes, un es teiktu arī, ka man nav krāsu redzes. Tas nenozīmē, ka es neredzu, ja krāsas nav pareizas vai nesader kopā, vai nepamanu, ja tās ir brīnišķīgi saskaņotas. Taču tāpat kā, varot uztvert, ja kāds dzied šķībi, tas nepalīdz pašam dziedāt pareizi, fakts, ka es redzu nepareizi saliktas krāsas, man nepalīdz pašam sajaukt krāsas pareizi. Kad jaucu krāsas, tas vienmēr beidzas vienādi – ar ļoti šauru spektru. Tāpēc mana vienīgā izeja ir atrast alternatīvus krāsu kārtošanas veidus.

Taču kaut kas mani fascinē monohromajos darbos, melnbaltajos darbos, kas tos saista ar druku, ar melnbalto fotogrāfiju, ar attēlu radīšanas tehnoloģiju vēsturi – gravēšanu, kodināšanu un ksilogrāfiju. Tas padara manus darbus tuvākus iespieddarbu, rakstīšanas un lasīšanas pasaulei un attālina no tekstūru simulakru pasaules, no tradicionālās eļļas glezniecības pasaules, kas sākās līdz ar Ziemeļu renesansi.

Jūsu darbos ir daudz dažādu atsauču, un jums ir milzīgs attēlu un citu objektu krājums, uz ko jūs atsaucaties viscaur savā darba procesā. Ko jūs kolekcionējat un ko uzskatāt par kolekcionēšanas vērtu?

Neesmu kolekcionārs no dabas. Šajos vairāk nekā 40 gados, ko strādāju kā mākslinieks, esmu savā īpašumā ieguvis vairākus mākslas darbus – lielākoties manis iecienītu mākslinieku grafikas un attēlus, kas man bija būtiski jaunībā, studiju gados. Goijas, daži Dīreri un Rembranti. Taču priekš cilvēka, kurš dzīvi pavadījis, skatoties uz mākslu, manā kolekcijā ir ārkārtīgi maz mākslas darbu.

Taču man ir pamazām pieaugošs tēlu krājums, ko izmantoju savos darbos. Katru reizi, kad liekas, ka zīmēju kaut ko jaunu, nākas secināt, ka esmu to uzzīmējis jau pirms 15 gadiem. Reiz es sastādīju sarakstu ar lietām, ko esmu zīmējis, un otru sarakstu ar lietām, ko neesmu zīmējis. Un tad es sapratu, ka, lai gan esmu centies zīmēt lietas tikai no otrā saraksta, piemēram, nīlzirgu, nevis degunradzi, noteiktu šķirņu suņus vai noteikta veida ēdienus –, labāk zīmēju 403 degunradžus, nevis savu pirmo nīlzirgu. Līdz ar to var teikt, ka man nav brīvas izvēles noteikt, kādus tēlus es zīmēšu; ir tēli, kas ir iesēdušies muskuļos un prātā, un ir tēli, kas tiem ir sveši.

Jūs ļoti bieži strādājat ar lielformāta darbiem. Kāpēc? Vai uzskatāt, ka monumentālisms uz skatītāju atstāj tiešāku iespaidu?

Monumentālisms ir interesants, it īpaši, strādājot ar projekcijām – tad var uzzīmēt sīku zīmējumu, kas, projicējot to uz lielas sienas, kļūst milzīgs. Tāpēc es daudz strādāju ar tādu kā provizorisko monumentālismu. Reizēm es uzzīmēju mazus zīmējumus, kas pārtop lielformāta tekstilijās; pēdējā laikā esmu darbojies ar skulptūrām, kas izvērsušās no kaut kā rokās paņemama par kaut ko, zem kā var nostāties apakšā.

Taču es joprojām neesmu pārliecināts, ko šādas mēroga izmaiņas nozīmē – vai tā ir tikai tāda sevis “uzpūšana”, vai arī ir kaut kas fundamentāli atšķirīgs konfrontācijā ar šāda izmēra un svara objektu. Esmu radījis vairākas lielas skulptūras, kas šobrīd tiek atlietas, un, kad tās būs pabeigtas, es spēšu novērtēt, vai tā ir tikai tāda muļķība, vai arī tur ir kaut kas interesants.

Viljama Kentridža monumentālā frīze Triumphs and Laments uz Tibras krastmalas sienas Romā, 2016. Foto: Una Meistere

2016. gadā jūs izveidojāt “Triumfus un vaimanas” (Triumphs and Laments, 2016) – 500 metrus garu frīzi uz Tibras krastmalas sienas Romā. Tā bija paredzēta kā īslaicīgs/izzūdošs objekts un šobrīd tur pamazām aiziet nebūtībā. Vai piekrītat, ka īslaicīgs nospiedums reizēm var būt spēcīgāks un atstāt paliekošāku iespaidu, nekā kaut kas pastāvīgs, arī mākslā?

“Triumfi un vaimanas” nebija iecerēts kā īslaicīgs darbs, vienkārši nepieciešamība lika tam kļūt pārejošam. Tas savienojās ar dabu, ar sienas mainīgo krāsu, ar visām baktērijām, kas dzīvo uz travertīna sienas. Domāju, ka darbs noturēsies vismaz septiņus gadus, taču izskatās, ka tas nodzīvos tikai četrus. Ir skumji noskatīties, kā tēli pazūd… Šobrīd izzušanas process ir pusē, un tajā ir kaut kas maģisks – šķiet, ka tēli izplūst no sienas kā nejauši plankumi uz akmens bluķiem.

Kad tie būs izzuduši pavisam, tie saglabās savu klātbūtni – cilvēku atmiņās, grāmatās vai vienkārši nostāstos. Taču tad krastmalas sienas atkal kļūs par baltu audeklu, kur zīmēt jau citiem cilvēkiem. Tas viss labi atbilst idejai par mūsu atmiņas un mūsu vēstures izgaišanu; turklāt šis darbs nepasludina sevi par vienīgo un galīgo Romas un visas Itālijas vēsturi. Tieši pretēji – tā ir tikai viena versija, ko citi var vai nu nokritizēt, vai attīstīt paši savu stāstu.

Vai ticat, ka māksla var padarīt pasauli labāku? Vai tā ir gana spēcīga, lai kaut ko mainītu šajā attīstītā kapitālisma sabiedrībā, kas balansē starp dažādām galējībām?

Runājot par mākslas spēku, es domāju pats par savu personisko mākslas pieredzi, to, kā mani ir veidojuši man apkārt notiekošie vēsturiskie notikumi. Kā mani ir veidojuši pazīstami impulsi un dažādos dzīves brīžos izlasītās grāmatām, redzētās filmas vai dzirdētā mūzika. Un es saprotu, ka tajā visā ir milzīgs cilvēciskās konsolidācijas spēks.

Šie kultūras objekti, šo impulsu apliecinājumi pēkšņi rada aizrautību par jaunu redzējumu uz pasauli, par kopības sajūtu ar cilvēkiem visā pasaulē, kas lasījuši to pašu grāmatu. Caur šo grāmatu cilvēki spēj nodibināt kontaktu viens ar otru. Un es uzskatu, ka šis indivīda paškonstruēšanās veids – pat attīstīta kapitālisma sabiedrībā – ir fundamentāls mūsu esamības pamats.

Es nedomāju, ka mākslas darbs var uzreiz mainīt sabiedrību. Lai gan, to sakot, iedomājos, ka šāds ietekmes spēks, šķiet, piemīt daudz kam no tā, kas parādās sociālajos medijos. Un 200 zīmes gara teksta vietā tikpat labi var būt labāks vai sliktāks mākslas darbs. Pasaule mainās, un to maina tajā dzīvojošie cilvēki, savukārt cilvēkus maina visdažādākās lietas, no kurām māksla, literatūra un mūzika ir tikai daži fundamentāli elementi.

Kas mūsdienās ir lielākā mākslinieka atbildība, ja tāda ir?

Lielākā atbildība… Es vienmēr rodu mierinājumu Gabriela Garsijas Markesa teicienā, ka rakstnieka revolucionārais pienākums ir labi rakstīt, mākslinieka gadījumā tas būtu – apzinīgi strādāt savā darbnīcā. Un no tā izrietēs viss pārējais.

Kā jums liekas, vai nākamās paaudzes spēs izprast to, kā mēs dzīvojām un ko mēs domājām, skatoties uz jūsu mākslu vai uz šodienas mākslu vispār?

Skatoties uz manu mākslu, varētu ieraudzīt noteiktu versiju par Dienvidāfrikas vēsturi pēdējo 40 gadu laikā, taču tas būtu viens konkrēts skatpunkts. Tāpēc es galīgi negribētu uzņemties atbildību par Dienvidāfrikas vēstures vai Dienvidāfrikas mākslas reprezentāciju. Taču tā tas mēdz notikt. Sajūtas par dažādām pilsētām mums veido, piemēram, detektīvromāni, kuru darbība tur norisinās un ko mēs tad arī iztēlojamies. Līdzīgi arī dažādu vietu izjūtu lielā mērā strukturē operas, ko esam par šīm vietām redzējuši, romāni, ko esam lasījuši, stāsti, ko esam dzirdējuši, vai filmas, ko esam redzējuši.

Mēs vienmēr cenšamies konstruēt sakarības no visiem mūsu rīcībā esošajiem fragmentiem, un, pat ja šie fragmenti nav ideāli vai ir aplami, tas mūs neattur no pasaules iztēlošanās. Un tā šķiet viena no fundamentālajām cilvēka iezīmēm. Šī neremdināmā tieksme saprast pasauli.