Mēs par to sākām runāt
Intervija ar igauņu mākslas darbinieci un kuratori Airi Trīsbergu
07/06/2019
Šī gada 8. aprīlī Tallinā trīs politiskās partijas parakstīja līgumu par vienošanos jaunievēlētā Igaunijas parlamenta koalīcijā. Viena no šīm partijām, kas tagad arī piedalās valdības veidošanā, ir skandalozā EKRE jeb Nacionāli konservatīvā tautas partija. Šīs partijas iekļaušana valdībā ir pretrunīgi vērtēta un daudzus dara bažīgus, jo uzskata to par vietējo variāciju visā Eiropā pieaugošajam labējā populisma vilnim. EKRE līderi ieņem izteikti konservatīvas, pret migrāciju un dažādām minoritātēm vērtas pozīcijas, kuras brīžiem var interpretēt kā cilvēktiesības ierobežojošas.
Divas dienas iepriekš, 6. aprīlī, ISSP telpās Berga Bazārā Rīgas Foto biennāles - NEXT 2019 ietvaros notika simpozijs “(Ne)aktīvisma manifestācijas pēdējā laika Baltijas mākslā”, kurā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pārstāves un pārstāvji dalījās ar dažādiem mākslas un aktīvisma pārklāšanās piemēriem. Viena no galvenajām simpozija dalībniecēm bija igauņu mākslas darbiniece, kuratore un rakstniece Airi Trīsberga, kas savā prezentācijā stāstīja par vizuālās valodas izmantojuma un ietekmes piemēriem Igaunijas publiskajā politikā, tostarp protestos pret jaunajiem, potenciālajiem valdošās koalīcijas dalībniekiem.
Trīsberga, kurai sevi labpatīk dēvēt par “mākslas darbinieci”, mākslas politiskās dimensijas laukos darbojas jau no 2000. gadu sākuma, kad beidza mākslas vēstures studijas Tallinā. Viņa darbojas gan kā rakstniece un publiciste, gan kuratore, gan pasākumu organizētāja dažādos projektos, kas saistīti ar aktīvismu, politisko mākslu, feminismu, dzimtes politiku, seksualitāti un mākslinieku darba apstākļiem. Papildus teorētiskajai un praktiskajai darbībai mākslas ietvaros viņa arī pati ir negurstoša pilsonisko procesu dalībniece Igaunijā un ārpus tās.
2015. gadā jūs kopā ar Minnu Henriksoni un Eriku Krikorcu sarakstījāt grāmatu “Mākslas darbinieki: materiālie apstākļi un darba problēmas mūsdienu mākslas praksē”. Mūsu reģionā mākslinieku darba apstākļi varbūt arī nav tas biežāk pieminētais temats. Kā jūs pie tā nonācāt un kas ir galvenās lietas, kam jūs šajā grāmatā pievēršaties?
Patiesībā Igaunijas kontekstā nevarētu teikt, ka tas nav plaši apspriests temats. Ap 2010. gadu parādījās cilvēku grupa, kas par to sāka runāt, organizējot diskusijas un uzdodot jautājumus par mākslinieku darba apstākļiem Igaunijā. Arī es tur piedalījos. Tas bija kolektīvs process, kura ietvaros mākslas praktiķi sanāca kopā. Mēs aplūkojām pašreizējos apstākļus un to trūkumus, apspriedām, pie kā mums vajadzētu vērsties. Daži no galvenajiem tematiem, par ko mēs runājām, bija neapmaksāts darbs, jo sevišķi gadījumos, kad mākslinieki piedalās izstādēs par velti. Mūsu diskusiju rezultātā šī prakse tagad Igaunijā ir krietni mainījusies. Vēl viens temats, ko mēs daudz apspriedām, bija veselības apdrošināšana māksliniekiem, jo, esot pašnodarbinātam – kādi ir daudzi mākslinieki ir –, tu izkrīti no daudzām sabiedrības modalitātēm un nodrošinājumiem. Es teiktu, ka šie bija divi galvenie temati. Bija arī citi, plašāki un šaurāki, apmēram pusgadu mēs regulāri tikāmies un par tiem runājām, un tad arī sākām iet, tā teikt, “ārā” – mēs runājām ar kuratoriem un māksliniekiem, devāmies uz Kultūras ministriju un Kultūrkapitāla fondu, runājām ar mecenātiem, un mūsu aktivitāšu rezultātā Kultūras ministrija tiešām izveidoja darba grupu, kuras uzdevums bija sakārtot mākslinieku veselības apdrošināšanas jautājumu, un tika panāktas zināmas juridiskas izmaiņas. Līdz ar to Igaunijā šādu diskusiju procesi ir notikuši. Un šī grāmata sava ziņā tos dokumentē un veido naratīvu par to, kā tika runāts par šiem jautājumiem.
Kas, jūsuprāt, bija iemesli, kāpēc šī iniciatīva ieguva tādu spēku, ka bija iespējams panākt reālas pārmaiņas?
Tas ir pieminēts vienā no grāmatas tekstiem... Organizēšanās bieži notiek, kad ir sasniegts zināms afekta stāvoklis – kad kaut kā ir sakrājies par daudz.
Kritiskais punkts.
Šajā gadījumā bija īpatnēja situācija – Tallinas Mākslas telpā notika izstāde, kas pievērsās darba apstākļu tēmai – ļoti vispārīgi. Parlamentā tolaik tika apspriesta jauna darba apstākļu likumdošana, kas liberalizētu darba tirgu. Izstāde bija atbilde uz to. Tā aplūkoja dažādus piemērus no Rietumus kapitālistiskajām ekonomikām 70. gados. Un notika tā, ka daudziem māksliniekiem bija pasūtīts šai izstādei radīt jaunus darbus, bet nebija naudas, ko viņiem samaksāt. Un bija arī atšķirība starp ārzemju māksliniekiem, kuriem kaut kas tika samaksāts, un pašmāju, kuriem netika nekas. Un kļuva skaidri redzams dubultstandarts – kā nākas, ka mēs no mākslas pozīcijām runājam par strādnieku apstākļiem, bet darba apstākļus paši savā jomā neņemam vērā? Šīs izstādes pretruna zināmā mērā kļuva par katalizatoru.
Kā un kāpēc jūsu pašas prakse kļuva saistīta ar aktīvismu?
Labs jautājums. (Smejas.) Manuprāt, tas sākās, kad es vēl biju mākslas vēstures studente, agrīnajos 2000. gados. Tas bija laiks, kad ļoti spēcīgi darbojās pretglobalizācijas kustība. Tās ietvaros bija daudz pārklāšanās starp mākslu un aktīvismu, un tika izmantotas dažādas vizuālās formas, un ne vienmēr bija skaidrs – vai tā ir māksla? Vai tur ir iesaistīti mākslinieki? Vienlaikus šī kustība iedvesmoja māksliniekus, kuri attiecīgi radīja jaunus darbus ar aktīvisma dimensiju. Un tas bija laiks, kad es nonācu mākslas vidē, un uz kādu laiku man radās iespaids, ka māksla un aktīvisms sader kopā.
Bet es domāju, ka mūsdienu mākslai ir jābūt arī platformai, kurā tiek veidots politiskais diskurss un radītas jaunas zināšanas, un vārds “aktīvisms” tam ne vienmēr ir vispiemērotākais. Ir daudzi veidi, kā piedalīties politiskajā diskursā, un tev nav obligāti jābūt aktīvistam. Ir daudz citu formu. Es negaidu, ka visi būs politiski aktīvi.
Vai jūs teiktu, ka šobrīd mākslinieku politiskās iesaistes un aktīvisma līmenis jums liek vilties?
Igaunijā šobrīd var vērot zināmu lūzuma punktu. Kā es minēju savā prezentācijā vakar, labējo populistu partija šobrīd veic pārrunas, kas visdrīzāk beigsies ar viņu tikšanu valdībā, un pēdējās nedēļas tiek organizēti protesti, kuri droši vien turpināsies arī nākotnē. Un mākslinieki tajos ir bijuši ļoti iesaistīti. Tagad grūti paredzēt, kā viss attīstīsies, bet šajos protestos plakāts ir kļuvis par ļoti svarīgu komunikācijas kanālu, jo sevišķi protestos valdības ēkas priekšā. Dažkārt politiķi pirms došanās iekšā piestāj un izlasa visus saukļus. Dažreiz viņi kaut ko komentē vai uzdod kādu jautājumu, un dažkārt plakātu vēstījumi ir pat likuši viņiem mainīt savas pozīcijas noteiktos jautājumos vai mainīt viņu iepriekš teikto medijos. Plakāti ir ļoti svarīgi komunikācijas kanāli. Pagaidām tie lielākoties ir ļoti tekstuāli, bet mākslinieki arvien vairāk un vairāk piedalās to radīšanā.
Kāpēc, jūsuprāt, jums rūp? Skaidrs, ka jūsu interese par politisko un aktīvisma mākslu varētu būt tīri teorētiska, tomēr redzams, ka empātijas un pašas personīgās iesaistes aspekti jums ir svarīgi.
Ja atskatos uz savu praksi, daudz kam no tā, kam pievēršos, ir rezonanse manis pašas dzīvē. Kad organizēju pasākumus, kas pievērsās darba apstākļu nedrošības tēmai, es pati jutos diezgan nedroši un jutu, ka, ja gribu, lai tas mainās, man kaut kas ir jādara. Mana kvīru un feminisma prakse arī ir saistīta ar personīgajām interesēm. Kāds projekts, kurā biju kuratore, bija par slimības tēmu – lielā mērā tāpēc, ka es pati ciešu no hroniskas slimības, es ar to dzīvoju. Tas man bija veids, kā konceptualizēt un arī sublimēt manas sāpes. Bet vienlaikus arī ikreiz, kad tu nonāc situācijā, kurā par kaut ko jācīnās, tevī attīstās automātiska solidaritāte ar citiem sabiedrības locekļiem, kuri arī cīnās. Varbūt no šīs pozīcijas arī nāk mana empātija.
Kas tas bija par projektu, kurā jūs pievērsāties slimības tēmai?
Tā bija neliela izstāde Potsdamā 2015. gadā, kuras nosaukums bija “Uz drīzu izveseļošanos!” Šo frāzi es dzirdu ļoti bieži, kad esmu sāpēs. Bet tas nenotiks – es nekad neatveseļošos, mana slimība ir hroniska. Bet ar laiku es sapratu, ka šis draudzīgais novēlējums vienlaikus ir arī darba vides imperatīvs, jo kapitālismam vajag veselus cilvēkus. Kad mani kolēģi saka, lai es drīz izveseļojos, viņi neapzināti uz to uzstāj. Neskatoties uz to, ka es nekad “neizveseļošos”. Bet pastāv imperatīvs pēc iespējas ātrāk atgriezties darbā. Un tad, reaģējot uz šo situāciju, es sāku pētīt, kad slimības vai invaliditātes pieredze tikusi izmantota, lai izteiktu sociālu kritiku. Šī izstāde apkopoja dažus tādus momentus, galvenokārt no 70. gadiem, bet ne tikai, kad tas ir noticis. Mēģinot domāt par politisko mobilizāciju un slimību vienā kontekstā, var atrast ļoti dažādas piemēru variācijas, kā par to ticis runāts un kā tas saistījies ar mākslu. Piemēram, HIV aktīvisms 90. gados ASV, kad no valdības un valsts institūcijām tika pieprasīts ieguldīt HIV pētniecībā un ārstēšanā, grafiskā māksla ļoti daudz tika izmantota kā mobilizācijas rīks. Un no šīs kustības arī attīstījās spēcīga un interesanta sociālā kritika. Tad 70. gados bija aktīvisma kustības, kas izmantoja vēstījumu, ka “slimība ir protests pret kapitālistisko ekspluatāciju”. Ja to pārnes uz manu interesi par darba nedrošību, var norādīt, ka nedrošības sajūta neattiecas tikai uz samaksu, bet arī uz jautājumiem par dzīves apstākļiem, mitekli, veselību, aprūpi. Tāpēc mani interesē slimības konceptualizācija. Mani interesē uzdot jautājumu – ja ķermenis ir ražošanas rīks, vai tas var tikt pārvērsts arī par pretošanās rīku? Apskatot dažādus vēstures periodus, es meklēju piemērus, kuros par slimību var domāt kā par pretošanās formu. Bet tas, protams, jāaplūko niansēti, jo slimība nav kaut kas, ko cilvēki izvēlas.
Vai jūs varētu minēt kādus mūsdienu igauņu māksliniekus, kuri taisa vērtīgu politisko un aktīvisma mākslu?
Varbūt es minēšu dažus mazāk zināmus. Piemēram, ir divi performances mākslinieki – Igijs Londs Malgborgs un Meike Londa Malgborga. Viņi nodarbojas ar ļoti interesantu performances mākslu, kas pievēršas dažādām tēmām. Tad vairāk uzmanības būtu pelnījis Evi Pārns, kurš ir kritiski pievērsies nacionālisma tēmai un paralēli darbojas eksperimentālajā mūzikā. Tāpat es gribētu minēt Kirilu Tūlinu.
Igijs Londs Malgborgs un Meike Londa Malgborga performancē "99 Words for Void" ar bruņiniekiem, metālu un tukšām frāzēm. © Inkonst.com
Paldies. Sakiet, vai jūs spētu reducēt savu personīgo politisko iesaistītību, ja mazinātos jūsu nedrošība?
Es to nemaz negribu. Savā ziņā iesaistīšanās politikā man sagādā arī prieku. Citādi es tikai viena mājās lasītu un rakstītu. Ir vispārējs priekšstats, ka dzīvot savrupu privāto dzīvi – tā ir norma un politika – tas ir kaut kas, kas šajā dzīvē reizēm ielaužas un ar ko tad jārēķinās un kaut kas negribīgi jādara. Es tā nedomāju. Bet es jau ilgu laiku esmu daļa no dažādām kustībām un kontrkultūrām, un tā ir kļuvusi par būtisku manas dzīves sastāvdaļu – manas dzīves politiskā dimensija.
