Māksla vienmēr ir bijusi brīvdabā

08/10/2019

Ir grūti iedomāties idilliskāku vietu – visapkārt plešas lekni zaļi pakalni, ganās govis, pūkaini balti mākoņi lēni slīd gaišzilās debesīs, bet šķērsām pāri zālienam tieši pretī simtgadīgam osim kāds novilcis pelēku akmeņu līniju, kas kā zibens šautra sašķeļ pļavu uz pusēm. Britu tēlnieka Ričarda Longa vides instalācija “Pieradinātā klijāna līnija” (Tame Buzzard Line, 2001) ieguļas ainavā tik harmoniski, it kā vienmēr būtu tur bijusi. Vēlāk New Art Centre mājaslapā es lasu: “Lai radītu savus mākslas darbus, Ričards Longs reizēm nostaigā simtiem jūdžu pa visskaistākajām dabas ainavām pasaulē. (..) Šajās pastaigās radusies māksla iemiesojas pa ceļam izveidotu skulptūru, karšu un tekstu veidolā. Skulptūras, ko raksturo vienkāršas līnijas un apļi, kā arī vietēji pieejamais materiāla, iezīmē autora klātbūtni tukšumā. Ar laiku dabas spēki šos darbus absorbēs vai iznīcinās.”

Longa objekts ir tikai viens no daudzajiem mākslas darbiem New Art Centre skulptūru dārzā. Šobrīd apskatāmi vēl teju piecdesmit dažādu paaudžu mākslinieku darbi, tostarp arī Barbaras Hepvortas, Entonija Karo, Maikla Kreiga-Mārtina, Engusa Fērhērsta, Gerija Hjūma, Allena Džonsa, Deivida Neša, Gevina Tērka, Ninas Saundersas, Berija Flanagana un Entonija Gormlija.

Roškortas New Art Centre atrodas aptuveni divu stundu braucienā no Londonas, netālu no gleznainās Solsberijas pilsētiņas, kas pazīstama ar savu krāšņo 13. gadsimta katedrāli, kā arī netālu esošo Stonhendžu.

Diez vai kāds parasts tūrists iedomāsies meklēt mākslas galeriju kaut kur Viltšīras grāfistes nekurienē, tomēr profesionāļiem un visiem, kas interesējas par laikmetīgo mākslu, New Art Centre ir ikonisks galamērķis. Centra dibinātāja un dvēsele ir britu tēlniecības granddāma Medlēna Besboro – viņas izveidotā mākslas galerija laika gaitā ir transformējusies par izglītība projektu, kas uzskatāms par kulmināciju Besboro vairāk nekā 60 gadus ilgajam darbam mākslas pasaulē.

Viss sākās ar mākslas galeriju, ko Besboro atvēra 1958. gadā Londonas Slounstrītā. Tam laikam tas bija novatorisks koncepts, jo galerija kalpoja kā platforma jauniem, tikko mākslas skolas beigušiem autoriem. Arī pašai Besboro bija vien nedaudz pāri 20, viņai nebija īpaši daudz naudas, taču liela apņēmība. Un galerija strauji kļuva par savas jomas celmlauzi, paverot ceļu daudziem turpmākajiem britu mākslas pasaules spīdekļiem.

Strauji augošās īres dēļ Besboro 1994. gadā aizvēra Londonas galeriju un pārcēlās uz sava vīra lauku īpašumu. Pārceļot galeriju (un arī mākslu) ārpus savas ierastās vides, viņa uzsāka pilnīgi jaunu laikmetu Lielbritānijas mākslas vēsturē. New Art Centre joprojām darbojas arī kā komerciāla galerija, taču paralēli tam Besboro ir izveidojusi speciālu projektu, Roškortas izglītības trestu, caur kuru galerijas ienākumi tiek novadīti īpašas mākslas izglītības programmas nodrošināšanai. Viens no tās stūrakmeņiem ir ARTiculation – nacionāls publiskās runas konkurss skolēniem no 15 līdz 19 gadiem. ARTiculation konkurss, kura fināls notiek Kembridžas universitātes Klēras koledžā, iedrošina jauniešus pārliecināti komunicēt un izteikt savas domas un viedokļus par mākslu. Šogad vien konkursam ir jau pieteikušies vairāk nekā tūkstoš skolēnu no 50 Lielbritānijas skolām. Žūrijas vadītājs šogad ir sers Nikolass Serota, bijušais Tate galeriju vadītājs un tagadējais Britu mākslas padomes priekšsēdētājs.
New Art Centre skulptūru parka un mākslas centra sirdī ir nams, kas 1804. gadā celts admirālim lordam Nelsonam. Tagad tam pievienojušās trīs jaunas ēkas – Galerija, Mākslinieku nams un visjaunākā – Dizaina māja. Visu autors ir Stīvens Māršals, kurš tolaik, kad Besboro viņu pirmoreiz uzrunāja šī projekta sakarā, bija vēl pavisam jauns arhitekts. Jaunie korpusi ir celti harmonijā ar esošo arhitektūru gan funkcionālā, gan estētiskā ziņā. Caur lielajiem logiem ēkas savienojas ar apkārtējo ainavu, ļaujot mākslas darbiem elpot un būt dialogā ar dabu un gadalaiku miju. Gan arhitektūrā, gan tajā, kā izkārtoti mākslas darbi, stingri jūtams hierarhijas trūkums – jaunais sajaucies ar veco, tradicionālā tēlniecība ar eksperimentālo. Tas Roškortai sniedz īpašu dzīves (un mākslas) enerģiju, iemiesojot Madlēnas Besboro pārliecību, ka mākslai ir jābūt ikdienas dzīves sastāvdaļai, nevis ieslēgtai kaut kur galerijas vai muzeja sienās. Viņas galerija un parks ir atvērti septiņas dienas nedēļā, un ieeja ir bezmaksas.

Ņemot vērā viņas stalto stāju, ir grūti noticēt, ka Madlēnai Besboro ir jau pāri 80. Viņa joprojām ir šīs vietas dvēsele un enerģētiskais centrs. Un viņa joprojām piedāvā jaunajiem māksliniekiem kādu retu iespēju mūsdienu mākslas tirgus kontekstā – iespēju izrādīt un pārdot savus mākslas darbus. Viņas balss izstaro precizitāti un apņēmību, viņas teiktajā nav liekvārdības. Viņa nevar aiziet pensijā, viņa smejoties saka, jo šeit dzīvo. Un tad viņa stāsta man par savu jaunāko projektu, kas saistīts ar zinātni un savā ziņā ir ARTiculation turpinājums citā kapacitātē: “Ziniet, mēs visi aicinām savus bērnus pievērsties zinātnei, taču viņi galīgi nemāk paskaidrot, kāpēc lidmašīnas nekrīt lejā no debesīm, tāpat viņiem ir grūti artikulēt fiziku un ķīmiju. Viņiem ir jāspēj tas izskaidrot saviem biedriem. Zinātni savā ziņā ir daudz grūtāk izskaidrot nekā vizuālās lietas. Taču zinātniekiem ir jāspēj komunicēt ar māksliniekiem – par to, kāpēc viņi kaut ko vēlas darīt un kā viņi var palīdzēt un padarīt pasauli labāku. Esmu jau uzsākusi sarunas ar vairākiem zinātniekiem, taču esmu tam visam par vecu. Ceru, ka kāds jaunāks turpinās šo ideju.”

Visu mūsu sarunas laiku no Besboro neatkāpjas viņas uzticamais kompanjons – vācu dogs Teo, kura mugura sniedzas man līdz viduklim un kuram ir visinteliģentākās acis, kādas man jebkad nācies redzēt.

Roche Court parkā. Antonijs Gormlijs. Another Time XII. 2010. Foto: New Art Centre

Šodien, staigājot pa jūsu skulptūru parku, atcerējos par sarunu ar tēlnieku Toniju Kregu, kas notika pirms pāris gadiem. Toreiz viņš teica, ka “skulptūra ir gluži kā jauna realitāte. Man tas liekas aizraujoši – ideja par mums apkārt esošās realitātes paplašināšanu”. Ko jums nozīmē skulptūra?

Mums visiem ir talanti, un mums visiem kā cilvēciskām būtnēm ir savi izteiksmes veidi. Taču mākslinieki, manuprāt, to dara īpaši; viņiem tiek dota noteikta valoda, ar ko strādāt. Māksla ir valoda, kurā ne visi spēj runāt.

Mēs uzrunājam visinteresantākos šobrīd strādājošos māksliniekus un jautājam, vai varam izstādīt viņu darbu savā parkā vai galerijā. Mums ir četras vietas, no kurām viņi var izvēlēties. Mēs esam arī komerciāla iestāde; mēs pārdodam viņu mākslu, lai apmaksātu iespēju šeit viesoties bērnu grupām. Mums ir plaša izglītības programma. Pie mums brauc tūkstošiem bērnu, lai gan mums ir tikai parks, ainava un māksla. Taču mēs stāstām viņiem, ka ir jāiemācās saskatīt, domāt un runāt. Nezinu, vai Latvijā ir tāpat, taču šeit bērni ar visiem tiem telefoniem un tamlīdzīgām ierīcēm pavada visu dzīvi, blenžot savā plaukstā. Tas ir briesmīgs veids, kā dzīvot dzīvi. Ir jāvingrina acis.

Nesen runāju ar vienu redzes speciālistu, kurš teica, ka ir ļoti noraizējies par cilvēku attīstības virzienu. Viņam nācies sastapties ar daudziem gadījumiem, kad bērna redze, sasniedzot 11–12 gadu vecumu, ir jau krietni bojāta. Ar redzi tālumā ir daudz sliktāk nekā agrāk. Mēs patiesībā fokusējamies tikai uz to, kas mums ir ļoti tuvu. Mums jāfokusējas gan uz to, kas ir apkārt, gan to, kas ir tālāk prom.

Bērnībā es mēdzu satikt ļoti slavenu arhitektūras korespondentu. Viņu sauca Džons Betdžemens, viņš bija arī dzejnieks. Ejot kopā pa ielu, viņš mēdza teikt: “Ja vēlies uzzināt, kā agrāk izskatījās galvenā iela, skaties augstāk par pirmā stāva veikaliem.” Tā var atklāt, kas agrāk noticis šajos namos, jo tas ne vienmēr ir bijis, teiksim, dārzeņu veikals, tas varēja būt bijis kaut kas pilnīgi cits. Un es ārkārtīgi ticu šai mācībai – ieskatīties aiz, viņpus un iekšpus parādībām.

New Art Centre mēs vadām arī projektu ar nosaukumu ARTiculation, kas izveidots ar mērķi runāt par mākslu. Tas ir konkurss jauniešiem, kuri vēl nav uzsākušu studijas universitātē. Sadarbībā ar vietējiem muzejiem visā Lielbritānijā notiek atlases kārtas. Mančestras, Geitshedas, Kornvolas, Birmingemas, Bristoles un arī Londonas skolās tiek atlasīti bērni, kuru uzdevums ir žūrijas priekšā izteikties par mākslu. Sākumā ir vietējais konkurss, pēc tam pusfināls Londonas Nacionālajā galerijā un tad fināls Kembridžas universitātē. Žūrijā vienmēr ir kāds pazīstams mākslinieks, piemēram, Entonijs Gormlijs. Un balvā ir grāmata. Jā, nekas vairāk – mākslas grāmata. Konkursa mērķis ir ģenerēt idejas un attīstīt spēju runāt auditorijas priekšā.

Es uzskatu, ka iemācīties uzstāties ir ārkārtīgi svarīgi. Mana māte ļoti labi runāja publikas priekšā, viņa bieži mēdza izteikties pa izglītību. Es no viņas to pārņēmu – ka ir svarīgi spēt salikt kopā vārdus. Jo kaut vai piesakoties uz kādu darbu, tev jāiet uz darba interviju un jārunā, iespējams, sešu vai astoņu cilvēku priekšā. Un tu vēlies spēt ieiet šajā telpā ar pārliecību, ka proti izteikties, neuztraucoties par to, kā izskatīsies publikas priekšā. Līdz ar to artikulācija ir tam ļoti labs sākums, taču tā ir tikai viena daļa no visa, ko šeit darām.

Vēl viena mūsu sekcija ir… Daudzus gadus man bija galerija Londonā. Es to atvēru 1958. gadā, un tā bija vieta, kur jaunajiem māksliniekiem tieši no koledžas sola izstādīt savus darbus, jo Londonā tolaik – 50. gadu beigās un 60. gados – tikko studijas beigušajiem neviens neko nepiedāvāja. Tu kaut kā kūlies uz priekšu, un kaut kad tev, iespējams, izdevās sarīkot izstādi kādā no nedaudzajām galerijām. Taču jaunajiem izstāžu telpu nebija, un mūsu galerija bija viena no pirmajām vietām, kur varēja ienākt un teikt: “Es tikko pabeidzu Sentmārtina [koledžu] vai Karalisko koledžu, lūk, šie ir mani darbi…” Mēs devāmies arī uz mākslinieku darbnīcām. Un mums bija labdarības pasākumi kopā ar ievērojamiem aizbildņiem, piemēram, Tate galerijas direktoru seru Džonu Rotenstīnu vai Mākslas padomes priekšsēdētāju seru Kenetu Klārku, mums bija arī Karaliskās mākslas koledžas vadītājs sers Robins Dārvins. Bija visdažādākie ļaudis, kuri uzskatīja to par labu ideju un aizlika savu vārdu.

60. un 70. gados jau palika grūtāk, jo Londonā viss kļuva dārgāks. Mēs sākām ar niecīgu 400 mārciņu īri gadā. Taču tad īre cēlās un cēlās, un cēlās. Mēs noturējāmies līdz 90. gadu vidum. Zemes īpašnieks mums piedāvāja jaunu līgumu, taču tas bija daudzkārt par dārgu.

Tā nu mēs nonācām šeit. Mans vīrs šeit nodarbojās ar lauksaimniecību, mums bija tikai māja un parks. Un viņš teica: “Kāpēc gan tev nespecializēties tēlniecībā, kas tevi ļoti interesē, un neizmantot parku izstādēm?” Tā arī mēs sākām. Tā kā nebija vietas, kur izstādīt zīmējumus un gleznas, nolēmām uzcelt galeriju. Atradām arhitektu Stīvenu Māršalu, kurš tolaik bija pavisam jauns un nevienam nezināms. Viņš uzcēlu mūs galveno galerijas ēku, pēc tam Mākslinieku namu un pavisam nesen arī Dizaina māju. Visas šīs telpas paredzētas dažādu mākslas aspektu eksponēšanai.

Tā kā pastāvam jau tik ilgi, mums ir ļoti plaša auditorija. Agrāk mēdzu braukt uz mākslas mesēm, bet tagad esmu tam par vecu! Turklāt arī uzskatu, ka šobrīd tas viss iet šausmīgā virzienā un māksliniekiem nāk tikai par sliktu. Māksla daudz vairāk ir kļuvusi par preci, nevis neatņemamu dzīves daļu.

Tā kā esam šeit jau tik ilgi, cilvēki pie mums brauc, brauc arī kolekcionāri no visas pasaules. Vēl nupat pagājušajā nedēļā man piezvanīja kāds jauns galerists no Londonas un teica: “No Amerikas ierodas mans labākais kolekcionārs, un es viņu ļoti vēlētos aizvest uz Roškortu, taču neesmu pārliecināts, ka mums tam pietiks laika.” Es prasīju: “Kā viņu sauc?”. Viņš man nosauca kolekcionāra vārdu, uz ko es atbildēju: “Nu, viņš tikko pagāja garām mana biroja logam, kur šobrīd sēžu.” Viņš bija taisnā ceļā no Hītrovas braucis uz šejieni. Visi jau zina, ka šeit ir vislabākā britu modernā māksla, jo mums ir tik sena vēsture. Izstādījām Kornvolas mākslu, tad pievērsāmies vidus paaudzei – Robinam Denijam un citiem. Tajā pašā laikā mēs esam sekojuši arī visam jaunākajam. Mums ir svarīgi parādīt gan to, kas notiek šodien, gan vispārējo kontekstu – to, ka viss jaunais ir uzcelts uz iepriekšējo sasniegumu piramīdas. Mēs tikko pieņēmām jaunu radošo direktoru, kura galvenais uzdevums ir savienot pēdējos 50 gadus mākslā ar nākošajiem 50.

Roche Court parkā. Ričards Longs. Tame Buzzard Line. 2001. Foto: New Art Centre

Pastāstiet, lūdzu, kā sākās jūsu pašas ceļojums mākslas pasaulē!

Mans tēvs bija militārists, savukārt manu māti vienmēr saistīja izglītības jautājumi. Viņa bija viena no pirmajām sievietēm, kas ieguva stipendiju mācībām Kembridžā. Pēc grāda iegūšanas viņa strādāja par pasniedzēju jaunajās [Kembridžšīras] Ciemu koledžās, kas tika izveidotas uzreiz pēc Pirmā pasaules kara. Augot iedzīvotāju skaitam, radās nepieciešamība pēc jauniem izglītības centriem. Henrijs Moriss, atbildīgais par izglītības nozari Kembridžšīrā, bija ļoti gudrs un ar iztēli apveltīts vīrs. Tā bija viņa ideja uzcelt izglītības centrus, kas kalpotu visas kopienas vajadzībām. Piemēram, koledžu Impingtonā projektēja Bauhaus dibinātājs Valters Gropiuss kopā ar britu arhitektu Maksvelu Fraju. Tas ir Gropiusa vienīgais projekts Lielbritānijā.

Henrijs Moriss pasniedzēju darbam rekrutēja vietējos Kembridžas absolventus, un koledžas kļuva par izcilības centriem, kur pa dienu izglītojās bērni, bet vakaros – viņu vecāki. Manu māti ārkārtīgi aizrāva visa šī kustība, viņa mēdza daudz par to runāt. Tad pienāca karš. Biju augusi Kornvolā, taču tad mana ģimene pārcēlās tuvāk Londonai. 20 gadu vecumā man radās ideja atvērt galeriju jaunajiem māksliniekiem. Sameklēju partneri – Kerilu Vaineriju, ar kuru kopā tad mēs šo galeriju arī izveidojām.

Jūs savas dzīves laikā esat pieredzējusi, kā Londonas un visas Lielbritānijas mākslas pasaule no ļoti nelielas ir izpletusies par to, kāda tā ir šodien.

Tas ir ļoti interesanti, ja tā padomā. Ernsts Beilers Bāzeles mākslas mesi aizsāka 1970. gadā – viņam šķita, ka atrašanās Šveicē viņam ļaus savākt kopā visu Eiropu. Mūsu galerija tur pirmoreiz piedalījās 1972. gadā. Atceros, kā vienu gadu mēs aizvedām Kornvolas māksliniekus – Pīteru Lanjonu, Rodžeru Hiltonu un Patriku Hēronu –, un mēs nepārdevām nevienu pašu darbu. Nevienam, kurš gāja garām mūsu stendam, tas neinteresēja. Tā bija skarba pasaule, Eiropas māksla cīnījās par auditoriju. Tas bija vēl pirms Amerikas laikmetīgās mākslas nonākšanas Eiropā. Ir interesanta statistika, kas rāda, ka pirmā mākslas mese Amerikā notika Čikāgā 1980. gadā, tolaik Ņujorkā vēl nekā nebija. Mēs daudzus gadus piedalījāmies Čikāgas mesē, kā arī pirmajā mākslas mesē Tālajos Austrumos – Honkongā. Taču mēs bija sīka vienība, tas prasīja milzīgas pūles, turklāt man tajā laikā vēl piedzima bērni.

Un tad jūs izlēmāt vairs nebraukt uz Bāzeli.

Art Basel izlēma, ka mēs neatbilstam viņu prasībām. Bija noteikums, ka galerijām jāatrodas pilsētā, bet mēs bijām skulptūru parks bez telpām Londonā. Manuprāt, tas nebija pareizi. Laika ziņā tas sakrita ar Amerikas centieniem iespiesties Eiropā, tā nu mēs pārgājām pie Briseles meses. Kopš tā laika piedalāmies tur, un mūsu Eiropas klientiem tā pat ir ērtāk.

Mākslas pasaule ir ārkārtīgi mainījusies. Mākslas pārdošana ietver gan situāciju, gan galamērķi. Piemēram, tagad mums kaimiņos ir viena no Hauser & Wirth tīkla galerijām (domāta Hauser & Wirth Somerset Brūtonā Somersetas grāfistē – red.) – starptautiska galerija ar izstādēm, restorānu un veikalu, kā arī ar dažādām apkārtnes iedzīvotājiem domātām aktivitātēm. Tas diezgan miegaino Somersetas pilsētiņu ir pamatīgi sapurinājis. Viņiem ir arī galerija Losandželosā ar garšaugu dārziņu un restorānu.

Mūsu klienti vienmēr bijuši no 50 gadiem uz augšu, bet tagad, kā zināms, tie, kam ir nauda, ir divdesmitgadnieki, un viņi nevēlas, lai mākslu viņiem pārdod vecmodīgā veidā – kad vīrs ar tauriņu visu izrāda un beigās iedod cenu lapu. Viņi vēlas kaut ko aizraujošu, jaunu skatīšanās veidu, viņi vēlas saprast, kā tas iederēsies viņu dzīvē. Līdz ar to visas galerijas tagad darbojas pavisam citādāk. Un tas ir fascinējoši – visiem sniegt visu.

Ja salīdzināt laiku, kad izveidojāt savu galeriju Londonā, ar mūsdienām, vai redzat kādu atšķirību tajā, ko cilvēki meklē mākslā?

Nē, nedomāju vis. Manuprāt, cilvēki vēlas izveidot saikni un saprast. Mums visiem ir piecas maņas; ir mūzikas valoda, un ir vizuālā valoda. Protams, man liekas, ka vizuālā pasaule samazinās, televīzijas un citu mediju dēļ. Mēs vairs tik daudz neejam uz izstādēm.

Galvenā galerija Roche Court. Instalācijas skats. Gerija Hjūma izstāde 2019. Kokgriezumi no 2006. gada. Foto: New Art Centre

Jūs tā uzskatāt?

Nē, es tā nedomāju. Vienkārši izstāžu ir vairāk. Tāpēc es brīnos, kur ir apmeklētāji – varbūt viņi visi sēž kādā grāvējfilmā. Taču es zinu, ka galeriju auditorija ir samazinājusies un apmeklējums ir krities.

Jo viss ir pieejams internetā, var vienkārši izskrollēt cauri instagramai un visu apskatīt. Taču tajā pašā laikā man liekas, ka cilvēki šobrīd cenšas atjaunot saikni ar dabu un dabas skaistumu. Un no šāda skatpunkta raugoties, skulptūru parku loma kļūst arvien nozīmīgāka.

Var atskatīties vienalga cik senā laikā, un vienmēr ieraudzīt mākslu, kas atrodas brīvā dabā. Tas ir ļoti interesanti. Ir tēlnieki, kuriem nepatīk, ka viņu darbi atrodas ārā. Piemēram, Entonijs Karo, kuru mēs iepazinām jau vecumā, uzskatīja, ka apkārtējā vide kļūst par darba sāncensi. Taču tad mēs šeit sarīkojām viņam brīnišķīgu izstādi, un viņš bija sajūsmā. Paziņoja, ka skulptūras izskatoties labāk nekā jebkad iepriekš.

Jums šeit ir satriecošs Ričarda Longa darbs.

Mūsu attiecības ar Ričardu ilgst jau mūžību. Šis darbs šeit ir jau ļoti sen un ir daļa no ainavas. Tas ir brīnišķīgs, tas papildina ainavu. Viņš atbrauca šurp, mēs apsēdās uz kāpnēm un izlēmām, kur vajadzētu atrasties akmens līnijai.

Vai lielākā daļa no skulptūrām ir tapušas īpaši šim parkam?

Tame Buzzard Line es pasūtīju Ričardam tad, kad mums šeit bija daudz viņa darbu. Taču mēs daudzus pārdevām, tie tagad atrodas citur.

Var teikt, ka viens no virzieniem, pie kā jūs šeit strādājat, ir centieni savest kopā vecākās un jaunākās paaudzes māksliniekus.

Jā, tā ir. Māksliniekiem, kas šeit izstādās, mēs vienmēr lūdzam atvēlēt laiku mūsu izglītības programmai. Piemēram, Maikls Kreigs-Mārtins pagājušajā gadā atbrauca šurp, apsēdās mauriņā un runāja ar 100 bērniem par to, ko nozīmē būt māksliniekam. Edmunds de Vāls stāstīja bērniem par mālu un par to, ko nozīmē to kolekcionēt, tīrīt un kopt. Jā, viņi visi iesaistās. Man liekas, māksliniekiem tas patīk. Kad 50. gados atvēru savu galeriju, visi mākslinieki pasniedza mākslas skolās, lai viņiem būtu saikne ar nākamo paaudzi. Tagad tādu, kuri pasniedz, ir ļoti maz.

Pirmkārt, skolu programmās māksla ir kļuvusi daudz mazsvarīgāka. Un, otrkārt, ir mainījusies skolotāja profesija. Tagad mākslas skolās tev neļauj pasniegt tikai pāris dienas nedēļā, tev liek tur būt visu laiku, un daudziem māksliniekiem tas, protams, neder. Un vēl ir arī tas, ka tagad mākslinieki pelna daudz vairāk nekā agrāk. Viņi ir daudz turīgāki, viņi ir pilnīgi citādāki. Un viņiem ir cilvēki, kas strādā viņu vietā. Tas ir ļoti savādi.

Jūs esat piedzīvojusi gan laiku, kad mākslas pasaule bija maza un darījumi tika slēgti ar rokasspiedienu, gan arī tā saucamo tirgus burbuli un konkrētu mākslinieku darbiem eksponenciāli pieaugošās cenas. No jūsu pieredzes raugoties, kas nosaka mākslas darba cenu? Vai tas vienkārši ir nauda apjoms, ko cilvēki konkrētajā brīdī ir gatavi maksāt par konkrētu darbu?

Naudai ir daudz lielāka loma mūsu dzīvēs, tā ir daudz svarīgāka nekā agrāk. Cilvēki dzīvo dārgākās mājās, viņi valkā dārgākas drēbes, viņi ēd dārgāku ēdienu. Viss ir kļuvis dārgāks. Tas varētu būtu viens no iemesliem, kāpēc mākslas pasaule agrāk bija tik rāma. Piemēram, pēc kara ceļošanai bija atvēlētas tikai 50 mārciņas. Ārzemēs nedrīkstēja iztērēt vairāk par 50 mārciņām. Tā tas bija līdz pat 60. gadu vidum. Un ar 50 mārciņām neko daudz iesākt nevarēja. Tagad viss ir mainījies.

Bet vai jūs varētu pateikt, ka šis vai tas mākslas darbs ir par dārgu? Kā to var novērtēt?

Es nevarētu. Vismaz man tā liekas. Ir piedāvājums un ir pieprasījums, turklāt vēl liela mediju ažiotāža. Iespējams, būs liels mākslas krahs. Bet es nezinu. Varbūt nē. Nekad nevar zināt.

Zem Holma ozola Roche Court. Barbara Hepvorta. Torso (Ulysses) (BH233). 1960. Bronza. Foto: New Art Centre

Jūs jau desmit gadus vadāt savu izglītības programmu. Tas nozīmē, ka pirmā paaudze bērnu, kas tajā piedalījās, ir jau pieaugusi. Vai zināt, cik no viņiem ir saistīti ar mākslu?

Viņi darbojas dažādās jomās. Visi nav mākslinieki, taču daudzi ir pieteikušies darbā muzejos un galerijās. Mani uztrauc, ka mēs kā nācija iepludinām naudu muzejos un kultūrā – teiksim, milzīgs grants Tate, milzīgs grants Karaliskajai akadēmijai –, taču ar to arī viss beidzas. Kas par šiem muzejiem rūpēsies? Tie nevar būt tikai bagātnieku bērni ar labu izglītību, kas var atļauties strādāt muzejā par ļoti niecīgu atalgojumu. Mums ir jātērē vairāk, lai izveidotu nākamo skatītāju paaudzi. Tāpēc arī mēs izveidojām ARTiculation.

Man bija interesanta diskusija ar Tate kolekciju direktoru Gregoru Mjūru. Jaunības gadus viņš pavadīja kopā ar YBA māksliniekiem un šo savas dzīves periodu dokumentēja grāmatā “Veiksmes māksla: Jaunās britu mākslas spožums un posts”. Viņš ir absolūti pārliecināts, ka jaunie britu mākslinieki 90. gados nobruģēja ceļu tai Londonas mākslas ainai, kādu mēs to zinām šodien. Un arī Tate Modern muzejam. Ko jūs domājat par YBA ietekmi uz Lielbritānijas mākslas ainu?

60. gados bija kāds izcils vīrs vārdā sers Viljams Koldstrīms, mākslinieks un mākslas pedagogs, Sleida skolas vadītājs. Valdība lika viņam sagatavot ziņojumu par mākslas izglītību Lielbritānijā. Un tas bija brīdis, kad mākslas skolas, līdz šim bija tādi mazi un necili iestādījumi, izplatījās pa visu valsti. Katrā reģionā bija laba mākslas skola, un tajās tika ieguldīta nauda. Bija radusies pastiprināta interese par mākslas izglītību. Līdz tam māksla netika uztverta kā nopietna profesija – tu taču nevari būt nabaga mākslinieks! Taču, uzplaukstot mākslas izglītībai, aizsākās radošo industriju un galeriju tīkls. Māksla kļuva par pieņemamu iztikas veidu. Manuprāt, tā bija tā rosīgā pēckara sajūta, kas izmainīja visu uztveri. Man bērnu vecāki ir daudzkārt jautājuši: “Ziniet, mans bērns ir diezgan gudrs. Vai viņai vajadzētu pievērsties glezniecībai, nodarboties ar mākslu? Vai viņa no tā varēs izdzīvot?” Nu jau var teikt, ka, ja esi labs, tu ar mākslu vari nopelnīt labāku dzīvi, nekā esot jurists.

Jūs ne tikai esat mācījusi bērnus un bijusi brīnišķīgās attiecībās ar māksliniekiem, bet savā ziņā arī izskolojusi vairākus kolekcionārus. Ko jūs domājat par kolekcionāra atbildību mūsdienās? Vai kolekcionāram ir jāuzņemas kāda noteikta atbildība?

Es uzskatu, ka kolekcionāram ir atbildība. Viņš ir mākslas darba aizbildnis un viņa pienākums ir uzturēt to labā stāvoklī. Ja kaut ko pārdodam, vienmēr lūdzam jauno īpašnieku mūs pirmos informēt, ja viņš vēlēsies darbu pārdot tālāk. Mums patīk sekot līdzi – gan tam, ko pārdodam, gan māksliniekiem, kurus izstādām. Mēs esam ļoti pateicīgi, ja mākslinieki mūs informē par savu radošo darbību – esam piedalījušies viņu karjeras veidošanā, tāpēc vēlamies būt iesaistīti arī tālāk. Mēs vienmēr uzturam sakarus ar māksliniekiem, kuri šeit ir izstādījušies.

Vai uzskatāt arī sevi par kolekcionāri?

Nē, tikai par “veicinātāju”.

Vai piekrītat, ka visai labajai mākslai ir jānonāk muzejos?

Nē, nē, nē! Es tam neticu. Muzeji ir interesants dzīves aspekts, taču man liekas, ka mākslas atrašanās tavās mājās un būšana par daļu no tavas ikdienas dzīves ir daudz svarīgāka lieta – tavai ģimenei, taviem bērniem un taviem bērnu bērniem. Tas ir daudz veselīgāk.

Šobrīd māksla ir visur. Sociālie mediji ir pilni ar mākslu, visi apmeklē muzejus, izstāžu atklāšanas, biennāles, mākslas meses, kur nopērk kaut vai kādu plakātu. Māksla tagad ir modē. Bet cik spēcīga ir pašas mākslas balss mūsu sabiedrībā? Īpaši jau mūsu sarežģītajā laikā. Daudzi mākslinieki strādā uz robežas starp mākslu un sociālo aktīvismu – piemēram, Olafūrs Eliasons, kuram šobrīd ir izstāde Tate Modern. Kā jums liekas, vai mākslai ir kaut kāda ietekmei, vai tās varā ir kaut ko mainīt?

Es uzskatu, ka māksla sniedz jūtīgumu un liek saprast, kas ir tās īstās, svarīgās lietas dzīvē. Māksla sniedz spēju būt iejūtīgākiem pret citiem. Nedomāju, ka savtīgi cilvēki kolekcionē mākslu; manuprāt, viņi spēj daudz labāk komunicēt ar citiem. Bet mani ļoti skumdina kolekciju izjukšana – vai tā būtu liela amerikāņu kolekcija vai tāda, kas nesen aizsākta. Vienalga, vai kolekcionāri ir ļoti bagāti vai ne tik bagāti, es uzskatu, ka ir ārkārtīgi svarīgi, ka šīs kolekcijas netiek vienkārši pārvērstas naudā vai ieliktas muzejā. Nākamajām paaudzēm ir ļoti svarīgi saprast, kāpēc cilvēki pirka to vai šo – tikai tā var izprast paaudzi, kas bijusi pirms tevis.

Piemēram, Sentaivzas sala – tur mākslai ir saikne ar salas skaistumu. Arī Lielbritānija ir sala, ko aptver jūra. Mums bija Tērners, mums bija citi. Kornvolas mākslinieki, teiksim, kaut kā ļoti īpaši atsaucās uz savu neparasto pussalu, kas iestiepjas okeānā. Tas, manuprāt, ir lielisks veids, kā cilvēkiem likt ieraudzīt jūras skaistumu. Domāju, ka māksla mums ir iemācījusi ainavas vērtību.

Un mākslai joprojām ir balss?

Absolūti! Bet ir vēl citas lietas. Piemēram, Edmunds de Vāls izmanto porcelāna apjomus, lai radītu neticami skaistus un ārkārtīgi garīgus vēstījumus. Kurš gan varēja iedomāties, ka kaut ko tādu var izdarīt ar keramiku, bet var.

Madlēna Besboro pie Edmunda de Vāla un Barbaras Hepvortas darbiem. Foto: New Art Centre