Atklāts stāsts par mākslu un migrāciju
Ekspresintervija ar Marion Eele, vienu no ceļojošās izstādes “Nejautā man, no kurienes es esmu” kuratorēm
12/12/2019
Ceļojošā izstāde “Nejautā man, no kurienes es esmu” (Don't Ask Me Where I'm From; 6. decembris, 2019–2. februāris, 2020), kuras pirmais pieturpunkts ir Gaellerie delle Prigioni Itālijas pilsētā Treviso, ir ļoti atklāts stāsts par mākslu un migrāciju. Tajā – caur pašu biogrāfijas pieredzi, dalās 15 mākslinieki no visdažādākajām mītnes zemēm. Mākslinieki, kuri paši ir imigranti – pirmajā, otrajā un trešajā paaudzē. Tādējādi ļoti tieši un personiski ļaujot ieskatīties daudzpusīgajā dažādo nospiedumu paklājā, kas veido mūsdienu pasaules telpu, kurā līdzāspastāv tradīcijas, kultūras, valodas, identitāte, vēsturiskas parašas, jaunas idejas, kaislības un arī konflikti. Izstāde ir stāsts par to, kā lokālais kļūst globāls un personiskais – politisks; par mākslinieku kā kultūras mediatoru 21. gadsmita pretrunu pārņemtajā pasaulē. Tā uzdod arī tik šķietami vienkāršo un vienlaikus fundamentālo jautājumu – ko patiešām nozīmē būt no “kaut kurienes”?
Izstāde tapusi kā Benetona mākslas fonda Fondazione Imago Mundi un Aga Khan muzeja Toronto sadarbības projekts. Kā tās preses relīzē apgalvo Fondazione Imago Mundi prezidents Lučāno Benetons: “Es ticu, ka jaunā mākslinieku paaudze, kas dzīvo valstīs, kur viņi nav dzimuši, ir nozīmīgs izpētes lauks migrācijas kontekstā. Pasaules vēsture ir stāsts par emigrējošiem vīriešiem un sievietēm, un bērniem, kas dzimuši viņu jaunajās mājvietās.”
Fondazione Imago Mundi kolekciju veido vairāk kā 26 000 mākslinieku darbi, to autoriem pārstāvot 160 pasaules valstis. Mākslinieku atlasi izstādei veikusi īpaša ekspertu komisija, kuras sastāvā ir gan kuratori, gan muzeju direktori, gan mākslinieki. Projektam ir divas kuratores – Marion Eele (Imago Mundi) un Marianne Fenton (Aga Khan muzejs), un tajā pārstāvēti visdažādākie mākslas mediji – no glezniecības līdz fotogrāfijai, video un instalācijām. Īsi pirms izstādes atklāšanas Arterritory.com aicināja vienu no kuratorēm – Marion Eele, uz nelielu sarunu.
Farihah Aliyah Shah, Looking for Lucille, 2017–2019
Kopš 2015. gada vasaras tā sauktā “migrantu krīze” kļuvusi par aktuālu tēmu mākslas pasaulē. Vai mākslas darbs spēj vairot viesmīlības garu? Vai tam piemīt spēja izglītot, mainīt cilvēku attieksmi pret migrāciju?
Es domāju, ka visām mākslām ‒ tajā skaitā vizuālajai mākslai, mūzikai, teātrim, dejai u.c. – ir milzīgs potenciāls izglītot un mainīt sabiedrības attieksmi. Paskatieties kaut vai uz Berlīnes Ballhaus Naunynstraße, pazīstamu arī ar nosaukumu “postmigrantu teātris”, kuru savā esejā, kas pavada šo izstādi, īpaši izceļ Morics Šramms ‒ zinātnieks, kurš daudz rakstījis par migrācijas, daudzveidības un mākslas jautājumiem. Savā esejā viņš runā par to, kā šis teātris mainījis vietējās sabiedrības uzskatus. Viņš raksta: “Izveidots kā kritiskas intervences līdzeklis, postmigrantu teātra koncepts veicināja pilnvērtīgu iespēju došanu cilvēkiem, kas kļuvuši par minoritāti, kā arī no malas uzspiestu identitāšu un citādošanas (othering) procesu noraidīšanu.”
Tāpat paskatieties uz Imago Mundi, Lučāno Benetona atbalstīto projektu, kuram līdz ar Agas Hāna muzeju jāpateicas par šo izstādi: iesaistot 26 000 māksliniekus no vairāk nekā 160 valstīm, Imago Mundi uzskatāmi parāda, ka māksla var veiksmīgi kļūt par ietekmīgu integrācijas inkubatoru un ar panākumiem meklēt jaunus dialoga un sapratnes ceļus.
Un tomēr šo izglītošanas potenciālu nedrīkst uzskatīt par alternatīvu politiskām un strukturālām pārmaiņām, kas palīdzētu cīnīties ar aizspriedumiem un izolacionismu. Abiem elementiem jāstrādā kopā.
Tāpat vērts norādīt, ka projekta uzmanības centrā jau kopš izveidošanas brīža bijuši nevis pirmās paaudzes stāsti par tā saukto “migrantu krīzi”, bet gan postmigrantu mākslinieki ‒ tas ir, otrās vai trešās paaudzes imigranti ‒, kuri uzauguši citā kultūrā nekā viņu vecāki vai vecvecāki. Šāds lēmums pieņemts vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai izgaismotu citu aspektu nekā tas, ko rāda ziņu sižeti ‒ aspektu, kas sniegtos tālāk un vairāk raudzītos nākotnē. Otrkārt, lai aplūkotu lomu, ko mākslinieks spēlē kā vidutājs, īpaši attiecībā uz cilvēkiem, kuru saknes meklējamas vairākās kultūrās. Treškārt, lai piedāvātu platformu dialoga veidošanai un mudinātu pievērsties personīgākiem stāstiem, kas parādītu postmigrantu māksliniekus kā personības nevis statistikas lielumus. Tas nav izsmeļošs pētījums par mākslu un migrāciju; drīzāk var teikt, ka tas apkopo atsevišķus naratīvus, kas sevi pozicionē kā radikālus reprezentācijas aktus.
Izstādi veido mākslas darbi, ko radījuši 15 mākslinieki no dažādām paaudzēm un valstīm. Lūdzu, aprakstiet nedaudz pašu mākslinieku izvēlēšanās procesu!
Mākslinieku izvēlēšanās process bija interesants, un man liekas, ka tas lieliski saskan gan ar Fondazione Imago Mundi un Agas Hāna muzeja vērtībām, gan arī ar pašas izstādes tematiku. Lai atspoguļotu tēmas sarežģīto raksturu, mēs ļoti vēlējāmies, lai izstādē būtu pārstāvēts pēc iespējas plašāks izcelšanās, vecuma, mākslas tehniku un citu elementu spektrs. Bija skaidrs, ka, lai to panāktu, nepieciešama plaša zināšanu bāze. Tāpēc mēs sadarbojāmies ar mākslinieku nominētājiem no visas pasaules ‒ kuratoriem, mākslas kritiķiem, mākslas skolu pasniedzējiem ‒, izmantojot viņu zināšanas katram par savu vietējo mākslas ainu. Varējām paļauties uz plašo starptautisku un ārkārtīgi vērtīgu kontaktu tīklu, ko jau kopš savas darbības pirmsākumiem izveidojuši gan Imago Mundi, gan Agas Hāna muzejs. Tālāk mēs sastādījām pirmo sarakstu, iekļaujot tajā māksliniekus, kurus vēlējāmies uzrunāt, un pēc tam, vadoties no tā, ko viņi piedāvāja mūsu projektam, sašaurinājām to.
Shinpei Takeda
Vai māksla ir universāla valoda, kas uzrunā mūs visus? Vai māksla patiešām spēj pārvarēt nacionālās un kultūras robežas?
Es domāju, ka daudz kas spēj pārvarēt nacionālās un kultūras robežas. Šīs robežas galu galā ir vienkārši cilvēka radīti konstrukti. Māksla ir tikai viena no šīm lietām. Lai gan es domāju, ka vajadzētu piesardzīgi izturēties pret cerībām, ka māksla viena pati spēs atrisināt pasaules problēmas, man visādā ziņā šķiet, ka tā var spēlēt ietekmīgu lomu izglītošanā un redzamības veidošanā. Strādājot pie šīs izstādes, bija aizraujoši vērot līdzību gan mākslas darbu tēmās, gan tajā, kā mākslinieki runā par savu pieredzi. Likās pārsteidzoši, cik bieži viņu teiktais pārklājās, kaut arī runātāji bija mākslinieki, kas dzīvo ārkārtīgi atšķirīgās realitātēs.
Un tomēr, kaut arī uz mākslu var paraudzīties kā uz sava veida universālu valodu, tā tomēr ir valoda, kuru katrs saprot mazliet citādi. Mēs visi uztveram mākslu katrs savā unikālajā personīgajā kontekstā, un to veido ne jau tikai zeme, kuru mēs saucam par savām mājām, bet arī neskaitāmi citi faktori ‒ ieskaitot pat tādus sīkumus kā mūsu pašsajūta attiecīgajā dienā. Kā kuratores mēs ar Mariannu Fentonu, līdzkuratori no Agas Hāna muzeja puses, patiesi interesējāmies par šiem kontekstiem, īpaši jau tāpēc, ka izstāde ceļos pa dažādām valstīm un kontinentiem. Es esmu pārliecināta, ka kļūs saskatāmas detaļas, par kurām mēs pat neiedomājāmies, un es ceru, ka tās rosinās uz daudzām interesantām jaunām sarunām.
Daudzu mākslinieku identitāti un mākslu, ko viņi rada, ietekmējuši viņu pašu vai senču migrācijas stāsti. Vai migrācija veicina radošo garu?
Vairāki respektabli pētījumi parādījuši, ka ‒ pretēji tam, ko cilvēkiem vēlas iegalvot zināmi labējie mediji un politiķi ‒ migrācija patiesībā veicina ekonomikas ražīgumu. Vai tad būtu tik pārdroši pieņemt, ka tā var veicināt arī jaunrades un kultūras ražīgumu? Visādā ziņā daudzi no izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem runājuši par to, cik svarīgu lomu tas spēlējis viņu radošajā procesā.
Tomēr svarīgi arī atzīmēt, ka pat valstīs ar augstu imigrācijas līmeni, tādās kā Lielbritānija, Kanāda un ASV, otrās paaudzes migranti un cilvēki ar citu ādas krāsu vēl joprojām saduras ar daudz lielākiem šķēršļiem (finanses, izglītība, sociālas problēmas), kas daudz vairāk apgrūtina viņu ienākšanu mākslas pasaulē. Par to uzskatāmi liecina tādi rādītāji kā mākslas skolu apmeklēšana, piedalīšanās izstādēs un pārstāvība galerijās. Man jāatkārto ‒ lai gan svarīgi arī svinēt un godināt, mums vienlaikus jāuzstāj arī uz plašākām strukturālām pārmaiņām.
Houda Terjuman, The Road Less Taken, 2019
Kas ir svarīgākais, ko jūs, strādājot pie šīs izstādes, uzzinājāt par migrāciju?
Viena lieta, kas man likās tiešām uzkrītoša, bija atziņa, ka mums nepieciešama labāka leksika, lai runātu par migrāciju, nacionālo identitāti un visiem sarežģītajiem jautājumiem, kas ar to saistīti. Šajā izstādē mēs lietojam apzīmējumu “postmigrants” kā tādu jumta terminu, ko var attiecināt uz jebkuru cilvēku, kas uzaudzis citā kultūrā nekā viņa vecāki, taču pat šī vārda lietojums un nozīme izraisījusi diskusijas. Mēs pārcilājām visus iespējamos terminus ‒ otrās paaudzes migranti, trešā kultūra, diaspora ‒, taču neviena no šīm definīcijām īsti nederēja. Tās bija vai nu pārāk izplūdušas, vai pārāk specifiskas. Fakts, ka mēs strādājām divās valodās, angļu un itāļu, problēmu tikai vēl vairāk sarežģīja. Situācija, kad trūkst atbilstošas leksikas, lai aprakstītu cilvēku vai parādību, bieži var novest pie sagrozīta atspoguļojuma vai izdzēšanas. Tāpēc nopietni liekas, ka nepieciešama jauna terminoloģija.
Vai jautājums “No kurienes tu esi?” vēl joprojām kaut ko izsaka pasaulē, kurā mēs dzīvojam?
Domāju, ka viss atkarīgs no konteksta. Mēs lūdzām māksliniekus, kas piedalās šajā izstādē, izteikt savu viedokli par šo jautājumu, un vairums no viņiem piekrita, ka, lai gan tas reizēm var būt svarīgs, viņu pieredzē tas biežāk tiek izmantots kā līdzeklis kāda cilvēka norakstīšanai, patvaļīgai klasificēšanai vai “citādošanai”. Īpaši tad, ja to noformulē mazliet savādāk: “No kurienes tu esi patiesībā?” Līdz ar to jautājums satur mājienu, ka cilvēks nekādi nevarētu būt no tās vietas, kur dzimis un uzaudzis, no vietas, ko viņš sauc par savām mājām. Tas, protams, ir visai aizskaroši un potenciāli bīstami. Katram, kurš grasās uzdot šo jautājumu, vajadzētu vispirms apstāties un pajautāt sev: “Kāpēc es to gribu zināt?”, “Vai es ignorēju šī cilvēka pirmo atbildi, vadoties no viņa ārienes?”, “Vai šajā brīdī ir pieļaujami to jautāt?” un “Vai nav kāds pieklājīgs veids, kā to pajautāt?”.
Lūdzu, nosauciet trīs mākslas darbus (un stāstus, kas tiem pamatā), kurus mums noteikti nevajadzētu palaist garām – sava veida “atslēgas darbus” šajā izstādē.
Man ir ļoti grūti izvēlēties tikai trīs, jo katrs no darbiem šajā izstādē ienes kaut ko unikālu; aiz katra slēpjas kāds interesants stāsts. Un tomēr sekojošie darbi vislabāk pārstāv izstādē skatāmo tehniku un pārstāvēto mākslinieku vēstures daudzveidību.
eL Sīds (eL Seed)
eL Sīds, Chez Nous, Là-Bas!, 2019
eL Sīds daudz runājis par to, ka viņa dubultā franču un tunisiešu identitāte bijusi vitāli svarīgs faktors viņa unikālā “kaligrafiti” stila attīstībā; kaligrafiti apvieno arābu kaligrāfiju ar ielu mākslu. Mākslinieks savus darbus radījis visdažādākajos pasaules nostūros, no DMZ starp Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju līdz Riodežaneiro favelām, un mēs priecājamies, ka varējām šajā izstādē iekļaut īpaši pasūtītu un pilnīgi jaunu darbu ar nosaukumu “Chez-Nous Là-Bas!"
Sukaina Kuba (Sukaina Kubba)
Sukaina Kuba, Mal de Debarquement, 2019
Sukaina strādā vairākās tehnikās un pēdējā laikā veidojusi brīnišķīgus darbus no krāsota lateksa, materiāla, kam piemīt pilnīgi neatkārtojams raksturs. Šai izstādei māksliniece veidojusi lateksa aizkaru vai paklāju ar nosaukumu “Mal de Débarquement” (tas nozīmē kaut ko līdzīgu jūras slimībai, tikai tieši pretēji ‒ pēc izkāpšanas krastā) un atsaucēm uz daudzām un dažādām lietām, tajā skaitā uz kādu 14. gadsimta arābu pasaku. Man ļoti patīk, kā viņa vienā ārkārtīgi iespaidīgā objektā apvienojusi tik plašu tēmu un ietekmju spektru, kas atspoguļo gan viņas pašas vēsturi, gan plašākas tendences.
Libertija Batsona (Liberty Battson)
Libertija Batsona, The Power of Perception, 2019
Šo darbu es gribu izcelt tāpēc, ka man ļoti patīk tas absolūti neatkārtojamais veids, kādā Libertija risinājusi šo tēmu. Padarot savu darbu interaktīvu un ļaujot skatītājiem veidot pašiem savas krāsaino prizmu kombinācijas, viņa iedrošina cilvēkus aizdomāties pašiem par savu vēsturi, aizspriedumiem, uzskatiem un daudz ko citu. Pašrefleksija visādā ziņā ir lieta, ko mēs ar savu izstādi ceram veicināt.
[N.B. Mēs ar Mariannu Fentonu esam šīs izstādes līdzkuratores. Viņa pārstāv Agas Hāna muzeju, bet es ‒ Fondazione Imago Mundi.]
Izstādē pārstāvētie mākslinieki: Daniela Edburg: Mexico; USA, eL Seed: France; Tunisia, Elena El Asmar: Italy; Lebanon, Erica Kaminishi: Japan; Brazil; France, Farihah Aliyah Shah: Canada; Guyana, Gui Mohallem: Brazil; Lebanon, Jeanno Gaussi: Germany; Afghanistan, John Young Zerunge: Australia; China, Hong Kong, Houda Terjuman: Morocco; Syria; Switzerland, Liberty Battson: South Africa; Zimbabwe, Marija Nemcenko: Lithuania; Russia; UK, Sarah Maple: UK; India, Shinpei Takeda: Mexico; Japan; Germany, Sukaina Kubba: Iraq; Canada, Thenjiwe Niki Nkosi: USA; South Africa; Turkey
