Man tagad līdzās ir Fortūna
Intervija ar mākslinieci Andru Štālu
15/01/20
Vidzemē, starp Valmieru un Smilteni, ir lauku īpašums, kur nu jau astoņus gadus dzīvo māksliniece Andra Štāla. Rīdziniece, kas atzīst, ka visvairāk viņai pietrūkst jūras. Pirmajos laukos pavadītajos gados iemācījusies visu, ar ko asociējas lauku dzīve, – no dārza ravēšanas līdz govju slaukšanai. Pēc tam esot kļuvis drusku garlaicīgi.
“No Vidzemes nāk visi garīgie,” saka Andra. Māja, kurā viņa dzīvo, ir sens dzimtas īpašums. Tajā piedzimis Jāņa Cimzes tēvs Andžs, kam esot radniecība ar Andras vīru. Šobrīd māja ir kā lauku idilles, perfektās dzīves telpas iemiesojums, kur katrs priekšmets atrodas harmonijā cits ar citu. Andrai patīkot pārbīdīt mēbeles, un dzīve tur notiek pēc rotācijas principa, nemitīgi mainot guļamistabas un darbistabas vietu – pēc feng shui likumiem atbrīvojot vietu enerģijas cirkulēšanai.
Andra Štāla studējusi grafiku pie Gunāra Kroļļa Latvijas Mākslas akadēmijā. Vēl pirms tam – modi Lietišķās mākslas vidusskolā. “Pirmajā dienā stāvēju pie šķērēm, pakaramajiem un lekāliem un raudāju. Tas galīgi nebija mans lauks.” Studijas Mākslas akadēmijā viņa nepabeidza. “Strādāju laikrakstu un žurnālu izdevniecībās par stilisti – gan “Dienā”, gan “Vakara ziņās”, kur dažkārt arī zīmēju karikatūras, vēlāk arī žurnālos “Una”, krievu Lilit, Patron. Nāca nauda… Bija grūti apvienot ar mācībām. Tad es Gunāram Krollim lūdzu, lai viņš kaut ko pasaka par maniem darbiem. Un viņš teica, ka esmu nobriedusi māksliniece un viņam īsti vairs nav man ko mācīt. Ja jau pats Krollis tā pasaka, ko gan man tajā akadēmijā vairs darīt! Tā toreiz likās. Kad mani atvilka te, uz laukiem, pēc trim mēnešiem iestājās īstena krīze. Vēl tagad, skatoties uz žurnāliem, mani pārņem ilgas pēc tālaika dzīvesveida.” Taču laukos Andra ir atgriezusies pie mākslas – viņas melnbaltie darbi uz raupjā, būvniecības veikalā “Depo” pirktā ietinamā papīra ir kā enerģijas bumbas, kas izmētātas pa visu māju. Šajos darbos ekspresija un trauksme sadzīvo ar meditatīvu mieru. Tās ir melnbaltas plaknes, kur izlādēti noskaņojumi, enerģijas un emocijas. Viņas mākslas pasaulē ir kaut kas no akcionisma pirmreizīguma un neatkārtojamības.
Cik ilgi tu dzīvo laukos?
Apmēram astoņus gadus. Sākumā dzīve pagāja, skraidot pakaļ puikam, kas bija pavisam mazs. Toreiz man cilvēki jautāja, vai ar mākslu vēl nodarbojos. Es atbildēju: protams. Viņi lūdza parādīt darbus, un tad aptvēru, ka man jau nekā nav. Izrādījās, ka visu esmu darījusi caur savu bērnu. Nopirku audeklu, iedevu vajadzīgās krāsas, sajaucu un liku bērniņam kaut ko uztaisīt. Viņš to arī paveica un labāk par mani. Protams, ja viņš būtu to visu zīmējis uz A4 formāta lapām, nekā diža jau tur nebūtu. Es zināju, kā viņu ievirzīt, lai viņš izdara to, ko pati nespēju. Man, piemēram, gribējās savā interjerā kaut ko saulainu (rāda uz gleznu pie sienas – red.), kaut ko tādu, kas spētu man palīdzēt aukstajās ziemas dienās. Taču sapratu, ka es to nespēju radīt. Tā nu savācu krāsas un teicu puikam, lai viņš uztaisa kaut ko tādu, lai mammīte ir priecīga.
Es domāju, ka to tu esi gleznojusi…
Nu daļēji. (Smejas.) Drusku par vēlu atjēdzos, ka man vajadzēja viņam likt gleznot uz lieliem audekliem. Viņam, šķiet, bija gads, kad sāka zīmēt. Toreiz domāju, ka uztaisīšu viņu par Pikaso, – no rīta zīmēja ar zīmuļiem, pēcpusdienā ar krītiņiem, vakarā – ar guašu. Piecu sešu gadu vecumā viņš apgleznoja dažādus podus. Bet drusku vēlāk pateica, ka nekad mūžā vairs… Laikam biju kaut ko pārspīlējusi.
Mācoties akadēmijā, vienlaikus strādāju ar maziem bērniem estētiskās audzināšanas centrā Jūrmalā. Tur es daudz ko sapratu. Ja nebūtu nokļuvusi centrā, iespējams, visu mūžu būtu zīmējusi zirgus – tas bija viens no centrālajiem akadēmijas uzdevumiem. Es redzēju, kā bērni strādā, un man atklājās pilnīgi cita pasaule.
Bet puika pieauga un tu atsāki gleznot…
Te, laukos, kaut kā iedzīvojos depresijā. Ārstu konsīlijs teica, ka unikāls gadījums. Mana problēma bija tā, ka es esmu sabiedrības cilvēks un varbūt pat mazliet aktrise. Ja man nav telpas, kur izpausties, nav īsti labi. Bet laukos jau nav kur… Tā nu vīrs mani teju ar varu piespieda reģistrēties sociālajos tīklos, lai arī absolūti pretojos kaut kam tādam. Likās – nemūžam, tas noteikti nav mans lauks. Bet notika kaut kas negaidīts… Un sākās mana foto ēra. Es iemīlējos fotogrāfijā un Facebook. Sākumā likās, ka vienkārši atgriezīšos pie sev tik tuvajām interjera lietām. Internetā publicēju fotogrāfijas, kā dadži kopā ar peonijām zied, un daudz ko citu. Ļoti praktiskus attēlus. Taču neviļus starp mums izveidojās grupa, kas ir apsēsta ar fotogrāfiju. Publicēju interjera stūra fotogrāfiju, un visi jūsmo par gaismām un kompozīciju. Tā es atmetu interjera lietas un pievērsos melnbaltajai fotogrāfijai. Es, protams, esmu tālu no klasiskās fotogrāfijas centieniem, bet tieši tas ir pats interesantākais - mest izaicinājumu un riskēt. Fotografēšanas procesā ir kaut kas mistisks. Spontāni ķeru mirkļus. Fotogrāfija datora ekrānā atklāj citu dimensiju - slēptu informāciju, kas spēj sagādāt brīnumu un pārsteigumu. Tā ir sava apslēptā ES uzjundīšana. Taču, arī strādājot ar fotogrāfiju, esmu un palieku zvērināts grafiķis. Starp citu, fotogrāfija man ir iemācījusi sākt domāt konceptuālāk!
Facebook sniedza iespēju piedalīties dažādos konkursos, nokļuvu virtuālās starptautiskās grupās, kur vienkopus bija gan profesionāļi, gan amatieri. Bija žūrijas, diskusijas, vērtējumi… Dabūju dažas balvas. Un tas, kam neticēju, kad vīrs teica, ka sociālajos tīklos atradīšu draugus un auditoriju, dīvainā kārtā piepildījās. Tagad ir pilnīgi normāli, ka es sarunājos ar japāni. Dzīvoju mežā un sarunājos ar visu pasauli.
Taču tas paņem laiku…
Jā, tādā pakāpē, ka man jau sāk šķist – es eju uz darbu. Pārgurstu no visa, arī no intrigām, kas iespējamas virtuālajā pasaulē.
Bet paralēli fotografēšanai tu arī zīmē un glezno.
Patiesībā jāsaka paldies manam psihologam. Kad biju depresijā, viņš man teica – uzzīmē kaut ko vismaz man. Es, protams, ilgi atteicos, zvērēju, ka nekad mūžā to vairs nedarīšu, tomēr viņam izdevās. Tā sākās ietinamo papīru ēra. Tos pērku būvniecības veikalos ruļļos. Man neprātīgi patīk lielie formāti. Gribētos jau gleznot ar eļļu uz audekla. Bet man ir bail… Uzreiz iedomājos, cik tas maksā. Es varētu uztaisīt desmit darbus dienā, bet cik tad tas beigu beigās maksātu? Taču es uzvelku papīru uz rāmja un varu darīt, ko gribu.
Bet šeit redzamais lielformāts ir audekls, vai ne?
Jā, tas ir apgleznots no abām pusēm. Uztaisīju glezniņu, bet nederēja interjerā. Izdomāju, ka otru pusi varētu izmantot kā melno fonu fotografēšanai – ņēmu un ar aerosolu nopūtu. Sanāca labi. (Smejas.) Bet man ir visādi materiāli, uz kuriem plānoju gleznot. Piemēram, melnā agroplēve. Man patīk eksperimentēt.
Tagad tu zīmē ļoti daudz.
Jā, pat neprātīgi daudz. Zīmējot es gūstu baudu no procesa. Tā ir meditācija un izlādēšanās, un es neizjūtu nekādas radošās mokas, izņemot tos gadījumus, kad meklēju jaunu izteiksmes veidu kompozīcijā. Tos zīmējumus, kuri nepatīk, plēšu un sadalu "atomos". Un pēc tam taisu kolāžas - no kosmiska haosa atkal radu harmoniju.
Varbūt es nevērīgi izturos pret darbiem. Uztaisu un nākamajā dienā sadedzinu, jo it kā vajag attīrīties. Arī kaķi mēdz tos saplēst. Vai draugi dažkārt pārķer, kad nesu kaut ko uz miskasti… Taču fotogrāfiju man ir vairāk žēl nekā papīru. Zīmējumu jau var uztaisīt…
Tas gan arī ir konkrētais mirklis…
It kā jau ir, bet vienalga šķiet, ka fotogrāfiju ir grūtāk atkārtot.
Tu strādā racionāli vai sajūtu, iekšējās enerģijas vadīta?
Tā ir vienkārši plūsma. Man bildes vistiešākajā nozīmē parādās acu priekšā. Savulaik, studējot akadēmijā, tas bija ļoti izteikti – braucu vilcienā, un katrā pieturā man acu priekšā izkrita jauna bilde. Tagad uztaisu septiņas sagataves un pusotras stundas laikā visas septiņas pabeidzu. Visas paralēli. Grīda gan dažreiz pagalam.
Visi tavi darbi ir melnbalti. Vai tavas attiecības ar melno nostiprinājās te, laukos?
Grafiķa daba. Taču – jā. Patiesībā laukos daudz kas mainījās. Kad dzīvo pilsētā, domāšana ir savādāka. Laukos aptvēru, cik ļoti tuvu esmu zemei. Rīgā virpuļoju pa gaisu. Te vienā naktī, skatoties ārā pa logu, kur spīdēja mēness, man radās apjausma, ka es esmu pie zemes. Tas bija rudenī, pirms saulgriežiem… Tur bija kaut kāds melnais efekts. Vispār šajā laikā pārņēma sajūtas, ka visas iepriekšējā gada emocijas ir sakoncentrējušās vienā veselumā. Ka kaut kādā mērā iespējams mainīt pagātni un ietekmēt nākotni.
Bet varbūt melnā krāsa vienkārši ir visefektīgākā no visām…
Nu… ir. Baigi labā krāsa. Turklāt esmu izdzīvojusi islāma periodu – bija laiks, kad nodevos tā pētniecībai. Islāmā melnajai krāsai ir būtiska nozīme. Tāpat arī jūdaismā. Tas man bija īstens atklājums – melnajām kārbiņām, kurus ebreji liek pie pieres. Un, jā… Maļeviča melnais kvadrāts. Tas melnais man tā pielipa… Tajā ir kaut kas maģisks… It īpaši, ja tas vēl ir samtains un matēts… Man ir sajūta, kas šajā krāsā koncentrēta visa enerģija, visa informācija. Ka tas vienlaikus ir nekas un viskautkas. Ka tā krāsa burtiski sūc iekšā… kaut kādā kosmosā.
Bet kā tu nonāci līdz islāmam?
Kad apprecējāmies, mēs ar vīru aizbraucām uz Indiju. Tur dzīvojām mēnesi bez viesnīcām, riktīgi pa trako. Bijām gan ziemeļos, gan dienvidos. Un tur kaut kas notika. Vīrs pirmais sāka pētīt… Islāms jau nav tāds, kādu to taisa. Pēc tam nokļuvām arī Arābu Emirātos, kur islāms ir tik skaists. Latvijā arī sapazināmies ar musulmaņiem. Labi atceros to laiku. Man toreiz patika zīmēt saulītes un mēnestiņus ar sejiņām. Tik smuki izskatās – dekoratīvi un mīlīgi. Atceros, kā Andris (vīrs – red.) jautāja Latvijas musulmaņu draugiem – ko darīt māksliniekam, kas māksliniekam islāmā ir atļauts. Un, izrādās, ir trīs lietas: abstraktā māksla un kaligrāfija, kas nāk no Dieva, un ir atļauts attēlot ģeometriskas figūras – visu, kas attiecas uz ornamentu. Un, protams, – nekādas sejas. Es paskatījos uz savām saulītēm un uzgleznoto Budu un nolēmu ļauties eksperimentam – visu aiznesu uz miskasti. Un telpā parādījās tāda enerģija, tā kļuva tik tīra! Laikam jau kaut kas tomēr darbojās… Tā es islāmā eksperimentējot nodzīvoju divus gadus. Ar visu hidžābu, arābu valodu un lūgšanām.
Tev bija arī hidžābs?
Jā, tikai man neviens neļāva hidžābā skraidīt apkārt. Man jau gribējās ar to aizbraukt pēc sēklām uz pilsētu, bet Andris teica, ka tādā izskatā man Smiltenē nav ko darīt. Ka es vienkārši gribu uztaisīt kašķi… Izpausties. Tā nu viņš man neļāva ālēties.
Un kurā mirklī tu pārslēdzies uz jūdaismu?
Pēc tam. Taču ar kabalu aizrāvos jau islāma periodā. Jo patiesībā vienīgās reliģijas, kas savā starpā nestrīdas un draudzējas, ir sūfisms un kabala.
Un kāds periods ir tagad?
Pēdējos pāris mēnešus esmu pārņemta ar mistiku un mitoloģiju. Lasu grāmatu “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”. Wow! Tur tiek “tulkota” sieviešu zemapziņa – kad kaut ko nesaprotu, uzšķiru kādu lapaspusi un uzreiz atrodu skaidrojumu… Bet vispār man vienkārši patīk visu pētīt. Atklāt informāciju. Tagad gan apzinos, ka vispār kaut ko saprast cilvēks sāk pēc četrdesmit gadu vecuma. Bet, lai es izmantotu tās zināšanas, kuras tagad man ir, būtu jādzīvo vēl kādi 150 gadi.
Tev vēl gribas atpakaļ uz pilsētu?
Kopš manus darbus Facebook komentē francūži, man pilsēta vairs nav vajadzīga. Pirms tam gan.
Tad tagad tava izstāžu zāle ir Facebook?
Tas ir ļoti ekonomiski. Nav jātērē nauda, lai kāds ieraudzītu. Māksliniekam jau vajag to… orgasmu, kuru sniedz fakts, ka viņu kāds redz. Ja uztaisīšu izstādi, uz to aizies pieci cilvēki. Es gan neesmu pret izstādēm, tām ir klātbūtnes sajūta. Protams, es gribu izstādi! Seksu jau arī Facebook nevar sajust… Nav tas… Bet Facebook visu var dabūt pa fikso. Tur notiek konkursi. Tas piedāvā iespēju realizēties, neapsūnot, procesu… Ja es pareizajā laikā ielieku pareizo bildi, stundas laikā to ir redzējuši 3000 cilvēku. Un 2000 par to ir nobalsojuši. Paskatos un domāju – cik labi! Māksliniekam ir vajadzīga publika. Tāda profesija.
Bet vai Facebook nepiemīt anonimitātes garša? Izstādē skatītājs ar darbu satiekas nepastarpināti.
Protams, bet fotogrāfijas enerģija jau tāpat kaut kur tehnoloģiskajā procesā ir iestrēgusi.
Ar ko tu fotografē?
Neteikšu. (Smejas.) Uz dīvāna man ir nolikts Canon, bet īstenībā es fotografēju ar telefonu. Bet vispār jau dažādi. Man visu vajag ļoti ātri un zibenīgi.
Tu katru dienu glezno?
Es katru dienu ņemos ar fotogrāfijām. Ar gleznošanu ir tā – ja sāku, tad aiziet. Bet, tiklīdz ir pārtraukums, rodas materiāla pretestība. Toreiz, kad psihoterapeits man teica, ka tas ir jādara, pamēģināju. Tas bija neprātīgi labi. Īstens rituāls. Piecelies, iedzer kafiju. Tikai, nedod Dievs, nesāc darīt kaut ko citu. Aizej, pusotru stundu izplosies, un viss. Karma atstrādāta, var iet ravēt dārzu. Var taisīt ēst, iet uz pagrabu un darīt visādas lietas. Bet, ja pirms gleznošanas sadomāšu ielikt veļu veļasmašīnā, tad tai dienā mākslas nebūs. Tagad es gribu uztaisīt kolāžas no saviem papīriem. Tos darbus, kuri man nepatika, es plēsu gabaliņos un taisīju jaunus. Šis process ir kā meditācija, kaut kas vēl labāks par adīšanu. Man tagad līdzās ir Fortūna un enerģija, kas jāizgāž ārā.