Kāpēc dzīvnieki vēl nav sacēlušies pret cilvēkiem?
Saruna ar vācu-irākiešu mākslinieci un dzīvnieku tiesību aktīvisti Linu Meju Saīdu
Lina Meja Saīda (Lin May Saeed) ir Berlīnē dzīvojoša vācu - irākiešu māksliniece, kuras darbu fokusā ir dzīvnieku un cilvēku attiecības. Un to klajais neviennozīmīgums laika līkločos. Pretrunīgajā buķetē līdzāspastāvot priekam, mīlestībai un vienlaikus arī nežēlībai, neiejūtībai un nepamatotai pārākuma sajūtai, ar kādu cilvēki mēdz izturēties pret dzīvniekiem. Vienlaikus apzinoties, ka patiesībā viņiem dzīvnieki ir nepieciešami daudz vairāk nekā viņi – dzīvniekiem.
Lina Meja Saīda iestājas par dzīvnieku tiesībām, taču atšķirībā no klaja aktīvisma, dara to nevis kliedzošā, bet brīžiem pat šķietami naivā mākslas valodā, lai tādējādi veicinātu empātiju. Viņa lieliski apzinās, ka dzīvnieku labsajūta nav aktuālākais temats – arī laikmetīgās mākslas ainā. Drīzāk pretēji, faktors, kas ilgstoši kavējis viņu uztvert nopietni. Viņas darbiem veltītajās recenzijās bieži minēts, ka viņa ir steigusies laikam pa priekšu. Iespējams, šobrīd – klimata pārmaiņu diskursā, viņa beidzot ir vienā solī ar laiku.
Saīdas galvenais medijs ir tēlniecība, taču viņa strādā arī ar papīru, zīmējumu un video. Māksliniece beigusi prestižo Diseldorfas Mākslas akadēmiju, kur mācījās pie Tonija Krega. Pazīstama ar netradicionālu un nosacīti necilu materiālu (tādiem kā ekstrudēts polistirols) izmantojumu, kas savā ziņā pastiprina viņas vēstījuma esenci – Linas Mejas Saīdas darbi ir par sapratni un ieklausīšanos. Par to, ko nozīmē būt nesaprastam un kā rast līdzsvaru pasaulē, kur harmonija joprojām ir utopija. Iespējams, zināmā mērā tas cieši saistīts arī ar viņu pašu un viņas izcelsmi.
Saīdas tēvs ir no Irākas, taču viņa pati dzimusi Vācijā un Irāku apmeklējusi tikai vienu reizi. “70. gadu vidū, kad mēs tur aizbraucām, es vēl biju pavisam maza. Tos laikus tagad dēvē par Irākas zelta laikmetu. Vecāki devās uz Bagdādi, lai apciemotu tēva ģimeni, un mēs tur pavadījām zināmu laiku. Man ir stāstīts, kā viņi reiz vakarā aizgājuši uz naktsklubu, un tur visi dejojuši. Atspiedies pret kolonnu, viens pats stāvējis kāds cilvēks, un mana tante sacījusi: “Tas ir Sadams Huseins. Viņš būs nākamais valsts prezidents.” Vēlāk, kad Sadams tiešām kļuva par prezidentu, braucieni uz Irāku mums kļuva neiespējami. Sekoja divi kari un politiski ekonomiskā blokāde. Tēvs dzimtenē vairs neatgriezās. Viņu varēja piespiest dienēt Irākas armijā. Tēvam jau bija Vācijas pilsonība, taču tas tik un tā bija pārāk bīstami.”
“Tēvs nomira vēl ļoti jauns,” Saīda turpina. “Man bija tikai viena radinieka telefona numurs Irākā. Tas bija pirms interneta ēras, un es ļoti centos uzturēt sakarus. 2003. gadā, pēc Irākas kara sākuma un Džordža Buša iebrukuma daudzi atstāja valsti kā bēgļi. Mani radinieki aizbrauca no Bagdādes 2006. gadā; kā daudzi citi bēgļi, viņi devās uz Jordāniju, un tur es ar viņiem satikos.”
Saīda savā darbnīcā saimnieko kopā ar diviem trušiem, kuri šad un tad mūsu sarunas laikā atgādina par savu klātbūtni ar draudzīgiem urkšķiem, klakšķiem un nagu skrapšķiem.
Lina Meja Saīda
Kāpēc empātija pret dzīvniekiem vēl aizvien ir tik reta parādība mākslā?
Tam pilnīgi noteikti ir vairāki iemesli. Viens no tiem varētu būt tāds, ka ilgu laiku vizuālā māksla ne tikai bija joma, kurā dominēja vīrieši, bet piedevām (un tas varbūt ir vēl būtiskāk) mākslā lielajā vairumā gadījumu tika iztirzāts vīriešus interesējošs saturs. Ņemsim kaut vai 17. un 18. gadsimta klusās dabas ar medījumiem; visi tie nomedītie zaķi, kas pakārti aiz pakaļkājām, vai beigti fazāni un citi putni, kas mākslinieciski noguldīti uz galda. Tāda māksla leģitimē dzīvnieku nogalināšanu.
Pagātnē par dzīvnieku tiesībām visās to izpausmēs visbiežāk iestājās sievietes. Šodien mēs kritiski raugāmies uz šādu dzimtes lomu piedēvēšanu; mēs dzīvojam pēcdzimtes (post-gender) domāšanas un nebinaritātes laikmetā. Taču, ja atskatāmies vēsturē, vai nu domājot par sufražetēm, tādām kā Lizija Linda af Hagebija, kura 20. gadsimta sākumā lika pamatus dzīvnieku tiesību kustībai, vai par vēlāku dzīvnieku tiesību organizāciju dibinātājiem gadsimta nogalē ‒ lielākā daļa no šiem cilvēkiem bija sievietes. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka ilgu laiku šīs divas sfēras ‒ vīriešu dominētā māksla un sieviešu cīņa par dzīvnieku tiesībām ‒ tikpat kā nepārklājās. Mērķis, ko es vēlos panākt ar savu darbu, ir ar mākslas ikonogrāfijas palīdzību izvirzīt sabiedrības uzmanības centrā dzīvnieku atbrīvošanu un dzīvnieku tiesības dzīvot.
Kā aizsākās jūsu saikne ar dzīvnieku pasauli? Kā jūs šiem jautājumiem pievērsāties?
Reiz, kad es vēl biju bērns, ieraudzīju kādā kājāmgājēju zonā fotogrāfijas no preparātu zootestēšanas. Kad es redzēju šos attēlus, likās, ka mana pasaule sabrūk. Es sapratu, ka tā nedrīkst turpināties. Bet es toreiz biju maza, man bija kādi septiņi vai astoņi gadi. 90. gados, kad studēju Diseldorfas Mākslas akadēmijā, ievēroju, ka cilvēki atkal sāk domāt, ka valkāt kažokādas ir normāli. Diseldorfa ir pirmkārt modes un tikai pēc tam ‒ mākslas pilsēta. Es sāku izplatīt skrejlapas, iedrošinot cilvēkus atteikties no kažokādām, un to es darīju Ķēniņa alejā, Diseldorfas prestižākajā iepirkumu ielā. Iepazinos ar citiem aktīvistiem, kuri paskaidroja, ka daudzas kompānijas vēl joprojām izmanto testus ar dzīvniekiem. Es, tāpat kā daudzi citi cilvēki, līdz tam biju pārliecināta, ka zootestēšanai jau sen pienācis gals – ka tas ir aizgājušo 80. gadu stāsts.
Es sapratu, ka ar dzīvniekiem tiek darītas daudzas un dažādas lietas, un ka uz tām var paraudzīties atsevišķi ‒ bet var atrast arī kopsaucēju. Tam ir īpašs apzīmējums ‒ sudzisms. Tā ir pie cilvēku sugas nepiederošu dzīvu būtņu apspiešana. Tas ir termins, kas līdzīgs rasismam un seksismam. Tā ir ideoloģija, kas uzskata, ka tu vari dažādi izrīkoties ar dzīvniekiem, jo viņi ir zemākas būtnes nekā mēs. Kad es sapratu, cik cieši tas viss savā starpā saistīts, man gribējās tam pievērsties savā darbā. Taču tas prasīja ilgu laiku, jo es nezināju, kā pie tā ķerties. Es pabeidzu studijas 2001. gadā, un man bija vajadzīgi pieci gadi, iekams es sāku saprast, kā es varētu savā mākslā runāt par cilvēku un dzīvnieku attiecībām.
The Liberation of Animals from the Cages XVI, 2014. Instalācija ar izcirstu / klona kartonu, caurspīdīgo papīru un koku, izgaismots no mugurpuses
Jūsu vizuālajai valodai piemīt zināms nevainīgums. Kāpēc jūs izvēlējāties šādu izteiksmes manieri, lai runātu par nopietniem jautājumiem?
Mana galvenā tēma ir dzīvnieki, un dzīvnieki ir nevainīgi. Es neesmu apzināti izvēlējusies nevainīgumu kā stilu. Bet varbūt tā ir nostāšanās pret kaut ko citu. Kas būtu pretējais nevainīgumam ‒ attēli, kas piedēvē vainu? Daudzi cilvēki jau tā jūtas vainīgi dzīvnieku priekšā, un vainas apziņa viņos pamodina dusmas. Bet es negribu, lai cilvēki skatās uz manu mākslu šādā noskaņojumā.
Pagātnē es tik bieži saskāros ar cilvēku agresīvo nostāju dzīvnieku tiesību jautājumā ‒ gan privāti, gan sabiedrībā, runājot ar nepazīstamiem cilvēkiem. Teiksim, demonstrācijā pret kažokādām pie KaDeWe Berlīnē [luksusa universālveikals – Red.] uz mums spļāva. Es ar savu mākslu negribu izlikties, teiksim, ka zinu daudz vairāk par to, kā veidot autoritatīvu naratīvu. Es esmu saskārusies ar agresiju, kas vērsta pret mani pašu un citiem, un tāpēc mēģinu panākt zināmu deeskalāciju dzīvnieku tēmas kontekstā.
Vai jums liekas, ka jūs saprotat dzīvniekus?
Kurus?
Tos, kas attēloti jūsu skulptūrās.
Dzīvnieki ‒ es domāju īstos dzīvniekus ‒ klusē; viņiem ir savs noslēpums. Varbūt tas nav īstais vārds, bet man liekas ļoti svarīgi uzsvērt, ka es savus darbus “neuztaisu”. Vajadzīgs ilgs laiks, lai mani darbi izveidotos un attīstītos, un šis process vairāk atgādina dārzniecību. Es ar to negribu teikt, ka aplaistu savas skulptūras, bet mazliet līdzīgi tas tomēr ir. Man viss jāsakopj, man jāatkārto viena un tā pati darbība atkal un atkal, un es šos darbus vēroju tiešām ilgu laiku.
Es par savām skulptūrām domāju kā par subjektiem nevis kā par objektiem. Man bija ilgs pārdomu periods, pirms vispār nolēmu pievērsties tēlniecībai un pirms es vispār sāku studijas. Starp objektu un subjektu ir liela atšķirība. Teiksim, nesen kāda mana skulptūra atrada jaunas mājas, un šie cilvēki teica, ka tā ar viņiem sarunājas. Es tā priecājos to dzirdēt, jo tieši tā es pati dzīvoju ar savām skulptūrām. Es cenšos radīt kaut ko gudrāku nekā es pati. Tas man liekas pats aizraujošākais. Apziņa, ka skulptūra ir neatkarīga no manis.
The Liberation of Animals from the Cages VI / Asylum, 2009. Ekstrudēts polistirols, akrila krāsa, alumīnija folija, koks
Skulptūra ir kā dzīva būtne.
Tieši tā. Mēs jau patiesībā nezinām, cik saprātīgi ir dzīvnieki. Varbūt tie ir daudz gudrāki nekā mums šķiet, tikai ir devuši klusēšanas zvērestu.
Bet kāpēc tad dzīvnieki ir tik pacietīgi un vēl nav sacēlušies pret cilvēkiem?
Es nudien nezinu. Bet man patīk doma, ka tie tomēr sacelsies. Es vairākos darbos esmu mēģinājusi parādīt, kā tieši tas notiks, piemēram, Krieg 2006. gadā. Dzīvnieki droši vien sadumposies kopā ar robotiem un kopīgiem spēkiem aizsūtīs mūs mājās.
Un kur ir mājas?
Tas ir labs jautājums!
Jūs esat savos darbos kā materiālu izmantojusi ekstrudēto polistirolu, un jūs reiz izteicāties, ka tas jūs lielā mērā piesaista tieši ar savu neglītumu. Kāpēc jūs izdarījāt šādu izvēli?
Tam ir daudz iemeslu. Pirmo darbu no ekstrudētā polistirola es uztaisīju 2001. gadā, akadēmijas eksāmenam. Iesākumā es šo materiālu nevarēju ciest, jo tas riebīgi skan, līp pie audumiem ‒ tas nonāk pilnīgi visur, un tas var krist uz nerviem. Taču tēlniecībā, kur lielas skulptūras prasa fizisku spēku, polistirols dod man arī pārliecību par saviem spēkiem ‒ es zinu, ka pati tikšu ar visu galā. Citiem tēlniekiem nepieciešama palīdzība, ierīces, ar kuru palīdzību pacelt viņu darbus, un tā tālāk. Man tādu problēmu nekad nav bijis. Es nevarēju atļauties algot palīgus vai sūtīt savas skices uz ražošanas kompāniju. Un es arī tā negribētu strādāt. Es dodu priekšroku intīmākiem darba apstākļiem. Tas viss runāja par labu ekstrudētajam polistirolam. Ar laiku mana agresīvā attieksme pret šo materiālu pārgāja. Reizēm lietas, kas iesākumā itin nemaz nepatīk, var vēlāk izrādīties ļoti svarīgas. Taču no otras puses, protams, pats fakts, ka ekstrudētais polistirols vispār eksistē, apliecina, ka kaut kas nav kārtībā. Ideālā pasaulē nekā tamlīdzīga nebūtu. Polistirols nodzīvos ilgāk par jebkuru no mums. Tas nesadalās.
Man patīk paņemt kaut ko līdzīgu polistirolam vai neapstrādātam tēraudam un mēģināt uztaisīt no tā kaut ko skaistu. Tāpēc, ka, manuprāt, citādas attiecības starp cilvēkiem un dzīvniekiem varētu mūs tuvināt pasaulei, kas daudz līdzīgāka paradīzei. Neglīto var pārvērst par kaut ko brīnišķīgu. No otras puses, protams, es jau pati esmu daļa no problēmas, jo es arī esmu viena no šiem cilvēkiem. Ja es tagad ņemtu un taisītu visus savus darbus no koka, tie būtu tikpat kā meli. Koks, protams, ir skaists ‒ skaistāks par jebko citu. Bet es negribu nocirst koku, lai radītu skulptūru.
Otrs iemesls ir tāds, ka neglītums man šķiet interesants arī pats par sevi. Patēriņa industrijā skaistums ir visur, un tas vien jau ir pietiekams iemesls izturēties pret to ar zināmu neuzticību. Man liekas aizraujošāk ņemt kaut ko tādu, kas izskatās šausmīgi un kam neviens nepiedēvētu nekādu vērtību, un kaut ko no tā uztaisīt. Tas nozīmē, ka lielākā vērtība šajos darbos nav materiāls, bet gan laiks, kas patērēts, veidojot skulptūru. Tātad laiks būtībā ir pats svarīgākais materiāls.
Water relief, 2018. Ekstrudēts polistirols, akrila krāsa, poliestera vilna
Jūs teicāt, ka skaistums vairāk piederīgs patērētāju pasaulei. Bet kā ar skaistumu dabā? Vai mēs varam saukt dzīvnieku pasauli par skaistu?
Man ir labs draugs, kurš nāk no Austrumvācijas. Viņš uzaudzis fermā, blakus dzīvniekiem. Reiz mēs runājām par dzīvniekiem, kurus es parasti mēdzu saukt par neglītiem. Taču viņš iebilda, ka tie taču esot tik skaisti radījumi. Es nebeidzu brīnīties, kas viņam šajos dzīvniekos liekas tik skaists; paviršam vērotājam tie itin nemaz neliekas pievilcīgi. Taču skaistums slēpjas spējā novērtēt. Mans mērķis tagad ir saskatīt visos dzīvniekos vienādu skaistumu ‒ nekad neteikt, ka viens ir skaistāks par citiem un tāpēc tam ir tiesības uz labāku dzīvi. Tas ir vērtību sistēmas jautājums un spēja raudzīties uz šīm dzīvajām radībām ar cieņu. Skaistuma jēdziens reizēm tiek izmantots diezgan maldinošā veidā. Tā ir lieta, ko vajadzētu pārvērtēt.
Kāda ir galvenā atziņa, ko dzīvnieki jums iemācījuši, kopš esat pievērsusies šai tēmai?
Daudzas lietas. Viens, ko mēs varam mācīties no dzīvniekiem, ir nedzert citu sugu radību pienu. Mēs esam vienīgie, kam ir šāds paradums. Lai mēs iegūtu pienu, govi nošķir no viņas mazuļa, no teliņa, un tas ir ļoti nežēlīgi. Tas notiek visur un visu laiku, bet tikai tāpēc vien ciešanas, ko mēs sagādājam, izšķirot māti un bērnu, nekļūst mazākas. Turklāt piena un gaļas industrijas ir savā starpā cieši savijušās ‒ patiesībā tā ir viena un tā pati industrija. Un šī industrija pakāpeniski nogalina arī mūsu klimatu.
Mēs paļaujamies uz dzīvniekiem, bet tikpat kā neko nezinām par viņiem kā par radībām, ar kurām dzīvojam vienā pasaulē. Kā jums liekas, kurā brīdī mēs, cilvēki, pazaudējām šo saikni ar dzīvnieku pasauli un vai ir kādas izredzes to atjaunot?
Tagad tādas izredzes ir.
Cilvēces vēsturē bija tāds posms, kas pazīstams kā neolīta revolūcija; tas bija laiks, kad cilvēki sāka veidot pastāvīgas apmetnes, sāka audzēt lopus un kultivēt augus, un šajā laikā aizsākās daudzas no mūsu problēmām. Taču, ja es paraugos uz situāciju no vegānisma viedokļa, tā atkal ir cita aina, jo pirms tam cilvēki bija pārsvarā mednieki. Es reizēm iztēlojos kaut kādu alternatīvu dzīvi vēsturē, kurā cilvēki nenogalinātu dzīvniekus. Tas, protams, ir mazliet nevēsturiski. Reālā vēsture ir citāda. Taču mēs noteikti spētu uzturēt sevi, nenogalinot dzīvniekus, un to varētu definēt kā to atšķirību, kas mūs padara par cilvēkiem. Parasti cilvēki mēģina to attaisnot, sakot, ka plēsēji ēd gaļu, un cilvēki arī ir plēsēji. Vai vismaz visēdāji. Taču būtu liels progress definēt sevi kā dzīvniekus, kuri neēd gaļu un nenogalina. Ja tā būtu, es būtu laimīga sacīt, ka esmu cilvēks.
The Liberation of Animals from the Cages XVI, 2016. Tērauds, laka
Vai mēs, cilvēki, dzīvniekiem esam vajadzīgi?
Pagātnē ‒ nē, bet tagad viņiem vajag, lai mēs atrisinām šo ievārīto klimata putru.
Bilžu grāmatas par mājdzīvniekiem droši vien ir pirmās grāmatas, ko vecāki pērk saviem vēl pavisam mazajiem bērniem, un no tām viņi mācās par cilvēku un dzīvnieku attiecībām. Tam seko gājiens uz dabas vēstures muzeju un zoodārzu. Ko, jūsuprāt, vajadzētu mācīt bērniem par cilvēku un dzīvnieku attiecībām?
Mana attieksme pret zooloģiskajiem dārziem ir pretrunīga. Lielie dzīvnieki cieš no īpaša stresa, jo viņu aploki ir pārāk mazi. Bieži vien, lai viņi būtu mierīgāki, ēdienam pievieno nomierinošus medikamentus. Zoodārziem arī regulāri “vajag”, lai dzīvnieki vairotos, proti, mazuļu piedzimšana palīdz PR darbā. Un daudzus no vecākajiem dzīvniekiem vienkārši nokauj. Zoodārzus var kritizēt par daudzām lietām; tā būtu atsevišķas sarunas tēma.
Attiecībā uz bērnu grāmatām ‒ tagad nāk klajā arī tādas, kurās atspoguļotas alternatīvas cilvēku un dzīvnieku attiecības. Vācvalodīgajā reģionā ir tāda iniciatīva, kas saucas Mensch-Tier-Bildung [cilvēku-dzīvnieku izglītība – Red.], ko aizsākuši dzīvnieku tiesību kustības aktīvisti. Es šos cilvēkus ļoti augstu vērtēju; viņi piedāvā darbnīcas izglītības iestādēm un dažādu vecuma grupu skolniekiem. Ja runājam par cilvēku un dzīvnieku attiecību nākotni, nav nekā svarīgāka par nākamo paaudzi.
Vai jūs sajūtat, ka jūsu darbam ir kāda ietekme? Vai jums kā māksliniecei ir balss, kas tiek sadzirdēta?
Es tik tiešām nezinu. Tas ir tas pats, par ko mēs jau pirmīt runājām ‒ par mākslas vēsturi un visām tām klusajām dabām ar medījumiem, kas it kā dod svētību dzīvnieku nogalināšanai. Es gribu rādīt alternatīvu un miermīlīgu situāciju. To mēs redzēsim nākotnē; man liekas, vēl par agru spriest par to, vai kaut kas mainīsies.
Vai jums kādreiz ir licies, ka jūs kā māksliniece esat apsteigusi savu laiku?
Tie cilvēki, ar kuriem es runāju par dzīvnieku tiesībām ap 2000. gadu, bija apsteiguši savu laiku un arī mani. Dzīvnieku tiesību kustība aizsākās 70. gadu vidū. Taču mana attīstība šajā jautājumā prasīja ilgu laiku; man pašai liekas, ka es esmu gausa un atpalieku. Turklāt pirms manis bijuši arī citi cilvēki, tādi kā britu māksliniece Sjū Ko. Es neesmu ar viņu pazīstama. Taču es viņu ārkārtīgi apbrīnoju.
Piedevām, kad tu visu dari vienatnē un saviem spēkiem, itin nemaz nerodas sajūta, ka tu būtu apsteigusi savu laiku. Es vēl joprojām domāju par to, ko jūs pirmīt pajautājāt ‒ kāpēc empātija mākslā ir tik reta lieta. Tas ir tik labs jautājums, un es to bieži sev uzdodu. Ir daudz mūziķu, kuri jau ilgus gadus ir vegāni, taču mākslas pasaulē vegānisms nav tik izplatīts. Starp maniem draugiem, ar kuriem mēs piederam pie vienas paaudzes, tikpat kā neviens nav pat veģetārietis, kur nu vēl vegāns. Man ir vairākas versijas par to, kāpēc tā.
Laikā no 2001. līdz 2006. gadam, kad es pabeidzu studijas un vēl nebiju savos darbos pievērsusies tieši dzīvniekiem, es runāju ar kolēģēm ‒ citām māksliniecēm, un viņas mani brīdināja nenodarboties ar to savā mākslā, jo mani vienkārši neuztvers nopietni. Tā šķiet tāda sieviešu tēma, un tāpēc uz to raugās negatīvi. Ne reizi vien, kad uz manu darbnīcu nāca apmeklētāji, cilvēki skatījās uz mani kā uz mazu bērnu ‒ tāpēc, ka mani interesē dzīvnieki. Doma bija tāda ‒ ar to tu šajā jomā neizdzīvosi, jo tā ir ļoti personīga tēma, tai trūkst asuma. Man tā neliekas. Manuprāt, tā ir politiska tēma.
Tam bija zināms sakars arī ar “nulltajiem” gadiem, 2000. gadu pirmo desmitgadi, kas tagad tiek uzskatīti arī, teiksim, par feminisma panīkuma posmu. Tā bija tāda kā ieplaka starp viļņiem, ja tā var izteikties, un, pēc visa spriežot, tas attiecās arī uz dzīvnieku tēmu. 2000. gadi bija īpaši šausmīgi tieši Berlīnē. Teiksim, tur bija ļoti veiksmīga galerija, kura bija slavena ar to, ka izstāda tikai vīriešu kārtas māksliniekus. Tas nebija nekāds noslēpums, bet cilvēkus tas neuztrauca ‒ neviens šo galeriju par to nekritizēja. OK, nu tur ir tāds džeku pulciņš, viņiem ir labi panākumi, un viņi pārdod visus savus darbus. Bet cilvēki tik un tā uz turieni gāja, un manas kolēģes arī gāja uz viņu izstāžu atklāšanām un gribēja būt ar viņiem draugos. Kad es jautāju: “Vai jums nav dusmas, ka viņi neizstāda nevienu pašu sievieti?”, atbilde bija ‒ “Jā, bet tāds ir viņu koncepts!”. Tā likās tāda sublimināla mizogīnijas situācija. 2000. gadu sākumā vispār nebija vērts vispār mēģināt izstādīt kādu darbu par dzīvniekiem. Tas vienkārši bija bezjēdzīgi.
Bet tagad ‒ arī dzimumu līdztiesības diskusiju kontekstā ‒ situācija ir pilnīgi citāda.
The Liberation of Animals from the Cages IV, 2008. Instalācija ar izcirstu / klona kartonu, caurspīdīgo papīru un koku, izgaismots no mugurpuses
Kāpēc sabiedrība savā vairākumā vēl joprojām tik nosodoši attiecas pret vegāniem? Par spīti faktam, ka vegānisms nu jau kļuvis par meinstrīmu.
Es to vairs nenovēroju. Pagātnē vegāniem tiešām visai agresīvi uzbruka, bet man nu jau gadiem neviens nav jautājis, kāpēc es esmu vegāne. Es teiktu, ka tas ir progress. Vegānisms tagad tiek pat novērtēts. Es, protams, dzīvoju Berlīnē, un tā ir ļoti atvērta pilsēta. 2003. gadā, kad ierados Berlīnē, es atvēru izstāžu telpu, kas saucās Center, un es gribēju tajā savest kopā visas tās atšķirīgās tendences, ko vēroju sev apkārt.
Teiksim, Diseldorfā, kur es studēju, cilvēkiem bija zināms stils, zināmi paradumi. Radās iespaids, ka Diseldorfā mākslinieki sevi uzskata par sabiedrības krējumu, un man tas likās problemātiski. Berlīnē es iepazinos ar krievu mākslinieku grupu, un šie cilvēki pārsteidzošā kārtā bija gluži atšķirīgi. Viņi bija ļoti politiski aktīvi, ļoti kreisi noskaņoti ‒ pilnīgs pretstats maniem Diseldorfas draugiem. Es gribēju kaut kā šīs divas tendences apvienot, un tāpēc es atvēru šo izstāžu telpu. Taču tas neizdevās. Man nebija pietiekami liels budžets. Diseldorfas mākslinieki brauca, jo varēja atļauties nopirkt vilciena biļeti. Krievu māksliniekiem naudas nebija, un viņi brauca tikai tur, kur viņus uzaicināja un ja kāda institūcija apmaksāja viņu ceļojuma izmaksas.
Kāpēc es to visu stāstu? Kad es pieminēju savu dzīvnieku tēmu krievu māksliniekiem, viņi diemžēl to nepavisam neuztvēra nopietni. Viņiem tās bija tikai kārtējās Rietumu blēņas. Izlutināta cilvēka uzskati. Kāds man pateica, ka tik ilgi, kamēr kaut viens cilvēks vēl sēž cietumā un savā dzīvē cieš grūtības, mums vispār nav jādomā par dzīvniekiem. Tā, protams, ir ļoti izplatīta pieeja dzīvnieku tiesību jautājumam ‒ pārliecība, ka cilvēks vienmēr ir svarīgāks.
Daudzi izcili mākslinieki, kinorežisori, mūziķi jau pirms daudziem gadiem sāka runāt par klimata pārmaiņu jautājumiem. Taču nevienam nav izdevies tik īsā laikā atstāt tik spēcīgu iespaidu kā Grētai Tunbergai. Kāpēc tā?
Grēta Tunberga ir daļa no sabiedrības kustības, un sabiedrības kustības cenšas uzrunāt pēc iespējas plašāku auditoriju. Mākslas pasaulē, šķiet, ir tieši pretēji, vai vismaz lielākoties tā bijis. Te runa par ļoti specifisku nelielu auditoriju, un laikmetīgās mākslas elites figūras vismazāk interesē iespēja komunicēt ar plašām masām. Mākslas pasaulē daudz parastāka lieta ir izslēgšana ‒ mehānismi, kas funkcionē ar estētisko kodu palīdzību.
Viens piemērs: es uzrakstīju kādam dzīvnieku tiesību žurnālam rakstu par dzīvniekiem, īpaši par dzīviem dzīvniekiem laikmetīgajā mākslā. Kad tas bija nopublicēts, es žurnāla numuru iedevu kādam māksliniekam, ļoti labam draugam, un jautāju, vai viņš negrib izlasīt manu rakstu. Viņš man to atdeva, teikdams, ka viņam nepatīk vāka noformējums vai tas, kā žurnāls iespiests, un tāpēc viņš manu rakstu nav izlasījis. Un to es esmu piedzīvojusi daudzas reizes un dažādos veidos. Bieži vien pamatā ir estētiska kritika, kas liekas svarīgāka nekā pati ideja.
Manos studiju laikos Diseldorfā tur valdīja tāds vispārējais komunikāciju stils, ko es nosauktu par atsvešinātu skatienu vai ironisku postulātu, un tas padarīja praktiski neiespējamu jebkādu pievēršanos politiskiem jautājumiem. Piedevām māksliniekiem ļoti patīk aprakstīt savu darbu, uzskaitot, par ko tas nerunā. Nevis to, par ko tas runā.
The Liberation of Animals from the Cages III, 2008. Ekstrudēts polistirols, akrila krāsa, koks, poliestera vilna
Kādas ir jūsu domas par mākslas lomu mūsdienu sabiedrībā? Vai tā vispār vēl spēlē kādu lomu?
Viena lieta būtu vispārīgā mākslas loma, un otra ‒ kā es to izmantoju. Es to esmu sajutusi uz savas ādas, teiksim, kad Ķēniņa alejā dalīju skrejlapas pret kažokādu valkāšanu. Tādā veidā šai tēmai bija ļoti grūti pievērst uzmanību. Turklāt tā reizēm var būt ļoti neprecīza komunikāciju metode. Nācās redzēt, kā cilvēki nekavējoties skrejlapu aizmet vai atdod atpakaļ, pavadot to ar niknu komentāru.
Ar skulptūru vai savu mākslu es varu likt saprast, cik daudz šī tēma man nozīmē. Es visu mūžu ar to nodarbojos, visu mūžu runāju par dzīvnieku jautājumu, kas man ir viena no svarīgākajām lietām pasaulē. Man tas liekas adekvātāk nekā nodarboties ar kādu citu profesiju un vienlaikus censties savā brīvajā laikā runāt par dzīvniekiem. Protams, klasiskās aktīvisma metodes ‒ informācijas izplatīšana caur presi un sociālajiem medijiem un datu vākšana ar iefiltrēšanās palīdzību ‒ ir ļoti svarīgs veids, kā informēt cilvēkus par dzīvnieku ekspluatāciju. Tieši sociālo mediju uzplaukumam jāpateicas par to, ka arvien lielāks cilvēku skaits iestājas par dzīvnieku tiesībām un pievēršas vegānismam.
Jūs pieminējāt, ka mākslas pasaule vēl joprojām ir stipri izolēta, noslēgta. Patlaban, teiksim, jūs strādājat pie mākslas projekta, kas pievēršas ārkārtīgi komplicētai situācijai (politiski, sociāli un arī ekoloģiski) ‒ konkrēti, tā sauktajiem Mezopotāmijas vai Irākas purviem, reģionam, kas vēsturiski bija lielākā mitrāju ekosistēma Eirāzijas rietumu daļā. Sadama Huseina laikā tā tika iznīcināta un vēlāk ‒ daļēji atjaunota, taču patlaban šo apvidu nopietni apdraud dambju celtniecība Turcijā. Vai jums liekas, ka šī projekta vēstījumam izdosies aizsniegt plašāku auditoriju, vai arī tas tā arī neizies ārpus mākslas aprindām?
Es ļoti priecātos, ja tas uzrunātu plašāku auditoriju. Šī ūdeņu ainava tuksneša vidū ir tik unikāla, un reti kurš par to vispār ir dzirdējis.
Jūs jautājāt par nevainību manā stilā. Pirms diviem gadiem es pabiju Meksikā, kur tautas māksla ir būtiska nacionālās kultūras sastāvdaļa. Ar to nodarbojas ļoti daudzi, un tai ir arī senas tradīcijas. Es apskatīju vairākus muzejus, kas veltīti tieši tautas mākslai. Un tajā pašā laikā, kad mēs iedomājamies par Vāciju un tautas mākslu šajā zemē, tas izklausās vienkārši briesmīgi. Labākajā gadījumā prātā nāk daži seni auduma raksti. Mākslai un māksliniekam Vācijas kultūras kontekstā ir pilnīgi cita loma.
Būtu jau ideāli, ja mākslas darbs spētu uzrunāt skatītāju, neprasot nekādus kultūras kodus. Bieži vien māksla vēršas tikai pie ļoti specifiskām grupām, kas saprot kodus, kuri rakstīti tieši tām. Tas viss izvēršas ļoti elitāri, un es to negribu. Man patīk māksla cilvēkiem, kuri varbūt nezina šo īpašo valodu, māksla, kas ir saprotama bez īpašām kultūras zināšanām. Tāpēc es savos darbos izmantoju rakstītu tekstu, ko cilvēki nevar izlasīt. Tas jebkuru skatītāju padara par lasītnepratēju. Man tas liekas interesanti arī tāpēc, ka dzīvnieki arī neprot lasīt, un tomēr tie daudz ko saprot ‒ lai gan mēs nezinām, cik tālu sniedzas šī sapratne.
Šeit, manā darbnīcā, dzīvo divi truši, un reizēm es prātoju un fantazēju par to, kā dzīvnieks uztver to pašu situāciju, kurā mēs atrodamies kopā. Kā viņi mūs uztver? Vai mēs atstājam uz viņiem sarežģītu iespaidu, vai varbūt viņiem liekas, ka tā vispār nav nekāda problēma?
Agri Relief, 2017. Ekstrudēts polistirols, akrila krāsas, koks, dzelzs, aukla, papīrs
Vai jums liekas, ka jūsu truši pie jums ir laimīgi?
Es ceru, ka viņiem pie manis patīk.
Vai viņi saprot, ka jūs cīnāties par viņu tiesībām?
Nezinu. Lai kā tas būtu, viņi neliek manīt, ka to saprastu.
Kāpēc cilvēki nespēj apturēt klimata pārmaiņas? Un ko varētu darīt, lai situāciju uzlabotu?
Jūs domājat ‒ ja neskaita pāriešanu pie vegānisma, adopciju un braukšanu ar vilcienu? Mums, cilvēkiem, kas piederīgi mākslas pasaulei, vajadzētu lidot uz pusi retāk un ziedot, lai kompensētu savu oglekļa pēdu – vai vēl labāk, nocirpsim pusi no mākslas gada kalendāra. Pārveidosim biennāles par kvadriennālēm, vairāk strādāsim darbnīcā, un mums paliks milzums laika citām lietām. Vajadzētu jautāt nevis: “Vai tu tur biji?” bet gan “Kā tu tur nokļuvi?”. Teiksim, dzīvojot Eiropā, ir pilnīgi iespējams aizceļot uz Venēcijas Biennāli ar vilcienu, bet kurš tad brauc ar vilcienu? Tas ir sarežģīti. Un vēl man neliekas, ka tiešām jāredz pilnīgi viss, kas kaut kur notiek. Klimata pārmaiņām nevajadzētu būt etiķetei, ko kaut kam piekabina. Varbūt mums izdotos palēnināt cilvēka darbības ietekmi uz klimatu līdz brīdim, kad izdosies panākt būtisku tehnoloģisko progresu šajā jautājumā.
Vai jūs piekrītat, ka māksla papildina cilvēces dabu?
Noteikti. Bet vairums mākslas ir nozīmīga tikai cilvēkiem, un tas nozīmē, ka māksla ir arī pilnīgi antropocentriska. Cik nu es esmu novērojusi, vienīgā cilvēku māksla, kas dzīvniekiem patīk, ir daļa no mūzikas.
