Lielā tīrīšana mākslas pasaulei ir nepieciešama un veselīga
Īssaruna ar mākslas meses Art Cologne radošo direktoru Danielu Hagu
Kā jūs jūtaties šajā jaunajā realitātē, kas nav ne romāns, ne zinātniskās fantastikas filma, bet kurā mēs visi esam šeit un tagad?
Es šaudos starp optimismu un lielu nervozitāti. Visvairāk uztraucos par dezinformācijas ietekmi un, protams, par tiem cilvēkiem, kuriem nav ne līdzekļu, ne resursu šo situāciju pārdzīvot.
Covid-19 vīruss dažu mēnešu laikā ir panācis to, ko nespēja ne klimata pārmaiņu kustība, ne formālas valstu “galotņu” tikšanās. Visi runāja par nepieciešamību “iziet no burbuļa”, bet nekas īsti nemainījās. Koronavīrusa izplatība ir izrādījusies kā sava veida “augstākā vara”, ierādot cilvēkiem viņu īsto vietu planētas ekosistēmā. Kā jums šķiet, vai cilvēks vispār ir spējīgs aptvert šo pasaules “izslēgšanas” mirkli un tā sekas? Vai tas mums kaut ko māca un vai šo mācību esam spējīgi paturēt prātā arī nākotnē? Līdz šim sabiedrība ir reaģējusi uz situāciju, nospiežot ekonomikas apturēšanas pogu (ņemot vērā, ka vīruss nebūt nav tik destruktīvs kā mēris). Taču jautājums ir fundamentālāks - vai tad, kad tas viss beigsies, cilvēki būs sapratuši, ka mums ir jāmainās? Vai iznāksim no šīs situācijas labāki, nekā tajā iegājām? Vai arī varbūt nākotnē, atskatoties uz šo laiku, sapratīsim, ka tas ir bijis vien “maigs brīdinājums”…?
Kad Covid-19 pāries, viss atgriezīsies vecajās sliedēs. Vienīgi vairums cilvēku būs nedaudz nabagāki. Despoti un labējie politiķi to izmantos, lai sludinātu savas ksenofobiskās idejas, šāda veida notikumi parasti mēdz saasināt jau esošo situāciju. Īpaši bažījos par amerikāņiem. Ceru, ka Džo Baidens novembrī sakaus Trampu, taču tas nozīmēs, ka Baidens mantos pilnīgi sagrautu pārvaldes sistēmu, milzīgu nacionālo parādu, kas mērāms triljonos, un ekonomiku, kas, visticamāk, turpinās lejupslīdi vēl dažus turpmākos gadus. Tramps un viņa propagandas medijs Fox News ir spējuši izplatīt tik daudz dezinformācijas, ka, maz ticams, ka mums zināmā pasaules kārtība saglabāsies. Bet Eiropa ieraudzīs gaismu, tāpat kā tas bija pirms Covid-19.
Ceru, ka Džo Baidens novembrī sakaus Trampu, taču tas nozīmēs, ka Baidens mantos pilnīgi sagrautu pārvaldes sistēmu, milzīgu nacionālo parādu, kas mērāms triljonos, un ekonomiku, kas, visticamāk, turpinās lejupslīdi vēl dažus turpmākos gadus.
Krīze mākslas pasauli ir skārusi ļoti nopietni. Būtībā ir skaidrs, ka mākslas institūcijām un struktūrām, tāpat arī māksliniekiem vajadzēs atrast jaunus instrumentus, kā izdzīvot un pārdzīvot pēcpandēmijas sekas. Aicinājumā glābt mākslas pasauli kurators Hanss Ulrihs Obrists pieminēja Rūzvelta Federālo mākslas projektu, kamēr Manuels Borha-Viljels, Karaliense Sofijas muzeja direktors, runāja par Māršala plānu u.tml. Kādi varētu būt līdzekļi, kas palīdzētu izdzīvot māksliniekiem un mākslas pasaulei kopumā?
Par spīti negatīvajai ietekmei uz pasaules ekonomikām mākslas pasaulei šāda “lielā tīrīšana” un lietu pārvērtēšana ir nepieciešama un veselīga. Lielākā daļa mākslinieku arī pirms Covid-19 nevarēja pārdot savus darbus, un ļoti nedaudzi mākslinieki var izdzīvot tikai no savas mākslas vien. Savu pirmo galeriju es atvēru 1995. gadā, kad mākslas tirgus būtībā neeksistēja. Toreiz varēju tikai iztēloties, kāds izskatījās tirgus bums 80. gados - viss šis glamūrs, nauda, slavenības, kas “ietusē” ar māksliniekiem un mākslas dīleriem tādos Ņujorkas restorānos kā Odeon, lielie spēlētāji Mērija Būna, Gagosjans, Leo Kastelli, milzīgās cenas Ērika Fišla un Deivida Salles darbiem - tas viss šķita kā kaut kas no citas planētas. 90. gados nešķita, ka kādam citam, izņemot tādus žurnālus kā Flash Art vai Artforum, vēl interesētu laikmetīgā māksla. Un tā tas būtībā vienmēr bijis - līdz pat 21. gadsimta sākumam. Tomēr tas bija arī lielisks laiks, mākslas pasaule bija daudz mazāka un intīmāka, arī parastie cilvēki varēja atļauties pirkt mākslu, jo finansiāli tā bija daudz pieejamāka, un, kas vissvarīgākais, māksla bija inteliģentāka. Tiešām radās iespaids, ka visi, kas 90. gados bija iesaistīti mākslas pasaulē, to darīja aiz mīlestības uz mākslu, nevis naudu. Es nevēlos noniecināt mākslas pasaules nozīmību, taču vismazāk mums vajadzētu nodarboties ar mākslīgu mākslas tirgus uzturēšanu. Palīdzība ir nepieciešama mākslas institūcijām un bezpeļņas organizācijām! Ar mākslas tirgu viss būs kārtībā, tas ir pārdzīvojis arī daudz sliktākus laikus. Mums ir jāatrod veidi, kā palīdzēt visiem cilvēkiem, ne tikai mākslas pasaulei.
90. gados nešķita, ka kādam citam, izņemot tādus žurnālus kā Flash Art vai Artforum, vēl interesētu laikmetīgā māksla.
Kāds ir jūsu redzējums par izmaiņām mākslas ainā? Kādas būs galvenās pārbīdes un to virziens?
Visekstrēmākā scenārija gadījumā saglabāsies tikai mākslas tirgus kodols. Gagosjans nekur nepazudīs, tāpat arī visnopietnākie kolekcionāri, vairums jauno galeriju turpinās darboties, sekundārā tirgus dīleriem viss būs kārtībā, paliks lielie izsoļu nami, celsies cenas mākslas vēstures lielajiem vārdiem, saglabāsies modernisma mākslinieku un pēckara blu-chip mākslinieku tirgus. Problēmas būs vidējā līmeņa dīleriem, tāpat arī mūsdienu modīgajiem un superdārgajiem māksliniekiem un jaunajiem māksliniekiem, kuru darbi tiek pārdoti virs 50 000 eiro. Cietīs daudzas mākslas meses, daudzas arī beigs pastāvēt galeriju trūkuma dēļ. Viss kļūs lokālāks, mazāk globāls. Mākslas pasaule ir diezgan paredzama, bet tas, kas nav paredzams, ir, kā nācijas, ekonomikas, politiķi, industrija pārdzīvos šo krīzi. Pieņemu, ka apmēram 85% uzņēmumu Covid-19 ietekmēs negatīvi, kamēr 15% gūs peļņu.
Cietīs daudzas mākslas meses, daudzas arī beigs pastāvēt galeriju trūkuma dēļ. Viss kļūs lokālāks, mazāk globāls.
Pasaulei pēkšņi būs jauni līderi, jauni “no skatuves nogājušie”, jaunas rūpes un jaunas vērtības. To, kā tas ietekmēs mākslas industriju, mēs vēl tikai redzēsim, taču korekcijas mākslas tirgū bija nepieciešamas jau sen.
