Nelaist sevī bailes, turēt možu garu
Krīzes laika saruna ar Renāru Kauperu
Šajā vēl nepieredzētajā situācijā esam aizvadījušu jau divus mēnešus. Kādām domu, emociju un rīcības fāzēm esi izgājis cauri šajā laikā?
Šis laiks... Šis laiks, kas mums šobrīd kopā jāpiedzīvo, nav vienkāršs. Tas ir neticami neparasts. Domājot par nu jau diviem aizvadītajiem mēnešiem, iezīmējas diezgan plašs emocionālais spektrs – no lielām bailēm pirmajās dienās, baiļu pārvarēšanas līdz pilnīgai mājas dzīves izbaudīšanai. Bailes bija pamatotas, jo pārgalvībai šajā situācijā nebija vietas. Taču, šķiet, kādas piektās dienas rītā, kad jau atkal pamodos viegli sabijies, sapratu, ka bailes tomēr ir jāpārvar. Kaut kā ļoti intuitīvi izskrēju pagalmā, nometu kreklu, sāku ieberzties ar sniegu, un manā prātā radās četrrindīte:
Nelaist sevī bailes,
Turēt možu garu,
Tavas saknes stiepjas mūžībā,
Tāpat kā tavi zari.
Foto no Renāra Kaupera personiskā arhīva
Kopš tā brīža es it kā nomiru… atvainojos par pārteikšanos, bet... jā, savā ziņā nomira bailes manī. Kopš tā brīža, turpinot atbildīgi ievērot šī laika prasības, sākām dzīvot mierīgu mājas-pagalma dzīvi. Protams, tā ir milzīga privilēģija, ka ir šis pagalms vai dārzs, un milzu laime, ka vīruss Latviju nav skāris tik smagi, lai nonāktu līdz vispārējai karantīnai.
Taču mūžīgās skriešanas sindroms ir noslāpēts. Pirmkārt, tas tiešām ir noslāpēts, jo tas nedrīkst būt, otrkārt – tas pamazām norimst pats. Un tu sāc izbaudīt šo mājas dzīvi. Tā dzīve daudziem prasījusi zināmu pielāgošanos. Nāk prātā cilvēki no profesionālā sporta vides, kuriem tas nepavisam nav bijis vienkārši. Līdz šim viņi nemitīgi ir atradušies sporta maču un līgu ritenī, un mājās iegriezušies vien nomainīt sporta somas saturu. Taču cilvēks ir elastīgs – pie visa pierod. Tā nu šis kļuvis par laiku, kad iepazīstamies ar ģimenes locekļiem, iepazīstamies ar savu māju, skatu pa logu, iepazīstamies ar grāmatām savos grāmatplauktos.
Kopš tā brīža es it kā nomiru… atvainojos par pārteikšanos, bet... jā, savā ziņā nomira bailes manī.
Kāda bijusi Tava ikdiena kopš šī baiļu pārvarēšanas brīža?
Es daudz strādāju. Strādāju fiziski. Ar dažām citām ģimenēm mums ir kopīga mājsaimniecība, un mēs, vīri, būvējām pagalma ceļu. Pulksten 10:00 no rīta, paēdis brokastis, izdzēris tēju, ķēros pie lāpstas un betona maisītāja. Nostrādājām trīs nedēļas un izveidojām brīnišķīgu ceļu, arī garāžas salabojām, sienu pie komposta kaudzes izveidojām. (Attāli telefona sarunas fonā dzirdams Renāra kaimiņš Jānis: “Arī šahu un petanku spēlējām. Nav īsti laika bēdāties. Tik jūt, ka sen nav dziedāts.” - red.) Savukārt šodien, Imanta Ziedoņa dzimšanas dienā, sastādījām kartupeļus. Imantam tas patiktu.
Zinot Imanta Ziedoņa skatījumu uz dzīvi, viņa humora izjūtu, kā, Tavuprāt, viņš raudzītos uz notiekošo?
Esmu pārliecināts, ka viņš pret šo visu attiektos ārkārtīgi atbildīgi, jo nav noslēpums, ka Imantam visas dzīves garumā ir bijis jārēķinās ar veselības problēmām. Taču, kā daudzi radoši cilvēki, manuprāt, viņš censtos uz šo lietu skatīties pēc iespējas cerīgi un optimistiski, mēģinot izvilkt visu to labo lietu esenci no tā, ka ir iespēja būt mājās kopā ar tuviniekiem. No otras puses, domāju, būt vientulībā – Imantam tas nebūtu nekas pārāk jauns. Dzejnieks savā ziņā ir vientuļš – vientuļš savā radīšanas brīdī. Tādi lieli, dziļi literāti tikai klusumā spēj lielas lietas radīt. Savukārt klusumu var panākt tikai norobežojoties no pasaules.
Dzejnieks savā ziņā ir vientuļš – vientuļš savā radīšanas brīdī. Tādi lieli, dziļi literāti tikai klusumā spēj lielas lietas radīt.
Varbūt ir kādi viņa rakstītie vārdi, kas piemērojami šim laikam? Vārdi, kas Tevi spēcinājuši?
Zini, vienu rītu es pamodos ar šo pašu veco, labo:
Kukainīt,
re, kā saule spīd!
Iemācies sauli, kukainīt!
Un man šķita, woow, cik labi pateikts! Tik vienkārši! Tik vienkārši un tik labi. Lai kādi būtu laiki, paskaties – saule spīd un lielie dabas brīnumi turpina mūs lutināt. Jā…
Kukainīt,
re, kā saule spīd!
Iemācies sauli, kukainīt!
Re, kā lapele, zaļā un vārā,
elpo
iekšā un ārā!
Skuja nedur
tam, kas nav skujā gāzies.
Kukainīt,
neuzbāzies!
Kukainīt,
re, kā saule spīd!
Iemācies sauli,
kukainīt!
Tik vienkārši! Tik spēcinoši! Zini, man šķiet, ar lielajiem vīriem ir tā, ka viņu dziļums un radītās rindas noder gan labos laikos, gan grūtākos. Tie ir pārlaicīgi.
Vēl iedomājos – Imantam ir tāds paradoksāls citāts: “Mēs iesim tuvāk un tuvāk, jo tālāk vairs nav, kur iet.” Un šis ir laiks, kad mēs to nedrīkstam darīt, taču kaut kādā ziņā tomēr spējam viens otram tuvoties. Kaut caur tām pašām tehnoloģijām.
Lai arī pats esmu bijis skeptisks pret šāda veida komunikāciju, tagad jāatzīst, ka, pirmkārt, tā tomēr ir iespējama, otrkārt, tā var būt pat ļoti dziļa. Tā ir atkarīga no tevis paša – no tā, cik pats esi tai atvērts. Šajā laikā bija kāds interesants moments, proti, ar ukraiņu dziedātāju Jolku bijām tikušies pāris reizes. Pēdējoreiz, šķiet, Sočos kādā fotosesijā pārmijām burtiski divus vārdus, taču mūsu nesen izveidotajā Instagram Live sarunu raidījumā “Беседка” (lapene - latv.val.) plānotās pusstundas vietā norunājām vairāk kā stundu. Pēc tam, kad viņa bija piekritusi piedalīties šajā sarunā, es rūpīgi biju izdomājis tādu kā mazu plānu ar spēles elementiem, lai sarunu uzturētu dzīvu un dinamisku, taču beigu beigās neko no tā visa neizmantoju. Mēs tik sirsnīgi un labi izrunājāmies, un, manuprāt, nonācām uz tādas vienotas sajūtas. Jā, arī tehnoloģiju pasaulē var veidot attiecības.
Lai kādi būtu laiki, paskaties – saule spīd un lielie dabas brīnumi turpina mūs lutināt. Jā…
Šajā laikā pirmo reizi iznāci uz sociālo tīklu skatuves...
Nešaubīgi, ka šobrīd apzināmies digitālās telpas svarīgumu. Es, kurš nebiju nekādos sociālajos tīklos un ļoti uzmanīgi pret šo dimensiju izturējos, pirms kāda laika aktivizējos Instagramā. Šis laiks ir tas, kurā iespējams ieskrieties un, pat uzturoties mājās, būt aktīvam. Mums aizvien ir iespēja savu vēstījumu un informāciju aiznest cilvēkiem.
Jāatzīst, ka virkne tehnisku lietu man sagādājušas milzu stresa devu. Kad Instagram Live notika mūsu saruna ar Šuru no leģendārās krievu roka grupas Bi-2 – tas priekš manis bija nereāls pārdzīvojums 40 minūšu garumā, kurās noņēmos, lai saprastu, kura poga kurā brīdi jāspiež. Jā, un esam ieviesuši jau pieminēto “Беседка” – vietu, kur papļāpāt. Saruna var būt viegla, saruna var būt dziļa. Taču jāsarunājas un jākomunicē ir, tāpat kā ir jārada šie izolācijas laika video, kuros mūziķi katrs spēlē savā vidē.
Kāds šis laiks bijis Tavu muzikāli radošo izpausmju ziņā?
Jāsaka, ka tādā radošā plāksnē man nepavisam neprasījās ņemt rokās ģitāru un sacerēt ko jaunu. Tieši fiziskais darbs bija tas, kas laiku aizpildīja ļoti jēgpilni. Tas bija dziedējošs.
Tajā pašā laikā man ir milzīgs prieks par mūsu Kasparu Rogu, kurš ir sacerējis brīnumdaudz skaistu dziesmu, kuras tagad tiek apstrādātas. Vērts pieminēt, ka Kaspars ir tas, kurš nekad nav rakstījis dziesmas. Viņš vienmēr teicis – “sacerat jūs, man tāds talants nav dots. Es tikmēr pieskatīšu skatuvi un ekrānu saturu.” Taču, kā redzams, Kasparam šis laiks parāvis spundi vaļā tieši radošajā ziņā. Tā kā grupai šis laiks tiek izmantots jauna albuma veidošanā, un tā virziens būs savā ziņā pavisam negaidīts, kaut kādā mērā līdzīgs mūsu 2009. gada sadarbībai ar Arstarulsmirus.
Cik interesanti – kā mēs katrs dažādi noreaģējam uz šo izolācijas periodu.
Tomēr sociālo tīklu vidē iespējams manīt arī ar Tavu līdzdalību tapušus karantīnas laika kopprojektus. Pastāsti, lūdzu, par tiem.
Jā, viens no tiem ir dziesma “Gaismiņ, teci man pa priekšu”, ko jau pirms kāda laika sarakstījām kopā ar Jāni Aišpuru. Kādu dienu mani uzrunāja kādas mazas, smagi slimas meitenītes tuvi cilvēki ar lūgumu viņu iepriecināt, sagatavojot pārsteiguma videosveicienu – viņas drīzajā dzimšanas dienā. Viņai ļoti mīļa bija šī dziesma, tāpēc uzrunāju Jāni Aišpuru, sazvanījām pārējos draugus, kuri bija piedalījušies dziesmas ierakstā. Visi bija tik ārkārtīgi atsaucīgi ar domu iepriecināt mazo Amēliju, ka šis siltums un mīlestība klipā ir ļoti jūtama.
Otrs, jāsaka, diezgan grandiozs notikums, kurā piedalījās vairāk nekā tūkstotis cilvēku, bija video kora izpildīta dziesma “Tavs karogs”. Šo dziesmu kopā ar Jāni Aišpuru sarakstījām Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, kuriem vajadzēja notikt šajā vasarā. Vēlējāmies iedzīvināt šo dziesmusvētku kopības sajūtu, un to arī atbalstīja rīkotāju komanda, kas aicināja cilvēkus iesūtīt savus video. Režisors Dzintars Dreibergs izdarīja lielu darbu, to visu saliekot kopā, un šo brīnišķo darbu prezentējām 4. maijā – Latvijas neatkarības atjaunošanas dienā.
Vēl vēlos pieminēt lielisko iespēju piedalīties grupas Mumiy Troll karantīnas versijas video klipā dziesmai “Утекай”. Atceros, kā vēl pirms divdesmit gadiem kopā ar Māri Mihelsonu devāmies uz tā laika naktsklubu Pārdaugavā Zero Zone, kur toreiz ar šo dziesmu uzstājās grupa, par kuru bijām tik lielā sajūsmā. Vēlāk iepazināmies ar grupas solistu Iļju, un daudzu gadu garumā mums bijusi tuva draudzība, taču tāda kopā dziedāšana nebija sanākusi. (Vienīgi reiz Mežaparkā Iļja mums pievienojās dziesmā “Скользкие улицы”). Taču tagad Iļja izteica vēlēšanos kopā ar Prāta Vētru un grupas Moralnij Kodeks solistu iefilmēt video labdarības maratonam. Tā, nu, šis laiks devis šādu fantastisku iespēju!
Tāpat ar Vētru esam ierakstījuši vairākas videoversijas, kas grupai ir ļoti spēcinoši.
Varbūt ir kāds citu mākslinieku radošais sniegums, kas Tevi uzrunājis šajā ierobežoto iespēju laikā?
Tas noteikti ir amerikāņu dueta Twenty One Pilots karantīnas laika video dziesmai “Level of Concern”. Jāsaka, ka šī grupa man ir ārkārtīgi mīļa jau no brīža, kad kādā Anglijas bāriņā televizorā izdzirdēju tās dziesmu “Stressed Out”. Man šķiet, viņi, kā parasti, ir spēruši soli uz priekšu. Šis video klips ietver veselu dramaturģiju ārpus ierastā telefons-mājas formāta, un to caurvijošā karantīnas un izolācijas tēma klipa beigās tiek atrasināta ar elegantu humoru.
Aktīvi dzīvojot mums šobrīd pieejamajā informācijas telpā, tostarp lasot grāmatas, skatoties filmas, katrs no mums atradis ko tādu, kas kā īpašāk spējis uzrunāt, raisīt līdz šim nebijušas emocijas un pārdomas. Piemēram, viens no maniem un man tuvu cilvēku spēcīgākajiem pārdzīvojumiem bija Andrea Bočelli “Amazing Grace” dziedājums tukšā Milānas katedrāles laukumā – YouTube translētajā Lieldienu koncertā “Music for Hope”, ko pavadīja videomateriāli ar tukšām Londonas, Parīzes, Ņujorkas ielām... Kas bijusi tā pieredze, kas likusi Tavām domām un emocijām pārmest kādu asāku kūleni?
Jāatzīst, ka šajā laikā esmu ļoti emocionāls. Es raudu gandrīz vai skatoties jebko. Vai tas ir raidījums, kurā būvē mājas, vai kāda multene, ko skatāmies kopā ar jaunāko dēlu.
Nesen noskatītās filmas “Wonder” laikā asaras bira kā pupas. Aizkustināja pat filma par Anglijas tramplīnlēcēju – “Eddie the Eagle”.
Mazliet filozofiskā plāksnē – kādas domas Tevī raisās, analizējot un modulējot šīs globālās ligas cēloņus, sekas, sūtību, jēgu/bezjēgu…?
Zini, šeit laikam būšu diezgan īss un lakonisks. Es esmu pieņēmis situāciju tādu, kāda tā ir. Turklāt lietas vai nu notiek vai nenotiek, un maz ko varam ietekmēt. Varbūt skan tā fatāli, bet mani kaut kas tajā uzrunā. Piesliecos, ja nemaldos, Vonnegūta domai par to, ka varam satraukties par to, ko varam ietekmēt, un neuztraukties par to, ko nevaram. Galvenais abas šīs lietas atšķirt.
Dainis Īvāns 4. maija svētku rīta radiopārraidē minēja cilvēku alkatību, kurai nekad nebūtu gala, un no kuras cieš daba un visa planēta. Tagad, kad viss nolikts uz lielas pauzes, ir laiks par to padomāt.
Jāatzīst, ka šajā laikā esmu ļoti emocionāls. Es raudu gandrīz vai skatoties jebko.
Pirms diviem pavasariem Mežaparka estrādē Prāta Vētra pulcināja 60 000 cilvēku. Vai spēj projicēt to izjūtu gammu, kāda Tevi pārņems nākamajā reizē, kad savā priekšā vienkopus un vienuviet redzēsi koncerta auditoriju?
Nešaubīgi – tā būtu ārkārtīgi samīļojoša. Domāju, ka tagad jebkurš pirmais kontakts vai teātra izrāde, uz kuru dosimies, būs īpaša un īpaši novērtēta.
Prāta Vētrai ir bijuši periodi, kad nespēlējam divus vai trīs mēnešus – darbojamies pa mēģinājumu telpu un studiju, tā kā tāda sajūta par pilnībā apstājušos riteni nav. Bet pieļauju, ka gada beigās varētu būt tāda lielāka izsalkuma sajūta pēc koncerta. Redzēsim, cik ātri tiksim līdz skatuvei. Psiholoģiski esmu noskaņojies, ka tik ātri tas nebūs, bet pārdzīvosim šo posmu un pieredzēsim milzīgu atkalsatikšanās prieku. Cerams, tas notiks nākamvasar plānotajā Prāta Vētras tūrē, kas sekos pēc jauna albuma pavasarī.
Skaidrs, ka cilvēki vēl ilgu laiku būs uzmanīgi, un tāda tuvāka sveicināšanās un apķeršanās varbūt izpaliks. Bet grūti teikt. Domāju, ka cilvēki ir ļoti sirsnīgi un apskaušanās ir tik svarīga un emocionāla. Man kā latgaļu cilvēkam – noteikti!
Jā, gaidīsim labākus laikus, kad atkal varēsim apķerties! Bet nesteigsimies! Visu pēc kārtas - soli pēc soļa.
