Mērenība, poēzija un pragmatisms
Saruna ar platformas Digital for the Planet dibinātāju Inesi Leonarduci
2020. gada pavasarī, kad apstājās aviosatiksme, visā pasaulē pārstāja darboties neskaitāmi uzņēmumi un durvis slēdza muzeji un teātri, neiedomājami pieauga digitālās saziņas un satura loma. Mēs pārcēlām savas tikšanās un sarunas uz tiešsaisti un apmainījāmies ar saitēm uz televīzijas seriāliem un on-line kursiem. Tas cilvēkiem lielā mērā palīdzēja izturēt izolāciju un nejusties pilnībā nošķirtiem no visiem pārējiem. Taču rezultātā ar milzu izrāvienu pieauga jau tā arvien ietekmīgākās digitālās sfēras nozīme.
Mēs to bieži uztveram kā kaut ko abstraktu, kā gaisā izkliedētu Wi-Fi. Taču arī tas neuzrodas mums visapkārt vienkārši tāpat, pats no sevis. Katrs mūsu e-pasts un videozvans nozīmē noteiktus resursus, kas šim nolūkam tiek iztērēti. Kā tas notiek, kādu ietekmi tas atstāj uz planētu, kādu praksi šai jautājumā varētu piekopt, lai pēc iespējas mazinātu negatīvo iespaidu ‒ par šiem un tamlīdzīgiem jautājumiem pirms dažiem gadiem aizdomājās Inese Leonarduci, francūziete, kura paguvusi strādāt 11 pasaules valstīs un uzkrājusi lielu pieredzi biznesa un digitālo tehnoloģiju mijiedarbības jautājumos.
2017. gadā viņa kļuva par digitālās ekoloģijas tēmām veltītās starptautiskās platformas Digital for the World ierosinātāju un dibinātāju. Projekta tīmekļa vietnē par to rakstīts šādi: “Mēs esam augstākā līmeņa pētnieki, inženierzinātņu speciālisti un konsultanti pašās garlaicīgākajās, nopietnākajās firmās, tehnoloģijas eksperti, kam pa spēkam izstrādāt saprātīgus blokķēžu tīklus un būvēt MI moduļus, liekot lietā minimālu MI (jā, mēs protam turēties pretim modes kliedzieniem), aizrautīgi un zinoši bio-iedvesmas piekopēji un radošas personības (neaizmirsīsim, ka inovācija bez tām nav iespējama)... Mūsu moto ir mērenība, poēzija un pragmatisms. Mēs uzskatām, ka tehnoloģija bez mērķa nevar sniegt pieejamus un paliekošus rezultātus.”Inese un viņas domubiedri savu mērķi saskata “rītdienas digitālās sfēras attīstīšanā”, veidojot to ar “pēc iespējas mazāku oglekļa pēdu, pieejamu un noderīgu pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam”.
2020. gada februāra beigās Inese Leonarduci pēc Francijas institūta uzaicinājuma uzstājās Rīgā. Mēs tikāmies institūta ēkā dienu pirms viņas lekcijas; ārā sniga. Inese, ļoti skaista un efektīga sieviete, sēdēja man pretim krēslā, ietinusies siltā lakatā, un runāja par jautājumiem, kuri šais dažos mēnešos, kas aizritējuši kopš mūsu sarunas, kļuvuši tikai nozīmīgāki.
Pirms dažiem mēnešiem kāda mana draudzene, kura dzīvo Berlīnē, bet vispār ir no Rīgas, nolēma atbraukt apciemot savu ģimeni. Viņa nelidoja ar lidmašīnu, bet brauca ar vilcienu, jo viņai likās, ka tas būs videi draudzīgāks ceļošanas veids un, šādi rīkojoties, viņa var iespaidot to, kas notiek ar mūsu planētu. Ceļā viņai pagāja vairākas dienas, jo starp Berlīni un Rīgu nav tiešu dzelzceļa sakaru. Vēlāk, lasot par jums un jūsu idejām, es iedomājos par savu draudzeni. Vai viņai tādā gadījumā nevajadzētu arī beigt sūtīt e-pastus un lasīt ziņas internetā? Vai jūs uzskatāt, ka mums vajadzētu mainīt savus ikdienas paradumus attiecībā uz elektroniskām ierīcēm, datoriem, viedtelefoniem un tamlīdzīgām lietām?
Domāju, ka problēmas nevar risināt binārā veidā. Mēs nevaram pateikt: “Turpināsim darīt šādi”vai “Beigsim darīt tā”. Jāatrod līdzsvars. Un tieši tāpēc ekoloģiskas problēmas ir tik grūti risināmas. Jautājums, ko vajadzētu uzdot, ir: “Kā izmērīt iespaidu, ko atstāj mana rīcība, lai varētu pieņemt pareizo gala lēmumu?” Doma nav tāda, ka vajadzētu likt cilvēkiem pieņemt kaut kādu jaunu dzīvesveidu un uzspiest kaut kādus noteikumus, jo tas jau nekad nav īsti izdevies.
Šobrīd cilvēkiem vairāk nekā jebkad nepieciešama brīvība. Taču jādod viņiem kaut kādi atskaites punkti, kas ļautu pašiem saprast, ko viņi dara, un tas dotu viņiem iespēju pieņemt nedaudz saprātīgākus lēmumus. Es tam no sirds ticu. Vēsture rāda ‒ kad tu cilvēkiem dod zināšanas, kad tu viņiem dod iespēju saprast kontekstu, viņi paši saviem spēkiem kļūst labāki. Tāpēc es neizteikšu nekādu spriedumu vai viedokli par jūsu draudzenes rīcību, vai pati savu, vai jūsējo, jo tas nav mans uzdevums. Mans uzdevums ir vienkārši palīdzēt cilvēkiem saprast, kādu iespaidu mūsu rīcība atstāj uz planētu. 21. gadsimtā mums katram nav viegli izmērīt savas individuālās rīcības tiešās sekas, tāpēc personīgs progress šajā lietā vēl joprojām ir sarežģīta lieta. Un tas ir pats sliktākais, kas mūsdienu sabiedrībā varētu notikt.
Bet kāpēc “digitālā ekoloģija” izklausās pēc kaut kā jauna? Datori mūsu dzīvē ir jau krietnu laiku, tātad arī dati par to lietošanas izraisītajām emisijām nav nekas absolūti jauns. Un tomēr par to plaši netiek runāts. Kāpēc tā?
Jums taisnība. Tikai dažus pēdējos gadus saujiņa speciālistu un pētnieku pievērsušies jēdzienam “digitālais piesārņojums”, faktam, ka digitālā joma var atstāt kaitīgu iespaidu uz planētu, atmosfēru un cilvēka dzīvi. Taču šī informācija tiek izplatīta tikai speciālistu vidē. Tā nav sasniegusi plašāku auditoriju. Un jēdzienu “digitālā ekoloģija”, taisnību sakot, radīju es pati. Tā bija tāda kā atkāpe no normas. Kad es pateicu, ka mums jāizgudro digitālā ekoloģija, tas bija kaut kas pilnīgi jauns. Cilvēki teica: “Kā, vai tad tādas vēl nav?” Un es sacīju: “Nē, liekas gan, ka nav.”Mēs iedziļinājāmies šai jautājumā, nekādu informāciju neatradām, tāpēc nolēmām ‒ ja tāda vēl neeksistē, tad ir pietiekami labs iemesls to radīt. Lielās korporācijas nav ieinteresētas cilvēkus informēt par šīs jomas realitāti, par to, cik dārgi patiesībā maksā tas, ko, tām pateicoties, mēs uztveram kā kaut ko pašsaprotamu. Korporācijas neteiks cilvēkiem, ka uz mīļotā viedtelefona, ko mēs katru dienu nēsājam kabatā un kam mēs katru nakti guļam līdzās, ir Kongo raktuvēs strādājošo bērnu asinis. Tās nepieminēs arī faktu, ka ik reizi, kad mēs instagramā ielaikojam kādu foto vai publicējam kādu komentāru Linkedin, tiek nosūtīts elektrisks impulss un ka šī elektrība iegūta no fosilajiem kurināmajiem, kas ņemti no mūsu planētas.
Un neteiks arī to, ka, ik gadu pērkot jaunu viedtelefonu, mēs lielos mērogos piesārņojam planētu, jo 75% no digitālā piesārņojuma rodas ražošanas procesā. Protams, nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka korporācijas nav ieinteresētas izplatīt šāda veida informāciju, jo šodien digitālā industrija ir pati varenākā joma pasaulē, pārspējot pat naftas industriju.
Kurā brīdī digitālās ekoloģijas jēdziens kļuva plaši pazīstams? Kāpēc situācija mainījās?
Kad es aizsāku globālo iniciatīvu Digital for the Planet, reakcija bija gluži pozitīva. Pirms tam es astoņus gadus biju nostrādājusi lielā korporācijā. Un es esmu strādājusi vienpadsmit valstīs. Tāpēc es zinu, kā biznesa kompānijas domā. Valdība un kompānijas jūs uzklausīs tikai tad, ja tām būs kaut kāds pamudinājums. Un šāds pamudinājums vienmēr nāk no sabiedrības. Man liekas ļoti skaists un patiess kāds persiešu teiciens – ja no augšas nenāks evolūcija, tad no apakšas nāks revolūcija. Un tieši to es izdarīju; es cilvēkiem sniedzu visnotaļ vispārīgu informāciju ‒ ar mediju starpniecību, konferencēs un lekcijās. Cilvēki sāka par to runāt. Es redzēju, kā sociālajos medijos arvien pieaug spiediens; man zvanīja un rakstīja: “Vai jūs nevarētu pastāstīt kaut ko vairāk? Es par šo jautājumu nevaru atrast nekādu literatūru.”
Kādu dienu man piezvanīja no lielas franču kompānijas. “Mēs esam dzirdējuši, ka jūs runājat par šo jautājumu. Vai varat mums palīdzēt? Mums nepieciešama palīdzība.” Satiekoties ar šīs kompānijas pārstāvjiem, bija jūtams, ka viņi priecājas mani redzēt, bet vienlaikus arī nervozē, jo nezina, ko īsti gaidīt. Reakcija no valdības puses bija tāda pati.
Kad šis stāsts tikai aizsākās, man vēl nebija nekāda kontaktu tīkla. Tagad es bez problēmām varu piezvanīt ministriem vai cilvēkiem, kas ievēlēti parlamentā, un runāt ar viņiem nepastarpināti. Viņus interesē kontakti ar mums, viņi saprot, cik mūsu risinātā tēma ir nozīmīga un kā tā attiecas uz viņiem. Tātad pirmais, ko es sapratu, ir ‒ ja tu gribi, lai līderi (gan politiskie, gan ekonomiskie) tev seko, jārada spiediens (protams, pēc iespējas pozitīvs), kas nāk no sabiedrības. Otra atziņa, ko man šī pieredze mācījusi, ir tas, ka pat lielās korporācijas un valdības ir pilnīgā neizpratnē, ko lai šai lietā iesāk. Turklāt no visām pusēm uz tām tiek izdarīts liels spiediens, un neko lielu tās pasākt nevar. Mums varbūt liekas, ka tām ir vara kaut ko reāli paveikt, taču patiesībā tas nav iespējams, jo no visām pusēm kāds tūlīt ir klāt un saka: “Nemēģini spert ne soli, jo es tev par to maksāju.”
Tāpēc jāparāda, ka, pievēršoties šādām lietām, var arī nopelnīt. Un varbūt tieši tā ir mana stiprā puse. Es jau arī neesmu ne fiziķe, ne inženiere. Taču es zinu, kā ar ideju radīt vērtību. Un kā, darot kaut ko labu, mēs varam arī nopelnīt. Ja jums izdosies to nodemonstrēt valdībām un kompānijām, tās ar jums sadarbosies.
Bet kā digitālā ekoloģija var būt ienesīga, ja tās būtība ir pēc iespējas samazināt apjomus, nevis pirkt un patērēt pēc iespējas vairāk?
Pirmais solis ir samazināt, piemēram, jūsu kompānijas oglekļa pēdu, jo to rada jūsu digitālās aktivitātes. Un parasti iespējams pierādīt ‒ tieši to mēs izdarījām ‒, ka iznākumā jūs mazāk maksāsiet par elektrību. Korporācijas līmenī tie jau var būt milzīgi ekonomiski ietaupījumi. Kompānija saprot, ka tā saviem darbiniekiem nodemonstrējusi, ka dara kaut ko ilgtspējības labā. Darbiniekos tiek iedēstīts komandas patriotisms; viņi redz, ka strādā kompānijā, kurai rūp šis jautājums; piedevām vēl jūs taupāt naudu. Tas ir mūsu pirmais solis ‒ ļoti vienkāršs un gluži viegli realizējams. Un kompānijas izrādīja vērā ņemamu entuziasmu. To pašu var attiecināt uz valdībām. Tās var ietaupīt naudu, šajā gadījumā ‒ valsts naudu. Tas ir spēcīgs arguments.
Bet ja jūs vēlaties iet tālāk, un tieši ar to es patlaban nodarbojos, tad, protams, kļūst jau mazliet sarežģītāk. Es attīstīju domu par diviem citiem digitālā piesārņojuma veidiem: intelektuālo piesārņojumu jeb to, kā ekrāns iespaido prātu un kognitīvās spējas, un sociāli digitālo piesārņojumu ‒ to, kā digitālās tehnoloģijas, kad tās tiek nepareizi izmantotas, iespaido mūsu priekšstatus par demokrātiju un mūsu labklājību. Šodien digitālās nozares lielās korporācijas vienkārši izmanto jūsu personas datus, lai nopelnītu daudz naudas. Un tas tiek panākts, pastāstot, ka internets ir “bez maksas”. Tātad pirmkārt mums cilvēkiem jāpastāsta, ka patiesībā dati ir digitālā laikmeta zelts un ka viņi varētu pelnīt naudu paši ar saviem datiem, jo tie pilnveido tirgu un palīdz aizsniegt jau eksistējošos tirgus.
Patlaban mēs mēģinām apsēdināt visus pie viena sarunu galda ‒ lielās korporācijas, valdības un pilsoņus ‒, lai parādītu, ka šo sarunu centrā ir cilvēku dati. Interneta milži ar tiem pelna naudu. Un viņu priekšā ir cilvēki, kuri, starp citu, kļūst arvien trūcīgāki, jo mēs pilnīgi visur arvien vairāk zaudējam pirktspēju. Trūkst naudas. Un tad ir valdība (piemēram, Francijas valdība), kas vēlas ieviest pensiju sistēmu. Taču mums nav naudas, ko par to maksāt, un tā ir liela problēma. Mūsu loma ir tāda, ka mēs pasakām: “Jūs [interneta milži] pelnāt naudu, pateicoties cilvēku datiem, taču tajā nav nekāda caurspīdīguma. Jūs varētu viņus [cilvēkus] atalgot ar zināmu procentu no tā, ko jūs nopelnāt, pateicoties viņu aktivitātēm jūsu platformās; uz to viņiem būtu vairāk nekā likumīgas tiesības.” Kāpēc es tā saku? Pētījumi rāda, ka vecāki cilvēki ‒ līdz ar pašiem jaunākajiem ‒ ir tie, kuri internet pavada visvairāk laika. Tāpēc, ka lielāko tiesu laika viņi ir vieni vai zaudējuši darbu, vai vēl nav sākuši strādāt. Finansiāli neaizsargātākie cilvēki spēlē kazino spēles tiešsaistē un runā ar draugiem, izmantojot Facebook, un tādā veidā viņi dod lielu datu apjomu. Man tas izklausās tikai taisnīgi, tāpat kā daudziem ekonomistiem, ar kuriem es runāju un strādāju. Piedevām vēl cilvēki šādi vairotu savu pirktspēju. Un šī peļņa, kas taisnīgi kompensētu datus, varētu būt daļa no tā, kas gados vecākiem cilvēkiem nepieciešams, lai dotos pensijā.
Visi būtu ieguvēji ‒ korporācija turpinātu pelnīt naudu, tikai ētiskākā ceļā; valdībai būtu risinājums, kas ļauj finansēt zināmas sabiedriskas un sociālas iniciatīvas, turklāt tā vairotu savu vēlētāju apmierinātību.
Kādi būtu daži digitālās ekoloģijas pamatprincipi, kas attiektos uz parastiem cilvēkiem, uz jebkuru — uz mani, uz jums? Uz cilvēkiem, kuri katru dienu strādā ar datoriem un lieto tos arī mājās.
Pirmkārt, vajadzētu mēģināt nepirkt jaunu viedtelefonu katru gadu vai ik pēc 18 mēnešiem, bet paturēt to pašu kādus trīs vai četrus gadus. Četri gadi ir pilnīgi pieņemams laiks, un tas būtu milzu solis uz priekšu, domājot par planētu. Tā mēs piespiedīsim ražotājus palēnināt savus tempus. Un vēl jāpadomā, cik e-pastus mēs sūtām. Viens e-pasts ar 1 MB pielikumu ir ekvivalents 20 g oglekļa emisiju atmosfērā. Tā ir enerģija, ko stundas laikā patērētu viena elektriskā spuldze.
Kad jūs mēģināt nosūtīt e-pastu ar lielu pievienoto failu 50 cilvēkiem, labāk kopīgot to, izmantojot kādu sadarbības platformu, piemēram, Yubo, Slack vai Workplace, jo tad jūs šo failu kopīgojat vienu reizi, un tālāk tas tiek lejupielādēts individuāli. Nosūtot failu e-pastā, jūs izsūtāt 50 viena un tā paša faila kopijas, ko cilvēki lejupielādēs 50 reizes, radot 50 savas kopijas.
Mēs varam katru dienu atvienot no tīkla un izslēgt savus televizorus un interneta ierīces. Tas var būt arī solis, kas vairo ilgtspējību, un mēs esam aprēķinājuši, ka tā jūs varat ietaupīt aptuveni 80 eiro gadā. Un kāpēc nepirkt atjaunotu lietotu viedtelefonu pilnīgi jauna vietā? Cilvēki vēl joprojām baidās iegādāties atjaunotus viedtelefonus. Tas liekas pārsteidzoši, jo mēs taču nebaidāmies pirkt lietotu automašīnu un tad braukt pa šoseju ar ātrumu 130 km/h. Bet lietot atjaunotu mobilo telefonu mums ir bail. Tas ir tikai izglītošanas jautājums un jautājums par to, kā pārprogrammēt pašiem savu prāta programmatūru...
Es gribētu, lai ir pilnīgi skaidrs, ka es nebūt nenoliedzu digitālās tehnoloģijas. Es domāju, ka tas ir brīnišķīgs instruments, kas paver neiedomājamu progresu un jaunas iespējas. Es piederu pie digitālās paaudzes. Es izmantoju šo tehnoloģiju katru dienu. Katru dienu es lietoju sociālos medijus. Bet tas man netraucē apzināties, ka mēs tik un tā demokratizējam nepareizu tehnoloģijas izmantošanas ceļu. Mans uzdevums ir piedāvāt nākotni, kurā mēs digitālās ierīces prastu izmantot gudrāk un ilgtspējīgāk. Tāda ir organizācijas Digital for the Planet būtība.
Turklāt man ir mazs dēls. Es gribu, lai viņš uzaug pasaulē, kurā tehnoloģija nozīmē cilvēka progresu un lepnumu par to, ka tu esi cilvēks, nevis digitālu atkarību un manipulāciju ar algoritmiem. Mans dēls nepazīs pasauli bez tehnoloģijas. Ja mēs jau šodien neizglītosim cilvēkus šajos jautājumos, mūsu bērni būs “interneta kucēni” un viņiem nebūs ne mazāko izredžu jebkad kļūt pilnīgi brīviem. Tas man nav pieņemami ne kā pilsonei, ne kā mātei.
Mans uzdevums ir piedāvāt nākotni, kurā mēs digitālās ierīces prastu izmantot gudrāk un ilgtspējīgāk.
Domājot par savu dēlu, man reizēm šķiet, ka es varbūt nerīkojos pareizi — bet es katru dienu kontrolēju viņa digitālās aktivitātes: cik laika viņš pavada ar savu viedtelefonu un datoru. Taču es neredzu citu veidu, kā parādīt viņam pareizu līdzsvaru starp reālo un virtuālo dzīvi.
Es pilnīgi saprotu, par ko jūs runājat, jo es no vecākiem tik bieži dzirdu līdzīgas pārdomas. Es katru mēnesi eju uz skolām un piedalos konferencēs, kas domātas vecākiem, īpaši ģimenēm ar nelieliem ienākumiem un zemu izglītības līmeni, jo tieši šos cilvēkus tas skar visvairāk. Reizēm vecāki saka: “Mēs sakrājām naudu un nopirkām savam bērnam iPad, lai viņš var mācīties un pildīt mājasdarbus viens pats ‒ jo mums trūkst zināšanu, lai viņam palīdzētu.” Viņi ir pārliecināti, ka ekrāns var kalpot kā kaut kāda superauklīte vai superskolotājs, kas spēj aizvietot vecākus. Šādos apstākļos nekāda drošības barjera bērnus vairs nešķir no algoritmiem, kiberuzbrukumiem un datu manipulācijas.
Es nedomāju, ka, pasakot bērniem “nedari tā”, “mēģini darīt tā” vai “varbūt mēģini palasīt grāmatu”, mēs kaut ko panāksim. Cilvēki nedara lietas tikai tāpēc, ka mēs viņiem palūdzam. Viņi to dara tāpēc, ka viņiem ir paskaidrots, kāpēc tas varētu būt interesanti vai nozīmīgi. Es runāju ar pulciņu vecāku, aicinot viņus apspriest šīs idejas ar saviem bērniem un tad uzrakstīt man, kas no tā iznācis ‒ vai viņi novērojuši kādas izmaiņas savu bērnu pierastajā uzvedībā. Un tas deva rezultātus ar gandrīz 60 procentiem bērnu. Kāda sieviete man stāstīja, ka viņas meita parasti spēlējot savu iecienīto spēli mātes viedtelefonā. Pēc sarunas par ilgtspējīgu digitālo ierīču izmantošanu meita telefonu atdevusi pēc daudz īsāka spēlēšanas laika; meitene savai spēles programmai bija veltījusi mazāk laika. Māte pajautājusi, kāpēc, un meita atbildējusi ‒ es spēlei tērēju daudz enerģijas. Es labāk spēlēšu kopā ar citu meiteni, kur dzīvo tajā pašā namā; viņa arī grib spēlēt, un, darot to kopā, mēs taupīsim enerģiju.
Bērni ir gudrāki, nekā mēs domājam; mums vienkārši jādod viņiem informācija, un viņi paši liks lietā savu prātu, lai atrastu pareizos un labos ceļus. Bērni ir rītdienas cilvēki. Viņiem jādod iespējas. Viņiem vajadzīga apziņa, ka viņi kaut ko dara tāpēc, ka paši tā izlēmuši, nevis tāpēc, ka to viņiem kāds licis.
Ja es pareizi saprotu, jūs domājat arī par jauniem virzieniem saistībā ar mākslu un vizuālo kultūru?
Mana izglītība ir literatūras jomā; es Francijā universitātē studēju klasisko un mūsdienu literatūru. Pēc tam četrus gadus ‒ ķīniešu kultūru un valodu. Pēc tam es devos uz Ņujorku, kur vakara nodarbībās studēju ekonomiku un mākslas tirgus zinības.
Digital for the Planet nu jau darbojas pašgaitā. Organizācijā iesaistīts arvien lielāks cilvēku skaits, un savā personīgajā profesionālajā dzīvē es arvien skaļāk un skaļāk sajūtu mākslas tirgus aicinājumu. Es atzīstos, tā tas ir. Es meklēju ceļus, kā palīdzēt manas paaudzes un jaunākiem cilvēkiem ieguldīt naudu mākslā un kā to viņiem atvieglot. Jaunākās paaudzes sevi mākslā neatpazīst. Un ļoti žēl, ka tā, jo māksla ir logs uz skaistumu, tā ir iedvesma biznesā un finansiālas izaugsmes iespēja. Tāpat mākslā vērojams satriecošs daudzveidības trūkums. Un tam ir nopietns iemesls. Parādiet man, lūdzu, kādu 18. vai 19. gadsimta, pat 20. gadsimta sākuma mākslas darbu, ko radījis kāds krāsainais cilvēks, kurš nebūtu vergs vai dzīvojis trūkumā. Māksla neatspoguļo daudzveidību ‒ ne pašos mākslas darbos, ne tirgū, kurā būtībā pārstāvēti tikai baltie un bagātie cilvēki. Ir laiks palīdzēt manas paaudzes un jaunākiem cilvēkiem saprast mākslu, saprast, kā novērtēt mākslinieku potenciālu un spriest par to, vai viņi attīstīsies ‒ lai varētu ieguldīt šajos māksliniekos līdzekļus un sekot viņiem.
Es ticu, ka šodien gudrs ieguldījums mākslā ir tikpat labs kā zelta stieņi. Bet tam vajadzīgs padoms un iemaņas ‒ iemaņas, ko var izkopt, un padoms, ko var saņemt, parunājot ar īstajiem cilvēkiem.
Es uzskatu, ka māksla ir būtiska vērtība ‒ vairāku iemeslu dēļ. Taču, protams, vispirms jāiemācās identificēt mākslā nākotnes potenciālu. Kas uzrunās cilvēkus? Kādu mākslu cilvēki vēlēsies redzēt savās mājās? Kādas skulptūras, kādas fotogrāfijas, kādas gleznas? Un jāsaprot mākslas valoda, mākslinieku valoda. Tās ir specifiskas zināšanas, kas jāmācās no ekspertiem, citādi šī joma jums būs pilnībā slēgta. Ja jūs esat vidusmēra cilvēks, jums nav ne mazākās jausmas, kā ieguldīt naudu mākslā. Taču cilvēkiem tik un tā nepieciešams skaistums, nepieciešama estētika. Cilvēkiem vajadzīgi jauni iedvesmas avoti. Tagad, šajos (COVID-19 krīzes) apstākļos, mums vairāk nekā jebkad vajadzīga cerība, vieta, kur prāts var atbrīvoties. Māksla piedāvā šādu iespēju, un tā nedrīkst palikt patvērums tikai finansiāli veiksmīgākiem un gados vecākiem cilvēkiem.
Bet cilvēki tik dažādi uztver skaistumu. Turklāt laikmetīgā māksla nemaz tik sevišķi skaistumam nepievēršas.
Protams. Skaistums cilvēka uztverē ir relatīva lieta. Pats par sevi saprotams, ka tas nav kaut kāds fiksēts lielums. Un cerams, ka tā arī paliks.
Es tiešām domāju, ka laikmetīgās mākslas nākotne ir māksla, kas runā par nevienlīdzību, par situāciju pasaulē. Tā ir māksla ar kaut kādu vēstījumu ‒ transcendentālu un metaforisku. Bet mēs negribam dzīvot pasaulē, kur ar līmlenti pie sienas pielīmēts banāns maksā miljoniem dolāru. Lai tas, kur mēs cenšamies ieguldīt līdzekļus, ir kaut kas taustāms ‒ kaut kas, kā vērtība nākotnē tikai augs. Man, tāpat, kā daudziem citiem cilvēkiem, ik dienu dzīvē nepieciešama estētika. Es nespēju no rīta piecelties un dzīvot savu dzīvi bez mazākā optimisma. Es to vienkārši nespēju. Un es zinu, ka neesmu vienīgā, kas tā domā. Katram pienākas kāda druska skaistuma, mākslas, jēgas un, protams, naudas, neatkarīgi no tā, kā jūs pelnāt iztiku ‒ ar maizes cepšanu, programmēšanu vai mākslas galeriju.
Ko tur lai saka... Jums ir sapnis!
Man ir daudz sapņu! (Smejas.)
* Šī intervija iekļauta izdevumā “Arterritory sarunas: Planētas detokss un dziedināšana”, kas tika laists klajā 2020. gada jūnijā.
