Foto

Atgriezties pie savas augapziņas

Una Meistere

31.07.2020

Intervija ar filozofu Maiklu Mārderu

Maikls Mārders ir Krievijā dzimis, Ņujorkā izglītojies un šobrīd Ibērijas pussalā dzīvojošs filozofs, kura darbības lauks aptver gan vides filozofiju un ekoloģisko domāšanu, gan politikas teoriju un fenomenoloģiju. Viņš ir Ikerbasque fonda filozofijas profesors Basku zemes Universitātē (UPV/EHU) Vitorijā, kā arī 15 grāmatu un vairāk nekā simts akadēmisku tekstu autors. Starp tiem ir “Augdomāšana: veģetālās dzīves filozofija” (Plant-Thinking: A Philosophy of Vegetal Life, 2013), “Filozofa augs: intelektuālais herbārijs” (The Philosopher’s Plant: An Intellectual Herbarium, 2014), “Caur veģetālo esamību” (Through Vegetal Being, 2016), “Enerģijas sapņi: par īstenību” (Energy Dreams: On Actuality, 2017), “Kam būtu jāmainās mūsu domāšanā par klimata pārmaiņām (un par domāšanu)” (What Needs to Change in our Thinking about Climate Change (and about Thinking), 2020), “Vai augiem vajag tiesības?” (Should Plants Have Rights?, 2016) un “Vai ēst augus ir ētiski?” (Is it Ethical to Eat Plants?, 2013). Kopā ar franču mākslinieci Anaīsu Tondēru viņš izdevis grāmatu “Černobiļas herbārijs: eksplodējušas apziņas fragmenti” (The Chernobyl Herbarium: Fragments of an Exploded Consciousness, 2016), kas veltīta Černobiļas kodolkatastrofai 1986. gada 26. aprīlī. Šis notikums atstājis dziļu nospiedumu arī uz paša Mārdera dzīvi: tobrīd viņš bija sešus gadus vecs un kopā ar vecākiem vilcienā devās uz Melnās jūras kūrortu Anapu – viņa spēcīgās sezonālās alerģijas dēļ ģimene tur bija nolēmusi pavadīt dažas nedēļas. Viņi nezināja, ka drīz arī viņus sasniegs Černobiļas radioaktīvais mākonis, tāpat kā lielāko daļu pārējās Eiropas. “Tas, kas uzsprāga Černobiļā, bija kas vairāk par kodolreaktoru,” raksta Mārders, kurš šobrīd aktīvi cīnās pret kodolenerģijas izmantošanu.

Mārdera darbi pievēršas paradigmas maiņai cilvēku attiecībās ar augiem un citām ne-cilvēciskām būtnēm, kā arī augu valsts nozīmei mūsu dzīvē un visas planētas nākotnē. Viņš iniciē diskusiju par universālāku, augu pasaulē sakņotu pieeju tam, ko nozīmē kļūt cilvēkam. 

18. jūnijā Mārders piedalījās RIBOCA2 organizētajā tiešsaistes lekciju un sarunu ciklā ar priekšlasījumu “Kā dziedināt sagruvušo pasauli: Svētās Hildegardes zālītes” (To Heal a Shipwrecked World: St. Hildegard’s Cures). Mūsu saruna notika nedēļu iepriekš skaipā.

Savos darbos jūs runājat par to, ka mūsos ir cilvēciskā apziņa un augapziņa. Tā ir ļoti interesanta doma. Vai esat atklājis augapziņu arī sevī un vai saprotat, ko domā augi?

Lai visu padarītu vieglāk saprotamu, jāsaka, ka es tiecos psihoanalītisko “zemapziņu” tulkot kā augapziņu. “Zemapziņa” nav negatīva ne-apzināta pieredze, bet cita līmeņa apziņa, ko mēs tiecamies asociēt ar cilvēku. Daļēji mans darbs tik tiešām ir mēģinājums “veģetalizēt” psihoanalīzi. Freids uzskata, ka mēs varam nodoties pašanalīzei, pašpsihoanalīzei – es zināmā mērā cenšos to darīt veģetālā toņkārtā, ievērojot veģetālu esamības veidu. Tas nozīmē, ka šāda veida augapziņa sevī ir ārkārtīgi iemiesota; tā ir sava veida temporalitāte, ko mēs ļoti bieži nepamanām ar savu ierobežoto uztveres aparātu, jo laiks var plūst daudz lēnāk par izmaiņām, ko spējam fiksēt ar savu apziņu. Tas citādais ritms jeb citādā, daudz lēnākā temporalitāte ir augapziņa.

Daļēji mans darbs ir mēģinājums “veģetalizēt” psihoanalīzi.

Tā ir arī daudz virspusējāka, nekā mēs tiecamies domāt par savu iekšējo psihisko dzīvi. Tādā nozīmē es tiešām atšķiros no Freida, jo Freids attīstīja zemapziņas dzīļu struktūras un dzīļu analīzi, kas ir tā pati “psihonalīze”. Es uzskatu, ka augapziņa atrodas virskārtā, un mēs vienkārši to neievērojam. Tā ir tik lielā mērā daļa no mums, tik integrāla mūsu dzīvē, ka mēs tai vairs nepievēršam uzmanību. Gluži kā āda, tikai šajā gadījumā – psihiskā āda. Šeit psiholoģiskie un fizioloģiskie fenomeni ir teju neatdalāmi viens no otra.

Āda ir visveģetālākais no mūsu orgāniem, visvirsējākais – gan psiholoģiskā, gan fizioloģiskā nozīmē.

Par piemēru var minēt mūsu priekšstatu par garu vai psihi kā elpošanas veidu. Šī saistība starp dvēseli un elpu ir ļoti sena; par to runā gan sengrieķu filozofija, gan senebreju Bībele, kur vārds ‘elpa’ apzīmē ‘garu’ jeb ‘dvēseli’. Mēs tiecamies domāt par plaušām kā elpošanas orgāniem, un, lai gan plaušas ir iekšējie orgāni, tās pakļauj mūs ārējās atmosfēras ietekmei. Daži filozofi, tostarp Hēgelis, uzskata cilvēka plaušas ķermeņa uzbūvē par analogu augu lapām. Taču ar plaušām jau elpošana nebeidzas, jo mēs elpojam arī caur ādu, kas ar savām porām ir visideālākā elpojošā virsma. Tādā nozīmē tā, iespējams, ir vēl veģetālāka, sniedzot mums sajūtu, ka esam ietīti lapās. Āda ir visveģetālākais no mūsu orgāniem, visvirsējākais – gan psiholoģiskā, gan fizioloģiskā nozīmē. 

Matildes Ruselas zīmējums Maikla Mārdera grāmatā “Filozofa augs: intelektuālais herbārijs” (The Philosopher’s Plant: An Intellectual Herbarium, 2014)

Bet kā jums liekas, vai cilvēkam ir iespējams saprast to, kā ir būt augam?

Gribētu šo jautājumu skatīt Rietumu kultūras vēstures un filozofijas kontekstā līdzās psihoanalītiskajiem atklājumiem. Ir veikts pamatīgs psihiski iedarbīgs darbs, lai apspiestu cilvēka eksistences veģetālo slāni. Tāpēc, ja nu mūsos ir kaut kas patiešām apspiests, tā ir mūsu veģetalitāte. Jūtu, ka mans uzdevums – ļoti pieticīgā veidā – ir censties gāzt dažas no šīs apspiestības barjerām. Atbrīvot mūsos augus. Ļaut mūsu veģetālajam slānim iznākt priekšplānā un izpausties.

Ja attālumu starp sevi un augiem redzam kā kaut ko nepārvaramu, tad tas vien jau pierāda, ka esam bijuši pakļauti tūkstošgadēm ilgai kultūrapspiešanai. Bet pat Rietumu filozofijas vēsturē ir atrodamas atziņas, ka cilvēka psihiskajā konstitūcijā ir kaut kas veģetāls. Aristotelis uzskatīja, ka viszemākais psihes pamatlīmenis ir veģetāls. Tas attiecas uz viskopīgāko, fundamentālāko dzīvības veidu, kas apvieno visas dzīvās būtnes – augus, dzīvniekus, cilvēkus, tas ir līmenis, kas atbild par šo būtņu barošanos un vairošanos. Aristotelim dvēseles struktūra balstās principā, ka veģetālā dzīvība ir visa pamats.

Ja nu mūsos ir kaut kas patiešām apspiests, tā ir mūsu veģetalitāte.

Un tad, protams, var jautāt: vai citi, ar dzīvnieciskumu un cilvēciskumu asociētie psihes slāņi ir tikai uzlikti virsū šim pamatam – kā minerālu pasaulē, kur augšējie slāņi ir pilnīgi nodalīti no pamata slāņiem –, vai arī (šī ir hipotēze, kas man patīk un ko es attīstu savā darbībā) visa pārējā psihes “celtne” attīstās pamatslāņa sublimācijas ceļā, transformējot un tajā pašā laikā, var pat teikt, to kropļojot? Es tur saskatu kontinuitāti, tā saucamo apziņas augstāko slāņu izstarošanos no kopējā pamatslāņa; starp šiem slāņiem patiešām nav radikāla, būtiska nošķīruma. Bet šis nošķīrums, ko mēs redzam kā absolūti nepārvaramu bezdibeni starp mums un augiem, vairāk ir tūkstošiem gadu uzspiestu kultūrpriekšstatu produkts.

Matildes Ruselas zīmējums Maikla Mārdera grāmatā “Filozofa augs: intelektuālais herbārijs” (The Philosopher’s Plant: An Intellectual Herbarium, 2014)

Ir teorija, ka valodu attīstība iezīmēja brīdi, kad cilvēki atdalījās no dabas un augu pasaules. Mēs pazaudējām savu dabas izjūtu un sapratni, jo sākām būvēt savu pasauli uz tekstiem. Vai piekrītat?

Tas atkarīgs no tā, ko mēs saprotam ar valodu. Ja ar valodu saprotam runāto vārdu, nemaz nerunājot pat rakstību, es to uztveru kā ļoti ierobežotu valodas izpratni. Ja saprotam valodu ne tikai kā vokalizāciju, bet arī kā cita veida funkcionālu izteiksmes veidu, tad visiem augiem, dzīvniekiem un dzīvajām būtnēm ir sava veida valoda, jo tie visi sevi izsaka, pat telpiski, pieņemot noteiktas pozas. Arī cilvēku pasaulē ķermeņa valoda tiek uzskatīta par sava veida valodu, lai gan tā netiek runāta; katrs var artikulēt sevi – bieži vien pašam nezinot un arī neapzināti – caur ķermeņa pozām un žestiem. Es pat teiktu, ka mums šī ķermeņa valoda ir kopīga ar augiem, jo augu pašorganizācijā un ķermeņa daļu artikulācijā tas, kas viņi ir, un tas, ko viņi izsaka, ir viens un tas pats. Augi ir ķermeņa valodu padarījuši perfektu, galvenokārt tāpēc, ka viņi var zaudēt būtībā jebkuru savu daļu un ataudzēt to no jauna, pārkonfigurēt sevi atbilstoši dažādiem gadalaikiem vai savām fizioloģiskajām vajadzībām utt. Te nu atkal atgriežamies pie manas hipotēzes: tas, ko mēs saucam par valodu, identificējot to tīri ar cilvēku valodu, ir sava veida sublimācija – to citu neapzināto un ne-cilvēcisko izteiksmes veidu, ko mēs parasti neasociējam ar lingvistisku izteiksmi, produktīvs izkropļojums.   

Jūsu izpētes projekti arī savā ziņā ir autobiogrāfiski. Piemēram, kā bērns jūs cietāt no piesārņojuma radītām gadalaiku maiņas alerģijām. Par to jūs runājat darbos Through Vegetal Being un The Chernobyl Herbarium, minot, ka fizioloģiskas alerģijas vairāk vai mazāk ir tiešas sekas tam, ko saucat par Rietumu filozofijas metafizisko alerģiju no augu pasaules un dabas vides kā tādas.

Jā. Es uzskatu, ka Rietumu metafizika jeb Rietumu filozofija nav tikai neskaidru doktrīnu sakopojums, kas krāj putekļus kaut kādā bibliotēkā. Tām ir ļoti reālas, konkrētas sekas – joprojām iedarbīgas sekas, no kurām mēs nekādi nevaram izbēgt. Savā jaunākajā darbā (grāmata “Atkritumu filozofija: postījumu fenomenoloģija” (Dump Philosophy: a Phenomenology of Devastation)), kas nav tik daudz par veģetālo filozofiju, es pievēršos tiem materiāliem, kas nesadalās un ar kuriem ir pilna pasaule (plastmasa, noplicinātais urāns u.c.) – es tos redzu kā metafizikas sapņa dīvainu, murgainu piepildījumu – sapņa par nemainīgo eksistenci, pēc kuras ilgojušies filozofi, jau sākot vismaz ar Platonu. Un nu beidzot, 20. un 21. gadsimtā, šis sapnis ir piepildījies murgainā veidā caur nesadalošos materiālu ražošanu – piemēram, lai sairtu noplicinātais urāns vajadzīgi simtiem tūkstoši gadu.

Anaīsa Tondēra. Starugramma grāmatā “Černobiļas herbārijs: eksplodējušas apziņas fragmenti” (The Chernobyl Herbarium: Fragments of an Exploded Consciousness, 2016)

Lai gan tas izklausās ļoti abstrakti, filozofija atstāj konkrētas sekas uz pasauli, un tāpēc es “gadalaiku maiņas” fizioloģisko alerģiju sasaistu ar Rietumu filozofijas metafizisko alerģiju no augiem. Cilvēces kultūrspecifiskā, vēsturiskā atdalīšanās no savas dabiskās vides paātrinājās līdz ar urbanizācijas kustību un mākslīgās vides izveidošanos – tādējādi tiešā veidā tika realizēta filozofu iecerētā un slavinātā ideālā atdalīšanās. Fizioloģiskās alerģijas lielākoties izsauc smagais industriālais piesārņojums un dezinfekcijas līdzekļu lietojums, kas vienkārši neļauj mūsu imūnsistēmai uztrenēties, lai atšķirtu kaitīgo no nekaitīgā. Mūsu apsēstība ar tīrību noved pie daudzām problēmām, arī pie vides piesārņojuma palielināšanās, kā tas redzams šībrīža COVID-19 krīzē. Tā visa rezultāta rodas situācija, kad metafiziskā alerģija no augiem ne vien atspoguļo fizioloģisko alerģiju, bet arī – caur apkārtceļiem – ir tās cēlonis un izplatītājs.

Lai gan tas izklausās ļoti abstrakti, filozofija atstāj konkrētas sekas uz pasauli, un tāpēc es “gadalaiku maiņas” fizioloģisko alerģiju sasaistu ar Rietumu filozofijas metafizisko alerģiju no augiem.

Runājot par dabu, cilvēki vienmēr sevi no tās nodala irtā” un ir “mēs”. Kāpēc mums ir tik grūti pieņemt, ka esam daļa no dabas?

Tas atkarīgs no tā, kā šī daba, no kuras nodalām sevi, ir formulēta. Ļoti bieži dabas pasaule tiek asociēta tieši ar augiem, ar veģetālu savvaļu. Zināms, ka lielformāta cilvēku sabiedrību rašanās ir saistīta ar lauksaimniecību, kas nozīmēja radikālu cilvēku aprūpētā un to kultivētā veģetālā apjoma samazināšanos. Lai gan sākotnēji tur nebija iesaistītas monokultūras, līdz ar labības kultivēšanu nāca standartizācija, abpusēji vienveidīga apgāde starp cilvēku sabiedrību un to, kas palicis no dabas. Mēs sevi distancējam no visa, kas ir heterogēns, visa, kas nekultivētajā dabā satur daudzveidīgo un atšķirīgo. Tajā mēs redzam apdraudējuma avotu. It īpaši, ja šo ideāli vienveidīgo un viegli pārskatāmo lauksaimniecības vidi salīdzinām ar mežu.

Mežs, protams, ir Centrālās un Ziemeļeiropas sabiedrību attīstības matrica, jo tām vajadzēja no šīs ekosistēmas atkarot dzīves telpu. Šīm sabiedrībām savā ziņā bija jārodas kā meža pretmetam. Šeit mežs neiemieso tikai noteiktu ekosistēmu, bet arī visu nekontrolējamo, to, kas mežonīgi vairojas un ko nevar padarīt vienveidīgu. Lauka un meža pretnostatījums, manuprāt, savā ziņā ir arī metafizisks pretnostatījums, pats sevi darbinošs apburtais loks, kas tiecas pēc arvien ideālākas un ideālākas vienveidības gan cilvēku sabiedrībā, gan ārpus tās un kas visu heterogēno uzskata par ar “mežonīgo” dabu saistītu apdraudējumu.

COVID-19 pandēmijas sākumā internets bija pilns ar sen neredzētiem attēliem: skaidras debesis virs Deli, skati ar Himalajiem no Katmandu, tīrs gaiss Maskavas centrā utt. Bet tagad, kad viss it kā, šķiet, atgriežas ierastajās sliedēs gan Latvijā, gan citur, ir sajūta, ka cilvēki ir gatavi pielāgoties sliktākiem apstākļiem, lai tikai atgūtu to, kā bija. Un viņi aizmirst par tādām lietām kā tīra ūdens parādīšanās Venēcijas kanālos… Citiem vārdiem sakot, nekāda mācība nav gūta. Acīmredzot COVID-19 ir pārāk maigs, lai nestu reālas pārmaiņas.

Zināmā mērā es piekrītu. Daži uzskata, ka jaunais koronavīruss, kas atbildīgs par COVID-19, ir apspiestās dabas atgriešanās. Taču šī daba nav tīra. Oriģinālajā vīrusā jau pašā ir kaut kāds piemaisījums, jo tas pāriet no sugas uz sugu (no dzīvniekiem pie cilvēkiem). Un skaidrs, ka vīruss, no viņa paša skatpunkta raugoties, nebūtu tik veiksmīgi izplatījies, ja nepastāvētu visi globalizācijas tehnoloģiskie un kultūras nosacījumi. Es to redzu kā uzskatāmu kultūras un dabas sajaukuma paraugu. Taču tas nenozīmē, ka šajā stāvoklī, kad apturētas ierastās biznesa aktivitātes (rūpniecība un transports) un mēs piedzīvojam debesu skaidrošanos, uzlabojumus atmosfēras sastāvā un ūdensceļos, citi piesārņojuma veidi nepastiprinās. Padomājiet par visu personiskās aizsardzības aprīkojumu, kas nav pārstrādājams un kas, uzkrājoties masveidā, ilgtermiņā radīs milzīgas problēmas. Nemaz nerunājot par vidē palaistajiem dezinfekcijas līdzekļu plūdiem.

Vēl viena lieta… Mums liekas, ka, ja mēs nepatērējam, ja rūpnīcas apstājas, ja lidojumi tiek atcelti, tad tiek apstādināta kapitālisma mašinērija… Mēs pieņemam, ka, ja pietiekami liels mūsu skaits tajā nepiedalās, tad apstājas gan ražošana, gan patēriņš. Taču vēlīnajā kapitālismā notiek kaut kas dīvains: totālas automatizācijas baismajās gaidās izrādās, ka ekonomiskā mašīna var darboties arī bez cilvēku dalības ražošanā un patēriņā. Ņemsim par piemēru naftas ieguvi. Izolācijas laikā nelidoja lidmašīnas, tātad bija daudz mazāks pieprasījums pēc degvielas nekā iepriekš, taču tas nenozīmēja, ka naftas ieguve vai naftas produktu ražošana būtu samazinājusies. Tā tika uzturēta vairāk vai mazāk tajā pašā līmenī, un liekais apjoms tika noglabāts krātuvēs. Krātuvei piepildoties, tiek īstenota tāda briesmīga prakse, ko naftas ieguves industrijā sauc par “liesmošanu” (flaring): naftas vai dabasgāzes atlikums tiek vienkārši sadedzināts. Citiem vārdiem sakot, izmeši tāpat nonāk atmosfērā, tikai ne ierastajās vietās. Tie, ja skatāmies uz avioceļiem, nav tik izkliedēti kā parasti; šie izmeši ir daudz apslēptāki. Tāpat kā citi piesārņojuma veidi, kas radušies COVID-19 rezultātā. Tā ir nevaldāma, prātā jukusi mašinērija, vēlīnā kapitālisma svaigākā inkarnācija, kas darbojas pati par sevi – bez cilvēku iesaistīšanās ražošanā un patēriņā. Tādēļ šajā ziņā esmu daudz pesimistiskāks un kritiski izturos pret mēģinājumiem saskatīt videi pozitīvus ieguvumus no COVID-19.

Vēlīnajā kapitālismā notiek kaut kas dīvains: totālas automatizācijas baismajās gaidās izrādās, ka ekonomiskā mašīna var darboties arī bez cilvēku dalības ražošanā un patēriņā.

Tātad savā ziņā esam nonākuši punktā, no kura vairs nav iespējams atgriezties?

Jā. Savā ziņā, jā. Taču šis punkts nesakrīt ar kaut kādiem šokējošiem ārējiem notikumiem – tādiem kā COVID-19. Mēs dzīvojam beigu kultūrā. Kultūrā, kas nesusi galu daudzām pasaulēm, nevis sagaidījusi “pasaules galu”, uz kā patiesībā balstās Rietumu kultūra. Rietumu kultūra ir gaidījusi un steidzinājusi pasaules gala pienākšanu jau no tās pirmsākumiem (smejas)!

Mēs esam pieraduši gaidīt šīs katastrofiskās kataklizmas/notikumus kā pārmaiņu sākumpunktu. Taču es neesmu drošs, cik lielā mērā tas var tiešām nostrādāt, jo ir pārāk viegli noticēt, ka kāds gadījuma rakstura ārējs notikums pēkšņi spēs mainīt mūsu domāšanu. Tieši pretēji, šim darbam ir jābūt daudz ilgākam, pacietīgākam un dziļākam. Darbam, kas liktu mainīt mums savu domāšanu, to, kā organizējamies politiski, to, kā attīstām ekonomiku, balstītu apzinātos centienos atkal savienoties ar mūsu augapziņu.

Es iestājos par šo pacietīgo, ilglaicīgo darbu pretmetā priekam par kaut kādiem katastrofiskiem ieslēdzējnotikumiem, kas, kā jau jūs minējāt, var izsaukt tikai diezgan virspusējas īstermiņa pārmaiņas, pēc tam liekot mums atgriezties vecajā rutīnā tieši tā iemesla dēļ, ka nav sagatavots pamats tam, lai šīs pārmaiņas padarītu dzīvotspējīgas un ilgstošas.

Arterritory nesen bija intervija ar amerikāņu ģeofilozofu Deividu Ābramu. Viņš uzskata, ka Antropocēna laikmets jau ir pagājis un ka jaunās ēras īstajam nosaukumam būtu jābūt Humilicēns, kas nāk no vārda humility (‘pazemība’ angļu val.). Pazemības ēra. Vai piekrītat?

Jādomā, kādā mērā Humilicēns ir vienkārši Antropocēna daļa. Tas joprojām uzsver pazemību –tieši cilvēkiem ārkārtīgu raksturīgu iezīmi. Ir daudz kvalitāšu, kas tikušas uzskatītas par tīri cilvēkiem raksturīgām, bet ko tagad atrodam arī dzīvnieku pasaulē, taču pazemība šķiet viena no šīm izsmalcinātajām cilvēkiezīmēm. Nonākot nīčeāniskā omā, man liekas, ka cilvēkos, kas ļoti atklāti izrāda pazemību un absolūtu mīlestību pret visām radībām, iespējams, slēpjas ļoti reaktīva attieksme – maskēts naids pret pasauli, kā teiktu Nīče. Manuprāt, šī jaunā pasaules mīlestība, kas atrodama gan Antropocēnā, gan pēc tā, ir kādas dziļākas, neapzinātākas, iespējams, tai gluži pretējas sajūtas smalkapdare. Tā tas varētu būt. Tāpēc es palieku uzticīgs savam ceļam psihoanalīzes mantojuma skaidrojumā un mēģinājumiem atrast afekta dziļākās, neapzinātākās saknes – to neartikulēto, neskaidro slāni, kurā balstās ikviena artikulācija.

Matildes Ruselas zīmējums Maikla Mārdera grāmatā “Filozofa augs: intelektuālais herbārijs” (The Philosopher’s Plant: An Intellectual Herbarium, 2014)

Atgriezīsimies pie augiem jūs esat pētījis augu uzmanības procesus. Ko esat atklājis? Kā tie atšķiras no cilvēku uzmanības procesiem?

Tiesa, ka es pirms desmit gadiem uzrakstīju vairākus rakstus botānikas žurnālam, kuros centos iztēloties teorētisku struktūru tam, kā domāt par augu saprātu. Es rakstīju par to, kādos veidos augi sev pievērš uzmanību. Lielā mērā es balstījos apziņas fenomenoloģiskajā struktūrā, ko [Edmunds] Huserls sauc par intencionalitāti. Intencionalitāti ne tādā nodoma darīt to vai šo nozīmē, bet drīzāk kā sevis virzīšanu uz mērķi.

Es atklāju, ka augi ir ārkārtīgi intencionāli, jo tie virza sevi vairākos virzienos vienlaicīgi. Viņu dzīve pārklāj dažādas vides: caur savām saknēm viņi dzīvo zem zemes un caur saviem zariem, lapām, ziediem virs zemes… Viņu intencionalitāte ir hiperuzmanīga kustība, kas, manuprāt, nav centralizēta – tā nav koncentrēta uz vienu objektu, kāda parasti ir cilvēka uzmanība, bet ir izkliedēta un vērsta pret visu, ko augs atrod ārpus sevis.

To var salīdzināt ar mūsu traucēto uzmanību vēlā modernisma apstākļos, kad par mūsu uzmanību sacenšas tik daudz prasību un lietu. Šajā ziņā mēs arī kļūstam arvien veģetālāki. Tagad vairs nav tā, ka cilvēks veic vienu noteiktu uzdevumu un tikai tad, kad tas ir pabeigts, ķeras pie nākamā. Šis uzvedības modelis praksē vairs nedarbojas un ir palicis vecmodīgs. Multitāskings ir mūsu variācija par veģetālās uzmanības tēmu, kas ir plaša, lielā mērā balansē uz uzmanības lauka robežas un darbojas robežreģionos starp apzinātiem un neapzinātiem procesiem. Tā vietā, lai koncentrētu uzmanību uz apzinātu punktu, mēs vairāk darbojamies šajā “pierobežā”, hiperuzmanīgā veidā pievēršoties pārāk daudzām lietām vienlaicīgi un tādējādi funkcionējot traucētā uzmanības režīmā. Domāju, ka tieši šādā veidā arī augi attiecas pret pasauli.

Augu pētnieki pierādījuši, ka augi apzinās vismaz 20 dažādus vides apstākļus un attiecas pret tiem visiem vienlaicīgi. Šo faktoru dažādās kombinācijas pārvēršot algoritmos, sanāk ļoti komplicēts pasaules uztveres veids. Žonglēšana ar daudziem un dažādiem vides aspektiem – ne ar vienu komandas un kontroles orgānu kā smadzenes vai centrālā nervu sistēma, bet ar ikvienu auga daļu, ar katru lapu, ar katru saknes galiņu – nozīmē, ka pastāv kāds izkliedēts uztveres aparāts, kas, iespējams, reizēm “savelkas” kopā, taču tam nav vienas struktūras, kas to apvienotu sakarīgā veselumā.

Dažos savos darbos jūs velkat paralēles starp augu dzīvi un mākslu jums ir daudz projektu, kas atrodas uz robežas starp filozofiju un mākslu. Kas augiem ir kopīgs ar mākslu?

Augiem ir daudz kopīga ar mākslas procesu, taču šajā kontekstā es gribētu uzsvērt augu performatīvo raksturu. Augi pastāvīgi rada un pārrada paši sevi; viņi ir savas eksistences autori. Viņi nekad nav statiski, pat ja mums viņi liekas nekustīgi. Kā jau minēju, viņu ķermeniskā organizācija ir maināma, veidojama. Visvienkāršākais piemērs: rudenī augiem nokrīt lapas un pavasarī izaug jaunas, dažkārt kopā ar noplūcamiem dzimumorgāniem jeb ziediem. Šī pašpārkārtošanās ir amata prasme, kas man asociējas ar performatīvo, māksliniecisko funkciju.

Augi poētiski rada savu pasauli un arī paši ir tās radīti.

Bet tas, kā augi formē savu elementu pasauli, rada interesantu atbildes cilpu – viņi rada mikroklimatu un piedalās atmosfēras un augsnes veidošanā, pat ja viņus formē šie paši apstākļi. Šajā cilpā es redzu ne tikai ekoloģisku procesu, bet arī formēšanos, kas iziet ārpus dalījuma starp aktivitāti un pasivitāti. Augi poētiski rada savu pasauli un arī paši ir tās radīti.

Vairāku gadu garumā jūs gandrīz katru nedēļas nogali pavadījāt mākslas galerijā Ontario un tai apkārt esošajos mežos. Ko jums deva šis treniņš?

Mākslinieku darbi iegūst citu nozīmību un jēgu, kad tos ieskauj vide, kas atšķiras no tradicionāla muzeja vai galerijas. Filozofijā un mākslas pasaulē ir tendence, kas turpinās jau desmitiem gadu, apšaubīt iekšpuses un ārpuses nošķīrumu. Muzeja iekšpusi un ārpusi, piemēram. Dabiskā apkārtne un meži ap galeriju Kleinburgā, Ontārio provincē, ko jūs minējāt, man bija tikpat lielā mērā mākslas darbs kā tas, kas bija galerijas iekšpusē. Tur norisinājās pastāvīgs dialogs starp kanādiešu mākslinieku – sauktu par “Septiņu grupu” (Group of Seven) – darbiem un galerijas novietojumu ainavā. Apkārtējā vide virzījās no malām uz centru un tad atkal kāpās atpakaļ uz malām, lai tikai atkal dotos centra virzienā. Tas, ka šī vieta katru reizi izskatījās savādāk, tika panākts, izjaucot ierasto līdzsvaru starp figūru un fonu, centru un malām. Kamēr šie divi elementi mainās vietām, kustība varētu turpināties gandrīz bezgalīgi…

Man jūsu grāmata “Černobiļas herbārijs”, kas sarakstīta kopā ar franču mākslinieci Anaīsu Tondēru, īpaši spēcīga likās tamdēļ, ka bija saliktas kopā šīs divas paralēlās pasaules satriecoša māksla un dziļi personisks teksts.

Tas bija mūsu pirmais sadarbības projekts, taču mūsu kopīgais darbs turpinās. Grāmata, ko pieminēju iepriekš – Dump Philosophy: A Phenomenology of Devastation –, ir vēl viens mūsu projekts, kas iznāks šī gada beigās. Mēs turpinām strādāt arī pie jautājumiem par augu dzīvi, īpaši reflektējot ne vien par filozofijas un mākslas saturu un formu, bet arī par metodi. Tā ir lieliska iespēja mainīt priekšstatus par to, kā filozofi un mākslinieki strādā kopā – mēs nenosakām nekādus spēles noteikumus, bet sākam ar pie rokas esošo tēmu, kas šajā gadījumā ir augi. Ir svarīgi parādīt dažādos veidus, kā varam reaģēt uz augiem un ko no tiem mācīties, un kā komunicēt vienam ar otru, pamatojoties uz abpusēju mācīšanās pieredzi. Jaunajā projektā mūs pamatā nodarbina metodes jautājums, kā sekot augiem darba gaitā. Kā tas ir, ka māksla var izaugt no filozofijas un filozofija no mākslas – simbiotiski, abpusēji –, vienlaicīgi cieši turoties pie veģetālā procesa?

Anaīsa Tondēra. Starugramma grāmatā “Černobiļas herbārijs: eksplodējušas apziņas fragmenti” (The Chernobyl Herbarium: Fragments of an Exploded Consciousness, 2016)

Jūs rakstāt: “Černobiļas ierobežotajā zonā dzīvnieki un augi atgriežas tāpēc, ka no turienes ir pazuduši cilvēki, nevis tāpēc, ka tur būtu auglīgāka zeme. Mēs šādu notikumu pavērsienu varam tikai apsveikt, jo tas mums atklāj sava veida laboratoriju, kur ieraudzīt planētu, kas, pārdzīvojusi cilvēku iznīcinošo uzbrukumu, dzīvo pilnasinīgu dzīvi ilgi pēc mūsu sugas izmiršanas.”

Šajā nodaļā es apskatīju arī šīs “atgriešanās” ilgtspējību, jo tā tiek ļoti idealizēta. Es saskatu daudz paralēļu starp Černobiļu un COVID-19 situāciju. Daudziem šķiet, ka pietiek ar to, ka cilvēki fiziski pazūd no bildes, lai viss uzlabotos un daba varētu sevi reģenerēt un izgudrot no jauna. Bet viss jau nav tik vienkārši, jo Antropocēnā cilvēku fiziskā klātbūtne un viņu aktivitātes vairs neko nenozīmē. Pat tad, kad esam laukā no bildes, mūsu klātbūtne turpinās apakšzemes līmenī, jo šo šausminošo izmešu nospiedums ir palicis zemes garozā, okeānos un atmosfērā. Ģeoloģiski runājot, tas viss paliks fosilajos “pierakstos” un liecinās par mūsu klātbūtni vēl ilgi pēc tam, kad Homo sapiens būs pazudis no zemes virsas. Tas pats attiecas uz COVID-19 un rūpniecības apturēšanu, kā arī uz situāciju Černobiļā, jo nepietiek ar cilvēku pazušanu, ja zeme un viss pārējais ir pilns ar radioaktīvo piesārņojumu.

Anaīsa Tondēra. Starugramma grāmatā “Černobiļas herbārijs: eksplodējušas apziņas fragmenti” (The Chernobyl Herbarium: Fragments of an Exploded Consciousness, 2016)

Jūsu citētajā nodaļā es uzsvēru, ka viena no radioaktivitātes sekām ir tās iejaukšanās ārkārtīgi trauslajās sadalītāju – sēņu, baktēriju un pārējo augsnē dzīvojošo – kopienās, kas realizē augu un dzīvnieku materiāla “vielmaiņas” procesu un atjauno augsni. Radiācija ir negatīvi ietekmējusi šīs sadalītāju kopienas, tāpēc augu materiāls vairs nepūst tā, kā tam vajadzētu. Tas turpina uzkrāties uz meža seguma, to neatjaunojot. Tas, savukārt, noved pie mežu ugunsgrēkiem. Tieši tajā laikā, kad Eiropā saasinājās COVID-19 krīze, Černobiļas apkaimē plosījās milzīgi mežu ugunsgrēki. Rietumu mediji par tiem neziņoja, jo visa uzmanība tobrīd  bija koncentrēta uz koronavīrusu. Uguns patiesībā pienāca ļoti tuvu uzsprāgušajam reaktoram, un situācija kļuva ārkārtīgi bīstama. Vairāk nekā 30 gadu garumā uz meža seguma bija sakrājies tik daudz sausa augu materiāla, ka tas radīja pietiekoši daudz degmateriāla. Savvaļas atgriešanās var izrādītes īsa, ja augsne neatgūs savas reģeneratīvās spējas – Černobiļa pārvērtīsies par neauglīgu tuksnesi dažu desmitgažu laikā.

Foto: Maikls Mārders

Attiecībā uz bioloģisko mantojumu un kolektīvo atmiņu, ko jūs domājat par kontraversālo morfiskās rezonanses hipotēzi, ko izvirzījis Ruperts Šeldreiks, ka “dabai piemīt atmiņa” un ka “dabas sistēmas (..) manto kolektīvo atmiņu no visām iepriekšējām savām paaudzēm”?

Šai hipotēzei es piekrītu līdz zināmai pakāpei. Esmu rakstījis par veģetālo atmiņu, uzskatot, ka augiem ir dažāda līmeņa atmiņa. Tāpat kā to valoda, arī augu uzskatāmākā atmiņa ir telpiskota – tā ir telpisks arhīvs. Ja paskatās uz koka stumbra šķērsgriezumu un gadu gredzeniem, ļoti labi var ieraudzīt barības vielu pēdas, ko koks saņēmis katrā konkrētajā gadā. Tāpēc varam runāt par telpisku arhīvu pašā auga ķermenī. Lapām un citām auga daļām arī molekulārā līmenī ir atmiņa, kas tiek izmantota, lai rīkotos dažādās situācijās. Piemēram, ja augam ir jāizlemj, kad būtu vislabākais laiks ziedēšanai. Kokiem tas ir dzīvības un nāves jautājums, jo temperatūrai un citiem apstākļiem ir jābūt ideāliem, lai šis milzīgais enerģētiskais ieguldījums nestu augļus. Lai pieņemtu šo lēmumu, augs pastāvīgi novēro savas vides mainīgos apstākļus. Piemēram, temperatūras atšķirības no dienas dienā, pieaugošo dienas garumu utt. Lapas atminas saules pēdējos starus, kam ir unikāls viļņu garuma diapazons. Tās atceras, kad šie pēdējie stari tās apspīdējuši; šīs atmiņas tiek sakrātas, teiksim, 30 dienu periodā. Tad, sakombinējot ar citiem faktoriem, tiek salīdzinātas to atšķirības, lai izvērtētu, kad varētu būt vislabākais laiks ziedēšanai. Šajā ziņā atmiņas nav tikai pasīvs arhīvs, bet arī augu rīcības ceļvedis.

Tāpat kā koki, arī mēs esam arhīvs tam, ko apēdam. Ar nelielu piepūli mēs varam sevī atklāt veģetālo atmiņu.

Var teikt, ka teju viss, kas mums ir apkārt, kaut kādā ziņā ir atmiņas eksternalizācija, atmiņas iemiesojums. Ir kāda labi zināma mnemoniskā tehnika, kas liek vienu domu asociēt ar vienu lietu savā tuvākajā apkārtnē – tā, lai šī lieta, to pamanot, izsauktu konkrētu atmiņu. Esmu šo tehniku attīstījis tālāk – līdzās iekšējākai attēlatmiņai, var teikt, ka visa mūsu fizioloģija, mūsu ķermenis ir sava veida atmiņa. Tāpat kā koki, arī mēs esam arhīvs tam, ko apēdam. Ar nelielu piepūli mēs varam sevī atklāt veģetālo atmiņu.

Foto: Maikls Mārders

Vai esat redzējis itāļu režisora Marko Ferēri filmu “Dzīres” (La Grande Bouffe, 1973)? Tā stāsta par četriem hedonistiem, kas nolēmuši norīties līdz nāvei, ēdot visizsmalcinātākos ēdienus. Lasot jūsu rakstu “Vai ir ētiski ēst augus?”, tieši iedomājos par šo filmu. Ēšana ir daļa no mūsu kultūras Francijā, piemēram, ēšana pieder kultūras kanonam. Liekas, ka jūs tā nedomājat. Vai gastronomija pieder kultūrai vai nepieder?

Ēšana noteikti ir kultūras daļa, tāpat tā ir arī ekonomikas daļa. Lai būtu pieejami visi “ētiskie” lauksaimniecības produkti, ekonomikai ir jābūt organizētai noteiktā veidā. Īpaši jau Amerikas kontekstā (jo tam bija veltīts šis teksts) ir svarīgi uzsvērt, ka individuālā izvēle ir būtiska un nozīmīga, taču nevajadzētu aizmirst par citiem kontekstuāliem faktoriem – tādiem kā kultūra un ekonomika, kas padara iespējamas (vai neiespējamas) ētiskās izvēles attiecībā uz to, ko un kā katrs ēd. Lai vispār iedomātos kaut ko tādu kā ētiska ēšana (kas ir nesasniedzams mērķis), ir jānotiek saskaņotām izmaiņām vairākās sfērās vienlaicīgi, to nenosaka vien radikāla, pēkšņas apskaidrības mirklī izdarīta individuāla izvēle (es, protams, tagad visu pārspīlēju). Ir jānotiek kultūras struktūru transformācijai, un tas parasti notiek ļoti lēni – kultūrizmaiņas ir vienas no vislēnākajām –, taču jānotiek arī ekonomiskām transformācijām – ir jāatsakās no agrobiznesa/agrokapitālisma ekonomiskā modeļa par labu tādam, kas būtu daudz ētiskāks attiecībā pret visiem iesaistītajiem: augiem, cilvēkiem, dzīvniekiem, elementiem… Organiskā lauksaimniecība un tamlīdzīgās lietas, ko tagad redzam, ir tikai aizmetņi tam, kas būtu iespējams. Taču šobrīd šie transformāciju aizmetņi tiek “iepakoti” reklāmā un kļūst par tirgus nišu tiem, kas to var atļauties. Un te jau atkal jāsaka, ka, ja vien tev nav pietiekamu finanšu resursu, lai ēstu ētiski, tavai individuālajai izvēlei nav lielas nozīmes.

Absolūti ētiska rīcība, absolūti ētiska ēšana nav iespējama, jo vienmēr kādam vai kaut kam tiks kaitēts.

Vēl viens svarīgs punkts ir fakts, ka necieņa pret viena veida dzīvām būtnēm parasti iet roku rokā ar necieņu arī pret citām. Tas nozīmē, ka nepietiek tikai pateikt: “Es dikti lološu cilvēkus un dzīvniekus, bet ar augiem darīšu visu, kas vien man ienāks prātā un patērēšu tos visos iespējamos veidos.” Ja pieņemam, ka nepastāv ierobežojumi attieksmē pret citām dzīvām būtnēm, lai kas arī šīs būtnes būtu, tad šāds pieņēmums ētisku rīcību un ēšanu padara neiespējamu. Absolūti ētiska rīcība, absolūti ētiska ēšana nav iespējama, jo vienmēr kādam vai kaut kam tiks kaitēts. Taču mēs varam mēģināt šo kaitējumu maksimāli samazināt. Visļaunāk ir tad, ja cilvēks domā, ka spēj iemiesot rīcības un ēšanas absolūto tīrību tādā mērā, lai tas kļūtu par normu un visiem pārējiem par paraugu. Gan individuālā, gan organizētā vardarbība (arī ekonomika ir organizēta vardarbības forma) parasti saslēdz vainīgos vienā apburtā lokā ar visiem tiem, pret ko vērsta viņu vardarbība.

Foto: Maikls Mārders

Mēs esam tas, ko mēs ēdam, kā jūs teicāt. Vai tas, ko mēs ēdam, ir fizisks atspoguļojums tam, ko mēs domājam?

Tas darbojas abos virzienos. Es šeit domāju par Nīči un viņa mēģinājumiem attīstīt fizioloģijā balstītu psiholoģiju, ieskaitot visrupjākos fizioloģiskos procesus. Viņš atgriežas pie (lai gan pats to neatzīst) pie Aristoteļa un veģetatīvās dvēseles, pie dzīvības principa, kas balstās uz barošanos un vairošanos. Kad kāds saka: “Padarīsim fizioloģiju par psiholoģijas pamatu,” kā to dara arī Nīče, tas nozīmē, ka viņš ir gatavs ņemt vērā veģetālos procesus mūsos kā vielisko pamatu tam, kas šķiet ļoti abstraktas idejas un domāšanas modeļi. Atgriezīšos pie savas iepriekšējās domas: mūsu tā saucamā augstākā tiekšanās uz abstrakciju (abstraktā domāšana, māksla utt.) ir sublimētas un vairs neatpazīstamas materiāli fizioloģiskā jeb veģetālā pamata transformācijas.

Vai esat sev atradis atbildi uz Heidegera jautājumu, kāpēc šeit vispār ir dzīvas būtnes, nevis nekas?

Šo jautājumu es vispār neuzdrošinos pacelt, jo darbojos fenomenoloģiskajā tradīcijā, kam būtu jāierobežo arī Heidegera skatījums. Es dodu priekšroku nevis jautājumam kāpēc, bet gan (smejas). Un tāpēc fenomenoloģijā es redzu apņemšanos doties lietu virskārtas virzienā, teju vai slīdēt pār to, un tādā veidā (par spīti visam, ko varam mācīties no dzīļu psiholoģijas) arī saglabāt uzticību augu virspusējajam eksistences veidam. Jautājums kāpēc manam uzskatam ir par dziļu. Uzdodot jautājumu , nevis kāpēc, var atklāt dzīles, kas virskārtā ir daudz jēgpilnākas. Kā eksistē būtnes? Kā mēs eksistējam? Kā mēs spējām eksistēt? Kādas ir eksistences iespējas un realitāte?

Dzīve un eksistence vienmēr ir par atrašanos vidū, un šajā ziņā mēs visi esam kā augi, jo tiem nav skaidra sākuma un beigu. Vien vidus, kas pakļauts vairošanās procesiem.

Vēl viens Heidegera citāts, kas man ļoti patīk, ir šāds: “Kāda bija Aristoteļa dzīve? Atbilde slēpjas vienā teikumā: “Viņš piedzima, viņš domāja, viņš nomira.” Un viss pārējais ir tīrais joks.” Vai varam to pašu teikt arī par visu cilvēci?

Nē, nedomāju, ka to var teikt par cilvēci. Vispirms jau tāpēc, ka jautājums par cilvēces bojāeju ir ļoti grūti atbildams. Tā nevar teikt ne par viena cilvēka nāvi, ne, protams, arī par visas cilvēces bojāeju, jo cilvēka radītās sekas turpinās arī pēc viņa dzīves beigām – vienalga, vai tā būtu cilvēka vai visas sugas dzīve. Kaut kas no individuālās vai kolektīvās dzīves turpinās atbalsoties, spektrāli vajāt, atgriezties pat pēc cilvēka nāves vai visas cilvēces kā sugas bojāejas. Jautājums par [dzīves] sākumu un beigām ir viltīgs, jo šādas robežas nekad nav stingri nospraustas. Domāju, ka mums vajadzētu koncentrēties uz to, kas atrodas pa vidu. Dzīve un eksistence vienmēr ir par atrašanos vidū, un šajā ziņā mēs visi esam kā augi, jo tiem nav skaidra sākuma un beigu. Vien vidus, kas pakļauts vairošanās procesiem. Ja par auga beigām pieņem augli, tad jāatceras, ka šim auglim ir sēklas jaunam sākumam. Savā ziņā augi ļoti prasmīgi prot beigas pārvērst par sākumu un sākumu par beigām. Tā vietā lai ņemtos ar skaidriem nodalījumiem un atšķirīgo, mums vajadzētu sekot nepārtrauktajai līnijai – dzīvot, strādāt, atrasties vidū. Uz to arī es koncentrējos savā darbā.

Paldies jums. Tas ir ļoti skaists intervijas noslēgums.

Saistītie raksti

Vārdi pasaulēm

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 27.10.2020.

Sofijas Lemosas un Venta Vīnberga saruna

Redzēt un radīt skaistumu nav tikai cilvēku privilēģija

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 15.09.2020.

Par beļģu filozofi un etoloģi Vensjānu Deprē

Akmeņu sieviete

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 03.09.2020.

Saruna ar mākslinieci, akmeņu balansētāju Bridžitu Polku

Savādā universālā orģija

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 01.09.2020.

Par itāļu filozofu Emanueli Koču

Pie vilkābeles, kur vajātajiem pulcēties

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 25.08.2020.

Par amerikāņu socioloģijas profesori Eiveriju Gordoni

Nevis labāku pasauli, bet citādu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 18.08.2020.

Par vienu no mūsdienu spilgtākajiem dzimtes un kvīru teorētiķiem Džeku Halberstamu

Pētniecība kā mīlas akts

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 04.08.2020.

Par britu antropologa Tima Ingolda metodi

Dejosim tumsā un bez horeogrāfijas

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 28.07.2020.

Par performatīvo mākslu teorētiķi un kuratoru, Ņujorkas Universitātes profesoru Andrē Lepecki

Priecīga matemātika

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 10.07.2020.

Intervija ar matemātiķi un mākslinieci Dainu Taimiņu

Ko metafiziķis, šamanis un mags var pateikt pusaudzim

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 22.06.2020.

Par itāļu filozofu Federiko Kampanju

Dienvidu asni uz ziemeļu drupām

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 08.06.2020.

Par portugāļu sociologu un tiesību pētnieku Boaventuru de Souzu Santušu

RIBOCA2 un Arterritory.com sadarbības projekts

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 21.05.2020.

Personības: RIBOCA2 Publiskā programma

Spuras atvērtas transcendencei

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 13.05.2020.

Intervija ar mākslinieci Margaritu Imo

RIBOCA2 izziņo dalībnieku sarakstu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 10.12.2019.

RIBOCA2 izziņo dalībnieku sarakstu

Atrodi sevī hakeri

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 22.09.2020.

Par kultūras un mediju teorētiķi Makenziju Vorku

Laikmetīgās mākslas pieredzējumi RIBOCA2 izstādē gūstami vien līdz 13. septembrim

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 10.09.2020.

Andrejsalā viss reizē zied

Akmeņu sieviete

spiriterritory by arterritory — 03.09.2020.

Saruna ar mākslinieci, akmeņu balansētāju Bridžitu Polku

Piespiedu svētība

vizuĀlĀ mĀksla — Recenzijas — 28.08.2020.

Rīdzinieka iespaidi par otro Rīgas Starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli jeb RIBOCA2

Realitātes seismogrāfs

on site — Reportāžas — 21.08.2020.

Fotoreportāža: Atklāta otrā Starptautiskā Rīgas laikmetīgās mākslas biennāle

RIBOCA2 - jau pēc nedēļas

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 13.08.2020.

20/08 – 13/09

Atgriezties pie savas augapziņas

spiriterritory by arterritory — 31.07.2020.

Intervija ar filozofu Maiklu Mārderu

Laiks ir nozagts, bet to var atgūt

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 21.07.2020.

Par dzejnieci un afroamerikāņu kultūras pētnieci Džekiju Vangu

Garīgais disidentisms jeb piga kabatā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 07.07.2020.

Par marginālo garīgumu padomju un postpadomju telpā

RIBOCA2 izstāde norisināsies no 20. augusta līdz 13. septembrim

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 18.06.2020.

Izstādes darbības laikā taps pilnmetrāžas filma

Ir grūti nemīlēt streikojošu sievieti

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 01.06.2020.

Par kvīru feminisma teorētiķi un kultūras kritiķi Sofiju Luisu

Labākie rituāli ir tad, kad sevi piesaka neparedzētais

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 18.05.2020.

Vents Vīnbergs par amerikāņu kvīru dzejnieku CA Konrads (CAConrad)

Plānotā RIBOCA2 izstāde tiks transformēta par pilnmetrāžas filmu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 28.04.2020.

21. maijā RIBOCA aizsāks transformētajai izstādei veltītu tiešsaistes lekciju un sarunu ciklu

Prieka un brīnumu dziesmas

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 30.08.2019.

Intervija ar RIBOCA2 galveno kuratori Rebeku Lamaršu-Vadelu

RIBOCA2 viss reizē zied apmeklējuši 21 000 interesenti

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 16.09.2020.

Līdz 1. oktobrim RIBOCA2 tiešsaistes cikla lekcijas

Raupjums pretstatā rūpīgi pārdomātām idejām

arhitektŪra, dizains & mode — Intervijas — 09.09.2020.

Intervija ar Rolandu Rīmā, vienu no RIBOCA2 vadošajiem arhitektiem

RIBOCA2 Baltajā naktī aicina meditatīvā pastaigā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 02.09.2020.

5. augustā

RIBOCA2 Publiskās programmas notikumi šonedēļ

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 25.08.2020.

Ideju apmaiņa atvērtā un eksperimentālā vidē

Esmu absolūti laimīga par šo godīgumu

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 19.08.2020.

Intervija ar otrās Rīgas starptautiskās mākslas biennāles kuratori Rebeku Lamaršu-Vadelu

Balsis no citām pasaulēm

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 11.08.2020.

Par peruāņu antropoloģiKalifornijas Universitātes (Deivisa) profesori Marisolu de la Kadenu

Jau augustā RIBOCA2 vedīs nesteidzīgā, iztēles bagātā pastaigā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 30.07.2020.

No 20. augusta līdz 13. septembrim

Ūdens ir neizsmeļama tēma

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 14.07.2020.

Par feministi un pētnieci Astrīdu Neimani

Kosmisms ir mācība, tikai vēl nav zināms, kāda

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 30.06.2020.

Par kosmisma kustību un tās idejām

Augi par mums jau zina, mēs par viņiem vēl ne

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 15.06.2020.

Par filozofu Maiklu Marderu

Cilvēks visa centrā (ir izgāzies)

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 25.05.2020.

Vents Vīnbergs par vācu-amerikāņu antropologu Tobiasu Rīzu

RIBOCA2 aizsāk tiešsaistes lekciju un sarunu cikla programmu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 14.05.2020.

Pirmā lekcija 21. maijā

RIBOCA2 norise tiek atlikta

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 20.03.2020.

Drīzumā tiks izziņotas alternatīva izstādes formāta detaļas

No jauna izgudrot Zemes nākotni: RIBOCA2 izziņo kuratora konceptu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 27.05.2019.

RIBOCA2 izziņo kuratora konceptu