Orhideju delīrijs: alkas pēc pārpilnības
Intervija ar Igaunijas paviljona 59.Venēcijas mākslas biennālē radošo komandu – māksliniecēm Kristinu Normanu un Bitu Razavi un kuratori Korinu L.Apostolu
Gaidāmajā 59. Venēcijas mākslas biennālē (2022) Igaunijas paviljonā būs izstādīts mākslinieču Kristinas Normanas (Kristina Norman) un Bitas Razavi (Bita Razavi) kopdarbs ar nosaukumu “Orhideju delīrijs: alkas pēc pārpilnības” (Orchidelirium: An Appetite for Abundance) (kuratore Korina L.Apostola (Corina L.Apostol)), kurš tapis Emīlijas Rosālijas Sālas (Emily Rosaly Saal) (1871-1954) tropisko augu akvareļu un gleznu iespaidā. Izstādē mākslinieces apvieno vēsturiskus un jaunus mākslas darbus, lai sniegtu daudzšķautņainu skatu uz koloniālo vēsturi un tās problēmu kopumu.
Projekta pamatā bija kolekcija ar kādiem trīs simtiem tropisko ziedu, augļu un dārzeņu attēlu, kurus 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs bija radījusi aizmirsta igauņu māksliniece Emīlija Rosālija Sāla. Viņas darbi attēlo augus no dažādiem Nīderlandes Austrumindijas, vēlāk Nīderlandes Karalistes, nostūriem, kur viņa dzīvoja un ceļoja kopā ar vīru Andresu Sālu laikā no 1899. gada līdz 1920. gadam.
“Vienkāršajiem ļaudīm kļūstot par plašās vēstures virzītājspēku, bieži vien sarežģījas izpratne gan par nacionālo vēsturi, gan kolonizāciju. Mūsu piedāvājumā Igaunijas paviljonam 2021. gada Venēcijas mākslas biennālei tas ir izejas punkts, izpētot 19. gadsimta mākslinieces un pasaules apceļotājas E.R.Sālas aizmirsto vēstījumu. Viņas darbi un dzīvesstāsts kalpo kā piemērs Igaunijas pašnoteikšanās, Rietumu koloniālisma, botānikas, zinātnes un mākslas sapiņķerētajai vēsturei. Projekts sniedz nebijušu skatījumu uz Igaunijas vēsturi pasaules kopainā, kur spēka līdzsvara trūkums ietekmē cilvēka un dabas saskari,” apgalvo mākslinieces un projekta kuratore Korina L.Apostola.
Kristina Normana (1979) ir Tallinā dzīvojoša māksliniece un dokumentālo filmu veidotāja, kas pēta nacionālās identitātes, atmiņu politikas un sabiedriskās telpas saplūstošās trajektorijas. Normanas jaunākais darbs ir poētiski dokumentāla performance ar nosaukumu “Vieglākas par sievieti” (Lighter Than Woman), kuras centrā ir sievietes, kas pārvar dzīves gravitāti gan metaforiskā, gan burtiskā nozīmē. Bita Razavi (1983) dzimusi Teherānā un pašlaik dzīvo un strādā gan Helsinkos, gan laukos Igaunijā. Viņas darbos aplūkotas ikdienas situācijas, pamatojoties uz kurām, var izdarīt plašākus secinājumus par apkārtējo kultūru un sabiedrību. Vienā no saviem jaunākajiem projektiem “Baltijas remonta muzejs” (Museum of Baltic Remont) ( 2019) Razavi izveidoja memoriālu, zinātnisku instalāciju, izstādot vitrīnās nemanāmos remontmateriālus, kas sastopami daudzu Baltijas reģiona ļaužu ikdienas dzīvē. Korina L.Apostola (1984) ir Tallinas Mākslas zāles kuratore un starptautiskā projekta “Ārpus matērijas – kultūras mantojums uz virtuālās realitātes sliekšņa” (Beyond Matter – Cultural Heritage on the Verge of Virtual Reality) līdzkuratore un koordinatore.
Igaunijas paviljona ekspozīcija Venēcijā tiks atklāta 2022. gada aprīlī, un būs izvietota vēsturiskajā Holandes paviljonā Dārzos.
Arterritory.com piedāvā interviju ar māksliniecēm Kristinu Normanu and Bitu Razavi, kā arī projekta kuratori Korinu L.Apostolu.
Jūsu projekta iesākumā bija kolekcija ar kādiem trīs simtiem tropisko ziedu, augļu un dārzeņu attēlu, kurus 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs bija radījusi aizmirsta igauņu māksliniece Emīlija Rosālija Sāla. Kā atradāt šo kolekciju un kāpēc tā šķita nozīmīga mūsdienām - kā refleksija par koloniālisma vēsturi un tā sekām?
Korina L.Apostola: Emīlijas Sālas gleznas attēlo augus no dažādām Nīderlandes Austrumindijas, vēlāk Nīderlandes Karalistes, malām, kura aptvēra nozīmīgu zemeslodes daļu. Tos bija paredzēts ietvert izdevumā “ Tropiskās floras pārstāvji; nozīmīgākie un interesantākie Javas augi” (Representatives of Tropical Flora: The most important and interesting from the plant world of Java), kurā būtu arī viņas partnera Andresa Sāla (Andres Saal) paskaidrojošais teksts un fotogrāfijas. Manuskripts tā arī netika publicēts un glabājas Tartu Literatūras muzeja arhīvā. 1920. gadā Sāli devās pensijā un pārcēlās uz Holivudu Kalifornijā, un pēc dažiem gadiem, 1926. gadā, Emīlijai bija personālizstāde Losandželosas štata vēstures, zinātnes un mākslas muzejā (Los Angeles Museum of History, Science, ans Art), kur tika izrādīti visi viņas darbi. Es izpētīju šo izstādi un atradu vairākas viņas darbu litogrāfijas, kas izkaisītas pa dažādām galerijām Savienotajās Valstīs. Mēs joprojām meklējam visu kolekciju. Pētījuma laikā mēs saņēmām arī norādes no Greisas Sambo (Grace Samboh), kas ir Jogjakartā (Yogyakarta) dzīvojoša rakstniece, pētniece un kuratore; viņai bija ļoti nozīmīga loma, veidojot mūsu izpratni par koloniālo vēsturi no vietējo iedzīvotāju skatpunkta.
Emīlija Rosālija Sāla. "Michelia Campaca". Darbs radīts ap 1910. gadu, no jauna izdrukāts 1995. gadā
Emīlijas Sālas darbi, kuros redzamas allaž ziedošas puķes un lieliski nogatavojušies tropiskie augļi, nav vis kādu reālu augu attēli, bet drīzāk tie ir idealizēti gleznojumi. Viņa izmantoja tolaik Eiropā pastāvošu standarta ikonogrāfiju, lai vienuviet apkopotu daudzējādus augus, kā arī sablīvētu telpu un laiku, ietverot attēlos botāniķiem vēlamo informāciju. Tāpat arī mūsu projekts rosina rīkoties līdzīgi, lai komplicētu vēstures gaitā izveidojušās tautību, piederības un par “eksotisku” uzskatītā koloniālās ekspluatācijas definīcijas. Sālas darbi un to vēsturiskais materiāls tiks iestrādāti interesantā, Bitas veidota konceptuāla dārza filmā un Kristinas filmu triloģijā. Mēs iztēlojamies pašu izstādes telpu kā spēli starp mums redzamo un neredzamo.
Mēs iztēlojamies pašu izstādes telpu kā spēli starp mums redzamo un neredzamo.
Kristina Normana: Ir skaidrs, ka pirms mēs uzzinājām par Emīlijas Sālas botānisko gleznu kolekciju un aizrāvāmies ar to, bija nepieciešams, lai pati māksliniece no jauna uzrastos pasaules mākslas vēsturē. Tas notika, kad lasīju igauņu rakstnieka Andresa Sāla, viņas vīra, biogrāfiju. Viņš ir bijis piemirsts, bet 19. gadsimta beigās viņš bija ļoti iecienītu nacionālā romantisma romānu autors, vispirms par igauņu pret koloniālismu vērsto cīņu un vēlāk, pēc pārcelšanās uz Nīderlandes Austrumindiju, sarakstīja divus romānus par indonēziešu pretošanos Nīderlandes koloniālajai valdīšanai. Ironiskā kārtā dažus gadus vēlāk viņš piekrita būt par Nīderlandes šķita tāds kā otršķirīgs personāžs, ievērojama vīra sieva. Bet starp rindiņām es uzzināju, ka Emīlija bija gleznotāja, un pēc 22 Indonēzijā nostrādātiem gadiem viņai bija milzīga personālizstāde Losandželosā, vietā, kas līdzvērtīga Venēcijas Dārziem. Pēc šī atklājuma mēs ar aizrautību pārmetāmies no Andresa pētīt Emīliju, un līdz šim tā ir bijusi aizrautīga detektīvu izmeklēšana.
Bita Razavi
Ko esat sapratušas par cilvēkiem, mūsu attiecībām ar zemi, strādājot pie šī projekta??
Bita Razavi: Emīlijas vīrs Andress Sāls bija Nīderlandes koloniālās armijas militārās kartogrāfijas nodaļas vadītājs. Tieši tāpat kā Emīlija iezīmēja kartē eksotisko dabu un augus, viņas vīrs kartē zīmēja eksotiskās zemes. Viņš nebija vienkāršs strādnieks, kam Nīderlandes Austrumindija maksāja algu, bet gan vīrs, kas sniedzis ievērojamu ieguldījumu koloniālajai sistēmai. Kartes allaž bijušas Rietumu koloniālās varas politiskās kontroles forma. Tās tika lēti un plaši saražotas masveidā, tāpēc katrs vidusmēra Rietumu pilsonis varēja tādu karti pakārt savā dzīvojamā istabā un aprast ar kolonizētajām zemē, redzot vizuālās īpašumtiesības. Kartes vienmēr attēloja kolonizatora attiecības ar noteikto zemi. Pat ja viņiem nebija pietiekami informācijas par attiecīgo zemi, lai izveidotu detalizētu karti, kolonizatori reti izmantoja vietējo iedzīvotāju, kas mituši šajā zemē paaudzēm ilgi, rīcībā esošo informāciju.
Kartes allaž bijušas Rietumu koloniālās varas politiskās kontroles forma.
KN: Nacionālistu vēstures vērtējums ir cieši saistīts ar teritoriju un robežām. Igaunijas nacionālās neatkarības cīņu vēsture vienmēr bijusi saistīta ar centieniem atbrīvoties no svešzemju valdīšanas (vai tā būtu Vācijas, Krievijas vai Padomju) un kļūt par Eiropas daļu. Tomēr uzskati par to, kas ir Eiropa un eiropieši, pastāvīgi mainās. Nesenā “bēgļu krīze” ieviesa rases kategoriju igauņu kolektīvajā iztēlē, izraisot vecu un jaunu iedalījumu un neredzamu sabiedrības iekšējo robežu uzpeldēšanu virspusē. Tā bija par iemeslu vēl citai diskusijai Eiropas Savienībā, kurā Igaunija līdz ar citām Austrumeiropas valstīm tika raksturota kā “nepietiekami eiropeiska”, jo nevēlējās pieņemt bēgļu kvotas. Igaunija savus argumentus pamatoja ar pastāvīgo nepieciešamību cīnīties ar sociālistiskās pagātnes nevēlamo mantojumu un faktu, ka Igauniju nevar saukt pie atbildības par Rietumu koloniālisma pārestībām. Savos jaunākajos darbos, raugoties caur pēckoloniālisma pieredzes prizmu, esmu runājusi par migrāciju, vēsturiskām traumām un Austrumeiropas identitāti Rietumeiropas kontekstā. Savā jaunajā darbā es rokos dziļāk pagātnē, lai saprastu, vai ir iespējams Baltijas valstu vēsturi skatīt nevis kā ciešanas un upura stāstu, bet gan tādas vietas stāstu, kas allaž bijusi dažādu kultūru krustceles. Vēlos parādīt to, ka šeit mītošo ļaužu dzīvesstāsti sniedzas tālu pāri novadu un valstu robežām un savieno mūs ar tālām teritorijām, un dažiem igauņiem bijusi sava nozīme un ietekme citu tautu un kultūru vēsturē.
Vai piekrītat, ka augi ir lielisks līdzeklis, lai raksturotu kultūru?
BR: Protams! Tāpat kā jebkura cita lieta. Manuprāt, mākslas skaistums un kultūra var izrietēt no jebkuras lietas. Bet es vēlos uzsvērt, ka patiesībā šajā kopdarbā mēs diskutējam nevis par augiem, bet gan par cilvēku vēlmi pēc augiem. Mēs netiecamies romantizēt augus vai dabu; mēs aplūkojam ar to saistītos sociālos jautājumus. Igaunijas paviljonam es veidoju konceptuālu dārzu, lai paraudzītos uz koloniālo vēsturi un tās problēmām, tādām kā šķiras, privilēģijas, hierarhija un līdzīgiem tematiem, izmantojot augus.
Igaunijas paviljonam veidoju konceptuālu dārzu, lai paraudzītos uz koloniālo vēsturi un tās problēmām, tādām kā šķiras, privilēģijas, hierarhija un citām lietām, izmantojot augus.
KN: Vēl viena lieta, kas mūsu projektu saista ar koloniālisma jēdzienu un baltā cilvēka zinātnisko skatījumu, ko pieņēmis mūsu projekta galvenais varonis, ir klasifikācijas jēdziens. Man bija saruna ar vēsturnieci Ulriki Pāsu (Ulrike Path) un biju pārsteigta, uzzinot no viņas, ka Centrāleiropas 18. gadsimta beigu zinātniskajos rakstos Igaunija tiek dēvēta par “Eiropas pēdējiem mežoņiem”, tā ir viena no nezināmajām tautām pašos kontinenta ziemeļos. Johana Gotlība Herdera (Johann Gottlieb Herder) cilvēku klasifikācijā igauņi tiek ierindoti tajā pašā mežonīguma kategorijā kā Āfrikas, Lapzemes un Sibīrijas tautas. Cenšos iztēloties Emīlijas Sālas biogrāfiju Vācijas koloniālā diskursa skatījumā, un ir interesanti apcerēt viņas pārveidi no rasistiski uztvertās “citādās iezemietes” Baltijas kultūras kontekstā par baltās koloniālās elites pārstāvi Nīderlandes Austrumindijā 20. gadsimta sākumā. Projekta gaitā ielūkosimies viņas kā sievietes profesionālajā karjerā un analizēsim to kultūras un rasu kodeksa kontekstā. Man tādas aizdomas, ka viņa varēja kļūt par emancipētu sievieti uz vietējo Indonēzijas sieviešu darba rēķina, kuras rūpējās par viņas bērniem un mājsaimniecību, tādējādi nodrošinot viņai pietiekami brīvā laika, ko veltīt botānikas zinātnei un gleznošanai.
Vai Emīlijas Rosālijas Sāalas gleznotās augu sugas vēl joprojām sastopamas to dzimtenē vai dažas no tām jau izzudušas?
KA: Mums vēl vajag apzināt visas sugas no Sālas kolekcijas, bet līdzās orhidejām mūsu uzmanība ir vērsta uz palmām un, jo īpaši, uz palmu eļļas ieguvi Indonēzijā, ko veicinājis kapitāls, zemes pieejamība, lētais darbaspēks un starptautiskais pieprasījums pēc palmu eļļas izstrādājumiem. Ir jaušama vēlme izmantot apkārtējo vidi un pārveidot zemi atpakaļ tādu, kāda tā bija koloniālajā periodā, kad eiropieši uzspieda moderno lauksaimniecību šai pasaules daļā. Kultūrai bija nozīmīga loma šajā procesā: plašas kartes, leknu, pieejamu ainavu attēli, savvaļas augi un vietējo strādnieku un cilvēku, kuriem vajadzētu pretoties kolonizācijai, bezdarbība pavēra iespējas Eiropas zinātnieku, uzņēmēju un militāristu intervencei. Šobrīd Indonēzijā tiek iegūta palmu eļļa un notiek mežu izciršana, un vienlaikus vietējās kompānijas veido tā saucamos patvērumus retajām orhidejām, kuras vēlas pasargāt no izzušanas.
Korinu L.Apostola
Sālas gleznas ar šiem augiem, kas iedvesmoja mūsu sākotnējos pētījumus, pārdzīvojušas kultūru un politiku, kas tās palīdzēja radīt. Viņas kolekcija turpināja vēstīt pasaulei par toreizējās Nīderlandes Austrumindijas bioloģisko daudzveidību, tuvinot tropiskos augus Eiropas zinātniekiem, dārzniekiem un elitei Nīderlandes koloniālā perioda norietā. Patiesībā šo kolekciju nevar skatīt atrauti no imperiālas valsts iekārtas, kas ļāva Sālai radīt savus darbus, tāpēc arī mēs patreiz liekam kopā to, cik verdzība, zinātne un botānika bija dziļi savstarpēji saistītas.
Šobrīd Indonēzijā tiek iegūta palmu eļļa un notiek mežu izciršana, un vienlaikus vietējās kompānijas veido tā saucamos patvērumus retajām orhidejām, kuras vēlas pasargāt no izzušanas.
Kurš ir neparastākais augs Emīlijas Rosālijas Sālas kolekcijā un kas tajā ir tik īpašs?
KA: Projekta nosaukums – orhideju delīrijs – sniedz norādi uz 19. gadsimta orhideju neprātu, kad aizrautība ar šo ziedu kolekcionēšanu izvērtās par histēriju. Kaut arī mūsdienu sabiedrībā orhidejas ir ierasta lieta, kādreiz tās bija pieejamas tikai sabiedrības augstākajiem slāņiem, un tika algoti meklētāji, lai savvaļā atrastu neparastas augu sugas un atvestu tās kolekcionāriem. Emīlija pievērsa īpašu uzmanību šiem ziediem, veltot vairāk nekā 100 darbu dažādiem orhideju veidiem. Izmantojot šo apstākli par izejas punktu, mēs ceram viest jaunu izpratni par Igaunijas vēsturi pasaules kopskatā, kur spēka līdzsvara trūkums ietekmē cilvēku un dabas saskarsmi – tik ikdienišķās lietās kā orhidejas. Mēs vēlamies pievērsties daudziem slāņiem Nīderlandes Austrumindijas botāniskajā vēsturē, tostarp tam, kā orhidejas izmantoja dabas pētnieki un tirgotāji, un zinātnieku un mākslinieku vēlmei orhidejas aizsargāt, kopt un izpētīt.
Emīlija Rosālija Sāla. "Fagacea Imperialis". Darbs radīts ap 1910. gadu, no jauna izdrukāts 1995. gadā
KN: Mūsu projekts ir gana kritisks attiecībā pret unikalitātes jēdzienu. Unikālu dabas objektu un “eksotiskā” meklējumi ir veicinājuši kapitālisma alkatību gadsimtiem ilgi. Ieradums vākt neparasto kolonijās un pēc tam izstādīt to impērisko metropoļu zoodārzos un botāniskajos dārzos ir sugu izzušanas pamatā. Ironiskā kārtā zooloģiskie un botāniskie dārzi šobrīd šķiet esam pēdējais patvērums daudzām sugām, kuras ir izraktas līdz izzušanai vai kuru dabiskajos biotopos izveidotas raktuves vai plantācijas.
Unikālu dabas objektu un “eksotiskā” meklējumi ir veicinājuši kapitālisma alkatību gadsimtiem ilgi.
Vai varat pastāstīt sīkāk par savu māksliniecisko ieguldījumu Igaunijas paviljona tapšanā?
KN: Lai izveidotu paviljona izstādi, esam nolēmušas pamatīgi iedziļināties Indonēzijas, Savienoto Valstu, Holandes un Igaunijas arhīvos, kas palīdzētu mums labāk izprast Emīliju, viņas mākslu un palīdzētu rekonstruēt materiālos apstākļus, kādos tā tapusi. Cita starpā, projekts ir arī pētījums par šķiru un rasu performativitāti, raugoties no koloniālās sistēmas, kas aptvēra Emīliju un viņas mākslu visās trīs galvenajās ģeogrāfiskajās dzīvesvietās, viedokļa. Bita, kurai ir pašai savs redzējums un pieeja šai tēmai, izvērsīs to pašā paviljon dārza formas instalācijā, kas īpaši veidota izstādei.
Turklāt, lai izveidotu filmu triloģiju es darbošos kopā ar horeogrāfi Terēzu Silvu (Teresa Silva), komponistu Mārtu-Mati Lillu (Märt-Mati Lill), kā arī ar operatoru Eriku Norkrosu (Erik Norkroos). Kopš 2006. gada kopā ar Eriku esam strādājuši vairākos projektos, un bijusi arī sadarbība ar Mārtu-Mati. Tagad ceram uzsākt kopīgu eksperimentu ar Terēzu. Izmantojot horeogrāfiskus līdzekļus, viņa pati savos mākslinieciskajos darbos ir pētījusi cilvēku un augu komunikāciju.
KA: Darba gaitā mēs cieši sadarbojamies ar arhitektu biroja “b210” arhitektiem Aetu Aderu (Aet Ader) un Arvi Andersonu (Arvi Anderson), kuri atbalsta mūsu domu pārveidot paviljona telpu tā, lai vislabāk varētu paust galvenos savstarpēji saistītos priekšstatus, kurus mākslinieces vērš plašumā savos darbos. Esmu ieplānojusi izdot īpašu publikāciju, kurā skatītājiem tiks sniegta dziļāka izpratne par projekta pamatā esošo pētījumu un tā nozīmi mūsdienās un kuras izveidē piedalīsies tādas mākslinieču atzītas speciālistes kā Greisa Sambo, Tašima Tomasa (Tashim Thomas) (Pratt Institute) un Ulrike Plāta.
Pēdējos gados mākslas pasaulē bijusi manāma tendence rīkot izstādes par dabu, un savā ziņā pārņem sajūta, ka mākslai ir vadošā loma radikālas ekoloģiskās apziņas veidošanā. Tajā pašā laikā ir bažas, ka tā varētu būt tikai tendence un daba var atkal “iziet no modes”. Kāds ir jūsu viedoklis? Cik spēcīga ir mākslas balss un vai māksla spēj kaut ko mainīt?
BR: Manuprāt, ar dabas tēmu saistītas izstādes jau ir izgājušas no modes. Ikviena iestāde jau ir izpildījusi savu pienākumu reaģēt uz šo tendenci, izveidojot vismaz vienu ekoloģisku, ar dabu saistītu izstādi pēdējo gadu laikā. Nedomāju, ka būtu jāraizējas par to, ka šādu izstāžu vairāk nebūs, bet vajadzētu pavērot, vai šīs modīgās izstādes raisīs kādas diskusijas, vai kaut ko ietekmēs un izmainīs ārpus nelielā laikmetīgās mākslas skatuves burbuļa.
Kristina Normana
KN: Māksliniekiem vajadzētu palīdzēt romantiskajam “dabas” jēdzienam izzust uz visiem laikiem un sabiedrības apziņas centrā izvirzīt apkārtējās vides jēdzienu. Vides jēdziens apliecina cilvēka klātbūtni un tās ietekmi uz itin visu, kas atrodas mums apkārt. Tīras, neskartas dabas koncepcija, pirmkārt, ir cieši saistīta ar sociālajiem slāņiem, un tas izskaidro gleznotu ainavu popularitāti. “Dabas skaistums” vēsturiski bija un joprojām ir, un, iespējams, šobrīd pat daudz vairāk, pieejams tiem, kuriem ir laiks un vieta to izbaudīt. Tas arī parāda mūsu vēlmi abstrahēties no cilvēka darbības izpausmēm un pievērt acis uz iespaidu, ko cilvēka klātbūtne nodara apkārtnei, tādējādi liekot aizmirst pašiem savu atbildību un pienākumu saglabāt un aizsargāt. Manuprāt, mākslinieki šai jomā var daudz ko paveikt.
Māksliniekiem vajadzētu palīdzēt romantiskajam “dabas” jēdzienam izzust uz visiem laikiem un sabiedrības apziņas centrā izvirzīt apkārtējās vides jēdzienu.
KA: Pēdējo gadu laikā mākslā patiešām pieaugušas diskusijas par ilgtspējīgām nākotnēm, pilsonisku ekoloģiju, vides izglītību un spēju atjaunoties. Ar neatliekamu degsmi iedvesmojot mākslas unikālo spēju komunicēt, vairāki mākslinieki, ar kuriem esmu kopā strādājusi, kā arī rakstnieki, dzejnieki un dejotāji Maiami 2018. gada pasākumā “Radošā laika samits: arhipelāgos un citās škietamībās” (Creative Time Summit: On Archipelagoes and Other Imaginaries) un 2019. gada pasākumā “Patvēruma festivāls: kosmopolītisms, biedriskums un vienkāršie ļaudis” (Shelter Festival: Cosmopolitics, Conradeship and the Commons) devuši ieguldījumu sabiedriskajā apziņā par ekonomiskajiem, politiskajiem un vispārīgajiem apstākļiem un pat izstrādājuši idejas zaļiem risinājumiem un scenārijiem. Starp mākslinieciskajiem rīkiem un ekoloģisko izglītību notiek diezgan spēcīga savstarpēja apputeksnēšanās, un, manuprāt, tas allaž būs aktuāli, pat ja pagaisīs no mediju uzmanības loka. Uzskatu, ka līdz ar atgūtajiem pretošanās un solidaritātes veidiem mums jāturpina dabas izzināšanas process un jācīnās pret ekspluatāciju, kas notiek globālā mērogā.
Atgriežoties pie mūsu piedāvājuma 2022. gadam, mēs ņemam vērā Igaunijas paviljona izvietojumu un plānojam pievērsties paša Rietvelda (Rietveld) paviljona vēsturei un atrašanās vietai un nacionālo paviljonu izveidošanai Dārzos, kritiski izvērtējot attiecības starp nacionālā nozīmību, apkārtējo vidi un globālajām pārmaiņām.
Ja raugāmies uz pašreizējo pandēmiju kā iespēju pārvērtēt, apšaubīt mūsu ierasto attieksmi pret lietām, dzīvesveida modeļus un idejas par to, kā dzīvosim nākotnē – kādas ir galvenās atziņas, kuras mākslas pasaulei vajadzētu gūt no šīs krīzes?
KA: Manuprāt, mēs atrodamies ne tikai vīrusa slimības uzliesmojuma degpunktā, bet arī pandēmijā, kas atklāj sen iesakņojušās netaisnības mūsu sabiedrībā un dzīvesveidā. Tomēr kultūra turpina attīstīties, un esmu redzējusi daudzas inovatīvas platformas, kas pielāgotas šim norobežošanās periodam, sākot no digitālām platformām līdz tiešsaistes simpozijiem, mākslai uz balkoniem. Krīzei turpinoties, ir ļoti svarīgi, lai mēs rīkotos, citam citu savstarpēji atbalstot, ārpus sacensības un nenovīdības, bet mums arī jārunā par pagātnes netaisnībām, kas joprojām turpinās. Patiesībā, mums nemaz nav vieglu risinājumu, kā pārvarēt pandēmiju. Par nākotni šobrīd ir gana daudz raižu, tomēr varam mācīties no šī brīža un pārstartēt mehānismu, likvidēt to pavisam vai pārvērst par kaut ko pilnībā citu.
