Garais, pārsteigumu pilnais process
Saruna ar beļģu mākslinieci Edīti Dekindu
Gatavojoties intervijai ar Berlīnē un Briselē mītošo beļģu mākslinieci Edīti Dekindu, mazliet apkopoju atsauksmes par viņas mākslu. Iesākumā, izmantojot copy/paste metodi, vēlos citēt, manuprāt, būtiskākās no tām.
“Dekindas darbus nav vienkārši definēt, tomēr “trūcīgie” materiāli apvienojumā ar spēcīgu priekšmetisku klātbūtni rada hibrīdu kategoriju, kas balstās uz būtiskiem Arte Povera aspektiem ciešā saistībā ar rāmu, dabisku un juceklīgu minimālismu,” teic Kitija Skota.
“Viņas iluzoro un molekulāro, trauslo un svārstīgo darbu fiziskais atbalsta punkts reālajā pasaulē allaž ir sajūtams intuitīvi,” piebilst Sesīlija Bezāna.
Dekindas radošo stilu raksturo arī Elizabete Milona: “Viņas darbi grib mūs aizkustināt ar neko vai gandrīz neko.”
Edīte Dekinda. Foto: www.muhka.be
“Gandrīz nekas” tajos ir būtisks elements. Ko gan citu vēl var pateikt, piemēram, runājot par darbu “Tūkstoš un viena nakts”, Dekindas instalāciju Venēcijas mākslas biennāles galvenajā izstādē Viva Arte Viva, kurā kāds vīrs ļoti tumšā telpā uzcītīgi un veltīgi slauka uz grīdas izgaismotu kvadrātu? Tomēr tagad atgriezīsimies sākumā. Edīte Dekinda ir dzimusi 1960. gadā Iprā, studējusi vizuālo komunikāciju un pēc tam apmeklējusi Monsas mākslas skolu. 1987. gadā viņa devās uz Itāliju, lai padziļināti pētītu Pjero della Frančeskas (1420–1492) māksliniecisko mantojumu. Tas pievērsa viņas interesi ģeometrijai un gaismai, kas kļuva par iemeslu sadarbībai ar arhitektiem, piemēram, Olivjē Bastēnu, kurš uzaicināja viņu uz savu darbnīcu Briselē.
Ap 1995. gadu iezīmējas pavērsiens Dekindas radošajā pašizteiksmē. Turpmāk viņas eksperimentu joma centrējas ap ikdienišķiem priekšmetiem, kurus viņa novēro un ļauj “darboties”: tie pakļaujas dažādiem transformācijas procesiem, tostarp laika ietekmei. Viņas formālajām interesēm pievienojas procesuālas darbības. Lai reģistrētu savus konstatējumus, Dekinda dažkārt izmanto diezgan tehniskus līdzekļus, tādus kā fotogrāfija, skaņa un video. Tomēr bieži vien viņa priekšroku dod samērā primitīviem vai pat “savvaļas”izteiksmes līdzekļiem, kurus vēlāk kritiķi interpretēja, izmantojot Latūra stila (Latouresque) terminoloģiju, tādu kā “pārsteidzošas ontoloģiskas un gnozeoloģiskas debates”. Būtībā Dekinda ir vērsusies pie bērniem, uzrunājot tos kā savus “visprogresīvākos” skatītājus: viņi zina no savas nepastarpinātās pieredzes, ka grīda zem viņu kājām ir grīda, un gaisma, kas spīd caur logu, ir gaisma. Viņa (iespējams) ar saviem darbiem, tik vienkāršiem un sarežģītiem, ārkārtīgi uzmanīgi un nemanāmi vedina mūs doties atpakaļ pie viņas bērnišķīgi intuitīvās viszinības.
Edītes Dekindas. "Visitation Zone", 2020. Skats no RIBOCA2 izstādes "viss reizē zied" atklāšanas. Foto: Elena Kononova
Edītes Dekindas. "Visitation Zone", 2020. Skats no RIBOCA2 izstādes "viss reizē zied". Foto: Elena Kononova
Ar Dekindu un viņas vīru mēs tikāmies kādā aukstā un vējainā dienā Rīgā, kur viņa bija ieradusies kā viena no uzaicinātajām māksliniecēm uz gaidāmo otro Rīgas Starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli. Tas notika marta sākumā, kādas pāris nedēļas pirms ārkārtas stāvokļa pasludināšanas Latvijā. Nolēmu viņus aizvest uz Nacionālo bibliotēku, kur pirmajā stāvā nupat bija atklāta tekstgrupas “Orbīta” izstāde “2020: Mūžības perspektīva”. Izstādē tika rādīta gaismas un pelējuma ietekme uz drukātas informācijas nesējiem.
Kad ieradāmies bibliotēkā, Dekinda pusminūti uzkavējās ārpusē, lai pieskartos bibliotēkas ārsienas metāla paneļiem un apbrīnotu vērienīgo stikla virsmu (četrpadsmit tūkstoši kvadrātmetru). Mēs apskatījām izstādi un tad iekārtojāmies uz mīkstajiem dīvāniem zem augstajiem bibliotēkas kafejnīcas griestiem; tobrīd bijām vienīgie apmeklētāji. Un tur arī palikām līdz pat slēgšanas laikam.
Viens no jūsu pēdējiem darbiem ir instalācija “Nodzītus zirgus arī nošauj” (They Shoot Horses), kas no pagājušā gada jūlija līdz šī gada janvārim bija apskatāma Hamburgas Kunstahallē. Nosaukums ir atsauce uz Sidnija Polaka 60. gadu tāda paša nosaukuma filmu, kas vēsta par vienu no tā saucamajiem deju maratoniem. ASV Lielās depresijas laikā pagājušā gadsimta 30. gados ļaudis dažkārt piedalījās šādās sacensībās cerībā iegūt naudas balvu un dejoja dienām ilgi, mitējoties tikai, kad noģība vai pat nomira no pilnīga spēku izsīkuma. Publika tikmēr skatījās, kā dejotāji sabrūk cits pēc cita. Filmā uzņemtie dejojošie pāri tiek demonstrēti uz milzu aizkara, kas caurdurts ar neskaitāmām metāla naglām. Kā jūs nonācāt pie šāda tēla – mīksti krītošais aizkars, kas noklāts ar asām naglām?
Mans darbs allaž noris vairākos līmeņos. Pirmais vienmēr notiek darbnīcā, kur veidoju dažādas lietas, izmēģinot kaut ko jaunu. Pirmoreiz to izmēģināju Meksikā, īsti pat nezinot, kāpēc. Iespējams biju diezgan satriekta par to, kā Kristus tiek attēlots meksikāņu kultūrā: viņa statujas bieži ir caurdurtas ar īstām naglām. Tā ir ļoti ķermeniska lieta. Ienākot klosterī, tu ieraugi Kristus statuju, kas izcaurumota ar īstām naglām. Manuprāt, tur rodamas saknes manai idejai.
Paņemt šo tik ļoti buržuāzisko un komfortablo audumu, kuru izmantojam, lai apsegtos un paslēptos no citu acīm un aukstuma, – kaut ko pavisam mājīgu – un tad pievienot agresīvās naglas... tur jaušams sava veida paradokss.
Krīze, ar kuru šis darbs sasaucas, notika pagājušā gadsimta 30. gados ASV, bet tās sekas bija jūtamas visa pasaulē. Tā patiesi bija globāla krīze.
Edīte Dekinda. Nodzītus zirgus arī nošauj, 2017. Skats no izstādes BOZAR Briselē
Cik noprotu, tad jūs uzskatāt, ka pašreizējā situācija ir daudzējādā ziņā līdzīga Lielās depresijas ērai un laikam, pirms tās…
Nu jau ir pilnīgi skaidrs, ka, ja 11. septembris bija tas, ar ko iesākās mūsu gadsimts, tad COVID-19 ir kļuvis par 21. gadsimta 20. gadu orientieri. Tiklīdz parādījās pirmās ziņas par vīrusu toreiz janvārī, es uzreiz teicu, ka šī krīze pārveidos pasauli. Es to sajutu ļoti izteikti.
Nepavisam ne tā, kā iepriekšējās SARS epidēmijās.
Iespējams, tam par iemeslu bija tas, ka burtiski nupat novembrī biju viesojusies Ķīnā un redzējusi, kas tur notiek – daži ļaudis kļūst neticami bagāti, bet citi dzīvo vietās, kas atgādina viduslaikus. Un pat šie tirgi savā ziņā ir kas tāds, kas šķietami iederas viduslaikos. Jau toreiz es domāju, ka tā ir ļoti dīvaina situācija starp ārkārtēju bagātību un ārkārtēju nabadzību. Ja tur izceltos slimība, tā būtu katastrofa, ņemot vērā ciešās saiknes ar Ķīnu un lielo tūrisma plūsmu starp šo valsti un pārējo pasauli.
Jā, es saskatu līdzību ar pagājušā gadsimta 20. un 30. gadiem un pat ar Pirmā pasaules kara laiku. Iespējams, tā ir sava veida apsēstība ar 20. gadsimtu, nezinu. Bet es tiešām uzskatu, ka vēsture atkārtojas, ka ļaudīm piemīt kaut kas nemainīgs, kas izraisa šādu atkārtošanos.
Edīte Dekinda. Devītais vilnis. 2018
Varbūt tieši tobrīd cilvēki pirmo reizi sajuta, ka gan viņi paši, gan visa pasaule ir vilcienā, kas traucas, Dievs vien zina kur, un nav nekādas iespējas no šī vilciena izkāpt. Tagad šī sajūta atkārtojas. Tomēr, kad veidojat savus mākslas darbus, varbūt sociālpolitiskais aspekts nav jūsu galvenais mērķis?
Es cenšos domāt vienlaicīgi vairākos līmeņos. Protams, es dzīvoju 21. gadsimtā un esmu tajā iekšā, ja tā var teikt. Bet vienmēr ir dažādi iespējamie ceļi – antropoloģiskais vai tāds, kuru nosaka tās vietas, kurā darbs tiks izstādīts, vēsture, pasākuma vietas fiziskās vides apstākļi un lietas, kas tur notikušas pirms tam. Politika arī ir viens no līmeņiem – bet ne vairāk kā “viens no”. Darbs ar publiku īstenībā jau ir politiska lieta pati par sevi. Ja tu nevēlies neko pateikt, tad arī tas jau ir politisks paziņojums, jo tev visapkārt ir cilvēki. Itin viss, ko mēs darām, manuprāt, ir savā ziņā politisks. Tomēr uz saviem darbiem sliecos raudzīties saistībā ar antropoloģiju, vēsturi vai ģeogrāfiju.
Jūs strādājat ar daudz un dažādiem materiāliem un lietu būtību kā tādu. Tas cieši saistīts ar apkārtējās vides tēmu, ar to, kā ietekmējam apkārtējo vidi, izmantojot jaunus materiālus vai vecus materiālus jaunā veidā.
Matērija vienmēr ir tepat, tā allaž ir mums līdzās. Matērija ir būtiska. Es cenšos panākt, lai runātu lietu vieliskums. Es nevienu neatstāju otrā plānā – ne cilvēkus, ne dzīvniekus, nedz arī augus. Man tas viss ir sava veida konglomerāts. Protams, tā ir ļoti intuitīva pieeja – tāpat kā bērniem, kas neizprot atšķirību starp ziediem un akmeņiem. Tomēr visas šīs lietas ir savstarpēji ļoti saistītas.
90. gados dizaineri ļoti interesējās par iespējām izmantot dažādus nanomateriālus, kaut ko pilnībā jaunu un no tehnoloģijām izrietošu. Turpretī mūsdienās dizaineri arvien vairāk prāto par iespējām izmantot tos materiālus, kas jau eksistē. Piemēram, audumu ražošana no dažādiem augiem, lai izvairītos no ķīmiskām vielām. Tā ir pilnībā jauna pieeja materiālam. Manos darbos tas vērojams jau labu laiku. Es ļoti daudz strādāju ar tekstilmateriāliem, un tekstilu var izgatavot no dažādām lietām – no augiem, celulozes un tā tālāk – un, ja nu pēkšņi ir ļoti mitrs vai auksts, tas arī atstāj savu iespaidu uz materiāla stāvokli un izskatu.
Atminos jūsu darbu no “Laboratorija 1” (Laboratory 1) laikiem — to, kur piens vispirms tika sasaldēts un pēc tam atkal pārvērsts šķidrumā.
Es vienmēr vispirms izvēlos materiālu. Un tas ir ļoti svarīgi. Tieši tas mani vispirms un visvairāk piesaista – faktiskais lietu materiālais stāvoklis. Tas var mainīties. Bija laiks, kad akmens bija šķidra lava. Un ieži turpina mainīties, tikai ļoti, ļoti lēnām. Tas pats notiek ar kokmateriālu. Tas joprojām dzīvo, lai gan pats koks ir nocirsts. Runājot par šķidrumiem, tie var ne tikai sasalt ledū, bet arī pārvērsties garaiņos. Tās ir neparastas transformācijas, kas man šķiet ļoti aizraujošas. Pie saviem nelielajiem atklājumiem esmu nonākusi vai nu nejauši, vai arī apzināti kombinējot noteiktus elementus. Bieži vien man nav ne jausmas, kāds būs rezultāts. Lielākoties man patīk pārsteigumi. Tāpēc lielu daļu laika pavadu, strādājot darbnīcā un eksperimentējot ar lietu materiālajām īpašībām.
Pat izmantojot vienu un to pašu protokolu, rezultāts tomēr ikreiz nedaudz atšķirsies. Tas tāpēc, ka, manuprāt, priekšmeti – nedzīvi priekšmeti – vienlaikus ir arī dramatiskas personas, sava veida aktieri. Tiem piemīt sava dzīvība, ne reliģiskā nozīmē, bet saistībā ar kustību. Piemēram, stikls: tas ir kaut kas ciets un stabils, un tai pašā laikā tas ir arī šķidrs. Ja pudeli atstās vienā un tai pašā vietā uz tūkstoš gadiem, tā nedaudz saplacināsies. Mūsdienās stiklam pievieno metālu, lai padarītu to izturīgāku, bet parastais stikls, kas gatavots no smiltīm, ir šķidrs materiāls. Tā ir gana interesanta lieta, ko apdomāt, sēžot šajā ēkā, kas, iespējams, izkusīs tūkstoš gadu laikā.
Edīte Dekinda. Ziemeļu daba visā tās skaistumā un šausmās, 2019
Pieņemu, ka būvnieki ir pievienojuši pietiekami daudz metāla šim stiklam!
(Smejas.) Jā, noteikti ir pievienojuši.
Vai tāda īpaša interese par materiāliem jums raksturīga jau kopš paša karjeras sākuma?
Mani nekad nav īpaši saistījusi lietu atveidošana, bet gan drīzāk to dabiskā būtība. Bērnībā es dzīvoju pie jūras un mēdzu būvēt smilšu pilis. Tās bija konstrukcijas, kurām paredzēts nonākt saskarē ar ūdeni. Smiltis un ūdens – tie ir manas pieredzes pirmsākumi. Vēlāk gribēju studēt arhitektūru, bet dzīve mani atveda uz mākslas skolu. Skolas laikā ļoti interesējos par ofortu, bet neesmu izgatavojusi nevienu cienīgu darbu šai tehnikā. Vienmēr esmu darbojusies ar papīra, tintes, metāla vai kokmateriāla vieliskajām īpašībām. Tas man šķita interesanti, jo ietvēra gan fiziskos, gan ķīmiskos procesus. Man patika atkārtotās darbības, dobspieduma veidošanas rituāls. Mani vispār neinteresēja glezniecība. Iespējams, viens no iemesliem ir tāds, ka, lai arī gleznojot izliec visu, ko vien spēj iedomāties, gala rezultāts tik un tā ir glezna. Ofortā vajag ievērot zināmus noteikumus un tehnoloģijas; tas ir ilgs process. Tas pats par sevi jau ietver zināma veida vielisku materialitāti.
Tikai desmit gadus pēc skolas beigšanas es pilnībā ļāvos savai interesei par šīm lietām. Parasti mēdzu veidot instalācijas, izmantojot gaismu, zīmējumus uz grīdas, arhitektoniskas un ģeometriskas lietas. Tomēr pēc kādiem desmit gadiem izlēmu atgriezties pie saviem pirmsākumiem un sāku strādāt ļoti intuitīvi un rotaļīgi – vienkārši darot kaut ko tādu, kas man šķita darāms, nedomājot par mākslu. Itin visam, ko esmu paveikusi kopš tā laika, ir rodams pamats tai brīdī 1995. gadā, kad izlēmu visu mainīt.
Savu projektu nosaucu “Laboratorija 1” un sāku darboties turpat savā mājas virtuvē, pavisam ikdienišķā vidē, jo virtuve ir arī vieta, kur noris ikdienas eksperimenti ķīmijā un fizikā. Strādāju arī veļas mazgātavā pagrabā. Tobrīd nesapratu, ka tas man būs tik svarīgi. Bija jau arī gana neparasti to darīt tajā tālajā 1995. gadā, jo dažbrīd tas ļaudīm šķita pat pretīgi: “Kas tas tāds? Piens, tinte? Kas tas ir, kāpēc?”
Šobrīd to uzskata par diezgan “laikmetīgu”, bet agrāk ļaudis apšaubīja, vai tā vispār ir māksla. Un joprojām, strādājot savā virtuvē, es dažkārt pati nezinu, vai tā maz ir māksla, ko radu. Tas mani neuztrauc. Bet tas patiešām ir ļoti tuvu tam, lai nebūtu māksla. Kāds man reiz teica, ka, atņemot vienu procentu no mana darba, tas vairs nebūtu mākslas darbs. Es tam pilnībā piekrītu.
Kas ir tas viens procents, kas padara jūsu darbus par mākslas darbiem?
Nekad nav zināms patiesais iemesls, kāpēc šī vai cita lieta ir mākslas darbs. Kāpēc?
Jo tas liek cilvēkiem domāt?
Nezinu. Iespējams, tas ir pats radīšanas fakts...
Tomēr nepieciešams sava veida viedoklis no ārpasaules. Jūs deleģējat tiesības citiem izlemt, vai tā ir māksla.
Jā, dažreiz nepieciešams kāds no malas. Piemēram, man tas patīk, man patīk tā lieta, kuru esmu uztaisījusi, bet man vajadzīgs, lai kāds cits atnāk un pasaka to pašu. Tāpēc reizēm kaut ko noņemu nost, kaut ko nolieku malā. Un tad pēc desmit gadiem, kad veidoju kaut ko šķietami pavisam jaunu, pēkšņi izrādās, ka esmu jau kādreiz kaut ko līdzīgu darījusi. Iespējams, tiešām jākļūst vecākam, lai piedzīvotu līdzvērtīgu pārsteigumu: “Mīļais Dievs, tas ir tik skaisti! Es to paveicu!” (Smejas.)
Man ļoti patīk, ka izmantojat pavisam vienkāršus priekšmetus, kas ņemti tieši no virtuves. Tajā pašā laikā atsauksmes par jūsu mākslas darbiem ir pārpilnas ar laikmetīgās filozofijas jēdzieniem un priekšstatiem. Vai, veidojot savus darbus, domājat par tiem šādās kategorijās?
Godīgi sakot, jā. Nelasu daudz filozofijas grāmatu; mani vairāk interesē antropoloģija. Tomēr bieži klausos podkāstus par filosofiju, un man tā šķiet ļoti interesanta. Tā paliek kaut kur manā apziņā. Delēzs, Gvatari ‒ viņi man ir ļoti nozīmīgi. Protams, arī fenomenoloģija.
Tiešām, strādājot darbnīcā, man ir vairāk laika klausīties podkāstus. Manuprāt, ļoti interesanti ir tas, ka mazinās dalījums, kas mēdza pastāvēt starp dažādām zinātņu nozarēm. Biologi sadarbojas ar antropologiem, filozofi strādā kopā ar ķīmiķiem. Cilvēkiem, kas tagad rada jaunus datorus, ir samērā labi jāzina bioloģija.
Tas pats attiecas uz matēriju. Mēs esam atkarīgi no tik daudzām lietām, sākot no minerāliem un augiem. Mēs esam atkarīgi no zemes, no augsnes. Tā ir ekoloģiskā sistēma, kurā dzīvojam. Tā nav abstrakta ekoloģija, par kuru runā kāds politiķis. Ekoloģija var būt kaut kas pavisam niecīgs; piemēram, šī ūdens pudele ir ekoloģija. Šo vārdu tagad lieto, raksturojot gandrīz visu: eko iepakojums, eko maisiņi un tā tālāk. Taču ekoloģija vienkārši ir sistēma, kas ir dzīva. Tā ir šī vārda sākotnējā nozīme. Mūsdienās mēs to lietojam it visur un ne vienmēr pareizi.
Edīte Dekinda. Baltais, melnais, zilais, 2019. Skats no izstādes Hamburgas Kunsthallē
Vai jūsu skatītājam noteikti jāpārzina to filozofisko ideju klāsts, par kurām jūs interesējaties?
Nē. Es patiesi ceru, ka ikviens var aplūkot manus darbus bez īpašas intelektuālas “bagāžas”. Patiesībā ar to vislabāk galā tiek bērni. Tas ir tāpēc, ka viņi pasauli uzlūko paši savām acīm, un viņi labāk par mums zina, kāda ir grīda zem mūsu kājām vai kāda ir gultas kāja, vai arī kādas šīs citas lietas ir patiesībā.
Parasti darbā vai instalācijā ieguldu ļoti daudz domu un refleksiju un tad sāku ņemt nost visu, ko vien varu, līdz palicis tikai būtiskākais. Es tiešām nevēlos pierādīt nekādas teorijas, gribu tikai parādīt savus darbus un cenšos pēc iespējas mazāk tos paskaidrot. Tas ne vienmēr ir viegli, jo ļaudis dedzīgi vēlas skaidrojumus. Droši vien labākais ir ļaut viņiem pašiem aplūkot instalāciju un pēc tam mazliet pastāstīt, kas tas ir un kāpēc tas šeit atrodas.
Edīte Dekinda. Tūkstoš un viena nakts, 2017. Skats no 57. Venēcijas mākslas biennāles ekspozīcijas
Jūsu darbos jaušama liela interese par putekļiem un putekļu un gaismas mijiedarbību. Vai arī tas nāk no jūsu bērnības?
Iespējams... Tā ir taisnība, es tiešām esmu veidojusi daudzus darbus, izmantojot putekļus.
Kā tas sākās?
Es pat neatceros. Senāk, “Laboratorija 1” laikos, es izklāju uz grīdas audumu, un grīda bija putekļiem klāta. Tad es izkaisīju uz auduma sāli; sāls uzsūca mitrumu, un auduma otrā pusē kļuva redzami netīrumi. Putekļi, zeme, ūdens – tās lietas allaž man bijušas svarīgas. Arī gaisma, gaiss, kustība...
Edīte Dekinda. Deodants, 2016. Skats no izstādes DAAD galerijā Berlīnē. Foto: Jenss Cīe
Putekļi ir tieši saistīti ar cilvēka darbošanos, ar vietām, kur dzīvojam. Mēs nedomājam par putekļiem, atrodoties mežā. Putekļi ir kā mājdzīvnieki. Dažos no saviem darbiem, piemēram “Nemanāmais” (Discreet Piece, 1997), jūs parādāt, kā gaismas starā kļūst redzami putekļi.
Sākotnējā doma bija izmantot projektoru, lai rādītu slaidus ar attēliem par mākslas vēsturi. Kad ieslēdzu projektoru, jutos kā apburta, ieraugot smalkos putekļus gaismas starā. Man patika tos vērot. Putekļi ir arī sīkas ķermeņa daļiņas, iespējams, to cilvēku daļiņas, kas šeit dzīvoja pirms simts gadiem. Ja mēs ņemtos analizēt kādu puteklīti, tas būtu tas pats, kas iedziļināties tās vietas vēsturē, no kurienes tas cēlies. Tie ir īsteni vēstures slāņi.
Dabas atmiņa?
Jā, dabas atmiņa.
Vai ir iecere atkal izveidot kaut ko no putekļiem un gaismas? Vai arī šis jautājums jums jau ir izsmelts?
Jā, es gribētu izveidot kaut ko no putekļiem šeit, Rīgas biennālē.
Kas tas varētu būt?
Es apmeklēju Andrejsalu un pastaigājos ap veco ēku, kas atrodas starp dzelzceļu un ostu un ir iecerēta kā Rīgas biennāles galvenā norises vieta. Tur bija tāda kā veca grīdsega, kas sevī uzsūkusi gadiem krājušos putekļus. Agrāk, pirms daudziem gadiem, ēkā atradās milzīga ostas noliktava, kur tika glabātas dažādas lietas. Protams, pirms biennāles bija paredzēts veikt pienācīgu tīrīšanu. Bet es gribēju, lai šo telpas daļu ar putekļiem uz grīdas atstāj neskartu. Vienkārši, lai būtu telpa pilna ar putekļiem. Tas putekļu slānis ir kādu centimetru biezs un nevis pelēks, bet gan melns. Tur patiešām jūtama ēkas rūpnieciskā vēsture. Visapkārt daudz eļļas, netīrumu un sodrēju. Rūpniecības vēsture ir arī piesārņojuma vēsture. Jutos kā nokļuvusi Tarkovska filmā “Stalkers” – tur bija līdzīga gaisotne. Tumšs un auksts, kaut kur tuvumā upes ūdens. Un es sacīju: “Gribu atstāt telpas šai ēkā neskartas, tieši tādas, kādas tās ir tagad.”
Nākamajā dienā biju nolēmusi aiziet uz Centrāltirgu. Pat nezinu, kāpēc. Bija novembris; apkārt viss tik pelēks. Pēkšņi dārzeņu paviljonā es ieraudzīju, ka cilvēki pārdod skābus kāpostus, marinētus gurķus un tamlīdzīgas lietas no lieliem toveriem vai mucām. Uzreiz ienāca prātā doma par konservētajiem dārzeņiem tieši līdzās tādiem netīrumiem.
Kaut kādu iemeslu dēļ man šķita, ka šis tirgus, šie dārzeņi ir kas tāds, kas pārdzīvojis padomju okupāciju un piespiedu industrializāciju. Uz šo domu mani uzvedināja arī Noras Ikstenas grāmata “Mātes piens”, kuru nopirku tepat Rīgā. Tas ir stāsts par sievieti, kura nevēlas barot ar krūti savu meitu, lai neļautu mantot savas sāpes un izmisumu. Grāmatā ir arī daudzas citas lietas, kas sasaucas ar manām idejām. Tās visas ir par dzīvi, par dzīvām lietām... jo ļaudis konservē dārzeņus, lai saglabātu tos līdz ziemai vai pat līdz pavasarim.
Edītes Dekindas ar telefonu fotografēts attēls pastaigas laikā Rīgas Centrāltirgū
Dārzeņu konservēšana – vai tas jums ir jaunums? Vai kaut kas līdzīgs netiek darīts jūsu dzimtenē?
Protams, ka tiek. Mēs, piemēram, marinējam mazos gurķīšus. Bet tie ir kā garšviela, tikai tāpēc, lai piešķirtu ēdienam garšu. Turpretī šeit tādi produkti ir būtiska ikdienas uztura daļa. Mūsu tirgū nekad neesmu redzējusi konservētus dārzeņus tik daudzās krāsās. Dzelteni, sarkani... tie visi ir tik krāsaini!
Manuprāt, siers arī ir ļoti interesants produkts. Šorīt es pavadīju daudz laika, staigājot pa zivju paviljonu. Tur arī ir papilnam spilgtu, enerģisku krāsu – sudrabs un zelts! Vienkārši brīnišķīgi.
Jūs nākat no Beļģijas, bet dzīvojat Berlīnē. Cik lielā mērā ķermeniskās lietas un materiālā pasaule atšķiras katrā valstī?
Šajā ziņā Beļģija un Vācija ir diezgan līdzīgas. Turpretī mentalitāte ir atšķirīga; Vācija ir protestantu zeme. Bet es jau dzīvoju Briselē un Berlīnē, un visas lielās Eiropas pilsētas ir kopumā diezgan līdzīgas. Tomēr, kad strādāju savā studijā Berlīnē, cenšos radīt atšķirīgas lietas no tām, kuras veidoju Briselē.
Citās valstīs mani vairāk interesē amatniecība, jo īpaši tā, kas sāk izzust. Piemēram, Taizemē mani ļoti aizrāva lakotie darbi. Sērijveidā ražotie suvenīri imitē senlaiku izskatu, bet man iepatikās tradicionālais šo lietu izgatavošanas veids, kad laka tiek uzklāta slāņiem, kārtu pēc kārtas. Tas ir laikietilpīgs process, un laku sāk žāvēt tikai siltā un mitrā vietā. Nevaicājiet man, kāpēc jābūt mitram. Es to jautāju meistaram klosterī, kur mums mācīja šo prasmi, un viņš man vienkārši atbildēja: “Tā tas ir!”
Edīte Dekinda. Kadrs no video “Iedzimto ēna: II daļa (Martinikas sala), 2014
Ar kāda veida materiāliem pašlaik strādājat savā darbnīcā? Kas tagad šķiet interesantākais?
Pašlaik es ļoti daudzus audumus mērcēju tintē. Iesākumā tos iemērcu uz īsu brīdi, tad vairāk un vairāk, un beigās – uz diezgan ilgu laiku. Līdz visbeidzot audums kļūst ciets kā koks – kā dedzināts koks. Ikreiz, kad audums tiek pakļauts tintes iedarbībai, tas izskatās mazliet citādi. Pašreiz man nav noteiktas domas, ko es ar to visu iesākšu. Bet man patīk to darīt, man patīk garais, pārsteigumu pilnais process.
