Foto

Akmeņu sieviete

Daiga Rudzāte

03.09.2020

Saruna ar mākslinieci, akmeņu balansētāju Bridžitu Polku

Bridžita Polka ir kļuvusi par 2. Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles izstādes “viss reizē zied” (kuratore Rebeka Lamarša-Vadela) de facto dīvu. Līdz pat biennāles  noslēgumam 13. septembrī viņa katru dienu atgriezīsies izstādes gigantiskajā angārā Andrejsalā, lai daudzu apmeklētāju acu priekšā praktizētu akmeņu un dažādu būvgružu balansēšanu, radot efemēras, totēmiskas skulptūras ar neparedzamu dzīves ilgumu… ne nieka nebēdājot par savu darbu kaprīzo dabu.

“Tie ir domāti baudīšanai. Cilvēkiem patīk vērot šo veidošanas procesu. Reizēm tie sagāžas, tiklīdz uzgriežu muguru. Dažkārt nepieciešamas 45 minūtes, lai izlīdzsvarotu pašu augšējo detaļu, bet tiklīdz es aizeju, tas viss sabrūk. Tāds ir mans darbs. Tur nav nekā traģiska.” Šīs skulptūras, kas veidotas no tuvējā apkārtnē savāktiem akmeņiem un gruvešiem, ir  stāsts par dažādajiem Rīgas slāņiem un laikmetiem, par mirkli, kas jāizjūt un par akmens arhivāra dabu; par mūsu spēju ielūkoties sevī un ļauties brīnumam. Biennāles ceļvedī Bridžita Polka salīdzināta ar mūsdienu Sīzifu, sakot, ka viņas darbi ir mēģinājums haosā radīt un pārradīt sava veida harmoniju.

Mēs tikāmies tikai dažas dienas pirms izstādes atklāšanas - tai pašā angārā, kur Bridžita šobrīd dienu no dienas veido savus totēmus.

Kā jūs sākāt balansēt akmeņus un kāpēc?

Man šķiet, ka sāku 2009. gadā. Biju redzējusi fotogrāfijas, jo ar to nodarbojas daudzi. Īpaši ievēroju bildes ar Bila Dena darbiem, viņš ir no Sanfrancisko. Vairums no mums Denu uzlūko kā balansēšanas vectētiņu. Viņš ar to ir nodarbojies ļoti ilgi, turklāt izmanto tikai Sanfrancisko līča dabiskos akmeņus. Man gribētos domāt, ka man visai labi izdodas izprast, kā kaut kas jādara vai kā kaut kas tiek panākts, taču, skatoties uz šīm bildēm, biju neizpratnē. Kad pēc kāda laika iegūglēju: “kā balansēt akmeņus”, parādījās milzum daudz informācijas. Bija arī četras minūtes garš Voltera Sīberta video, kur viņš minēja tikai dažus faktus, kas jāpatur prātā, kad nodarbojas ar akmeņu balansēšanu. Es to noskatījos divas reizes, tad izgāju ārā un pamēģināju. Man izdevās.

Pirmais darbs tika radīts Kalifornijā, kad ciemojos pie savas māsas Dženijas viņas lauku namiņā. Kad atgriezos Ņujorkā, turpināju darboties arī tur. Vēlāk pārcēlāmies uz Portlendu Oregonā. Tieši tur es saņēmu e-pastu no Rebekas [Lamaršas-Vadelas]. Biju patiešām pārsteigta. “Ko???” Es taču biju galīgi nezināma - vien kāds mazs rakstiņš tur, kāds mazs rakstiņš šur, manas fotogrāfijas kādā izstādē. Tas e-pasts bija īsts šoks. Tā bija dāvana, kas aizsāka kaut ko lielu, un par to esmu ļoti pateicīga.

Jēga ir būt laimīgam tieši šeit un tagad.

Bet kāpēc jūs sākāt ar to nodarboties? Kāds bija jūsu dzinulis?

Es ārstējos no atkarībām - narkotikām un alkohola. Un man arī akmeņu balansēšana ir kļuvusi par atkarību, taču veselīgu. Tā man palīdz izkļūt no sevis laukā, taču vienlaikus arī ievelk sevī iekšā, padara absolūti koncentrētu un pilnībā uztverošu pret visu, kas notiek apkārt. Es atklāju, ka tā ir ļoti nomierinoša nodarbošanās, turklāt materiāli ir brīvi pieejami. Vienkārši sāku darīt, un man ne sapņos nerādījās, kā viss izvērsīsies. Vienkārši vēlējos izprast, kā to iespējams paveikt. Tolaik dzīvoju Manhetenā, darbojos ar akmeņiem Riversaidas parkā, daudzi brauca garām un redzēja, ka es tur rosos. Daži par to uzrakstīja, citi uzņēma fotogrāfijas. Tādā veidā Rebeka mani atrada savai izstādei Palais de Tokyo, un tā man ir liela svētība, ka tiku atklāta un novērtēta un ka tagad varu braukāt pa visu pasauli, nodarbojoties ar akmeņu balansēšanu. Esmu ļoti pateicīga un ceru, ka cilvēki caur  šo pieredzi saņem to, kas, manuprāt, lielākajai daļai šobrīd ir nepieciešams, - mieru un klusumu.

Es ārstējos no atkarībām - narkotikām un alkohola. Un man arī akmeņu balansēšana ir kļuvusi par atkarību, taču veselīgu.

Noskatījos video, kur jūs uzstājaties studentu priekšā. Savā lekcijā sakāt, ka, pastāvīgi izmantojot mobilos telefonus, cilvēks ar vienu kāju ir pagātnē un ar otru nākotnē, taču palaiž garām tagadni - šo konkrēto mirkli laikā. Tas vienkārši tiek zaudēts.

Paldies. Es tiešām novērtēju jūsu komplimentu, jo ar šo lekciju nebiju īpaši apmierināta. Tā notika 400 divdesmitgadnieku priekšā. Manu komentāru par būšanu telefonā izsauca tas, ko pieredzēju, atrodoties šai auditorijā - viņi neklausījās manī, bet nepārtraukti komunicēja ar kādu citu savos telefonos. Es nodomāju - nē, šitā nebūs.

Jūsu teiktais ir arī ļoti precīzs mūsdienu sabiedrības raksturojums.

Jā, tieši tā. Šķiet, šo domu dzirdēju, kad piedalījos kādā grupā, kas centās tikt vaļā no alkohola, pirms gadiem divdesmit sešiem - tu ar vienu kāju esi pagātnē, ar otru nākotnē, bet šodienu tu vienkārši “piekās”.

Un tā ir taisnība; tas ir tik grūti. Es to noteikti vēl neesmu apguvusi. Jā, daudz meditēju, taču arī cīnos pret domāšanu par nākamo stundu, par to, ko es darīšu pēc tā, ko daru šobrīd. Bet, kopš mēs šeit apsēdāmies, neesmu par to padomājusi. Esmu kopā ar jums. Jēga ir būt laimīgam tieši šeit un tagad. Un to nav viegli izdarīt, it īpaši, ja visu laiku atrodamies nepārtrauktas informācijas un komunikācijas plūsmā. Grūts uzdevums. Taču tas ļauj man saglabāt mieru, un es spēju paveikt tikpat daudz kā jebkurš cits. Es vienkārši domāju par to, ko daru tieši šobrīd.

Jūsu darba ritms ir absolūtā pretrunā ar 21. gadsimtu, kur visam jānotiek tagad un uzreiz, pēc iespējas ātrāk. Strādājot jūs varat pavadīt teju stundu, vienkārši mēģinot atrast viena akmens gravitācijas centru.

Jā. Cilvēki man teikuši, ka mana darba procesa vērošanā kaut kas slēpjas. Domāju, ka tā ir mana meditācijas definīcija; tas paģēr trīs lietas - esi mierīgs, esi kluss un koncentrējies uz kaut ko vienu. Mantru, vārdiem vai elpu. Es koncentrējos uz punktu, kur saskaras divas virsmas. Man tas nav jāredz, taču es to cenšos atrast. Man jāatrod trīs vienlaicīgi līdzsvara punkti, un tad var laist vaļā. Tāpēc man šis process var būt ļoti meditatīvs, un, kā man teikuši daudzi, kas mani vērojuši, arī viņiem tas var būt ļoti meditatīvs. Viņi ienāk un jautā sev - kas tas ir? Un, kad viņi tajā iekļūst, viņi savā ziņā dodas man līdzi - šajā klusuma un koncentrācijas telpā. Bez kāda iepriekšējā plāna meditēt. Tā vienkārši notiek - viņi ceļo man līdzi. Reizēm cilvēki pienāk pie manis ļoti aizkustināti un emocionāli - mani vērojot, viņi ir kaut ko sapratuši, atcerējušies vai ar viņiem noticis kaut kas cits būtisks, un viņi saka: “Paldies, paldies, paldies…” Un es atbildu: “Ņemiet par labu. Taču tam nav nekāda sakara ar mani, jo - kad bija pēdējā reize, kad jūs stāvējāt mierā un klusumā un kaut ko vērojāt 20 minūtes no vietas?”

Cilvēki paši to atnes līdzi, tas ir viņu apziņā, un, kad viņi ir šeit, tas iznāk ārā. Tagad mēs vairs ne uz brīdi nespējam būt nedz klusi, nedz mierīgi. Varbūt vienīgi guļot, taču arī ne līdz galam. Ziniet, tā ir neparasta pieredze - ar tevi kaut kas notiek, vien vērojot kādu citu kaut ko darām. Man tas bija pārsteigums, kad 2015. gadā izstādē Parīzē dzirdēju atsauksmes un atklāju, ka cilvēki domā, ka es, ziniet, taisu kaut kādus brīnumus. Bet es vienkārši daru savu lietu, un tu mani vēro. Tāpēc esi spiests būt mierā. Un tad kaut kas tevī ienāk, un liekas, ka ir noticis brīnums. Taču meditācijā tā notiktu ar jebkuru.

Es vienkārši daru savu lietu, un tu mani vēro. Tāpēc esi spiests būt mierā. Un tad kaut kas tevī ienāk, un liekas, ka ir noticis brīnums. Taču meditācijā tā notiktu ar jebkuru.

Vai, strādājot publiski, jūs sajūtat auditoriju?

Jā, sajūtu. Es koncentrējos un uztveru visu, kas notiek apkārt. Zinu, ka tur ir bērns, bet tur - vecā kundze, kura, cerams, nepieies pārāk tuvu objektam. Es pamanu visu, taču, kamēr nav vajadzības, neļauju tam sevi ietekmēt.

Man patīk tā sajūta, kad cilvēki tevi vēro. Dažkārt viņi dodas tālāk, pirms vēl sapratuši, ka es to nepaveicu ar līmes palīdzību. Es cenšos nepakļauties vēlmei pārliecināties, ka visi zina, ka akmeņi nav noziesti ar līmi. Reizēm pārtraukumā sēžu maliņā un vēroju cilvēkus, kas ienāk - vieni iziet cauri un uzreiz dodas prom, jo redz tikai jucekli, kaut kādu nekārtību. Citi meklē sākumu (smejas). Vēl citi nepacietīgi apstājas un nervozi gaida, kad tas beigsies… kas ir dīvaini, jo šim procesam it kā būtu jāiedarbojas nomierinoši. Ir tiešām jautri vērot scenāriju, kas tiek ap mani izspēlēts.

Un tad ir cilvēki, kas paliek ar mani tik ilgi, cik nepieciešams, es nodibinu ar viņiem kontaktu. Nezinu, vai viņi arī to sajūt un vai vispār tas notiek pa īstam vai arī tikai manā iztēlē, taču ir sajūta, ka daži tiešām dodas man līdzi. Dažkārt paceļu skatienu un nodibinu acu saikni ar kādu, un tajā ir tāda… jā, ir kaut kāda dzīva enerģija. Un kad esmu pabeigusi darbu, es ar viņiem aprunājos. Tas ir vesels process; varbūt tā ir kaut kāda evolūcija, bet ar cilvēkiem kaut kas notiek. Izejot no šīs telpas, viņi ir citādi nekā ienākuši. Vismaz tā liekas. Uz brīdi varbūt nedomā ne par ko citu, vien cenšas saprast: “Ko, pie velna, viņa tur dara?”

Jūs nodarbojaties ar kaut ko ārkārtīgi nepastāvīgu, nekad īsti nezinot, cik ilgi jūsu radītie objekti pastāvēs vai kad viņi sagāzīsies. Te, piemēram, stāv būvgružu un akmeņu skulptūra - vai tā pārdzīvos visu biennāli?

To es izveidoju vakar. Tātad tā ir pārdzīvojusi nakti. Priecājos, ka joprojām stāv, lai gan visas durvis ir vaļā. Tas rada caurvēju, kas sākumā mani mazliet uztrauca. Taču to, cik ilgi tās nostāvēs, nekad nevar zināt. Un tāpēc tā ir performance, nevis instalācija. Ja tās visas sagāzīsies - un reizēm kaut kas atgadās un tā arī notiek - tad var rasties ķēdes reakcija, kas arī ir ļoti skaisti. Viena gāžas un aizskar nākamo… un visi man apkārt ir šausmās.

To, cik ilgi tās nostāvēs, nekad nevar zināt. Un tāpēc tā ir performance, nevis instalācija. 

Kā jūs jūtaties, kad šie objekti sagāžas? Jums ir skumji?

Nē, nē. Jo es varu radīt citas lietas. Es radu dažādas lietas no koka, esmu būvējusi sienas, istabas, taisījusi skapjus, un cenšos padarīt tos maksimāli ilglaicīgus. Taču šie objekti ir iecerēti efemēri, tie paredzēti baudīšanai. Cilvēkiem patīk vērot veidošanas procesu. Reizēm tie sagāžas, tiklīdz uzgriežu muguru un ateju nost. Dažkārt paiet 45 minūtes, lai izlīdzsvarotu pašu augšējo detaļu, bet tiklīdz aizeju, tas viss sagāžas. Tāds ir mans darbs. Tur nav nekā traģiska. Tas nav tā - ak, es tam veltīju tik daudz laika un nu nekā vairs nav! Jā, es esmu tam veltījusi daudz laika. Visi to redzēja un izbaudīja. Un tagad šī objekta vairs nav, tagad taisīšu nākamo. Tam nav iemesla saglabāties. Lietām nav jābūt permanentām, lai tās izbaudītu, un tās ir jāizbauda, kamēr tās ir, jo nekad nevar zināt, kad tās pazudīs. Ir vienkārši jādodas uz priekšu.

Esmu tam veltījusi daudz laika. Visi to redzēja un izbaudīja. Tam nav iemesla saglabāties. Lietām nav jābūt permanentām, lai tās izbaudītu, un tās ir jāizbauda, kamēr tās ir, jo nekad nevar zināt, kad tās pazudīs.

Pirms sākat veidot objektu, vai jau esat iztēlojusies, ko vēlaties izveidot un kā to panāksit, vai arī šie lēmumi tiek pieņemti uz vietas? Kāds ir jūsu darba process?

Tas atkarīgs no dažādiem apstākļiem. Parasti es vispirms izveidoju bāzi. Šeit esmu sagatavojusi daudzas bāzes jau iepriekš. Tās ir ļoti pamatīgas. Tās var kustēties, taču tām jābūt diezgan pamatīgām. Tātad es taisu bāzes - šajā gadījumā arī augstas bāzes, jo šī ir tik liela telpa, ka pa vidu vajadzīgi daži augstāki objekti, lai tos varētu labāk redzēt.

Ir tik aizraujoši spēlēties ar lielajiem ar blokiem. Tie ir diezgan smagi, taču man ir puiši, kas palīdz. Viņi saliek kādus desmit dažādus gabalus apkārt bāzei, un tad es atlasu tos, ko vēlos izmantot. Vienkārši skatos, kas man ir pieejams. Kad daru to dabā - pie upes vai jebkur citur - arī izmantoju to, kas ir uz vietas. 

Un tad es domāju par krāsām. Veidojot darbu, esmu sākusi vairāk domāt par kopējo tēlu - par krāsām, formu, faktūrām. Ir tik daudz skaistu materiālu, ka tas jāņem vērā. Tam ir sava loma procesā. Tā ir loģiska attīstība - izvērtēt pieejamo formu, tad uzlikt nākamo un tad izlīdzsvarot pašu augšējo. Katrā virsmā ir nepieciešams kāds negludums - kā varat redzēt šajā gadījumā (rāda uz skulptūru telpā), tur ir sīks punktiņš, kas tik tikko pieskaras negludajai malai. Šis sīkais punktiņš arī ir pats galvenais. Tas ir kā trijkājis. Ir jāmeklē trīs punkti, caur kuriem iziet gravitācijas ass. Tā ir fizika. Vienkārši šī trijkāja trīs punkti ir ļoti sīciņi un cieši kopā. Un jautājums ir tikai par to, kā šo gabalu spēt pa drusciņai pārbīdīt. Kad redzu video ar sevi darba procesā, liekas, ka es vienkārši tur stāvu un kaut ko turu. Un es domāju: “Ak, dieviņ, izskatās, ka es vienkārši gaidu.” Taču patiesībā es to kustinu, un caur akmens gabalu sajūtu, kas tajos punktos notiek. Var sajust atšķirību - kad ir uziets viens punkts, kad ir divi…

Un kad ir atrasts trešais punkts, kad viss ir nobalansēts, rodas pārliecība, ka darbs ir pabeigts. Ja vien netaisu kaut kādu trako variantu… Varbūt vēlāk, izstādes pēdējā nedēļā, uztaisīšu ko tādu, par ko nekad nevar īsti zināt, vai tas ir pabeigts. Kad viss sāk izskatīties pārāk smuki un mīlīgi, man gribas uztaisīt kaut ko patiešām neiespējamu. Taču pamatā ir tā - kad tas ir pabeigts, tad ir pabeigts. Tad rodas liels apmierinājums.

Kad ir atrasts trešais punkts, kad viss ir nobalansēts, rodas pārliecība, ka darbs ir pabeigts.

Akmens ir kā arhīvs, kas satur bezgala daudzas senas pieredzes un enerģijas.

Parasti es nemēģinu iepīt laika aspektu katrā materiāla gabalā, ko izmantoju, taču tiešām ticu, ka tas tur ir; tas ir klātesošs. Es domāju, ka tā enerģija šeit ir uzkrājusies - no tā, kur šis materiāls bijis, kas noticis ar cilvēkiem, kas uz tā stāvējuši, arī no cilvēkiem, kas to radījuši, un tiem, kas to iznīcinājuši. Tāpēc šie materiāli un to attiecības ar Rīgas vēsturi, Latvijas vēsturi - plašākā kontekstā arī ar reģiona, Eiropas un visas pasaules vēsturi -, tas man ir ļoti jēgpilni.

Būs cilvēki, kas uztvers nozīmes dziļumu šajos slāņos - viņi pamanīs, ka materiāls, kas ticis izmantots pamatiem, pašai apakšai, tagad būs novietots augšā un to balstīs jaunāki materiāli. Tas man tiešām ir nozīmīgi. Šeit ir tik daudz vēstures un tik daudz enerģijas, kā jūs jau teicāt, ka cilvēkiem no tā nebūs iespējams izvairīties, tas viņus noteikti kaut kā ietekmēs.

Ar sievu vakar bijām Rumbulas mežā, kur ir ebreju masu kapi. Es zināju, ka tā būs neaprakstāma pieredze, taču tas vispār bija ārpus… Man trūkst mentālas kapacitātes, lai līdz galam izprastu, kas bija tas, uz kā es stāvēju, taču… es biju paņēmusi līdzi dažus akmeņus. Likt akmeņus uz kapa ir ebreju tradīcija. Mana sieva ir ebrejiete, un es aprunājos ar viņu un arī ar mūsu rabīni. Jautāju, vai būtu piedienīgi izveidot nelielu darbu par godu Holokaustā bojāgājušajiem. Un ar rabīnes [Elizabetes] Danskeras piekrišanu es to arī izdarīju. Uzfilmēju video, kas, ceru, tiem, kas to noskatīsies, ļaus uzzināt mazliet vairāk par šejienes vēsturi. Un tas ir tikai Otrais pasaules karš - tā ir kā vakardiena, salīdzinot ar visu to vēsturi, kas šeit sniedzas līdz 12. gadsimtam.

Šeit Rīgā jūs izmantojat būvgružus. Kāpēc tā?

Man šķiet, ka pirmoreiz cementa gabalu, fragmentu no celtniecības bloka balansēšanai izmantoju tajā pirmajā nedēļā, kad sāku darboties. Vienkārši lai apskatītos, vai varu. Man patiešām patīk cilvēku radīto lietu kombinācija ar dabiskajiem akmeņiem. Šeit pārsvarā ir būvgruži. Sākotnēji cilvēku radīti un pēc tam cilvēku iznīcināti. Un tas man ļoti patīk. Nedēļas nogalē mēs bijām piestātnē, kur savācām vairākas paletes tikai ar ķieģeļiem no sagrautām mājām. Atradām tur arī vairākus no lielajiem cementa gabaliem. 

Vakar atveda dolomītu. Man patīk savus materiālus noskalot. It kā jau tas nav jādara, taču, tikai noskalojot, var ieraudzīt, cik patiesībā katrs materiāls ir skaists un atšķirīgs. Un dolomīts… es to skaloju, un, notīrot mālu no mazajām porām, atklājās šī akmens skaistums. Tāpēc man šie lielie gabali ļoti patīk. Vēl ir tādi cilvēku radīti materiāli, ko mēs Amerikā saucam par izdedžu blokiem, tie ir vienkārši lieliski. No tiem ceļ mājas. Daži no tiem ir pilnīgi saplīsuši - kad tie gāzīsies, tad salūzīs. Un man tas patīk, jo tad tie kļūst patiešām forši - asimetriska forma ar joprojām asām malām utt. Varēšu tos izmantot kā augšējos elementus.

Daži fragmenti nāk no tekstilfabrikas “Boļševička” Rīgā. Kad ierados šeit pagājušajā gadā, lai izrunātu lietas un apskatītu dažādus materiālu avotus, mēs aizbraucām arī uz turieni. Un, tur nokļūstot, nodomāju: “Cilvēki te redz mēslu čupu, un tā viņiem izskatās kā mēslu čupa. Bet man tie ir… tie ir mākslas izejmateriāli… vienkārši skaisti.” Visas šīs dažādās krāsas, formas un tekstūras. Un vēl man šeit ir kaut kas, kas izskatās pēc sašķaidīta betona vai ietves… Materiāla ziņā tas ir ļoti viendabīgs; tas ir betons, bet formas ir pilnīgi nejaušas.

Kad bijām piestātnē, meklējot ķieģeļus, atradām arī kaut kādus granīta gabalus. Lūdzu, lai ņem arī tos. Un tad uzzināju, ka patiesība tur visa apkaime nosegta ar granīta gabaliem, kam pa virsu uzklāts asfalts. Man interesē radīt šos vēsturiskos slāņus un arī dažādu materiālu slāņus, tāpēc šādā ziņā tas bija izcils atradums. Tie man labi noderēs. 

Jūs sakāt, ka nezināt, vai jūsu objekti/skulptūras ir māksla vai nav.

Iemesls tam, kāpēc es nezinu, vai tā ir māksla vai nav, ir tāds, ka es nezinu, kas ir māksla un kas nav. Katram ir savs viedoklis. Domājot par savu pieredzi un to, ko pati esmu sajutusi kā mākslu… Man māksla ir kaut kas, kas liek domāt, apstāties, pamanīt skaistu formu un krāsu. Pēc šādas definīcijas es teiktu, ka varu savus objektus nosaukt par mākslu, taču negaidu to no neviena cita. Mani tas neaizvaino, ja cilvēki manu darbu neuzskata par mākslu. Man nav vajadzīgs, lai visiem tā būtu māksla. Tas vienkārši ir tas, ko daru. Kad pirmoreiz nonācu Parīzē uz trim mēnešiem, daudz iemācījos par mākslas ideju. Un sapratu, ka ir neiespējams pateikt, ka kaut kas nav māksla. Varbūt tā nav māksla tev, taču kādam citam būs atšķirīgs viedoklis. Kad domājam par mākslu kā patēriņa priekšmetu, tad tā ir tiesa - savus darbus es nevaru pārdot… pa īstam ne. Es saku: “Es esmu māksliniece un piedalos biennālē,” jo tā ir vienkāršāk - cilvēki to saprot. Es nesaku: “Es esmu akmeņu un būvgružu balansētāja, un es piedalos vienā mākslas pasākumā Rīgā.” Tur ir vienkārši pārāk daudz informācijas. Tāpēc, jā, es saucu sevi par mākslinieci. Taču esmu arī meditācijas skolotāja.

Mani tas neaizvaino, ja cilvēki manu darbu neuzskata par mākslu. Man nav vajadzīgs, lai visiem tā būtu māksla. Tas vienkārši ir tas, ko daru.

Vai pazīstat citus akmeņu balansētājus?

Jā, mūsu ir daudz. Pirmo reizi satiekot Rebeku, teicu: “Šādu balansētāju ir daudz; daži ir arī Francijā.” Un viņa atbildēja: “Es zinu. Es savu mājas darbu esmu izpildījusi.”

Ir viens puisis, Maikls Greibs, viņš ir izcils. Vairums viņa darbu, ko esmu redzējusi, taisīti upēs. Tie izskatās vienkārši neiespējami. Viņu vienmēr apšauba - tiešsaistes komentāros visi saka, ka tas, ko viņš dara, nav iespējams. Taču es zinu, ka ir iespējams.

Ar akmeņu balansēšanu nodarbojas daudzi. 2016. gadā Parīzē es piedalījos “Baltajā naktī”. Organizatori vēlējās, lai es pieaicinu citus balansētājus - zināju kādus trīs tuvākajā apkārtnē, un viņi arī ieradās un darbojās kopā ar mani. Mums ir dažādi stili. Tas ir vesels tīkls. Itālijā reizi gadā notiek speciāls pasākums - tāds kā akmeņu balansētāju kongress. Es gan neesmu vēl nekad tur bijusi, taču gribētu nokļūt.

Jūs mēdzāt balansēt akmeņus arī dabā.

Jā. Lielākoties pludmalēs un upmalēs.

Vai, strādājot dabā, savas skulptūras tur arī atstājat?

Es uzskatu, ka, strādājot dabā, pēc pabeigšanas savi darbi ir jānovāc. Iestājos par to, ka tā ir pareizi. Neatstāt pēdas. Tas mūsu vidē ir milzīgs strīdus objekts. Es uzskatu, ka ja esi iejaucies dabas materiālos, tad pēc sevis viss jāatstāj, kā bijis. Cilvēki saka - atstāj, neizjauc, visiem patiks, tas ir tik skaisti! Es saku - nē, novāc! Es vienmēr novācu. Agrāk man likās, ka ir ok atstāt objektus dabā, taču tad sapratu, ka tā nav, ka tas nav ok. Jo tas ir jautājums par iejaukšanos. Kad reiz, strādājot pie upes netālu no savas mājas, uz viena no paceltajiem akmeņiem ieraudzīju varžu olas, sapratu, ka nevaru tā rīkoties. Jā, upē varbūt ir daudz varžu un varbūt šis viens akmens neko nemaina, taču es vienkārši nedrīkstu tā rīkoties. Es nevienam nedarīšu pāri. Tāpēc cenšos vairs nestrādāt ūdeņos. Vienā no bildēm - nezinu, vai to redzējāt - esmu redzama, balansējot akmeņus Gangā. Tas tiešām bija jautri, tāpēc Ganga man šajā ziņā vienmēr būs izņēmums. Taču man nepatīk to darīt tur, kur pastāv iespēja kādam nodarīt pāri. Šeit, šajā angārā, esmu drošībā. Pašā sākumā gan bija daži nikni baloži, taču nedomāju, ka esmu iztraucējusi vēl kādu.

Mūsdienu cilvēki ir ļoti atrauti no dabas, viņi ir zaudējuši empātijas sajūtu pret dabu. Vai šī pandēmija ir sava veida sods par mūsu lepnību?

Domāju, ka planēta - Māte Daba, Māte Zeme - pateica: “Ok, jums nepielec. Jūs nesaprotat, ko darāt.” Visu šo laiku mēs neesam spējuši pieņemt lēmumus ne attiecībā uz klimatu, ne uz citām lielajām problēmām; mēs visu laiku to atliekam uz kādu citu reizi. Domāju, ka Daba pieņēma lēmumu: “Ja man jāuzmet jums uz galvas tonna ķieģeļu, tad tā arī darīšu. Tad nu - lūdzu!” Man šķiet, ka tādā veidā zeme sāka pati sevi izdziedināt. Atbrīvojot sevi no daudzām un dažādām lietām. Tā ir dzīva būtne. Un mēs to vienkārši “čakarējam”. Protams, [pandēmijas] sekas ir traģisks faktors, taču tā bija nepieciešama pārmaiņa tajā, kā planēta mūs uzņem. Kā gan vēl viņa būtu varējusi mums pateikt: “Ko, pie velna, jūs darāt?” Un Rīgas biennāle, kas bija paredzēta par pasaules gala tēmu, gandrīz vai tika atcelta, jo pasaules gals bija pienācis. Tās nozīme atklājās vēl pirms izstādes atvēršanas.

Domāju, ka Daba pieņēma lēmumu: “Ja man jāuzmet jums uz galvas tonna ķieģeļu, tad tā arī darīšu. Tad nu - lūdzu!” 

Vai pēc šī visa mēs būsim kļuvuši gudrāki?

Daži būs, daudzi nē. Nevar cerēt, kas visi tagad būs kļuvuši citādāki. Domāju, ka joprojām ir daudz tādu, kas to visu uzskata par krāpšanu. Būs cilvēki, kas neko neiemācīsies, jo nespēj saskatīt pierādījumus… es pat īsti nespēju izprast, kādu iemeslu dēļ…

Mēģinu izdomāt, vai ir kaut kas tāds, ko es aizstāvētu tikpat neganti, kā to dara cilvēki ar man pretējiem uzskatiem. Tas ir ļoti nomācoši, taču tādi mēs esam. Kā suga mēs pēc šī visa varētu kļūt mazliet attīstītāka, taču diemžēl arvien būs cilvēki, kas uzskatīs, ka kaut kas cits ir svarīgāks. Nezinu, cik ilgu laiku tas prasīs, lai visa cilvēce spētu pacelties augstāk par to līmeni, kurā esam tagad. To ir nepatīkami apzināties.

Protams, ka tā notiek, kad šādi cilvēki ir pie varas. Tās jau nav tikai Savienotās Valstis, taču tās ir radikāls piemērs tam, cik slikti var būt. Brīžiem ir grūti saskatīt cerību. Taču man nav citas izvēles, ir jāturas pie cerības. Tomēr tam visam, šķiet, ir maz sakara ar akmeņiem…

Tomēr tam ir kaut kāds sakars ar akmeņiem, vai ne?

Jā, jo akmeņu balansēšanas pamatideja - domāt par to, kas notiek tieši tagad - ir universāla un svarīga. Domāt par to, kā viena lieta ir atkarīga no visām citām. Šeit mūsu priekšā paveras bezgalīgs interpretāciju lauks - var runāt par fiziku un gravitāciju, var to pagriezt mākslas virzienā no krāsu un formu skatpunkta, var vienkārši attīstīt meditācijas tēmu. Ir nebeidzami līmeņi un iespējas iedziļināties. Protams, es nezinu, cik daudz ir tādu, kas spēj saskatīt šos līmeņus. Rebeka spēj saskatīt visus līmeņus. Godīgi sakot, viņa tos ieraudzīja vēl pirms manis.

Akmeņu balansēšanas pamatideja - domāt par to, kas notiek tieši tagad - ir universāla un svarīga. Domāt par to, kā viena lieta ir atkarīga no visām citām.

Vienā no savām uzstāšanās reizēm jūs teicāt, ka esat “četrdesmit plus piecpadsmit” gadus veca - jo palikušas neizdarītas lietas, kas izdarāmas pirms piecdesmit. Varbūt tas ir pārāk personisks jautājums, taču vai varat atklāt, kas ir šīs lietas?

25. augustā man paliek 60. Toreiz tas bija tāds joks - atbilde uz jautājumu, cik esmu veca. Nekad neesmu slēpusi savu vecumu. Bet dažkārt man jādomā par… ka tieši tagad tas notiek, ka man ir 60… un ir cilvēki, kas redzēja manus 50… Tas saistīts ar to, ka tagad esmu brīva no visa tā sliktā - tīra un skaidrā… Mēs bieži sakām, ka nenožēlojam pagātni. Taču reizēm liekas, ka ja es nebūtu pavadījusi visus šos gadus darot to, ko darīju, ar mani viss būtu noticis daudz ātrāk. Bet tad, ja padomā, kā plūst laiks un kā darbojas visuma enerģija, nākas saprast, ka ja es toreiz nebūtu bijusi tur, kur biju, tad es nebūtu satikusi savu sievu… Un tad tu saproti, ka patiesībā nevēlies neko mainīt. Protams, ir brīži, kad padomāju: “Ak, mans dievs, 17 gadus es vienkārši tā palaidu… čiks un viss.” Taču tie mani padarīja tādu, kāda esmu tagad!

Nedrīkst teikt, ka vēlos, lai kaut kas nebūtu noticis, jo, ja kaut viens sīkums nebūtu noticis tā, kā notika, manis šeit nebūtu. Tas ir Ganešs - viņš novāc šķēršļus jūsu ceļā, taču arī tos saliek.

Nedrīkst teikt, ka vēlos, lai kaut kas nebūtu noticis, jo, ja kaut viens sīkums nebūtu noticis tā, kā notika, manis šeit nebūtu.

Es to visu saprotu, taču ne vienmēr paturu prātā. Tomēr tas ir ārkārtīgi svarīgi.

Saistītie raksti

Vārdi pasaulēm

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 27.10.2020.

Sofijas Lemosas un Venta Vīnberga saruna

Redzēt un radīt skaistumu nav tikai cilvēku privilēģija

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 15.09.2020.

Par beļģu filozofi un etoloģi Vensjānu Deprē

Akmeņu sieviete

spiriterritory by arterritory — 03.09.2020.

Saruna ar mākslinieci, akmeņu balansētāju Bridžitu Polku

Piespiedu svētība

vizuĀlĀ mĀksla — Recenzijas — 28.08.2020.

Rīdzinieka iespaidi par otro Rīgas Starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli jeb RIBOCA2

Realitātes seismogrāfs

on site — Reportāžas — 21.08.2020.

Fotoreportāža: Atklāta otrā Starptautiskā Rīgas laikmetīgās mākslas biennāle

RIBOCA2 - jau pēc nedēļas

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 13.08.2020.

20/08 – 13/09

Atgriezties pie savas augapziņas

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 31.07.2020.

Intervija ar filozofu Maiklu Mārderu

Dejosim tumsā un bez horeogrāfijas

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 28.07.2020.

Par performatīvo mākslu teorētiķi un kuratoru, Ņujorkas Universitātes profesoru Andrē Lepecki

Priecīga matemātika

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 10.07.2020.

Intervija ar matemātiķi un mākslinieci Dainu Taimiņu

Ko metafiziķis, šamanis un mags var pateikt pusaudzim

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 22.06.2020.

Par itāļu filozofu Federiko Kampanju

Dienvidu asni uz ziemeļu drupām

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 08.06.2020.

Par portugāļu sociologu un tiesību pētnieku Boaventuru de Souzu Santušu

RIBOCA2 un Arterritory.com sadarbības projekts

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 21.05.2020.

Personības: RIBOCA2 Publiskā programma

Spuras atvērtas transcendencei

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 13.05.2020.

Intervija ar mākslinieci Margaritu Imo

RIBOCA2 izziņo dalībnieku sarakstu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 10.12.2019.

RIBOCA2 izziņo dalībnieku sarakstu

Atrodi sevī hakeri

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 22.09.2020.

Par kultūras un mediju teorētiķi Makenziju Vorku

Laikmetīgās mākslas pieredzējumi RIBOCA2 izstādē gūstami vien līdz 13. septembrim

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 10.09.2020.

Andrejsalā viss reizē zied

RIBOCA2 Baltajā naktī aicina meditatīvā pastaigā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 02.09.2020.

5. augustā

RIBOCA2 Publiskās programmas notikumi šonedēļ

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 25.08.2020.

Ideju apmaiņa atvērtā un eksperimentālā vidē

Esmu absolūti laimīga par šo godīgumu

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 19.08.2020.

Intervija ar otrās Rīgas starptautiskās mākslas biennāles kuratori Rebeku Lamaršu-Vadelu

Balsis no citām pasaulēm

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 11.08.2020.

Par peruāņu antropoloģiKalifornijas Universitātes (Deivisa) profesori Marisolu de la Kadenu

Atgriezties pie savas augapziņas

spiriterritory by arterritory — 31.07.2020.

Intervija ar filozofu Maiklu Mārderu

Laiks ir nozagts, bet to var atgūt

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 21.07.2020.

Par dzejnieci un afroamerikāņu kultūras pētnieci Džekiju Vangu

Garīgais disidentisms jeb piga kabatā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 07.07.2020.

Par marginālo garīgumu padomju un postpadomju telpā

RIBOCA2 izstāde norisināsies no 20. augusta līdz 13. septembrim

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 18.06.2020.

Izstādes darbības laikā taps pilnmetrāžas filma

Ir grūti nemīlēt streikojošu sievieti

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 01.06.2020.

Par kvīru feminisma teorētiķi un kultūras kritiķi Sofiju Luisu

Labākie rituāli ir tad, kad sevi piesaka neparedzētais

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 18.05.2020.

Vents Vīnbergs par amerikāņu kvīru dzejnieku CA Konrads (CAConrad)

Plānotā RIBOCA2 izstāde tiks transformēta par pilnmetrāžas filmu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 28.04.2020.

21. maijā RIBOCA aizsāks transformētajai izstādei veltītu tiešsaistes lekciju un sarunu ciklu

Prieka un brīnumu dziesmas

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 30.08.2019.

Intervija ar RIBOCA2 galveno kuratori Rebeku Lamaršu-Vadelu

RIBOCA2 viss reizē zied apmeklējuši 21 000 interesenti

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 16.09.2020.

Līdz 1. oktobrim RIBOCA2 tiešsaistes cikla lekcijas

Raupjums pretstatā rūpīgi pārdomātām idejām

arhitektŪra, dizains & mode — Intervijas — 09.09.2020.

Intervija ar Rolandu Rīmā, vienu no RIBOCA2 vadošajiem arhitektiem

Savādā universālā orģija

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 01.09.2020.

Par itāļu filozofu Emanueli Koču

Pie vilkābeles, kur vajātajiem pulcēties

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 25.08.2020.

Par amerikāņu socioloģijas profesori Eiveriju Gordoni

Nevis labāku pasauli, bet citādu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 18.08.2020.

Par vienu no mūsdienu spilgtākajiem dzimtes un kvīru teorētiķiem Džeku Halberstamu

Pētniecība kā mīlas akts

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 04.08.2020.

Par britu antropologa Tima Ingolda metodi

Jau augustā RIBOCA2 vedīs nesteidzīgā, iztēles bagātā pastaigā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 30.07.2020.

No 20. augusta līdz 13. septembrim

Ūdens ir neizsmeļama tēma

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 14.07.2020.

Par feministi un pētnieci Astrīdu Neimani

Kosmisms ir mācība, tikai vēl nav zināms, kāda

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 30.06.2020.

Par kosmisma kustību un tās idejām

Augi par mums jau zina, mēs par viņiem vēl ne

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 15.06.2020.

Par filozofu Maiklu Marderu

Cilvēks visa centrā (ir izgāzies)

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 25.05.2020.

Vents Vīnbergs par vācu-amerikāņu antropologu Tobiasu Rīzu

RIBOCA2 aizsāk tiešsaistes lekciju un sarunu cikla programmu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 14.05.2020.

Pirmā lekcija 21. maijā

RIBOCA2 norise tiek atlikta

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 20.03.2020.

Drīzumā tiks izziņotas alternatīva izstādes formāta detaļas

No jauna izgudrot Zemes nākotni: RIBOCA2 izziņo kuratora konceptu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 27.05.2019.

RIBOCA2 izziņo kuratora konceptu