Vudstoka un arhitektoniskas spēles ar sēnēm
Intervija ar britu mākslinieci Šonu Gevinu
Šona Gevina (Seana Gavin) ir britu māksliniece, kuras kolāžas ar neiroķirurģisku precizitāti uztver laika gara vibrācijas – gan tās, ar kurām tiekam konfrontēti ikdienā un kas saskatāmas ar neapbruņotu aci, gan tās, kas virmo metafiziskā plaknē. Lieku reizi atgādinot, ka vien tas, ka kaut ko neredzam, nenozīmē, ka tā nav. Viņas kolāžas ir Alises piedzīvojumi starpplanetārā Brīnumzemē, kur psihodēliskā simbiozē līdzāspastāv pagātne, tagadne un nākone, ahitektoniskās 60. un 70. gadu zinātniskās fantastiskas formās iemiesojušās sēnes, 90. gadu reiva kultūras atsauces, realitātes tunelis starp sapņiem un nomodu, seno civilizāciju zīmes un 21. gadsimta raķete, kas ietriecas kosmosā.
Daļu bērnības Gevina pavadīja Vudstokā un daļu jaunības - 90. gados ceļojot pa Eiropu ar elektroniskās mūzikas (sound system) grupu “Spiral Tribes” un piedaloties nelegālos reivos. Viņa bija tikai piecpadsmit gadus veca, kad 1993. gadā pievienojās avangardiskajai reiva pasaulei un palika ar to kopā veselu desmitgadi. Dažas no Gevinas fotogrāfijām un dienasgrāmatas ierakstiem iekļauti šovasar iznākušajā fotogrāmatā Spiralled, ko laidusi klajā izdevniecība IDEA Books. 192 lappušu biezā grāmata ir viena no retajām patiesi personiskajām šīs kustības dokumentācijām.
Gevinas kolāžas līdz ar četrdesmit citu mākslinieku darbiem līdz 13.septembrim ir skatāmas izstādē Mushrooms: The Art, Design and Future of Fungi (Sēnes: māksla, dizains un sēņu valsts nākotne) Somerseta namā Londonā.
Šona Gevina. Untitled Mushroom Chimneys, 2017.
Mūsu saruna par mākslu, sēnēm, reiviem, Vudstoku un trešās mīlas vasaras (Summer of Love) iespējamību notiek Zoom platformā. Gevina man pievienojas no mazas pilsētiņas Oksforšīrā, kur viņa pārcēlusies jau pāris mēnešu pirms sākās Covid-19 pandēmija.
Atsaucoties uz izstādi Mushrooms: The Art, Design and Future of Fungi, kas patreiz skatāma Somerseta namā, un kurā iekļauti arī jūsu darbi, vēlos sākt mūsu sarunu ar sēnēm. Kā zināms, gandrīz 50 procenti cilvēku DNS ir tādi paši kā sēnītēm, un mēs pat esam uzņēmīgi pret daudziem tādiem pašiem vīrusiem kā sēnes. Sēnes pastāvēja jau pirms mums, tāpēc savā ziņā tās ir mūsu senči un mēs esam viņu pēcnācēji. Mēs diverģējām no tām pirms 650 miljoniem gadu. Tajā pašā laikā cilvēkus biedē sēnes, viņus biedē pašu “sēniskā patība”. Kāpēc tā?
Vai vēlaties sacīt, ka cilvēkus atbaida sēnes? Manuprāt, viņi tās saista ar pelēšanu, pūšanu un netīrību. Jā, tas ir interesanti. Es zināju, ka sēnes ir daudz vairāk radniecīgas cilvēkiem, nekā augi, bet nezināju, cik ļoti esam saistīti ar sēnēm, pirms šīs izstādes Somerseta namā.
Mani vienmēr saistījušas sēnes no mākslinieciskā viedokļa. Tās allaž mani fascinējušas gan fiziski, gan estētiski - kā forma. Sugu ir miljoniem daudz, un to daudzveidība ir neticama – formas, krāsas, izmēri. Man sēnes nekad nav šķitušas pretīgas. Tās arvien, jau kopš pašiem pirmsākumiem, redzamas manās kolāžās. Tas nebija apzināti, kā jau teicu, mani sēnes interesēja tīri fiziski.
Šona Gevina. Glactic mushroom highway, 2019.
Domāju, ka mani darbi ir diezgan sirreāli, un bieži vien manis veidotajām ainavām iedvesma gūta no zinātniskās fantastikas. Manuprāt, tas saistīts ar manu bērnību – pasakas, “Alise Brīnumzemē”, zinātniskā fantastika un tā tālāk. Man vienmēr paticis spēlēties ar sēni kā formu, mainīt izmērus, uztaisīt tās patiešām milzīgas, tādējādi mainot arī cilvēku attiecības ar tām. Man patīk spēlēties ar sēnēm arī arhitektoniski. Es tās pārveidoju par ēkām un iedomātām arhitektoniskām celtnēm.
Man vienmēr paticis spēlēties ar sēni kā formu, mainīt izmērus, uztaisīt tās patiešām milzīgas, tādējādi mainot arī cilvēku attiecības ar tām.
Biju tik priecīga, ka esmu iekļauta Somerseta nama izstādē, bet tikai pēc izstādes atklāšanas apjautu sabiedrības milzīgo aizrautību ar sēnēm. Izstāde ir tik populāra, ka to ik dienas apmeklē tūkstošiem apmeklētāju. Turklāt to loks ir gana plašs. Daudzus cilvēkus interesē sēnes kā barība. Mūsdienās tās ir nozīmīgas veselīgas pārtikas aspektā, jo sēnēs ir daudz barības vielu. Piemēram, ir tāds alternatīvs sēņu kafijas pulveris un tamlīdzīgas lietas. Protams, ir arī sēņu psihodēliskās iedarbības aspekts, kā arī sēņu spēja būt ilgtspējīgam bioloģiskās noārdīšanās materiālam dizaina pasaulē. Patiesībā pirms šīs izstādes es neko nezināju par sēņu kā celtniecības materiāla nākotni. Arī par to, ka sēnītes var izveidot tādu kā pazemes tīklu, ar kura palīdzību tās sazinās cita ar citu. Jebkurā gadījumā tā ir aizraujoša izstāde, kurā vienlaicīgi notiek arī sarunas un semināri.
Šona Gevina. Times gone by, 2014. 
Jūs domājāt tīklojumu, ko varētu dēvēt arī par savveida sēņu internetu?
Jā, kaut kas līdzīgs sēņu intelektam. Zinātnieki jau ir veikuši izmēģinājumus ar tām un noskaidrojuši, kā sēnes fiziski reaģē uz lietām. Izskatās, it kā viņas patiešām domātu, tāds kā domāšanas process noris viņu veidošanās gaitā.
Pazīstamais mikologs Pols Stamets (Paul Stamets) arī daudz runā par sēņu nozīmi mūsu eksistences arhitektūrā. Viņš ir atklājis, ka sēnes varētu palīdzēt nosargāt slimu bišu kolonijas, jo sēnes satur vielas, kas ir iedarbīgs līdzeklis cīņā pret medus bišu vīrusiem. Vai esat vienisprātis, ka augiem un arī sēnēm ir sava veida apziņa?
Manuprāt, tā ir. Atceros kādu mammas grāmatu, kura manā bērnībā stāvēja viņai plauktā. Tā saucās “Augu slepenā dzīve” (The Secret Life of Plants), un tajā bija rakstīts par to, kā augi komunicē, tostarp arī cits ar citu. Mamma vienmēr apgalvoja, ka viņa sarunājas ar istabas augiem. Un es uzskatu, ka augi, iespējams, var uztvert enerģiju un vibrācijas. Ja mājā skan mūzika, tas varbūt palīdz augiem augt. Manuprāt, tiem noteikti ir kaut kāda apziņa. Domāju, ka savā ziņā daba un botāniskā pasaule savieno mūs ar universālo apziņu. Es neesmu reliģioza, bet jūtu, ka daba savā ziņā ir tāda kā Dievs. Tāda kā mūsu augstākā patība. Tā es izprotu dabu. Es jūtu, ka cauri visam plūst sava veida apziņa.
Savā ziņā daba un botāniskā pasaule savieno mūs ar universālo apziņu.
Jau minējāt sēņu psihodēlisko iedarbību. Interese par šo aspektu ir manāmi pieaugusi pēdējos gados, un tagad varam vērot kaut ko līdzīgu psilocibīna sēņu eksplozijai. Ko jūs domājat par patreiz notiekošo psihodēlijas renesansi?
Manuprāt, intereses un tendences mēdz cikliski atkārtoties, un šķiet, ir vērojamas daudzas paralēles starp 90. gadu sākumu un pašlaik notiekošo. Tas ir kā lēciens no paaudzes paaudzē. Vispirms bija brīvās mīlestības laiki 60. gados, kad tika atklāta pilnīgi jauna pasaule. Tad nāca panku ēra 70. gados un dažādās subkultūras 90. gados. Vēlāk tas šķita uz brīdi aprimis, cilvēki, ieskaitot jaunatni, kuru galvenokārt interesēja materiālās lietas, bija pārņemti ar to, lai kļūtu atpazīstami, un to, cik daudz viņiem ir Instagram sekotāju. Tomēr rādās, ka tagad arvien vairāk ļaužu atceras 90. gadus un meklē alternatīvu dzīvesveidu.
Manuprāt, intereses un tendences mēdz cikliski atkārtoties, un šķiet, ir vērojamas daudzas paralēles starp 90. gadu sākumu un pašlaik notiekošo.
Var loģiski saprast, ka pieaugošā interese par sēnēm kā psihodēlisku vielu ir šī cikla atgriešanās. Es personiski ar to neaizraujos, jo, nu jā, es tiešām eksperimentēju, kad biju daudz jaunāka, bet mana pieredze nebija pārāk laba, tāpēc vairs pie tā neatgriezīšos. Taču man patiešām ir interesanti tas, ka psilocibīnu saturošās sēnes šobrīd atkal ir kļuvušas tik populāras. Cilvēki tās lieto tik dažādos mikrodozēšanas veidos, piemēram, sēņu aerosoli un tā tālāk. Esmu bijusi kāzās un citos pasākumos, kur tās tikušas plaši lietotas. Pašlaik tiešām notiek tāda kā atdzimšana.
Šona Gevina. Evergreen Metropolis, 2018.
Jūs pārtraucāt eksperimentēt ar šīm vielām sliktu “ceļojumu” jeb sliktu tripu dēļ. Vai vispār ir tāda lieta kā slikts trips, ja uz to paraugās no attāluma? Un ko no šīm savām nosacīti sliktajām pieredzēm esat mācījusies?
Nu, es cenšos neko nenožēlot. Toreiz es vairāk eksperimentēju ar sintētiskām vielām nekā ar dabīgām sēnēm, un, iespējams, ja būtu sākumā vairāk lietojusi dabīgas lietas, tad man būtu labāka pieredze. Domāju, ka sintētiskās vielas ir daudz ķīmiskākas un toksiskākas. Manuprāt, es biju pārāk jauna, lai tiktu ar to galā. Man patiešām nekad nebija labi un vienmēr bija tā dēvētie sliktie tripi. Bet, iespējams, tas atraisīja manu iztēli. Ar to domāju, ka cilvēki, redzot manus darbus, mēdz teikt, ka tajos skaidri samanāmas psihodēliskās atsauces, kas ne vienmēr ir apzinātas, tomēr idejas, kas caurvij manus darbus, un tēli, kas tajos redzami, sakņojas šajā pieredzē.
Dažos manos darbos ir attēlotas utopiskas paradīzes, ainavas un citas pasaules. Bet citkārt tajos ir tumšākas noskaņas, kas, iespējams, nāk no manas slikto tripu pieredzes. Tomēr uzskatu, ka nav iespējams gūt tikai labo bez ļaunā. Arī parastajā ikdienas dzīvē, mums jāpieņem šīs līdzsvars – nav iespējams gūt vienu bez otra. Tāpēc man šķiet, ka - tāpat kā tas redzams manos darbos - esmu allaž piedzīvojusi abas šī spektra daļas.
Nenoliedzami, saistība ar psihodēliskām vīzijām ir pirmais, kas ienāk prātā, uzlūkojot jūsu darbus. Tomēr, cik man zināms, jūs praktizējat arī apzināto sapņošanu. Kad to iesākāt un ko esat uzzinājusi par dzīvi, apzināti sapņojot?
Jau no mazotnes mani ļoti interesēja pašas sapņi. Būdama mazs bērns, es sapņoju nomodā, to pat neapzinoties – es nemaz īsti nezināju, kas tas ir. Kad kļuvu vecāka, uzzināju, kas ir tas, kas ar mani notiek. Būtībā es pamodos, atrodoties sapnī. Es apzinājos, ka sapņoju, un varēju kontrolēt to, kas notika sapnī. Tagad, kad esmu vairāk interesējusies par apzināto sapņošanu, zinu, ka ir cilvēki, kas ļoti cenšas, lai spētu to izdarīt, bet man tas notika dabiski, pats no sevis. Tas tāpēc, ka esmu izteikti vizuāls cilvēks – kad pamostos, man bieži vien ir sajūta, ka sapnī piedzīvotais noticis īstenībā. Dažreiz šķiet, ka sapņu pasaule vienkārši ir kāda paralēla pasaule mūsu ikdienas dzīvei. Līdzīgi kā reizēm pamosties un domā “vai tā bija realitāte?”.
Savos darbos vairāk interesējos par dažādiem apziņas stāvokļiem, nevis pašu realitāti. Un par tādām vietām, kur realitātes noteikumi nemaz nepastāv. Tas padara aizraujošāku pašu radīšanas procesu, jo varu pievienot patiesi sirreālus elementus.
Savos darbos vairāk interesējos par dažādiem apziņas stāvokļiem, nevis pašu realitāti.
Vai varētu teikt, ka sapņi savā ziņā ir objektīvi? Ka tie ir reāli?
Manuprāt, tie ir reāli tai īsajā laikā sprīdī, kamēr tos sapņojam. Jo, ja jau reiz mēs kaut ko piedzīvojam, tad tas savā ziņā ir reāls. Ir grūti būt simtprocentīgi pārliecinātam par to, kas ir realitāte, bet dažkārt pilnīgi skaidri zinām, ka nevēlamies, lai sapņi kļūtu reāli.
Jūs interesējaties arī par laika jēdzienu. Kas jums šķiet visneparastākais dažādajos uzskatos par laiku? Piemēram, hopu cilts indiāņiem laiks ir nepārtraukta plūsma bez noteiktas pagātnes, tagadnes vai nākotnes. Viņiem savā valodā pat nav vārda laika apzīmēšanai. Ko esat no jauna atklājusi par laika jēdzienu, pētot senās civilizācijas?
Jā, laika tēma mazliet atkārtojas manos darbos, kas tapuši pēc personālizstādes 2014. gadā Londonā, kura saucās End Times (Laiku beigas). Es veidoju šīs vīzijas, apvienojot senās civilizācijas ar idejām par nākotnes civilizācijām, kuras kaut kādā veidā līdzāspastāvēja tagadnē. Es miksēju kopā dažāda veida atsauces uz ēģiptiešu, acteku, seno grieķu un citu kultūru simboliku. Viņi pielūdza daudzus dievus. Tāpat arī Ēģiptē - saules dievs Ra bija laika pavēlnieks.
Pastāv daudzas teorijas par laika skaitīšanu. Visās šajās kultūrās laiks tika skaitīts vēl pirms tam, kad izgudroja pulksteni. Viena no senākajām ierīcēm laika noteikšanai, protams, bija saules pulkstenis – tas ir saules darbināts pulkstenis, kas rāda diennakts laiku pēc tā, kādā virzienā krīt ēna kādam noteiktam saulē novietotam priekšmetam. Šīs izstādes laikā es pievērsos saules pulksteņa tēmai un sapratu, ka dažādās reliģijās ir tik daudz dažādu teoriju par laiku. Piemēram, hindu filozofijā tiek uzskatīts, ka laiks ir ilūzija.
Savos darbos bieži veidoju zinātniskās fantastikas ainavas. Man vienmēr paticis skatīties vecās zinātniskās fantastikas filmas, kurās tiek rādītas drupas vai senās civilizācijas, kas izturējušas laika pārbaudi. Liecības par šīm civilizācijām var pastāvēt vēl tūkstošiem gadu.
Šādi tēlojumi bieži iespaido manus darbus. Es tos neizmantoju apzināti, bet kaut kādā veidā, tie iesūcas manā prātā un manos darbos. Veidojot jaunu darbu, es īsti nemaz nedomāju, ko daru. Tas ir ļoti intuitīvs, organisks process. Kad strādāju, jūtos gandrīz kā meditatīvā stāvoklī. Viss atraisās, kaut kas uzpeld virspusē. Es nemēģinu kaut ko analizēt vai pārdomāt.
Kad strādāju, jūtos gandrīz kā meditatīvā stāvoklī. Viss atraisās, kaut kas uzpeld virspusē.
Bieži lietojam izteicienu “šeit un tagad”. Līdzīgi kā šī mūsu saruna notiek “šeit un tagad”. Vai ir iespējams būt, sajust, definēt “šeit un tagad”?
Dažbrīd šķiet, ka viss eksistē vienlaikus. Ja sāk aizdomāties par pagātni vai to, kas varētu notikt nākotnē, viss kļūst diezgan abstrakts. Manuprāt, mēs bieži vien dzīvojam savu dzīvi autopilotā. Mēs ikdienā milzum daudzas lietas darām mehāniski. Lai pilnībā izjustu klātesamību, ik pa laikam jāpārstāj darboties, tas ir kas līdzīgs apzinātībai vai meditācijai, kad smadzenes pārstāj domāt, un cilvēks vienkārši ir mierā. Varbūt tie ir vienīgie brīži, kad iespējams pa īstam un patiesi apzināties tagadni.
Ir labi apstāties, lai arī kas būtu darāms, pat ja tā ir tikai pastaiga laukā, piemēram, la, la, lā... vienkārši tikai skatīties apkārt. Patiesībā vajag apstāties un mirkli uzgaidīt, palūkoties, kur atrodaties, palūkoties apkārt un patiesi apzināties savu esamību un to, cik tas ir pārsteidzoši.
Vai ticat multiversa teorijai, un vai jums ir bijusi šāda pieredze? Katrā ziņā jūsu darbi šādu sajūtu rada.
Dažkārt šķiet, ka, radot savus darbus, es pieslēdzos paralēlajām pasaulēm. Bieži veidoju hibrīdus radījumus, miksējot dažādus cilvēkus ar dzīvniekiem. Brīžiem domāju, ka, ja tas ir kaut kas tāds, ko es spēju iztēloties savā prātā, tad tas patiesībā var arī eksistēt kādā paralēlajā pasaulē. Varbūt tad, kad nonāku stāvoklī, kādā esmu, radot mākslas darbu, uztveru paralēlus visumus vai atšķirīgas pasaules. Mani vienmēr aizrāvusi doma par dzīvību uz citām planētām un to, kas eksistē bez mums uz Zemes. Manuprāt, ārpus mūsu planētas ir iespējamas citas dzīvības formas. Vismaz ticamāk ir tas, ka tās eksistē nevis neeksistē. Kāpēc gan lai mēs būtu vienīgās dzīvās būtnes visā plašajā, bezgalīgajā Visumā?
Dažkārt šķiet, ka, radot savus darbus, es pieslēdzos paralēlajām pasaulēm.
Stāstot par savu psihodēlisko pieredzi, daudzi ir izteikušies, ka vīzijās sastop būtnes no citām pasaulēm.
Jā, atceros, ka četrpadsmit gadu vecumā lasīju Roberta Antona Vilsona (Robert Anton Wilson) grāmatu Cosmic Trigger I: The Final Secret of the Illuminati (Kosmosa slēdzis I: Iluminati pēdējais noslēpums). Tā gan vairāk attiecās uz cilvēkiem, kuri lietoja meskalīnu, bet tur bija vesela nodaļa par tikšanos ar personāžu, vārdā Meskalito – mazu, zaļu vīriņu, ar kuru viņi komunicēja. Satikšanās ar mazo, zaļo vīriņu bija kas tāds, kas atkārtojās, to piedzīvoja daudzi cilvēki, kas lietoja meskalīnu.
Šona Gevina. Somewhere other than here, 2014.
Jūsu bērnība pagāja Vudstokā. Kādu atceraties šo laiku, un vai esat pēc tam Vudstokā atgriezusies? Ja jā, vai šai vietai vēl joprojām piemīt tā pati enerģija, kas iepriekš, vai arī tā ir zudusi?
Vudstokā pavadīju laiku no četru gadu vecuma līdz deviņiem gadiem, tātad tas bija gana svarīgs manas bērnības periods. Es patiešām to ļoti labi atceros, ļoti dzīvi. Domāju, Vudstoka mani noteikti ir ietekmējusi. Tolaik tur joprojām bija daudz kā kopīga ar 1969. gada festivālu un psihodēliju, bet vienlaikus bija arī ļoti maz palicis cilvēku, kas to pieredzējuši. Manā skolā bija bērni, kurus sauca Stāra un Reinbovs. Vudstoka tika izveidota indiāņu apbedījumu vietā, un, man vienmēr tā šķitusi nedaudz līdzīga Tvinpīkai (Twin Peaks). Bija daudz dīvainu NLO novērojumu un tā tālāk. Pati esmu bērnībā piedzīvojusi daudz dīvainību, redzot neparastas, neizskaidrojamas lietas.
Vudstoka tika izveidota indiāņu apbedījumu vietā, un, man vienmēr tā šķitusi nedaudz līdzīga Tvinpīkai (Twin Peaks). Bija daudz dīvainu NLO novērojumu un tā tālāk.
Pilsēta bija arī sava veida magnēts radošiem ļaudīm. Tur pabija vesela plejāde mūziķu, mākslinieku, dzejnieku un rakstnieku; man patiesi pietrūka Vudstokas, pārceļoties uz Londonu deviņu gadu vecumā, kur pavadīju atlikušo bērnību un pusaudzes gadus. Tās bija pamatīgas pārmaiņas. Es ilgojos atgriezties Vudstokā, bet netiku tur vismaz kādus desmit vai piecpadsmit gadus. Tiešām ilgu laiku. Un, kad visbeidzot tur nokļuvu, tad sajutu, ka manās izjūtās tā vairs nav tā pati vieta.
Bija dīvaini, jo būtībā tas bija ceļojums atpakaļ bērnībā, un manā tā brīža dzīvē tas bija skumji, bija savāda tukšuma sajūta. Tur joprojām bija lietas, kuras atcerējos no bērnības. Piemēram, tibetiešu klosteris. Atceros, ka apmeklējām to kopā ar mammu un manu dvīņumāsu, kad mums bija pieci gadi. Mēs sēdējām telpā, kas pilna ar kādiem piecdesmit meditācijā ieslīgušiem budistu mūkiem, un mēs ar māsu sēdējām klusi un instinktīvi meditējām kopā ar viņiem. Es to vienmēr atcerēšos – likās tik dabiski nodoties meditācijai. Jā, klosteris joprojām ir tur, un mans tēvs joprojām pazīst ļaudis, kas dzīvo Vudstokā. Dažus no tiem mēs apciemojām, bet kopumā bija mazliet savāda un tukša sajūta.
Šona Gevina. Solar eclipse free Festival, Hungary, 1999.
Vudstokas pagātnē noteikti sastopama kontrkultūra, “uztaisi pats” kultūra. Daudzi cilvēki paši būvēja savas mājas un tā tālāk. Man joprojām no bērnības ir grāmata, kas saucas Woodstock Handmade Houses. Ziniet, ļaudis būvēja tās trakās sēņveidīgās mājas. Varbūt tur iedvesmu smēlusies mana sēņu arhitektūra!
Vai tas nozīmē, ka mūsdienās būtībā palicis tikai iepriekšējās Vudstokas enerģijas apvalks?
Pirms kādiem četriem gadiem es tur biju otru reizi. Tagad Vudstoka ļoti līdzinās vietai, kas vērsta uz nedēļas nogales pasākumiem, bet es tur biju nedēļas vidū, un tā šķita tukša. Visapkārt ir ļoti skaistas, Katskilu kalnu ieskautas, ainavas. Manuprāt, tur arī radusies mana mīlestība pret dabu, kaut gan pēc tam kļuvu diezgan pilsētnieciska, jo uzaugu Londonā. Bet daļa no manis vienmēr ir vienota ar dabu, un tas aizsākās manos Vudstokas laikos.
Jūs mācījāties zīmēšanu Kambervelas Mākslas koledžā (Camberwell College of Art), bet galu galā pievērsāties kolāžai. Kā tas nākas, ka sākāt strādāt ar kolāžu?
Es ieguvu grādu zīmēšanā Kambervelā, bet mākslas skolā gūtā pieredze nebija tā labākā. Viss bija pārāk sarežģīti. Mācības ļoti koncentrējās uz konceptuālo. Bet man, izmantojot šo smadzeņu pusi, tika bloķēts dabiskais radošums. Vairākus gadus pēc skolas beigšanas es nespēju radīt nevienu mākslas darbu. Man vajadzēja attīrīt tīru vietu un tad sākt no jauna.
Mana māsa Frančeska Gevina (Francesca Gavin), kura pati ir kuratore, ieteica man kolāžu. Viņa uzskatīja, ka man to vajag pamēģināt, ka tas ir kas tāds, kam es varētu pieslēgties. Atceros savu pirmo kolāžu, bija sajūta, ka tā radās vienā momentā. Es vienkārši sāku spēlēties ar fragmentiem uz lapas, un tie sakrita savās vietās; tajā mirklī nodomāju: “O, beidzot vairs nejūtos sasieta!” Man vairs nebija sajūtas, kas mēdza uznākt, zīmējot vai gleznojot, kad savā priekšā aci pret aci sastapos ar drausmīgo tukšā audekla sajūtu. Veidojot kolāžas, jūtos atkal brīva, esmu no jauna atklājusi radīšanas prieku un vienkārši to izbaudu.
Sākumā – tas varētu būt pirms kādiem desmit gadiem – man pat prātā nevarēja ienākt, ka kāds varētu skatīties manus darbus. Es tos neveidoju publikai. Tas vienkārši bija radošuma uzplūds. Tad nāca vienmuļais ziemas laiks, un es nolēmu uztaisīt veselu paradīzes un elles sēriju. Lielā mērā Hieronīma Bosa (Hieronymus Bosch) iespaidā tie bija pilni ar simboliskiem tēliem. Pāris no darbiem es parādīju kādam cilvēkam, un tas galu galā noveda pie personālizstādes.
Šona Gevina. Reivs karjerā, netālu no Braitonas,1999.
Tā bija pirmā reize, kad izstādīju savus darbus publiski. Bija liela atsaucība, un pēc tam viss raisījās ļoti dabiski. Bet sākumā man patiešām bija svarīgi neraudzīties uz citu mākslinieku darbiem. Sākumā, apmēram gadu, negribēju, lai mani iespaidotu kāda cita redzētie darbi. Gribēju apzināties, ka veidoju pati savu stilu un pati savu pieeju šai lietai. Protams, pēc pāris gadiem es sāku raudzīties, kas vēl apkārt notiek.
Man, piemēram, patīk Maksa Ernsta (Max Ernst) kolāžu sērijas. Viņam ir pavisam citāda pieeja. Viņa darbi pārsvarā ir veidoti melnos un baltos toņos, izmantojot melnbaltas ilustrācijas no dažādām grāmatām, kuras viņš kombinē kopā. Šobrīd mūsdienu pasaulē ir gandrīz bezgalīgs skaits materiālu, ar kuriem strādāt. Mums ir pārpārēm grāmatu un žurnālu. Tagad ir daudz vairāk iespēju, kā taisīt kolāžu.
Patiesībā kolāža tagad kļūst par diezgan populāru izpausmes veidu, kam pievērsušies vairāki tūkstoši mākslinieku visā pasaulē. Tomēr, kad es sāku veidot kolāžas, man it nemaz nelikās, ka tas varētu ļaudis ieinteresēt.
Kāpēc šobrīd kolāža ieguvusi tādu popularitāti? Kāds ir jūsu skaidrojums?
Nezinu, iespējams, tā vienkārši ir viena no tendencēm, kas pārņem mākslas pasauli. Vai arī tas ir tikai dabisks veids, kā cilvēki reaģē uz apkārt esošo tēlu pārpilnību.
Pati jūtos kā tāda bilžu pārjaunotāja (image recycler). Es atrodu šos vecos attēlus un pārveidoju tos par kaut ko jaunu. Es nezinu, varbūt tā ir arī cilvēku apzinātība, jo kolāža kā izteiksmes veids ir diezgan ekoloģiska. Toreiz, kad prātoju par darba atsākšanu, saskāros ar šo dilemmu – cik daudzi jaunie mākslinieki var atļauties eļļas krāsas un visus citus nepieciešamos materiālus? Bet kolāža ir par brīvu. Bezmaksas avīzes un žurnālus var atrast it visur. Pietiek ar mazumiņu, lai iesāktu un radītu mākslas darbu no tā. Nav nepieciešams iegādāties daudz instrumentu, tikai līmi, šķēres un labu paliktni griešanai. Tas ir gana viegli un pieejami.
Pati jūtos kā tāda bilžu pārjaunotāja (image recycler). Es atrodu šos vecos attēlus un pārveidoju tos par kaut ko jaunu.
Kādus materiālus jūs izmantojat? Avīzes, žurnālus, grāmatas? Jūs tos meklējat, vai arī tie paši jūs atrod?
Galvenokārt izmantoju vecas grāmatas un žurnālus. Man studijā ir patiesi iespaidīga attēlu kolekcija, ko esmu savākusi pēdējās desmitgades laikā. Ikreiz, kad uzduros kādam lietotu grāmatu vai labdarības veikaliņam, man tajā noteikti jāiegriežas. Man vairāk patīk materiāls ar senākām fotogrāfijām, kas bija raksturīgas 1960., 70. un 80. gadiem. Tajos krāsas ir pārspīlētākas un attēls graudaināks, brīžiem vairāk līdzinoties gleznām. Mani ļoti saista šāda veida materiāls, tāpat arī veci “National Geographic” žurnāli. Reizēm atrodu grāmatas vai žurnālus ar hiperreālām, tīrām, laikmetīgām bildēm. Bieži vien man patīk kombinēt šos abus veidus, jo tas sniedz diezgan interesantu kontrastu. Tas ir kas līdzīgs laika miksēšanai: pagātne, tagadne un nākotne.
Šona Gevina. Dawn of a new world, 2020.
Man ir arvien pieaugoša materiālu bibliotēka, kuru izmantoju. Cenšos to sakārtot un glabāt attēlus atsevišķās mapēs. Pārlūkojot grāmatas un žurnālus, reizēm atrodu attēlus, kuri, manuprāt, kādā brīdī varētu noderēt, un tad cenšos tos sakārtot mapēs. Piemēram, man ir atsevišķa mape ķermeņa daļām, un tas ir lietderīgi brīdī, kad mēģinu sameklēt kādas noteiktas lietas. Laiku pa laikam ir kādas lietas, kas jāatrod internetā un jāizdrukā, jo īpaši, ja tas ir pasūtījuma darbs. Tomēr cenšos to darīt pēc iespējas retāk, jo izdrukāta attēla kvalitāte nekad nav tāda, kāda tā ir attēlam sākotnējā formā.
Nesenā intervijā žurnālam “Teeth Magazine” bija rakstīts, ka mūsdienu nenoteiktībā jūsu darbs un radošā vīzija “sniedz tīkamu eskeipismu”. Vai tas ir jūsu mērķis? Vai, gluži otrādi, ar saviem darbiem cenšaties atvērt vārtus uz dažādām līdzāspastāvošām realitātēm?
Savā ziņā vēlos, lai skatītāji sajustu, ka viņi tiešām fiziski nokļūst Visuma telpā. Kā fons te noteikti klātesoša ir arī mana mākslas izglītība. Kad veidoju savus darbus, ļoti labi apzinos perspektīvas sajūtu. Šajā ziņā mani darbi var sniegt skatītājiem eskeipisma sajūtu, it kā viņi fiziski ceļotu savā apziņā, ceļotu uz kādu citu vietu.
1990.gados un 2000.gadu sākumā jūs apceļojāt Eiropu ar mūzikas, mākslas un brīvo festivālu elektroniskās mūzikas grupu “Spiral Tribes”. Šovasar klajā nāca grāmata “Spiralled “– fotogrāmata, kurā apkopotas fotogrāfijas, ko esat uzņēmusi laikā, kad piedalījāties un dokumentējāt nelegālo reivu norisi. Kāpēc, jūsuprāt, šis ir īstais laiks, lai atklātu arhīvu publikai un izdotu šādu grāmatu?
Tas aizsākās pagājušā vasarā, kad notika mana personālizstāde Spiral Baby Parīzes galerijā galeriepcp. Tajā bija izstādītas fotogrāfijas, kuras biju uzņēmusi laika posmā no 1993.gada līdz 2003. gadam, kad periodiski apceļoju Eiropu ar elektroniskās mūzikas grupām, tostarp Spiral Tribes. Līdz izstādei šo savas dzīves periodu biju emocionāli apglabājusi.
Tomēr dažu pēdējo gadu laikā radusies liela interese par reiva kustību un 1990. gadu subkultūru. Tobrīd sāku prātot, vai nebūtu laiks padalīties ar saviem krājumiem, nevis paturēt visu tikai pie sevis. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tolaik nebija daudz ļaužu, kas to dokumentētu. Tas bija laiks pirms viedtālruņiem, un tikai nedaudziem cilvēkiem šajās ballītēs un pasākumos bija līdzi fotoaparāti.
Izstāde Spiral Baby mani savā ziņā aizveda arī līdz Saatchi galerijā Londonā. 2019. gadā tur bija grupas izstāde ar nosaukumu Sweet Harmony: Rave | Today, kurā tika iekļauti arī mani darbi. Izstāde sakrita ar trīsdesmito gadadienu tā sauktajai otrajai mīlas vasarai, kura risinājās 1989. gadā, kad Apvienotajā Karalistē sāka attīstīties acid house mūzikas kustība.
Biju gribējusi apkopot savas fotogrāfijas grāmatā jau pirms abām izstādēm, taču izstādes savā ziņā palīdzēja grāmatu visbeidzot arī nodrukāt. Tas bija diezgan krass pavērsiens. Janvārī biju atradusi izdevēju, un sākotnēji bijām domājuši grāmatu laist klajā maijā. Tad uzradās Covid-19, un viss tika apturēts. Bet, manuprāt, beigu beigās tas viss nāca mums tikai par labu, jo laiks, kad grāmata tika izdota – tas notika jūnija beigās – bija ideāli piemērots šāda izdevuma publicēšanai – vasara, kurā nenotiek neviens mūzikas pasākums vai festivāls. Nav atļauts kopā pulcēties vairāk par sešiem cilvēkiem, vismaz šeit, Lielbritānijā. Manuprāt, cilvēki sajūt nostaļģiju pēc tāda veida pasākumiem. Un arī fakts, ka šie attēli nāk no cita laikmeta, no deviņdesmitajiem gadiem, paceļ nostalģiju pavisam citā līmenī – tās ir ilgas pēc dzīves, kas bija pavisam citāda, pēc laika pirms sociālajiem medijiem un mūsdienu tehnoloģijām. Tā nu sanāca, ka tas bija lielisks laiks grāmatas iznākšanai.
Dažiem cilvēkiem šī grāmata izraisa atmiņas. Bet, manuprāt, arī jaunākās paaudzes alkst pēc kaut kā līdzīga. Viņiem nav iespējas pašiem izbaudīt tādu dzīvi, jo īpaši tagad, kad ir tik daudz ierobežojumu, kā jaunatne var izklaidēties un ceļot.
Ja pieņemam, ka visi procesi cikliski atkārtojas, vai pieļaujat iespēju, ka drīzumā varam sagaidīt “trešo mīlas vasaru”? Vai arī sociālie mediji un pēcpandēmijas periods to padarīs neiespējamu?
Savveida “mīlas vasaras” iespējamība nebūtu pārsteigums, taču tā noteikti būtu citāda nekā astoņdesmito gadu beigu un deviņdesmito gadu notikumi. Pašlaik Apvienotajā Karalistē presē izskan daudz informācijas par to, ka tagadējā situācijā var vilkt daudzas paralēles ar to laiku. Un īstenībā visā Apvienotajā Karalistē vērojams liels nelegālo reivu skaita pieaugums. Daudzas no situācijas līdzībām saistītas ar neuzticēšanos mūsu valdībai, kā arī ar daudzu pasākumu norises vietu un klubu darbības ierobežošanu un slēgšanu. Un visam pa virsu vēl Covid-19. Bet cilvēkiem patiešām ir vēlme dejot un būt kopā ar citiem. Tāpēc, jā, domāju, ka trešā mīlas vasara ir iespējama.
Savveida “mīlas vasaras” iespējamība nebūtu pārsteigums, taču tā noteikti būtu citāda nekā astoņdesmito gadu beigu un deviņdesmito gadu notikumi.
Nedomāju, ka tā būs tāda pati, jo diezin vai to ir iespējams atkārtot. Kad kaut kas ir pilnīgi jauns, pašā jaunas kustības/virziena pirmsākumā – kad tas patiešām ir jauns, nebijis un aizraujošs – tam ir cita piegarša, kuru nemaz nav iespējams atjaunot tieši tādā pašā veidā. Īpaši jau tagad, kad mums ir visas šīs tehnoloģijas un sociālie mediji. Ja mēs tagad atgrieztos kādā no toreizējām reiva ballītēm, ikvienam rokās būtu savs mobilais telefons un tiktu sabildēts tūkstošiem fotogrāfiju. Pasākums zaudētu daļu savas noslēpumainības, viss kļūtu pārāk pārspīlēts.
Šona Gevina. Jaungada diena pamestā rūpnīcā Romā, 2002.
Kāpēc toreiz pārtraucāt savus reiva klejojumus? Vienkārši pieaugāt vai kaut kas notika?
Es nogāju no skatuves pēc tam, kad zaudēju savu labāko draugu. Viņš pēkšņi nomira kādā pasākumā Francijā. Es vēl kādu gadu vai vairāk turpināju apmeklēt ballītes, bet viņa nāve patiesībā pielika man punktu. Domāju, ka sāku reālāk raudzīties uz lietām, savā ziņā scēnu pārņēma narkotikas, un mēs zaudējām vēl arī citus cilvēkus. Manuprāt, tas man bija pagrieziena punkts.
Es aizgāju. Apmetos Londonā, uzsāku veselīgāku, mierīgāku dzīvesveidu un zaudēju saikni ar daudziem tālaika “komandas biedriem”. Patiesībā šī grāmata man bija ļoti dziednieciska. Šobrīd atjaunoju kontaktus ar daudziem draugiem no toreizējiem laikiem. Grāmata ļāva man koncentrēties uz pozitīvajām iezīmēm tai pasaulei, kurā biju iesaistījusies, un atcerēties labās lietas, nevis vienkārši sabojāt visu ar to, kā man tas piepeši beidzās. Daudzi cilvēki, kurus esmu fiksējusi savās fotogrāfijās, un ar kuriem nebiju pat runājusi gandrīz piecpadsmit gadu, šīs grāmatas iespaidā ir ar mani atkal sazinājušies. Viņiem šis izdevums uzjundījis lieliskas atmiņas, par ko biju ļoti priecīga uzzinot. Tas bija viens no būtiskiem iemesliem, lai grāmatu publicētu.
Kādas ir galvenās atziņas, ko guvāt no šī savas dzīves perioda?
Biju ļoti jauna, kad pievienojos tai pasaulei, tāpēc manas atmiņas par šo laika periodu saistās ar domām, kādas parasti ir tai vecumā. Viss bija tik aizraujošs un jauns, un piedzīvojumu pilns. Un tā bezbailība, kas piemita... man tas ir labs atgādinājums pārāk neapkrauties ar rūpestiem. Kļūstot vecākiem, mēs arvien vairāk sākam visvisādi raizēties un neloģiskā kārtā baidīties. Manuprāt, tas vienkārši ir labs atgādinājums par manu toreizējo mentalitāti. Tā bija patiesa brīvības sajūta. Es pavadīju augas vasaras, ceļojot kopā ar elektroniskās mūzikas grupām. Es dzīvoju izteikti minimālistiski. Man bija maza soma; man nebija daudz mantu. Mūsu dzīve neritēja spoguļu ielenkumā; es biju ļoti atraisīta. Tik daudz brīvības varēja gūt, dzīvojot šādu dzīvesveidu. Tas ir lielisks atgādinājums nepieķerties lietām. Īpašums nebūt nav tas, kas mūs padara laimīgus.
Šona Gevina. Skvotere Berlīnē, 1996.
Iespējams, tā ir viena no lietām, ko arī Covid-19 mums ļoti uzskatāmi parādījis – patiesībā mums nepieciešams pavisam nedaudz. Jo mūs nepaglābs ne liels daudzums lietu, ne naudas. Vīruss nevienu nešķiro. Interesanti, ka par Covid-19 galvenokārt runā kā par lielu ļaunumu, briesmīgu postu, kas uzgāzies uz mūsu galvām. Taču, kā zināms, iņ un jaņ baltajā aplī ir melns punkts un otrādi. Kas, jūsuprāt, ir vai varētu būt Covid-19 pozitīvā puse?
Acīmredzami tas, ka miljoniem cilvēku miruši no šī vīrusa, ir briesmīgi. Bet, manuprāt, vīrusam ir arī daudz pozitīvu aspektu. Kā jau minējāt, parādījusies lielāka sociālā vienlīdzība. Jo īpaši, kad visiem bija jādzīvo mājās. Vīruss piespieda visus apstāties, it kā būtu nospiesta liela pauzes poga. Mēs visi bijām vienos un tajos pašos apstākļos. Pirms Covid-19, jo īpaši pilsētās, dzīves ritms bija ļoti ātrs, un bija sajūta, ka arī pašam jādarbojas tādā ritmā, lai gūtu panākumus. Visu laiku jautās spiediens gūt panākumus, būt lieliskam, pelnīt naudu. Bet ziniet, tas rada stresu, raizes, izdegšanu, nevis rūpes par sevi.
Protams, ikviens reaģē atšķirīgi. Bet daudzi no mana paziņu loka, ar kuriem esmu runājusi, tajā laikā vairāk nodarbojās ar fiziskiem vingrinājumiem, gatavoja mājās paši un daudz veselīgāk, pavadīja vairāk laika kopā ar savām ģimenēm, nekā tie jebkad būtu varējuši atļauties, un atgriezās pie dabas un daudz vienkāršākas dzīves. Pastaigas brīvā dabā bija mana galvenā izklaide šai laikā. Gribu teikt, ka esmu laimīga par to, ka dzīvoju tur, kur dzīvoju, jo varēju droši staigāt, nebaidoties saskrieties ar citiem cilvēkiem, bet gan no sirds izbaudot vienkāršas lietas. Vienkārši vērojot, piemēram, spāru rotaļas vai dodoties pastaigās ar fotoaparātu, lai apbrīnotu vienreizēju mēnesnīcu (pa šo laiku bijušas tikai dažas lieliskas mēnesnīcas!), kas mani no tiesas apbūrusi.
Esam sākuši audzēt dārzeņus. Pazīstu daudzus, kas ierīkojuši sakņu dobes savos dārzos un vēlas būt pašpietiekamāki. Noteikti daba un dzīvnieki arī ir guvuši kādu labumu no tā, ka uz ceļiem norima satiksme. Apturot gaisa satiksmi, uzlabojās arī gaisa kvalitāte. Noteikti samazinājās piesārņojums. Šai laikā bijis daudz labu ieguvumu, pazīstu daudzus cilvēkus, kuri klusībā cer, ka tā tās lietas turpināsies vēl kādu brīdi. Tagad, kad ļaudis sāk atgriezties darbos, manuprāt, ir diezgan smagi, jo ir bijis šis pārtraukums, un viņi ir dzīvojuši vienkāršāku, tīrāku dzīvi bez daudziem no ierastajiem stresiem. Ir pagrūti atkal adaptēties normālā darba ritmā. Iespējams, lietas nemaz tā pa īstam neatgriezīsies vecajās sliedēs. Varbūt dažas no pārmaiņām saglabāsies.
Manuprāt, tas nebūtu nekāds brīnums, ja jaunā paaudze sāktu dumpoties pret pastāvošo lietu kārtību.
Jaunajiem ļaudīm – pusaudžiem un jauniešiem, kas tagad to izdzīvo – viņiem šis ir gana grūts laiks. Ir diezgan neparasti augt laika periodā, kuru raksturo bailes un raizes, ierobežojumi un nenotikušas mācības skolā. Un tad vēl visas tās runas ap Breksitu, kas nu jau kādu laiku turpinās. Jā, manuprāt, tas nebūtu nekāds brīnums, ja jaunā paaudze sāktu dumpoties pret pastāvošo lietu kārtību.
Šona Gevina
