Zuzeum kā vieta radošumam
Intervija ar mākslas kolekcionāru un mecenātu Jāni Zuzānu
Vakar kādreizējā korķu fabrikā uz robežas starp centru un Maskavas forštati Lācplēša ielā tika atklāta jauna kultūras institūcija - mākslas centrs “Zuzeum”. Pilsētā, kur gadiem runā par akūtu telpu trūkumu mākslai, šis, neapšaubāmi, ir zīmīgs notikums. “Zuzeum” ir ne tikai Rīgas mākslas platformas paplašinājums, bet arī pirmā privātā lielformāta struktūra ar ambicioziem mērķiem un vīzijām kļūt par atskaites punktu ne vien lokālā, bet starptautiskā kontekstā. Tās ieceres autori un īstenotāji ir kaislīgi mākslas kolekcionāri un mecenāti Jānis un Dina Zuzāni, kas nu jau vairāk nekā desmit gadus bijuši Latvijas mākslas procesa lielākie atbalstītāji un aktīvi dalībnieki.
Arterritory.com tikās ar Jāni Zuzānu, lai ne tikai dzirdētu par viņa plāniem saistībā ar mākslas centru “Zuzeum”, bet arī sarunātos par tām mācībām un pārdomām, kuras atnesa globālās pandēmijas vilnis.
Ja pieņemam, ka katra krīze tāpat kā katra slimība savā ziņā ir mācība, ko tu esi sapratis pats par sevi un par globālajiem procesiem?
Šis ir labs laiks pārvērtēt savus projektus, sevi pašu, savu vietu un savas iespējas šai sabiedrībā, un salikt to visu pa plauktiņiem, lai situācija kļūtu skaidrāka. Esmu sapratis, ka, piemēram, tas mākslas centra “Zuzeum” apjoms, kāds sākotnēji bija iecerēts, kādu laiku var pagaidīt. Valdības lēmumu rezultātā ir ierobežota mana uzņēmējdarbība un vairs nevaru atļauties tik daudz investēt mākslā. Līdz ar to esam pārskatījuši arī mākslas centra projektu, samazinot tā apjomu - varbūt uz laiku, varbūt paliekoši. Konkrēti šobrīd nevaru pateikt. Manuprāt, šībrīža apjoms ir atbilstošs gan Rīgai, gan arī šībrīža situācijai.
Pandēmija liek paskatīties uz lietām ļoti racionāli. Liek saprast prioritātes, un ir skaidrs, ka centrālā prioritāte ir kopējais veselības stāvoklis. Epidemioloģiskā situācija ir nopietna un to nevar ignorēt. Latvieši ir izretojušies, mums katram ir sava ārpus Rīgas rezidence, kas dod iespēju izšķīst. Tomēr jāatceras, ka cilvēkiem ir zināms tolerences līmenis - līdz kuram viņi piekrīt tam, ko vara saka un liek darīt. Bet vienā mirklī viņi sākt to ignorēt un pretstatīt sevi varai. Tad, kad martā visu drastiski aizvēra, sabiedrība un arī es personīgi izpratu situācijas nopietnību, lai arī apzinājos, ka biznesam tas ir ļoti slikti. Tādējādi Covid vilnis mūs tik stipri neskāra un, šķiet, Eiropā esam viena no tām valstīm, kas vismaz pagaidām viegli tikusi cauri.
Jānis un Dina Zuzāni. Foto: Vika Anisko
Kādā privātā sarunā tu teici, ka izslimoji savu lielummāniju.
Jā. Bija laiks, kad biju uz viļņa, kad viss notika un tapa projekts sadarbībā ar arhitekti Zaigu Gaili. Toreiz bija tā sajūta, ka spēj un vari un vēl redzi, kas notiek pasaulē. Un pašam tas patīk un saproti, ka arī tu ko tādu gribi. Bet tad kādā mirklī viss mainījās, bizness sāka zaudēt stabilitāti, un jau pirms pandēmijas atnākšanas daudz kas bija citādāk. Projektēšanas stadija iecerei bija pabeigta, bet mēs sapratām, ka to būs sarežģīti realizēt. Pandēmija pielika treknu punktu. Es apzinājos - tas, Jāni, tev uz šo mirkli nav paceļams. Tā kā Zaiga nepiekrita manam priekšlikumam uztaisīt “vieglāku” variantu un nevēlējās mainīt projektu, uzaicinājām arhitektu biroju “Annvil” - Annu Buteli. Mēs labi sastrādājāmies un, manuprāt, sanācis ir ļoti labi. Tā būs skaista vieta! Sākotnējais projekts šai mirklī ir kļuvis par pieminekli maniem lielummānijas sapņiem. Ir lietas, kuras var realizēt un ir tādas, ko nevar. Laikam esam ar Dinu tikuši tam pāri un sapratuši, ka neesam nedz Rūbelsi, nedz Rokfelleri. Mums ir savas iespējas.
Foto: Norbert Tukaj
Bija vēl otrs faktors. Mums bija gara un laba saruna ar meitu Elīnu, kas šobrīd studē tādas eksistenciālas lietas. Par to, kas notiks ar visu šo pēc tam, kad mūsu pašu vairs nebūs. Tu nevari atstāt saviem bērniem projektu, kuru nedz viņi īsti grib, nedz spēj “panest”. Šis konkrētais apjoms ir panesams. Manā skatījumā - uz pašatmaksāšanās platformas nostādīts. Varbūt neliela piešprice būs vajadzīga, bet to vienmēr var noregulēt.
Tad, par eksistenciālismu runājot, tu esi pievērsies pārdomām par savu nospiedumu, kas aiz tevis paliks un kāda ir tā jēga?
Es tik smalki nespēšu izstāstīt. Neesmu tik zinošs šajās lietās. Man ir svarīgi, lai mūsu bērniem netiek uzlikts slogs, ar kuru viņi nespēs tikt galā. Bet mākslas centrs “Zuzeum” ir pietiekami kompakts. Un, ja man kādā mirklī gribēsies no tā atiet nost, tas spēs ļoti labi pats tikt ar sevi galā. Un mirklī, kad mūsu vairs nebūs, bērniem nebūs grūti to uzturēt.
Man šķiet, “Zuzeum” būs ļoti kvalitatīvs pienesums Rīgas sabiedrībai. Ceru, tas kļūs arī par tīklojuma punktu, kas varētu uzsākt veidot aktīvu sarunu starptautiskā kontekstā.
Man šķiet, “Zuzeum” būs ļoti kvalitatīvs pienesums Rīgas sabiedrībai. Ceru, tas kļūs arī par tīklojuma punktu, kas varētu uzsākt veidot aktīvu sarunu starptautiskā kontekstā. Esam iepirkuši gana labu ārzemju mākslinieku darbu kolekciju, līdz ar ko izveidojies lielisks alfabēts, kuru pārzina arī starptautiskā vide. Ir svarīgi viņiem rādīt to, ko viņi pazīst, lai tādējādi piesaistītu uzmanību arī Latvijas mākslai. Tas ir mans nākotnes mērķis - ar starptautiski pazīstamas mākslas palīdzību radīt Rīgai citu dimensiju. Lai uz šejieni brauktu ne tikai tālab, lai apmeklētu RIBOCA vai individuāli apskatītos kādu izstādi Kim?, bet lai pilsēta ar “Zuzeum” starpniecību mērķtiecīgi iekļautos Eiropas mākslas procesā.
Foto: Norbert Tukaj
Atgriežoties pie pandēmijas, pie tās radītajām sajūtām un pie mirkļa, kad tu “iesaldēji” jeb apturēji finansējumu vairākiem mākslas projektiem, - sabiedrības reakcija bija ļoti neviennozīmīga. Vai tas tev bija pārsteigums? Tu ar to rēķinājies?
Gan jā, gan - nē. Zināju, ka es kā persona un mans bizness daudziem nepatīk. Bet jāsaka, ka Latvijā cilvēki, kuriem ir nauda un kas ir turīgi, nav mīlēti. Cilvēkiem viņi nepatīk. Turīgums - tas ir kaut kas tāds... fui. Savā dziļākajā būtībā esam diezgan nenovīdīgi, skaudīgi. Kā lai to pasaka... mēs esam izveidojušies par personām, kas vairāk kliedz “dod”, neko paši nedodot pretī. Visu laiku gaidām no valsts. Arī Valsts Kultūrkapitāla fonds darbojas pēc principa, lai katrs pa karotei dabūtu, pienācīgi neatbalstot lielos, vērienīgos projektus.
Tas skan visai ķecerīgi...
Valstij vajadzētu pieņemt lēmumu par atbalstu konkrētām institūcijām, struktūrām - tām, kurām ir kaut kāda vilkme. No vienas puses šis “katram pa karotei” princips ir saprotams, no otras - tas ir slikts darbs. Visiem kaut kas tiek iedots, teju katram projektam un ikvienam, kas iesniedzis kaut vai trīs lapaspuses garu ieceres aprakstu, tiek pāris simti eiro. Manuprāt, Latvijas kultūrvides attīstībā svarīgi būtu iesaistīt privāto biznesu, valstij būtu jāizveido īpaša nodokļu sistēma kultūrai un jāatbalsta kvalitatīvie projekti, ar kuriem lepojamies. Definējot kādas piecas sfēras, kas nepieciešamas kā vispārnacionālas parādības - Dziesmu svētki, opera, galvenie teātri, simfoniskā mūzika, māksla. Kālab mēs, piemēram, nevaram izvēlēties vienu vai divas galerijas, kuras varētu sistemātiski atbalstīt - to piedalīšanos starptautiskās mākslas mesēs, apmaksājot ceļu, transportu, galerijas stendu, apdrošināšanu. Nav jāsedz galerijas darbinieku uzturēšanās izdevumi, bet svarīgi ir atbalstīt pašu procesu. Tādā veidā šejienes māksla tiktu proponēta starptautiskā mērogā. Bet, ja visu naudu izdala pa karotei - vienam 300 eiro, otram 500 eiro, vēl kādam 1000, citam varbūt 2000...beigās neviens īsti nav apmierināts, jo tiek iedots kaut kāds pabalsts no kura īsta labuma nav. Ja tāme ir 10 000, tad izkaulētie 500 eiro neko neizšķir. Mēs paši sevi sadalām sīkumos.
Tas gan nav viennozīmīgi.
Protams, ka nē. Tomēr man šķiet, ka, iedodot katram pa druskai, beigās neiedodam nevienam. Tā ir tāda piemaksa. Simtgades svinību ietvaros neskaitāmiem kultūras projektiem tika "izdalīta" milzīga nauda, šķiet, kādi 60 miljoni, kas, manuprāt, beigu beigās bija zemē nomesti līdzekļi. Vajadzēja uztaisīt vienu trīs dienu garu pasākumu, nevis vilkt svinības vairāku gadu garumā. Labāk būtu uzcēluši muzeju vai koncertzāli. Tas būtu reāls ieguldījums.
Atgriežoties pie privātā biznesa iesaistes. Latvijā mecenātisms nav attīstīts un ārpus VKKF un pāris biznesa cilvēkiem māksliniekiem īsti nav pie kā vērsties ar savām idejām un projektiem.
Manuprāt, tāpēc, ka ir šis valsts pabalsts. Ja esi īsts mākslinieks līdz kaulam, tad vai nu spēj “izsist” sev šos līdzekļus vai parādīt sevi starptautiski.
Mecenātisms sākas tad, kad tu ar savu produktu spēj aizraut. Man šķiet, ka tad atrodas arī mecenāti. Ar viņiem ir jāstrādā. Pirms mēneša biju Tallinā Olgas Temnikovas galerijā, kas atzina, ka starptautisko projektu kontekstā Covid bijušas postošas sekas, taču vienlaikus viņai beidzot bijis laiks pievērsties vietējam tirgum. Tais divos mēnešos esot uzradušies kādi četri jauni kolekcionāri. Un tādi, kas pērk nevis “pa lēto”, bet gan par ievērojamām summām. Viņa aicina, skaidro, rāda - strādā. Man ir sajūta, ka Latvijā ar kolekcionāriem nestrādā, ir jārada un jāattīsta interese par kolekcionēšanu (kā teicis Stīvs Džobss, cilvēki īsti nezina, ko viņi paši vēlas)! Viņiem ir jāpiedāvā, jāiedēsta viņos nepieciešamība pēc mākslas.
Jānis Zuzāns. Foto: Vika Anisko
Tomēr galerists neko nevar panākt, ja nav intereses. Tas ir abpusējs process. Tikai ar stāstu nevienu ticībai nepievērsīsi. Mums tiešām nav kvalitatīvo kolekcionāru. Kāpēc?
Man tomēr šķiet, ka ir jārada interese, strādājot mērķtiecīgi, personīgi, individuāli. Nav jau tā, ka šeit galīgi nevienam nebūtu intereses, bet galeristiem būtu jādarbojas aktīvāk. Ir daudz uzņēmēju, kuriem klājas visnotaļ labi un ar kuriem noteikti būtu vērts aizsākt sarunu par mākslu. Runa ir par personisko hobiju - vai tev patīk, vai tu vēlies kaut ko tādu darīt? Interese par mākslu jau nerodas tukšā vietā. Ja tā nav jau bērnībā ar mātes pienu iezīsta, tad pēcāk cilvēkā jāuzšķiļ dzirksts, lai šī interese rastos. Tur nepietiek tikai ar ziņu, ka apskatāms “tas un tas”. Cilvēki tālab nenāks, viņi ir jāuzrunā. Kamēr neizveidojas tā sapratne, ka “gribu izveidot savu kolekciju”. Latvijā cilvēki ir kautrīgi.
Bet tev bija Mūkusalas salons, kur regulāri pulcējās cilvēki, kuriem tu esi spilgts piemērs. Vienmēr esi arī aizrautīgi dalījies savā mākslas kaislībā. Cik no viņiem ir kļuvuši par kolekcionāriem? Cik tu pats esi “ievilcis”?
Mēs nebijām komercgalerija. Man nebija šīs intereses, kas vada galeristu - pārdot mākslas darbus. Ja tagad izveidotu Purvīša izstādi, kur pārdošanā būtu viņa gleznas, tad gan darītu citādāk. Cita situācija. Vienotas receptes nav.
Bet salons bija labs veids, kā sagatavot augsni, lai cilvēks spertu nākamo soli.
Būtībā Mūkusalas salons sevi izsmēla. Pats jau jūti, kad tas sāk sevi atražot, kad iestājas rutīna. Šogad būtu desmit gadi kopš atklāšanas. Pandēmija pielika punktu, un tas projekts ir beidzies.
Foto: Norbert Tukaj
Mēs runājam par kolekcionēšanu, taču jautājums, cik lielā mērā sabiedrībā kopumā ir izpratne par kultūru kā identitātes veidotāju un kā akūtu dzīves nepieciešamību. Jo īstenībā tieši šī apziņa atver vārtus mecenātismam - nesavtīgai ziedošanai.
Varbūt vairāk pie tā jāstrādā. Mērķtiecīgi. Bet piekrītu, ka liela daļa cilvēku, kas varētu atļauties atbalstīt procesu, kultūrai nepievērš uzmanību. Patīk sports, makšķerēšana. Man šķiet, ka valdībā vajadzētu būt noteikumam, ka nevar kļūt par ministru, ja kultūra šķiet mazsvarīga lieta.
Manā skatījumā mākslas esenciālā vērtība ir tā, ka tā ir dzīve alegoriju un metaforu pasaulē. Man jau nevajag ne ar vienu sarunāties, es varu parunāties ar jebkuru no saviem mākslas darbiem. Un ir mākslas darbi, ar kuriem sarunāties vairs nav interesanti. Taču ir tādi, ar kuriem vienmēr ir un būs interesanti; kuros atrodamas bezgala daudzas kultūrvēsturiskās un estētiskās atsauces.
Tu pieminēji koncertzāles un muzeja celtniecību. Drusku ķecerīgs jautājums - vai Latvijas valstij konkrētā situācijā ir nepieciešamas lielās kultūras būves - laikmetīgās mākslas muzejs, koncertzāle?
Viennozīmīgi - jā. Tās ir kā enkurpunkti, kurp apzināti dodas, un Rīga kā pilsēta zaudē daudz naudas, jo minēto būvju te nav. Pasaulē ir liels skaits turīgu cilvēku, kas mērķtiecīgi apceļo šādas institūcijas.
Un ja nu deviņus gadus neviens nebrauks?
Mākslu kvalitatīvi iespējams baudīt tikai fiziskā klātbūtnē, tāpat ir ar mūziku un teātri. Kāpēc lai nebrauktu? Pandēmijas dēļ?
Jo kaut kas mainīsies, pasaule mainīsies.
Bet tā varbūt tieši ir iespēja. Stratēģiski paredzēt, ka pēc šiem deviņiem gadiem sāks velties vilnis. Pasaule 21. gadsimtā balstīsies uz tūrismu, ja vien nebūs globāla kara. Cilvēki arvien mazāk strādās, nauda nāks vieglāk, un gan turīgie, gan trūcīgie daudz vairāk ceļos. Kā jau minēju, ir cilvēku slānis, kuriem laikmetīgā māksla, kvalitatīvs teātris un mūzika ir brauciena vērts galamērķis. Es, piemēram, nožēloju, ka, esot Austrālijā, neaizbraucu uz Tasmāniju. Tagad negribas to milzu gabalu vēlreiz pārvarēt, jo Austrālija mani neinteresē, bet gribētos Tasmānijā redzēt to muzeju (MONA, Deivida Velša izveidotais senās, modernās un laikmetīgās mākslas muzejs - red.). Cilvēks pēc savas būtības ir nomads, kas vienmēr ceļos, klīdīs apkārt.
Lielo muzeju vadītāji gan šobrīd nav tik pārliecināti par to.
Viņi visi bija izlaidušies. Pieraduši pie blokbāsteriem - uztaisa un skatītāji plūst. Būs jāstrādā vairāk, tas skaidrs.
Blokbāsteru ēra ir beigusies.
Un tas pat ir ļoti labi, ka lielie muzeji dabūn šādu šoka šprici! MoMA, Tate, Pompidou - viņi visi bija galīgi izlaidušies. Uztaisa lielās Dišāna vai Vorhola izstādes, un cilvēki gāžas. Un tik dala biļetes un laikus, cikos katram jāierodas. Tagad būs jāsāk strādāt mērķtiecīgāk, lai vietējie sāk iet uz izstādēm.
Bet kas būs mērķis tūristiem, kuri pirms tam devās uz blokbāsteriem?
Ja tās izstādes, kas tiks organizētas, būs interesantas, tūristi uz tām brauks - ja kultūras institūcijas spēs nodot informāciju potenciālajiem apmeklētājiem. 2014. gadā Rīgā notika trīs brīnišķīgas pasaules līmeņa izstādes: izcilā un dziļā “Grāmatai 500 gadi” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kas man personīgi daudz plašāk pavēra durvis uz grāmatniecības vēsturi; otra bija Vijas Celmiņas personālizstāde “Rīgas Biržā”; trešā - Gustava Kluča daiļradei veltītā izstāde “Arsenālā”, taču mēs nespējām tās nopozicionēt tā, lai būtu vilkme, starptautisks apmeklējums. Diemžēl esam patālu no lielajiem mākslas centriem, tomēr, ņemot vērā interneta klātbūtni un sociālo tīklu popularitāti, apziņošanas iespējas attīstās ar katru gadu vairāk un vairāk. Domāju, ka situācija mainīsies. Ja mēs spētu vēl pierādīt, ka Latvija ir salīdzinoši Covid brīva valsts...
Kas būs mākslas centra “Zuzeum” fokusā? Kāds ir jūsu abu - tavs un Dinas lielais mērķis? Pasaulē ir tūkstošiem muzeju...
Varbūt skanēs banāli, bet mūsu mērķis ir radīt vēl vienu telpu tiem cilvēkiem, kuriem patīk radošums, māksla un kam ir svarīgi šādā vidē atrasties. Vienmēr jāsāk ar sevi - ja pašam patīk, tad varētu būt, ka patiks arī citiem. Tas būs multifunkcionāls centrs, kur ietilpst gan mākslas sadaļa, gan kafejnīca, gan veikals, gan arī neliela konferenču telpa. Kā “Zuzeum” varētu kļūt interesants starptautiskā kontekstā...? Man šķiet, mākslas centri visā pasaulē vēlas draudzēties, var vilkt paralēles ar Facebook, kur izveidojas savējo loks. Nedomāju, ka mēs būsim ar kaut ko ļoti atšķirīgi. Nē. Vienkārši piedāvāsim, manā skatījumā, kvalitatīvu produktu, kuru apzināti veidojam ar starptautisku ievirzi. Mēs pieņemam darbā dažādu tautību cilvēkus - komandā būs divi indieši, kā arī puisis no Holandes, kas strādās ar bērniem. Darām to ļoti apzināti - cenšoties tādējādi paplašināt arī auditoriju. Mums kā privātai institūcijai ir salīdzinoši vienkāršāka dzīve - nedzenamies uzreiz pēc peļņas un mega apmeklējuma, lai gan finansu rādītāji ir svarīgi, un šī būs vieta, kur uz izstādēm jāpērk biļetes.
Pirmā ekspozīcija ir veltīta mūsu kolekcijai, un tai ir starptautisks konteksts, jo jau aptuveni piecus gadus aktīvi papildinām savu krājumu arī ar starptautiskās mākslas paraugiem. Izstādes nosaukums We Aim to Live ir konceptuāls un racionāls vienlaikus, tās ietvaros būs redzami gan ārzemju, gan arī Latvijas mākslinieku darbi - viss, kas radīts laikā no 2000. gada. Mūsu uzstādījuma pamatā ir vēlme parādīt 21. gadsimta mākslu. Un svarīgi, ka vietējai publikai, kas šobrīd ceļo daudz mazāk, būs iespēja skatīt starptautiskās mākslas paraugus starp kuriem ir arī pavisam nesen, piemēram, 2019. gadā radīti darbi.
Foto: Norbert Tukaj
Pirms kāda laika tu intervijā Arterritory.com teici, ka jūsu mērķis ir Latvijas mākslas ainas dokumentēšana. Tagad tai pievienota arī ārzemju sadaļa. Kāpēc? Vai kaut kas ir mainījies uzstādījumos?
Tikai un vienīgi tāpēc, lai popularizētu Latvijas mākslu starptautiskā vidē, jo, kā jau teicu šīs sarunas sākumā, tagad izmantoju citu alfabētu. Sākām ar krievu mākslu, kas radīta laikposmā no 60. gadiem līdz mūsdienām, akcentu liekot uz 20. gadsimta 60. - 90. gadu paraugiem (mums ir ļoti laba krievu nonkonformisma un tā dēvētā Maskavas konceptuālisma, Ļeņingradas neoromantisma kolekcija). To sākotnēji vēlējāmies izstādīt, atklājot centru. Bija pat izdomāts nosaukums - American Dream. Izstāde bija plānota kā krievu/latviešu tā laika mākslas miksējums, kā “Amerikas sapņa” atsauce. Šo projektu vēl kādreiz nākotnē īstenosim, lai arī citādi nekā tas bija sākotnēji iecerēts.
Pēc 2010. gada, kad regulāri sākām braukt uz mākslas mesēm, sarunās ar cilvēkiem, kuri kolekcionē un kurus interesē māksla, sapratām, ka viņiem nav teju ne mazākās nojausmas par uzvārdiem, kurus minam. Vienlaikus tagad, kad stāstu, ka mūsu kolekcijā ir Thomas Houseago un Entonija Gormlija darbi un arī Daniels Rihters, viņi uzreiz reaģē. Mainās cilvēku interese, jo viņi sadzird kaut ko pazīstamu. Ir jāsniedz viņiem iespēja ieraudzīt, jo skatoties tos vienus, kurus pazīst, viņi pamanīs arī Latvijas māksliniekus.
Foto: Norbert Tukaj
Tā teikt, esi iebāzis kāju durvīs...
Drīzāk domāju, ka esmu izmetis tīklus. Tagad tik jāsāk vilkt. Publiskajā telpā pie “Zuzeum” ir izstādītas divas skulptūras - vienu no tām, kas atrodama pagalmā, radījis Thomas Houseago, otru - pie centra sienas ārpusē - Entonijs Gormlijs. Apzināti izvēlējāmies šādu taktiku - lai cilvēki, kas atbrauc uz Rīgu un kurus interesē māksla, pamana šos darbus. Un pēc tam iepazīstas ar Latvijas mākslu. To latiņu jāpaceļ drusku augstāk. Citādi pārņem sajūta, ka visiem patīk vārīties pašiem savā sulā un ka viss ir cool. Bet mēģinām pārlēkt augstāk! Sacenšamies drusku.
Es dzīvoju mākslā.
Bet ko tu meklē mākslā? Tu teici, ka tev ir darbi, ar kuriem vairs nav par ko runāt...
Es dzīvoju mākslā. Man kā Jozefam Boisam - viss ir māksla un katrs ir mākslinieks. Bet runājot par māksliniekiem... ir autori, par kuriem ar laiku saproti, ka visu esi izrunājis, ka vairs nav interesanti. Tāpat kā ar cilvēkiem. Ja mēs katru dienu tiktos uz divu stundu sarunu, var gadīties, ka mums arī beigās vairs nebūtu par ko runāt.
Bet Gormlija skulptūru nopirki, lai pats ar to sarunātos vai kā ēsmu?
Man Gormlijs kā mākslinieks ļoti patīk, jo viņu sajūtu kā savējo. Viņa personālizstāde Karaliskajā akadēmijā Londonā bija viena no pēdējām izstādēm pirms Covid, kuru redzējām - tur bija šie “Gormlija cilvēki”, kas stāvēja perpendikulāri pret sienām, karājās no griestiem.... Brīnišķīga izstāde! Man ļoti patīk veids, kā mākslinieks strādā ar cilvēku, ar viņa ķermeni. Varbūt esmu drusku virspusējs un filozofiskās un eksistenciālās teorijas tik dziļi nepārzinu, bet es saprotu, ka viss ir cilvēkā.
Bieži sēžu pie Martas Skulmes portreta (Oto Skulme “Portreta kompozīcija” - red.), un daudz tajā saredzu - tur atrodama visa Skulmju ģimene, arī tās šodienas traģika. Pēdējā laikā no jauna esmu sev atklājis Edgaru Iltneru. Nezinu, kāpēc... Ir autori, kurus savulaik esmu pircis teju alkatīgi, bet tagad sāku no viņu darbiem atteikties, pārdot. Kolekcionārs jau ir tāds kukainis, ka viņam iekāroto noteikti jādabūn, bet ar laiku saproti, ka tur nav tā dziļuma, kuru tu pats meklē, ka tie tādi komercdarbi vien bijuši.
Tad to virspusējo slāni tu tagad tīri nost. Neuzskati, ka kolekcijai jāpaliek kā kopumam?
Man ir briljanto darbu saraksts. Tie ir svarīgie - kādas 500, varbūt 700 vienības. Viss pārējais jau ir tikai papildinājums.
Cik lielā mērā “Zuzeum” ir tavu sapņu realizācija?
Tā noteikti ir mana un Dinas sapņa realizācija, taču, protams, tas ir arī komandas izsapņots projekts. Var jau pavēlēt kādam kaut ko darīt, taču, ja neviens uz to “nepavilksies”, nekas nesanāks. Dabiski, ka pirmās izstādes ideja (American Dream) nāca no manis, taču transformācija uz tagadējo bija komandas ideja. Man šķiet, ka komandai ir jābūt uz viena viļņa. Mēs gan ar Dinu mēdzam daudz diskutēt - es vairāk esmu orientēts uz laikmetīgo mākslu, savukārt viņai ļoti patīk klasiskā glezniecība. Purvītis, Rozentāls. Mums noteikti būs Purvīša jubilejas izstāde, pie tās mēs jau strādājam. Taču es esmu kļuvis par laikmetīgās mākslas adiktu. Sākotnēji arī mani vairāk uzrunāja klasika. Mājās mums pamatā redzami klasiskā modernisma paraugi, kas man joprojām ir ļoti tuvi. Vispār es daudzus māksliniekus uztveru kā savējos – kabinetā pie sienas ir riktīga eklektika. Klasiskais modernisms, Līvijas Endzelīnas “Maija” (meitene ar zilo lakatiņu), kuru man patīk dēvēt par mūsu Džokondu - viņai bieži pievēršu uzmanību, vēl tur ir Padega darbs un viena ikona; Latvijas 17. gadsimta sudraba trauks un Ausekļa Baušķenieka darbs, Ludolfs Liberts, Boriss Bērziņš un Jānis Liepiņš. Un Miervaldis Polis un Bruno Vasiļevskis. Raiba kompānija, un es ar viņiem kopā labi jūtos. Kā ar draugiem.
Un Kīfers ap stūri.
Jā, tas turpat stāv - bibliotēkā, un tas arī patīk. Un viesistabā ir Jāņa Pauļuka un Ugas Skulmes un Miervalža Poļa glezniecība.
Bet no kabineta nekas uz “Zuzeum” netika aizvests?
Nē. Taču Daces Lielās gleznu nokabinājām no sienas mājās un arī Sindijas Šērmanes darbu, vēl aizvedām Džefa Kūnsa skulptūru - kopumā trīs darbus. Visu jau nevar mājās izlikt. Indriķa Ģelža lielformāta objektu mājās neeksponēsi.
Dārzā.
Bet dārzs arī pilns.
Tu lepojies ar sev piederošo Kūnsa skulptūru?
Labs jautājums. Faktiski - nē, bet vismaz kaut kas no viņa. Ķeksītis. Gribētu nopirkt Kūnsa gleznu un zinu konkrēti kuru. Pagājušajā gadā Frieze redzēju, taču tā maksāja piecus miljonus. Man nav tādas naudas. Bet ja būtu, tad gan.
Taču man nav nekā no Hērsta, jo viņš mani neinteresē. To varbūt pat varētu atļauties, bet man nepatīk. Tas, kas patīk, tas, savukārt, nav pieejams.
Foto: Norbert Tukaj
Kūnsā ir laikmets un šodiena un līdz perfekcijai nostrādāts amatnieciskums.
Runājot par mākslas dziļumu, vai Kūnsa mākslā tu to atrodi?
Kūnsā ir laikmets un šodiena un līdz perfekcijai nostrādāts amatnieciskums. Un tā perfektā skulptūra ir brīnišķīga (Seated Ballerina - red.)! Dabiski, nav nekāda augstā māksla, taču tā ir skaista pati par sevi. Ja runājam par skaistumu kā tādu... Paņemot 17.-18. gadsimta Meisenes porcelāna figūriņu rokās, saproti, ka tā ir skaista vispārējā izpratnē. Mani mākslā vienmēr ir vilinājis skaistums, skaistas lietas. Ne tikai tāpēc, ka tās gribētos iegūt savā īpašumā. Nē. Man vienkārši patīk. Šis spēļu aparāts ir skaists! (rāda uz antīko spēļu automātu- red.). Un Kūnsā ir šis perfektais skaistums. Mākslas tur maz - Kūnss nopirka tiesības replicēt ukraiņu tēlnieces Oksanas Žņikrupas (Zhnikrup) skulptūras, un viņa skaļākais balerīnas projekts notika 2017. gadā, kad pie Rokfellera centra tika izstādīts lielformāta “Sēdošās balerīnas” objekts.
Mani mākslā vienmēr ir vilinājis skaistums, skaistas lietas. Ne tikai tāpēc, ka tās gribētos iegūt savā īpašumā. Nē. Man vienkārši patīk.
Tu gribētu Kūnsu satikt un aprunāties?
Jā, būtu interesanti satikties. Gribētos pavaicāt, kas viņu motivēja basketbola bumbas un putekļsūcējus padarīt par mākslas priekšmetiem - lai arī tas bieži apcerēts izdevumos, kas veltīti Kūnsa daiļradei, gribētos tomēr viņu izvaicāt nepastarpināti.
Jānis Zuzāns. Foto: Vika Anisko
