Ceru, ka megagaleriju ēra ir beigusies
Postpandēmiskās perspektīvas. Intervija ar galeristi un mākslas kolekcionāri Noemi Givonu (Izraēla)
Lai arī teju ikviens piekrīt pandēmijas laika populārākajai frāzei “pasaule nekad vairs nebūs tāda kā agrāk”, neviens nespēj pateikt, kāda tieši izskatīsies šī jaunā pasaule - tā, kurā mums būs “jāsadzīvo” ar vīrusu. Atslēgas vārds šobrīd ir nenoteiktība.
Vienlaikus, kā saka Noemi Givona, mākslas kolekcionāre un Telavivas Givon Gallery līdzīpašniece, “pandēmija dažādos veidos attīra zemeslodi, tostarp arī mākslas pasauli”. Mūsu saruna ir par to, kā šie mēneši, kas pavadīti COVID-19 ēnā, ir mainījuši mākslas pasauli, mākslas institūcijas, mākslas tirgu un mākslinieka lomu sabiedrībā. Mēs pārrunājām arī šī perioda iespējamo pozitīvo iespaidu, ņemot vērā, ka mums ir bijis jāiemācās sadzīvot gan ar pašu vīrusu, gan ar visiem pārkārtojumiem, ko tas nesis pasaules un mākslas dzīves kārtībā.
Kopš Uhaņā parādījās COVID-19, tas pārsvarā ticis tēlots kā ienaidnieks, kā šausmīga liksta, ko jācenšas pārvarēt. Bet, kā zināms, vienmēr jau ir gan tumsa, gan gaisma. Kā yin un yang - melnajā ir balts punkts un baltajā melns. Kas ir kovida “baltais punkts” attiecībā uz aktuālo stāvokli mākslas pasaulē?
Šī pandēmija liekas kā Trešais pasaules karš, kur cīnās jauna tipa politiskie spēki. Spriedze, spekulācijas par to, kā un kur tas sākās un kā mēs ar to tagad dzīvosim. Tomēr tā devusi mums arī vairākas “zelta maliņas”. Tā dažādos veidos attīra zemeslodi, tostarp arī mākslas pasauli. Bagāto un visbagātāko hegemonija ir beigusies. Parādīsies jauna sociālā struktūra - tai ir jāparādās! Mākslas izstādīšana pāries uz tiešsaisti gan komunikācijas, gan izstāžu nozīmē, video un mediju aktivitātes būs kritiskās domas instrumenti, nosakot, kas ir labs, būtisks un vērtīgs, un palīdzot to izcelt. Mākslas izstādes turpinās notikt.
Bagāto un visbagātāko hegemonija ir beigusies. Parādīsies jauna sociālā struktūra - tai ir jāparādās!
Vēl pirms šīs krīzes Sems Kellers, Beielera fonda direktors, intervijā Arterritory teica, ka muzejs ir forums - “tā ir vieta, kur cilvēki var realizēt savas pilsoniskās tiesības”. Kovida krīze muzejus ir novedusi diezgan neskaidrā situācijā. Daudzos lielajos muzejos apmeklētāju skaits pirmajās dienās pēc atkalatvēršanas nebija pārāk liels (vismaz šeit, Baltijā). Kāpēc tā? Kāda ir muzeju loma mūsdienās un kā tai būtu jāmainās?
Man jāpiekrīt Semam Kelleram, vēl jo vairāk tieši pandēmijas kontekstā. Muzejs kā sabiedrisko tiesību forums - redzēt, baudīt, veidot dialogu. Pirmajās dienās pēc tam, kad atvērās pandēmijas laikā aizslēgtais Telavivas muzejs, rindās stāvēja cilvēku tūkstoši, kas vēlējās redzēt mākslu. Ļaudis alka mākslas. Arī mūsu galerijā un Givonu forumā bija liels apmeklētāju skaits. Jo cilvēki kaut kā bija pietuvojušies sev un tam, kas viņiem ir svarīgs. Mūsu grāmatveži Ernst & Young paziņoja, ka jūnijs mums šajā gadā ir bijis visveiksmīgākais mēnesis. Dzīves ātrums palēninājās un padziļinājās.
Pirmajās dienās pēc tam, kad atvērās pandēmijas laikā aizslēgtais Telavivas muzejs, rindās stāvēja cilvēku tūkstoši, kas vēlējās redzēt mākslu.
Pēdējos gados mākslas pasaulē vērojama tendence veidot izstādes, kas saistītas ar dabas tēmu. Māksla it kā rāda ceļu radikālai pārejai uz ekoloģisko domāšanu. Taču ar bažām jādomā arī par to, vai tā nav tikai tendence un vai daba jau atkal drīz “neizies no modes”. Kāds ir jūsu viedoklis? Atceros, reiz teicāt, ka “mākslā mums nav vajadzīga žurnālistika”. Vai šī arī ir “žurnālistika” un vai tā mums ir vajadzīga? Vai māksla ir pietiekami spēcīga, lai spētu atklāt mums jaunas pieejas, kā nosargāt pasauli?
Māksla nebija izteikusi nekādus pravietojumus vai brīdinošus signālus par to, kas notiks. Šī pandēmija ir kaut kas ārpus jebkuras vistrakākās iztēles. Tā ir tiesa, ka mākslinieki un kuratori bija satraukušies par globālo situāciju - ekoloģiju un apstākļiem, kādos nākas dzīvot daļai cilvēces, īpaši minoritātēm. Taču neviens neparedzēja pandēmiju. Otrs aspekts, kas pamanāms vairākās pēdējo gadu starptautiskajās izstādēs, bija globalizācijas pretnostatījums pret lokālo un post-lokālo jeb, drīzāk, post-koloniālo. “Cīņa” pret globalizāciju mākslā beidzās brīdī, kad sākās pandēmija. Mākslas pasaules vēlmi atbalstīt minoritāšu kultūras lokalitāti un parādīt to starptautiskajā mākslas apritē pārcirta pandēmija. Visaptveroša pandēmija.
Tāpēc, patīk tas mums vai nē, ir nepieciešami globāli intelektuālie spēki, lai šo problēmu atrisinātu. Līdz šim tikai dažos Ralfa Rugofa izteikumos un uzrunās pagājušā gada Venēcijas biennālē es atradu kaut kādus “priekšvēstošus” signālus.
Nesenā sarunā britu antropologs Tims Ingolds man norādīja uz paralēlēm starp mākslu un antropoloģiju, sakot, ka tās abas “cenšas klausīties un mācīties, un no klausīšanās un mācīšanās tās cenšas izsecināt, kā dzīvot tālāk.” Kā jūs redzat mākslinieka lomu mūsu laikā? Ir uzskats, ka mākslas nākotne atrodama dialogā ar citām disciplīnām - māksliniekiem vairāk jāiesaistās lēmumu pieņemšanas procesā, viņiem jāliek lietā sava balss, lai tā kļūst sadzirdama.
Tā varētu būt. Taču mākslinieki nevar reaģēt tik ātri, cik to šobrīd prasa realitāte, vai arī tik ātri, cik to spēj citas disciplīnas. Vissliktākais būtu tad, ja citas disciplīnas pārmāktu mākslu. Mēs joprojām līdz galam neizprotam tās pārmaiņas, kas notiek no dienas dienā, pat no stundas stundā. Tas attiecas arī uz politiku un ekonomiku. Turklāt šodienas pasaulē dramatiski ir mainījusies arī definīcija par to, kas ir “rietumi” un kas ir “austrumi”. Mākslinieki uzmanīgi vēro - pat ja viņiem uzreiz nav kādas konkrētas atbildes vai konkrētas disciplīnas, kam to piesaistīt.
Tas ir vispārzināms fakts, ka mākslas mešu skaits pasaulē bija pārāk liels. Izolācijas laikā daudzi profesionāļi minēja, ka tieši mākslas mešu skaita samazināšanās būs šīs krīzes visveselīgākais iznākums. Vai iespējams, ka atjaunosies galeriju nozīme un mākslas tirgū atgriezīsies personiska attieksme, intimitāte un patieso mākslas vērtību apzināšanās?
Es ļoti ceru uz to. Piemēram, termins ‘sociālā distancēšanās’, ko visu laiku dzirdam. Ko tas nozīmē? Kādus viedokļus tas uzrāda? Tajā ir kaut kas, ko mākslinieki var realizēt caur savu jutīgumu, uztveri un realitātes tvērumu. Es tiešām uzskatu, ka mākslas galerijām būs sava loma šajā nākotnes attīstībā. Būs vairāk mākslas mīļotāju nekā mākslas investoru. Ceļošana būs citādāka. Industriālisms transformēsies par cilvēku respektējošu labklājību. Redzu, kā mākslinieki tajā iesaistīsies un ietekmēs sabiedrību kopumā.
Būs vairāk mākslas mīļotāju nekā mākslas investoru.
Kā jums šķiet - vai galeriju pasaule ieiet "post-gagosjana" laikmetā vai arī atrodas vieglā pārejas periodā un jauns “mākslas bums” jau gaida aiz stūra? Vai varbūt tas joprojām ir tepat un šobrīd vienkārši nav politkorekti par to klaji runāt…
Es ceru, ka ar megagaleriju ēra ir beigusies. Taču cilvēki nepārstās pirkt mākslu - viņi vienkārši pirks mākslu, kas ir tuvāka viņu būtībai un kas sasaucas ar viņu pārliecību un interesēm. Viņi vairs nepirks mākslu kā ieroci varas spēlēs.
Es domāju, ka mākslas pircēji nepazūd, viņi vienkārši nomainās. Ar jauniem pircējiem. Neuzskatu, ka mums priekšā ir “bums” vai būtu jādomā par to, kas ir “pareizi” un kas “nepareizi”. Mēs to vienkārši nezinām. Mīlestība uz mākslu nav saistīta ar būšanu politkorektam. Tā iet savu ceļu pati savā laikā zonā.
Cilvēki nepārstās pirkt mākslu - viņi vienkārši pirks mākslu, kas ir tuvāka viņu būtībai un kas sasaucas ar viņu pārliecību un interesēm. Viņi vairs nepirks mākslu kā ieroci varas spēlēs.
Pirms kovida krīzes mākslas pasaule bija kļuvusi par absolūti globālu fenomenu ar striktiem noteikumiem. Bija skaidrs, ka, ja vēlies veiksmīgu karjeru mākslā, tev jāpārceļas uz Ņujorku vai Londonu. Visas pārējās vietas, šķiet, tika uzskatītas par izolētiem “pīļu dīķiem”. Vai uzskatāt, ka aktuālā situācija pasaulē mainīs šo stereotipu?
Māksla var rasties jebkur; aktīvākie centri, iespējams, paliks iepriekšējie, bet mainīsies kaut kādas iezīmes. Mainīsies saturs. Valoda var mainīties. Diskursa tonalitāte var mainīties. Šajā ziņā māksla nepadosies pandēmijai. Vienkārši ir vajadzīgs laiks. Arī māksliniekiem un galerijām. Mums jāsaprot, ka pandēmija nepametīs mūsu pasauli - mums jāiemācās ar to sadzīvot. Tāpēc drīzumā mēs vēl neredzēsim daudz ģeokulturālu pārmaiņu.
Māksla var rasties jebkur; aktīvākie centri, iespējams, paliks iepriekšējie, bet mainīsies kaut kādas iezīmes. Mainīsies saturs. Valoda var mainīties.
Ko jēdziens “jaunā normālība” nozīmē mākslas pasaulē? Vai mākslas pasaule kļūst konservatīvāka un/vai hermētiskāka, vai arī notiek gluži pretējais? Vai kaut kā mainīsies priekšstats par mākslinieka un auditorijas nošķirtību?
Nē, es domāju, ka tā nebūs ne hermētiska, ne konservatīva. Es uzskatu, ka tā atkal kļūs atvērti globāla ar universālām kvalitātēm, ar lielu mediju un interneta atbalstu. Man īpaši nepatīk ideja par mākslas pār-kolonizāciju. Varbūt ir pienācis laiks galveno lomu uzņemties mākslas vēsturniekiem un kritiķiem, domātājiem un filozofiem.
Pareizāks uzstādījums ir mākslas de-kolonizācija - tas nozīmē vienlīdzīgu dalīšanos. Viss pārējais ož pēc šaurpierības vai komercatkarības, kā tas bija ar Āfrikas mākslas “bumu” tieši pirms pandēmijas.
Man īpaši nepatīk ideja par mākslas pār-kolonizāciju. Varbūt ir pienācis laiks galveno lomu uzņemties mākslas vēsturniekiem un kritiķiem, domātājiem un filozofiem.
Padomājiet, kad sākās 20. gadsimta modernisms. Jauna domāšana un jauna prakse vienmēr ir humānas katastrofas rezultāts. Rodas jaunas kvalitātes, kurās jādalās un jāpieņem visiem. Es neņemos minēt, kādas šīs jaunās kvalitātes varētu būt, taču tās būs universālas.
