Modernā mīlestība
Intervija ar kuratori Katerinu Gregu
Šobrīd Freiburgas (Vācijā) Jaunās mākslas muzejā apskatāma izstāde, kuras fokusā ir kāds šķietami laikmetīgajai mākslai neierasts un nepiemērots fenomens. Kā jau norāda izstādes nosaukums “Modernā mīlestība (jeb mīlestība vēsās tuvības laikmetā)” (MODERN LOVE (or Love in the Age of Cold Intimacies)), šis fokuss ir mīlestība. Koncepts, kas, kā saka izstādes kuratore Katerina Grega, “mūslaikos parasti tiek atbīdīts no intelektuālo interešu un nopietnu diskursu augstākajām kategorijām un uzskatīts par nevērtīgu tēmu, par kaut ko virspusēju, banālu vai nostalģisku. Šodien mīlestības problemātika lielākoties atrodama komerckultūras izpausmēs - ziepju operās un romantiskās lubenēs, nevis augstajā mākslā”. “Modernās mīlestības (jeb mīlestības vēsās tuvības laikmetā)” stāstu interpretē 16 mākslinieki. Jaunās mākslas muzejā izstāde būs apskatāma līdz nākamā gada 7. martam. Pēc tam tā ceļos uz Tallinas Mākslas namu Igaunijā (12. jūnijs-5. septembris, 2021) un uz IMPAKT festivālu Utrehtā, Nīderlandē (27. oktobris-12. decembris, 2021). Izstāde ir šo trīs mākslas institūciju kopdarbs.
Sarunā ar Arterritory.com kuratore Katerina Grega stāsta par jauno izstādi.
Skats no izstādes “Modernā mīlestība (jeb mīlestība vēsās tuvības laikmetā)” Freiburgas (Vācijā) Jaunās mākslas muzejā / Marge Monko, I Don't Know You So I Can't Love You, 2018.
Kā radās “Modernās mīlestības” koncepts? Kas bija dzinulis, kas pievērsa jūsu uzmanību tēmai, kas mūsdienu mākslas ainas kontekstā šķiet tik vecmodīga?
Tāpat kā citās jomās un disciplīnās, arī mākslā ir aizspriedumi, lai arī cik “atvērta” un “progresīva” mums tā nešķistu. Joprojām pastāv konsensus, kas ir “pareizas” un “nepareizas” izstādes vai “pareizas” un “nepareizas” tēmas. Mīlestība tik tiešām ir, kā jūs teicāt, viena no šīm “nemodīgajām” tēmām, tieši tāpēc tā kļūdaini tiek uzskatīta par kaut ko virspusēju vai banālu, triviālu vai nostalģisku; taču grūti saprast, kāpēc tā, jo mīlestība ir ne vien ārkārtīgi kompleksa, bet arī vissvarīgākā un visaptverošākā emocija. Var pat teikt, ka mūsu laikmetā mīlestība ir degradēta, pārvērsta par gaistošu, nestabilu, neuzticamu sajūtu vai pārsaldinātu, sentimentālu, zemu kaislību, kam ir daudz trūkumu, salīdzinot ar cēlākām cilvēka prāta vai gara savaldības izpausmēm. Tieši šāda veida aizspriedumi, dogmatiska un klišejiska domāšana ir padarījusi mīlestību par it kā pie intelektuālo interešu un nopietnu diskursu augstākajām kategorijām nepiederošu tēmu. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka mīlestības problemātika lielākoties atrodama komerckultūras izpausmēs - ziepju operās un romantiskās lubenēs, nevis augstajā mākslā. Laikmetīgās mākslas laukā joprojām pastāv dīvaina skepse pret šo fundamentāli cilvēcisko emociju. Taču mīlestība var pārvietot kalnus un radikāli transformēt cilvēkus - tā, kā to nespēj neviens cits spēks. Tāpēc tā ir jāizpēta tuvāk, it īpaši jau mūsdienu superindividuālisma un egoisma laikmetā. Mani vienmēr interesējuši dažādi mīlestības kā personiska, politiska vai sociāla spēka parametri un izteiksmes veidi. Mani ļoti iedvesmoja Alēna Badjū grāmata “Slavinot mīlestību” (Éloge de l’Amour, 2009) un arī Srečko Horvāta “Mīlestības radikālisms” (The Radicality of Love, 2015), tie ir divi filozofi, kas nav kaunējušies runāt par šo tēmu. 2017. gadā es kūrēju izstādi Švarca fondam, kas saucās “Mīlestības vasara” (Summer of Love), ko bija iedvesmojušas Maikla Hārda idejas par politisko mīlestību. Arī jaunā izstāde nav par mīlestību vispār, bet drīzāk par mīlestību un tuvām cilvēku attiecībām interneta, sociālo mediju, neoliberālā kapitālisma un globalizācijas laikmetā. “Modernā mīlestība (jeb mīlestība vēsās tuvības laikmetā)” tādā veidā apskata sociālos modeļus un izaicinājumus, kā arī iespējas, ko internets un sociālie mediji piedāvā mūsu visintīmākajām attiecībām.
Skats no izstādes “Modernā mīlestība (jeb mīlestība vēsās tuvības laikmetā)” Freiburgas (Vācijā) Jaunās mākslas muzejā. Foto: Bernhard Strauss
Kā šī izstāde iekļaujas pandēmijas kontekstā, kas šobrīd rada draudīgu fonu jebkam un ikvienam?
Nu, izstāde ir tapusi divus gadus, tā aizsākās 2018. gadā, vēl ilgi pirms COVID-19 parādīšanās, taču diemžēl tā ideāli iekļaujas pandēmijas kontekstā, jo vīruss mums ir licis izmainīt to, kā mēs fiziski mijiedarbojamies ar citiem cilvēkiem. Rezultātā radusies vēl viena “vēsās tuvības” forma - ja aizņemamies definīciju no Evas Illuzas grāmatas “Vēsās tuvības: emocionālā kapitālisma rašanās” (Cold Intimacies: The Making of Emotional Capitalism, 2007) - fiziskās un sociālās distancēšanās forma. Šajā laikā ir pastiprinājusies mūsu arvien pieaugošā tehnoloģiskā un digitālā atkarība, un fiziski tuvi sociālie kontakti un apmaiņa - manā skatījumā, “līme”, kas satur sabiedrību kopā, - ir mazinājušies. Mēs nezinām, cik ilgi tas tā būs, mēs nezinām arī, kādas ilgtermiņā būs fiziskās un sociālās distancēšanās sekas. Ir diezgan iespējams, ka šajā ziņā mēs būsim izmainījušies un būs transformējušies ierastie ķermeņa valodas un fiziskās uzvedības pamatkodi. Taču man negribētos domāt, ka arī pēc tam, kad vīruss būs norimis vai izzudis, mēs joprojām vispirms padomāsim, pirms kādu apskaut, sabučot vai paspiest roku.
Skats no izstādes “Modernā mīlestība (jeb mīlestība vēsās tuvības laikmetā)” Freiburgas (Vācijā) Jaunās mākslas muzejā.
Skaidrojot izstādes konceptu, jūs rakstāt: “Izstāde pēta, kā digitālā joma, tehnoloģiju milži un neoliberālisms ir transformējuši mīlestību un sociālās attiecības, vienlaicīgi izgaisinot robežu starp publisko un privāto.” Dažos pēdējos mēnešos mūsu dzīves ir kļuvušas digitālākās kā jebkad agrāk, un vienlaikus ir atmodinātas eksistenciālas domas un sajūtas. Mēs vairāk sākam novērtēt fiziskos kontaktus, esam sapratuši, ka ekrāni ir sienas, kas nepieļauj tuvību. Varbūt esam nonākuši uz vērtību pārskatīšanas ceļa?
Nav šaubu, ka digitālās tehnoloģijas un sociālie mediji ir būtiski transformējuši sociālās attiecības, it īpaši tagad, pandēmijas laikā. Virtuālā pieredze arvien vairāk izgaisina robežas starp privāto un publisko. Tas ietekmē to, kā mēs komunicējam un mijiedarbojamies viens ar otru, it īpaši ar vistuvākajiem cilvēkiem. Internets un digitālie mediji paši par sevi nav ne kaut kas “labs”, ne “slikts”; svarīgs ir veids, kā tie tiek pozicionēti un izmantoti. No pozitīvās puses raugoties, tie ir atvieglojuši komunikāciju un informācijas apmaiņu jeb demokratizāciju, īpaši jau kovida laikā; tie ir kalpojuši arī kā promocijas instruments sociālām kustībām, aktīvisma praksēm, cilvēku komunikācijai sarežģītos apstākļos, kā arī ļāvuši izpausties ne-heteronormatīvām identitātēm, vēlmju formām un alternatīviem esības veidiem. No negatīvās puses skatoties, tie ir spēlējuši lomu arī patoloģiju kultivēšanā - tādu kā darbaholisms, narcisisms, apsēstība ar pašperformēšanos un digitālā atkarība attiecībās -, kā arī emociju pārvēršanā par preci. Tāpēc, jā, es jums piekrītu, šie ir arī instrumenti, kas ir veicinājuši atsvešināšanos, viltus piederības un draudzības sajūtu, dzīvošanu burbulī; turklāt digitālā izolācija noved arī pie vientulības un izolētības, kas var rezultēties galēji ideoloģiskās pozīcijās. Ir vērts izlasīt rakstu, kas nesen bija publicēts Financial Times nedēļās nogales izdevumā ar nosaukumu “Vientuļais pūlis”. Otrais COVID-19 vilnis liek domāt par sociālās mijiedarbības ierobežojumu atgriešanos, un autors te mēģina noskaidrot, kā vientulība ir kļuvusi par 21. gadsimta noteicošo emociju. Uzskatu, ka man digitālie mediji, neskatoties uz to noderīgumu, nekad nespēs aizvietot īstu, fizisku, cilvēcisku komunikāciju. Tā nav tikai tuvība, kā jūs teicāt, kas pietrūkst, bet arī neaizstājamas savstarpējās komunikācijas nianses, spontanitāte, improvizēšana, pārsteigums un interaktīvā relacionalitāte. Aiz ekrāna tas viss pazūd. Pieaugot cilvēku sadrumstalotības un vientulības līmenim, īpaši attīstītajos urbānajos centros, kļūst skaidrs, ka ir jāpārdomā savas vērtības un prioritātes. Man nekas nevar aizstāt to prieka, savstarpīguma vai pat nesaskaņu un strīdu sajūtu, ko sniedz reāls fizisks kontakts starp cilvēkiem. Jo mēs taču esam - un to nedrīkst aizmirst - sociāli dzīvnieki.
Skats no izstādes “Modernā mīlestība (jeb mīlestība vēsās tuvības laikmetā)” Freiburgas (Vācijā) Jaunās mākslas muzejā / Laura Cemin, The Warmth, 2017/2020. Foto: Bernhard Strauss
Mīlestības zaudējums, empātijas zudums - tas viss mūsu dzīvē atstāj savus nospiedumus. Starp tiem vispamanāmākie ir mentāla rakstura kaites. Xanax un citi antidepresanti savā ziņā valda pār pasauli. Kā mēs varam atgriezties pie tādas dzīves, kurā tā visa nav? Varbūt, lai noskaidrotu, kā dzīvot saskaņā ar sevi un apkārtējo pasauli, ir jāatgriežas pie dabas?
Tas ir jautājums par prioritātēm. Un par to, kā izlīdzsvarot mīlestību, darbu un pašu dzīvi. Tā nav nekāda atomzinātne. Skaidrs, ka cilvēciskās attiecības, kas mums ir vissvarīgākās, mēs visvairāk novērtējam, lolojam un izvirzām par primārajām. Šo attiecību kopšana, kopienas sajūtas atjaunināšana sev apkārt, rūpes par vistuvākajiem - manā skatījumā tās ir cilvēka pamatvērtības, kas kaut kur pagaisušas industriālās modernitātes, kapitālisma, konkurences, konsumērisma un uzkrāšanas virpulī. Atgriešanās pie dabas, kā jau parādīja karantīnas laiks, ir ļoti terapeitiska un spēj līdzsvarot mūsu prasīgās dzīves. Taču nepietiek ar dalīšanos dabas bagātībā; mums ir aktīvi jācenšas tā nosargāt, jo šībrīža ekoloģiskās krīzes mērogs liecina, ka drīz mums var vairs nebūt, kur atgriezties.
Skats no izstādes “Modernā mīlestība (jeb mīlestība vēsās tuvības laikmetā)” Freiburgas (Vācijā) Jaunās mākslas muzejā / Hannah Toticki Anbert, Framing Presence, 2020; Fonā: Marijke de Roover, Niche Content for Frustrated Queers, 2019-2020. Foto: Bernhard Strauss 
Ir radīts mākslīgais intelekts. Ko tas nozīmē? Vai tas var padarīt mūsu mentālo telpu vēl sarežģītāku?
Nedomāju, ka mēs spējam iztēloties šāda veida tehnoloģiskā progresa ilgtermiņa sekas. Šajā ziņā mūsu attīstība vēl ir akmens laikmetā. Neesmu zinātniece, bet spriežu, ka, ja jau šobrīd viss ir diezgan komplicēti, tad nākotnē viss kļūs tikai komplicētāks. Šajā ziņā problēma nav tikai ētiskajās implikācijās, bet arī faktā, ka šīs pārmaiņas kļūst arvien ātrākas, tās tiek normalizētas, pirms vēl kāds tās ir paspējis kārtīgi izvērtēt vai apgūt; adaptācijas laiks sarūk. Cilvēki ir vislabāk “aprīkotā” suga, lai panestu pārmaiņas; taču pagātnē pārmaiņas notika lēni un cilvēkiem bija laiks adaptēties. Jau sākot ar industriālo revolūciju, bet vēl jo vairāk tagad - digitālās un tehnoloģiskās revolūcijas laikmetā - pārmaiņu procesēšanai vairs nepietiek laika. Uzskatu, ka visdraudīgākais aspekts ir MI spēja darīt to, ko mēs nespējam paredzēt. Un kādā brīdī tas var vairs nepakļauties mūsu kontrolei. Niks Bostrems, Cilvēces nākotnes institūta direktors Oksfordā, saka, ka ļoti strauja mākslīgā intelekta attīstības izpēte var novest pie tā saucamā “superintelekta”, kas var apdraudēt mūsu izdzīvošanu (viņam ir grāmata par šo tēmu, kas saucas Superintelligence, 2014). Un Stīvens Hokings (kura runas iekārta bija balstīta MI) ir teicis, ka “pilnīga mākslīgā intelekta attīstīšana var novest pie cilvēku sugas gala”, jo tas var kļūt pašapzinošs un izspiest cilvēci, aizstājot to ar sevi. Izklausās pēc zinātniskās fantastikas filmas sižeta, taču tagad tā vairs nav nemaz tik neticama iespēja. MI piemīt tas pats, kas jebkuram citam svarīgam izgudrojumam, - to var izmantot gan labos, gan arī ļaunos nolūkos. Pavirši un steidzīgi attīstot Augstākā līmeņa mašīnas intelektu, var palaist garām, teiksim, racionālus drošības mehānismus. Attiecībā uz mīlestību var domāt par precīzāku “sapārošanas” programmu izveidi interneta iepazīšanās portāliem vai “mīlas robotu” izstrādi vientuļajiem. Tas viss jau notiek. Piemēram, ir roboti, kas nodarbojas ar veco ļaužu aprūpi. Manuprāt, tas ir vienkārši briesmīgi, lai arī cik “noderīgi” tas kādam varētu šķist.
Skats no izstādes “Modernā mīlestība (jeb mīlestība vēsās tuvības laikmetā)” Freiburgas (Vācijā) Jaunās mākslas muzejā / Maria Mavropoulou, Anniversary Dinner no darbu sērijas The Family Portraits, 2018.
Šajā projektā piedalās 16 mākslinieki. Kas viņiem visiem ir kopīgs?
Daudzu šo darbu pamatā ir sociālās attiecības, identitātes jautājumi un pašperformēšanās. Taču paralēli tiek runāts par to, kā risināt interneta, sociālo mediju un iepazīšanās portālu lietošanas problemātiku; kā aptvert to realitātes un fantāzijas sajaukumu, ko radījusi digitālā pasaule, veidojot kompleksu psiholoģisko, mentālo un komunikatīvo mudžekli; kā nospraust robežu starp privāto un publisko; un kā, protams, atrast šo darba-dzīves-mīlestības līdzsvaru.
Foto: Bernhard Strauss
