Balts audekls ir neglīts
Intervija ar mākslinieku Mihaelu Boremansu
Līdz 2021. gada 20. februārim Antverpenes galerijā Zeno X aplūkojama beļģu mākslinieka Mihaela Boremansa (Michaël Borremans) izstāde Coloured Cones (“Krāsainie konusi”). Boremanss ir viens no mūsu laika pazīstamākajiem gleznotājiem, un viņa darbam, kas dziļi sakņots mākslas vēsturē (jebkura saruna ar vai par viņu gandrīz vienmēr satur atsauces uz Velaskesu, Manē un citiem meistariem), raksturīga mīklaina un sirreāla atmosfēra, noslēpumaina sajūta, ka tu esi apmaldījies laikā un telpā, it kā ar grūtībām atpazīstot pazīstamu apkārtni ‒ kā dīvainā sapnī. Katrs otas triepiens, katras krāsas un substances materialitāte, krāsas slāņa biezums, tas, kā krīt gaisma, atspīdumi – tam visam ir nozīme. Un viss šis kopums divdimensionālu plakni pārvērš par elpojošu telpu, ko dažkārt apdzīvo visai dīvaini tēli. Runājot par pašu Boremansu ‒ runā, ka viņš vienmēr gleznojot, ģērbies uzvalkā, nekad nesākot strādāt ar tīru, baltu audeklu vai papīra lapu un ka viņš savulaik iekārtojis sev darbnīcu baznīcā. Un tas viss ir taisnība.
Kā jau šajos laikos pieņemts, mūsu saruna notika ar Zoom starpniecību. Boremanss atradās savā darbnīcā kaut kur Beļģijas laukos, netālu no Ģentes. Jo “pilsētas dzīve kļuvusi nepatīkamāka nekā senāk”. Pandēmija mūsu sarunā gan tika pieminēta, taču nebija mūsu uzmanības centrā. Tā atstājusi jūtamas pēdas arī Boremansa jaunākajā izstādē, kam vajadzēja vērt durvis jau maijā. Tā vietā mākslinieks turpināja izstādi papildināt ar jauniem darbiem. Viņš atzīst, ka “savās labākajās izpausmēs gleznošana ir aizraujoša nodarbe”.
Vai mākslai piemīt spēja mainīt cilvēkus? Vai tā spēj padarīt mūs labākus?
Mākslas vērošana mani stipri mainījusi, taču es tiešām esmu pret to ļoti uzņēmīgs. Protams, ne jau visi cilvēki ir vienādi. Man personīgi māksla ir tas, kas padara dzīvi dzīvošanas vērtu. Ja nebūtu ne mākslas, ne literatūras vai kino, dzīve būtu briesmīgākais, kas vien var būt. Dzeja un māksla piešķir dzīvei aromātu. Māksla pozitīvā veidā uzvedina uz pārdomām un reizēm var cilvēku spārnot. Taču es esmu ļoti jūtīgs pret gleznām. Es muzejos esmu redzējis gleznas, kas man liek raudāt ‒ ne jau aiz skumjām, bet emociju uzplūdā.
Kā jūs vispār jūtaties šai dīvainajā laikā? Vai pašreizējā situācija atstājusi iespaidu uz jūsu darbu? Jūsu mākslu vienmēr pildījusi tāda dīvaina noslēpumainības, absurda un neiespējamības atmosfēra. Un tagad pēkšņi tas viss kļuvis par daļu no mūsu ikdienas dzīves.
Es varu tikai sacīt, ka ne vienmēr pats īsti zinu, ko daru vai uz ko virzos, taču esmu pilnīgi pārliecināts, ka šī situācija iespaidos manu darbu. Taču es nezinu, kā šādi procesi norisinās, un to, kā tie ietekmēs manu darbu, es redzēšu tikai pēc zināma laika. Es saprotu, ka tas viss kaut kā inkubēsies manos darbos, es tikai nezinu, kā. Neko daudz es par to nevaru pasacīt, jo, lai gan saprotu, ka tas notiek, es nezinu, kādā formā tas viss izpaudīsies. Visādā ziņā process ir sācies, taču uztvert es to varēšu tikai vēlāk. Šajā brīdī es vēl joprojām esmu pašā procesa viducī. Pandēmija ietekmējusi ikviena dzīvi.
Man ir trīs darbnīcas. Divas no tām atrodas Ģentē, bet viena ‒ laukos, kur es lielākoties tagad strādāju. Pilsētas dzīve ir kļuvusi nepatīkamāka nekā senāk. Man ir tā greznība, ka es varu izvēlēties.
Jums savulaik Ģentē bija darbnīca, kas iekārtota baznīcā.
Baznīcas man vairs nav, tas bija īslaicīgs risinājums. Žēl, protams, bet es pārcēlos uz citu darbnīcu, kas piemērota lieliem formātiem – ar labākām sanitārajām ērtībām, apkuri un tamlīdzīgi. Baznīca bija lieliska vieta, kur strādāt, bet ne sevišķi ērta.
Mihaels Boremanss. "The Pope". Audekls, eļļa / 60,2 x 40,2 cm / 2020 / Foto: Peter Cox / Courtesy Zeno X Gallery, Antwerp
Vai baznīcas videi bija kāda ietekme uz jūsu gleznām?
Jā, absolūti. Baznīca atstāja spēcīgu iespaidu uz manu darba stilu, uz koncentrēšanos. Es esmu uzaudzināts kā katolis, un man baznīca... To pat neapzināti uztver kā svētu vietu. Es gleznoju tieši tai vietā, kur agrāk bija atradies altāris. Tā bija labākā lokācija no gaismas viedokļa. Protams, viss ir tikai cilvēka prātā, taču man iespēja tur strādāt bija kaut kas maģisks.
Es gleznoju tieši tai vietā, kur agrāk bija atradies altāris. Tā bija labākā lokācija no gaismas viedokļa.
“Man vēl joprojām patīk doma, ka cilvēki sanāk kopā kādā ēkā, lai nodotos pārdomām par dzīvību un nāvi.” Tā jūs reiz sacījāt, runājot par baznīcām un reliģiju. Un pēc samērā ilga laika, kad mēs esam jutušies supervareni un centušies izvairīties no domām par nāvi, cilvēku dzīvē pēkšņi atgriezušies visi šie eksistenciālie jautājumi. Vai jūs daudz mēdzat domāt par nāvi?
Jā, bet es bieži domāju par to tādā aspektā, ka cenšos pēc iespējas labāk nokārtot visu cilvēkiem, kuri ir man blakus, pirms aizeju no šīs pasaules. Es mēģinu visu sakārtot, un pie tā tieši šobrīd strādāju. Bet tie ir praktiski jautājumi.
Man nav bail no nāves, bet es ceru nodzīvot vēl kādus trīsdesmit gadus. Jo vēl gribu tik daudz izdarīt, man vēl ir daudz ideju un ieceru. Būtu žēl aiziet, pirms esmu paguvis to pabeigt.
No otras puses, nāve ir galīgais atrisinājums. Ir liels atvieglojums apzināties, ka mums tā ir. Mēs piedzimstam un tad mēs nomirstam, un pa vidu mēs esam tur, kur nu mēs esam. Nekur nekāda glābiņa. Mēs nezinām, kas īsti ir nāve, lai gan, visticamāk, pēc nomiršanas zaudējam savu apziņu un vairs neeksistējam ‒ un es ar to esmu mierā. Es vienkārši gribu saglabāt praktisku pieeju, jo aiz manis daudz kas paliks. Mans darbs un šī skaistā lauku darbnīca, ko es nu jau desmit gadus atjaunoju un remontēju.
Un ja pēc manas aiziešanas kāds to nopirks un izkrāsos viscaur baltu, es atgriezīšos kā rēgs un spokošos šim cilvēkam, līdz viņš aizbēgs (smejas)!
Mihaels Boremanss. "Girls on the Dancefloor". Koks, eļļa / 22,2 x 29,6 cm / 2019 / Foto: Peter Cox / Courtesy Zeno X Gallery, Antwerp
Pastāstiet par savu jauno izstādi, Coloured Cones (“Krāsainie konusi”) galerijā Zeno X.
Te nu redzams, ka situācija ar koronavīrusu tiešām atstājusi savu iespaidu. Izstādi bija iecerēts atvērt maijā, taču pandēmijas dēļ nācās to atlikt. Tā bija gatava, taču es turpināju strādāt un gleznot jaunus darbus. Tāpēc izstāde kopš sākotnējās iekārtošanas stipri mainījusies.
Pats projekts dzima gandrīz vai nejauši. Un nejauši vienmēr rodas pašas labākās lietas. Tāds ir mākslinieka uzdevums ‒ ja notiek kaut kas vizuāli interesants, mākslinieks spēj tam izsekot, uztvert, pamanīt, kas notiek. Mēs visi redzam vienu un to pašu, taču mākslinieks to saredz citādi vai arī, pateicoties savai iztēlei, saskata, kā ar visparastākajām lietām notiek kaut kas interesants.
Nejauši vienmēr rodas pašas labākās lietas.
Un tā es ieraudzīju kaut ko šķietami neinteresantu ‒ audumu paraugus, kas manā darbnīcā mētājās apkārt šādā konusu formā. Audums bija domāts citam projektam ‒ spīdīgs, līdzīgs atlasam. Šie konusi iemieso dažādus raksturus, dažādus indivīdus. Es mēģināju radīt portreta kontekstu. Dažu pēdējo gadsimtu Rietumu kultūras vēsturē portretu glezniecībā modeļi parasti saposās savās labākajās drānās, bieži vien ‒ šūtās no atlasa. Un cienīgi attēlot šo audumu gleznotājam vienmēr bija sarežģīts uzdevums, kas ļāva padižoties ar savu tehnisko meistarību. Tas viss man bija mazsvarīgi. Es vienkārši gribēju šo retoriku, šo netiešo saikni ar portretu glezniecību Rietumu kultūras vēsturē.
Mihaels Boremanss. "Coloured Cones". Audekls, eļļa / 88 x 120 cm / 2019 / Foto: Lieven Herreman / Courtesy Zeno X Gallery, Antwerp
Bija ļoti grūti padarīt gleznas interesantas, jo tajās tikpat kā nav tēmas. Ir tikai auduma konuss. Tas bija tehniski visgrūtākais, ko man jebkad nācies paveikt.
Bija ļoti grūti padarīt gleznas interesantas, jo tajās tikpat kā nav tēmas. Ir tikai auduma konuss. Tas bija tehniski visgrūtākais, ko man jebkad nācies paveikt.
Vai jums glezniecība ir kaut kas tāds, ko jūs darāt un kontrolējat ar savu prātu, vai arī tas ir drīzāk spontāns un neiegrožots process? Kur jūs atrodaties, kad gleznojat ‒ darbnīcas realitātē vai kaut kur pavisam citur?
Ideāli es gleznojot atrodos gleznā. Taču šādu pilnīgu saplūšanu ar gleznu ir grūti panākt. Bet ja tas notiek, tas ir brīnišķīgi. Un ja tas nenotiek, tad var būt briesmīgi, jo gleznojot mēdz uzmākties ļoti drūmas domas. Un tas ir nevēlami, jo ļoti slikti iespaido darba procesu. Taču savās labākajās izpausmēs gleznošana ir aizraujoša nodarbe. Tas gadās reti, taču, kad tā notiek, tad tas ir brīnišķīgs stāvoklis ‒ tu pilnībā esi gleznā, tu sajūti krāsu un tu jūti, ka... To ir grūti aprakstīt, taču tas ir tāds zināms spēriens, un tas ir ļoti adiktīvi. Taču pati gleznas realizēšana ir tikai pašas beigas ļoti garam procesam, kas nāk pirms tam. Gleznas idejas rašanās un koncepta izstrādāšana reizēm var prasīt gadus. Reizēm vienu dienu, reizēm ‒ divus mēnešus. Reizēm iecere lēni rūgst krietni ilgu laiku.
Gleznas idejas rašanās un koncepta izstrādāšana reizēm var prasīt gadus.
Un tāpēc man patīk iespēja strādāt dažādās darbnīcās. Tad es varu atstāt iesāktus darbus un atgriezties pie tiem pēc mēneša vai vienalga kad. Šeit, manā lauku darbnīcā, ir vēl labāk, jo man te ir vairākas telpas, kurās es varu strādāt. Patlaban es esmu aizņēmis piecas istabas. Es varu strādāt pie viena darba, tad aizvērt durvis, aizslēgt un atgriezties pēc diviem mēnešiem, lai redzētu, vai es uz to raugos ar tām pašām acīm, vai arī tagad redzu kaut ko pavisam citu. Un vai man izdevies atrast risinājumu kādai konkrētai problēmai, ko es pats savā gleznā esmu radījis. Tāda pieeja mani ļoti apmierina. Ir mākslinieki, kas strādā ar asistentiem. Es strādāju ar dažādām darbnīcām ‒ vienkārši riņķoju pa tām.
Mihaels Boremanss. "Conehead". Audekls, eļļa / 36 x 30 cm / 2020 / Foto: Peter Cox / Courtesy Zeno X Gallery, Antwerp
Jūs visu darāt pats, bez asistentu palīdzības?
Man ir divi cilvēki, kas palīdz ar praktiskām lietām. Bet gleznojot es visu daru pats ‒ pat audekla gruntēšanu un otu tīrīšanu.
Vai jūs uzskatāt, ka varat transformēt savu enerģiju un novadīt to līdz skatītājam ar triepienu, ar fizisku pieskārienu audeklam?
Jā, absolūti. Tas pilnīgi noteikti ir tieši tā. Protams, tas ir tāds romantisks uzskats, kas īsti nesaskan ar konceptuālo pieeju, bet man liekas... Man šajos jautājumos ir visai hibrīdiska pieeja. Tā ir taisnība, ka glezniecībā jebkurš var izkopt pats savu rokrakstu vai stilu. Ne jau jebkurš, bet, ja kāds to vēlas, tas ir iespējams. Glezniecība vienmēr ir ļoti, ļoti personīga lieta.
Protams, man ir kolēģi, kas savas gleznas nerealizē paši savām rokām. Bet tā arī nav nekāda problēma, jo tas saskan ar viņu mākslas darba koncepta filozofiju. Mēs dzīvojam laikos, kad tiek akceptēti visdažādākās darba metodes, un tas ir labi. Glezniecība ir tikai medijs. Ir tādi mākslinieki, kuru darbus lieliski var realizēt citi cilvēki. Bet ne manus. Es esmu mēģinājis.
Glezniecība vienmēr ir ļoti, ļoti personīga lieta.
Kā glezniecība iekļaujas laikmetīgās mākslas rāmjos? Tā jau nezin cik reižu pasludināta par mirušu mākslas formu. Un lielajās prestižajās izstādēs nav visai plaši pārstāvēta.
Jā, es saprotu, ka mans darbs zināmās aprindās netiek pieņemts; to nevar pieskaitīt tam, kas šodien ir stilīgi ‒ un man liekas, ka tas ir tikai labi. Taču iemesls var būt arī tāds, ka šodien nerodas īpaši daudz interesantas glezniecības. Mani ne pārāk interesē mākslas pasaule un viss, kas tajā norisinās. Taču es neapšaubāmi uzskati sevi par mūsdienīgu gleznotāju. Es izmantoju senu mediju, taču tas ir tikai sūda medijs, nekas vairāk. Fotogrāfija arī kādudien būs senlaicīga māksla. Mūsdienu mediji noveco daudz ātrāk nekā vecmodīgie. Taču diskusijas par glezniecību nebeidzas, un tas ir vienkārši smieklīgi. Tas tāpēc, ka mūsdienās ir tik daudz sliktu gleznotāju.
Es neapšaubāmi uzskati sevi par mūsdienīgu gleznotāju. Es izmantoju senu mediju, taču tas ir tikai sūda medijs, nekas vairāk.
Es negribu būt “meinstrīms”, tāpēc tas viss mani pilnībā apmierina. Nav jau tā, ka māksliniekam šai lietā būtu liela teikšana. Tu esi tas, kas tu esi. Ja tu esi mākslinieks, tu jau nevari iepriekš izplānot, kāds mākslinieks tieši tu būsi. Man nekāda cita ceļa nekad nav bijis ‒ es esmu tas mākslinieks, kas es esmu, un man nekādas izvēles nav bijis. Tas vienkārši dabiski tā ir.
Jūs pievērsāties glezniecībai, kad jums jau bija kādi trīsdesmit gadi.
Trīsdesmit četri. Līdz tam es tikai zīmēju un mazliet darbojos grafikā.
Kas bija tas impulss, kas piesaistīja jūsu uzmanību glezniecībai?
Mani kādu dienu piemeklēja atklāsme. Es biju savā darbnīcā un ķēros pie kāda jauna darba, un... Notika kaut kas savāds. Es sapratu ‒ nē, tas nederēs. Man pēkšņi atausa gaisma: es gribu būt gleznotājs. Un tad es kādus četrus, piecus, sešus gadus gleznoju tikai sev, un tikai tad sāku kaut ko izstādīt. Es toreiz biju pasniedzējs, tā ka man bija zināmi ienākumi. Un kad es nolēmu, ka nu jau gleznoju tīri labi, aizgāju no pasniedzēja darba un mēģināju izdzīvot tikai no savas mākslas. Un tas man veiksmīgi arī izdevās.
Jūs nekad negleznojat uz balta audekla. Kāpēc? Vai jauns sākums jūs biedē?
Nē, balts audekls vienkārši ir neglīts. Tas ir pliki balts. Tas žilbina acis. Ja audekla virsmai piešķir kaut kādu krāsu, tas jau ir zināms sākuma punkts. Es mēģinu padarīt savus audeklus skaistus.
Pirms ķeros pie "īstās" gleznošanas, es uztaisu monohromu versiju. Dažas ir tik skaistas, ka man žēl gleznot pa virsu kaut ko citu. Tā nu man krājumā ir vesela rinda monohromu gleznu, uz kurām es nekad neko negleznošu. Un vecumdienās es sarīkošu veselu monohromo darbu izstādi. Lūk, cik es esmu daudzpusīgs (smejas). Man ir tāda sajūta, it kā manī sadzīvotu vairāki pilnīgi dažādi mākslinieki. Vienam, protams, ir vadošā loma, bet es cenšos nepamest novārtā arī tos citus vai pārējos skatpunktus mākslā. Jebkāda nostāja, pie kuras tu kā mākslinieks pieturies, ierobežo citas. Tā ir lieta, par kuru es reizēm mēdzu domāt.
Mani zīmējumi ir pilnīgi citādi, un tiem ir vairāk sakara ar kultūras idejām publiskajā telpā un tamlīdzīgām lietām. Turpretim gleznas ir daudz introspektīvākas un... vienkāršotākas vai minimālistiskākas? Es visu laiku arī flirtēju ar dažādām skulptūru iecerēm, tikai man nav laika tās realizēt.
Mihaels Boremanss. "Large Rocket". Audekls, eļļa / 300 x 190 cm / 2019 / Foto: Peter Cox /
Courtesy Zeno X Gallery, Antwerp
Savā ziņā jūsu konusi ir arī skulptūras.
Jā. Tie ir tik skaisti. Es tos turu te uz galda un priecājos par tiem. Man tie jāievieto citos mērogos, citos kontekstos. Tie ir eksperimenti, bet man jāmēģina.
Es esmu ļoti apmierināts ar saviem konusiem. Daži ir skaistāki par citiem, gluži tāpat, kā tas ir ar cilvēkiem. Varbūt es pamazām kļūstu plānprātīgs, un šie ir mani jaunie draugi (smejas).
Es esmu ļoti apmierināts ar saviem konusiem. Daži ir skaistāki par citiem, gluži tāpat, kā tas ir ar cilvēkiem.
Runājot par skaistumu ‒ jūsu mākslā ir spēcīga tā klātbūtne. Lai gan šis skaistums ir varbūt nedaudz dīvains, sirreāls, biedējošs... Ko jums pašam nozīmē skaistums?
Tas ir svarīgs, taču tas nav pats svarīgākais. Manās gleznās skaistuma elements ir svarīgs tādā ziņā, ka tam ir dažādas funkcijas. Viens no tiem ir piesaistīt darbam skatītāju.
Padarīt to viņam pievilcīgu. Skaistums nav mērķis, tas ir rīks, ar kuru pievērst skatītāja uzmanību. Neesmu drošs, vai tas man izdodas, taču tas ir tas, ko es mēģinu panākt. Tātad tā ir viena no funkcijām, ko pilda tas, ko mēs varētu saukt par skaistumu. Tā funkcija ir pavedināt.
Taču reizēm skaistums ir pašā krāsā. Man sagādā baudījumu tas skaistums, kas piemīt zināmam gleznošanas stilam un manierei, kādā krāsa tiek klāta uz audekla, kā var saskatīt triepienus un pentimento, un tā tālāk. Tas var būt ļoti skaisti. Taču tas ir skaistums, kas vairāk līdzinās dzejai, un tas ir patiess skaistums. Tieši to es gleznās vispār vērtēju visaugstāk – ja krāsa kļūst par dzeju. Es minēšu vienu piemēru ‒ ja es skatos uz Manē klusajām dabām, teiksim, ziediem vāzē, kas ir visai vulgāra glezniecības tēma (starp citu, pašam Manē arī bija savs viedoklis par šo jautājumu) ‒ tā ir tīra gleznieciska poēzija. Tā ir glezniecības definīcija ‒ kādai jābūt glezniecībai. Man tas liekas ārkārtīgi skaisti un ļoti pievilcīgi, taču tas nav tāds skaistums, ko es izmantotu, lai pavedinātu ‒ vienkārši skaistums, kas spēj aizkustināt.
Mihaels Boremanss. "Dodgy Bob". Audekls, eļļa / 60,2 x 44 cm / 2020 / Foto: Peter Cox / Courtesy Zeno X Gallery, Antwerp
Un tad vēl, iespējams, ir trešais skaistuma elements, ja mēs to vispār varam saukt par skaistumu. Un tā ir introspekcija. Es mēģinu glezniecībā būt introspektīvs, ietvert vizuālajā zināmu klusumu. Kaut ko tādu kā baznīcā; tā ir īpašība, kas piemīt ikonām. Citiem vārdiem, es cenšos radīt vizuālu tēlu, kas nav tikai tēls. Tēls, kas, protams, ir glezna, taču sniedz kaut ko vairāk nekā parasts attēls. Tādu, kas kaut ko izstaro, kam ir dvēsele ‒ kaut gan tas mūsdienās mākslā ir pilnīgi nepareizs vārds. Es gribu radīt tēlu, kas iekrīt acīs un neliek tevi mierā. Tādu efektu var panākt, ieliekot darbā kaut ko kaitinošu – vai arī skaistuma elementu. Vai abus.
Es mēģinu glezniecībā būt introspektīvs, ietvert vizuālajā zināmu klusumu. Kaut ko tādu kā baznīcā; tā ir īpašība, kas piemīt ikonām. Citiem vārdiem, es cenšos radīt vizuālu tēlu, kas nav tikai tēls.
Skaistums no mūsdienu skatpunkta arī var likties kaitinošs, un tas man šķiet ļoti interesanti. Jā, skaistums mākslas darbā ir sarežģīts lielums, un tas funkcionē dažādos veidos. Bet tas, protams, ir svarīgs.
Un tēls?
Tēls, tēma, darba konceptuālais aspekts ‒ tas arī ir svarīgi. Tas, kāpēc es gleznoju šo tēmu šādā manierē, šādā stilā un pasniedzu to šādā kontekstā. Man liekas, ka glezniecība ir konceptuāla kopš Marsela Dišāna laikiem. Ja vien jūs negleznojat vecmodīgas gleznas. Glezniecība jau daudz reižu pasludināta par mirušu, un liela daļa no glezniecības, kāda tā bija senāk, tiešām kļuvusi nebūtiska. Ja es gleznoju jūsu portretu, vairs nav būtiski izmantot tieši šo mediju. Tas ir novecojis. Glezniecība mūsdienās zaudējusi visas savas agrākās funkcijas, sākot no dokumentēšanas funkcijas, kāda tai bija senāk.
Tātad glezniecība tagad ir brīva. Mēs glezniecībā varam darīt visādas trakulības. Mēs varam izrīkoties kā Magrits, kurš bija ārkārtīgi konceptuāls gleznotājs, un Mans Rejs arī uzgleznoja dažas interesantas gleznas. Es domāju, ka šis medijs kļuvis daudz aizraujošāks tieši tāpēc, ka daļa no tā ir mirusi.
Glezniecība tagad ir brīva.
Jums ir dziļas saiknes ar mākslas vēsturi. Kas ir svarīgākais, ko jūs no tās esat mantojis? Jūs bieži piesaucat Velaskesu.
Es mēdzu daudz skatīties uz viņa darbiem, jo man viņa glezniecības maniere likās ārkārtīgi pievilcīga ‒ arī tehniski. Tā sader ar manu temperamentu, jo es nespēju strādāt ļoti lēni. Es gleznojot vienmēr stāvu kājās, un gleznoju samērā ātri. Ja jūs paskatāties uz kādu no manām gleznām, tas nav tā redzams, taču man jāglezno strauji un ļoti jākoncentrējas. Ja tu glezno ātri, tas piešķir darbam enerģiju. Ja tu glezno pārāk lēni, tad arī pasaule kļūst gausa.
Viens no maniem mīļākajiem gleznotājiem ir Žans Simeons Šardēns, rokoko gleznotājs. Viņa darbi bija diezgan romantiski, taču šodien tos vērtē ļoti augstu, jo tiem ir tāda kontemplatīva daba. Ja jūs man liktu izvēlēties vienu vienīgu darbu no visas glezniecības vēstures, es ņemtu kaut ko no Šardēna. Taču es nevaru strādāt viņa glezniecības manierē. Man ir cits temperaments, es nevaru statiski sēdēt ar brillēm uz deguna pie audekla. Es nevaru nosēdēt mierīgi. Kad strādāju, esmu ļoti enerģisks.
Vai gleznošanas fiziskums jums ir svarīgs?
Gleznošana ir ļoti fiziska nodarbe. Pat tad, ja glezna mēroga ziņā ir ļoti neliela, es gleznoju ar visu savu ķermeni. Tā tiešām ir. Es nemitīgi staigāju apkārt, pat tad, ja man jāstrādā pie galda. Tā ir tāda enerģija, un šī enerģija tiek ielikta gleznā.
Vai jūs vienmēr gleznojat uzvalkā? Tā runā.
Reizēm ‒ jā. Tā ir leģenda, bet vispār tāds nu es esmu.
Reizēm es apģērbjos sievietes drēbēs, lai redzētu, vai tas kaut kā iespaidos manu darbu.
Un iespaido?
Jā. Uz augstiem papēžiem grūti staigāt apkārt (smejas). Es labprāt uzvilktu policistes formas tērpu un paskatītos, kāda glezna man iznāktu tad (atkal smejas un piemetina: “Tas ir joks.”). Bet pāris reizes es to izmēģināju. Un vienreiz es mēģināju gleznot zaķa kostīmā.
Un?
Māksliniekam nekad nevajadzētu izvairīties no eksperimentiem. Taču diemžēl es savās gleznās nepamanīju īpašu atšķirību. Bet tas būtu aizraujoši.
Māksliniekam nekad nevajadzētu izvairīties no eksperimentiem.
Tas būtu pārāk vienkārši.
Baidos, ka tas neatstāj ne mazāko iespaidu.
Reizēm jūs aizklājat savu cilvēku figūru sejas. Vai jūs tās mēģināt padarīt anonīmākas?
Man ir vesels darbu cikls ar pilnīgi aizsegtām sejām. Es izmantoju kostīmus, kas nosedz visu ķermeni un ko kinoindustrijā izmanto, lai filmētu kustības uz zaļā ekrāna fona. Es īsti nezinu, kā tieši tas strādā, taču uzgāju pāris šādu kostīmu un nolēmu izmantot dažos darbos, jo ir interesanti gleznot pilnīgi anonīma cilvēka portretu.
Mihaels Boremanss. "The Angel". Audekls, eļļa / 300 x 200 cm / 2013 / Foto: Peter Cox / Courtesy Zeno X Gallery, Antwerp
Un kā ar “Eņģeli” (2013), šķiet, vienu no jūsu pazīstamākajām gleznām? Tā ir sieviete rozā kleitā, taču bez sejas. Pareizāk, viņas seju aizsedz melna “maska”, kas viņu padara pilnīgi neatpazīstamu.
Es pirmo uzgleznoju viņas seju.
Kāpēc?
Tas bija pilnīgi intuīcijas diktēts lēmums. Tas bija vēl baznīcas laikos, un es meklēju modeli. Man bija visai liela izmēra Disneja princeses kleita, tāpēc vajadzēja atrast garu modeli, kas man pozētu. Kaut kāda iemesla dēļ, kamēr viņa bija pie manis darbnīcā, man ienāca prātā, ka seju vajadzētu gleznot melnu. Tāpēc, ka viss bija rozā un balts, un es gribēju radīt tēlu. Modele bija mazliet androgīna ‒ ar īsiem matiem un mazliet vīrišķīgiem vaibstiem. Ar melnu seju viņa izskatās kā koncentrēts dzimuma un rases tēls. Koncentrēts un ietērpts skaistā rozā kleitā.
Jūs viņu gleznojāt baznīcā?
Jā, un tas bija maģisks brīdis, kad es viņu nofotografēju un aizkrāsoju viņas seju. Es biju... Tas bija patiesi labs brīdis. Reizēm tu kaut kādā mirklī saproti, ka notiek kaut kas labs.
Reizēm tu kaut kādā mirklī saproti, ka notiek kaut kas labs.
Vai jūs vēl joprojām izmantojat fotogrāfijas kā uzmetumus savām gleznām?
Vienmēr. Fotogrāfijas ir manas skices, mani uzmetumi. Pirms es ķeros pie kāda darba, top daudzi foto. Es izmēģinu dažādas krāsas, gaismas, pozas pirms atrodu pareizo variantu. Tā ir ļoti svarīga gleznas tapšanas procesa stadija. Un gleznošana ir pati pēdējā, bet, protams, svarīgākā daļa. Ja gleznai par pamatu ņem fotogrāfiju vai dažādas fotogrāfijas, tas vienmēr... vai nu izdodas, vai arī ne. Apmēram 50 procentu izredzes, ka izdosies interesanti. Ar to glezna atšķiras no fotogrāfijām, kuras pašas par sevi nav interesantas. Attēls jāpadara interesants gleznā.
Kad es uzņemu fotogrāfijas, es jau gleznoju ‒ es tajās redzu gleznas. Tāpēc paši uzņēmumi mēdz izskatīties visai dīvaini. Tie neizskatās ne pēc fotogrāfijām, ne pēc gleznām, un tajos nav nekā interesanta. Taču man tas ir labs instruments, kas palīdz gleznot. Tā nu tas manā gadījumā attīstījies, jo es gribu radīt oriģinālus tēlus. Iesākumā par pamatu saviem darbiem izvēlējos attēlus, ko atradu, kur nu gadījās. Pamata tēli nebija mani. Taču ar laiku man radās vēlēšanās radīt visus tēlus pašam.
Un kurā brīdī jūs saprotat, ka darbs ir “pabeigts”?
Es nezinu, kā tas notiek, bet es vienmēr zinu, kad darbs ir pabeigts. Man nekad nav ne mazāko šaubu, vai tas ir gatavs vai nav. Labi, ja pavisam godīgi, tad reizēm ir gan, taču lielākoties nav. Ja man ir šaubas par gleznu, par to, vai tā ir laba vai nē, pats fakts, ka es vispār šaubos, nozīmē, ka tā nav pietiekami laba. Man jābūt simtprocentīgi pārliecinātam, ka nevaru izdarīt labāk. Es iznīcinu daudz darbu, kas ir gandrīz labi... bet manās acīs nepietiekami labi. Es esmu ļoti stingrs, un es esmu ļoti izvēlīgs.
Ja man ir šaubas par gleznu, par to, vai tā ir laba vai nē, pats fakts, ka es vispār šaubos, nozīmē, ka tā nav pietiekami laba.
Jūs reiz teicāt, ka glezna var būt kā nazis acī. Vai jūs varētu paskaidrot, kā jūs to domājāt?
To sacīja kāds cits ‒ to par to nazi acī. Es esmu piemirsis šī cilvēka vārdu. Viņš bija slavens kurators 80. gados, un viņš man sacīja: “Man likās, ka jūs esat draņķīgs mākslinieks, bet tagad es redzu jūsu izstādi. Jūs esat ļoti labs mākslinieks. Jūsu darbs ir kā nazis acī.” Viņš bija ļoti konceptuāli orientēts, bet saskatīja mana darba patieso misiju.
Mihaels Boremanss. "Merry Missile". Koks, eļļa / 21,5 x 14,8 cm / 2020 / Foto: Peter Cox / Courtesy Zeno X Gallery, Antwerp
Pastāstiet par savām filmām ‒ es gan tās drīzāk sauktu par atdzīvinātām gleznām nekā par filmām.
Es esmu uzņēmis tikai dažas. Varbūt septiņas. Pēdējā laikā strādāju pie vienas filmas ar konusiem. Filmā konusi dejo - renesanses laika galma deju, ļoti skaistu. Taču man vajadzīga cita mūzika, renesanses mūzika neder. Es gribu sarakstīt mūziku pats.
Jūs bijāt grupas The Singing Painters dalībnieks.
Es no grupas aizgāju, bet man ir atrasts aizvietotājs. Man apnika, jo mēs bijām pārstājuši attīstīties. Taču viņi piesaistīja citus mūziķus, un tagad viņi spēlē vairāk džeza. Mēs spēlējām vairāk trokšņu roka un pankroka. Taču es tagad muzicēju viens un arī sadarbojoties ar citiem mūziķiem.
Vai mūzika jums nozīmē daudz?
Es spēlēju katru dienu. Kad man ir pārtraukums gleznošanas laikā, ļoti bieži pasniedzos pēc ģitāras. Visās manās darbnīcās ir mūzikas instrumenti. Tas šķiet ļoti nomierinoši. Man spēlēt ģitāru ir tas pats, kas citiem ‒ meditācija, jo es spēlēju tik slikti, ka nepieciešams absolūti koncentrēties, un tad mans prāts var atpūsties. Nespēju domāt ne par ko citu, kamēr spēlēju. Tiešām neesmu pats labākais ģitārists, bet man ļoti patīk spēlēt.
Jūs reiz izteicāties, ka māksliniekam labāk būt trūcīgam. Kāpēc?
Varbūt esmu mainījis domas. Man liekas, ir labi, ja ir nauda. Tas ir ļoti praktiski un ērti. Vismaz par to tad nav jāraizējas. Bet tā ir taisnība, ka jaunie mākslinieki... Jaunos māksliniekus var periodiski finansēt, bet ne strukturāli. Tāpēc, ka tādā gadījumā ‒ un tas jau pagātnē pierādījies ‒ iznākums ir vairāk mākslinieku un vairāk viduvēju darbu. Ja viņus nefinansē, ir mazāk mākslinieku un vairāk labu darbu. Māksliniekiem tas ir smagi, bet man tiešām liekas, ka tā ir taisnība.
Finansējot māksliniekus, jāizvēlas, kurus atbalstīt, jo daži ir pilnīgi spējīgi pelnīt naudu ar savu darbu, bet citi (piemēram, performanču mākslinieki un tamlīdzīgi) ‒ nē. Un šādiem māksliniekiem, protams, vajadzīgs atbalsts. Es domāju, ka māksliniekiem vajadzētu kaut ko līdzīgu arodbiedrībai, kā aktieriem, lai mēs varētu izdarīt spiedienu un valdībām sniegt mākslai pareizo atbalstu. Patlaban mēs esam katrs par sevi. Mēs neesam īpaši labi organizēti.
Titulbilde: Mihaels Boremanss. Foto: Alex Salinas
