Ir iespējams radīt neodabu
Una Meistere
Intervija ar Paulīnu Feodorofu, teātra režisori, mākslinieci un dabas aizstāvi no skoltsāmu tautas
Oktobrī mākslas pasauli pāršalca ziņa, ka sāmu mākslinieki Paulīna Feodorofa, Māreta Anna Sara un Anderss Sunna pārstāvēs savu dzimto Sāmzemi (Sápmi) 59. Venēcijas biennālē (2022), kuras ietvaros Ziemeļvalstu paviljons pārtaps par Sāmu paviljonu. Tas neapšaubāmi ir vēsturisks brīdis, jo šī būs pirmā reize, kad sāmu mākslinieki tiks ekskluzīvi pārstāvēti kādā Venēcijas biennāles mākslas izstādes nacionālajā paviljonā, kā arī pirmā reize, kad sāmi tiks atzīti par nāciju, piešķirot paviljonam šīs tautas vārdu. “Uzticot paviljona iekārtošanu Feodorofai, Sarai un Sunnam, Norvēģijas laikmetīgās mākslas centrs OCA Norway, kas atbildīgs par 2022. gada Ziemeļvalstu paviljonu, tiecas pievērst pasaules sabiedrības uzmanību šo sāmu mākslinieku izcilajam līmenim un viņu personīgās un kolektīvās vēstures starptautiskajam nozīmīgumam. Viņu māksla uzsver akūto situāciju, ar kādu daudzi sāmi un citas pirmiedzīvotāju tautas visā pasaulē šodien sastopas tādos aspektos kā pašnoteikšanās, mežu izciršana, zemes un ūdeņu pārvaldība, kā arī konkrēti sāmiem aktuālo cīņu par ziemeļbriežu ganāmpulku un zvejošanas tradīciju nosargāšanu, kas ir būtisks priekšnoteikums šīs tautas pastāvēšanai,” teikts presē izplatītajā paziņojumā.
Arterritory.com aicināja uz sarunu vienu no augstāk minētā mākslinieku trio ‒ Paulīnu Feodorofu, skoltsāmu teātra režisori, mākslinieci un dabas aizstāvi no Kevejervi (Keväjäuʹrr ‒ Inari sāmu val., Keväjärvi ‒ somu val.) Sāmzemes Somijas daļā un Suēnjelas (Suõʹnnjel ‒ skoltsāmu val., Prirečnij ‒ krievu val.) ‒ Krievijas daļā. Feodorofa iestājusies par sāmu ūdeņu un zemes tiesībām gan savā agrākajā lomā kā Sāmu padomes priekšsēdētāja, gan arī kā māksliniece, kura savā darbā apvieno dažādas zināšanu jomas vides aizsardzības, teātra un kino krustpunktos. 2018. gadā, savā starpdisciplīnu projektā “What Form(s) Can an Atonement Take” māksliniece izmantoja sāmu zemes kopšanas praksi, apvienojot vietējās tradicionālās zināšanas un mūsdienu zinātni, lai aizstāvētu un atveseļotu Neidenas upes (Näätämöjoki ‒ somu val., Njávdán ‒ sāmu val.) ūdeņus un apkārtnes zemi Sāmzemes Somijai piederošajā daļā.
Ziemeļvalstu paviljons Venēcijas biennālē. Foto: Åke E:son Lindman
Visnotaļ priecīgā ziņa, ka 2022. gada Venēcijas biennālē līdzšinējais Ziemeļvalstu paviljons būs pārdēvēts par Sāmu paviljonu, man atsauca atmiņā 2017. gada Venēcijas biennāli. Brazīliešu mākslinieks Ernesto Neto Kristīnes Maselas kuratores izstādes ietvaros toreiz veidoja instalāciju “Svētvieta.” Biennāles atklāšanas dienās viņš bija atvedis uz Venēciju arī hunikuinu tautas cilvēkus. Mākslas pasaule viņu smagi nokritizēja. Un tagad jums būs Sāmu paviljons. Vai pēc jūsu domām mākslas pasaule un cilvēce kopumā kopš tiem laikiem ir kaut ko mācījusies?
Nezinu, vai uz visiem laikiem, taču tā ir mainījusies. Manuprāt, vēl joprojām vērojama tendence stingri nošķirt dažāda veida krīzes, kas patlaban plosās pasaulē ‒ klimata krīzi, pandēmiju un tad vēl krīzi, kas saistīta ar to, ka cilvēkiem jāatstāj savas dzīves vietas, jo klimata krīzes un papildus aktīvisma dēļ viņi tur vairs nevar palikt. Taču tās visas ir kaut kādā mērā saistītas. Man liekas, ka tas, kā tā saucamā “vairākuma sabiedrība” jeb Rietumu sabiedrība raugās uz pirmiedzīvotāju pasauli un pirmiedzīvotāju māksliniekiem, tagad stipri mainās. Tā pārākuma apziņa, kas bija neatņemams un no paaudzes paaudzei tālāk nodots Rietumu kultūras elements, sākusi brukt. Teiksim, visur ‒ vienalga, vai tas būtu Venēcijas biennālē vai citā kontekstā, mākslinieki attēlo klimata pārmaiņas ‒ ar skulptūrām, gleznām un fotogrāfijām, kurās cilvēki slīkst vai palikuši bez dzeramā ūdens. Netiek piedāvāts nekāds risinājums, kā virzīties tālāk. Domāju, ka visā cilvēcē kopumā, dažādās pasaules daļās, cilvēki sākuši atgriezties pie savām tradīcijām. Viņi redz, ka pasaule sabrūk viņu acu priekšā. Mūsu sugas atmiņa ir tik īsa; tā sniedzas tikai mūsu pašu un vēl pāris iepriekšējo paaudžu mūža garumā. Mēs varam atsaukties uz savām vecmāmiņām vai vecvecvectētiņiem, bet lai spriestu par to, kas bijis pirms tam, jāķeras pie arhīviem un rakstītā vārda. Un tā ir tā sauktās “civilizētās pasaules” atmiņa. Šāda atcerēšanās veida, pierakstītās atmiņas pamatā, ir princips, ka viss ir kaut kas jauns un nebijis. Vienmēr ir kāds jauns prāts, kāds jauns izgudrojums, kas mūs izglābj; kāds jauns mākslinieks, kurš ierodas un mūs pārsteidz. Taču tagad, kad mums sāk izbeigties resursi, kas nodrošina šādu “jaunumu”, pat Rietumu civilizācija sāk zaudēt ticību kaut kādam jaunam izgudrojumam, kas atnāks un visu mainīs uz labo pusi. Cilvēki sāk atgriezties paši pie savām tradīcijām ‒ ko mana vecvecmāmiņa vai mamma teica par šāda veida situāciju?
Jūs piederat pie Baltijas kultūras un noteikti lieliski zināt, kas noticis nesenā pagātnē – cik liela daļa no starppaaudžu atmiņas izdzēsta un cik lielas pārmaiņas norisinājušās, kad cilvēki ar varu aizvesti no vietām, kur viņu ģimenes dzīvojušas paaudžu paaudzēs. Dažos gadījumos cilvēki pat vairs nezina, kas ir viņu tuvākie radinieki. Un šādā situācijā sirds dziļumos ir sajūta: labi, zinātne dara visu, ko spēj, bet man ir nepieciešama precīzāka informācija, kaut kas, ko es sajūtu kā patiesu, lai saprastu, kas notiek ‒ kāpēc mūsu pasaule sabrūk un kas man šai sakarā būtu jādara.
Pēc Otrā pasaules kara, ja mēs paraugāmies Rietumu vai Eiropas kontekstā, tik daudz atbilžu meklēts tieši zinātnē. Un gandrīz vai šķiet, ka to telpu, kurā mājo kolektīvās atmiņas un ar to saistītās mācības ‒ un tradicionālajā kultūrā šī telpa bijusi ģimene – tagad pilnīgi pārņēmusi māksla. Vēl vairāk, arī telpa, kas ir intuīcijas un svētuma jūtu mājoklis, tagad rezervēta mākslai. Apzinoties to visu, es saprotu, kāpēc pēc Otrā pasaules kara tik liela Eiropas mākslas daļa pievērsusies nihilismam, tik daudzu miljonu dzīvību zaudējumam un bezdvēseliskuma vai sastinguma sajūtām ‒ sauciet to, kā gribat. Un to mēs Rietumu jeb Eiropas mākslā esam attēlojuši jau tik daudzus gadu desmitus.
Tagad, kad mēs esam nonākuši šīs izmiršanas situācijas priekšā, Rietumu pasaule vēršas pie pirmiedzīvotāju tautām un lūdz: “Vai jūs nevarētu mums pateikt, kas jādara, lai šī bojāeja nenotiktu?”
Tagad runa vairs nav tikai par nācijvalstu krīzi. Problēma pienākusi vēl tuvāk, skarot ģimenes un indivīdus. Ja tu redzi, ka tava pasaule sabrūk, ne jau nihilisms būs tas, kas tev palīdzēs izdzīvot. Nihilisms piedāvā tādu pašu atkarību kā alkohols vai medikamenti. Nepieciešams kaut kas tāds, kas liek tev palikt kustībā, turpināt darboties – kaut kas tāds, kas tevi neparalizē un kas nerada tevī vēlēšanos vienkārši padarīt sev galu vai pazust. Un tad tu mēģini atgriezties pie savām tradīcijām. Rodas iespaids, ka Rietumi virzās atpakaļ pie šī kopīgā vecvecāku arhīva, un tas ir visu pirmiedzīvotāju tautu kopums ‒ cilvēki, kuri vēl atceras, kāda ir mežu un upju loma visā šajā drausmīgajā haosā, un ko mums vajadzētu darīt, lai atjaunotu savu zaudēto saikni ar Dabu. Man ir sajūta, ka šī paradigmu maiņa notikusi nupat, pēdējā gada vai pāris gadu laikā, jo, runājot par mākslas darbiem, kas tapa sadarbībā ar Brazīlijas māksliniekiem 2017. gada Venēcijas biennālē, vēl joprojām valdīja tāda attieksme, ka klimata krīze ir lieta, kas skar tikai viņus. Apmēram tādā garā: “Jūs zaudējat savus džungļus vai jūs zaudējat savu dzīves telpu. Jā, tas ir tik skumji, bet dziļākajā būtībā tā tomēr ir jūsu vājuma zīme. Jūs nav skārusi kultūras evolūcija, un mēs jūtam jums līdzi. Bet mēs gan šeit esam drošībā.” Taču nedaudzu pēdējo gadu laikā šī attieksme mainījusies. Šī mānīgā drošības sajūta pamazām sabrūk. Pirmās brīdinājuma zīmes nāca no Grenlandes apgabaliem, ko apdzīvo inuīti. Viņi sacīja: skatieties, ledus kūst, un mēs slīkstam. Bija pilnīgi skaidrs, ka nodarītais kaitējums nepaliks lokalizēts kaut kādā vienā planētas daļā, bet Rietumu civilizācija to nesaprata. Rietumu civilizācija nesaprata arī to, ka planētas dabas resursi pieder visai cilvēcei ‒ uz to nav tiesības tikai viņiem vien. Inuītu brīdinājums tika ignorēts, un naudu, ko varēja iztērēt, lai atjaunotu viņu dzīves telpu, izmantoja, lai organizētu dažādus “zaļo pīlīšu pūšanas” (greenwashing) pasākumus ‒ dažādas konferences un produktu pārdošanas iespējas. To neizmantoja, lai apturētu draudus, kas tuvojās visai cilvēcei. Un tagad, kad mēs esam nonākuši šīs izmiršanas situācijas priekšā, Rietumu pasaule vēršas pie pirmiedzīvotāju tautām un lūdz: “Vai jūs nevarētu mums pateikt, kas jādara, lai šī bojāeja nenotiktu?”
Vai jūs nevarētu īsumā noraksturot topošā Sāmu paviljona konceptu? Visi pārstāvētie mākslinieki nāk katrs no cita Sāmzemes apgabala. Kā jūs sadarbojaties?
Man liekas, šajā gadījumā pirmo reizi noticis tā, ka Katja Garsija-Antona (Katya García-Antón) [OCA Norway direktore, Ziemeļvalstu paviljona galvenā komisāre ‒ Red.] veltījusi vairākus gadus pārdomām par šo ideju un par pareizo kontekstu, ņemot vērā klimata pārmaiņu ietekmi un visā pasaulē skanošo aicinājumu uz dekolonizāciju, tāpēc mēs tur neesam nonākuši formāla ķeksīša dēļ vai vienkārši kā katrs savas mākslas pārstāvji. Protams, māksla ir mūsu metodoloģija, taču vienlaikus Katja Garsija-Antona radījusi īpašu vidi, kas iever epistemoloģiju ‒ katram no mums bijusi iespēja uzaicināt un komunicēt ar vecākajiem vai cilvēkiem, kuri pārstāv vecāko paaudzi. Piemēram, Anderss Sunna izvēlējies sadarboties ar kādu sāmu juristu, jo viņa darba pamatā ir jau 50 gadus ilgstošā cīņa ar Zviedrijas valdību, kurā iesaistīta viņa paša ģimene. “Cīņa” nav īstais vārds; patiesībā tā ir kauja, tas ir karš. Šiem cilvēkiem atņemtas elementārās tiesības uz zemes īpašumu un uz drošu un veselīgu dzīvi.
Projekts "CO2lonialNATION"/ Giron Sámi Teáhter. Režisore Paulīna Feodorofa. Sienas gleznojuma autors: Anders Sunna. Foto: Ilkka Volanen, 2017
Un Māreta Anna Sara, kuras saknes ir cieši saistītas ar briežkopību (visa viņas ģimene strādā ar ziemeļbriežu ganāmpulkiem), izvēlējusies strādāt kopā ar Kārenu E.M. Utsi (Káren E.M.Utsi), kopienas vecāko, kura ir viņas vectēva māsa. Utsi droši vien īpaši neseko Venēcijas biennāles jaunumiem, taču viņa zina pilnīgi visu, ko iespējams zināt par kaulu vai ādas izmantošanu, tāpat arī par pašiem ziemeļbriežiem. Viņa arī zina, kas ir un kas nav pieņemama prakse, strādājot ar ziemeļbriežu ganāmpulku.
Es pati sadarbojos ar ievērojamo zinātnieci Astu M. Balto (Asta M. Balto). Mēs abas bieži sarunājamies par to, kā būt īstam cilvēkam.
Neskaitot šos cilvēkus, vēl darbā iesaistīta līdzkuratoru grupa, kurā darbojas sāmu pētniece Līsa Ravna Finboga (Liisa-Rávná Finbog), kuras uzmanības centrā ir māksla, un sāmu dabas aizstāvis Beaska Nīlass (Beaska Niillas), jauns cilvēks, kurš jau zēna gados nolēma, ka nekad nevalkās citas drēbes kā vienīgi tradicionālo sāmu apģērbu. Viņš ir zvejnieks, mednieks un aktīvists, kurš velta savu dzīvi tam, lai palīdzētu sāmu kopienām uzplaukt un turpināt savu tradicionālo dzīvesveidu. Katja Garsija-Antona arī parūpējusies par to, lai Norvēģijas Laikmetīgās mākslas birojā būtu pārstāvēti arī sāmi un iesaistījusi daudzus un dažādus meža ļaudis, kuri uzņem filmas par savu dzīvi.
Mākslas konteksts vēl joprojām dod mums iespēju kaut ko pasacīt un tikt sadzirdētiem.
Ar visu šo fantastisko darbu Katja Garsija-Antona veido pilnīgi jaunu vidi ‒ ne jau tikai fizisko vidi, proti, pašu Sāmu paviljonu, bet arī garīgo vidi, kurā neviens no mums nav vientuļš. Mums ir dota iespēja radīt pašiem savu telpu ‒ ne tikai pastāstīt katram savu personīgo stāstu vai kolektīvo vēsturi, bet arī pastāvīgi uzturēt dialogu, gan ar anašinābe sabiedrību [Anishinaabe, kulturāli radniecīga pirmiedzīvotāju tautu grupa, kas dzīvo vairākos tagadējās Kanādas un ASV reģionos ‒ Red.], gan arī ar Austrālijas aborigēnu ciltīm. 22. Sidnejas biennāle šogad sapulcinājusi veselu pirmiedzīvotāju mākslinieku tīklu no visdažādākajām tautām, un mēs cenšamies šo platformu izmantot, lai pavairotu un pastiprinātu ne tikai to, ko mēs darām, bet arī to, kā mēs to darām. Būtu tik vienkārši pateikt, ka pašreizējā situācijā, arī no pirmiedzīvotāju skatpunkta, tu esi nolēmusi nepiedalīties ‒ turpmāk vairs nekomunicēt ar Rietumiem. Es pati pagaidām vēl neesmu atradusi atbildi uz jautājumu, kāpēc es esmu nolēmusi nepārtraukt šo saziņu, kāpēc es vēl joprojām izvēlos iesaistīties. Tas ir sarežģīts jautājums, taču tas ir saistīts ar faktu, ka tieši tas, par ko daudzi runājuši jau gadiem ilgi ‒ ka brīva pārvietošanās būs retums un greznība, kas pieejama tikai nedaudziem ‒, šodien kļūst par realitāti. Mākslas konteksts vēl joprojām dod mums iespēju kaut ko pasacīt un tikt sadzirdētiem. Šāda mobilitāte un šādi saziņas kanāli, kas sniedzas pāri okeāniem, ir tikai nelielas cilvēku grupas rīcībā. Mēs varam sarunāties ar visdažādākajiem pirmiedzīvotāju tautu māksliniekiem, mākslinieku grupām, kuratoriem un zemes aprūpētājiem. Man nav atbilžu uz visiem jautājumiem, taču es kaut kā sajutu, ka ir svarīgi neatraidīt šo iespēju un nedistancēties no šī procesa. Nezinu, kāpēc.
Tas bija garš paskaidrojums, taču tāds ir šis koncepts, kura realizēšanai mums visiem trim ir dota katram sava mākslinieciskā brīvība un katram sava autonomija paviljona telpas robežās. Taču tajā pašā laikā mēs savā starpā esam dziļi iesaistīti dialogā, jo mēs bijām pazīstami arī pirms šī projekta. Mēs zinām cits par cita personīgajām cīņām.
Projekts "CO2lonialNATION"/ Giron Sámi Teáhter. Režisore Paulīna Feodorofa. Aktieri: Sarakka Gaup, Elina Israelsson, Mio Negga. Foto: Ilkka Volanen, 2017
Jūs reiz sacījāt, ka apzīmējumi “pirmās nācijas” un “pirmiedzīvotāju tautas” nozīmē, ka noteiktai cilvēku grupai ir kaut kādas īpašas, ļoti specifiskas zināšanas par vienu konkrētu zemes reģionu. Tās ir zināšanas, kas iegūtas, ļoti ilgu laiku dzīvojot uz šīs zemes un uzturot dialogu ar šo zemi. kā jūs raksturotu sāmu attiecības ar savu zemi? Vai sāmi vēl joprojām glabā šīs zināšanas, vai arī tās jau ir zudušas?
Es pati nāku no atzara, kas dzīvo Kolas pussalā, un gandrīz visu savu zemi mēs zaudējām niķeļa raktuvju dēļ. Mūs ne tikai padzina no mūsu zemes, bet skābais lietus tagad tur burtiski izšķīdinājis pat akmeni. Tas viss ir nodarījis milzīgu ļaunumu mūsu zemēm. Ne jau tikai krievu pusē, bet arī norvēģu Hjirkenēses piekrastē, kur arī ir daudz raktuvju. Tās ir mūsu tradicionālās zemes, un visa mana dzīve būtībā pagājusi, pūloties izdzīvot pēc šiem milzīgajiem zaudējumiem, ko cieta mani vecvecāki. Un tie vēl joprojām iespaido visu mūsu sabiedrību. Mēs zaudējām savu zemi, savus īpašumus un savus ziemeļbriežus, un mēs esam zaudējuši tik daudz cilvēku. Mūsu sabiedrībā vēl joprojām reizēm dzimst bērni, taču valoda jau ir daļēji zudusi. Tātad vesels zaudējumu saraksts. Savā ziņā jau tas ir brīnums, ka daži no mums vēl eksistē, runā šajā valodā un turpina tradicionālo dzīvesveidu. Tas ir brīnums, ka daži no mums vēl joprojām funkcionē.
Es nāku no atzara, kas dzīvo Kolas pussalā, un gandrīz visu savu zemi mēs zaudējām niķeļa raktuvju dēļ. Mūs ne tikai padzina no mūsu zemes, bet skābais lietus tagad tur burtiski izšķīdinājis pat akmeni.
Lai gan šāds liktenis nav piemeklējis visas sāmu kopienas, es jūtu, ka mēs esam tāds kā brīdinājums vai zīme no nākotnes, kas atgādina, ka tā var notikt arī ar pārējām kopienām un ar citiem. Tāpēc nepieļaujiet, ka ar jums notiek tāpat un uzklausiet mūs ‒ īpaši šobrīd, šajā sacensībā par to, kam tiks pēdējās metāla atradnes vai pēdējais palikušais tīrais ūdens, tīrais gaiss un dzīves telpa. Tas nozīmē, ka neviena sāmu kopiena nedzīvo tik nomaļi, lai būtu drošībā, lai gan pastāv vēl arī tādas sāmu kopienas, kuras runā savā valodā, kurās dzimst daudz bērnu, kurām ir tīri ūdeņi un spēja turpināt savu briežkopju dzīvesveidu. Apdraudēta ir jebkura sāmu kopiena, taču te nav runa par eksistenciāliem draudiem no sabiedrības iekšpuses. Draudi nāk no ārpuses.
Paulīna Feodorofa Neidenas upē Somijas ziemeļos, īstenojot projektu, kura mērķis bija panākt, lai upes laši atgriežas savā dabiskajā vidē. Foto: Stina Aletta Aikio
Somijas arktiskajos apgabalos jūs vadījāt projektu, kura mērķis bija panākt, ka Neidenas upes laši atgriežas savā dabiskajā vidē, un tādējādi uzskatāmi parādījāt, ka ekoloģijas jautājumos pastāv sadarbības iespēja starp pirmiedzīvotāju zināšanām un Rietumu zinātni. Kas, jūsuprāt, ir šī projekta lielākais sasniegums un ko jūs pati mācījāties no šī darba?
Viens no lielākajiem sasniegumiem ir tāds, ka šoruden apstiprinājies ‒ aptuveni 130 jaunās nārstošanas vietas, ko mēs upē radījām četru kilometru garumā, veiksmīgi iedzīvojušās. Foreles tās ir pieņēmušas, un upē tagad atkal veiksmīgi norisinās nārstošana. Tas nozīmē, ka izdevies atgūt, izraut no iznīcības dzīvotni, kas jau bijusi izpostīta. Lielākā mācība ir tāda, ka pierādījies neodabas jēdziens. Tas nozīmē, ka, ja mēs kaut ko atjaunojam, tas tik un tā nebūs tieši tāds kā pirms bojāejas. Tas ir kaut kas jauns, proti, neodaba. Un šī neodaba radīta, kā jau jūs teicāt, apvienojot zinātni un tradicionālās zināšanas. Tur tiek realizēta augstākā līmeņa zinātne, un tā savās atziņās ir visai tuva tam, ko saka tradicionālo zināšanu nesēji. Būtībā šīs divas jomas viena otru apstiprina. Tās neatrodas konfliktā, tās aizpilda viena otras robus. Un tas apstiprina, ka, ja cilvēki, kas nodarbojas ar vistīrāko dabaszinātni, pieņem vistīrākās tradicionālās zināšanas kā kaut ko līdzvērtīgu ‒ ja norisinās līdzvērtīga sadarbība un līdzvērtīgs dialogs ‒, tad šīs divas jomas var lieliski sadarboties.
Ja mēs kaut ko atjaunojam, tas tik un tā nebūs tieši tāds kā pirms bojāejas. Tas ir kaut kas jauns, proti, neodaba.
Un no tā izriet vēl viena liela mācība ‒ ka iespējama izķepurošanās no visdziļākajiem sūdiem. Var atgūties pat no ļoti liela kaitējuma, kas nodarīts ‒ ne jau tikai vienam cilvēkam, bet veselai kopienai un arī zemei. Un šie kaitējuma līmeņi visi ir savā starpā saistīti. Ja tevī kaut kas ir smagi izpostīts, tā jau nekad nav tikai tava personīgā nasta. Tas vienmēr ir saistīts arī ar tavu apkārtni, visu tavu ģimeni un tavu zemi. Un ir iespējams no tā radīt neodabu. Ir iespējams radīt neodabu tavā ģimenē, un ir iespējams to radīt sevī pašā. Tās ir saistības uz visu mūžu ‒ sākt labot to, kas ir sabojāts, un tas ir smags un lēns darbs, taču tā ir lieta, kas jādara. Jo šie postījumi jau nepazudīs paši no sevis. Tu nevari no tā atbrīvoties ar sapņošanu vai ar terapiju. Neradīsies tāds izgudrojums, kas ļaus vienkārši salabot dabu. Un neradīsies laika mašīna, kas mums ļaus atgriezties 1930. gadā, lai mēs varētu šoreiz visu izdarīt pilnīgi citādi. Un tāpēc šāds individuāls un kolektīvs darbs ir jādara, un tas ir paveicams.
Ja cilvēki, kas nodarbojas ar vistīrāko dabaszinātni, pieņem vistīrākās tradicionālās zināšanas kā kaut ko līdzvērtīgu ‒ ja norisinās līdzvērtīga sadarbība un līdzvērtīgs dialogs ‒, tad šīs divas jomas var lieliski sadarboties.
Protams, kad runa ir par militārajiem kodolatkritumiem, un arī tas pieder pie mana mantojuma un pie citu mantojuma tik daudzās postpadomju zonās, šādi apvidi vienkārši jāliek mierā. Šīm vietām jāatpūšas, jāatgūstas. Varbūt paies tūkstoš gadi, bet ar laiku akmens izaugs no jauna. Un pēc ļoti ilga laika arī visas šīs indes nosēdīsies. Taču katrs šāds postījumu piemērs ir jāaplūko un jāizpēta individuāli, un reizēm tiešām labākās zāles pret tādām lietām ir likt mierā. Taču mēs savas vides labā varam paveikt tik daudz.
Vai tas nozīmē, ka jebkuram zemes nostūrim piemīt spēja atjaunoties un vienīgais jautājums ir ‒ cik daudz laika tas prasīs?
Jā.
Runājot par šo dialogu starp pirmiedzīvotāju zināšanām un Rietumu zinātni ‒ patlaban daudzi domā, ka tas ir vienīgais risinājums, kas ļautu mums, cilvēkiem, nākotnē izdzīvot. Vai jūs piekrītat?
Jā, es no sirds piekrītu, jo, kad mēs sākām skaldīt atomus (un ir daudz tādu postījumu, kas nav ar neapbruņotu aci ieraugāmi), tradicionālajām zināšanām uz to nebija atbildes. Jo pie šīm gadu tūkstošiem krātajām zināšanām nepieder prasme skaldīt atomus. Mēs to nekad agrāk neesam darījuši. Tieši zinātnieki, kas ar tādām lietām nodarbojušies, vislabāk zina, kas īsti tur noticis. Tāpēc šāda sadarbība ir nepieciešama. Jūs jau varbūt zināt, ka es daudz sadarbojos ar Snowchange Cooperative [tas ir zinātnieku tīkls un zinātniska organizācija, kas nodarbojas ar pirmiedzīvotāju kultūru tradicionālo dzīvesveidu un zināšanu dokumentēšanu un saglabāšanu ‒ pirmkārt, jau konkrēti Ziemeļu polārajos apgabalos, bet arī visur citur pasaulē ‒ Red.], īpaši ar Tero Mustonenu. Nav nekāds noslēpums, ka mākslas pasaulē ir daudz draņķīgas mākslas un daudz labas mākslas, tieši tāpat, kā ir gan daudz ne sevišķi labas zinātnes un arī daudz izcili labas zinātnes. Tieši tas pats jau attiecas arī uz tradicionālo zināšanu nesējiem. Un runa nav par prestižu, bet gan par to, kurš īsti spēj atrisināt problēmas.
Nav nekāds noslēpums, ka mākslas pasaulē ir daudz draņķīgas mākslas un daudz labas mākslas, tieši tāpat, kā ir gan daudz ne sevišķi labas zinātnes un arī daudz izcili labas zinātnes.
Attiecībā uz sadarbību, kas norisinājusies manā dzimtajā vidē, tieši Snowchange Cooperative izdevies piesaistīt zinātniekus, kuri ir spējīgi meklēt risinājumu konkrētajai problēmai. Laimīgā kārtā mūsu kopienā vēl ir cilvēki, kuri spējīgi veidot dialogu ar šo specifisko vidi un kuri glabā plašu visdažādāko zināšanu klāstu. Es domāju, ka zinātnieki spēj ielūkoties “neredzamās” lietās, bet tradicionālās zināšanas, kuras, diemžēl, dažviet jau ir iznīkušas, spēj nepastarpināti komunicēt ar zemi. Šie cilvēki, piemēram, spēj uztvert konkrētās vietas gribu vai to, kā mums būtu jāveic viens vai otrs uzdevums. Es domāju, ka dialogs starp zinātni un tradicionālo zināšanu glabātājiem ir vienīgais veids, kā vispār iespējams veidot šādu postījumu likvidēšanas procesu. Tas ir vienīgais risinājums, vienīgais ceļš, kas ved uz priekšu.
Vai jums pašai vēl piemīt šī spēja lasīt dabas zīmes? Es zinu, ka jūsu tēvs Vladimirs Feodorofs, vēl joprojām strādā ar ziemeļbriežiem un piekopj tradicionālo lašu zvejošanu.
Man nebija telpas, kur turpināt briežkopības tradīciju. Man ir pašai sava briežkopja zīme, un mums vēl joprojām ir sava tradicionālā zvejas būda. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka es no tā visa esmu mazliet attālinājusies. Es ceļoju pa pasauli un strādāju mākslā nevis turpinu tradicionālo dzīvesveidu. Tas ir pavisam citādi. Manas prasmes ir pilnīgi citādas nekā manam tēvam, kurš ir ziemeļbriežu audzētājs, mednieks un zvejnieks. Taču es domāju, ka jūtīgums attiecībā uz dabas ieraudzīšanu un kontaktēšanos ar dabu nav saistīts ar konkrētu kultūru. Tas piemīt jums, un tas piemīt man. Jautājums tikai ‒ kādā mērā mēs to apzināmies. Teiksim, cik precīzi jūs protat nolasīt laika apstākļu maiņas zīmes, cik prasmīgi jūs rīkojaties ar dzīvniekiem, un tā tālāk. Viens var būt mednieks, otrs palīdz dzīvniekiem, bet trešais spēj palīdzēt sabiedrībai, palīdzot cilvēkiem. Mums katram ir cita loma. Es, teiksim, pilnīgi nespēju orientēties dabā. Es vienmēr apmaldos, un mans tēvs to nekad nav spējis saprast. Nu kā tas iespējams, ka tu visur apmaldies? Ja es nonāku lielā ēkā, es apmaldos arī tur. Tā nav tikai manas atsvešināšanās zīme, bet arī zīme, ka manas smadzenes vienkārši strādā citādi. Mans tēvs spēj paturēt acīs visu lielo ainavu un atrast tajā ceļu. Es apmaldos sīkās detaļās.
Man arī liekas, ka tā strādā daba ‒ tā dod tev tādas iemaņas, kādas nepieciešamas. Un mana mūža laikā manai sabiedrībai un tās zemei bijuši nepieciešami aizstāvji. Daba man devusi prasmes, kas ļauj ceļot pa pasauli, runāt daudzās valodās un pēc tam atgriezties un palīdzēt atrast atbildes. Bet es neesmu tā, kas dod šīs zināšanas. Es esmu tā, kas savieno. Un arī tā ir tradicionāla prasme. Tradicionālās prasmes nav tikai spēja nolasīt upi vai paredzēt, ka pēc divām nedēļām būs liela vētra. Man liekas, ka notiek arī zināmas nobīdes laikā. Teiksim, es nāku no briežkopju un mednieku ģimenes. Taču es pati nespēju nogalināt dzīvnieku. Ilgu laiku man likās, ka tas norāda uz kaut ko, kas manī ir sabojāts. Taču tagad es esmu nonākusi pie atziņas, ka bija laiks, kad mums nebija citas izejas kā nogalināt, ja mēs gribējām izdzīvot. Toties tagad vairāk nepieciešamas zināšanas par to, kā noturēt kaut ko pie dzīvības.
Bija laiks, kad mums nebija citas izejas kā nogalināt, ja mēs gribējām izdzīvot. Toties tagad vairāk nepieciešamas zināšanas par to, kā noturēt kaut ko pie dzīvības.
Grāmatā “Cerību arhipelāgs”, kurā izstāstīta jūsu un arī vairāku citu kopienu vēsture, citēts jūsu izteikums, ka jūs visu mūžu esat mācīta domāt par sevi un savu tautu kā savā ziņā sabojātu. Bērnībā jums ik uz soļa bija jāsastopas ar nāvi ‒ jūsu māte un tēvs abi bija retas ģenētiskas slimības ‒ neketotiskās hipoglikēmijas ‒ recesīvā gēna nesēji. Tā rezultātā četri no jūsu brāļiem un māsām nomira. Un jums pat pateica, ka jūsu smadzenēs esot mazāk nervu šūnu nekā somiem. Jūsu dzīves agrīno gadu atslēgas vārds bija “iznīcība”. Kā bija uzaugt ar šādu ēnu virs jūsu galvas? Ko šī smagā mācība jums pastāstījusi par dzīvi, cilvēkiem un pasauli, kurā mēs dzīvojam?
Atbilde uz to ir ‒ tas bija diezgan liels stress. Nav jauki just, ka pret tevi izturas kā pret tādu zombiju, un visi tev stāsta, ka tu drīz mirsi. Apžēliņ, es taču biju tikai mazs bērns! Veselīgās sabiedrībās bērniem uzaugot sola, ka viņiem priekšā ir lieliska dzīve ‒ ka viņi nodzīvos līdz sirmam vecumam un ka viņiem pašiem būs bērni. Manā gadījumā tas, ko es dzirdēju, bija: tu drīz mirsi, un tev pašai bērnu nekad nebūs.
Nav jauki just, ka pret tevi izturas kā pret tādu zombiju, un visi tev stāsta, ka tu drīz mirsi.
Vecāki pirms manis zaudēja trīs bērnus; viņi nomira uzreiz pēc piedzimšanas. Mans jaunākais brālis nomira septiņu gadu vecumā. Māte rūpējās par viņu un par mums ar vecāko māsu, un mēs abas arī iemācījāmies viņu apkopt. Viņš nomira mājās. Kad tu esi bērns un tev kāds saka, ka tu drīz mirsi, un mājās valda šī atmosfēra, kāda nu var valdīt, ja mirst mazs zēns ‒ nu saprotams, tas nozīmē, ka tieši tas pats notiks arī ar tevi. Man vajadzēja vairākus gadu desmitus, lai es saprastu, ka es esmu vesela. Es nemirstu. Un vēlāk, kad es aizgāju uz ģenētiskajiem testiem, izrādījās, ka mani gēni ir absolūti veselīgi. Man itin nekas nekaiš. Taču no šādas indoktrinācijas ir ļoti grūti atbrīvoties. Kā atrast savu pašvērtības sajūtu? Un tas nav nekādā metaforiskā izpratnē, tas ir ļoti konkrēti. Runa nav tikai par gēniem. Mēs dzīvojam hierarhiskā pasaulē, kurā zināmas cilvēku grupas tiek uztvertas kā cilvēces pabiras. Ja viena šāda grupa izmirst, tas nav nekas īpašs. Šo cilvēku vietu ieņems jaunas masas. Tādā hierarhijā šāda kultūras grupa kā mūsējā tiek uzlūkota kā aizvietojama ķermeņu masa. Visiem nospļauties, ja es pazudīšu ar visu savu kultūras mantojumu. Pavisam cita situācija, kad vesela nācija birdina asaras par to, ka karalienes mazdēls pārceļas uz Ameriku. Cik traģiski [sarkastiski]... Vai lūdz Dievu, lai karaliene Elizabete nodzīvo vēl simts gadu. Liekas, ka dažas ģimenes ir kaut kas ļoti vērtīgs, bet citas pat neuzskata par īstām ģimenēm. Par kaut kādām pabirām.
Mēs dzīvojam hierarhiskā pasaulē, kurā zināmas cilvēku grupas tiek uztvertas kā cilvēces pabiras. Ja viena šāda grupa izmirst, tas nav nekas īpašs. Šo cilvēku vietu ieņems jaunas masas.
Runājot par vārdu “iznīcība” ‒ savā ziņā visa cilvēce šobrīd dodas tieši tādā virzienā. Vai jums liekas, ka ir jau par vēlu mainīt kursu, vai varbūt mums tomēr vēl ir mazliet laika?
Domāju, ka zaudējumi būs lieli. Zināmām sugām, reģioniem vai ekosistēmām ir jau par vēlu. Taču dzīvībai kā tādai nav par vēlu, un mums vajadzētu veltīt visu savu enerģiju, visu savu uzmanību tam, lai sāktu labot nodarīto ļaunumu. Un sākt arī gatavoties garīgajam darbam, kas būs nepieciešams. Jā, ir sāpīgi zaudēt kaut ko labi pazīstamu. Sāpīgi, ka mēs varam zaudēt, piemēram, ziemu. Man kā cilvēkam, kurš nācis no arktiskās kultūras, tas ir īpaši sāpīgi. Varbūt mēs pat zaudēsim savus ziemeļbriežus. Taču mēs nedrīkstam pieļaut, ka raizes par to mūs paralizē. Taču mums ir atļauts par to sērot, nožēlot un pat dusmoties. Taču mēs nedrīkstam pieļaut, ka tas mūs tā paralizē vai noved līdz tādai depresijai, ka mēs vispār neko nespējam paveikt. Šoks, arī kolektīvā depresija, ko rada tik lieli zaudējumi, liek dažiem cilvēkiem izturēties visai neveselīgi. Mēs varam vērot eskeipisma vai agresijas pazīmes ‒ sak, mēs vienkārši ieņemsim kāda cita vietu vai kaut kā tamlīdzīgi.
Es domāju, ka tuvākajos gados pats smagākais kolektīvais un individuālais pārbaudījums būs nezaudēt skaidru saprātu, piedzīvojot visus šos zaudējumus. Kā strādāt un uzvesties saprātīgi, neizraisot vēl lielāku postu un nekļūstot par pilnīga haosa katalizatoriem? Kā būt atbildīgiem pieaugušajiem, kuri gādā arī par citiem, ne tikai paši par sevi un saviem tuvākajiem? Es piederu pie cilvēku grupas, kura padzīta no savas zemes ar spēku. Un es zinu, ka aiziešanai no savas zemes vienmēr jāpaliek pašai pēdējai iespējai. Ja tu aizej no savas zemes, tu pamet arī savas iztikšanas un izdzīvošanas iespējas. Tu nonāc tik daudzu nezināmo lielumu varā, citu cilvēku rokās. Tāpēc paliec mājās un mēģini padarīt šīs mājas tik apdzīvojamas, cik vien iespējams.
Tuvākajos gados pats smagākais kolektīvais un individuālais pārbaudījums būs nezaudēt skaidru saprātu, piedzīvojot visus šos zaudējumus. Kā strādāt un uzvesties saprātīgi, neizraisot vēl lielāku postu un nekļūstot par pilnīga haosa katalizatoriem?
“Mums nav savas nacionālās valsts. Un mēs tādu nemaz nevēlamies. Mums jau ir pašiem savs ceļš kā dzīvot. Vienkārši ļaujiet mums mierīgi dzīvot,” ‒ tā jūs reiz izteicāties kādā intervijā. Daudznacionālas valsts koncepts šodien, īpaši pandēmijas laikā, piedzīvo krīzi. Daudzi ar grūtībām meklē jaunu identitāti. Kādu jūs saskatāt nācijvalstu nākotni?
Man liekas, ka šīs gandrīz piecsimt gadus senās sistēmas tagad sabrūk. Īpaši lielvalstis. Padomju Savienība jau ir sabrukusi, un es domāju, ka pārvērtības turpināsies ‒ ka veidosies nelielākas vienības. Cilvēki vēlas teikšanu lokālākā līmenī. Viņi grib paši izlemt, ko darīt ar savu zemi. Viņi grib palikt tur, kur viņi dzīvo. Ja pasaule dosies šajā virzienā, nākotne būs pozitīva. Protams, viss var pavērsties negatīvā virzienā, un mēs varam atgriezties kaut kādā diktatūrā. Mazākuma vara ir visai vardarbīga savā cīņā par to, lai nezaudētu kontroli pār palikušajiem resursiem. Bet es tiešām ceru, ka mēs šo laiku izmantosim, lai decentralizētu pastāvošās varas sistēmas.
Tiek relaizēts projektu, kura mērķis bija panākt, ka Neidenas upes laši atgriežas savā dabiskajā vidē. No kreisās uz labo: Jouko Moshnikoff, Janne Raassina, Juha Feodoroff, Petteri Feodoroff, Raimo Moshnikoff, Pauliina Feodoroff. Foto: Stina Aletta Aikio
Jūsu tēvs teica, ka vienmēr jāpasaka paldies upei un ezeram par zivīm. Tieši tāpat saka arī Amazones pirmiedzīvotāju kopienas ‒ ka vienmēr jāpateicas un vienmēr jāpalūdz atļauja, pirms tu gribi ienākt džungļos vai okeānā. Daudzi no mums Rietumos to aizmirsuši. Mēs esam pieraduši brist pa taisno iekšā un izmantot ‒ vienalga, mežu, upi, ezeru vai okeānu.
Kad mēs domājam par pateikšanos, runa nav tikai par vārdu “paldies”. Ja es kaut ko izdaru un tad pasaku “paldies”, tā nav vienkārša pieklājības frāze vai automātiska atbilde. Ja tu saki paldies, tas nozīmē, ka tu kaut ko esi saņēmis un ka tu esi kādam kaut ko parādā. Tradicionālajās kultūrās priekšstati par dāvināšanu nozīmē, ka, ja tu esi krietns cilvēks, nav tā, ka tu vienkārši saņem dāvanu un beigta balle. Katru reizi, kad tev kaut ko uzdāvina, jāsaglabā līdzsvars. Tev kaut kas jādod pretim. Vairumā sabiedrību dāvanu pasniegšana un saņemšana ir ļoti organizēts process. Mums ir precīzi noteikumi; mēs zinām, kā tieši tas jādara.
Ja es kaut ko izdaru un tad pasaku “paldies”, tā nav vienkārša pieklājības frāze vai automātiska atbilde. Ja tu saki paldies, tas nozīmē, ka tu kaut ko esi saņēmis un ka tu esi kādam kaut ko parādā.
Taču, kad dāvanu tev pasniedz daba ‒ kā uz to atbildēt, ko uzdāvināt apmaiņai? Par dāvinātāju jāparūpējas. Cilvēkiem, kuri piekopj tradicionālo dzīvesveidu ‒ briežkopību, medības vai zvejošanu ‒ ir pilnīgi skaidrs, ka jebkurā brīdī tik daudz kas var noiet greizi. Tu vari zaudēt veselu ganāmpulku vai nenoķert nevienu pašu zivi. To zina ikviens, kurš medī vai ķer zivis. Ja tu to dari vienkārši tāpat, vaļaspriekam, tu vienmēr vari atgriezties mājās un apēst kaut ko citu. Bet ja tā ir tava iztika un tu neko nenoķer, uzreiz jāsāk domāt ‒ kas par lietu, kas te notiek? Tev jātiek skaidrībā, kāpēc tava zveja, tavas medības vai rūpes par ziemeļbriežu ganāmpulku nav veiksmīgas?
Protams, pastāv tradicionālās “zemes uzturēšanas” un “ūdens apmaiņas” prakses ‒ ļoti konkrēts veids, kā dot kaut ko apmaiņai. Teiksim, tu atdod upei zivs asakas. Tas būs pārtikas avots jaunajām zivīm, kas vēl tikai aug. Mežā, vecos laikos, kad tur nomedīja kādu dzīvnieku, visas iekšas no vēdera dobuma atdeva mežam. Tas ir veids, kā gādāt par zemi un bagātināt biomasu.
Ja upe tev vēl joprojām dod zivis, tavs pienākums ir dot kaut ko pretim. Pateicoties šādiem stingriem tradicionālo kultūru noteikumiem, upe paliek tīra, tā netiek izzvejota tukša un ar to nenotiek nekas slikts.
Ja upe tev vēl joprojām dod zivis, tavs pienākums ir dot kaut ko pretim. Pateicoties šādiem stingriem tradicionālo kultūru noteikumiem (un tieši tā man mācīja veidot attiecības ar upi), upe paliek tīra, tā netiek izzvejota tukša un ar to nenotiek nekas slikts. Pateikšanās nozīmē, ka starp abām pusēm veidojas kaut kāda saikne. Tā ir abpusēja saikne, kas vienmēr uzliek zināmus pienākumus ‒ ja abas puses vēlas izdzīvot.
