BASTIAN atvērs jaunu galeriju Berlīnē
Intervija ar galeristu Eneju Bastianu
Laikā, kad vairums Eiropas valstu bija spiestas ieviest veselu rindu ierobežojumu cīņai ar globālo pandēmiju, galeristu Bastianu ģimene paziņoja par jaunas galerijas izveidi Berlīnē – Teilorštrāsē Dālemas rajonā. Celtniecība ir jau sākusies, un galerijas atvēršanas datums nolikts uz 2021. gada rudeni. Ēkas projekta autors ir pazīstamais arhitekts Džons Posons, tā atradīsies netālu no Grīnvaldes meža, arhitektūrā respektējot dabas parka tuvumu un kontekstu – ēkai izvēlēta paviljona tipa forma.
2019. gadā Selīna, Heiners un Enejs Bastiani savas galerijas ēku, kas atradās Am Kupfergraben ielā Berlīnes Mites rajonā, atdāvināja Berlīnes Valsts muzejam. Muzejs tur ierīkojis izglītības centru, kas tika atvērts 2019. gada 1. septembrī. Tajā pašā gadā Bastiani atklāja izstāžu zāli Londonas Meifērā. Kopš jaunās galerijas atvēršanas tajā jau notikušas Endija Vorhola, Saja Tomblija, Jozefa Boisa, Dena Flavina un Hansa Hofmaņa personālizstādes.
Sākot ar 2021. gada augustu, jaunā galerija Berlīnē turpinās attīstīt vācu un amerikāņu pēckara modernisma izstāžu programmu. Paralēli izstādēm notiks publiskas lekcijas, lasījumi un koncerti.
Telefoniski sazinājāmies ar Eneju Bastianu, BASTIAN galerijas direktoru, lai noskaidrotu, ko nozīmē atvērt jaunu galeriju globālās pandēmijas realitātē un kā šī krīze – ar nezināmu beigu datumu – varētu ietekmēt mākslas tirgu.
Kāpēc jums šķiet būtiski atvērt jaunu galeriju šajā pandēmijas un vispārējās neskaidrības laikā? Kā jūs raksturotu šī projekta unikalitāti šībrīža tā saucamās “jaunās normālības” kontekstā, kā arī mākslas pasaules kopainā vispār?
Es ticu, ka šajā situācijā mums ir jādomā uz priekšu. Un mums ir jābūt gana drosmīgiem, lai projicētu sevi nākotnē un domātu par laiku, kad, cerams, izstādes atkal būs iespējams apmeklēt bez ierobežojumiem. Es arī ļoti ticu oriģināldarba spēkam jeb “aurai”. Tāpēc es uzskatu, ka, lai arī digitālās reprezentācijas, attēli, rīki un video var izdarīt daudz, tie nekad līdz galam nespēs aizstāt oriģināldarbu. Galerija Londonā un šī ieplānotā jaunā telpa Berlīnē būs divas vietas, kur tiešām varēsim izstādīt mākslas darbu oriģinālus.
Vai jaunās Berlīnes galerijas fokuss atšķiras no Londonas BASTIAN galerijas?
Nedomāju, ka atšķirsimies, taču mums noteikti būs projekti, kas būs paredzēti tikai Berlīnei. Un tāpat arī mums būs projekti tikai Londonai.
Kā jūs raksturotu šībrīža situāciju Berlīnes mākslas ainā? Kā zināms, daudzas galerijas cīnās par izdzīvošanu, Berlīni ir pametusi vesela rinda privātkolekcionāru, privātmuzejs me Collectors Room, piemēram, ir aizvēries. Tomēr šajā rudenī notika arī vienas jaunas mākslas telpas atklāšana – bijušajā Berghein naktsklubā.
Lielākā daļa galeriju ir nonākušas diezgan smagā situācijā. Tās cīnās par izdzīvošanu, taču tam ir vienkārši iemesli. Daudzām galerijām apgrozījums pamatā nāca no tā, kas tika pārdots starptautiskajās mākslas mesēs, nevis galeriju telpās Berlīnē. Un tā kā gandrīz visas šī meses ir vai nu atceltas, vai pārceltas uz vēlāku laiku, tad galerijas nonāk neapskaužamā situācijā. Tagad to ir ārkārtīgi grūti kompensēt. Uzskatu, ka galerijai BASTIAN ir diezgan paveicies tādā ziņā, ka mums ir senas un pamatīgas attiecības ar saviem klientiem – viņi ir piekrituši pirkt darbus pat bez iespējas tos apskatīt klātienē. Mēs, iespējams, salīdzinot ar citiem, nebijām tik ļoti atkarīgi no fiziskām izstādēm un dalības mākslas mesēs. Tagad tirgus mazliet piebremzē, tas ir kļuvis lēnāks, taču mūs tas ietekmējis krietni mazāk kā daudzus no mūsu kolēģiem. Tāpēc es drosmīgi un optimistiski turpinu darbu pie jaunās galerijas Berlīnē.
Kā jūs izvēlējāties jaunās galerijas vietu?
Šķiet, sākotnējais lēmums bija darīt kaut ko diezgan decentralizētu. Mūsu iepriekšējās telpas Am Kupfergraben ielā bija pašā pilsētas centrā, var pat teikt – Berlīnes sirdī, netālu no Muzejsalas. Un mana sajūta bija, ka jaunajai, mūsdienīgajai izstāžu zālei ir jābūt kaut kur pilnīgi prom no centra. Tā mēs nonācām Berlīnes dienvidrietumos, dzīvojamajā rajonā. Mums tuvumā nav nevienas citas galerijas, toties ir vesela rinda interesantu nelielu muzeju; var teikt, ka zināms mākslas konteksts tur ir. Es uzskatu, ka mums nav jāatrodas vienā no tipiskajiem mākslas galeriju rajoniem Berlīnē – tādiem kā Mite vai Šarlotenburga.
Arhitektūras jomā jūs šoreiz sadarbojaties ar Džonu Posonu.
Uzskatīju, ka darbs ar Džonu Posonu nozīmēs vienkāršas, nelielas un tīras formas. Šāda veida skaidrība un vienkāršība netraucēs mākslas darbiem – jo mākslas darbiem šeit ir jāieņem centrālā vieta. Manuprāt, šīs jaunās vides radīšana lielā mērā bija savveida kontinuitātes meklējumi – pēc vienkāršām, tīrām, mūsdienīgām formām. Kad tu cel jaunu izstāžu telpu Berlīnē, tev jāapzinās arī pilsētas industriālais mantojums. Tāpēc, man šķiet, ka pieturēšanās pie ļoti vienkāršām formām ir pareizā izvēle Berlīnei. Kaut ko tādu ir ļoti grūti izdarīt Londonā, kur ir tik izcils arhitektūras mantojums ar 18., 19. un pat 20. gadsimta vidus celtnēm. Berlīnē arī tādas bija, bet Otrais pasaules karš to visu iznīcināja. Tāpēc man šķiet, ka Berlīnē interesantais ir tieši modernā un laikmetīgā arhitektūra.
Runājot par Londonu, nesen izskanēja ziņa, ka aktuālā izstāde Atelier Picasso BASTIAN galerijā, kas veltīta Pikaso dzīves gadiem Francijas dienvidos, ir pagarināta līdz 2020. gada 12. decembrim. Tā izrādījās ārkārtīgi veiksmīga izstāde, it īpaši, ja ņem vērā nelabvēlīgos apstākļus. Kā varat to izskaidrot?
Mēs izdarījām kaut ko neparastu, varbūt pat nedaudz traku. Ideja bija daļēji rekonstruēt kaut ko no Pikaso darbnīcām Francijas dienvidos. Pēckara gados, pametis Parīzi, viņš dzīvoja pilsētiņās pie Vidusjūras: Valorisā, Kannās un Mužēnā. Manuprāt, izstāde sniedz imersīvu pieredzi; ir iespējams sajust tā laika atmosfēru. Mēs salikām dažādas mēbeles, kā arī Andrē Viljē fotogrāfijas – viņš bija labs Pikaso draugs. Tā nav tipiska muzeja izstāde – apjoms ir neliels, taču apmeklētājs sajūtas, kā ienācis Pikaso studijā, mājā vai keramikas darbnīcā.
Pirmā kovida viļņa laikā lielākā daļa profesionāļu teica, ka visveselīgākais šīs krīzes rezultāts būs mākslas mešu skaita samazināšanās. Vai iespējams, ka mākslas galerijas atgūs to lomu un stāvokli, kāds tas bija kādreiz? Un vai mākslas tirgū atkal būs nozīme personiskai attieksmei, intimitātei un mākslas īstajai vērtībai?
Domāju, ka mēs patiesi to redzēsim un piedzīvosim, jo kolekcionāriem tas interesē. Tā vietā, lai nepārtraukti ceļotu apkārt pa pasauli no viena īslaicīga tirgus uz nākamo, daudzi vēlētos koncentrēties uz noteiktām izstādēm un galerijām, veltīt laiku padziļinātām sarunām. Protams, tas varbūt procesus palēninās – kolekcionāri, ja viņus nekas nesteidzinās, veltīs daudz vairāk laika tam, lai pieņemtu lēmumu kaut ko pirkt.
Laikmetā, kad mums ir šie ļoti pieprasītie mākslinieki, uz kuriem jāgaida rindā, reizēm lēmumus nākas pieņemt ļoti ātri. Domāju, ka šajā ziņā daudz kas mainīsies; un man jāatzīstas, ka – lai arī mākslas meses ir vajadzīgas – es piekrītu, ka to ir par daudz. Cilvēki apjūk, viņi tiek iemesti starp tik dažādām izvēlēm. Domāju, ka šo tirgu skaita kritums nozīmēs, ka kolekcionāriem būs vairāk laika padomāt un apsvērt; tas ir pozitīvais aspekts. Protams, ir arī negatīvais aspekts. Pandēmijas izraisītā ekonomiskā lejupslīde ietekmē arī kolekcionārus – viņu kompānijas šobrīd cieš zaudējumus. Tāpēc, es uzskatu, šai situācijai patiesībā ir divas puses, ne tikai negatīvā un ne tikai pozitīvā. Šī ir ļoti kompleksa situācija.
Kā jums šķiet, vai mākslas pasaules aktīvie centri saglabāsies tādi, kādi tie ir tagad, vai arī tie mainīsies?
Domāju, ka Londona paliks kā viens no lielajiem tirgiem. Arī Berlīne saglabāsies kā viens no interesantākajām laikmetīgās mākslas centriem. Tādas vietas kā Ņujorka, šķiet, varētu būt vairāk traumētas. Gan jau arī Ņujorka atgūsies, taču tas var prasīt diezgan daudz laika. Es ticu, ka Ņujorka būs viens no lielajiem tirgiem, tāpat kā iepriekš, taču atgūšanās process būs diezgan ilgs. Amerikai tas būs grūts ceļš, noteikti grūtāks nekā Londonai vai Berlīnei.
Esmu drošs, ka Londona, izejot no pandēmijas, joprojām būs mākslas pasaules centrs; nedomāju, ka šo lomu varētu pārņemt, teiksim, Parīze.
Vai esat drošs, ka mākslas pasaule pārdzīvos šo krīzi – ar lielākiem vai mazākiem zaudējumiem?
Tā man šķiet. Mani patiešām satrauc mazo institūciju un galeriju liktenis. Tās vada kaislīgi, entuziastiski un ļoti zinoši cilvēki, taču viņi strādā ar jauniem mūsdienu māksliniekiem, kuriem nepieciešami kaut kādi ienākumi. Šīm jaunajām galerijām vajag apgrozījumu, vajag pārdošanas rezultātus. Domāju, ka tirgus būs ļoti smags, ekonomiskā ziņā tas daudziem var izrādīties izdzīvošanas jautājums. Vienai daļai šo vietu, kas līdz šim piedāvājušas lieliskus mākslas atklājumus, kādā brīdī, ja pandēmija nerimsies, var nākties aizvērties.
Esam diezgan tuvu tam, lai zaudētu vairākus mākslas pasaules spēlētājus. Un rezultātā mākslas pasaule kļūs nedaudz mazāka, kas, manuprāt, ir zaudējums. Domāju, ka tas, ko mēs – vidusmēra un pasaules vadošās galerijas – varam darīt, ir izmantot savus līdz pandēmijai uzkrātos resursus, lai turpinātu veidot savas programmas, turpinātu augt (ja iespējams) un maksimāli atbalstītu citus.
It īpaši, ņemot vērā, ka šī pandēmija ir apliecinājusi to, cik svarīga cilvēkiem ir māksla un tās spēja palīdzēt šajā izaicinājumu pilnajā laikā.
Absolūti! Mēs te runājam par visiem šiem kolekcionāriem un galerijām, kam kolekcionāri ir galvenie klienti, taču es pilnīgi piekrītu, ka tikpat svarīgs ir ikviens “parastais” cilvēks, kas nāk skatīties mūsu izstādes. Uzskatu, ka, cik vien drīz tas būs iespējams, mums atkal ir viņiem jāpievēršas, šobrīd uzturot komunikāciju digitālā formā.
Atgriežoties pie jūsu pirmā jautājuma, gribu piebilst, ka mūsu apņēmību turpināt darbu pie jaunās izstāžu zāles Berlīnē vajag uztvert kā zīmi, kā cerību, ka kādā brīdī mēs visi atkal varēsim baudīt izstādes klātienē. Vienalga, vai esam mākslas kolekcionāri, vai vienkārši kaislīgi mākslas mīļotāji. Tā ir ļoti īpaša pieredze – stāvēt izstāžu zālē un nonākt dialogā ar īstiem, dzīviem mākslas darbiem.
Enejs Bastians
Titulbilde: Arhitekta Džona Posona vizualizācija BASTIAN galerijai Berlīnē, © John Pawson Ltd, Courtesy BASTIAN
