Esmu simtprocentīgs grāmatu cilvēks
Intervija ar Bernardu Šapiro, reto grāmatu dīleri un Shapero Rare Books dibinātāju
Bernards Šapiro ir viens no pazīstamākajiem un cienījamākajiem dīleriem reto grāmatu un to kolekcionāru pasaulē. Varētu sacīt, ka interese par vēsturi un tās pavērsienus un pagriezienus iemiesojošiem artefaktiem viņam ir asinīs. Šapiro tēvs bija bruņu un zelta monētu kolekcionārs, un Bernards pats reto grāmatu tirgošanai pievērsās jau 70. gadu beigās, vēl būdams Haigeitas skolas audzēknis ‒ tikai 13 gadu vecumā. Šapiro sāka ar 19. gadsimtā izdotu Baedeker ceļvežu uzpirkšanu un pārdošanu un tūlīt pēc skolas beigšanas atvēra stendu Grays antikvariāta tirgū. 1989. gadā šis nelielais bizness jau bija pāraudzis par galeriju un veikalu Holandparkā, bet kopš 1996. gada Shapero Rare Books par savām mājām sauc Meifēras apkaimi Londonā. Tā ir īsta dārgumu krātuve cilvēkiem, kurus interesē krāšņi ilustrētas grāmatas, kas izdotas no 15. līdz 20. gadsimtam, ceļojumi, dabaszinātnes, literatūra (tajā skaitā ‒ mūsdienu grāmatu pirmie izdevumi), bērnu grāmatas, ceļveži un daudz kas cits. Žurnāls Slate nosaucis Shapero Rare Books par “reto grāmatu Tadžmahālu”. 2014. gadā Shapero Rare Books pievienojās Shapero Modern, galerija, kura pievēršas pēckara un laikmetīgajai grafikai, numurētajiem eksemplāriem (multiples) un darbiem uz papīra, īpašu uzmanību veltot amerikāņu 20. gadsimta mākslai. Sākotnēji galerija mitinājās vienā ēkā ar Shapero Rare Books, taču šomēnes Shapero Modern tā pārceļas uz jaunām mājām Medoksstrītā. Jaunās telpas simboliski vērs savas durvis ar izstādi “What You See is What You See” (2021. gada 28. janvāris ‒ 20. marts), kurā būs skatāmi amerikāņu mākslinieka Frenka Stellas darbi. Tā būs pirmā plašākā Frenka Stellas izstāde Lielbritānijā kopš 2013. gada. Izstādē būs pārstāvēta Stellas māksla, kas tapusi laikā no 1967. līdz 2001. gadam, izsekojot mākslinieka ražīgās karjeras attīstībai. Izstāde galerijā Shapero Modern aplūko Frenka Stellas grafikas un darbus uz papīra, iepazīstinot jaunu auditoriju ar viņa eksperimentiem grafikas jomā, krāsu mīlestību un noturīgajām attiecībām ar abstrakciju.
Mūsu saruna notika ar Zoom starpniecību, un, lai gan Bernards Šapiro, ne mirkli nešauboties, apgalvoja, ka, vēlākais līdz 2022. vai vismaz 2023. gadam mēs “atgriezīsimies pie agrākās dzīves, ja ne par visiem 100, tad vismaz par kādiem 98‒99 procentiem”, viņš tomēr atzina, ka digitālo tehnoloģiju izmantošana ir solis, kas arī reto grāmatu pasaulē ienācis uz palikšanu.
Rodas iespaids, ka jums nekad nav bijis problēmu ar eksistenciālo jautājumu “Kas es esmu?”, jo jūs bieži esat dzirdēts sakām: “Es esmu simtprocentīgi grāmatu cilvēks”. Kā ir būt “simtprocentīgi grāmatu cilvēkam” 21. gadsimta otrajā gadu desmitā?
Es tiešām savā ziņā esmu simtprocentīgi grāmatu cilvēks, taču manai personībai ir arī citas šķautnes. Saprotams, es esmu no sirds nodevies reto grāmatu pasaulei ‒ un visa tajā sastopamā pārdošanai, pirkšanai, tirgošanai un pārraudzīšanai. Un es ar to nodarbojos jau 41 gadu. Tādā izpratnē es tiešām sevi visu veltu šai pasaulei. 21. gadsimts, man šķiet, ir tieši tāds pats kā pēdējie 600 gadi, bet arī pilnīgi atšķirīgs no pēdējiem 600 gadiem. Mēs pērkam, mēs pārdodam, mēs tirgojam, mēs tiekamies ar kolekcionāriem, mēs tiekamies ar bibliotēkām, kā jau tas bijis vienmēr, taču mēs vienkārši izmantojam savā biznesā citas metodes. Internetu, e-pastus un tā tālāk. Tā ir vesela jauna pasaule, kas neeksistēja pirms divdesmit gadiem. Taču principi ir tieši tie paši.
Shapero Rare Books, New Bond Street
Pasaule kopumā ir mainījusies un turpina mainīties. Vai, jūsuprāt, mainījusies arī grāmatu loma cilvēku dzīvē?
Man liekas, ka kopumā grāmatu pasaule šobrīd tiek atalgota. Grāmatām Covid-19 ērā neapšaubāmi bijis īsts uzplaukums. Cilvēki daudz vairāk laika pavada mājās. Viņi neiet uz teātri, viņi neiet uz kino. Viņi neiet uz futbola mačiem. Viņi, protams, iet uz darbu ‒ ja iet ‒ un pēc tam atgriežas mājās. Vai arī viņi ir mājās un strādā no mājām. Tātad viņiem ir daudz vairāk laika atrasties mājās un lasīt, ja vien viņiem vispār patīk to darīt ‒ vairāk laika nekā jebkad agrāk mūžā. Un tas kaut vai nelielā mērā nācis par labu grāmatu biznesam. Mēs jau neesam televīzija vai kaut kas tamlīdzīgs. Taču savā ziņā Covid lokdauns grāmatu biznesam nācis par labu.
Man bijusi izdevība tikties un sarunāties ar samērā daudziem laikmetīgās mākslas kolekcionāriem. Kāda ir galvenā atšķirība starp mākslas kolekcionāru un grāmatu kolekcionāru (ja tāda vispār pastāv)? Un cik nopietnu reto grāmatu kolekcionāru ir pasaulē? Es pieņemu, ka šis skaitlis ir mazāks nekā runājot par laikmetīgās mākslas kolekcionāriem. Jūs reiz teicāt, ka, ja visā pasaulē desmit cilvēku vēlas iegūt savā īpašumā kādu konkrētu grāmatu, tas jau ir milzīgs pieprasījums, bet ja tirgū ir 20 vienas grāmatas eksemplāri, tas ir ļoti liels piedāvājums.
Mēs, protams, esam maza, daudz mazāka kopiena nekā laikmetīgās mākslas pasaule. Kolekcionēšana ir slimība, ar ko visi dīleri vēlētos aplipināt pēc iespējas vairāk cilvēku. Un vakcīnas pret to nav. Vakcīnas pret kolekcionēšanu nekad nebūs. Tā būtu katastrofa. Mēs ļoti gribam, lai cilvēki saķer šo kolekcionēšanas kaiti ‒ vienalga, vai tā būtu laikmetīgā māksla, retās grāmatas vai tabakdozītes. Tur nav nekādas atšķirības. Ar grāmatām vienīgā starpība ir tāda, ka cilvēkam ir bibliotēka, un šajā bibliotēkā iespējams glabāt simtiem un simtiem grāmatu.
Es zinu, ka ir tādi laikmetīgās mākslas kolekcionāri, kuriem pieder daudz vairāk mākslas darbu nekā māju vai sienu, pie kurām šīs gleznas piekārt. Un tāpēc viņi to visu glabā noliktavā. Var gadīties, ka viņi pērk gleznas, kuras nekad tā arī neredz.
Reto grāmatu kolekcionēšanas skaistums ir tāds, ka tev ir pašam sava bibliotēka, un tikai ļoti, ļoti reti gadās, ka kolekcionārs savas grāmatas netur sev tuvumā. Reto grāmatu kolekcionāriem patīk glabāt savas kolekcijas tur, kur ir viņi paši. Man liekas, ar to mēs atšķiramies no laikmetīgās mākslas kolekcionāriem. Kad māja jau ir pilna, apetīte uz kolekcionēšanu var mazliet noplakt. Protams, var teikt, ka apetīte var mazināties arī, ja bibliotēka ir pilna. Bet man tomēr šķiet, ka, ja runa ir par grāmatām, cilvēki turpina kolekcionēt. Grāmatas reizēm pārņem visu māju. No otras puses, māksla arī reizēm pārņem visu māju. Mēs taču visi esam redzējuši šādus trakos mākslas kolekcionārus, kuriem mākslas darbi ir pilnīgi visur. Bet man tomēr liekas, ka ir mazliet normālāk, ja visur ir grāmatas – bibliotēkā, guļamistabā, dzīvojamā istabā. Taču kopumā jau tas pats vien ir ‒ kolekcionāri ir un paliek kolekcionāri, lai ko viņi arī krātu.
Dabiski, kolekcionēt mākslu, ko liek pie sienām, ir ļoti publiska nodarbošanās. Vairums mākslas kolekcionāru vēlas pirkt lietas, par kurām var runāt ar draugiem: “Man te pie sienas ir viens Pikaso”. “Man ir viens jauns mākslinieks no Amerikas,” vai kaut kā tā. Un cilvēki atnāks un apskatīs: “Ak tev ir šis mākslinieks...” Bet attiecībā uz retajām grāmatām un daudz ko citu no kolekcionējamām lietām, tādām kā pastmarkas vai monētas ‒ tas viss ir daudz personīgāk. Tu vari ienākt bibliotēkā, kurā ir grāmatas simts miljonu mārciņu vērtībā, bet tu par to pat nenojautīsi. Šīs kolekcijas nav acīs krītošas.
Turpretim par laikmetīgo mākslu ‒ īpaši, taču ne vienmēr ‒ reizēm liekas, ka daudzi kolekcionāri to pērk ne jau tikai sev, bet arī lai rādītu citiem. Ar retajām grāmatām tā parasti nav.
Savā lieliskajā esejā, kas veltīta grāmatu kolekcionēšanai, “Izkravājot savu bibliotēku”, Valters Benjamins atzīmēja, ka “kolekcionāra kaislība robežojas ar atmiņu haosu”. Kā jūs raksturotu reto grāmatu kolekcionārus?
Pasaulē droši vien ir tūkstošiem grāmatu kolekcionāru, taču dārgākajā galā ‒ tikai kādi simts. Es nezinu precīzus skaitļus, taču mēs varam runāt varbūt par kādiem desmit procentiem no laikmetīgās mākslas kolekcionāru skaita. Tātad tas ne tuvu nav tik liels tirgus kā laikmetīgā māksla.
Pasaulē visam ir savs liktenis un savs stāsts. Arī retajām grāmatām. Cik svarīga ir grāmatas izcelsme un vēsture ‒ gan jums kā dīlerim, gan arī individuālajam kolekcionāram?
Reizēm tas var būt gauži ikdienišķi un ne pārāk interesanti, bet reizēm tas ir ārkārtīgi aizraujoši un pārsteidzoši un pievieno grāmatai lielu vērtību, padarot to daudz interesantāku un nozīmīgāku.
Shapero Rare Books, New Bond Street
Vai reto grāmatu iegādē ir arī zināma mode ‒ kaut kādas literāras tendences? Esmu dzirdējusi, ka, teiksim, pēdējos gados vērojams zināms Džeimsa Džoisa pirmo izdevumu bums.
Man liekas, tur lieta nav tik daudz literatūrā kā tādā. Jā, protams, ir arī literāras modes un vispār zināmas tendences jebkuras nozares grāmatu kolekcionēšanas pasaulē. Patlaban ļoti spēcīga ir mode uz zinātniska satura grāmatām, un tas ir pateicoties tehnoloģijas kompāniju cilvēkiem. Cilvēkiem, kuri strādā ar tehnoloģiju, bieži ir zinātniska izglītība, un tā nu viņiem patīk zinātnes grāmatas. Bija laiks, kad liels pieprasījums bija pēc finanšu grāmatām, jo nozīmīgāko lomu pasaulē spēlēja cilvēki no finanšu pasaules. Retās grāmatas ir tāda straume, kas plūst turp, kur ir nauda. Tehnoloģiju pasaulē pieprasa zinātnes grāmatas, bet finanšu pasaulē ‒ grāmatas par finansēm. Es esmu pilnīgi drošs ‒ ja kaut kāda iemesla dēļ pēkšņi paši gudrākie un bagātākie cilvēki pasaulē izrādītos arhitekti, noteikti iestātos atbilstoša mēroga arhitektūras grāmatu bums.
Tā ir tāda diezgan interesanta lieta. Un atkal jāteic, ka mākslā šis princips gluži tā nestrādā. Varētu, protams, sacīt, ka patlaban ļoti augstu tiek vērtēta afroamerikāņu māksla, un pilnīgi iespējams, ka ar tēmturi #BlackLivesMatter šajā jomā var sākties arī zināms bums. Taču reto grāmatu pasaules skaistums ir tāds, ka mēs ietveram praktiski jebkuru iespējamo tematisko loku. Mums ir skaistas grāmatas par laikmetīgo mākslu. Mums ir grāmatas par zinātni, par medicīnu. Mums ir grāmatas par ceļojumiem. Šobrīd ļoti svarīgs jautājums cilvēku dzīvē ir ekoloģija, un mums ir skaistas grāmatas par vidi. Tā ir viena no mūsu lieliskākajām īpašībām ‒ lai kādas būtu jūsu intereses, lai kas notiktu pasaulē, lai ko jūs vēlētos ‒ mēs varam piedāvāt jums par to skaistas grāmatas. Mēs šajā ziņā esam unikāli.
Ja es pareizi saprotu, vienmēr bijusi liela interese par dabaszinātņu grāmatām. Kas tām ļauj, gadiem ritot, tā izcelties citu starpā?
Runājot par šīm grāmatām, galvenais ir tas, ka tās ir skaisti ilustrētas. Tātad uz tām ir prieks lūkoties. Tās jau pašas par sevi ir mākslas darbi; tās sniedzas tālāk par grāmatu pasauli un kļūst par mākslas darbiem, un tāpēc tās vienmēr tikušas tik augstu vērtētas.
Vai reto grāmatu pasaulē arī ir viltojumi? Vai retas grāmatas autentiskumu ir vieglāk pārbaudīt nekā gleznas izcelsmi?
Es teiktu, ka 99 procenti no visām retajām grāmatām ir viegli identificējamas kā oriģināli. Cenām augot, parādās arī gadījumi, kad cilvēki vilto zināma tipa grāmatas. Neapšaubāmi viltošana mēdz būt diezgan dārga lieta, un noviltot vecu grāmatu ir visai sarežģīti. Tāpēc ar to iznāk sastapties ļoti, ļoti reti. Taču pilnīgi noteikti tādi gadījumi tomēr ir. Tieši tāpēc ir svarīgi strādāt ar kvalificētu dīleri, kādi esam mēs. Jūs paļaujaties uz to, ka mēs šādus incidentus “izravēsim”, lai jūs ar garantiju pasargātu no tamlīdzīgas situācijas.
Kurš šobrīd ir lielākais reto grāmatu tirgus? Es esmu dzirdējusi, ka pavisam nesen tā bija Krievija, arī Ķīna.
Jā, Krievija mums ir liels tirgus, īpaši tāpēc, ka krievi mīl grāmatas. Viņi ir lieli grāmatu pircēji un vienmēr tādi bijuši. Krievijā grāmatas simbolizē patiesu inteliģenci, un viņu kultūrā tās tiek ļoti augstu vērtētas. Diemžēl pasaulē pēkšņi viss sagriezies pilnīgi citādi, un Krievija saprotamu iemeslu dēļ patlaban ir problemātisks tirgus.
Ķīna vēl pirms gada vai diviem bija milzīgs tirgus, taču atkal jāsaka, ka tas radīja zināmas problēmas saistībā ar viņu valūtu, valūtas konvertēšanu un stingrajiem noteikumiem. Lielākais tirgus, kā parasti, ir Amerika.
Shapero Rare Books, New Bond Street
2016. gadā jūs piedalījāties četru ārkārtīgi vērtīgu Nāves jūras rokrakstu fragmentu pārdošanā. Kura ir pati unikālākā grāmata, kādu jūs savas karjeras laikā esat nopircis vai pārdevis?
2006. gadā mēs Sotheby's izsolē nopirkām pašu pirmo iespiesto atlantu. Tas ir izdots 1473. gadā un pazīstams ar nosaukumiem Cosmographia vai Geographia; atlantu veido 26 atvērumi ar kartēm ‒ Tadeo Krivelli gravīrām. Mēs to nopirkām par trim miljoniem mārciņu, un tā ir laikam gan pati dārgākā tipogrāfijā iespiestā grāmata, ja neskaita Viljama Šekspīra “Pirmo folio” un Džeimsa Odibona “Amerikas putnus”. Tāpēc es teiktu, ka tieši šis pirkums, šis pats svarīgākais un vissenāk iespiestais atlants (un ir zināms tikai vēl viens privātīpašumā esošs eksemplārs), bijis viens no mūsu darbības lielākajiem sasniegumiem. Tas bija ārkārtīgi aizraujoši.
Taču mēs esam padziļināti pievērsušies daudzām un dažādām lietām. Teiksim, mēs nopirkām satriecošu 300 inkunābulu kolekciju; tās ir iespiestas periodā starp Gūtenbergu (ap 1455. gadu) un 1499. gadu. Mēs esam pirkuši agrīnās Bībeles ‒ fantastisku pirmā datētā (tas ir 1461. gads) Bībeles izdevuma eksemplāru; tā ir pirmā Bībele kopš Gūtenberga. Brīnišķīga grāmata. Gadu gaitā mums bijuši daži labi fantastiski pirkumi. Mums bija pilna Džona Gulda darbu kolekcija; viņš bija viens no izcilākajiem 19. gadsimta ornitologiem, arī talantīgs mākslinieks un ļoti prasmīgs grāmatizdevējs.
Tātad mēs esam darbojušies ar visai plašu grāmatu spektru, no 15. gadsimta līdz 20. gadsimtam.
Vai jūs neaprakstītu šo grāmatu meklēšanas procesu? Covid-19 patlaban ierobežojis pārvietošanās iespējas, bet jādomā, ka ceļošana savulaik bijusi nozīmīga jūsu dzīves sastāvdaļa?
Es ļoti daudz braukāju apkārt, tāpat kā pārējie. Mēs nemitīgi skraidījām pa pasauli, meklējot grāmatas, pērkot, pārdodot, runājot, tiekoties ar kolekcionāriem, apspriežot kolekcijas. Ceļošanas iespēju trūkums, manuprāt, šobrīd ir nopietna problēma visai mūsu industrijai. Tagad viss pieejams tiešsaistē, taču tas visu pamatīgi apgrūtina. Tiešsaiste ir medaļa ar divām pusēm. Neapšaubāmi tai ir zināmas priekšrocības, taču ir arī ēnas puses.
Vai pēc jūsu domām, kad pandēmija beigsies (cerams, ka tas kaut kad tomēr notiks), pasaule atgriezīsies agrākajā stāvoklī, vai arī zināmas pārmaiņas izrādīsies paliekošas?
Domāju, ka internets un tiešsaiste, protams, paliks mūsu dzīvē uz visiem laikiem ‒ par to nevar būt ne mazāko šaubu. Taču domāju, ka kopumā lietas atgriezīsies agrākajās sliedēs – varbūt ne gluži 2021., bet 2022. vai 2023. gadā gan. Būtībā mēs agri vai vēlu atgriezīsimies pie agrākās dzīves, ja ne par visiem 100, tad vismaz par kādiem 98‒99 procentiem.
Es nedomāju, ka tas viss kaut ko būtiski mainīs. Gads vai pusotra gada šādas pandēmijas ‒ lielajā pasaules kopainā tas taču nav nekas, vai ne? Mums visiem, cerams, atvēlēts dzīvot kādus 80 gadus; ja kādā no tiem bijušas zināmas problēmas, tas nav nekas briesmīgs. Mēs to aizmirsīsim ‒ pārdomāsim un dzīvosim tālāk.
Jādomā, ka tiešām ieviesīsies paliekošas pārmaiņas, kas saistītas ar tiešsaisti vai Zoom, un tā tālāk. Bet es nedomāju, ka tās būs fundamentālas – teiksim, ka mēs vairs nekad nekur neiesim izklaidēties, ka tas ir teātra gals, operas gals. Tas ir vienkārši absurds. Man šķiet, tiklīdz cilvēki varēs atgriezties savā normālajā dzīvē, mēs skriešus pie tā visa atgriezīsimies. Visi taču vēlas atgriezties normālā dzīvē. Visi grib atkal apmeklēt mākslas meses. Visi grib iet uz kino, uz operu, teātri vai futbola maču ‒ kas nu kuram patīk. Mēs visi gribam tur atgriezties, un tāpēc mēs noteikti tur nonāksim. Jā, izsolēs mēs piedalīsimies tiešsaistes vairāksolīšanā, un katalogus mēs lasīsim internetā. Būs mazāk drukas darbu. Varbūt tās ir pārmaiņas. Bet mūsu dzīvē tas ir kaut kas pavisam neliels, tie ir sīkumi. Mēs esam tādi radījumi. Nekas nemainīsies. Paies pavisam nedaudz laika, un mēs par 98‒99 procentiem atgriezīsimies turpat, kur bijām pirms gada.
Shapero Rare Books, New Bond Street
Bet kāda ir fiziskās grāmatas nākotne saistībā ar tehnoloģiju? Vēl pirms dažiem gadiem cilvēki sprieda, ka grāmatu veikali drīz izzudīs un ka šo tirgu drīz pārņems Kindle un e-grāmatas. Vai pēc jūsu domām pastāv šāda iespēja, ka grāmatas kādudien vienkārši “izmirs”?
Grāmatas ar laiku tiešām varētu izmirt. Es teiktu, ka tas patiešām ir iespējams. Taču paraugieties uz ierakstu industriju. Kādu laiku skaņuplates tiešām vairs neražoja. Un tomēr skaņuplašu kolekcionēšanas tirgus ir ļoti spēcīgs. Arī zelta monētas taču mēs vairs nelietojam, vai ne? Tomēr cilvēki vēl joprojām kolekcionē zelta monētas. Un ko tas nozīmē? Vai cilvēki vēl joprojām pērk Superman komiksu žurnālus? Nē, tos vairs neizdod, taču cilvēki tos vēl joprojām krāj. Es nedomāju, ka retās grāmatas jebkad mirs. Protams, kas zina, kas notiks pēc simts gadiem, tomēr es īpaši nešaubos, ka jūs, es, mūsu bērni vai pat mazbērni, ja mums tādi būs ‒ ka mēs dzīvosim pasaulē, kurā vēl būs grāmatas. Tālāk es gan neņemtos spriest.
Kā jūs raksturotu to sajūtu, kāda jūs pārņem, pirmo reizi paņemot rokās kādu retu grāmatu? Kā jūs tai tuvojaties ‒ vai jāvalkā cimdi?
Nē. Proti, izņemot dažas ļoti modernas grāmatas, īpaši mākslas grāmatas, kad reizēm labāk uzvilkt cimdus, lai uz papīra nenonāktu ne mazākie netīrumi. Taču – nē, lai pieskartos vecai grāmatai, cimdi nav jāvelk. Tas ir maldīgs priekšstats. Ja jūs jau tāpat parasti sekojat tam, lai rokas būtu tīras, un vispār esat normāls cilvēks, jums cimdi nebūt nav jāvalkā.
Par ko jūs domājat, kad beidzot izdevies iegādāties grāmatu, ko jūs esat medījis mēnešiem, pat gadiem?
Atkarībā no tā, cik es par to esmu samaksājis. Ja es esmu samaksājis par daudz, mana reakcija ir: “Velns... Samaksāju par daudz.” Bet, ja es to esmu dabūjis pavisam lēti, tad esmu sajūsmā, ka laimējies ar tik izdevīgu darījumu. Reto grāmatu pasaulē reizēm gadās tikt pie grāmatas, kas ir patiešām kaut kas aizraujošs, kaut kas pavisam īpašs. Taču pēc 40 gadiem šajā biznesā tādas grāmatas gadās satapt pavisam reti ‒ reizi divos, trīs, piecos gados. Tas ir retums. Mēs tomēr esam biznesa cilvēki. Un tāpat mākslas pasaulē visi ir biznesa cilvēki. Larijs Gagosjans ir biznesmenis. Viņš, protams, mīl mākslu, un es, protams, mīlu grāmatas. Bet viņš ir biznesmenis, un mākslas dīleri ir mākslas dīleri. Viņi nav mākslinieki, kuri mākslu rada. Viņi mākslu pārdod.
Protams, ik pa laikam gadās uzdurties kaut kam, par ko tu domā ‒ jā, tas nu ir kaut kas vienreizējs, kaut kas pavisam īpašs. Un reizēm tai pat nav jābūt sevišķi vērtīgai grāmatai – tā vienkārši var būt ar kaut ko ļoti interesanta.
Reiz es nopirku skaistu mazu grāmatiņu, kas bija samērā vērtīga, taču ne milzīgi. Tas bija manuskripts, kas radīts Francijas karalim Luijam XVI, un viņš to vēlāk uzdāvināja Marijai Antuanetei. Tas glabājās viņas guļamistabā. Kāda fantastiska vēsture vienai grāmatai! Tas ir brīnišķīgi ‒ šī apziņa, ka tu turi savās rokās visīstāko gabaliņu no vēstures. Gadās šādas reizes, kad grāmata tevī pamodina tādas siltas jūtas.
Shapero Rare Books, New Bond Street
Vai grāmata ir mākslas darbs, vai tomēr vairāk objekts?
Tā var būt mākslas darbs ‒ reizēm. Ne vienmēr. Teiksim, ja tā ir ļoti skaisti iesieta vai arī iekšā ir kaut kāds manuskripts, vai arī grāmatai ir skaistas ilustrācijas. Mēs jau runājām par putnu grāmatām vai ziedu grāmatām, vai grāmatām, ko skaisti ilustrējuši mākslinieki pēdējo 500 gadu laikā. Grāmata ar Dīrera ilustrācijām ir savā ziņā mākslas darbs, tāpat kā Pikaso vai Šagāla, vai kāda mūsdienu mākslinieka ilustrēta grāmata.
Mūsu sarunas sākumā jūs salīdzinājāt kolekcionēšanu ar vīrusu. Cik viegli vai grūti ir saķert šādu vīrusu? Vai tas jau ir cilvēka gēnos? Vai varbūt ar to var aplipināties kā ar iesnām, tikai ne gluži tik bieži?
Ziniet, vairums cilvēku ar to jau piedzimst; par laimi viņiem nav ne mazāko izredžu tikt no tā vaļā. Ja painteresētos, atklātos, ka daudzi kolekcionāri skolas laikos krājuši visādas dīvainas lietas. Es skolā krāju piena pudeļu vāciņus. Es krāju sārtus akmentiņus, ko atradu pludmalē. Un tā tas sākas. Protams, jo vairāk kolekcionāram naudas, jo lielāka aug viņa kolekcija.
Un tad vēl ir cilvēki, kuri iegūst labāku izglītību vai sasniedz lielāku finansiālo labklājību, un tad viņiem rodas vēlēšanās kaut kā likt lietā šo savu izglītību un naudu. Un viņi saka ‒ es vēlos pievērsties kolekcionēšanai. Taču šādi cilvēki mēdz būt atturīgāki kolekcionāri ‒ ne vienmēr, taču šāda tendence pastāv.
Bet mana pieredze liecina, ka ar nopietnākajiem kolekcionāriem ir tieši tā ‒ ja paurķējas dziļāk, atklājas, ka viņi kaut ko krājuši jau bērnībā, un tas vienkārši ieguvis jaunu vērienu.
Šomēnes jūs atvērsiet Maddox Street Gallery, jaunas Shapero Modern telpas, ar pirmo plašāko Frenka Stellas izstādi kopš 2013. gada. Vai jūs varētu mazliet vairāk pastāstīt par to?
Manām interesēm ir visai plašs spektrs. Es neesmu mākslas speciālists kā tāds, un mana zinātkāre skar ļoti plašu mākslas lauku. Un tā nu es mēdzu diezgan brīvi pa to klejot. Mani vienmēr saistījusi amerikāņu pēckara māksla. Attiecībā uz šo jauno galeriju ‒ mēs tajā saskatījām iespēju kļūt par vienu no nedaudzajiem dīleriem Anglijā, kuri pievēršas tieši pēckara laikmetīgajai mākslai. Mēs gribējām atrast paši savu nišu, un šī likās brīnišķīga joma, kurā darboties. Mēs šo izdevību esam lieti izmantojuši un izveidojuši biznesu, par kodolu ņemot tieši šo ideju. Frenks Stella ir viens no tiem izcilajiem amerikāņu māksliniekiem, kuriem mēs sekojam un kuri mums patīk.
Atgriežoties pie grāmatām. Vai jūs pats esat aizrautīgs lasītājs? Kādām grāmatām jūs dodat priekšroku?
Es lasu visu dienu un katru dienu, lielākoties par grāmatām ‒ vai katalogus. Ar aizrautību es lasu žurnālus un laikrakstus. Mani ļoti interesē jaunākie notikumi un vēsture. Taču pārsvarā es lasu tieši katalogus un urbjos cauri tūkstošiem šādu katalogu tiešsaistē un fiziskā formā ‒ visu dienu un katru dienu.
Shapero Rare Books, New Bond Street
Vai jūs savā dzīvē esat pieredzējis tādu brīdi, kad jums licies, ka jūs dzīvojat kāda grāmatas varoņa dzīvi?
Vai es dzīvoju grāmatas varoņa dzīvi? Nē, es nevienā grāmatā neesmu sastapis tēlu, kuram īpaši līdzinātos. Nezinu, vai jums ir pazīstams televīzijas komēdijseriāls “Black Books”. Darbība norisinās kādā Londonas grāmatu veikaliņā ar šādu nosaukumu, un tās centrā ir veikala īpašnieka dzīve. Viņa vārds ir Bernards, un Bernards ir samērā reti sastopams vārds. Aktieris, kurš spēlē galveno varoni, ir diezgan jauns cilvēks. Ja es nemaldos, tad cilvēks, kurš sarakstījis scenāriju, dzīvojis samērā netālu no mana kādreizējā grāmatu veikala. Es neesmu drošs un labprāt vēlētos uzzināt, kā ir patiesībā, taču man liekas, ka viņš to sarakstījis, kaut kādā mērā domājot tieši par mani. Man bija tieši šāds eklektisks grāmatu antikvariāts, kāds redzams seriālā, un mani sauc Bernards. Nezinu, vai tā ir taisnība, bet man patīk izlikties, ka tā ir.
Man liekas, ka es esmu samērā tipisks grāmatu tirgotājs, bet tajā pašā laikā arī ļoti atšķirīgs. Visiem dīleriem piemīt noteiktas īpašības, kas ir visai līdzīgas. Un no otras puses, mēs visi esam izkopuši katrs savu individuālo stilu. Varētu teikt, ka, kā jau jebkura cita cilvēku grupa, mēs visi esam savā ziņā ļoti līdzīgi un vienlaikus citā ziņā ļoti atšķirīgi.
Bet kāda ir šī atšķirība ‒ vai jūs to varētu raksturot?
Starp mani un citiem grāmatu tirgotājiem? Teiksim, mana satriecoši izskatīgā āriene. Tā būtu viena atšķirība. Jūs taču to uzreiz pamanījāt, vai ne ‒ jums taču tas iekrita acīs? (Smejas.) Mana fantastiskā humora izjūta. Tas ir otrkārt. Un arī to jūs jau pamanījāt, es taču zinu. (Atkal smejas.) Ar ko es atšķiros? Es esmu citāds vienkārši tāpēc, ka mēs katrs esam citāds ‒ ne jau kaut kādā sevišķā ziņā citāds. Vienkārši citāds. Un ticiet man, ar to, domājams, pietiek.
Taču vienlaikus, tāpat kā citi dīleri, es esmu vienkārši dīleris, tātad iekļaujos šajā kategorijā. Un tālāk jau katrs no mums ir nedaudz citāds, tikai katrs mazliet savā veidā.
Vai jūs ar citiem dīleriem esat draugi vai arī vienmēr tikai konkurenti?
Mēs vienmēr esam konkurenti, bet draudzīgi konkurenti. Tā nu tas ir. Un mēs visi to saprotam. Katram no mums ir savs bizness. Un tātad mēs visi gribam, lai tas būtu ienesīgs. Es taču neielikšu otram kaut ko tāpat vien rokās tikai tāpēc vien, ka esmu lāga dvēsele. Bet es netaisos arī pastrādāt kaut kādas nejaucības. Es gribu pelnīt naudu un gūt panākumus. Man liekas, tā atziņa, pie kā es dzīvē esmu nonācis, ir ‒ domā pats par savām darīšanām un nelauzi galvu par citiem. Es zinu, ka ir cilvēki, kas nedzīvo pēc šāda principa. Daudzi nedzīvo. Bet man liekas, es savā mūžā esmu sapratis, ka dzīvē katram pietiek pašam savu raižu. Nav jēgas pārdzīvot par citu panākumiem. Ja kādam iet labāk nekā tev ‒ nu, lai viņam veicas. Kamēr man pašam viss ir kārtībā, man vienalga.
Vai jūsu personīgajā bibliotēkā ir kāda grāmata, kuru jūs nemūžam nepārdotu ‒ vai arī par zināmu cenu jūs vienmēr būtu gatavs šķirties no jebkuras?
Vienmēr. Kuru vien jūs vēlaties, Una ‒ jebkuru var nopirkt.
Bernards Šapiro
