Šahteriski vaļsirdīgs
Saruna ar Keniju Šahteru
Uzminiet mīklu! Viņš ir tiešs, vienkāršs un godīgs cilvēks, reizēm skarbs, bet bezgalīgi patīkams. Pats sevi viņš pārāk nopietni neuztver, taču ir līdz nāvei nopietns attiecībā uz mākslu. Viens no kontraversālākajiem un ietekmīgākajiem Artnet autoriem, kurš nebaidās kāpt uz mākslas pasaules lielo spēlētāju varžacīm. Nežēlīgs pret sevi, bet teju tēvišķi gādīgs pret jaunajiem profesionāļiem. Cīrihes Universitātes Mākslas tirgus fakultātes pasniedzējs, kas ekstātiski stāsta par ētisku pieeju mākslas biznesam. Savā māksla terminu glosārijā ieviesis vārdu spec-u-lector un atklājis jaunu cilvēkdzīvnieku - ‘mākslas tirgus zvēru’. Viņa vērtības nenorūsē. Vai tās būtu antīkas automašīnas, vintāža Adidas treniņbikses, vai, protams, godīgums. Turklāt viņa seja visu laiku savilkta smaidā līdz ausīm. Kā jums liekas, kas ir šis cilvēks? Jā, tas ir pazīstamais amerikāņu mākslas apskatnieks Kenijs Šahters.
Kopš 80. gadu beigām Šahters ir bijis mākslas tirgus reportieris, lektors, mākslinieks un daudz kas cits (pieredzējis mākslas dīleris, kolekcionārs, provokators), kļūstot par svarīgu figūru starptautiskajā mākslas ainā. Tikai gandrīz 30 gadus vecumā viņš uzzināja aksiomu, ka “māksla un komercija guļ vienā gultā”. Savu piedzīvojumu pilno ceļojumu vizuālajā mākslā Šahters uzsāka Ņujorkā, kūrējot pop-up izstādes, pirms vēl termins ‘pop-up’ vispār bija izdomāts. 2004. gadā pēc pārcelšanās uz Londonu Kenijs Šahters kļuva par portāla Artnet autoru, kur ienesa nepieredzēti radikālu caurspīdīgumu mākslas tirgus reportāžās. Viņš nekautrējās sniegt tiešas atbildes uz nekomfortablajiem jautājumiem par pārdošanas cenām, par darījumu patieso apmēru pretstatā publiskotajam, par paranormālajām parādībām, kas vēl bez tā sauktajiem ‘izsoļu spokiem’ darbojas mākslas tirgū un kas nosaka cenu celšanos neprātīgos augstumos.
Mākslas tirgu veido vispasaules infrastruktūra, sociālās attiecības, finansiālie darījumi un daudz kas cits. Mākslas bizness uz tektoniskām pārvirzēm vispasaules ekonomikā reaģē tāpat kā eļļas piliens ūdens glāzē - tas paliek savā noslēgtajā ekonomiskajā ekosistēmā. Mākslas dīleri darbojas savā privātajā pasaulē, kurā mākslas darbi tiek pirkti un pārdoti ar rokasspiediena apliecinātu vienošanos un kaulēšanos par visaugstākajām komisijas maksām. Visa Kenija Šahtera karjera ir bijusi veltīta mākslas komercdarbības analīzei, tādējādi nodrošinot savus lasītājus ar visaptverošu aizkulišu informāciju. Viņš raksta par ekskluzīviem mākslas darījumiem, līgumsaistību strīdiem un reizēm arī par mākslas tirgus spekulatīvo dabu.
Nu jau vairāk nekā gadu Šahters ir pametis Londonu un dzīvo Ņujorkā. Viņa mājās glabājas viņa eklektiskā mākslas kolekcija. Šahtera kabinets ir pārpilns visdažādāko mākslas objektu, starp kuriem atrodama arī neliela bērnišķīga glezna ar zvaigzni, kas viņam ir ļoti dārga. Viņam māksla ir daudz kas vairāk par to, ko viņš raksta. Līdz šim man ne no viena cita mākslas kolekcionāra, runājot par savu privātkolekciju, nebija gadījies tik daudzas reizes dzirdēt vārdu ‘mīlestība’.
Vai Kenijs ir jūsu īstais vārds?
Nē, pilnā vārdā esmu Kenets.
Tagad varu jums uzticēties arī bez kopīgas iedzeršanas.
Ha-ha.
Atceroties mūsu e-pastu saraksti, Kenijs šķita ļoti nerunīgs, tik “nešahterisks”, salīdzinot ar jūsu rakstīto materiālu.
Es vienkārši neciešu virspusējas sarunas.
Es arī ne. Kenijs Šahters - mākslas dīleris, mākslas tirgus apskatnieks, mākslinieks, kurators, lektors, mākslas pasaules provokators un daudz kas vēl. Vai titulu secība jums ir būtiska?
Vissvarīgākās lietas man ir rakstīšana, pasniegšana un mākslas radīšana - tieši šajā secībā. Jo aizņemtāks esmu, jo vairāk varu sasniegt. Vienmēr var atrast laiku tam, kas tev svarīgs.
Es izveidoju pilnīgi jaunu platformu, ko veido īsi naratīvi digitālie video, kā arī ar 3D manipulācijām apstrādātās un manus tekstus ilustrējošas fotogrāfijas. Mana māksla ir mani raksti, arī mans kuratora darbs ir mākslas forma, mana māksla var būt jebkas. Man patīk pasniegt un kolekcionēt mākslu, kamēr mākslas pārdošana man nodrošina iztiku. Esmu tāda veida dīleris, kas pārdod citiem dīleriem. Es vienmēr saku ka, ka nespēju narkomānam pārdod narkotikas, tāpēc gandrīz nekad neesmu tērējis laiku privātkolekcionāriem. Viņi ir ļoti svārstīgi un kaprīzi. Un es vienkārši negribu izniekot savu laiku, paskaidrojot cilvēkiem, kāpēc viņiem kaut kam būtu jāpatīk. Es ticu, ka labai mākslai kvalitāte ir objektīvi piemītoša. Es mīlu pasniedzēja darbu, man patīk lasīt lekcijas, taču ne komerciālos nolūkos.
Piemēram, kad bija otrā mana krājuma izsole Sotheby’s, tā bija ideāla kombinācija. Neviens no izsolē izliktajiem darbiem nebija svaigi iegādāts. Es neticu nesen iepirktu mākslas darbu pārdošanai, ko pazīstam kā flipingu. Tie bija darbi, ko biju iegādājies daudzu gadu garumā. Savukārt Sotheby’s izsoļu nams parūpējas par loģistiku, klientiem, sūtīšanu un visu pārējo.
(2019. un 2020. gadā Kenijs Šahters partnerībā ar Sotheby’s izsoļu namu sarīkoja sava īpašuma izsoli ar nosaukumu “Krājēja izpārdošana” (The Hoarder Sale). Eklektiskajā piedāvājumā iekļauts bija viss, sākot no fotogrāfijām un gleznām līdz pat mēbelēm un 1972. gada Porsche 911 S; daudzi priekšmeti bija iegādājami par ļoti pieņemamām cenām, jo Šahters ar prieku biju gatavs tos atdot cilvēkiem, kas vēl tikai gatavojās uzsākt savas mākslas kolekcijas veidošanu - red.)
Tā, piemēram, COVID-19 krīzes izraisītas ekonomiskās nepieciešamības vārdā es uzsāku izstāžu-pārdošanu sēriju tiešsaistē. Man izdevās pārdot ap 40 mākslas darbu, varbūt pat vēl nedaudz vairāk. Visi darījumi tika noslēgti digitāli - bez pārrunām, bez jebkādas fiziskas, reālas saskares. Ieņēmumi nav nesuši kaudzēm naudas, nekādā ziņā. Šajās izstādēs-pārdošanās neesmu pārdevis neko dārgāku par 10 000 dolāru.
Šādi es pārdodu mākslu komerciālos nolūkos. Lielākoties es pelnu iztiku ar rakstīšanu, taču ne jau tamdēļ to daru. Gandrīz visu, ko daru par samaksu, es darītu arī par velti.
Moma Covid-19 © Kenny Schachter
Kā nonākat pie lēmuma, ka esat gatavs pārdot tālāk noteiktu daļu mākslas darbu?
Ir dažas lietas, no kurām es neatteikšos. Taču kaut kādā ziņā esmu askēts, kas liedz sev aizrauties… Mākslas darbi ieskauj visu pasauli; nepaiet ne diena, kad es nesaskartos ar kādu mākslas darbu un nedomātu par to, nepieskartos, nepaostītu un tamlīdzīgi. Taču to lietu daudzums, ar kurām dzīvot un pavadīt laiku kopā, ir ierobežots. Man ir jāpelna arī iztika.
Es nesteidzos šķirties no savas kolekcijas darbiem, taču pēc laika saprotu, ka ir tikai daži, ar kuriem šķiršanās manī ir raisījusi skumjas. Un, lai gan es nekad nestrādāju ar lietām, kas man nepatīk - ne komerciāli, ne privāti -, es arī nekam (pārāk) nepiesaistos. Es varu atbrīvoties no jebkura darba, un man būs vienalga, kamēr vien varēšu to aizstāt ar citiem darbiem, kas mani uzrunā. Un tādu ir daudz. Savā ziņā tas ir atkarīgs no tā, kā es kaut ko sajūtu katrā konkrētajā mirklī.
Kas jums ir apkārt šajā mirklī?
Mans mājoklis Ņujorkā burtiski ir pārbāzts ar lietām. Esmu maksimālists; šajā objektu kopā ir, teiksim, kādi 100 priekšmeti, kas man ir ļoti svarīgi.
Man te ir Pola Teka 1975. gada skulptūra, kas sastāv no 23 sīkām bronzas pelītēm. Katru no tām mākslinieks ir veidojis savām rokām, tās ir pilnīgi atšķirīgas cita no citas. Pols Teks ir visnozīmīgākais mākslinieks manā dzīvē (rāda peļu skulptūru uz savas plaukstas -red.). Vai! Gandrīz nometu zemē! Šo es nekad nepārdošu. Kaut kur šeit jābūt arī Sāras Lukasas skulptūrai un Treisijas Eminas darbam ar viņas mīļoto kaķi Doketu. Godīgi sakot, te nav nekā briesmīgi iespaidīga vai dārga (griež datora kameru apkārt pa istabu, lai rastos iespaids par telpu - red.). Daudzus no mākslas darbiem man ir dāvinājuši to autori.
Vai savās mājās maināt mākslas darbus?
Vispār jau nemainu, jo man tos darbus gribas redzēt.
Kas ir tas zilais krēsls, kas jums tur redzams?
To es pats dizainēju! Daudzi no priekšmetiem manā kolekcijā man ir svarīgi personisku iemeslu dēļ, jo tie bagātina manu dzīvi. Man mākslas darbi nozīmē domu fizisku manifestāciju. Man ir parakstīts darbs no Kristofera Vūla pirmās tekstu gleznu izstādes 1989. gadā Maksa Heclera galerijā, kas tolaik atradās Ķelnē. Tas ir plakāts. Skaidrs, ka viņi tādus nodrukāja kādus pāris tūkstošus, līdz ar to tam nekādā veidā nav “ierobežota skaita” vērtības. Ja man būtu Vūla glezna astoņu miljonu dolāru vērtībā, tai uz mani būtu tāds pats iespaids kā šīs gleznas reprodukcijas plakātam ar parakstu. Man tā pat patīk labāk kā plakāts, nemaz nerunājot par to, ka man nav astoņu miljonu. Ja man aptrūktos naudas, man būtu kārdinājums gleznu pārdot. Jo tas nešaubīgi būtu visvērtīgākais man piederošais mākslas darbs
Man, piemēram, patīk vecas automašīnas. Man vispār patīk industriālais dizains un uzmanība, ar kādu agrāk tika radīti objekti. Es gūtu lielāku apmierinājumu no mašīnas 20 000 dolāru vērtībā nekā tādas, kas maksātu divus miljonus. Cena pilnībā mainītu manas attiecības ar šo auto. Ar mašīnu ir jābrauc, un ar sporta mašīnu ir jābrauc sparīgi, bet arī droši, protams.
Ar to gribu teikt, ka mani kolekcionēšanas ieradumi ir demokrātiski un tajos nav nekādas hierarhijas. Es nešķiroju parakstītu plakātu no gleznas, krēsla, karotes vai dakšiņas. Man patīk lietas, kas ir radītas ar mīlestību, degsmi un uzmanību pret detaļām.
Kenny Schachter, Pay Nothing (2020) © Kenny Schachter
Pastāstiet par saviem rakstīšanas paradumiem! Prustam mazās madlēnas kūciņas izsauca atmiņu straumi, kas spēja piepildīt milzu sējumus.
15 gadu garumā mans birojs Londonā atradās pārbūvētā auto darbnīcā, kur gaisma nāca pa šauru “loga” šķirbiņu; zem rakstāmgalda bija dzirdama automašīnu rūkšana. Tagad man ir saules pielieta telpa Manhetenā. Būtībā es varētu strādāt arī uz ielas, ja man būtu portatīvais dators, galds un krēsls.
Pirms iegādājos Iphone, man patika Blackberry klaviatūra - ar to varēja ērti rakstīt piezīmes. Kad gatavojos rakstīt rakstu, es parasti veicu piezīmes, ko pats sev nosūtu pa e-pastu, tā ir mana darba pirmā stadija. Tad pie datora es visus šos e-pastus salieku vienā failā, sarindoju piezīmes un izveidoju stāsta pamatu. Pēc tam pavadu vienu vai divas dienas, lai to visu sakārotu pārliecinošu un loģisku rindkopu formā. Rakstot es klausos mūziku, parasti tā ir viena dziesma, kas iet uz riņķi apdullinošā skaļumā trīs dienu garumā - tik ilgi, lai es nekad vairs mūžā šo dziesmu neklausītos. Esmu pievienojis datoram skaļruņus, kas varbūt neizceļas ar skaņas kvalitāti, bet, iespējams, ir visjaudīgākie bezvadu skaļruņi. Dārdošā mūzika savā ziņā nobloķē ārpasauli. Es koncentrējos uz savu darbu un to visu būtībā nedzirdu. Tā nav klasiskā mūzika, džezs vai tehno. Manā dziesmu sarakstā ir roks, indie, kaut kāds funkie jaunais roks, kas balansē uz galējību robežas. Man arī sevi patīk iedomāties esam uz galējību robežas. Un vēl es patērēju daudz kafijas. Tā man patīk strādāt.
Kāpēc uzsverat to, ka esat autsaiders? Jūs, no mana skatpunkta raugoties, ļoti labi orientējaties mākslas pasaulē.
Esmu tāds kā iekšienes autsaiders, kāds vienmēr arī palikšu. Autsaiders tāpēc, ka nekad neesmu studējis mākslu. Esmu pilnīgs autodidakts. Nu jau deviņus gadus es pasniedzu doktorantūras studentiem Cīrihes Universitātē. Es mācu Daiļo mākslu skolā gandrīz 30 gadus. Es vienmēr saku saviem studentiem, ka viņiem nevajag baidīties mani uzrunāt vai man rakstīt. Es atbildēšu. Es atbildēšu personiski un nekavējoties. Tas varbūt mani kaut kā atšķir no pārējiem šajā industrijā. Ja spēju kādam palīdzēt, tad to daru. Visvairāk man patīk iedvesmot cilvēkus.
Man mākslas pasaulē nekad nav bijis kāds amats. Es strādāju pats par sevi. Esmu autsaiders, jo neesmu īsti normāls. Es nestrādāju normatīvos rāmjos vai normālas komercprakses ietvaros. Es strādāju pats savā neatkarīgajā režīmā.
Kopš pirmās dienas, kad iegāju galerijā, visa mana turpmākā darbība ir bijusi kā kritiska reakcija uz mākslas pasauli un tās komerciālajām mahinācijām. Tā ir vide, kādai nav līdzīgas uz šīs pasaules. Mākslas pasaulē valda hegemonija, un vēl vairāk - domas vienveidība. Bet es neesmu cinisks, drīzāk uzskatu sevi par ideālistiski cinisku.
Es no daudz kā savā dzīvē baidos, droši vien esmu gļēvulis, taču, sēžot pie datora, esmu bezbailīgs. Tas varbūt izklausīsies melodramatiski, histēriski un pārspīlēti, taču, godīgi sakot, ja mani šodien nošautu, tas nevienu nepārsteigtu, arī mani ne. Bet man ir vienalga. Tā ir maksa, ko esmu gatavs maksāt, lai paliktu pret sevi patiess.
Self(ish)ie / Kenny Schachter / Vimeo.
Jāsaka, ka ar jums sarunāties ir ļoti viegli. Jūs pat man 45 minūšu garumā palīdzējāt atrisināt tehniskas savienojuma problēmas, lai varētu uzsākt mūsu sarunu. Kā jums šķiet, kā jūs uztver industrijas cilvēki?
Ir cilvēki, kam es ne pārāk labi patīku. Manas atklātības dēļ un arī tāpēc, ka savos tekstos esmu ļoti tiešs. Daži man ir draudējuši ar tiesvedību, taču iesūdzēts līdz šim tā arī neesmu. Tā kā es saku patiesību, mani nevar iesūdzēt. Es pieļauju kļūdas. Ne vienmēr man ir taisnība. Tas pieder pie būšanas par cilvēku. Ja neciešat neveiksmes, tas nozīmē, ka neesat gana stipri centies, gana smagi strādājis un sevi pietiekami izaicinājis.
Es teiktu, ka šajā manas karjeras fāzē vairums no tiem, kas mani lasa, novērtē manis sniegto padziļināto informāciju. Par pasauli, kas ir ļoti necaurspīdīga, lepojas ar savu noslēpumainību un nav atklāta pat visvienkāršākajās lietās. Bet, kad tas tiek darīts, tad tur ir daudz melu. Mākslas pasaule ir viena no retajām sfērām, kas atbalsta un pieņem naudas un biznesa mahināciju mītiskās patiesības un neviennozīmību. Šīs lietas es cenšos atklāt un dalīties ar tām. Esmu tāds kā pētnieciskais žurnālists.
Kā jūs iegūstat informāciju par to, kas, visticamāk, notiek aiz slēgtām durvīm?
Tā nav jūsu darīšana. Ha!
Lieliski teikts.
Tā kā es ar to nodarbojas jau ilgi un apņēmīgi, cilvēki man uzticas. Piekļuve, kas mākslas pasaulē ir tik svarīga, tiek iegūta, tikai pateicoties personiskiem kontaktiem un draudzībām. Maniem avotiem ir jābūt pārliecinātiem par to, ko viņi saka. Savos tekstos es izvairos no tenkām. Tas ir cilvēka dabā - dalīties ar informāciju. Cilvēkiem patīk ieraudzīt publiskotu informāciju. Deep Throat bija pseidonīms slepenajam ziņotājam, kura sniegtā informāciju ļāva reportieriem atklāt slaveno Votergeitas skandālu. Man bija varonis vārdā Deep Pockets, kam pamatā bija šis anonīmais ziņotājs. Tā ka vienmēr ir cilvēki, kuriem ir informācija. Un ja tā man būs pieejama, es to publiskošu.
Jūsu balsī es bieži saklausu tādu kā netīksmi pret galeriju biznesu. Kāda īsti ir jūsu nostāja?
Sākotnēji es biju daudz kritiskāks pret galerijām. Šogad ir apstājusies mākslas mešu apmeklēšana, ceļošana un visa mākslas aprite. Tas, kas man no tā visa pietrūkst visvairāk, ir man vistuvākie cilvēki - mākslinieki un galeristi. Man patīk strādāt ar galeriju direktoriem un īpašniekiem. Es patiešām jūtu, ka, pieņemot mākslu ar visām līdzi nākošajām grūtībām, viņi ir izdarījuši lielāko uzticēšanās aktu savā dzīvē. Un mākslas pārdošana ir cīņa. Es novērtēju cilvēkus, kas ir mākslas pasaules darba bites.
Ticu, ka komerciāli veiksmīgas galerijas vadīšana ir viens no vissarežģītākajiem biznesiem. Mazās un vidējās galerijas nekad nav bijis dzīvotspējīgs biznesa modelis. Jau kopš dienas, kad tika atvērta pirmā mazā galerija. Protams, mazās galerijas ir kļuvušas par lielām galerijām. Bet šāda biznesa modelī jau pamatā ir zināms absurds. Mirklī, kad kļūsti veiksmīgs, tu reizē piedzīvo arī neveiksmi, jo, ja tavs mākslinieks iegūst atpazīstamību, viņam jāmeklē lielāka galerija, kas vairāk piedalās mākslas mesēs, kam ir vairāk naudas un lielāka kolekcionāru bāze.
Es ne vienmēr piekrītu tam, kā darbojas galeriju bizness. Pēdējā vara, kas dota mākslas galerijām, ir nodrošināt pircējiem piekļuvi mākslai, ko vēlas arī citi. Par to arī viss stāsts. Ir tāds kā gaidītāju saraksts, pēc kura vari noskaidrot tos, kas ir svarīgāki par tevi - viens ir turīgāks, citam ir privāts muzejs… Vienmēr būs kāds, kas rindā būs tev priekšā un kuram tiks piedāvāti labāki darbi. Tā vienkārši ir.
Vai esat analizējis no politiskā viedokļa, kā labāk nodrošināt savas aktivitātes un pasargāt sevi no kritikas?
Nekad neesmu par to domājis. Kopš pašas pirmās dienas, kad ieliku sevi mākslas kontekstā, esmu bijis atklāts. Tāda ir mana daba. Iespējams, tāpēc, ka nekad neesmu mācījies, ko nedrīkst darīt un teikt mākslas pasaules kontekstā, es vienkārši to darīju. Virzoties uz augšu galeriju sistēmā, tu iemācies nerunāt būtībā par visu. Kad pirmo reizi iegāju mākslas galerijā, man bija pie 30. Iemesls tam, kāpēc nebiju bijis tur agrāk, bija mana nezināšana, ka tādas vispār eksistē. Universitātes laikā es gāju uz muzejiem un naivi domāju, ka mākslu pārdod muzejos. Man nebija nekāda priekšstata, kas īsti ir mākslas tirgošana. Pirms daudziem gadiem New York Times bija publicēts Grega Smita atlūgums no amerikāņu investīciju bankas Goldman Sachs. Šo Smita vēstuli es izmantoju kā matricu, lai salīdzinātu finanšu tirgu ar mākslas pasauli. Ikreiz, kad tika minēts Goldman Sachs vārds, es to aizvietoju ar vārdu Gagosian, bet finanšu investīcijas aizstāju ar kaut ko no mākslas konteksta, piemēram, Maika Kelija instalāciju. Kad nodrukāju šo savu tekstu, daudzi to uztvēra kā īsto rakstu, lai gan bija teikts, ka tā ir satīra, ko acīmredzot viņi bija palaiduši garām. Un tas izplatījās internetā. Raksts tika izlasīts simtiem tūkstošu reižu. Līdz pat šai dienai cilvēki mani aptur uz ielas pateicībā par šo iedvesmojošo tekstu, kas viņiem licis aiziet no darba vai vienkārši iestāties par savām tiesībām. (Kenijs Šahters uzrakstīja satīrisku rakstu par mākslas pasaules monetizāciju un komercializēšanu, par pamatu izmantojot Grega Smita atlūguma vēstuli - red. www.instagram.com/p/CDH1KUggERc/)
Es dievinu Lariju Gagosjanu. Viņš ir viens no izcilākajiem mākslas dīleriem pēdējo 100 gadu laikā. Bija laiks, kad es Larijam nepatiku un viņš par mani runāja visādas sliktas lietas. Laika gaitā es par viņu sāku izteikties daudz labvēlīgāk. Mums izdevās nodibināt labas attiecības. Tomēr, ja kaut kas uzrastos, es nekādu iemeslu pēc sevi nerediģētu vai necenzētu, nekas nestātos ceļā.
Man ir liela mute, kad izsakos par mākslas pasaules negodīgajām aktivitātēm, taču iemesls, kāpēc mani nekas un neviens šajā sakarā nespēj uztraukt, ir fakts, ka man nav neviena amata ne mākslas galerijās, ne Artnet un manā kolekcijā ir gana daudz priekšmetu, lai tā uzturētu mani un manu ģimeni. Rezultātā es varu rīkoties tā, teiksim, nedaudz neapdomīgi, taču vienmēr jēgpilni. Es nekad nerakstītu rakstu aiz atriebīguma. Ja es būtu tīši nepatiess vai negodīgs, es zaudētu savu auditoriju.
Can I help you find something. Kenijs Šahters sava krājuma izsoles laikā, kas tika rīkota sadarbībā ar Sotheby’s izsoļu namu © Kenny Schachter
Cik bieži jums sanāk uzkāpt kādam uz varžacīm?
Diezgan bieži. Pirms gada labi zināmais un antagonistiskais jurists Ārons Ričards Golubs, kas ir daudzu slavenu mākslas pasaules spēlētāju advokāts, pilnā balsī nosauca mani par dirsas gabalu un piedraudēja piekaut turpat uz vietas - Ņujorkas Medisona avēnijas mākslinieku ēdnīcā. Es mazliet sanervozējos. Nekad savā dzīvē neesmu iesaistījies kautiņā aiz laba prāta. Jaunībā mani ļoti bieži piekāva skolas huligāni. Taču attiecībā uz Golubu man nav bail rakstīt par šo pieredzi un viņa izturēšanos. Ja kaut kam ticu, tad darīšu visu, lai to atmaskotu.
Sociālajos tīklos esmu ticis apvainots visādās šausmu lietās. Pat man pilnīgi sveši cilvēki ir apsūdzējuši mani agresijā, lai tikai mākslas pasaule tiktu no manis vaļā. Nekas no tā nav taisnība. Nekas mani neapturēs. Neviens. Vienīgais, kurš spēj mani apturēt, esmu es pats.
Šovasar uz trim mēnešiem tika pārtraukta mana darbība Artnet, jo Sotheby’s izsoļu nams netīšām man bija iedevis aplamu informāciju. Kaut kādā ziņā tā bija pareiza, taču tehniski nekorekta. Amoako Boafo gleznas pārdevējs pat mēģināja iesūdzēt mani tiesā.
Es esmu kā akmens straumē - varat mani izmest no vienas vietas, es parādīšos citā. Ja nāktos zaudēt visas rakstīšanai pieejamās platformās, es vienkārši publicētos pats, kā toreiz arī izdarīju. Lai reaģētu uz apsūdzībām, uzrakstīju rakstu par visu šo situāciju, kaut gan mani juristi ieteica man to nedarīt. Ieliku to savā instagramas profilā. Un tas tikai izlasīts vismaz 1000 reizes, ja ne visas 3000.
Pēc tā šie cilvēki satrakojās pa īstam un apsūdzēja mani sievas krāpšanā un šajā rakstā izplatītos apzinātos melos. Reizēm man nākas stāties pretī šādām lietām. Bet man vienalga, tā ir cena, ko esmu gatavs maksāt. (Kenijs Šahters savā instagramas profilā publicēja rakstu The Art of War (Kara māksla) 12. jūlijā, kas izskaidroja situāciju vissīkākajās detaļās - red. www.instagram.com/p/CCigrZKADkR/)
Godīgums un drosme ir pjedestāls, uz kura jākāpj tiem, kas vēlas būt atklāti. Vai kādreiz zaudējat drosmi?
Ja ne katru dienu, tad reizi nedēļā es sajūtos vīlies, nodots. Pat biežāk, ja ņem vērā kādu modeli pats sev esmu radījis. Es reti kapitulēju vai ielaižos kompromisos.
Mani arī rediģē. New York Magazine reiz manu darbu izrediģēja ļoti nopietni. Es nekad sev nepiedošu, ka toreiz nebiju nelokāmāks.
30 gadu garumā esmu veidojis savu auditoriju. Finansiālā ziņā tas nekad nav nesis augļus. Šo 30 gadu laikā nekas nav kļuvis vieglāk. Nekad. Joprojām ir pilnīgs trakums. Darbs ir smags, tomēr mana aizrautība nekad nav mazinājusies un ticība nav pieveikta.
Man ir viena dzīve, kas ir tik īss laika sprīdis. Es negribētu pavadīt savu dzīvi, cenšoties tikai nopelnīt arvien vairāk naudas, pērkot arvien dārgākas mašīnas un dodoties arvien dārgākos atvaļinājums. Es nebraucu atvaļinājumos. Vienīgās brīvdienas, ko atļaujos, ir uz vietām, kas sniedz pieeju mākslai vai mākslā iesaistītiem cilvēkiem. Vizuālā māksla ir mana vienīgā patiesā interese. Man nav citu hobiju, izņemot - varbūt mazliet - klasiskās automašīnas. Man patīk lasīt tādu cilvēku biogrāfijas, kas bez nekā ir spējuši paveikt brīnumainas lietas. Es ārkārtīgi cienu cilvēku izdomas spējas. Taču pamatā ir tikai māksla, māksla, māksla…
Kad fiziskās telpas nonāca lokdaunā, izstādes un mākslas pārdošana pārcēlās uz tiešsaisti. Pateicoties tieši šīm digitālajām apskates telpām, daudzi mākslas interesenti pārkāpa barjeru, no pircējiem kļūstot par kolekcionāriem.
Māksla ir viskonservatīvākā industrija, ar ko esmu sakāries savā dzīvē. Tiešsaistes apskates telpas nav nekas vairāk kā pārlieku glorificētas interneta vietnes, kas tiek uzskatītas par īpašu sasniegumu mākslas biznesā. Tas ir smieklīgi. Šogad es apmeklēju Dalasas mākslas mesi tiešsaistē. Tas bija martā, kad pandēmija tieši sākās. Taču man patīk, ka šajās tiešsaistes apskates telpās vairums vai vismaz daudzas galerijas uzrāda cenu listes. Man vienkārši patīk caurspīdīgums, arī manos rakstos vienmēr tiek atklātas gan cenas, gan pārdevēji, gan pircēji. Mākslas pasaule ir slavena ar to, ka šo informāciju glabā kā valsts noslēpumu.
Nepieciešamības spiediena rezultātā cilvēki ir pielāgojušies šim tehnoloģiju uzvaras gājienam daudz ātrāk un pārliecinošāk nekā jebkad agrāk. Tāpēc cilvēki jūtas daudz ērtāk tiešsaistes kontekstā, kas ļauj daudz vairāk patērēt. Digitālā mākslas skatīšanās pieredze nekad neaizstās fiziskas attiecības ar objektu, ja vien pats mākslas darbs nav paredzēts digitālam formātam. Bet, manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka cilvēki ir atvērti sociālajiem medijiem, galeriju digitālajam piedāvājumam. Kaut kas patiesi neordinārs un aizraujošs ir faktā, ka, kopš pandēmijas dēļ ir apturētas fiziskās mākslas izsoles, publiku neredzētos apmēros ir ieinteresējušas tiešsaistes izsoles - piemēram, šoruden Sotheby’s laikmetīgās mākslas izsoles ir piesaistījušas vairāk nekā miljonu lielu auditoriju! Tas ir absolūti šokējoši.
Izsoles tiešsaistē jau bija pieejamas arī pirms pandēmijas. Vai šie skaitļi ir tik atšķirīgi?
Nedomāju, ka agrāk to auditorija jebkad pārsniedza 50-200 tūkstošu robežu. Cilvēkiem ir apnicis straumēt Netflix seriālus, viņi alkst pēc citas izklaides un tāpēc skatās, kā citi tērē naudu. Manuprāt, tas ir tāds mūslaikiem raksturīgs izsalkums.
Lēta māksla ir tikpat laba kā vislabākā. Ja cilvēks ir turīgs, viņš var impulsīvi iztērēt 5000 dolāru un par to īpaši nesatraukties. Man liekas, ka senāk nevienam, kurš nebūtu profesionāli saistīts ar mākslas pasauli, pat neienāktu prātā vērot izsoli tiešsaistē. Taču tagad cilvēki ir pamanījuši, ka izsoles ir par veltu un brīvi pieejamas. Nevaru iedomāties, kas vēl bez tā, ka cilvēkiem vienkārši nav nekā cita ko darīt, būtu varējis izraisīt šādu tendenci.
Laikā, kad galeriju liktenis ir neskaidrs, daudzi mākslinieki, kurus nepārstāv galerijas, piedzīvo ārkārtīgi labus pārdošanas rādītājus, tirgojot darbus "pa taisno" no savām darbnīcām. Ir aizraujoši to vērot.
Jūs redzēsit, ka arvien vairāk mākslinieku izvēlēsies paši uzņemties savas mākslas mārketēšanu. Kā lielais konceptuālais provokators Deivids Hemondss, kurš 90. gados savus darbus pats izlika izsoļu nama Phillips izsolē. Viņš tirgu pārņēma savā kontrolē. Tam taču ir sena vēsture… Arī impresionistiem nebija iespēju pārdot savus darbus ierastajos veidos, tāpēc viņi visu komerciālo pusi uzņēmās paši.
Krīzes laikā ir jābūt īpaši proaktīvam kā māksliniekam, lai izdomātu veidus, kā nopelnīt. Tas nav viegli mākslas pasaulē, tas nav viegli nevienā pasaulē. Kad visapkārt ir tik nopietnas finansiālas problēmas, ir tik daudz saslimušo un mirstošo, tas prasa 10 reizes vairāk darba un pūļu.
Zināms, ka tādas bankas un uzņēmumi kā Deutsche Bank un British Airways paklusām izpārdod savas korporatīvās mākslas kolekcijas. Vai tas ir finansiāla izmisuma diktēts solis?
Pēdējo 25, pat 250 gadu laikā māksla ir kļuvusi monetizēta. Protams, arī Renesanses meistariem ļoti patika nauda, gluži tāpat kā mūsdienu māksliniekiem. Taču šobrīd ir eksponenciāli pieaugusi mākslas auditorija, pateicoties tādām lietām kā sociālie tīkli un plaša globālā dalība tirgū. Tāpēc ir nomācoši klausīties politiķos, kas kritizē globalizāciju kā kaut kādu ļauno spēku. Tas ir absurds. Globalizācija ir visskaistākais vecās pasaules aspekts. Beidzot cilvēki no visiem sabiedrības slāņiem un visiem kontinentiem var savstarpēji komunicēt. Manuprāt, tas skaists un būtisks aspekts, kas padara mūsu pasauli tik īpašu.
Jums ir mākslas kolekcija, ko jūsu kompānija ir iepirkusi pirms 20 gadiem, lai greznotu biroja telpas un padarītu tās pievilcīgākas jūsu klientiem… Un te pēkšņi mākslas darbi, ko esat reiz nopircis par 20 līdz 50 tūkstošiem dolāru, tagad maksā 400 tūkstošus. Tā ir jūsu atbildība akcionāru priekšā - pārdot šo mākslu. Ir pašsaprotami, ja kompānija pārdod mākslas kolekciju un uz tā rēķina mazāk cilvēku atlaiž no darba. Uzņēmumam nav tāda pienākuma sabiedrības priekšā - lai pie tā biroja sienām būtu jauki mākslas darbi. Bet tāda atbildība ir muzejam.
Mēs esam tādā, ziniet, neparastā situācijā kā globāla pandēmija… Muzejs drīkstētu izpārdot savas kolekcijas darbus tikai ārkārtējā situācijā. Baltimoras muzejs gatavojās izsolīt trīs nozīmīgus savas kolekcijas darbus. (Sotheby’s izolē plānotie ieņēmumi par Braisa Mārdena, Kliforda Stilla un Endija Vorhola darbu pārdošanu tika lēsti uz 65 miljoniem dolāru; par šiem līdzekļiem bija plānots iepirkt krāsaino cilvēku mākslu un palielināt darbinieku algas - red.) Un tikai burtiski divas vai trīs stundas pirms izsoles sākuma muzejam nācās tos izņemt no pārdošanas. Sabiedrības protestu dēļ. Tas lieliski raksturo mūsdienu sociālo pasauli, kur pietiekami liels cilvēku skaits var apvienoties un paust savu neapmierinātību par tādu absurdu kā muzeja darbu izpārdošana.
Cik daudz laika jūs pavadāt sociālajos tīklos?
10 gadus es biju atkarīgs no feisbuka, kopš 2008. gadā bērni, man nezinot, mani tur iereģistrēja. Feisbuks ir “sociālāka” platforma - tie, kas to aktīvi lieto, labi pārzina svarīgas sociālās problēmas. Reiz es iesaistījos mēnesi garā cīņā ar britu kritiķi Metjū Kolingsu, kas bija visai nomācoši. Tas bija kā strīdēties ar ķieģeli. Ar viņu nebija iespējams diskutēt tā, lai liktu viņam atzīt jau vispārzināmas lietas. Viņš man sāka izteikt personiski aizskarošus, muļķīgus un frivolus komentārus. Tad man arī fesibuks apnika. Nepārprotiet mani, man patīk iesaistīties diskusijās (nosmejas). Esmu studējis filozofiju, jurisprudenci un politisko zinātni. Man liekas, ka ir labi, ja ir sava nostāja, viedoklis un tu par to iestājies.
Reizi pa reizei es izmantoju tviteri. Taču es nedomāju 140 rakstzīmju garos fragmentos. Tāpēc, rakstot garā formātā, instagrama būtībā ir vienīgais sociālais tīkls, ko aktīvi izmantoju - ar lielu rūpību un ļoti pārdomāti. Vienīgi vēlētos kaut tas būtu mazliet līdzīgāks feisbukam diskusiju aspektā. Taču, lai vai kā, šobrīd instagrama man der vienkārši ideāli. Tā kā ar katru dienu tur parādās arvien vairāk reklāmu, agrāk vai vēlāk tas mani nokaitinās un es pāriešu pie kaut kā cita. Tieši tāpat es arī nepieķeros vienam vai otram mākslas darbam. Es tikai atgādinu sev noglabāt arhīvā sava instagramas konta saturu. Būtu skumji to zaudēt. Beigu beigās tas, kas ir svarīgi, ir mani raksti. Mani mākslas darbi ir svarīgi, un es vienmēr pastāvēšu, lai kas arī notiktu.
Sociālie mediji lielā mērā man ir reālās dzīves pieredze. Tie izdarījuši apvērsumu vizuālajā komunikācijā un izteiksmē. Esmu nodibinājis kontaktus ar visdažādākajiem cilvēkiem, gan bagātiem, gan nabagiem. Esmu atvēris sevi tiem, kas vēlas kaut uzsākt mākslas jomā. Es ļoti personiskā veidā kontaktējos ar cilvēkiem no visas pasaules. Instagramā es atklāju kādu izcilu, bet nezināmu gleznotāju, kurai ir pāri 60. Mums ir izveidojušās mākslinieciski ārkārtīgi spēcīgas attiecības. Un mēs esam izmainījuši viens otra dzīvi.
I'm back / Kenny Schachter / Vimeo
Ko jūs domājat par mēmu kultūru? Vai pie sevis pasmīnat par tām?
Ziniet, man patīk humors, bet 90% ar mākslu saistītās mēmes es vienkārši neuzskatu par smieklīgām. Tas, kas ir smieklīgs, ir smieklīgs neatkarīgi no tā, kādu formu pieņem. Tādi mākslinieki kā Maurīcio Katelāns izmanto humoru kā pamatu savai mākslai. Es to nesauktu par mēmi. Es pats taisu šos mazos naratīvu video, ko var saukt arī par digitālām īsfilmām. Man vienalga, kā tas tiek nosaukts.
Ir viena mēmu vietne, kuru tās autore ir man aizliegusi apmeklēt, jo es atklāju viņas identitāti. Un tad viņa mani apsūdzēja neķītru darbību piekopšanā. Lai gan ne reizi dzīvē neesmu viņu saticis. Un arī nevēlos. (Šahtera raksts, kurā Hilde Līna Helfenstīna tika atklāta kā instagramas konta ‘Jerry Gogosian’ radītāja un patiesā identitāte - red. news.artnet.com/opinion/kenny-schachter-on-frieze-los-angeles-2020-1784211)
Man liekas, ka mēmes ir tādas paseklas. Man patīk māksla, kas pavelk mākslu uz zoba. Man patīk māksla par filozofiju. Es uzskatu, ka māksla ir tas, kas piešķir fizisku formu domām, idejām un konceptiem. Un humors kā aizsardzības mehānisms pieder pie manas dzīves, taču pārsvarā tas man nozīmē priecāšanos pat cilvēci caur smieklīgo. Tāpēc man īsti nepatīk šie konti, vienalga, vai tas būtu ‘Jerry Gogosian’ vai ‘The Art Gorgeous’. Tomēr man patīk, kā platformas izveidotāja intervē cilvēkus.
Balcony Naked © Kenny Schachter
Vai ir kas tāds, ko jūs šogad gribētu izcelt kā kaut ko īpaši pozitīvu mākslas pasaulē?
Neteikšu, vai tas ir pozitīvi vai negatīvi, taču cilvēki lielākoties patērēja mākslu caur mākslas mesēm. 2000. gadā bija 50 meses, bet tagad to ir ap 300. COVID-19 pandēmijas un globālās ceļošanas ierobežojumu rezultātā proporcionāli palielinājies ir to cilvēku skaits, kas apmeklē galerijas. Tādā ziņā vietējās galerijas no mākslas mešu atcelšanas ir bijušas vairāk vai mazāk ieguvējas. Jāatzīstas, ka, pirmo gadu dzīvojot Ņujorkā, es neapmeklēju tik daudz galeriju, kā būtu cerējis. Man bija kovids, tāpēc es nevarēju iet laukā trīs nedēļas. Taču vienalga es apstaigāju divreiz vairāk galeriju nekā pagājušajā gadā.
Pēdējo 10 gadu laikā ik pa divām, trim nedēļām esmu nepārtraukti ceļojis. Šogad es vairāk laika pavadīju, vienkārši izbaudot luksusu. Ar to es nedomāju ierasto luksusa priekšstatu, kas saistīts ar naudas tērēšanu, tieši otrādi. Man luksuss deva laiku novērtēt sev apkārt esošās lietas daudz jēgpilnākā, intīmākā veidā.
Paldies jums par šo privāto lekciju.
Tāpēc jau es šeit esmu, uz šīs planētas.
Titulbilde: Videokadrs no darba "Death be not proud (it is bound to happen soon er or later)" © Kenny Schachter
