Pārmaiņu iedvesmotas konstrukcijas
Intervija ar mākslinieku Kristapu Ancānu
Reakcijas un viedokļi par to, kā pagājušais gads ietekmējis vizuālās mākslu procesus un mākslinieku individuālās prakses ir, varētu teikt, izteikti diferencēts – dažiem tas izrādījies veiksmīgs laiks savu projektu attīstīšanai, savukārt citiem darbs pilnībā apstājies. Retums gadās sastapt kādu, kas atzīst, ka arī 2020. gadā, neskatoties uz globālo notikumu ietekmi, ir bijis iespējams noturēties vidusceļā un izjukušus vai nenotikušus plānus kompensēt ar citiem projektiem. Mākslinieks Kristaps Ancāns, šķiet, ir viens no tiem, kuriem tas izdevies. Turklāt ne tikai piedaloties starptautiskos izstāžu projektos, bet arī uzsākot darbu Igaunijas Mākslas akadēmijā kā Laikmetīgās mākslas programmas vadītājs. Ancāns saka, ka mākslas pasaule pagājušajā gadā ir “nodrebējusi” un to ir svarīgi ņemt vērā – domājot gan par tuvākām, gan tālāk pārmaiņām mākslas vidē un ar to saistītajās sociālajās konstrukcijās.
Daudzi mākslinieki 2020. gadu min kā vienu no produktīvākajiem savā karjerā. Kāds tev ir bijis aizvadītais gads?
Tādā mākslas pasaulē, kādu mēs esam pazinuši līdz šim, neeksistē tādas kategorijas kā slikts vai neproduktīvs gads. Dominē iespaids, ka vienmēr visiem viss ir lieliski, neatkarīgi no tā, vai esi jauns vai pieredzējis mākslinieks, galerija vai institūcija, jo, ja tā nebūtu, rastos šaubas par to, cik veiksmīgs vai pat talantīgs tu vispār esi. Lai cik tas uzjautrinoši, dīvaini vai nejēdzīgi neliktos, šādas dogmas raksturo mākslas pasauli gan Latvijas, gan daļēji arī starptautiskā mērogā.
Mākslinieka profesija negarantē stabilitāti, ienākumus, panākumus, atzīšanu, nodarbinātību. 2020. gads mākslas sabiedrībai noteikti bija veselīgs, jo tas noņēma sava veida spiedienu, visiem bija globāls iemesls ievilkt elpu – ja kaut kas neizdevās, bija ko vainot. Es to nesauktu par neproduktīvu, bet tāpat kā šo – par neparedzamu plānošanas ziņā. Visi transatlantiskie projekti ir iesaldēti, un tas nepriecē, jo katrs darbs fiksē laiku, vēlmi un ideju. Domām un idejām ir secība, un iepriekšējais gads izjauca šo sekvenci. Tādēļ nākamgad būs jāatgriežas pie darbiem un idejām, kas jau bija dzimušas un realizētas pagājušogad. Vai tas ietekmēs projektu kvalitāti un gala iznākumu, pašlaik ir grūti pateikt.
Bija arī jāpieņem grūti lēmumi, vai izstādīt darbus digitālā formātā vai atlikt projektus uz vēlāku nenoteiktu laiku. Piemēram, projekts ar Live Art Agency un Tate galeriju no pagājuša gada joprojām “karājas gaisā” bez noteikta datuma, jo Londona pašlaik atrodas jau trešajā karantīnā.
Tā kā Latvijā lielāko daļu gada nebija nopietnu ierobežojumu, izdevās realizēt pāris fiziskus projektus šeit (RIBOCA2 un Rīgas Mazākajā Galerijā), lai gan pats nevarēju fiziski piedalīties darbu uzstādīšanā. Arī Latvijā ir projekti, kas gaida karantīnas beigas.
No otras puses – iepriekšējais gads sekmēja arī daudz ambiciozu projektu Lielbritānijā, kuriem katalizators bija tieši tas, ka bija pietiekami daudz laika sarunām un diskusijām. Daudzi projekti, kas tika iedēstīti 2020. gadā, turpinās šogad, piemēram, Bad Ideas Collective sadarbībā ar Five Years un Fallow Field kopā ar Meadow Arts.
Šis gads lika analizēt, kas ne vienmēr ir patīkams process, jo analīze parāda arī veiksmīgo un neveiksmīgo. Protams, tas parāda arī nepilnības, jo pilnīga analīze aptver pilnu spektru, tomēr rezultātā tas dod iespēju skaidri saprast situāciju.
⚠ Par ko es sapņoju no RIBOCA2. Foto no Kristapa Ancāna arhīva
Vai globālās pārmaiņas rosina pievērsties jaunu tēmu izpētei darbos? Kādi ir tie jautājumi, kas tevi kā mākslinieku šobrīd nodarbina un interesē?
Pārmaiņas nerosināja pievērsties jaunām tēmām, bet, neatkarīgi no mums, izmainījās konteksts tēmām, jo izmainījās pasaule (un tā joprojām mainās, joprojām neredzam galējo rezultātu un sekas). Mani arvien vairāk interesē ārtelpas un iekštelpas attiecības. Savā ziņā uzskatu sevi par konstruktoru - man patīk radīt priekšmetu vai tekstu un skatīties, par ko šī lieta var kļūt attiecībās ar sevi un attiecībās ar skatītāju. Skatītājs pats kļūst par mediju attiecībās ar darbu.
Pirmās karantīnas laikā sapratu, ka šis ir brīdis, lai atskatītos uz savu praksi. Es ierosināju domubiedriem atcerēties idejas, kuras nav realizētas vai atstātas, idejas, kuras nav materializējušās – taču ne finansiālo iespēju, bet gan paškritisku iemeslu dēļ. Nācām klajā ar projektu Bad Ideas Collective. Mēs uzrunājām gan jaunus, tikko absolvējušus, gan ļoti labi zināmus māksliniekus un lūdzām viņiem, esot savstarpēji nepazīstamiem, īsā video ilustrēt kādu viņuprāt “sliktu” ideju un par to pastāstīt. Projekts mūs visai aizrāva, un tas tika arī atbalstīts no Anglijas Mākslas padomes puses, tas joprojām attīstās, kā arī tas sāk izvērsties sava veida pētījumā.
Otrs projekts, kas tika plānots jau no 2019. gada sākuma, ir Fallow Field, kas top kopā ar Marku Danhilu un Tamiko O’Brien. Mēs veidojam scenārijus publiskās mākslas attīstībai un vasarā uzsāksim rezidenci, kas finalizēsies izstādē ziemas sākumā.
Manuprāt, šī zemestrīce mākslas pasaulē bija veselīga un cerams nesīs ļoti interesantus augļus. Cerēsim, ka laiks, kad visi zināja to, kā ir jāizskatās laikmetīgajai mākslai, ir beidzies.
Ekrānšāviņš no video "Instrukcija kā lietot ierīci, kas var nobārt vai palielīt tavu taureni"
Cik saprotu, tad arī šobrīd lielāko daļu laika aizvadi Londonā. Kā ārējie apstākļi mainījuši mākslas dzīvi tur? Vai šobrīd jau jūtamas kādas ilgtermiņa korekcijas gan atsevišķu tēmu aktualitātē, gan galeriju un kuratoru darbībā?
Mākslas pasaule parādīja savu trauslumu, un Londona nav izņēmums. Katra institūcija vai galerija cenšas palīdzēt saviem māksliniekiem, un tas noteikti nenāk par labu jaunajiem māksliniekiem, kuri šogad absolvēs mākslas augstākās izglītības institūcijas. Mākslas augstskolām būs jāiegulda milzīgs darbs, lai viņus atbalstītu. Mākslas izglītība ir ļoti svarīga eksporta prece, un skolas ļoti lojāli un nopietni attiecas pret šo procesu.
Lielbritānijai kopumā šis nebija sitiens zem jostas vietas, šoreiz lielajām institūcijām ir grūtāk nekā vidējām un mazajām. Pēdējo gadu laikā tika izdarīts liels spiediens, lai sakārtotu un izveidotu kvalitatīvu mākslas vidi reģionos, un šī stratēģija parādīja savas priekšrocības COVID laikā. Ar institūciju palīdzību māksliniekiem diezgan vienmērīgi tika sniegts atbalsts, pārklājot visu valsts teritoriju. Jaunā Mākslas padomes stratēģija tika izveidota pirms pandēmijas un ļoti precīzi definēja mērķus ar ļoti skaidru plānu, veidojot atbalsta programmas gan projektiem, gan individuālām praksēm.
Mans darbs Londonā noris divās studijās, es tās saucu par tīro un netīro studiju. Tīrā studija atrodas speciāli mākslinieku darbnīcām būvētā ēkā, tur nav pieļaujams putekļains darbs, savukārt netīrā darbnīca, kā jau nosaukums saka priekšā, ir aprīkota “melnajiem” darbiem. Šī ir koplietošanas darbnīca, tādēļ jau atkal ir slēgta. Man nācās atgriezties pie rokas instrumentiem (arī neelektriskiem), piegriežot un vīlējot metālu, un tas padarīja procesu daudz laikietilpīgāku. Tomēr piešķīra sava veida azartu un izaicinājumu, biju pat uzmeistarojis paštaisītu, ar rokas mehānismu pārvietojamu telferi.
Kā jau teicu iepriekš, bija jāpieņem lēmumi par izstādēm, kas vai nu notiek digitālā platformā vai tiek pārceltas. Tā kā mani gan divdimensionālie, gan trīsdimensionālie darbi ir diezgan paliela formāta, izvēlējos pagaidīt, jo nešķita, ka mans darbs draudzējas ar digitālu telpu. Uzskatu, ka darbam jābūt speciāli veidotam šādam formātam, lai tas būtu veiksmīgs.
Es atceros sarunu ar Marku Halsonu, viņa studija atrodas otrā pusē parkam, satikāmies un apspriedām digitālos galeriju risinājumus. Viņš atzīmēja, ka tā ir neparasta sajūta - izstāde notiek, bet tavs darbs joprojām atrodas studijā.
Digitālās platformas piedāvāja risinājumu, tomēr arī savus noteikumus. Digitālais formāts padara divdimensionālos darbus vēl plakanākus un ievieto tos noteiktā izmērā, kas noved pie tā, ka mēs nevaram pilnvērtīgi pieredzēt lielāka formāta darbus, ja vien tev mājās nav kinoteātris. Otrkārt, pazūd attēla reljefs, tekstūra, mūsu mērogs pret darbu, kas noved pie tā, ka saturs sāk dominēt pār formu. Mēs pazaudējam materialitāti, un pirmajā vietā nonāk saturs. Tas noteikti atstās ietekmi uz glezniecības un grafikas darbiem, ja šis process turpināsies ilgāk. Jaunā māksliniece Konstance Zariņa, kas pašlaik studē LMA, ir izvērsusi interesantu pētījumu par šīm tēmām, kā arī gatavo publisku lekciju, kas notiks tuvākajā laikā – rekomendēju to apmeklēt.
Tiek arī futūristiski spekulēts, ka māksla varētu kļūt abonējama, ne tikai institūciju līmenī, bet daudz pieejamākā formā šādas hipotēzes izvirza lielās, ar mākslu nesaistītās korporācijas, tomēr pašlaik tās ir tikai idejas un nākotnes koncepcijas.
Ekrānšāviņš no platformas www.badideascollective.com
Esi uzsācis aktīvu darbību akadēmiskajā lauciņā – darbojies kā pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā un esi Laikmetīgās mākslas programmas vadītājs Igaunijas Mākslas akadēmijā. Kas tevi visvairāk saista un aizrauj pasniedzēja profesijā?
Mani sajūsmina potenciāls, domāšanas konstrukcijas, idejas; tas, ko šis potenciāls (ar noteiktu atbalstu) var paveikt.
Es ticu, ka Baltijas mākslas telpai ir milzīgas iespējas, un mēs gan Igaunijā, gan Latvijā intensīvi būvējam šo infrastruktūru. Uzskatu, ka akadēmijas ir kļuvušas par galveno izejas punktu mākslas attīstībai. Reģionam ir eksistenciāli svarīgas spēcīgas mākslas skolas. Baltijai, salīdzinājumā ar Rietumiem, ir cita veida kultūrvēsturiskā bagāža, kas mums dod lielākas manevrēšanas spējas.
Ir ļoti interesanti sastrādāties ar Marku Danhilu Igaunijā, jo viņš bija dekāns Central Saint Martins, kad pats tur biju vēl students. Tā ir lieliska pieredze – strādāt pie programmas kopā. Kurss pāris gadu laikā ir spējis piesaistīt spēcīgus studentus no visas pasaules, kas redz reģionu kā lielisku vietu, kur pilnveidot savu praksi, un tas nav ieguvums tikai akadēmijai.
Ir ļoti svarīgi, ka jaunas idejas un iniciatīvas gūst atbalstu, tāpēc esmu gandarīts par kopā paveikto ar Latvijas Mākslas Akadēmijas rektoru Kristapu Zariņu un Maģistrantūras programmas vadītāju Antru Priedi, strādājot pie vairākām jaunām struktūrvienībām.
Esam izveidojuši kopīgu Maģistru studiju programmas projektu kopā ar Central Saint Martins koledžu, kas šogad fokusējas uz mākslu publiskā telpā. 28. janvārī sākās publisko sarunu cikls, kas ir projekta pirmais posms. Tas turpināsies ar izstādes projektiem Londonā, kā arī Jūrmalā, kur mēs sadarbojamies ar Dubultu Mākslas staciju.
Sadarbība ar Londonu turpinās arī jaunā atbalsta programmā maģistru absolvējošajiem māksliniekiem, kuratoriem un mākslas zinātniekiem, nodrošinot divu gadu rezidences un atbalsta programmu Londonā un Latvijā. Mēs veidojam tiltu starp augtāko mākslas izglītību un starptautisku profesionālo karjeru. Šī programma top sadarbībā ar Latvijas Valsts Mežiem, Valsts Kultūrkapitāla Fondu un mūsu partneriem Londonā.
LMA top arī starpdisciplināra, starptautiska mākslas katedra, ko veidojam kopā ar Gļebu Panteļejevu un Amandu Ziemeli. Katedra piedāvās uz praksi fokusētu, jaunu maģistra programmu.
Latvijas un Igaunijas akadēmijas ir uzņēmušas spēcīgu attīstības kursu. Gan Igaunijā, gan Latvijā mēs arī esam nonākuši pie slēdziena, ka mākslas izglītība nevar būt tāda pati, kāda tā bija pirms pandēmijas, mums ir jāsagatavo studenti reāliem, pašreizējiem apstākļiem – mākslas pasaule nodrebēja, un mēs to ņemam vērā. Akadēmijas ne tikai sniedz izglītību, bet ir arī uzņēmušās attiecību veidošanas lomu starp jaunajiem māksliniekiem un starptautiskām, kā arī reģionālām institūcijām.
Kā izdodas sabalansēt akadēmiskos pienākumus ar radošo darbu?
Es akadēmisko darbu uztveru kā savas prakses pētniecisko pusi, kas man ļauj veidot padziļinātu izpratni par radošo procesu un tā uzbūvi. Katra saruna ar radošu nobriedušu vai nenobriedušu prātu ir šīs personas analīze. Ir iespēja nepārtraukti satikt cilvēkus, kas mēģina saprast savu domāšanas konstruktu, un ir dota brīva pieeja viņu prātiem. Man ir jādod instrumenti, ar kuru palīdzību to izdarīt, un jābūt daļai no šī procesa.
Praktiski (arī pandēmijas laikā) sanāk ļoti daudz pārvietoties starp valstīm, kas, protams, neļauj pavadīt studijā tik daudz laika, cik vēlētos. Es daudz rakstu, tāpēc, kad neatrodos studijā, veltu laiku šim procesam – visi mani darbi, gan divdimensionāli, gan trīsdimensionāli rodas caur rakstīšanu. Kad atgriežos Londonā, gadās, ka dienām nepametu studiju. Laikam to nevaru nosaukt par sabalansēšanu, tas viss ir tāds kopīgs lipeklis.
Dažādi iemesli kāpēc tavs sniegavīrs izskatās netīrs, Rīgas Mazākā galerija. Foto no Kristapa Ancāna arhīva
Atceroties tavu izstādi “Dažādi iemesli, kāpēc tavs sniegavīrs izskatās netīrs” Rīgas Mazākajā galerijā pagājušā gada rudenī – kādu iemeslu dēļ, tavuprāt, sniegavīri šoziem varētu kļūt netīri?
Šis bija romantisku spekulāciju gads, un es gaidīju, ka sekos kādi praktiski darbi. Bija pandēmijas sākums, kad visi varējām mazliet pasapņot par to, cik pasaule būs labāka, iecietīgāka un zaļāka, un kāda vēl ne, bet visi iegrima šo spekulāciju miegā. Pasaule nekļūs labāka, ja praktiski nekas netiks darīts. Sajūta, ka lielai daļai pietika enerģijas tikai spekulācijām – tik daudz publisku sarunu, scenāriju, viedokļu, domu, un plānu, bet šķiet, ka tālāk par spriedelēšanu liela daļa netiek. Ja mēs gribam skaistu pasauli, infrastruktūru, tad par to ir ne tikai jārunā, bet tā arī ir jāveido. Veļot sniegavīra bumbu, tā vietā, lai liktu bumbu uz bumbas, mēs to vāļājam pa lauku, un sākam paķert līdzi pērno zāli, mazliet dubļu, nesagrābtās lapas, rezultātā mums sanāk tādi netīri, dubļaini, neuzcelti sniegavīri uz plika lauka.
Otrs iemesls ir bezatbildīga tumsonības reklamēšana. Šis ir laiks, kad Latvijai būtu jādomā par idejām, iespējām un potenciālu, bet pēkšņi kāds izdomā, ka uguni var iegūt nevis ar šķiltavu vai sērkociņu palīdzību, bet gan divu akmeņu dauzīšanu. Un šo akmeņu process tiek pasniegts kā atšķirība un pat kā sasniegums, jo visi pārējie lieto šķiltavas.
#tumsonībasreklamēšana #pareizaunnepareizaģimene #apkaunojumsnācijai #radošumaunidejutrūkums #spēlesarakmeņiem
