Kad nomāc šaubas, dodies uz muzeju

26.02.2021

Intervija ar slovēņu kuratoru Tevžu Logaru

Izstāde “Kad nomāc šaubas, dodies uz muzeju” (When in Doubt, Go to a Museum), kas šobrīd skatāma Ļubļanas Pilsētas muzejā, piedāvā ieskatu un vienlaikus mākslas vizualitātē sakņotu sarunu starp piecām respektablām mākslas kolekcijām: Collection Laurent Fiévet (Parīze, Francija), Lah Contemporary (Cūga, Šveice), Ovidiu Șandor Collection (Timišoara, Rumānija), Fondazione Sandretto Re Rebaudengo (Turīna, Itālija) un Thyssen-Bornemisza Art Contemporary Collection – TBA21 (Vīne, Austrija/Madride, Spānija). Uzsverot, ka šajā gadījumā izstādes mērķis nav konkrētu privātkolekciju eksponēšana, bet gan izaicinājums caur to mijiedarbību izgaismot gan būtiskus ar mākslas kolekcionēšanu saistītus aspektus, gan laika kontekstu un privātkolekciju lomu tā dokumentēšanā. Katra no šīm kolekcijām ir unikāla sava laika zīme, domu, sajūtu, viedokļu un mākslinieciskā redzējuma fragments, kas vienlaikus atradies nepārtrauktā dialogā ar tās veidotāju – kolekcionāru.

“Šīs tematiskās izstādes iecere balstījās divos mērķos – pirmkārt, parādīt sabiedrības un mākslas attiecības un, otrkārt, padomāt par mākslinieka darba vides apstākļiem – vai tā būtu viņu personiskā dzīves telpa, vai arī plašāks konteksts, saistīts ar identitātes jautājumiem, varas sistēmām, dzimtes un ekonomiskajām attiecībām un ideoloģijām un to mehānismiem. Izstādes konceptuālais ietvars palīdz arī atrast veidu, kā pieņemt situāciju pasaulē – jo īpaši jauno, pēcpandēmijas situāciju, kurā atradīsimies – un padomāt par zaudētajām sociālajām vērtībām. To var skatīt kā attiecības starp sociālo un politisko, mūsu dzīves telpu un pārmaiņu iespēju. Izstāde netiecas veidot lineāru hronoloģisko naratīvu, kas iet no viena izolēta tematiskā monolīta pie nākamā; tā vietā tā piedāvā radošu pozīciju izlasi, kas pievēršas izvēlētā medija un veiktā pētījuma konsekvencēm – personiskām un sociālām –, kas bieži ir negaidītas, jo mūsu sabiedrībā un kultūrā ir lietas, ko mēs vienkārši neiedomājamies ņemt vērā,” vēsta izstādes preses relīze.

Izstādes kurators ir Tevžs Logars (1979), neatkarīgais kurators, redaktors un rakstnieks, kurš sadarbojas ar dažādām galerijām un institūcijām. 2019. gada Venēcijas biennālē viņš bija Ziemeļmaķedonijas paviljona kurators-konsultants un Kosovas paviljona izveidē piedalījās kā rakstnieks. Viņš bijis kurators un līdzkurators rindai izstāžu, ieskaitot 54. Zagrebas salona triennāli – Without Anesthesia (2019); Borderline Relation (2018); Ulay: I Other (2017), Vadim Fishkin: Light Chaser (2016); Ulay: Irritation (2015); Crossings (2014); Jasmina Cibic: For Our Economy and Culture Slovēnijas paviljonā 55. Venēcijas biennālē (2013) u.c., kā arī sadarbojies ar virkni respektablu mākslas institūciju Eiropā un pasaulē. No 2009. līdz 2014. gadam Logars bija Ļubļanas Škuc Gallery direktors, kā arī 20. gadsimta mākslas vēstures pasniedzējs Vizuālās mākslas akadēmijā. Bijis arī scenārija autors pilnmetrāžas dokumentālajai filmai “Projekts vēzis: Ulaja dienasgrāmata no novembra līdz novembrim” (Project Cancer: Ulay’s journal from November to November, 2013) un viens no Ulaja fonda Amsterdamā dibinātājiem (2014), šobrīd – fonda Konsultatīvās padomes loceklis. Logars dzīvo Rijekā, Horvātijā.

Sarunā ar Arterritory.com ar Tevžs Logars stāsta gan par konkrēto izstādi, mākslas kolekcionēšanu un muzeju eventuālo lomu pēcpandēmijas kontekstā, gan šobrīd visai satraucošo politisko klimatu Slovēnijā, kas rezultējies ar vairāku muzeju direktoru nomaiņu un biedējošu pašreizējā politiskā līdera Janeza Janša un viņa valdības īstenotu cīņu pret kritisko domāšanu.

Privāta mākslas kolekcija vienmēr lielākā vai mazākā mērā ir kolekcionāra spogulis, viņa/-as personības atspulgs. Izstāde “Kad nomāc šaubas, dodies uz muzeju” piedāvā darbus no piecām dažādām privātkolekcijām. Kā jūs raksturotu šo spoguli (izstādi), ko veido pieci unikāli atspulgi? Ko izstāde pasaka par kolekcionēšanu un arī mūsu laiku vispār?

Izstādi var “lasīt” divos virzienos. Izstāžu zāles plāns muzejā ļauj prezentēt kolekcijas kā “izpētes objektus”, kuros izstādītie mākslas darbi “atspoguļo” katras kolekcijas specifisko iekšējo loģiku. Tomēr izstāde necenšas būt piecu atsvešinātu monolītu apkopojums, drīzāk izcelt piecas pašpietiekamas struktūras, ko vieno ideja, ka sociālo un politisko pārmaiņu izpratne atspoguļojas arī tajā, kā konkrēts medijs darbojas noteiktā laikā un telpā. Būtībā izstāde caur vienu perspektīvu apskata piecas dažādas kolekcionēšanas stratēģijas, kamēr, no otras puses, darbu atlase piedāvā konkrētu radošās darbības naratīvu no vēsturiskā avangarda līdz mūsdienām. Ieskatoties ciešāk, var atklāt arī ļoti precīzus izteiksmes veidus un mākslinieku pārdomas par sabiedrībā notiekošo.

Skats no izstādes “Kad nomāc šaubas, dodies uz muzeju” Ļubļanas Pilsētas muzejā. Foto: ⒸAndrej Peunik / MGML

Lūdzu, raksturojiet nedaudz darbu atlases procesu. Kāpēc jūsu uzmanības lokā nonāca tieši šīs piecas kolekcijas? Cik cieši sastrādājāties ar pašiem kolekcionāriem?

Pirmkārt, man jāuzsver, ka visu projekta tapšanas procesu var sadalīt divās daļās. Pirmā daļa bija daudzu privātkolekciju apskate, jo gribēju redzēt un izpētīt pēc iespējas vairāk. Zināma atlase notika jau šajā procesā notika, jo ātri nonācu pie domas, ka vēlos strādāt ar tādām kolekcijām, kam ir arī savas publiskās programmas. Tas man bija īpaši svarīgi, jo projekta pamatideja noteica, ka, lai kolekciju saprastu kā vienību, tai ir jāpaceļas pāri tīram aktīvu vai investīciju konceptam un jāparāda sava loma izglītošanas laukā: ar publikāciju, izstāžu, pētījumu, radošo atbalstu, rezidenču un neformālās izglītības palīdzību. Pamatojoties uz savu izpēti, man izdevās noteikt katras kolekcijas konceptuālo pamatideju un tās galvenās izpausmes, kas noveda pie gala atlases – Laurent Fiévet, Lah Contemporary, Ovidiu Șandor Collection, Fondazione Sandretto Re Rebaudengo un Thyssen-Bornemisza Art Contemporary Collection kolekcijām. Un tas bija brīdis, kad sākās projekta otrā daļa. Es uzaicināju kolekcionārus piedalīties šajā projektā un uzsāku ar viņiem aktīvu dialogu. Es piedāvāju šo izstādes konceptuālo ietvaru un strādāju ar katru no viņiem individuāli. Tas bija interesanti. Ar katru no viņiem mūsu sadarbības gaitā pienāca brīdis, kad viņi man ļāva brīvi rīkoties ar kolekciju ar nosacījumu, ka viņi, protams, patur tiesības darbu atlasi apstiprināt. Savā darbā vienmēr ļoti tiecos pēc dialoga, tāpēc ar katru no kolekcionāriem mēs beigās pieņēmām kopīgu lēmumu, jo visi uzskatījām, ka kolekcijas iekšējai loģikai ir jābūt pēc iespējas precīzāk nolasāmai.

Skats no izstādes “Kad nomāc šaubas, dodies uz muzeju” Ļubļanas Pilsētas muzejā. Foto: ⒸAndrej Peunik / MGML

Tas bija ļoti produktīvi, tāpēc esmu ārkārtīgi pateicīgs visiem šajā procesā iesaistītajiem cilvēkiem, jo šādā veidā es varēju saprast katras kolekcijas virzību un to savstarpējās savienojamības iespējas. Domāju, tas mums visiem arī bija vislielākais izaicinājums. Kā radīt precīzu kolekcijas naratīvu no relatīvi neliela darbu skaita? Un kā tas iedarbosies uz pārējām kolekcijām? Šeit es nerunāju tikai par atlasītajiem darbiem, man vienlīdz svarīga bija arī kolekcijas aktivitāšu “vertikāle”, tāpēc es nolēmu izveidot arī papildus telpu, kur apmeklētāji var uzzināt vairāk par kolekcijām no dažādiem dokumentālajiem materiāliem. Un esmu ārkārtīgi pateicīgs kolekcionāriem, ka viņi pieņēma šo ideju un ļāva izmantot visdažādākos materiālus, lai nostiprinātu šīs ekspozīciju pamatu. Jebkurā gadījumā šajā projektā izglītojošajam aspektam ir liela nozīme. Jau sākotnējais muzeja un tā direktora Blaža Peršina nolūks bija caur šo projektu stimulēt kolekcionēšanas diskursu Slovēnijā un arī visā Balkānu reģionā.

Skats no izstādes “Kad nomāc šaubas, dodies uz muzeju” Ļubļanas Pilsētas muzejā. Foto: ⒸAndrej Peunik / MGML

Kā var pazīt izcilu kolekciju? Vai kolekcija ir personisku vai kolektīvu atmiņu krātuve?

Nu, man ļoti patīk doma, ka māksla ir domāta tam, lai būtu mums visiem pieejama, nevis ieslēgta kā fetišs kaut kādā pazemes velvē. Es nesaku, ka ikvienai kolekcijai vajadzētu būt publiskai vai katrai būtu nepieciešams savs muzeju, taču es ticu, ka, ja tev īpašumā ir mākslas darbs, tas tev uzliek arī zināmu atbildību. Un daļa no šīs atbildības ir arī apzināšanās, ka mākslas darbi ir kopīgs kultūras mantojums, kam ir svarīga loma mūsu ikdienas dzīvē. Ne tādā nozīmē, ka māksla maina pasauli, bet, manuprāt, tā dod zināmu ieguldījumu kritiskajā domāšanā, kas var aizvest līdz iespējamiem mūsu ikdienas dzīves uzlabojumiem. Tā mums arī atgādina par lietām, kuras mēs, iespējams, esam aizmirsuši apkārtējās vardarbības dēļ. No šī perspektīvas raugoties, es ticu, ka nav lielas atšķirības starp personisko un kolektīvo atmiņu, un daudzas kolekcijas ir tam pierādījums. Runājot par publiskajām un privātajām kolekcijām, domāju, ka vissvarīgākais ir, lai kolekcijas naratīvs būtu precīzs savās konceptuālajās bāzēs. Vēl, protams, ir citi aspekti, kas definē kolekciju funkciju vai lomu laikmetīgās mākslas sistēmā, taču tas mūs, protams, jau aizved pie pavisam citiem jautājumiem.

Skats no izstādes “Kad nomāc šaubas, dodies uz muzeju” Ļubļanas Pilsētas muzejā. Foto: ⒸAndrej Peunik / MGML

Vai kolekcionārs savā ziņā ir arī kritiķis?

Neesmu drošs, ka kolekcionāru varētu definēt kā kritiķi. Šīs jautājums attiecas uz klasisko izpratni par kritiķa un kolekcionāra lomu mākslas sistēmā vēstures gaitā. Taču kolekcionārs, bez šaubām, ir cilvēks, kas ļoti lielā mērā iesaistīts mākslas darba vai pat mākslinieciskās prakses novērtēšanas procesā. Es nerunāju tikai kontekstā ar ekonomiskajiem procesiem, kas attiecas uz tirgus vērtību, bet arī par kolekcionāra aktīvu iesaistīšanos darbu tapšanas nodrošināšanā, institucionālos sadarbības projektos, izglītībā, izdevējdarbībā…

Skats no izstādes “Kad nomāc šaubas, dodies uz muzeju” Ļubļanas Pilsētas muzejā. Foto: ⒸAndrej Peunik / MGML

Vai piekrītat, ka visai labajai mākslai vajadzētu nonākt muzejā?

Tam varētu piekrist kā utopiskai idejai. Taču pastāvošajā sistēmā tas nav iespējams. Daudzi mākslinieki jau tagad atrodas ļoti nedrošās pozīcijās, un, ja mēs likvidētu privāto sektoru, tā būtu vēl lielāka katastrofa. Domāju, ka mākslas vēsture mums ir iemācījusi arī to, ka saistība starp mākslu un kapitālu ir pastāvējusi vienmēr. Sākot ar baznīcas un laicīgās varas pārstāvjiem, un arī vēlāk, kad Industriālā revolūcija bija transformējusi cilvēku dzīvi gan tehnoloģiju, gan Eiropas ekonomisko struktūru ziņā, radot turīgu vidusšķiru. Vidusšķirai ļoti strauji pieauga ienākumi un uzradās lieka nauda, tā pirmo reizi ļaujot šiem cilvēkiem ar savu kapitālu ienākt mākslas tirgū. Es ticu, ka tas ir brīnišķīgi, ja labs mākslas darbs nonāk arī privātās rokās. Vai nu kā viens atsevišķs objekts, vai kā daļa no ambiciozas kolekcijas. Taču cilvēkam, kuram pieder mākslas darbs, ir jāapzinās, ka tā ir arī atbildība.

Skats no izstādes “Kad nomāc šaubas, dodies uz muzeju” Ļubļanas Pilsētas muzejā. Foto: ⒸAndrej Peunik / MGML

Kā jums šķiet, kāda ir (būs) muzeju loma strauji mainīgajā mūsdienu pasaulē?

Es uzskatu, ka muzejiem būtu jābūt vietai, kas veicina kritisko domāšanu un izvelk mūs laukā no savas komforta zonas. Ir svarīgi apzināties, ka mākslas forma vai estētiskie parametri nedrīkst “saplacināt” mākslas sociālo un politisko aspektu. Šajā kontekstā es vienmēr atceros Ulaja atziņu, ko viņš pateica, kad gatavojām mūsu pirmo izstādi Škuc galerijā Ļubļanā. “Estētika bez ētikas ir kosmētika.” Ar to es domāju, ka institūcijām nevajadzētu slēpt mākslas politisko un sociālo pusi, bet tieši pretēji – savās programmās to sekmēt un atbalstīt.

Skats no izstādes “Kad nomāc šaubas, dodies uz muzeju” Ļubļanas Pilsētas muzejā. Foto: ⒸAndrej Peunik / MGML

…un kāda ir kolekcionāra loma? Kādu jūs to redzat pēcpandēmijas kontekstā?

Es jau iepriekš minēju, ka kolekcionāriem laikmetīgās mākslas kontekstā ir īpaši svarīga loma, kas atspoguļojas caur viņu dažādajām aktivitātēm. Daži ir pamanāmāki, lielākoties pateicoties viņu iesaistei dažādos projektos, darbu tapšanas nodrošināšanā u.tml., kamēr citi vairāk saistīti ar “fona” aktivitātēm, tādām kā pirkumi, dalība dažādās komitejās, konsultatīvajās padomēs… Un es ticu, ka šī loma saglabāsies arī pēcpandēmijas pasaulē, varbūt pat nāks klāt jaunas iniciatīvas, kas sekmēs sistēmas “atlabšanu”. Kā, teiksim, TBA21 aizraujošais projekts st_age, ko mēs prezentējam izstādes ietvaros, – jauna digitālā platforma mākslinieku un kultūras producentu atbalstam Covid-19 krīzes radīto izaicinājumu transformācijas procesā. Sandreto Re Rebaudengo fondam ir sena un precīzi izstrādāta izglītības programma; Ovidju Šandors ar savu Art Encounters biennāli atbalsta jaunu darbu tapšanu, bet Lorāna Fjevē Lab’Bel fonds iesaistās lokālajās aktivitātēs. Taču pats galvenais mērķis, par kuru mums visiem būtu jādomā, ir sadarbība un solidaritāte. To es sapratu, gatavojoties šim projektam. To izdevās realizēt tikai tāpēc, ka spējām apvienot spēkus kopīgam mērķim. Esmu ļoti priecīgs, ka kolekcionāri jau no paša sākuma tajā saredzēja pozitīvo un ka mēs visi kopā varējām par to cīnīties. Tev var būt satriecoša kolekcija un mākslas darbi, ko izstādīt izstādē, taču patiešām vērtīgais šajā visā ir kopīgo pūļu rezultāts – turklāt tapis ļoti grūtā laikā. Un tagad, pēc atklāšanas, es jau redzu, ka publika to ļoti novērtē.

Izstādes nosaukums “Kad tevi nomāc šaubas, dodies uz muzeju” liek man domāt arī par mākslas spēku un tās spēju ietekmēt cilvēku uzvedību, mainīt cilvēku uztveri un iespaidot viņu psiholoģisko labsajūtu. Globālā pandēmija, kas daudzus padarījusi emocionāli viegli ievainojamus un vientuļus, ir tikai saasinājusi nepieciešamību atrast inovatīvus risinājumus sabiedrības augošajām garīgās veselības problēmām. Vai uzskatāt, ka māksla varētu būt viens no šādiem risinājumiem? Vai mākslai piemīt, ja ne gluži dziedinošas spējas, tad vismaz pozitīva ietekme uz cilvēkiem?

Nosaukums nav viennozīmīgs. Mēs aicinām cilvēkus uz muzeju, ja viņus nomāc šaubas, taču nesakām, ka liksim tām pazust, vai arī gluži otrādi – tās stimulēsim. Es šaubās saskatu kaut ko pozitīvu, kaut ko domāšanu veicinošu. Tristans Carā dadaistu manifestā šaubas nostāda augstāk par visu. Es neticu, ka māksla var mainīt pasauli. Katru rītu mēs pamostoties, mēs uzzinām, ka pasaulē notiek briesmīgas lietas. Sākas kari, ekonomikas sabrūk, cilvēki mirst badā, meži un sugas izzūd, klimats mainās… Un to visu izsauc varas mehānismi un intereses. Mākslai šādas varas nav. Taču es ļoti ticu, ka māksla var sapurināt mūsu domāšanu, emocijas un sniegt zināšanas, kas ietekmētu indivīdu (un sekojoši – sabiedrībai) doties iespējamo pārmaiņu virzienā. Personiskā vai kolektīvā līmenī. Nezinu, vai tās ir dziedinošas spējas, taču zinu, ka šajos laikos tas mums ir ārkārtīgi nepieciešams.

Pirms pandēmijas daudz tika runāts par mākslas tirgus absurdu un specifiskas nišas cenu burbuli. Runājot par privātkolekcijām, ekonomiskās vērtības aspekts vienmēr ir klātesošs. Vai vispār ir iespējams izteikt mākslas darba patieso vērtību naudas izteiksmē? Un vai nav tā, ka darba nosacītā cena ir tikai šībrīža pasaules atspulgs?

Ir bīstami domāt, ka mākslas darba vērtību ekskluzīvi definē tikai tā attiecības ar ekonomiku. Ir jāsaprot, ka mākslas darba vērtību ietekmē ārkārtīgi daudz faktoru un ka mākslas sistēmā virsroku bieži gūst varas attiecību demonstrējums. Nereti šķiet, ka mākslā pastāv vairākas pasaules vienlaicīgi – sabiedrisko institūciju pasaule, privāto galeriju pasaule, privātkolekciju pasaule, mediju pasaule, akadēmisma pasaule, teorijas pasaule… un ka šīs pasaules darbojas paralēli un starp dažām no tām nav nekādu kontaktu. Taču tā nav tiesa. Visi augstāk minētie parametri spēlē izšķirošu lomu mākslas darba novērtējumā un ļoti bieži ir savstarpēji nesaraujami saistīti. Mākslas darba vērtība ir augstāka, ja tam ir gara institucionāla vēsture, ja par to ir rakstīts, ja tas ir teorētiski un akadēmiski kontekstualizēts, ja tas ir minēts medijos un, protams, ja tam ir kapitāla segums. Taču es šajā ziņā vēl joprojām esmu salīdzinoši romantisks un augstu vērtēju mākslu, kas mani izaicina. Un tam nav nekāda sakara ar ekonomisko vērtību. Tieši tāpat es nevēlos raudzīties uz mākslu tikai caur atsevišķu koncepta, formas, dzimtes, rases, šķiras vai ģeopolitikas perspektīvu, jo man māksla ir dažādu elementu apvienojums, un vienīgais kritērijs ir šo elementu komplicētību. Patiešām. Es neesmu naivs un labi pazīstu mākslas sistēmas mehānismus, diskursus un intereses, kas tiešā veidā ietekmē mākslas darba novērtējumu, tomēr es to visu uztveru vairāk kā instrukciju, kas ļauj man orientēties sistēmā, nevis akli tai ticēt.

Izstāde notiek Slovēnijā, Ļubļanas Pilsētas muzejā, tomēr tajā nav pārstāvēta neviena vietējā slovēņu privātkolekcija. Kāpēc? Cik aktīva šobrīd Slovēnijā ir kolekcionēšanas joma?

Tā gluži nav taisnība. Lah Contemporary kolekcija ir aizsākusies Ļubļanā, taču fonds tika nodibināts Šveicē tamdēļ, ka Slovēnijā nav atbilstošas likumdošanas. Šajā reģionā nav tradīciju fondu izveidē, nav intereses par šāda veida legālām iespējām, attiecīgi arī kultūrpolitika nedara pietiekami, lai ļautu fondiem darboties pilnā apjomā un legālā statusā. Jau no paša sākuma Lah Contemporary fonda fokusā ir attiecības starp vietējo un starptautisko. To arī es vēlējos uzsvērt ar izstādes darbu atlasi, kurā iekļāvu arī slovēņu māksliniekus. Šai kolekcijai sakars ar Slovēniju ir ne tikai slovēņu mākslinieku darbu dēļ, bet arī attiecībā uz dažādām izpētes, atbalsta, sadarbības aktivitātēm… Nav šaubu, ka Lah Contemporary projekts ir vissarežģītākais un novatoriskākais “kolekcijas projekts” reģionā, kura publisko aktivitāšu kulminācija būs topošais muzejs Bledas pilsētā, ko projektējis arhitekta Deivida Čiperfīlda birojs. Vēl es ļoti cienu arī slovēņa arhitekta Vasas Peroviča kolekciju; viņa zināšanas, pamatīgā izpēte un plašie sakari pierāda, cik šie elementi ir svarīgi, ja ar salīdzinoši ierobežotiem finanšu līdzekļiem tiek veidota starptautiska kolekcija. Ir vēl arī citas iniciatīvas, taču tās ir vairāk vai mazāk lokāli orientētas, līdz ar to arī ierobežotas ļoti šaurā nacionālo interešu sfērā. Šī problēma saistīta ar faktu, ka reģionā mākslas tirgus neeksistē, turklāt šo situāciju netieši ietekmē daudzas citas lietas – tradīcijas, izglītība, ekonomika un kultūrpolitika nacionālajā līmenī. Un pēdējam faktoram Slovēnijā vajadzētu spēlēt galveno lomu, jo vietas ir maz, tāpat arī kapitāla uzkrājumu, galeriju tīkls ir neattīstīts, nav kolekcionāru bāzes. Kultūrpolitikai ir jābūt tai, kas rada apstākļus attīstībai. Taču tā nenotiek. Jau sen ir zināms, ka Kultūras ministrija nespēj definēt svarīgākos uzdevumus un veicināt kontaktus ar citiem sektoriem, kas spētu uzlabot situāciju.

Janezs Janša, kas šobrīd ir Slovēnijas politiskais līderis, tiek salīdzināts ar Donaldu Trampu. Pēdējo desmit mēnešu laikā viņa vadītā valdība ir nomainījusi vairāku visnozīmīgāko Slovēnijas muzeju direktorus. Un tas nenotiek tikai Slovēnijā. Vai tas ir kultūrkarš un ko tas pasaka par mākslas spēku?

Jā, tas, kas notiek, ir šausmīgi. Un tik žēl, ka acīmredzot par to jau zina visa pasaule. Taču tas nebūt nav viss. Valstī valda neiecietības atmosfēra pret cilvēkiem, kas domā vai ir savādāki. Un šī attieksme nostumj viņus sabiedrības nomalē. Visas šīs pārmaiņas kultūras laukā ir politiski motivētas; valdības jaunā kultūras adženda balstās revizionistiskā nacionālistu ideoloģijā. Un it kā ar to jau nebūtu gana, tas viss vēl tiek darīts aiz slēgtām durvīm, iejaucoties pastāvošajā likumdošanā un ignorējot vietējos un starptautiskos ekspertus. Ļoti iespējams, ka institūcijas, kas ir sistemātiski strādājušas un ieguvušas atpazīstamību, kļuvušas par starptautisku institucionālu tīklu daļu, sastapsies ar nopietnām problēmām. Manuprāt, šo karu var saukt par karu pret kritisko domāšanu un starptautiskumu. Tas bija šo nomainīto direktoru (Zdenkas Badovinacas, Matevža Čelika un Kajas Širokas) kopsaucējs, jo viņi visi bija iedibinājuši ļoti spēcīgus kontaktus ar ārzemēm un savas institūcijas pozicionēja starptautiskā kontekstā. Piemēram, atstādinātā Ļubļanas Modernās mākslas muzeja Moderna galerija direktore Zdenka Badovinaca aizsāka projektu L’internationale, kam pamatā bija modernās un laikmetīgās mākslas institūciju sadarbības tīkls un kā rezultātā tapa dažādi sadarbības projekti ar tādām institūcijām kā Karalienes Sofijas muzejs Madridē vai Van Abes muzejs Eindhovenā. Klēra Bišopa par to raksta savā grāmatā “Radikālā muzeoloģija” (Radical Museology), definējot šādu pieeju kā ļoti būtisku alternatīvu dominējošajai mantrai, ka muzeji vienkārši seko blue-chips straumei. Teorija un sistēma pārņēma šo iniciatīvu kā ārkārtīgi būtisku muzeju politikas kontekstā, turklāt ikviens, kas strādā laikmetīgās mākslas jomā zina, cik grūti ir nodibināt un ilgtermiņā uzturēt kontaktus visaugstākajā līmenī. Tas ir uzticēšanās jautājums. Kad uzticēšanās zūd, momentā izgaist arī jūsu “simboliskais kapitāls”. Es no sirds ceru, ka šīs institūcijas šobrīd ir zaudējušas cīņu, nevis karu. Taču baidos, kā šībrīža politiskā nomenklatūra ar savām svaigi izveidotajām ekspertu komitejām un birokrātiju Slovēnijas kultūrpolitiku vedīs nacionālistiskā pašpietiekamības un kritiskās domāšanas iznīdēšanas virzienā. Un tā nav tikai kāda šajā jomā strādājošā tukša runāšana. Nesenais gadījums, kad Slovēnijas vēstnieks Romā atteicās atbalstīt izstādi “Lielāks par pašu. Varoņu balsis no bijušās Dienvidslāvijas” (Bigger than Myself. Voices of Heros from Ex-Yugoslavia), kas bija MAXXI muzeja un Moderna galerija sadarbības projekts, pierāda, ka tagad tā ir kļuvusi arī par Slovēnijas ārpolitikas stratēģiju. Ļoti skumji.

Tevžs Logars. Foto: Jaka Babnik