Foto

Tagad man viss ir ideāli

Daiga Rudzāte

02.03.2021

Intervija ar mākslinieci Maiju Kurševu

Nule kā izdevniecība Phaidon laidusi klajā trešo grāmatu sērijā, kas veltīta laikmetīgajam zīmējumam – Vitamin D3 (2021). Starp vairāk nekā simt autoriem tajā iekļauti arī Latvijas mākslinieki Maija Kurševa un Viktors Timofejevs.

Zīmējums vienmēr bijis būtisks (ja ne svarīgākais) Maijas Kurševas instruments, lai arī viņas izteiksmes veidi ir arī instalācijas, grafika, animācija un tēlniecība. Zīmējums bijis pamats gan laikā, kad Kurševas mākslas darbu dominante bija košas krāsas un teju vienmēr klātesošais, pašas radītais Žaņa tēls, kas dzīvojās viņas komiksu stāstos, gan tagad, kad Maijas uzmanības centrā ir melna līnija uz baltas papīra lapas (“Ārprāts, cik viņas ir skaistas!”). 2019. gadā Maija Kurševa ieguva Kim? Laikmetīgās mākslas centra Rezidences balvu un vairākus mēnešus pavadīja Ņujorkā, kur visu kārtīgi apdomājusi un sapratusi, ka “tā vairs nevar palikt un tā nepaliks”. Pēc atgriešanās Rīgā viņa aizgāja no pašas dibinātās Low galerijas vadītājas posteņa, atteicās no Zīnu festivāla organizēšanas un darba neatkarīgajā izdevniecībā Popper Publishing – visa šī kopuma, kas nepārprotami vienmēr asociējies ar Kurševas vārdu. “Šobrīd es mēģinu par prioritāti padarīt savu mākslu - vairāk laika pavadīt darbnīcā nekā kaut kur citur.”

Maijas Kurševas darbi izdevumā "Vitamin D3". 2021

Vakar man atzinies, ka tavu zīmējumu iekļaušana Phaidon jaunākajā izdevumā Vitamin D3 ir viens no tavas dzīves būtiskākajiem un lielākajiem notikumiem. Kāpēc māksliniekam tik svarīga ir atzinība?

Es domāju, ka tas ir egoisms. Man tagad ir sajūta, ka esmu enciklopēdijā. Tas ir kā... “es te biju”. Paliek nospiedums, kas tur ir un tur būs, un nepazudīs. Kā apstiprināšana no malas – viņi pasaka, ka “šitais” ir okey. Un pārējie pieņem zināšanai.

Tu esi saņēmusi atzinību no mākslas pasaules augstākās hierarhijas?

Jā. Tas ir ļoti svarīgs punkts. Un arī tik elementārā lietā kā darbu pārdošana. Jo cilvēki baidās no mākslas. Viņi baidās izskatīties slikti, jo nesaprot, kas ir un kas nav laba māksla. Un, ja kāds zinošs pasaka priekšā, kas ir labs, tas noder. Un šī grāmata to izdara.

Kas tevi aizveda līdz Vitamin D3?

Pie visa vainīga ir Ņujorka un Zane Onckule. Viņa apciemoja mani darbnīcā, redzēja jaunos darbus, un, iespējams, tas mudināja nominācijai. Šķiet, kopumā tie ir septiņdesmit starptautiski eksperti, kas nominējuši 100 māksliniekus. Ņujorkā bija sajūta, it kā būtu atšķirta jauna lapa. Man sākās jauna dzīve. Man bija darbnīca, es biju pilnīgi prom no visa. Sāku taisīt jaunus, citādus darbus. Ļoti intuitīvi, vienkārši katru dienu vadījos pēc principa “ej un dari”, un skaties, kur tas aizved. Tas bija pagrieziena punkts darba metodē, jo bija pierasts pie sava veida postkonceptuālisma, kad tev ir ideja un tu to realizē. Tāds projektu piegājiens. Bet Ņujorkā viss bija pilnīgi citādāk - dari, dari, dari un tad paskaties, kas ir izdarīts, un tas pasaka priekšā, ko darīt tālāk. Tur sapratu, ka man vajadzīga darbnīca arī Rīgā, un, pārbraucot mājās, uzreiz to sāku meklēt.

Un šobrīd tava darba metode ir tā pati, kas aizsākās Ņujorkā, regulārais darbs?

Jā. Protams, Rīga nav Ņujorka. Te ir darbs, visi mazie pienākumi, un nav arī to kolosālo izstāžu un muzeju. Tur bija sajūta, ka esi daļa no dzīva, liela mākslas procesa. Tev ienāk prātā kāds pavediens vai cita mākslinieka (varbūt jau miruša) izteikums, un tu aizej uz galeriju un apskaties viņa oriģināldarbus. Jo tie tur ir! Vai ej pa Tribeca un galerijas logā ieraugi paziņojumu, ka šodien galerijā spēlēs Sun Ra – lūdzu, nāciet! Un tu aizej paklausīties. Tu visu vari redzēt dzīvē. Tas, ka vari redzēt to aizgājušo mākslinieku darbus, oriģinālus un nevis skatīties bildītes telefona ekrānā, ir nenormāli svarīgi. Tāpēc arī mums vajag te uzbūvēt to Laikmetīgās mākslas muzeju, jo vizuālā māksla ir jāredz tās oriģinālajā formā. Tāpēc jau es braucu uz Venēcijas biennāli, uz Berlīni vai Parīzi – lai to visu redzētu un piedzīvotu mākslinieka iecerētajā mērogā un materiālā.

Mākslinieka piedzimšanas vieta ir viņa liktenis?

Nu jau man šķiet, ka nē. Brauc un dzīvo kur vien gribi, viss ir iespējams. Un tas ir arī jādara. Bet man (un es zinu vēl pāris tādus māksliniekus)... esmu izbraukājusies, mēģinājusi padzīvot Berlīnē un sapratusi, ka gribu dzīvot Latvijā. Es negribu dzīvot nekur citur. Ir tādi cilvēki, kuriem nav šādas sajūtas. Viņi var dzīvot tur un tur... Bet man liekas, ka tas, kas mūsu kopienai būtu jāizdara, būtu jāuztaisa viena māja – rezidenču centrs, kur mitinātos gan mākslinieki, gan rakstītāji… un kur gaiteņos var cits citam pateikt ‘čau’ un parunāties… un lai tiem, kuri ir ārzemēs, būtu kur atgriezties. Lai viņi gribētu braukt atpakaļ, zinot, ka kaut vai uz diviem gadiem būs darbnīca, apkārt dzīvība un būs kur likties.

Tu atceries, kāpēc savulaik kļuvi par mākslinieci?

Es domāju, ka ik pēc laika tā atbilde mainīsies. Tas, ko varu teikt tagad, iespējams, pie vainas bija mākslas žurnāli manās mājās Lielplatonē. Kaut kas notika manas dzīves briesmīgākajā gadā, kad mācījos internātskolā – tad es sāku zīmēt. Tādu riktīgu emo tīneidžeru stafu. To ievēroja klases audzinātāja un aizsūtīja mani uz zīmēšanas kursiem Jelgavas Kultūras namā. Bet, protams, es toreiz nedomāju, ka būšu māksliniece vai kas tāds. Patiesībā nebija jau ne jausmas, kas tas mākslinieks tāds ir. Es neatceros, kurā mirklī izdomāju, ka gribu stāties Mākslas akadēmijā, tikai zinu, ka gāju uz to ļoti mērķtiecīgi. Iestājos Amatniecības vidusskolā tikai tāpēc, lai pamācītos zīmēt un pēc tam iestātos akadēmijā. Bet tad, kad mācījos akadēmijā, arī sevi nesaucu par mākslinieci. Nevarēju. Bija baigais respekts pret to vārdu, tas šķita kaut kas tāds pārcilvēcisks!

Tas nebūs precīzs citāts, taču būtība nemainās kādā intervijā tu saki, ka mirklī, kad uz papīra velc līniju, tu pazaudē sevi, ir tikai konkrētais mirklis.

Tur ir tas tagadnes punkts, tāda nebeidzama tagadne.

Darbi ISCP rezidencē Ņujorkā. 2019

Tu esi pārvērtusies par absolūtu minimālisti.

Tagad, atskatoties uz, piemēram,  izstādi “Izmeklēšana” Kim?, kas bija pirms diviem gadiem, domāju – ārprāts, kāda liekvārdība! Varēja iztikt ar pāris lietām, nevajadzēja piebāzt pilnu ar tām mantiņām...

Vissvarīgākais ir atteikšanās no liekā. Visu ņemt nost, nost, nost. Un kas tad paliek pāri? Kaut kādā ziņā man tā ir jauna pasaule. Iespējams, tas velk uz formālismu – tu piezūmojies un skaties tikai uz to, kas tas ir. Ka zīmējums sastāv tikai no līnijām. Kas ir līnija? Tas mani aizved pie antropologa Tima Ingolda, kurš sarakstījis grāmatu par līniju. Tad piepeši uzej Paula Klē padomu – “Izved līniju pastaigā!” Jūtos tā, ka esmu uzgājusi kādu taciņu; ka es varu savākt ap sevi domubiedrus, kas jau ir noformulējuši atziņas, pateikuši, un mans uzdevums ir tikai atrast un padarīt viņus par saviem draugiem. Tā visa lieta velk uz cita veida domāšanu un darīšanu. Tā ir tāda ļoti intuitīva lieta – kad darot tu uzzini nākamo soli. Jā, tur klātesoši ir arī automātisms. “Izmeklēšanā” es mēģināju parādīt iztēles procesu. Kā ir, kad tu savā galvā kaut ko iztēlojies, kā tas notiek; par to brīdi, kad atnāk vizuālais tēls – līdzīgi kā, piepeši ieslēdzoties gaismai, tas kļūst redzams.

Es esmu ļoti mētājusies no vienas lietas pie otras. Bet tagad ar tām melnajām līnijām jūtu, ka tur es varu vēl un vēl; ka esmu uzgājusi taciņu, pa kuru varu turpināt iet. Bet, domāju, ka darīšu arī citas lietas. Nebūs tā, ka tagad taisīšu tikai melnās līnijas; ka tas būs mans signature work un es vienkārši atražošu vienu un to pašu darbu.

Maija Kurševa. Personālizstāde "Melnās līnijas". Kim? Laikmetīgās Mākslas centrs. 2019. Foto: Ansis Starks

Šai stāstā par melno līniju un atteikšanos no visa liekā, manuprāt, svarīga ir kāda detaļa – tava aizraušanās ar dzeju, ar vārdiem; tas, ka esi mēģinājusi radīt dzeju, atmetot vārdus…

Es vienkārši mēģinu pietuvoties valodai. “Izmeklēšanā” bija paslēpts dzejolis, kuru es rakstīju par līniju – par zīmēšanu. Es nezināju, vai tas dzejolis ir labs, tāpēc nomaskēju to, atstājot vien atsevišķus vārdus. Beigu beigās tu to pat nevari īsti izlasīt. Velkot ar līniju burtus, izplūda robeža starp tekstu un attēlu, zilbes un burti zaudēja savu nozīmi, kļūstot par lēni izrunātu burtu skaņām, burtošanu. Man patīk aina no Kurta Vonnegūta, šķiet, “Kaķa šūpuļa”, kurā viens no varoņiem, kas runāja tik daudz, ka apkārtējiem to bija grūti izturēt, teica, ka viņam taču ir jārunā, viņam ir jātrenē mēles muskuļi, lai mirklī, kad vajadzēs pateikt kaut ko patiešām svarīgu, viņš vispār būtu spējīgs to izdarīt. Ar to zīmēšanu ir kaut kas līdzīgs. Nav tā, ka es radu kādus ģeniālus mākslas darbus, izdomāju mega ideju. Vienkārši jādara.

Maija Kurševa. Personālizstāde "Izmeklēšana". Kim? Laikmetīgās Mākslas centrs. 2018. Foto: Ansis Starks

Maija Kurševa. Personālizstāde "Izmeklēšana". Kim? Laikmetīgās Mākslas centrs. 2018. Foto: Ansis Starks

Aizraušanās ar procesu?

Jā! Bet tur rodas arī skaistais – tajās līnijās. Ārprāts, cik viņas ir skaistas! Bet tā teritorija, protams, ir tāda mazliet slidena.

Jā, ‘skaists’ laikmetīgajā mākslā nav stilīgs apzīmējums, bet vienlaikus tā jau ir tikai mūsu standartizētā, konjunktūristiskā domāšana.

Tā arī ir tēma, par kuru es šobrīd domāju. Es nespēju to precīzi artikulēt, izstāstīt, bet tur ir... Pirmkārt, zīmēšanas process sagādā baigo baudu. Un, redzot rezultātu, saproti, ka tas ir nenormāli skaisti un ka tai visā ir divu veidu baudas. Viena no tām ir radīšana, kad no nekā rodas kaut kas; savukārt otra ir skatīšanās – kad tu sēdi un vienkārši uz to skaties. Un ar tevi kaut kas notiek.

Kas ir tas, kas notiek? Kam būtu jānotiek skatītāju galvās vai tu mēģini ar viņiem kaut kādā veidā manipulēt?

Nē. Protams, ir mūžīgais jautājums, kāpēc vispār kādam kaut kas ir jārāda. Vai tas ir ego, ambīciju jautājums? Bet varbūt vājuma izpausme, jo nevari noturēt to sevī? Es, protams, mēģinu sevi kaut kādā veidā attaisnot, saprast, kāpēc es to daru. Jā, ne priekš citiem, bet tas ir citiem rādāms, uz to var skatīties. Bet es neko neshēmoju un nemanipulēju. Ir pilnīgi skaidrs, ka es uz to skatos tā, kā neviens cits. Ko cits tur saskata, ir atkarīgs no viņa dzīves stāsta vai vizuālās pieredzes. Meklējot attaisnojumu tam, kāpēc es to daru, kas tas tāds ir, kālab es to daru, esmu uzgājusi Hannu Ārenti, kuru šobrīd esmu paņēmusi kā savu aizbildni. Grāmatā “Prāta dzīve” viņa saka, ka dzīvām būtnēm piemīt tieksme sevi rādīt, iekļauties parādību pasaulē. Un es sapratu, ka gribu rādīties, nevis izrādīties. Tā ir tāda dabiska lieta. Agrāk tas bija kaut kas cits.

Jā, tavs “komiksu laiks” izskatās ļoti atšķirīgs tajā ir pilnīgi citas vibrācijas.

Jā, jā. Tas bija tāds pamatīgi alkoholizēts, ekspresīvi eksplozīvs posms. Kliedzošs panku variants, māksla man toreiz bija baigā pašterapija. Redzi, tā zīmēšana vienmēr ir bijusi blakus.

Tagad tev māksla vairs nav pašterapija?

Vairs nē, tas bija toreiz. Tagad tā ir dabisks stāvoklis, tas ir mans darbs.

Tu esi gājusi cauri dažādiem posmiem, transformācijas ceļiem.

Tā ir! Es savā prātā jau esmu nākamajā līmenī, bet tas, ka cilvēki runā par Žani (Maijas Kurševas pašas izdomāts tēls, ar kuru viņa piesaistīja plašu uzmanību red.) un par tām spilgtajām krāsām, ielu mākslu, jautrībām un panku laikiem, man tas viss šķiet tā... nu, okey. Ir izveidojies zināms priekšstats par mani.

Man pašai kaut kā ilgstoši bija prātā, ka mākslinieki ir dzērāji. Ka viņiem ir jādzer, ka ir bohēma, ka ir jābūt jautrībai utt. Un tas tika izpildīts (smejas). Nu jau krietnu laiku man ir pilnīgi skaidrs, ka darīt kaut ko dzērumā absolūti nav iespējams. Tas neiet kopā.

Maija Kurševa. Personālizstāde "Rūtainā kārtība". Galerija "Māksla XO". 2016

Kurā mirklī procesualitāte kļuva par zīmīgu tavas mākslas daļu?

Darbi, kuros atklājas to darināšanas process bija jau 2013. gada izstādē “Seriāls”. Taču nozīmīgs pagrieziena punkts bija izstāde “Rūtainā kārtība” 2016. gadā galerijā “Māksla XO”. Tur es uzķēru to bezgalīgās tagadnes brīdi. Toreiz darbus taisīju Low galerijā – izstāžu grafiku biju saplānojusi atbilstoši tam, lai varētu izmantot šo telpu kā savu darbnīcu.

Maija Kurševa. Personālizstāde "Seriāls". Kim? Laikmetīgās Mākslas centrs. 2013

Bet kas tevī pašā mainījās?

Es domāju, ka tā lieta ir diezgan vienkārša. Es sāku dzert antidepresantus un uz vairākiem mēnešiem (ārsts sabiedēja) atteicos no alkohola. Tas baigi izmainīja – gan ikdienu, gan vizuālās domāšanas veidu. Protams, tas nenotika vienā mirklī. Pamazām, pamazām, pamazām... Jāpiebilst gan, ka depresijas man nebija.

Un antidepresanti kāpēc?

Neirologs teica (smejas), ka tā jādara, jo man sāpēja mugura. Viss stress sublimējās, un sāpes bija nenormālas. Ar tām zālēm notika brīnumi, viss pārgāja, nekas nesāpēja. Tad paralēli arī radošais process transformējās. Vairs nebija tas ikdienas stress.

Maija Kurševa. Personālizstāde "Pagrīde". Galerija Low. 2017

Spriedzes dēļ?

Vienkārši dzīves dēļ. Es arī darīju baigi daudz. Laikam jau Zīnu festivāls, kas pazaudēja finansējumu līdz ar ABLV bankas aizvēršanos, pielika punktu. Mēs uztaisījām festivālu, bet tas daudz prasīja. Visa bija par daudz – festivāls, Low galerija, akadēmija… un es ļoti par visu pārdzīvoju un stresoju, ļoti emocionāli visu uztvēru. Tagad viss ir sakārtojies.

Esi domājusi, kāpēc tu to visu darīji? Kas ir tavs lielais mērķis?

Tagad man ir ideāli apstākļi. Es nedzīvoju nabadzībā, kas tomēr pamatīgi nomierina nervus. Galerija un festivāls ietekmēja arī manus privātos finanšu līdzekļus. Tas taču nav nekāds bizness. Visi to zinām. Tagad esmu atguvusies. Un man ir darbnīca – tik skaistā vietā! Šobrīd es mēģinu par prioritāti padarīt savu mākslu – vairāk laika pavadīt darbnīcā nekā kaut kur citur. Iedomājies – no mājām līdz kādreizējai Bioloģijas fakultātei, kur ir mana darbnīca, es eju cauri trim parkiem. Tāds nenormāli skaists ceļš. Un vienā brīdī mani Kronvalda parkā, kas, manuprāt, ir skaistākais parks Rīgā, piemeklēja tāda kā atklāsme. Ir cilvēki, kas pērk lauku muižas un vergo tām visu dzīvi, bet kāda ir tava ideālā dzīve tai muižā? Es sapratu, ka man neko daudz nevajag, ka šī ēka arī ir tā mana muiža un man tur ir istaba zīmēšanai. Lasīšanai, domāšanai. Man nav vajadzīgas telpas, lai taisītu lielas, dārgas instalācijas. Pagaidām man ir nepieciešama tikai vieta, kur iet un zīmēt. Un tas viss man ir sarūpēts – parks ir uzkopts, un man par to nav jāuztraucas; viss ir. Es eju, taisu tās muižas durvis vaļā, sasveicinos ar sargu un dodos uz savu zīmēšanas kabinetu. Daru to, kas man jādara. Un varu samaksāt īri, kas ir brīnišķīgi. Tādas vienkāršas lietas. Istaba, kur zīmēt.

Mājās nespēj zīmēt?

Ū, nē… Tur ar kaķi jāspēlējas, tējas jātaisa, putekļi jāslauka. Man ļoti patīk kārtība. Tā nav prokrastinācija, bet kaut kas... es nevaru nokoncentrēties, ja man ir apkārt bardaks. Vajag, lai viss ir salikts pa leņķīšiem. Tad es varu darīt savu lietu.

Tu es aizgājusi no Low galerijas, no Zīnu festivāla, no Popper... no visa.

Absolūti. To lēmumu nebija viegli pieņemt. Bet Ņujorkā es visu kārtīgi apdomāju un sapratu, ka tā vairs nevar palikt un tā nepaliks. Jo galu galā – tas ir jautājums par to, vai es gribu būt projektu vadītāja vai māksliniece. Visam vajag laiku. Nevari būt māksliniece uz stundiņu, kad ir brīvs – pusdienlaikā. Īstenībā pašiem jāapzinās, ka mēs radām kaut kādu vērtību. Tā nav uzreiz redzama, tas skaidrs. Tā būs redzama pēc vairākiem gadiem. Bet tas, ka ir jādara, jādara, jādara... tas ir viennozīmīgi skaidrs. Un iedomājies, ja būtu kāda čupiņa mākslinieku, kas ar to nodarbotos kā ar darbu, nevis brīvdienās – kāda kvalitāte tad būtu!

Māksla spēj mainīt pasauli? Tu tam tici?

Absolūti nē.

Kam tad māksla ir vajadzīga?

Man šķiet, ka mākslā ļoti spilgti izpaužas dažādība – ļoti dažādas domas, ļoti dažādas gaumes. Līdz ar to māksla ir toleranci veicinoša mašīna. Ja nejūties tik pārliecinoši, nav tāda ego vai ambīciju, lai pats kļūtu par mākslinieku, tu vari vienkārši aiziet un to dažādību ieraudzīt. Tā kā... spoguļoties tajā, atrast savus domubiedrus. Ārpus darba, ārpus ikdienas. Māksla tev liek apstāties, pārsteidz – tā ir reāli dīvaina. Tu vienkārši apstājies un paskaties. Un varbūt nevis piecas sekundes, bet desmit minūtes. Un tas, kā veidojas domas, reaģējot uz to, ko redzi, tā ir ... kaut kāda izaugsme, tu kaut ko domā. Un varbūt nav tik svarīgi, ko mākslinieks pats redzējis, to taisot, cik svarīgi ir tas, kā notiek tas pingpongs tieši starp tevi un to darbu. Māksla parāda, ka eksistē kaut kas vairāk par pamatvajadzībām.

Mākslas pasaule ir ļoti noslēgta un dažbrīd pret svešiniekiem aroganta vide.

Tāpēc nepieciešams Laikmetīgās mākslas muzejs – arī māksliniekiem, lai viņiem būtu saprotoša auditorija, kura izgājusi kaut kādu izglītības posmu. Arogance ir liela – “Kā tu to vari nesaprast?” Bet dažreiz jau nav arī jāsaprot. Es nesaprotu, kā ar manu ikdienu nesaistīti procesi funkcionē, tāpat kāds cits var nesaprast, kā tas ir, ka tu ej un visu dienu kaut ko glezno. Es it kā cenšos būt atvērta un stāstīt, kā process notiek un kāpēc viss izskatās tā, kā tas izskatās. Bet, zini, apnīk vienu un to pašu stāstīt. Vienmēr būs kāds, ar kuru jāsāk saruna no nulles. Tas ir ļoti mehāniski un garlaicīgi. Ir vajadzīgs starpnieks.

Tu man teici, ka par mākslu vislabāk spēj rakstīt paši mākslinieki.

Varbūt, ka ne gluži vislabāk, jo ir jau arī ne-mākslinieki, kas ļoti labi raksta. Visu procesu – cik daudz laiks nepieciešams, lai to lietu uztaisītu, – to pa īstam saprot mākslinieki. Pārzināt darba gaitu, kā tas top, kas notiek galvā...

Bet liela daļa cilvēku nesaprot arī to, ko nozīmē uzrakstīt tekstu, jo vārdi un teikumi nav viņu darba materiāls. Es tagad mēģinu lasīt, ko par mākslu raksta mākslinieki. Tas ir daudz saprotamāk un piezemētāk, nekā to pasniedz mākslas vēsturē un muzejos, kur cilvēki tiek nosaukti par ģēnijiem un viņu darbi uzlikti uz podesta stikla kastē.

Hrestomatizēti.

Jā, uzveido kaut kādu viengabalainu tēlu, stāstu. Paši mākslinieki nekad par sevi tādās kategorijas nerunātu. Nu... labi varbūt ir kāds egoists, kas apsēsts ar narcismu. Bet kopumā māksla ir daudz vienkāršāka lieta. Un vienlaikus sarežģītāka. Lasu Sola Levita rakstītos paragrāfus par konceptuālo mākslu, kas ir tāds hrestomātisks teksts, kur viņš raksta arī to – nav receptes, nav īstā veida, kā taisīt mākslu. "Es aprakstu tikai savu praksi," viņš saka.

Saistītie raksti