Mūžīgais dzinējs Tomī Ungerers
09/03/2012
“Slavenākais grāmatu autors, par kuru tu neko neesi dzirdējis,” tā franču mākslinieku Tomī Ungereru (Jean-Thomas “Tomi” Ungerer, 1931) trāpīgi ir noraksturojusi izdevniecība Phaidon. Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA) līdz 29. martam ir apskatāma viņa grafikas darbu izstāde, kas uz Rīgu atceļojusi no Tomī Ungerera muzeja – kopš 2007. gada tāds ir atvērts viņa dzimtajā pilsētā Strasbūrā. Jā, Ungereram ir savs muzejs, kas varētu nešķist tik pārsteidzoši, ņemot vērā mākslinieka ārkārtīgo produktivitāti – muzeja kolekcijā ietilpst 11’000 viņa darbu, kas ir tikai daļa no viņa radošā mantojuma. Dažādo darbības jomu un kreatīvās jaudas ziņā Ungerers nereti tiek pielīdzināts Renesanses laika cilvēkam. Tomēr muzejs, vēl dzīvam esot, ir neierasta lieta. Arī muzeja direktores Terēzes Villeres (Thérèse Willer) LMA lekcijas nobeigumā no publikas izskan jautājums – kā to uztvēris pats mākslinieks? Villere stāsta, ka lēmumu viņš esot ilgi apsvēris, taču, kopš piekritis, ieturot saprātīgu distanci un ar uzticības kredītu dodot muzejam pilnīgu rīcības brīvību. Kādā intervijā Tomī Ungerers to komentē: “Sākumā jutos kā spoks pats savā operā. Tās šķita kā beigas manai karjerai. Kā nazis, kas nogrieza to, kas tagad ir mana pagātne. Un ko daru es? Sāku no jauna! Es strādāju pie pavisam jauniem darbiem. Radu lielas kolāžas, daudz vairāk strādāju kā skulptors. Tas bija kā sākt karjeru atkal no nulles.” Uz Rīgu izstāde ir atceļojusi, muzejam cieši sadarbojoties ar Francijas institūtu Latvijā un LMA. Ekspozīcija tālāk tiks vesta uz Valmieras muzeju, kur tā būs skatāma no 5. aprīļa līdz 5. maijam.
Tomī Ungerers darba procesā. Foto: www.tomiungerer.com
Tomī Ungereram nav pabeigtas augstākās izglītības. No lietišķās mākslas skolas viņš tika “izmests”, jo nespēja pakļauties stingrām regulām, izpildīt prasības tā, kā to iecerējuši pasniedzēji. Vairākās sarunās viņam tas nereti tiek vaicāts, proti, kāda ir viņa attieksme pret izglītības iestādēm, uz ko Ungerers norāda, ka ir cienījami un cēli nodoties izglītībai, bet tieši par mākslas skolām izsakās uzmanīgāk: “Pasniedzēju viedoklis var tik ļoti iespaidot, ka pēc tam var paiet 10, 15 vai 20 gadi, līdz attīstīsi pats savu stilu.” Un piebilst, ka tehniskās prasmes, ko skolā iemāca, ir viena lieta, taču vissvarīgākā ir darbos ieliktā intelektuālā bagāža. “Ļoti būtiska personības attīstībā ir ziņkāre. Līdzko ir ziņkāre, tā tu vienkārši akumulē zināšanas. Mana interese sniedzas no botānikas un ģeoloģijas, līdz anatomijai un vēsturei. (..) Būdams bibliofīls, es reiz pat abonēju The American Funeral Director – regulāru tirgotāju žurnālu bēru industrijai!” Ziņkāre kā radošuma un attīstības pamatakmens, šķiet, nav nekas jauns, atceroties kaut vai Alberta Einšteina hrestomātisko citātu, ka “man nav nekādu īpašu talantu. Es vienkārši esmu kaislīgi zinātkārs”. Savukārt zīmēšanas talants māksliniekam izpaudies jau bērnībā. Māte kādās atmiņās stāsta, ka jaunais Ungerers “spējis zīmēt domas ātrumā”.
Tomī Ungerera muzeja direktore Terēze Villere intervijas laikā Rīgā. Foto: Francijas institūts Latvijā
Pēc lekcijas par Tomī Ungerera grafikām Arterritory.com aicināja uz sarunu muzeja direktori Terēzi Villeri. Tā kā pats mākslinieks Rīgā klātesošs nebija, intervijas teksts vietām ir papildināts ar iestarpinājumiem no dažādām medijos publicētām sarunām, tādējādi pilnveidojot priekšstatu par viņa spilgto personību un pieeju darbam.
Pērnā gada novembrī Tomī Ungereram apritēja 80 gadi. Ar ko viņš nodarbojas šobrīd? Vai joprojām aktīvi zīmē?
Viņš ir ļoti, ļoti aktīvs, un man liekas, ka viņš zīmēs līdz pat pēdējam savas elpas vilcienam. Ungerers ir tik ārkārtīgi radošs cilvēks, ka, ja viņš pārtrauktu strādāt, tad tas viņam nozīmētu, ka viņš vairs neatrodas starp dzīvajiem. Ungerers tikko kā ir pabeidzis jaunu grāmatu; nezinu vēl, kāds ir tās nosaukums, bet stāsts ir par diviem bērniem, kuri miglā, tumsā apmaldās un nonāk apburtā salā. Redzēju jau zīmējumus, kuri, protams, ir lieliski.
Kādā intervijā Ungerers komentē savu cienījamo vecumu: “Laiks mani īpaši neinteresē. Kamēr vien spēju domāt, reaģēt un darīt savu darbu, tikmēr viss ir kārtībā.” (www.aretemagazine.co.uk; 2011)
Cik man zināms, tad Tomī Ungerera muzejs Francijas vēsturē ir pirmais valsts muzejs, kas veltīts vēl dzīvam māksliniekam. Kā iniciatīva bija to izveidot?
Jā, tiešām varu apstiprināt, ka tas ir pirmais muzejs vēl dzīvam autoram. Tā ir Strasbūras pilsēta, kas nolēma to dibināt, pateicoties dāvinājumiem, ko mākslinieks pilsētai bija atstājis. Un muzejs iekļaujas visu desmit Strasbūras muzeju apvienībā. Mums ir arī etiķete “Francijas muzejs”, proti, valsts nozīmes statuss, kas ir piešķirts visiem lielākajiem Francijas muzejiem. Ungerera muzejs tika atvērts 2007. gadā un jau 2008. gadā ieguva šo zīmīgo Francijas muzeja godu, savukārt 2009. gadā tas tika atzīts par vienu no 10 skaistākajiem muzejiem Eiropā. Tas ir tituls, ko muzejam piešķīra Eiropas Padome.
Tomī Ungerera muzejs Strasbūrā. Ārskats Foto: www.tomiungerer.com
Tā kā es Tomī Ungerera muzejā vēl nekad neesmu bijusi, vai Jūs varētu noraksturot, tieši ar ko tas varētu būt iemantojis šo lielo atzinību, kļūdams par vienu no skaistākajiem Eiropā.
Galvenokārt noteikti ar izstādes scenogrāfiju. Mēs sadarbojāmies ar arhitektu un scenogrāfu, kuri jau ļoti ātri saprata, kas ir jāparāda un kādā veidā to vislabāk izdarīt. Muzeja interjers iekštelpās ir viscaur balts, kas ļoti labi izceļ gan ilustrācijas, gan zīmējumus. Un noteikti arī pati kolekcija ir tā, kas dara šo muzeju ievērojamu, jo tajā ietilpst 11’000 zīmējumu. Turklāt kolekcijā ir arī citu ilustratoru mākslas darbi, ne tikai Ungerera. Patlaban ir apskatāma izstāde, kurā izrādām tieši šo citu autoru ilustrācijas. Ekspozīciju mēs mainām trīs reizes gadā, ik pa četriem mēnešiem, tālab, ka papīrs ir ļoti trausls materiāls.
[Sarunā iesaistās LMA rektors Aleksejs Naumovs]: Kad es pirmo reizi ierados Ungerera muzejā, lai kopīgi atlasītu darbus izstādei Rīgā, man gribējās izstādīt visu! Ja ne visu, tad vismaz lielāko daļu. Un tad direktore iebilda, ka papīrs ir trausls un tam pārmaiņus ir “jānoguļ” divus gadus, pirms to atkal var izrādīt. Diezgan aktīvās pārrunās vienojāmies par kolekcijas izlasi, un esmu ļoti apmierināts ar to, kas Rīgā šobrīd ir apskatāms, jo pārstāvēti ir dažādi periodi un tēmas. Savukārt Ungerera muzeju raksturojot, jāteic, ka man patika, ka celtne arhitektūras ziņā ir kā senlaicīga pils, bet, pateicoties direktores redzējumam, veidojot ekspozīciju un kolekciju, muzejs ir ārkārtīgi mūsdienīgs. Arī eksponēšanas veids ir interesants, vietām salīdzinot mākslinieka darbus ar dažādu laiku šedevriem, kas autoru iedvesmojuši. Turklāt apskatāma ir arī milzīga Ungerera rotaļlietu kolekcija. Principā domāju, ka viens no lielākajiem nopelniem muzeja statusā ir tieši direktores redzējumam un viņas lielajai mīlestībai pret šo kolekciju. Liels paldies jāsaka arī Francijas institūtam Latvijā, ar kura palīdzību tikusi realizēta izstāde Rīgā.
Terēze Villere: Muzejs ir veidojis ceļojošās izstādes jau kopš tā dibināšanas brīža. Tās ir viesojušās gan Japānā, gan Itālijā, Vācijā, pagāšvasar bijām arī Reikjavikas mākslas festivālā Islandē. Mūsu veiksme ir tā, ka Ungerera grāmatas ir tulkotas ļoti daudzās valodās, tāpēc viņš ir plaši pazīstams. Un Ungerers mums ir lieliskas “durvis”, pateicoties kurām, mēs varam “izlaist pasaulē” gan Strasbūru, gan Elzasu – tā ir kā sava veida vizītkarte.
Kāds ir bijis lielākais izaicinājums, grūtības un veiksmes, esot šī muzeja direktores amatā un veidojot ekspozīcijas?
Muzeju dibinot, lielākais izaicinājums bija pārliecināt vadību – gan politisko, gan muzeju pārvaldes – kā valsts, tā pašvaldības līmenī. Vispirms par to, ka muzejs būtu jāveido dzīvam cilvēkam, un turklāt vēl tas veltīts mākslas jomai, kas parasti tiek uzskatīta par tādu kā sekundāru, minoritāru. Nezinu, kā tas ir citur Eiropā, bet Francijā ilustrators netiek godāts tikpat augstu kā daiļo mākslu pārstāvji, piemēram, gleznotāji. Viens no iemesliem ir tas, ka ilustratoru darbi tiek multiplicēti, pavairoti.
Atgriežoties pie Ungerera biogrāfijas – kālab viņš 1971. gadā pameta Ņujorku, kur tikko bija iemantojis slavu?
Viens no iemesliem bija viņa politiskie plakāti, kas ASV administrācijai nepatika. Šajā sakarā viņš nonāca FIB uzmanības lokā, iespējams, tika noklausītas arī viņa telefonsarunas. Arī privātās lietas mudināja dzīvē kaut ko mainīt. Un arī vēl tas, ka Ņujorkā viņa pamatdarbs bija reklāmas industrija, kas ir stresa un konkurences pilna vide. Un viņš vēlējās to mainīt.
Tomī Ungerera 1967. gadā veidots plakāts
Ņemot vērā viņa darbības stilu, pieļauju, ka Ungereram bija gan kaismīgi sekotāji, gan tikpat kaismīgi ienaidnieki.
Jā, protams, ir daudzi cilvēki, kuriem ļoti nepatīk Ungerers, jo īpaši viņa erotisko, ļoti “smago” zīmējumu dēļ. Bet es domāju, ka tie, kas viņa darbos iedziļinās, novērtē to māksliniecisko kvalitāti, kas darbiem nenoliedzami piemīt.
Vai Ungerera darbus ir iecienījuši arī kolekcionāri?
Jā, bet maz. Tālab, ka tirgū šo darbu nav daudz. Lielāko daļu viņš ir nodevis muzejam. Bet es domāju, ka viņa ģimene kādu dienu laidīs apgrozībā tos zīmējumus, kas atrodas ģimenes īpašumā. Es gan, protams, ceru, ka arī muzejs turpinās dzīvot vēl ar citiem viņa dāvinājumiem un fondiem, jo šajā brīdī mūsu kolekcijā ir pārstāvēti visi viņa līdzšinējie daiļrades un dzīves periodi.
Daudziem šķiet nesavienojami, ka viņš vienlaicīgi ir strādājis tik dažādos ilustrācijas laukos, gan ilustrējot bērnu grāmatas, gan tajā pašā laikā plakātos un pieaugušo grāmatās aizskarot tādas tēmas kā politika un sekss. Vai, meklējot iespējamo kopsaucēju šādai daudzšķautņainībai, varētu teikt, ka viņš vienkārši jebkurā mirklī, ikvienā tēmā cenšas būt patiess un neliekuļot?
Jā, viņš, piemēram, ir pārliecināts, ka no bērniem nedrīkst neko slēpt. Daudzas viņa bērnu grāmatas ir tādas, no kurām var arī nobīties. Faktiski viņu varētu ierakstīt tajā pašā līnijā, kur ir arī Brāļi Grimmi, kuru pasakas īstenībā ir briesmīgas. Arī Buša “Makss un Morics”, kur beigās nepaklausīgos bērnus samaļ graudos. Starp citu, interesanti, ka Francijā nepazīst “Maksu un Moricu”. Ja es Francijā lekcijā pieminu šo darbu vai Vilhelmu Bušu, tad man vienmēr ir jāpaskaidro, kas tas tāds ir.
Kādā rakstā par Tomī Ungerera darbību ASV tiek atstāstītas viņa attiecības ar grāmatu izdevējiem, kuriem vienmēr bijis rūpīgi jāpārskata bērnu grāmatu manuskripti, jo Ungerers tiešām nekad neko nav vēlējies no mazajiem lasītājiem noslēpt. Vismaz ne to, kas realitātei piedienas. “Redaktoriem bija jāiet cauri viņa zīmējumiem kā ar mazu ķemmīti, lai pārliecinātos, ka nekas lieks neaizķeras. Pirmā viņa izdevēja Hārpere atminas, ka īpaši acīgiem bijis jābūt ar pludmales ainām, jo Ungerers vienmēr iezīmējis arī izlietotus prezervatīvus, kas mētājušies smiltīs.” (thephoenix.com; 2011)
Vai Ungerers kādreiz ir vārdiski formulējis savu pieeju darbam, filozofiju, kā būtu jāilustrē bērnu grāmatas?
Drīzāk komentējis, bet nevarētu teikt, ka tā ir teorija, ko viņš paustu.
Tomī Ungerers jaunībā. Foto: www.tomiungerer.com
Bet ir minēts, ka viņš arī raksta. Kas ir tas, ko viņš raksta? Neskaitot bērnu grāmatu stāstus.
Autobiogrāfiskus tekstus par bērnību, par citiem dzīves posmiem. Galvenokārt tos momentus, kas saistīti ar nacistu okupāciju – par to, kā jauns elzasietis varēja justies Vācijas okupācijas laikā. Vēl viņam ir arī aforismu krājums.
Ungerers ir veidojis arī instalācijas un strādājis arhitektūras nozarē. Pastāstiet, lūdzu, par to plašāk.
Ungerers ir zīmējis ēku plānus, ir projektējis bērnu dārzu, kas uzcelts Karslrūes pilsētā Vācijā – ēka ir kaķa formā. Projektējis arī publiskās tualetes. Strasbūrā ir viņa radīts piemineklis – veltījums pilsētas 2000. gadadienai, kas tika uzstādīts 1998. gadā. Piemineklis veidots kā divsejainais romiešu dievs Januss. Pirmkārt, tālab, ka Strasbūras pilsētu ir dibinājuši romieši un, otrkārt, divas sejas norāda uz pilsētas identitāti starp vācu un franču kultūru. Arī spēles Ungerers ir izdomājis. Jāpiebilst, ka tā rotaļlietu kolekcija, kas atrodas muzejā, ir viņa paša veidota, un to viņš uzsāka vākt 60. gados, būdams jau pieaudzis.
“Esmu dzimis kolekcionārs,” Ungerers stāsta. “Mans tēvs kolekcionēja pulksteņus un bija bibliofīls, krājot grāmatas, antīkas lietas, jebko! Es ar to uzaugu, arī ar “ožu“ uz to, un regulāri iegādājos priekšmetus vai grāmatas, kas mani varētu iedvesmot.” Viņa bērnu rotaļlietu kolekcija ar vairāk nekā 6000 vienībām tika ziedota Tomī Ungerera muzejam Strasbūrā. “Atvieglojums,“ nosaka Ungerers, jo kompleksa kolekcija bieži vien varot izaugt par slogu. “Man jau ir viens muzejs, bet man vajag vēlvienu!“ viņš jokojot piebilst, norādot, ka liela daļa viņa kolekcionēto lietu, sākot no R.Crums komiksiem līdz amerikāņu pornožurnālu antoloģijai, ir pelnījušas tikt izstādītas un izbaudītas. (www.artandantiquesmag.com; 2011)
Izzinot viņa radošo biogrāfiju, prātā nāk cilvēcīgs jautājums – vai arī Ungereram ir tikai 24 stundas diennaktī?
Principā, man liekas, ka viņš dzīvo vienīgi savai daiļradei. Enerģiju viņš gūst no radīšanas, un šo enerģiju viņš iegulda atkal jaunos darbos, kas rada tādu kā mūžīgā dzinēja efektu.
Jautāts par brīnišķo prātu, kas vienmēr ir pilns radošu ideju, Ungerers kādā intervijā atbild: “Es to drīzāk sauktu par vājumu! Es nepazīstu mieru, man tas ir neiespējami. Ja izeju ielās, pamanu kaut ko mistkastē. Ieraugu formu. Saskatu mākoņa formu, un tas man rada ideju stāstam, un man vienmēr līdzi ir nelielas kartiņas vai bloknoti, kur es visu tūdaļ pierakstu. Tādējādi es nemitīgi esmu zem spiediena. Esmu pārlieku radošs un man ir pārāk daudz ideju!” (www.aretemagazine.co.uk; 2011)
Kamēr citā sarunā mākslinieks atzīstas: “Ja jūs redzētu, kā es strādāju, jūs noteikti sajuktu prātā. Jo vienbrīd es zīmēju, tad pēkšņi novēršos un uzrakstu dažas rindiņas, bet tad atkal – “Ak vai, man ar to skulptūru gribētos kaut ko izdarīt.” Tas ir vājprāts, kas izplatās uz visām pusēm! (Smejas)” (www.artandantiquesmag.com; 2011)
