Mēs visi esam saistīti
Intervija ar mākslinieci Patrīciju Pičinīni
Austrālijā dzīvojošās mākslinieces Patrīcijas Pičinīni (Patricia Piccinini) izstāde The Instruments of Life (Dzīves instrumenti), kas līdz 25. aprīlim apskatāma Kai mākslas centrā Tallinā, ir viņas pirmā solo izstāde ne tikai Igaunijā, bet Baltijas reģionā kopumā. Diemžēl šobrīd, ar pandēmiju saistīto izmaiņu dēļ, tā uz laiku slēgta.
Patrīcija Pičinīni pazīstama ar savām hiperreālistiskajām skulptūrām – himerām; groteskām, brīžiem baisām un vienlaikus sirreālu cilvēciskumu izstarojošām būtnēm, kas vienlīdz autentiski varētu apdzīvot gan apzināto sapņu teritoriju, gan būt dažādu mūsdienu zinātnes laboratorijās notikušu eksperimentu rezultāts. Pičinīni radīto tēlu robežu starp realitāti un fikciju vēl vairāk izklīdina fakts, ka tiem ir cilvēka acis. Atbruņojoši patiesas, atklātas, emocionāli urdošas, domājošas un jautājošas. Acis, kas iemieso visu cilvēcisko sajūtu un emociju gammu, tādējādi konfrontējot skatītāju ar esības fundamentālajiem jautājumiem – gan absolūti privātā, viņa personības griezumā, gan cilvēka lomu, vietu un atbildību planētas ekosistēmā kopumā. Jā, cilvēks spēj manipulēt un to dara – gan pats ar sevi, gan dabu, taču vienlaikus – un to uzskatāmi apliecinājusi arī globālā pandēmija, viņa spēkos nav kontrolēt ne dabu, ne evolūcijas gaitu. Kādas ir cilvēka atļaušanās robežas un kādas ir viņa visatļautības sekas? Cik ētiski ir biotehnoloģiskie eksperimenti? Cik iekļaujoši un empātiski mēs esam pret citādo? Cik bieži mēs aizdomājamies, kā ir un kā jūtas šis cits – cilvēks, dzīvnieks, augs, putns, jebkas, kas kopā ar mums mājo uz šīs planētas?
Patrīcijas Pičinīni darbi mudina saskatīt skaistumu visās eksistences formās, lai cik šķietami deformētas vai mākslīgas tās arī reizēm nebūtu. Māksliniece iedvesmojusies arī no auglības tēmas visplašākajā nozīmē – dzīvības iespējamība, starpsugu empātija un saistība. Tajā pašā laikā viņas radītās būtnes arī atgādina, cik ģenētiski tuvi citām sugām ir cilvēki un cik ļoti esam cits no cita atkarīgi. Un to, ka esam atbildīgi par visu, ko radām.
Patrīcija Pičinīni dzimusi 1965. gadā Sjerraleones pilsētā Frītaunā, Rietumāfrikā. 1972. gadā viņas ģimene pārcēlās uz Austrāliju. Šobrīd māksliniece dzīvo un strādā Melburnā. Viņai ieguvusi bakalaura grādu ekonomikā Austrālijas Nacionālajā universitātē Kanberā, kā arī bakalaura grādu vizuālajā mākslā Viktorijas Mākslas koledžā Melburnā, kur viņa kopš 2017. gada strādā par profesori. 2003. gadā Pičinīni ar izstādi We Are Family (Mēs esam ģimene) pārstāvēja Austrāliju 50. Venēcijas mākslas biennālē.
Karjeras sākumposmā Pičinīni daudz laika esot pavadījusi medicīnas muzejos, studējot un skicējot tur izstādītos objektus. Arī tagad viņa katru darbu joprojām sāk ar skici, kuru pēc tam kopā ar savu komandu pārvērš trīsdimensiju objektā. Katras skulptūras tapšana prasa apmēram gadu. Lai iegūtu hiperreālistisko efektu, procesā tiek izmantots silikons, stiklšķiedra un īsti mati.
Patrīcija Pičinīni. Skats no izstādes "Dzīves instrumenti", 2021. Foto: Mari Volens
Patrīcijas Pičinīni personālizstādē The Instruments of Life Kai mākslas centrā apskatāmas skulptūras, kas tapušas no 2005. līdz 2020. gadam, kā arī viņas video darbs The Awakening (Atmošanās, 2020), kas, apspēlējot tādas tēmas kā atdzimšana un atjaunošanās, pievēršas ķermenim kā tapšanas vietai.
Mūsu saruna notika Zoom platformā dažas dienas pēc pasākuma, kurā Patrīcijas gigantiskās, 30 metrus augstās gaisa balonu skulptūras Skywhale un Skywhalepapa (Debesu vaļi) tika demonstrētas aptuveni 2000 skatītāju lielai auditorijai netālu no Austrālijas Nacionālās galerijas. “Skywhalepapa ir spēcīgs, maskulīns tēls, kas sargā savus bērnus; tas izskatās tik skaisti! Rūpēm par bērnu nav dzimuma; tā nav tikai sieviešu joma. Tas ir dots mums visiem,” komentē Pičinīni.
Taču, pateicoties bezvēja rītam, abām Debesu vaļu skulptūrām nesanāca doties ieplānotajā lidojumā pāri Kanberai. “Baloni nelidoja, taču mēs viņus piepūtām. Tas nozīmēja, ka cilvēkiem bija jāpaliek ar tiem. Viņiem bija iespēja tos kārtīgi apskatīt. Pēc tam viņi teica, ka īstenībā tas, ka baloni nelidoja, nemaz nebija slikti, jo varēja pie tiem uzkavēties. Bet mēs sapratām, ka daba nepakļaujas kontrolei un ka neviens nevar noteikt, kas tai jādara. Mēs varbūt gribam, lai baloni lido, taču tas, vai tā arī notiks, ir tikai dabas ziņā,” Pičinīni atzīst mūsu sarunas gaitā.
Jūsu darbos acīm ir ļoti īpaša loma. Šīm hibrīdbūtnēm, himerām, ir cilvēciskas acis. Ko jums simbolizē acis? Kā jūs tās veidojat? Un kā jums izdodas panākt, ka acis šīm būtnēm ir tik dzīvas, tik cilvēciskas? Šķiet, jūs par to esat daudz domājusi…
Savus darbus es radu cilvēkiem, tāpēc acis ir svarīgas. Esam viena no nedaudzajām sugām, kam acu zīlītēs ir baltumi, tas mums palīdz labāk citam citu “nolasīt”. Caur acīm mēs tiecamies viens otru saprast, veidot acu kontaktu. Arī pasaule mums visvairāk atklājas caur vizuāliem līdzekļiem. Ja es radītu mākslas darbus suņiem, acīm tajos nebūtu īpaši svarīgas lomas, jo suņi pasauli “redz” ar ožu. Viņiem acis īpaši nerūp. To, kas tu esi, ko dari, kāda ir tava vieta pasaulē, kas ir tavā pagātne utt., viņi uztver vienīgi caur tavu smaržu.
Daudzi mani tēlniecības darbi ir saistīti ar ķermeņa morfoloģiju un novietojumu. Lielā mērā tas nosaka, kā skatītājs uztvers darbu. Vai acis ir vērstas lejup, vai veras tieši pretī, it kā ieskatoties mūsu iekšējā pasaulē… To visu mēs ļoti labi “nolasām”.
Maniem darbiem gandrīz vienmēr ir cilvēciskas acis, radot emocionālu un ģenētisku kontaktu starp cilvēkiem un šīm būtnēm. Tomēr ir smalkas atšķirības. Darbā Kindred (Radnieciskais, 2018) mātes tēla acis ir diezgan oranžas. Darbs pie tām prasīja ilgu laiku. Sākumā izmēģinājām tumšas acis, taču kaut kā īsti labi tas nestrādāja. Un tad pamēģinājām šīs, kas, lai gan ir ļoti oranžas, izskatās gana dabiski un arī labi piestāv sejai. Acis ir mūsu komunikācijas zemapziņas aspekts, kas pastāv, mums to pat īsti neapzinoties.
Šobrīd skulptūru acis darina manas darbnīcas cilvēki, taču sākumā sadarbojos ar medicīnisko acu protēžu meistaru. Diemžēl ar viņu bija grūti strādāt, jo viņš nekad neko nemainīja – ja man acis vajadzēja lielākas vai mazākas, viņš vienmēr atteicās. Tā es sapratu, ka acis mums jāizgatavo pašiem savā darbnīcā. Šī procesa izstrāde prasīja diezgan ilgus gadus. Visas acis ir roku darbs – krāsotas ar akrilu un sveķiem; tām ir pazeminājums varavīksnenē un lēca pa virsu, kas nozīmē, ka tās nav pilnīgi sfēriskas.
Patrīcija Pičinīni. The Loafers, 2018. Foto izmantošana ar mākslinieces atļauju
Jūsu Shoeform (Kurpjformas) skulptūras ar augiem, kas izaug no augstpapēžu kurpēm (dažas no tām skatāmas arī Tallinas izstādē), ir sirreāli skaistas. No vienas puses, tās liek domāt par augu un augu formu apvienojumu skaistumu. No otras, tās atgādina, ka daba izdzīvos, atlabs un turpinās pastāvēt, kamēr mēs kā suga varētu arī izmirt pēc tā, ko esam dabai nodarījuši. Tālab jo īpaši būtiski ir atjaunot zaudēto partnerību ar dabu. Kāds ir “Kurpjformu” stāsts, kā dzima šī ideja? Varbūt jums ir pilnīgi cits skaidrojums?
Ideja noteikti ir tuva jūsu redzējumam. Mana māksla lielā mērā ir par lietu robežām – starp mums un citām sugām, starp tehnoloģijām un dabu. “Kurpjformas” ir gan figurālas skulptūras, gan arī himeras, tikai ekstrēmākas. Tās ir himeras, kurās savienojas organiskais un cilvēku radītais.
Šajos darbos mani nodarbina ideja par to, kā mēs kategorizējam pasauli un kā uzliekam diezgan patvaļīgu norobežojumu starp sevi un citiem. “Kurpjformās” es iztēlojos tādu kā metaforu, kas sagrauj šo norobežojumu. Mani tas interesē tāpēc, ka, radot šādu nošķīrumu un sakot, piemēram, “tas ir dabisks un tas ir mākslīgs”, izveidojas atvienojums starp mums un pasauli.
Patrīcija Pičinīni. Kurpjforma (Tresses), 2019. Foto: Mari Volens
Taču tas vairs nestrādā, jo cilvēkiem rūp tikai robežas “mūsu” puse. Un tā mēs nonākam pie tā, ko jūs teicāt par dabas izdzīvošanu. Vai tā atgūsies? Vai tā visu pārņems, kad mūsu vairs nebūs?... Tas viss paredz šo nošķīrumu starp “mums” un “dabu”. Tur jau ir tā problēma, ka mēs sevi nostādām vienā robežas pusē. Vai tad cilvēki nav daļa no dabas? Vai mēs neesam dabiski?
Teiksim, priekšstats par “melnajiem” cilvēkiem patiesībā ir salīdzinoši jauns. Baltie cilvēki radīja šādu nošķīrumu, lai sevi distancētu no melnādainajiem un tā attaisnotu verdzību.
Vai arī priekšstats par sievieti... Skaidrs, ka mēs atšķiramies no vīriešiem, taču doma, ka esam citā dzīvo būtņu kategorijā!? To ir radījusi patriarhālā iekārta, lai kontrolētu sievietes, viņu seksualitāti un reproduktīvās spējas. Šādus nošķīrumus es uzskatu par ļoti bīstamiem.
Šīs diezgan patvaļīgās kategorijas pēc savas definīcijas un ieceres kalpo tikai dažiem sabiedrības pārstāvjiem. Dabas un kultūras nošķīrums kalpo tam, lai atdalītu cilvēku no dabas pasaules, lai varētu kontrolēt dabu. Mēs attālināmies no dabas; sakot, ka esam tehnoloģiski, ekspluatējam dabu un izmantojam tās resursus. Fakts, ka nejūtamies saistīti ar dabu, ļauj mums izturēties pret to briesmīgi. Mēs nodedzinām mežus, atņemam dzīvniekiem mājas... Mums ir ļoti grūti saprast dabu, jo esam zaudējuši vai apspieduši saikni ar to.
Radot darbu Sapling (Kociņš), jūs lasījāt Robinas Volas Kimereres darbu Braiding Sweetgrass: Indigenous Wisdom, Scientific Knowledge and the Teaching of Plants. Darbs Sapling ir par cilvēka attiecībām ar augveida himeru. Vai uzskatāt, ka cilvēkam ir iespējams izprast to, ko nozīmē būt augam?
Nedomāju, ka mēs varam pieredzēt to, kā ir būt augam. Taču, manuprāt, Kimereres darbi un pirmtautu zināšanas ļauj pārvērtēt mūsu izpratni par augiem. Tikai tas, ka nespējam saprast, ko nozīmē būt augam, nebūt nenozīmē, ka mums tos nevajadzētu cienīt. Kimerere ļoti iestājās pret augu kategorizāciju. Viņa publiski paziņoja: “Augi patiesībā darbojas citādāk. Tiem ir attiecības, tie ir attīstījušies savstarpējā saistībā. Viņi nav indivīdi.”
Mēs, iespējams, nekad neuzzināsim, kā augi fiziski iemieso “sevis izjūtu”, taču tas nenozīmē, ka tie nav svarīgi. Ideja par augu “personas statusu” dzimusi no juridiskā koncepta par “juridisko personu” – statusa, ko piešķir kaut kam, kas nav cilvēks, piemēram, kompānijām. Ir jāpiešķir līdzīga “persona” arī augiem, lai sniegtu tiem līdzvērtīgu juridisko aizsardzību. Tas tiek uzskatīts par veidu, kā pasargāt augus no ekoloģiskās vardarbības – jo tiem, kas ir personas, ir arī tiesības. Būtu lieliski, ja tas izdotos. Taču augi nav cilvēki; tiem nav vajadzīgs tas pats, kas mums. Tie vēlas kaut ko citu. Bet kas tas ir? Vai mēs spējam to saprast? Kādas ir augu tiesības? Un kā varam sniegt šīs tiesības, lai garantētu augiem labu dzīvi?
Patrīcija Pičinīni. Cleaner, 2019. Foto izmantošana ar mākslinieces atļauju
Jūsu darbi mudina aizdomāties par satraucošajiem faktoriem, kas saistīti ar biotehnoloģiju un ģenētisko manipulāciju attīstību. Inovācijām medicīnā ir fantastisks potenciāls padarīt cilvēku dzīves labākas, glābt dzīvības. Vienlaikus Big Pharma ir milzu industrija, kuru interesē peļņa. Strādājot pie darba Kindred, jūs lasījāt Mēriju Šelliju. Viņa iestājās par verdzības atcelšanu un tāpēc neēda cukuru. Kā jau teicāt, mēs tik slikti izturamies pret dabu un citām sugām tāpēc, ka nespējam iejusties to ādā. Attīstītajā Rietumu sabiedrībā esam pilnībā aizmirsuši par savu dzīvniecisko pusi. Vai arī mēs par to kaunamies un tāpēc nevēlamies saredzēt? Savā ziņā jūsu darbi mums par to atgādina.
Jā, jums taisnība. Diemžēl tas, ko pieļauj tehnoloģijas, ir – vēl vairāk sevi nošķirt. Evolūcijas realitāte ir tāda, ka katra suga ir ideāli pielāgojusies videi, kurā dzīvo. Mēs visi patiesībā esam attīstījušies par vislabāko sevis formu. Taču nav tādu liecību vai hierarhijas, kas noteiktu, ka cilvēki ir labāki par citām radībām. Mēs esam labi pielāgojušies šai pasaulei, taču tikpat labi to ir izdarījušas arī žurkas un baktērijas.
Darvina teorijā ir koncepts “izdzīvo stiprākais”, sakot, ka starp sugas locekļiem un pat starp veselām sugām pastāv cīņa par izdzīvošanu. Taču tādi autori kā Kimerere parāda, ka evolūcija tā nebūt nestrādā. Tā noris sadarbībā – lai izdzīvotu, sugas ir nepieciešamas cita citai. Un tam ir fantastiski piemēri. Tagad mēs, piemēram, zinām, ka augiem, kamēr tiem vēl nebija savu sakņu, par pirmo sakņu sistēmu kalpoja micēlijs. Tie nespēja no zemes uzsūkt barības vielas, tāpēc palīdzēja micēlijs. Ar laiku augi izaudzēja paši savas saknes, taču tās joprojām komunicēja ar micēliju. Tagad mēs zinām arī, ka micēlijs aktīvi piedalās barības vielu apmaiņā – piemēram, kokiem dod minerālus no iežiem, kamēr koki caur savām saknēm savukārt micēlijam dod ogļhidrātus. Tas viss notiek kooperatīvi. Mežs nav tikai atsevišķu koku sakopojums, bet saistīts organisms.
Kā skaidro pazīstamais mikologs Pols Stametss, cilvēkiem un sēnēm sakrīt 50 procenti no DNS. Un mums pielīp tie paši vīrusi kas sēnēm.
Tāpēc arī manos darbos ir tik daudz sēņu. Vai pamanījāt, ka “Kurpjformās” ir daudz sēņu?
Patrīcija Pičinīni. Kurpjforma (Orchard). 2019. Foto: Mari Volens
Protams. Īpaši gailenes, kas aug arī Latvijā.
Man patīk gailenes. Zinu, pie jums tās ir augstā vērtē, taču Austrālijā tā nav. Līdz nesenam laikam mēs pat nezinājām, ka tās savā starpā komunicē. Ne ar acīm, bet ar pieskārienu – sēnes ir ļoti jutīgi organismi.
Patrīcija Pičinīni. Shoeform (Bloom) 2019. Foto izmantošana ar mākslinieces atļauju
Ja runājam par zinātni – vai zinātne ir rīks, kas palīdz mums saprast pasauli? Vai arī tā ir māksla? Vai varbūt tas ir abu šo jomu apvienojums? Arī jūsu darbi ir dažādu disciplīnu sadarbības rezultāts.
Ja es būtu strādājusi pirms 500 gadiem, tad, iespējams, gleznotu kaut ko tādu kā Krusta stacijas. Es censtos runāt par pasauli caur reliģisko naratīvu. Taču mūsu laikā šim naratīvam vairs nav tādas vērtības. Vai tas netiek atzīts. Un vēl pirms reliģijas bija mitoloģija. Grieķu mitoloģija un citas. Šobrīd Rietumu pasaulē dominē zinātniskais naratīvs, tāpēc arī es to izvēlos. Tā mēs šobrīd raksturojam savu apkārtējo pasauli; zinātniskais naratīvs ir mūsu laika mitoloģija vai reliģija.
Izmantojot zinātni, kā cilvēkiem saprotamu naratīvu, es runāju par sev ļoti svarīgām lietām, piemēram, par atbildību pret citām būtnēm un organismiem, kas ir mums apkārt.
Patrīcija Pičinīni. Lielā māte, 2005. Foto: Mari Volens
Piemēram, darbs Big Mother (Lielā māte, 2005) – tam piemīt spēcīgs naratīvs (darbā redzama milzīga paviāna himera, kas auklē zīdaini autiņbiksītēs – red.) un mēs varam to atšifrēt. Redzama būtne, kas nav ne paviāns, ne arī cilvēks, taču ar ļoti cilvēciskām acīm. Acis lielā mērā iznes šī darba naratīvu – tās ir himeras un cilvēka attiecības, kurās viņa šķiet esam aprūpētāja, jo baro cilvēka mazuli ar krūti. Tas uzreiz ir nolasāms, un var redzēt arī, ka starp viņiem ir dziļa saikne, jo viņa ir reāli fiziski saistīta ar bērnu. Ieskatoties himeras acīs, tajās varam nolasīt šo emocionālo saikni. Taču viņas acīs redzams arī kaut kas, kas neļauj viņai būt mierā ar pasauli. Viņa ir piekāpusies. Kaut kas nav kārtībā. Lai gan ir šī brīnišķīgā saikne ar cilvēkbērnu.
Šeit ir daudz jautājumu: Kur ir bērna vecāki? Un kas ir ar himeru? Vai viņa mazuli ir atņēmusi? Kā viņa ir sasniegusi šādu statusu mūsu sabiedrībā, lai iegūtu autonomiju, ietekmi un attiecības ar šo bērnu? Vai arī viss ir otrādi? Varbūt viņa vienkārši ir kalpotāja? Kā mēs, skatītāji, sajūtam šīs attiecības? Vai tās mums liek justies neērti vai arī optimistiski? Pasaulē, kur aprūpe bieži tiek uzticēta citiem, šādi ētiskas dabas jautājumi ir vitāli svarīgi.
Patrīcija Pičinīni. Svētnīca, 2018. Foto: Mari Volens
Jūs teicāt, ka Rietumu pasaules individuālisms ir viena no mūsu laikmeta lielākajām problēmām. Individuālisms noved ne tikai pie nodalīšanās, bet arī pie vientulības. Tas ir pilnīgs pretstats vienotībai, savstarpējai saistībai. Kā mēs varētu pie tā atgriezties? Vai attīstīta empātijas ētika, kas ir fundamentāla jūsu darbos, ļautu atgriezties pie vienotības?
Rietumu pasaule ir leģitimizējusi uzskatu, ka cilvēkam ir ok dzīvot savu dzīvi, fokusējoties uz savu personisko laimi. Būtībā viņš var darīt jebko, ko vēlas, un ne pret vienu neizjust nekādu atbildības sajūtu. Ja arī citi iegūst kaut ko pozitīvu, padarot šo dzīvi labāku, tas ir ok, taču tas nav svarīgākais.
Šī ideja mūsdienās ir ļoti dominējoša, taču es uzskatu, ka tā ir diezgan toksiska un mums kā sabiedrībai tā ir jāpārvērtē. Mums būtu jādomā par savu atbildību citu priekšā – ‘citu’ visplašākajā nozīmē. Manuprāt, tam būtu jābūt mūsu galvenajam uzdevumam. Ir ok padarīt savu dzīvi labāku, taču ne jau par katru cenu. Tāpat ir jābūt atbildīgam pret citiem cilvēkiem un citām būtnēm. Mana sirdsapziņa neattaisno ikvienu rīcību. Ir patiešām jāieskatās dabā, jo mums apkārt izmirst visas šīs sugas… Kāda ir mūsu atbildība pret citiem dzīvniekiem? Kādas ir mūsu savstarpējās attiecības?
Patrīcija Pičinīni. Radnieciskais, 2018. Silikons, stiklšķiedra, mati, 103 × 95 × 128 cm / ©: Foto izmantošana ar mākslinieces atļauju, Tolarno Galleries, Melbourne; Roslyn Oxley9 Gallery, Sydney; un Hosfelt Gallery, San Francisco
Jūs pieminējāt empātijas ideju… Manos darbos tai ir centrālā vieta. Jo viens no veidiem, kā domāt par savu atbildību un saistību ar citiem, ir spēja iztēloties sevi viņu vietā, viņu dzīvēs. (Pičinīni rāda savu darbu The Young Family (Jaunā ģimene, 2002), kas ir mātes himera ar bērniem) Kā jūtas šī māte? Kā būtu sevi iedomāties cūkveidīga cilvēka vietā, zinot, ka tevi audzē, lai iegūtu nomaināmas “rezerves daļas” cilvēkiem? Kā jūtas māte, zinot, ka viņas bērni tiks uzšķērsti un viņu orgāni izmantoti cilvēku vajadzībām? Un, sajūtot saikni ar tēlu, ir jādomā par mūsu atbildību pret šo māti. Vai ir pareizi viņai to nodarīt?
Patrīcija Pičinīni. Jaunā ģimene, 2002. Silikons, stiklšķiedra, āda, mati, saplāksnis; 85cm x 150cm x 120cm / Foto izmantošana ar mākslinieces atļauju, Tolarno Galleries, Melbourne; Roslyn Oxley9 Gallery, Sydney; un Hosfelt Gallery, San Francisco
Es cenšos savos darbos ienest empātiju, bet tas visu padara sarežģītāku. Pienākot pie šāda darba, cilvēku pirmā doma ir, ka figūra ir neglīta, ne-cilvēciska, svešāda, kaila, resna. Tāpēc viņi to atgrūž. Taču tad viņi atgriežas un ierauga šo skaistumu – mīlestību un rūpes, ko viņa izjūt pret bērniem. Viņas acis ir tik domīgas, un cilvēks saprot: “Es esmu kā viņa! Nedomāju, ka gribētu, lai šādi izmanto manus bērnus.”
Un kad jau tas liekas tik vienkārši, viss atkal kļūst sarežģīti, jo uzpeld nākamais jautājums: “Vai es ziedotu viņas bērnus, lai izglābtu savējos? Vai izmantotu viņas ķermeni, viņas nākotni, viņas dzīvi, lai izglābtu savējo?” Un tas ir šis lielais jautājums, par kuru, manuprāt, mums visiem kopā būtu jārunā.
Ko mēs patiesībā jūtam? Visu laiku kāds saka, kas mums būtu jājūt – filmās un tamlīdzīgi –, tāpēc ļoti reti mums ir dota telpa savai personiskajai pieredzei. Reālās dzīves jautājumi ir smagi. Ja gribam rīkoties pareizi, mums no kaut kā ir jāatsakās.
Kāda ir teritorija, ko apdzīvo mākslas darbs? No vienas puses, tas ir fizisks objekts, ko jūs esat radījusi, jūsu “bērns”. No otras puses, tā ir pašpietiekama vienība.
Man ir 55 gadi. Es uzaugu teoriju uzplaukuma laikā. Piedzīvoju “autora nāvi”. Taču tagad es uzskatu, ka ļoti svarīgi ir tavi nolūki, pat ja tie nav uzrakstīti vārdos. Man šķiet, ka manos darbos ir nolasāmi vairāki nozīmju slāņi, un tajos atklājas mani nolūki. Protams, būs cilvēki, kas to nesaskatīs, taču to es nekādi nevaru kontrolēt. Cilvēki mēdz vienkārši paiet garām, jo viņiem tas viss liekas pārāk neglīts, pārāk muļķīgs, pārāk histrionisks, pārāk emocionāls vai pārāk sievišķīgs. To es nevaru izkontrolēt. Taču es varu radīt darbu, kam ir daudz, ko teikt, – ja ir vēlēšanās ieklausīties.
Lai parādītu šos nozīmju līmeņus, ņemsim par piemēru darbu Kindred. Tā virsa ir klāta ar cilvēka matiem, āda šķiet pavisam īsta; šis ir vizuālā efekta līmenis, ko nosaka detaļas, tehnika, mērogs. Tad ir konceptuālais līmenis – ideja par cilvēkdzīvnieka himeru. Katrā no figūrām šī cilvēciskuma/dzīvnieciskuma gradācija nedaudz atšķiras; rezultātā skatītājs sāk domāt pats par savu dzīvnieciskumu. Tad ir emocionālais līmenis – redzot šo māti ar diviem mazuļiem, mēs domājam: “Tātad tā ir ģimene. Kā es attiecos pret viņu spēju vairoties? Ko man nozīmē kontrole pār šo spēju? Ko man nozīmē fakts, ka viņiem var būt pašiem sava dzīve bez cilvēku kontroles?” Tā ir atslēga Mērijas Šellijas “Frankenšteinam”. Viktors Frankenšteins izveido sieviešu dzimtes “monstru”, taču, redzot tuvojamies savu oriģinālo radījumu, to likvidē. Viņš domā: “Viņi dosies prom un dzīvos savu dzīvi, vairosies, būs ārpus manas kontroles.” To viņš nevar pieļaut, tāpēc nogalina sievišķo radījumu vīrišķā priekšā. Iespējams, viņš nevar paciest, ka sievišķajam piemīt seksualitātes un vairošanās potenciāls, kas grauj viņa kā dzīvības radītāja pozīciju. Tālāk romānā ir viena vienīga vardarbība; nav nekādas apvienošanās, nekādas samierināšanās. Nav nekā. Tikai vardarbība.
Patrīcija Pičinīni. Shadowbat, 2019. Foto: Mari Volens
Vai esat kādreiz sev jautājusi, ko nozīmē būt māksliniekam? Vai tas nozīmē sava veida universālu iniciāciju – mākslinieks kā šamanis? Vai arī tā ir profesija, ko iemācās mākslas skolā? Vai arī abu apvienojums?
Strādājot šajā jomā jau 30 gadus, manas domas par to, kas ir mākslinieks, ir pamatīgi mainījušās. 25 gadu vecumā es domāju, ka būt māksliniekam nozīmē būt alternatīvam un dzīvot lielisku dzīvi. Kopā ar savu partneri Pīteru izveidojām galeriju, mums nebija nekāda finansiāla atbalsta, telpas atradās pagrabā, taču mēs to izdarījām. Taisījām izstādes, kādas vien vēlējāmies. Liela nozīme bija tieši sociālajam momentam – tā vienkārši bija vieta, kur gan mums, gan citiem labi pavadīt laiku. Reizēm tur gāja pavisam traki. Vienreiz pat kāds sakūra milzīgu ugunskuru… kur visi varējām aiziet bojā. Taču par spīti visām trakajām izdarībām mēs pret darbošanos galerijā attiecāmies diezgan nopietni.
Taču tagad es esmu punktā, kur man ir vairāk iespēju. Un tas liek just lielāku atbildību. Mans darbs ir apskatīties sev apkārt, ieraudzīt, kas notiek pasaulē, un rosināt diskusiju par būtiskiem jautājumiem. To nevar atstāt politiķu un korporāciju ziņā, jo tiem ir pašiem savi mērķi. Ļaujiet mums – man, jums, zinātniekiem, teorētiķiem, sabiedrībai – runāt par šiem svarīgajiem jautājumiem. Tā nebūs diskusija, par kādu māca ekonomikas kursā; tā būs kaut kas pavisam jauns. Tātad tas ir mans darbs – censties uzsākt šo sarunu. Man ļoti patiktu, ja es būtu piedalījusies tādas kultūras veidošanā, kas dod labumu visiem.
Esmu arī feministe; nesen man sanāca saķeršanās ar mizogīnistiem, un tad es sapratu, ka man patiešām negribētos, lai arī manām meitām ar kaut ko tādu būtu jāsaskaras. No tādām lietām ir jāatbrīvojas, un es gribētu tajā līdzēt.
Priecājos, ka varu piedalīties diskusijā par mūsu attieksmi pret vidi un ideju ģenerēšanā par to, kā kļūt atbildīgākiem pret dabu un citiem dzīvniekiem. Es cenšos padarīt pasauli labāku. Tas nav tāds tipisks mākslas sauklis – tas nav cool un izklausās pārāk labiņi… taču es uzskatu, ka ir jārīkojas tagad. Ja es kaut kādā veidā varētu dot ieguldījumu ilgtspējīgas pasaules veidošanā, kas dotu cerību nākamajām paaudzēm, es būtu laimīga. Manai dzīvei būtu vērtība.
Cik spēcīga, jūsuprāt, ir mākslinieka balss šajā laikā? Un kāds ir mākslas spēks šajā trokšņu pārmāktajā pasaulē?
Es uzskata, ka mākslai ir spēks. Tas nav intensīvs vai acīmredzams, taču tieši šis pieklusinājums patiesībā ir svarīgs. Cilvēki, ienākot muzejā vai galerijā, zina, ka tā ir kontemplācijas un pārdomu vieta. Izejot viņiem bieži vien ir skaidrāks viedoklis par visu, kas notiek pasaulē. Pat tad, ja mākslu redz citādā kontekstā, tiešsaistē vai uz ielas, tā var mainīt cilvēku domāšanu.
Es ticu, ka iespējams piedzīvot transformatīvus mirkļus mākslas darbu priekšā, arī manējo. Piemēram, Kindred var likt aizdomāties, ka esam tieši tādi paši kā šie orangutāni, un veidot citādāku attieksmi pret orangutānus ietekmējošām lietām. Jāsāk domāt: “Vai man vajadzētu ēst to, kur ir palmu eļļa? Nē, varbūt man nevajadzētu gan, jo es jūtu saikni ar šīm būtnēm un viņas respektēju.” To nevar viegli iemācīties, jo tas nav iekodēts mūsu tradicionālajās ideoloģijās, teiksim, ekonomikā.
Pirms kļuvu par mākslinieci, es studēju neoklasisko ekonomiku, kas ir par individuālo un indivīda izvēli. Tur viss ir tikai par ražošanu un peļņu. Un nevienam nekad nebija ne mazāko šaubu, ka visa šī sistēma ir pareiza! Es sapratu, ka, lai runātu par šīm lietām, man jātiek iekšā mākslas pasaulē.
Vai uzskatāt, ka muzeji un galerijas ir īstās vietas, kur piedzīvot mākslas iedarbību un patieso būtību?
Interesanti, ka pagājušajā nedēļas nogalē es piedalījis kādā publiskā projektā no muzeja/galerijas ļoti atšķirīgā kontekstā. Skywhales (Debesu vaļi) ir divas gaisa balonu skulptūras; Skywhalepapa ir vīrišķais partneris, kurš tur deviņus mazuļus un ir ļoti mātišķs tēls. Doma, ka maskulīnais var būt galvenais bērnu aprūpētājs, manuprāt, ir ļoti apsveicama. Austrālijā vīriešu attieksme pret bērnu audzināšanu ir ļoti mainījusies, kas ir tikai pozitīvi.
Tas bija ļoti publisks pasākums – darbi atradās ārā un vairāki tūkstoši cilvēku bija sapulcējušies tos apskatīt. Three Mills beķereja par godu šim notikumam pat bija izcepusi Skywhale kruasānus no vietējiem ilgtspējīgi audzētiem purpura kviešiem ar persiku un medus krēma pildījumu; tas izskatījās kā piens – piens no Debesu vaļa krūtīm. Pheno (jeb Džesa Grīna) bija uzrakstījusi skaistu dziesmu ar nosaukumu We Are the Skywhales (Mēs esam debesu vaļi), kas tika atskaņoti, baloniem paceļoties gaisā. Pasākums sākās piecos no rīta; ieradāmies tur, kad pie debesīm vēl bija redzams mēness, un pēc tam redzējām, kā uzlec saule. Mēs bijām visi kopā, un tā bija tik brīnišķīga kopības sajūta. Nākamajā dienā Debesu vaļi bija laikraksta pirmajā lapā, taču – ne kā baloni, bet kā politiska karikatūra. Ja tā padomā, tas ir vēl viens veids, kā iznest mākslu publiskajā telpā ārpus muzeja.
Jā, mani saista tādu darbu radīšana, kas atrastos ārpus galerijas sienām. It īpaši tāpēc, ka mākslas pasaule ir viltīga un tai apkārt ir ļoti stingras robežas. Taču es uzskatu arī, ka muzeji ir lieliski, jo tie atbalsta māksliniekus, uzglabā viņu darbus un dara tos publiski pieejamus.
Domāju, ka dalījums starp augsto un zemo mākslu mainās, un muzeji, iespējams, kļūst svarīgāki. Tie, kas iet uz muzejiem, nav tie paši, kas brauc uz mākslas mesēm. Ir ienākuši jauni cilvēki, kas ir atvērtāki plašākai mākslas definīcijai. Viņi saka: “O, tas ir kaut kas adīts, vai par kaut kādu popzvaigzni, vai es nezinu kas.” Un tas viss joprojām ir māksla.
Patrīcija Pičinīni. Kociņš, 2020. Foto: Mari Volens
Mākslas radīšana ir noslēpumains process. Vai esat atklājusi, ka tas notiek? Kas ir radīšanas akts? Kas notiek, kad jūs radāt mākslas darbu?
Nu, tradicionālā koncepcija saka, ka mākslinieks ir vīrietis-ģēnijs. Ja atgriežamies pie Renesanses, tad tajā laikā mākslinieks bija vīrišķais ģēnijs, kas tiešā veidā saistīts ar Dievu. Es acīmredzami neiederos šajā kategorijā. Sievietes netiek uzskatītas par ģēnijiem.
Esmu pazinusi daudzus šos vīriešus-ģēnijus, un viņi nemaz nav tik gudri. Es nemaz nevēlos iekļauties kaut kādā idejā par to, kas ir mākslinieks, jo uzskatu, kas tas ir tikai kārtējais apliecinājums individuālisma kultam.
Man mākslas radīšana vienlaicīgi ir kaut kas brīnumains un kaut kas ļoti parasts, gluži kā dzemdības. Turklāt gan dzemdības, gan mākslas radīšana prasa smagu darbu. Es ieskatos pasaulē un domāju – kas ir tas, par ko visi runā, kas ir svarīgais… Un ko par šo tēmu es varu pateikt tādu, kas jau iepriekš nav pateikts? Es reaģēju uz pasauli, un reizēm pasaule reaģē pretī.
Kādā no jūsu intervijām, man šķiet, tas bija drīz pēc Venēcijas biennāles, es lasīju, ka jūs esat tikusies ar vairākām meitenēm – bēglēm no Sjerraleones –, kuras atzinušās, ka bijušas priecīgas par to, ka, pateicoties jūsu darbiem, šīs valsts vārds beidzot izskanējis pozitīvā, nevis traģiskā kontekstā. Un ka jūs jutāties par to ļoti pagodināta. Vai esat domājusi, kādus emocionālos vai intelektuālos nospiedumus jūsos ir atstājusi jūsu dzimtā vieta? Vai tie kaut kā, teiksim, zemapziņas līmenī, ir saistīti ar to, ko jūs darāt mākslā? Kādā vecumā jūs pametāt Sjerraleoni?
Man bija trīs gadi. Sjerraleone ir ļoti traģiska vieta. Šo valstisko veidojumu radīja angļi, sabāžot vienā valstī trīs teritorijās un trīs atšķirīgas tautas. Turklāt vēl Frītauna bija vieta, uz kuru 19. gadsimtā nosūtīja daudz atbrīvoto vergu, cilvēki tur sabrauca no visurienes. Valstī ir bagātīgi dabas resursi, un, angļiem aizejot, palika varas vakuums, kas attīstījās gadiem ilgā haosā. Bija pilsoņu karš un zvērības. Tas viss tikai nesen ir atrisinājies. Mani vecāki bija pēckara Eiropas ekonomiskie bēgļi, kas meklēja darbu. Tā viņi nonāca Sjerraleonē. Mana māte bija skolotāja, viņa mācīja vēsturi afrikāņu meiteņu skolā. Viņa nebija īpaši priviliģēta, taču bija baltā. Mans tēvs strādāja celtniecības firmā.
60. gadu beigās sākās asiņainais pilsoņu karš, un vienu dienu tas nonāca arī līdz mūsu mājām. Tajā brīdī mani vecāki pateica: “Mēs nevaram šeit palikt, ir jādodas prom.” Man bija trīs gadi. Domāju, ka, ja tā nebūtu noticis, es joprojām dzīvotu Āfrikā.
Tā kā bijām baltie, mums bija iespēja aizbraukt. Daudzi jau gribēja aizbēgt no vardarbības, taču nevarēja. Šajā ziņā man ir vainas sajūta – mēs varējām aizbraukt, taču citiem nācās palikt. Sjerraleone ir ļoti skaista vietas, taču vardarbīga. Tas liekas netaisnīgi.
Dažus gadus vēlāk mēs emigrējām uz Austrāliju. Kaut kādā ziņā mana pieredze, kurā iztrūkst dziļas saiknes ar dzīvesvietu, padarījusi mani par mākslinieci, kas vēlas piederēt kopienai. Ir tāds tradicionāls uzskats par mākslinieku kā “autsaideru” – cilvēku ārpus kopienas, kurš no ārpuses visus vēro un norāda uz viņu trūkumiem. Man riebjas šis priekšstats. Kas gan māksliniekiem liek domāt, ka viņi zina, kā visiem citiem būtu labāk?
Es vienmēr esmu gribējusi iekļauties kopienā, es cenšos radīt darbus, kas cilvēkus satuvinātu un uzklausītu. Jo es pati vēlos būt saistīta ar citiem. Man šajā zemē nav sakņu, taču es mēģinu tādas laist... Lai imigranti kādā zemē justos labi, ir jāpaiet trim paaudzēm. Mani bērni vai viņu bērni patiešām jutīsies kā īsti austrālieši. Es esmu austrāliete, taču man nav šī pamata, es jūtos ļoti nestabili, tāpēc vienkārši mēģinu kaut kā noturēties un izkopt savu saikni ar šo vietu.
Patrīcija Pičinīni. Veltījums, 2011. Foto: Mari Volens
Aborigēni tic, ka Austrālijas zemi krustu šķērsu klāj tūkstošiem “dziesmu līnijas”, kas piesaista cilvēku viņa zemei, viņa senčiem, augiem un dzīvniekiem. Stāstu stāstīšana un savstarpēja mijiedarbība ir arī jūsu darbu pamatā. Vai tam ir kāda saistība? Vai dzīvošana Austrālijā ir kaut kā iedvesmojusi jūsu pasaules skatījumu, to, kā jūs radāt?
Kad iepazinos ar savu partneri Pīteru, viņš strādāja aborigēnu kopienā Mimili Austrālijas vidienē, kas atrodas apmēram septiņu stundu braucienā no Alisspringsas. Kādu laiku tur dzīvojot kopā ar viņu, iepazinu arī aborigēnus. Pīters mācījās Pitjantjatjara, vienu no neskaitāmajām aborigēnu valodām. Šī kopiena bija ilgu laiku likta mierā, jo baltajiem cilvēkiem nevajadzēja viņu zemi. Viņiem bija saglabājusies ļoti spēcīga kultūra.
Tā bija mana pirmā īstā pieredze ar aborigēnu kultūru, un tajā laikā tas bija diezgan neparasti. Tikai nesen austrālieši ir pa īstam sākuši apzināties to, kas nodarīts aborigēniem un viņu kultūrai. Kolonizācijas būtība ir vienkārša – zeme piederēja viņiem un mēs to nozagām. Nogalinājām viņu cilvēkus un centāmies iznīcināt viņu kultūru. Arvien vairāk ir to, kas uzskata, ka tas ir kaut kā jāatlīdzina. Lai gan joprojām pastāv liela nevēlēšanās. Es un man līdzīgi domājošie uzskatām, ka aborigēniem ir jāatdod viņu zeme vai arī jāmaksā nomas maksa vai reparācijas. Tas ir ļoti svarīgs un aktuāls jautājums.
Šādā kontekstā man nav tiesību stāstīt aborigēnu stāstus, jo viņu stāsti ir viņi paši. Un tā tam ir jābūt. Šie stāsti pieder ļoti īpašiem cilvēkiem, kam ir dziļa saikne ar šo vietu. Man kā baltajai pretendēt uz kaut kādu saikni šķiet gan necienīgi, gan nepieklājīgi. Ne man tas patiktu, ne viņiem. Aborigēnu varā būtu pateikt: “Šie stāsti pieder mums!” Un pārējiem būtu jāsaka: “Jā, mēs novērtējam jūsu stāstus, mēs novērtējam to, kā esat rūpējušies par šo zemi, novērtējam jūsu darbu un jūsu kultūru.”
Taču pēc visa šī ļoti nopietnā konteksta, gribu piebilst, ka manā skatījumā tas, ko varam mācīties no aborigēniem, ir viņu pasaules izskaidrošanas veids. Tā ir fabula. Viņi runā par pasauli kā fabulu, un tas man šķiet kaut kas ļoti tuvs. Kaut ko līdzīgu es daru arī savā mākslā. Aborigēnu kopienas vecākie man ir teikuši: “O, mēs darām to pašu.” Un viņi dara, pavisam citādāk, bet dara.
Patrīcija Pičinīni. Skats no izstādes "Dzīves instrumenti", 2021. Foto: Mari Volens
Mēs ieejam otrajā pandēmijas gadā, un ir skaidrs, ka mums būs jāiemācās sadzīvot ar šo vīrusu, kā arī ar iespējamiem nākotnes vīrusiem. Pandēmija ir likusi cilvēkiem saprast, ka nedrīkst atgriezties pie tā, kā ir bijis. Taču mums nav pavisam skaidru alternatīvu risinājumu nākotnei. Šī laika atslēgas vārds ir ‘nenoteiktība’. Kāda kultūra, jūsuprāt, varētu rasties no šīs nenoteiktības?
Domāju, ka tā varētu būt pateicības kultūra. Kad vairs nevar paļauties uz to, ka viss būs tā, kā ir, tad nākas saprast, ka tas, kas mums ir, jau ir lielisks. Cerams, ka mēs pie tā piedomāsim.
Kad pagājušajā svētdienā uzpūtām abus milzīgos Debesu vaļus, mūsu plāns bija, ka tie aizlidos prom. Bijām jau izveidojuši veselu horeogrāfiju, mums bija dziesma, viss bija saplānots pa laikiem un izmēģināts; tai bija jābūt ideālai performancei. Un tad pienāca skaista bezvēja diena. Lai baloni aizlidotu bija vajadzīgs vējš. Tātad viss izplānotais un tik ļoti gaidītais, viss, par ko bija samaksāts, pajuka. Bet vai tad, pie velna, tā ir izgāšanās!?
Baloni neaizlidoja, taču notika kaut kas cits, un mēs to piedzīvojām visi kopā. Baloni palika uz vietas, kas nozīmēja, ka cilvēki varēja būt ar tiem kopā. Viņiem bija reāla iespēja tos apskatīt. Beigās daudzi teica, ka patiesībā tas bija ok, ka baloni neaizlidoja, varbūt pat tā bija labāk. Tas šajā projektā izrādījās būtiski. To, kas pakļauts dabai, nav iespējams kontrolēt, pat ja mums liekas pretēji. Mēs nespējam valdīt pār dabu un noteikt tai, kas jādara. Mēs varbūt gribam, lai baloni lido, taču tikai dabas ziņā ir tas, vai tā arī notiks.
Šī bija viena no retajām reizēm dzīvē, kad cilvēki nedabū to, ko vēlas. Galerijā varat ieslēgt gaismu, un tā ir ieslēgta. Bet ārā ir jābūt pareizajiem vēja apstākļiem. Ja pasaule jums nevēlas tos dot, tad neko nevar darīt. Institūcijām ārkārtīgi nepatīk šāda nestabilitāte un nenoteiktība. Tomēr mēs – cilvēku grupa – reaģējām vienkārši: Labi, situācija ir neskaidra, mēs nevaram to kontrolēt, taču patiesībā mums ir šis mirklis kopā. Ēdot kruasānus, klausoties mūziku, esot kopā ar milzu skulptūrām un noskatoties, kā uzaust saule. Tas ir diezgan brīnišķīgi. Esmu par to pateicīga. Varbūt kaut kad nākotnē baloni aizlidos. Kas zina?
Mani patiešām satrieca šī dziļā pateicības sajūta. Par to, kas man ir. Man nav viss, bet, ziniet, ir lieliski!
Jums bija tā diena.
Jā. Un tas ir labi. Ja padomā par to, kas notiek pasaulē... Ka zinātnieki saka, ka ekoloģiskais sabrukums var notikt jau pēc 30 gadiem. Tad jādomā tikai par to, cik ļoti man ir paveicies, ka man apkārt ir šie skaistie koki un tajos dzied putni… Mana laime ir būt ar viņiem. Un tieši tāpēc man ir jārīkojas un jāpalīdz viņiem.
Patrīcija Pičinīni. The Coup, 2012. Foto izmantošana ar mākslinieces atļauju
Titilbildē - Patrīcija Pičinīni ar savu darbu 'Kurpjforma'. Foto: Alli Oughtred
