Māksla ir mana komforta zona
Intervija ar poļu mākslinieku Pāvelu Kovalevski
Pāvela Kovalevska (1958) vārds ir cieši saistīts ar leģendāro Gruppa – visietekmīgāko mākslinieku apvienību 80. gadu Polijā. Bez Kovalevska Gruppa darbojās pieci viņa domubiedri no Varšavas Mākslas akadēmijas: Rišards Gžibs, Jaroslavs Modzelevskis, Vlodzimežs Pavlaks, Mareks Sobčiks un Rišards Voznaks. Kovalevska darbības kulminācija Gruppa aktivitātēs bija viņa dalība 1987. gada Kaseles documenta. Jau mākslinieka karjeras pašā sākumā Kovalevskis radīja “personiskās jeb privātās mākslas” koncepciju, kas nozīmēja, ka viņa daiļrade ir cieši saistīta ar viņa personisko dzīvi, saglabājot saikni arī ar sava laika kontekstu un aktuālajiem tematiem. Kovalevska darbos ļoti nozīmīga ir politiskā dimensija, kas laika gaitā kļuvusi par viņa mākslas centrālo asi.
Pāvels Kovalevskis. Foto: A.Świetlik
Pāvels Kovalevskis kopš 1985. gada ir Varšavas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas lektors. Viņa darbi atrodami Polijas lielākajās mākslas kolekcijās, ieskaitot Nacionālo mākslas muzeju Varšavā un Zacheta Nacionālo mākslas galeriju. Kovalevskis izstādīts Telavivas Mākslinieku namā Izraēlā, NS-Dokuzentrum Minhenē, Jerkes muzejā Reklinghauzenē, Vīnes Dorotheum, Londonas Sotheby’s, Fotogrāfijas vēstures muzejā Krakovā un citur. Pagājušā gadā viņa 2010. gadā Aparteīda muzejā Johannesburgā uzņemtā fotogrāfija, kurā redzama Aparteīda laika (1992) Pretorijas dzelzceļa stacija, tika iekļauta grupas izstādē “Pastāsti man par vakardienu rīt” (Tell me about yesterday tomorrow) Minhenes Nacionālsociālisma vēstures dokumentācijas centrā (NS-Dokuzentrum). Izstāde bija iekļauta britu žurnāla Frieze sastādītajā 2020. gada Eiropas Savienības 10 labāko izstāžu topā.
Pāvels Kovalevskis. Europeans Only, 2010, gaismas kaste
Pāvels Kovalevskis ir kaislīgas mākslas kolekcionārs, viņa īpašumā ir tādu pazīstamu autoru darbi kā Marina Abramoviča, Džaspers Džonss, Roberts Raušenbergs, Jērgs Immendorfs, Endijs Vorhols, Džefs Kūnss, Zbigņevs Libera, Dans Reizingers, Viktors Vazareli un Kšištofs Bednarskis.
Kovalevska personālizstāde “Objekti, kas radīti, lai stimulētu prāta dzīvi; dvēseles neredzamā acs” (Objects created to stimulate the life of a mind; the invisible eye of the soul) maijā atvērsies Winda galerijā Kelcē, Polijā.
Jūsu darbi vienmēr bijuši par “šeit un tagad”, tomēr tajā pašā laikā to vēstījums ir par nākotnes un pagātnes nesaraujamību. Kāda ir galvenā mācība, ko mums kā sabiedrībai vajadzētu gūt no aktuālā “šeit un tagad” laika, kas diemžēl pieredz arī tādas lietas kā globālu autoritārisma pieaugumu, uztraucošas cenzūras pazīmes, diskusijas par “atcelšanas kultūru”, Polijas labējās valdības abortus ierobežojošos likumus u.c.?
Es esmu ļoti pozitīvi noskaņots; domāju, ka tieši pandēmijas kontekstā mums vajag uzturēt optimismu. Salīdzinoši nemaz ne tik sen – komunisma laikā – mēs pat nevarējām iedomāties tādas lietas kā brīvas Baltijas valstis, brīvu Poliju utt. Man liekas, ka šobrīd mēs ejam cauri bērnu slimību fāzei. Esam jaunas demokrātijas, mums vēl jāatrod zāles pret šīm nacionālisma lēkmēm un tam līdzīgām lietām. Ko šobrīd dara politiķi? Viņi “spēlē klavieres”. Aktuālais abortu jautājums Polijā ir ļoti labs piemērs tam, ka politiķi tikai izliekas. Viņi izliekas, ka ir kaut kāds jautājums, kas sašķeļ nācijas – no Amerikas līdz Polijai. Zinot, ka ar visu, kas saistīts ar koronavīrusa pandēmiju, viņi tiek galā ļoti slikti, viņi pamet tautai šo kaulu, lai tā pārāk daudz nekritizētu valdības slikto darbu pandēmijas sakarā. Taču, manuprāt, viņi vienkārši ir pārrēķinājušies. Lai gan arī es domāju, ka abortu jautājums ir svarīgs, daudz svarīgāks tas ir jauniem cilvēkiem. Un politiķi, rīkojoties šādā veidā, zaudē jaunatni uz visiem laikiem. Tā būs traģēdija Polijas katoļu baznīcai un visam konservatīvajam labējam spārnam – jaunās paaudzes zaudējums.
Kad kreisi kļūst pārāk radikāli, tad arī nav labi. Taču šobrīd tieši tā arī notiek, un ja šīs situācijas rezultātā jaunatne tiks “aizstumta” pie kreisajiem, tā būs īsta traģēdija. Taču es esmu optimists, zinu, ka pēc divarpus gadiem mēs nomainīsim valdību; mēs viņus nomainīsim un viss atkal būs normāli.
Mani daudz vairāk baida tas, kas šobrīd notiek Krievijā. Putins ir iedzīts stūrī, un, kad suns ir iedzīts stūrī, tas ne tikai rej, bet arī kož. Tā ir ļoti biedējoša zīme.
Pāvels Kovalevskis. Die bombe, 1986, audekls, eļļa, 140 x 100 cm, Bidgoščas (Polija) muzeja kolekcija
Jūs reiz intervijā teicāt, ka mākslu iedalāt tikai divās kategorijās: labā un sliktā. Kura no tām, jūsuprāt, dominē mūsdienu mākslas pasaulē?
Domāju, ka pirmoreiz kaut ko tādu pateicu agrā jaunībā – 80. gadu sākumā, vēl padomju laikā. Mani ļoti fascinēja divi fenomeni – sociālais reālisms un Vācijas nacionālsociālisms. Un galu galā nekas jau nav mainījies. Ne jau totalitārisms vai kāda cita sistēma padara mākslu sliktu, māksla ir slikta, kad tā nenāk no mākslinieka – kad viņš neizmanto savu talantu būt daudz jūtīgākam par pārējiem. Vai arī ja viņš mākslu izmanto, lai pelnītu naudu, izdabājot tirgus prasībām. Es no sirds ticu, ka īsta māksla ir ļoti personiska. Kā translācija no visa, ko mākslinieks redz un jūt. Tas viss mums iziet cauri un tad tiek pasniegts citiem. Un nav svarīgi, vai tā ir filma, glezna, skulptūra vai vēl kaut kas.
Viens no maniem mīļākajiem režisoriem ir Andrejs Tarkovskis. Man viņš liekas izteikti vizuāls; var redzēt, cik šis vīrs ir bijis jūtīgs. Daudzi režisori ir taisījuši filmas par karu, arī Tarkovska pirmā filma bija par karu, taču atšķirība ir tik acīmredzama. Kā māksliniekam tev jābūt uzticīgam savai jūtībai. Tā arī ir atbilde.
Nav jau nekādu kritēriju, kā atpazīt labu mākslu. Tā ir iekšējā sajūta. Protams, ka reizēm mēs varam arī kļūdīties, taču šī dāvana – spēja just – ir katrā no mums. Mēs spējam sajust, kas ir laba māksla.
Jūs esat mākslinieka, uzņēmēja un kolekcionāra hibrīds. Kā šie trīs aspekti sadzīvo jūsu dzīvē? Vai starp tiem ir līdzsvars, vai arī viens vai otrs periodiski ņem virsroku? Ja tā, tad kurš no tiem ir priekšplānā tagad?
Nekad neesmu pārtraucis būt mākslinieks. Esmu arī profesors Varšavas Mākslas akadēmijā, līdz ar to man jābūt aktīvam māksliniekam, jo citādi es nespēšu neko dot saviem studentiem. Šo jautājumu man bieži uzdod citi mākslinieki – kā tu vari būt mākslinieks, ja nodarbojies ar biznesu? Biznesa puse sniedz man brīvību tam, ko vēlos darīt kā mākslinieks. Es nešķiroju to, ko no manis pērk – kas cilvēkiem šķiet labs vai slikts. Zinu, ka ir cilvēki, kas dažu manu gleznu dēļ zaudē prātu, un ka mani agrīnie darbi tiek pārdoti par milzu summām. Vai man tam vajadzētu sekot līdzi? Nē; tas būtu pret maniem principiem. Tā ir pirmā lieta. Otrā lieta ir šī brīvība, kas man tiek dota – kad eju uz darbnīcu, es neeju uz darbu. Eju tāpēc, ka man patīk to darīt. Tā ir mana mīlestība. Tur man ir vieta sev; un neviens to nevar aizskart, neviens nevar ietekmēt.
Māksla man ir ļoti personiska lieta. Piemēram, šobrīd formāta ziņā es gleznoju lielākas gleznas nekā jebkad agrāk. Esmu atgriezies pie glezniecības – jo biju darbojies arī fotogrāfijas, objektu mākslas un instalācijas jomā. Es nesaskatu nekādas robežas; tā arī bija manis formulētā Gruppa ideja. Ideja par būšanu brīvam, par brīvību. 70. gadu beigās mākslas ainā sāka dominēt konceptuālisti; viņi, redzējuši manas gleznas, teica: “Mans Dievs, tu gribi sagraut glezniecību!?” Es teicu, ka nē, ka mana glezniecība vienkārši ir ļoti traka un ļoti jūtīga. Taču pats sev jautāju – ja tu vari uztaisīt fotogrāfiju vai video, vai instalāciju, kāpēc nevari gleznot? Kāpēc glezniecība ir izslēgta no konceptuālās mākslas? Sākums bija diezgan jautrs, un tāpat arī viss ir turpinājies.
Pāvels Kovalevskis un Zbigņevs Libera, Rišards Gžibs un Vlodzimežs Pavlaks, galerijā "Dziekanka" Polijā. Foto: Zygmunt Rytka
Kā Polijas mākslas aina ir mainījusies kopš Gruppa laikiem? Cik spēcīga Polijā ir mākslas balss? Pagājušajā gadā mēs, piemēram, intervējām mākslas kolekcionāru Pjotru Bazilko, un, runājot par vietējo situāciju, viņš teica, ka “māksla šeit netiek uzskatīta par svarīgu jautājumu. Vietējiem politiķiem daudz svarīgāk ir uzcelt jaunu futbola stadionu nekā jaunu muzeju.” Vai piekrītat?
Ja pajautāsit māksliniekam no jebkuras valsts – izņemot, iespējams, Franciju, Vāciju un ASV –, tad atbilde, visticamāk, būs līdzīga – māksla tur netiek uzskatīta par svarīgu. Taču patiesībā mākslinieki vada kultūrpolitiku. Atverot, teiksim, Die Zeit vai Frankfurter Allgemeine Zeitung numuru, var redzēt, ka māksla ir visur. Kultūra ir politikas daļa.
Ja paskatās uz Franciju, ASV, visiem šiem daudzajiem fondiem, redzams, ka, darbojoties pareizajā veidā, māksla var nest augļus. Un visas šīs mazās vācu pilsētiņas ar brīnišķīgiem muzejiem… es domāju, ka viņi patiešām tic, ka māksla var cilvēkus mainīt. Un Maiami dizaina rajons, kas ir pilnībā pārvērtis pilsētu… Ja pret mākslu sāk izturēties nopietni, tā arī vienā brīdī spēlē nopietnu lomu.
Mūsu valstīs pret mākslu neizturas tik nopietni, taču pat [Polijas] valdība joprojām turpina celt jauno Modernās mākslas muzeju. Viņi nesaprot kāpēc, taču zina, ka visās galvaspilsētas ir jābūt institūcijai ar nosaukumu “Modernās mākslas muzejs”. Tāpēc šajā ziņā, šķiet, viss nemaz nav tik ļauni.
Privātkolekcionāru skaits aug, arī Polijā. Un ja paskatās uz Eiropas Savienības šobrīd aktīvi promotēto Jaunā Bauhausa stratēģiju… Labi, [oriģinālais] Bauhauss beigās bankrotēja, bet paskatieties, kā tas atmaksājās visā vācu dizaina nozīmē… Tad var redzēt, ka mākslas spēks ir ļoti, ļoti liels. Esmu pārliecināts, ka nākamajos desmit gados šis Eiropas reģions piedzīvos interesantus brīžus, lai arī process būs salīdzinoši lēns.
Runājot par pagātni, varu teikt, ka apvienībai Gruppa izdevās sagraut dažas sienas. Māksliniekiem, kas nāca pēc mums – tādiem kā Miroslavs Balka, Vilhelms Sasnals un Pjotrs Uklaņskis –, bija daudz vieglāk. Sākumā mums daudzi uzbruka – sagrāba aiz krāgas un pratināja: “Ko jūs darāt!? Jūs nogalināt glezniecību! Jūs visu darāt nepareizi!” Tāpēc daudzi mani kolēģi, arī no Gruppa vidus, sāka palikt pārāk pieklājīgi; viņi tikai gribēja būt labi gleznotāji. Kā Jaroslavs Modzelevskis – viņš ir izcils gleznotājs –, un viņš gribēja būt gleznotājs. Viņš gan piedalījās mūsu performancēs, taču man viņš likās pārāk mierīgs.
Taču tiem, kas nāca pēc mums, bija daudz vieglāk. Man jau neskauž, jo mēs tiešām kaut ko izdarījām. Vienmēr ir jābūt pirmajam, kas sāk to mūri graut. Un kādā brīdī tas mūris krīt…
Pāvels Kovalevskis. Zdzisiek jumps every night with a bottle of petrol, 1982, audekls, eļļa, 100 x 80 cm, Wojciech Włodarczyk privātkolekcijā
Runājot par glezniecību, kā jūs uzskatāt – vai glezniecībai pastāv kaut kādas robežas, vai arī tā ir tikpat neierobežota kā mūsdienīgāki mediji?
Glezniecībai nav robežu. Skatoties filmas, var redzēt gleznas, skatoties apkārt uz ielas, var redzēt gleznas. Esmu strādājis par pasniedzēju apmēram 36 gadus, un, ticiet man, studenti saprot, ko viņiem var sniegt klasiskās glezniecības un tēlniecības apguve – viņi saprot, ka māksla iedvesmo visdažādākās lietas, arī automašīnu dizainu un tamlīdzīgas lietas. Māksla atver prātu un skatu.
Es uzskatu, ka glezniecībai nav robežu, un vienmēr esmu to apspēlējis. Glezniecība ir vienkārši daļa no telpas. Es uzņemu attēlu ar saullēktu, ļoti agru saullēktu, un tā ir glezniecība. Un tā tas notiek katru dienu – pasaule ir glezniecības pārpilna. Mākslinieki vienkārši cenšas to ieraudzīt un parādīt pārējiem. Taču, ticiet man, glezniecība ir visur.
Pāvels Kovalevskis. Adolf Hitler and Joseph Goebbels open an exhibition of downgraded art in Munich, 1986, tempera, papīrs, 176 x 204 cm
Jūs pieminējāt Jaunā Bauhausa ideju, kas šobrīd tiek aktualizēta arī Eiropas Savienības līmenī. Vai no tās var piedzimt jauns politisks strāvojums, varbūt avangarda mākslinieciska grupa? Un vai tas var notikt Austrumeiropā? Kāda ir jūsu iekšējā sajūta?
Manī rīt ebreju un lietuviešu asinis – šī Eiropas [austrumu] daļa man ir ļoti tuva sirdij. Kad, iegūstot grantu, man bija iespēja kādu laiku dzīvot Heidelbergā, es ļoti mainīju domas arī par Vāciju – kas ir nebūt ne viegls uzdevums Polijas ebrejam. Šī reģiona cilvēkos mīt sava veida iekšējā pārliecība, ka mums jābūt vienotiem ar pārējo Eiropu. Tāpēc, iespējams, tas notiks arī šeit, bet es nezinu. Nosaucot to par Bauhausu, uzreiz, protams, prātā nāk Vācija. Šeit ir spēcīga vācu kultūras ietekme, ko es reizēm saucu par Kulturkampf (kultūrcīņa). Taču tajā nav nekā slikta, jo visi zina, kas ir Jozefs Boiss, Anselms Kīfers, Zigmārs Polke, Gerhards Rihters u.c. Tas ir labi, taču mums to vajadzētu pavērst tā, lai visi zinātu arī kādus poļu mākslinieku vārdus. Bauhausā bija šis dažādu [etnisko] “asiņu” sajaukums, jo tā laika Vācija bija šī laika Austrumeiropa. Tur bija daudz imigrantu no Krievijas, Polijas un arī Baltijas valstīm. Viņi visi tur kopā vārījās, un rezultātā radās kaut kas ļoti radošs.
1933. gadā, iestājoties nacionālsociālismam atbilstošai kārtībai un struktūrai, visi radošie ļaudis aizbēga, pārsvarā uz Ameriku. Daudzi devās uz Blekmauntinas koledžu un turpināja darboties tur. Mūsdienu kontekstā vissvarīgākais tur dzimušais koncepts ir par ideju realizāciju mūsu ikdienas dzīvē. Man dizains (šis vārds tiek lietots pārāk bieži) nozīmē to, kā mēs veidojam dzīvi un telpu sev apkārt, mūsu apkārtējo vidi. Teiksim, cik būtiski ir parkā ielikt šo mazo krāsaino skulptūru – kā tā visu maina, piesaistot cilvēku uzmanību. Arī spilgtas krāsas veikaliņš uz ielas stūra var izmainīt mūsu dzīvi un pieredzi.
Mēs – visas postkomunisma zemes – sākām kopēt šīs “sapņu zemes”, Rietumus. Mēs arī gribējām visus lielos veikalus utt. Taču tagad viss mainās, un mums varbūt to pārdzīvot ir pat vieglāk, jo tā arī līdz galam nebijām pie tā visa pieraduši. Mēs šādā formātā neesam pavadījuši 70, bet tikai 25–30 gadus, un mums jau ir izdevies no tā pamosties. Tāpēc mēs varam pāriet uz cita veida dzīvi. Nezinu, cik ilgu laiku tas prasīs, taču tā būs.
Es pats vairāk jūtos kā eiropietis nekā polis. Tas ir sarežģīts stāsts. Katrai nācijai jau ir sava vēsture. 2015. gadā man Telavivā bija izstāde “Spēks un skaistums. Ļoti subjektīva vēsture par poļu mātēm”. Tā bija veltīta manai mātei un citām sievietēm, kuras dzimušas 20. gadsimta sākumā un kuru jaunība pagājusi divu lielāko totalitāro sistēmu tapšanas un Otrā pasaules kara laikā. Ticiet man, pirms septiņiem gadiem vēl nebija tāds fokuss uz sieviešu tiesībām, kā tas ir tagad. Izstādē bija milzīgi portreti (200 x 140 cm) – desmit jaunas un skaistas sievietes, manu ebreju draugu mātes –, ko biju veidojis pēc arhīvu fotogrāfijām. Vecās bildes tika palielinātas un pārvērstas monohromās gleznās.
Pāvels Kovalevskis. Strength and Beauty, Zosia, 2015, ofseta druka, dibonds, 180 x 140 cm
Šo jauno sieviešu traģēdija bija tas, ka viņām nācās dzīvot totalitārisma un kara laikā. Un katrai no viņām karš nozīmēja kaut ko citu. Mana māte nezināja, ka ir ebreju izcelsmes, un šī nezināšana – paralēli tam, ka viņa bija blonda un vēl sieviete, – viņai izglāba dzīvību. Lai arī tikai īss mirklis laika plūdumā, tas pilnībā mainīja šo sieviešu dzīves; ir grūti noticēt, ka šīs 18, 23, 25 gadus vecās sievietes varēja to visu piedzīvot un izdzīvot. Un viņas ne tikai izdzīvoja, bet pēc kara vēl kļuva par mīlošām mātēm, maigām sievām un izaudzināja dēlus – nākamos Izraēlas armijas ģenerāļus un veiksmīgus uzņēmējus. Un visi, kuri šīs sievietes bija pazinuši, vienmēr atminējās viņu siltās sirdis un laipno dabu.
Taču viņu jaunības gadi bija šausmu pilni. Viens no šokējošākajiem stāstiem, ko dzirdēju, bija par kādu jaunu ebreju sievieti no Varšavā – reiz, ejot pāri ielai, viņu pēkšņi apturēja vācu virsnieks un paziņoja, ka viņa ir ebrejiete; uz ko viņa attapās atbildēt tā: “Jūs nu gan jokojat! Nerunājiet ar mani tā!” Kad viņa nokļuva mājās, tad neizgāja no tām divas nedēļas. Un tad ieradās policija – klauvēja pie viņas dzīvokļa durvīm, taču viņai izdevās aizbēgt. Atgriežoties viņa atklāja, ka viņas tēvs ir izdarījis pašnāvību un ka policija savākusi visu viņu naudu. Tagad okupētajā Varšavā viņa bija palikusi viena ar tēva līķi virtuvē. Viņai bija 22 gadi. Viņai nekas cits neatlika, kā sadalīt tēva līķi gabalos un samest tos Vislā. Dieva dēļ… Un tas ir tikai viens stāsts no viņas dzīves. To man izstāstīja viņas dēls. Un beigās viņš piemetināja: “Ikreiz, kad eju pāri Vislai, es noskatos uz sava vectēva kapu.” Tev ar kaut ko tādu ir jādzīvo… Taču tu esi arī maiga māte un sniedz savam dēlam mīlestību un siltumu.
Tāpēc šī izstāde man ir ļoti īpaša. Es izdrukāju bildes ar speciālu krāsu, kas ar laiku izzūd – tāpat kā mūsu atmiņas. Un bildes, ceļojot no vienas izstādes pie nākamās, nekad neizskatījās vienādi. Dažas bija bijušas vairāk gaismā, citas mazāk… un vienā brīdī jau šo sieviešu tēli bija tik tikko saskatāmi. Taču nekad neizzuda pilnībā – vienmēr kaut kas saglabājās, kā viegla ēna. Tāpat kā tas notiek ar atmiņām.
Pat tagad, septiņus gadus pēc mātes nāves, es joprojām domāju par viņu, taču šīs atmiņas ir gaistošas, mirguļojošas. Un tad pēkšņi tu vienā brīdī izzūdi… Mēs visi izzūdam no atmiņas, taču jautājums ir – kā šīs atmiņas uzturēt dzīvas un nodot nākamajām paaudzēm? Es uzskatu, ka tas ir ļoti svarīgi.
Vai jūs jau no bērnības zinājāt, ka jums ir ebreju asinis?
Domāju, ka esam kristieši, jo man vienmēr teica, ka esam ungāri. Īstenībā ir tā, ka mans vectēvs bija Ungārijas ebrejs, kurš pārcēlās uz Varšavu, jo pēc Austroungārijas likumiem ebreji nedrīkstēja taisīt karjeru. Tā nu mana ģimene nonāca Polijā un kļuva par kristiešiem. Manai mammai bija divas māsas, kas izskatījās pēc simtprocentīgām ebrejietēm, un es vienmēr prātoju, kā viņas pārdzīvoja vācu okupāciju. Taču tam ir vienkāršs izskaidrojums – kā zināms, lielākajai daļai ungāru ir tumši mati.
Kā jau visi ebreju vīrieši esmu apgraizīts. Tikai, kad desmit gadu vecumā publiskajā pirtī gāju dušā (tajā laikā dušas bija atvērtas), pirmo reizi ievēroju, ka uz mani skatās. “Oho, tu esi ebrejs,” viņi teica. No tā brīža (tas bija 1968. gadā) – un to pašu man ir stāstījuši daudzi poļu ebreju vīrieši – es vienmēr, pat esot pilnīgi viens, publiskās tualetēs cenšos turēties tuvu sienai.
Šobrīd es strādāju pie ļoti personiskas izstādes, kurai, cita starpā, esmu radījis diezgan smieklīgu Dāvida statuju. Ja paskatās uz abām slavenajām Dāvida statujām Florencē, tad to peņi ir nepareizi. Abi mākslinieki – Mikelandželo un Donatello – vienkārši bija to nokopējuši no antīkajām skulptūrām. Viņus bija ļoti iedvesmojis Bībeles ķēniņš Dāvids, taču īstajam vēsturiskajam Dāvidam nebija priekšādiņas. Donatello skulptūra ir skaista, taču tajā attēlots viņa mīļākais. Tāpēc es uztaisīju “īsto” ķēniņu Dāvidu, kas ir teju Donatello darba kopija, tikai apgraizīta. Apgraizīšana ir ļoti svarīga tradīcija. Ebreju sieviete vēl var kaut kā paslēpties, taču vīrietis nevar, jo pirmais, ko viņam vienmēr liks darīt, būs novilkt bikses… Un par to vien varēs nogalināt, bez nekāda cita paskaidrojuma. Tikai mazs ādas gabaliņš, nekas īpašs. Tas ir šausmīgi. No otras puses, ir interesanti, ka tas ietekmējis arī mākslas vēsturi.
Pāvels Kovalevskis. True David by Donatello, 2018, 3D druka, zelts, A - 158 cm / Foto: A.Świetlik
Man patīk vēl kāds jūsu citāts vienā intervijā: “Mākslu nav iespējams pakļaut. Mākslai vienmēr jābūt neiegrožotai.” Vai māksla ir galīgā patiesība? Vai tas ir tas, ko meklējam mākslā – patiesību?
Ziniet, bija tikai viena avīze pasaulē, kas saucās Pravda (‘patiesība’ – krievu val.), tā bija padomju avīze un pilna melu. Tāpēc, ja kāds saka: “Es runāju patiesību” vai nosauc savu partiju par “Likumu un taisnību” – kā partija, kas šobrīd valda Polijā, – uzreiz ir skaidrs, ka tur nav ne kripatas patiesības. Ne likuma, ne taisnības. Kad māksla sāk uzņemties patiesības sludinātāja lomu – un ir vesela rinda mākslinieku, kas cenšas piedāvāt risinājumus tā vietā, lai uzdotu jautājumus –, man sāk palikt bail. Manuprāt, labai mākslai ir jāuzdod jautājumi – jo tu nekad ne par ko neesi drošs. Varbūt mēs visi tikai piedalāmies kāda ārprātīgā sapnī? Mēs to nezinām. Kas šodien ir realitāte? Šajā mirklī es sarunājos ar datoru un jūs sarunājaties ar datoru – tas maina mūsu uzvedību, tāpat kā jautājumi, ko uzdodam paši sev. Man liekas, ka māksla sniedz mums sava veida nospiedumu no tā, kā pasaule izskatās un kā tā varētu izskatīties. Māksla sniedz iedvesmu. Nav nekā tāda, kas varētu pateikt pareizo atbildi kā vienīgo iespējamo.
Gruppa aktivitātēs jūs ar aizrautību izgājāt ārpus savas komforta zonas un likāt to pašu darīt arī skatītājiem. Kāda ir mākslas loma šodien, kad konstantas pārmaiņas un būšana ārpus komforta zonas ir kļuvusi par mūsu jauno realitāti?
Reizēm es esmu ļoti reālistisks. Jau minētajai izstādei nesen uztaisīju divas lielas galvas – četras vai piecas reizes lielākas par dabisko cilvēka galvas izmēru. Divus “zelta puisēnus” ar atvērtām mutēm, kuri viens uz otru kliedz. Lai gan esmu diezgan liels vīrs, nostājoties starp viņiem, pat man paliek bailīgi. Viņu galvas sedz 24 karātu zelts, tāpēc viņi ir īsti zelta puisēni. Viens ir Tramps, otrs ir Putins. Man jautāja, kāpēc es taisu Trampu tagad, kad viņš vairs nav prezidents. Taču viņš joprojām ir “zelta puisēns” – daudz plašākā nozīmē; viņš ir brīdinājums par jauno kārtību, kas ienāk mūsu dzīvē. To var nosaukt par jauna veida totalitāro pragmatismu, kurā, kamēr vien pašam ir ērta dzīve, tu vari aizmirst par to, kas notiek citur… Viens liek cietumā Navaļniju, otrs sūta bizoņcilvēkus uz Kapitoliju…
Taču neaizmirsīsim, ka šie divi vīri ir tikai sejas – aiz viņiem ir tūkstošiem citu “zelta puisēnu”, kuri arī uzskata: “Kas gan slikts tajā, ko daru, ja tā var nopelnīt naudu?” Ziniet, tā domā puse Ķīnas. Kamēr Sji Dzjiņpina administrācija ir nosūtījusi miljonu cilvēku pāraudzināšanā uz darba nometnēm. Un tās ir īstas koncentrācijas nometnes.
Tas ir ļoti smagi, taču, no otras puses, ļoti vienkārši – pasaule tāda ir bijusi vienmēr. Man šķiet, ka daļa manis par to ir kliegusi jau no paša sākuma. Man tik ļoti bail, ka vēsture mums – māksliniekiem no šīs pasaules daļas – nekad nepiedos, ja atgriezīsimies tur atpakaļ. Nākamo paaudžu priekšā mūsu pienākums ir kliegt pēc iespējas skaļāk, jo mēs redzam, kādā virzienā viss iet. Un tas var beigties ļoti slikti.
Vai, salīdzinot ar Gruppa darbības laiku, mēs tagad varam runāt par spēcīgu politisko mākslu? Un cik stipra ir tās balss – gan Polijā, gan globālā kontekstā?
Ja paskatāmies uz Ai Vejveju un citiem ķīniešu māksliniekiem, tad redzam, ka viņi cenšas kaut ko darīt. Viņi nav “zelta puisēni”. Ir daudz politiskās mākslas. Piemēram, viens no maniem mīļākajiem Gerharda Rihtera darbiem ir viņa tēvoča portrets. Tēvocis attēlots nacisma laika Vērmahta formā – tā ir vai nav politiska māksla? Es nezinu. Šodienas mākslā ir arī daudz politisku motīvu. Komerciālais Džefs Kūnss uztaisīja omāra skulptūru – ja sāk domāt, ko šis omārs nozīmē, tad tā jau ir politiska māksla. Ja darbs skar šobrīd aktuālos jautājumus – sieviešu līdztiesību vai rasismu –, tā jau ir politiska māksla. To var saskatīt visur. Politika ir daļa no dzīves, tā tas ir bijis kopš Senās Grieķijas un Romas. Mēs, cilvēki, esam tikai dzīvnieki, kuriem patīk dzīvot grupās. Tāpēc šobrīd arī tik ļoti ciešam.
Polijā būtu daudz vieglāk nomainīt valdošo varu, ja jaunatnei būtu lielāka izpratne un interese par politiku. Šobrīd, piemēram, pieņemot jaunos aborta likumus, valdība tiešā veidā ir ietekmējusi būtisku viņu dzīves daļu, kas saistīta ar vairošanos un bērnu dzemdēšanu.
Ziniet, Rumānijas diktators Nikolaje Čaušesku izdarīja to pašu – pieņēma totālu abortu un kontracepcijas aizliegumu, jo gribēja uzcelt “dižo Rumāniju”. Mēs visi zinām, kā tas beidzās. Cilvēki atkārto vienu un to pašu atkal un atkal. Paldies Dievam mums ir māksla. Paskatieties uz demonstrācijām Polijā – tās ir kā atdzīvojušies sociālie mediji… Cilvēki nāk ar saukļiem, ar idejām, ar bildēm. Man tā ir māksla.
Uzskatu, ka mēs arvien virzāmies uz augšu, uz kaut ko labāku, taču reizi pa reizei parādās kāds, kurš to visu vēlas sagraut. Komunistu zemēs bērnus visu laiku biedēja ar kodolkaru – ka kuru katru brīdi mums uzbruks amerikāņi. Nekas tāds nenotika. Komunisma periods bija smags; daudzi ziedoja savas dzīvības, taču beigu beigās tuneļa galā parādījās gaisma. Pat ja paskatāmies uz šībrīža Krieviju un Ķīnu, domāju, ka reiz pienāks diena, kad viss aizies pareizajā virzienā.
Pāvels Kovalevskis. Totalitarianism Simulator, 2012, instalācija, Propaganda Gallery
Vissvarīgākais ir turpināt uzdot jautājumus – caur mākslu, caur provokācijas brīvību. Un tas jāturpina darīt, pat ja tiekam izmesti no savas komforta zonas. 2012. gadā man bija darbs “Totalitārisma simulators”. Tā bija liela melna kaste, kurā varēja ieiet iekšā, un iekšā bija skaists balts atpūtas krēsls. Cilvēkam tur apsēžoties, izdzisa gaisma un uz milzīga ekrāna parādījās dažādas bildes – ar visām šausmām, kas norisinājušās 20. un 21. gadsimtā. Bet blakus vienlaicīgi tika rādīti attēli ar normālo dzīvi. Teiksim, blakus skatam no Musolīni laika Itālijas, kur kareivji izdara šaušalīgus noziegumus, bilde ar laimīgu ģimeni pie Milānas katedrāles. Tieši tāpat kā tagad – mēs sēžam šeit un sarunājamies, kamēr kaut kur citur pasaulē notiek briesmīgas lietas. Un tad bilžu “izrādes” pašās beigās skatītājs pēkšņi ierauga pats savu seju – melnajā kastē kamera ir fiksējusi viņa seju un īpaša programma ielikusi to slaidšova noslēgumā.
Es nesniedzu atbildes. Es tikai uzdodu jautājumus. Kad cilvēki iznāca no šīs sešas minūtes ilgās “izrādes”, viņi jautāja: “Un ko tu gribi, lai es tagad daru?” Neko. Pajautā sev, vai es daru pietiekami, lai mūs visus pasargātu? Tas bija 2012. gadā. 2015. gadā “Likums un taisnība” uzvarēja Polijas vēlēšanās. Mēs nebijām izdarījuši gana daudz, varbūt bija jākliedz skaļāk.
Uzskatu, ka tā ir viena no mākslas misijām. Esmu vienmēr teicis, ka pasaule būtu brīnišķīga vieta, ja visi politiķi izlasītu Šekspīra lugas. “Makbetu” un citas. Ja viņi tajās iedziļinātos, tad varbūt nepieļautu tās pašas kļūdas. Es tiešām brīnos, kā Putins var iet uz teātri un skatīties “Makbetu”. Vai viņš saprot, par ko tas ir? Kas notiek viņa galvā?
Mākslinieki brīdina. Tāpat kā, braucot pa šoseju un redzot ātruma ierobežojuma zīmi – tu to saproti vai arī nesaproti. Kad esi beigts, tad ir jau par vēlu.
Pāvels Kovalevskis. Mon Cheri Bolscheviq, 1984, audekls, eļļa, 100 x 81 cm, Starak Family Foundation īpašums
Mēs ieejam otrajā pandēmijas gadā, un ir skaidrs, ka mums būs jāiemācās sadzīvot gan ar šo vīrusu, gan potenciālajiem nākotnes vīrusiem. Pandēmija ir cilvēkiem likusi saprast, ka nevar atgriezties pie tā, kā bija. Tajā pašā laikā mums nav arī ļoti skaidru alternatīvu risinājumu, kā iet tālāk. Vai uzskatāt, ka šī pandēmija būs mums kaut iemācījusi, vai arī, tam visam beidzoties, pasaule atgriezīsies tajā pašā stāvoklī kā iepriekš?
Uzskatu, ka šī pandēmija ir nopietns brīdinājums. 1968. gadā bija parādījusies tā saucamā Honkongas gripa. Stāsta, ka šī epidēmija visā pasaulē prasīja 2,5 miljonus cilvēku dzīvību. Visa mana ģimene, ieskaitot mani, izslimoja Honkongas gripu, un manai māsai joprojām ir problēmas ar sirdi. Tas vīruss ietekmēja sirdi, nevis plaušas. Polijā tika ziņots par 25 000 mirušo, taču, ņemot vērā, ka pie varas bija komunisti, patiesā statistika, visticamāk, bija divreiz lielāka. Un tas bija tikai pirms 50 gadiem, nevis kā Spāņu gripa pirms 100 gadiem, ko neviens vairs neatceras. Ar to es gribēju teikt, ka mums bija 50 gadi, lai sagatavotos šai pandēmijai.
Tolaik skolas Polijā tika slēgtas uz divām nedēļām, tāpat arī teātri un kinoteātri. Tie bija vienīgie pieņemtie ierobežojumi. Rindās pie aptiekām bija jāstāv piecas stundas, jo visi gribēja kaut kā pašārstēties, taču zāļu nepietika. Mēs izdzīvojām tikai tāpēc, ka tolaik uz ziemu iepirkām maisus ar kartupeļiem, selerijām un sīpoliem. Un to arī ēdām. Es slimoju četras nedēļas. Šodien neviens vairs neatceras Honkongas gripu. Presē ir bijuši tikai daži raksti, un vēl šķirklis Encyclopaedia Britannica.
Līdz ar 70. gadiem tas aizmirsās. Bija Vudstoka, cilvēks uz Mēness, nemieri Čehoslovākijā. Miljons dažādu notikumu. Vai kāds runāja par sociālo distancēšanos? Nē. Ko tas nozīmē? Ka šobrīd mums daudz vairāk rūp cilvēka dzīvība.
Ko gan komunistiskajai Ķīnai vai Padomju Savienībai nozīmēja viens miljons cilvēku vairāk vai mazāk? Pat Amerikā tajā laikā zēni pa taisno no skolas sola tika sūtīti karot uz Vjetnamu. Patiesībā Honkongas gripa tika atvesta tieši no Vjetnamas. Ķīniešu karavīri, kas palīdzēja Vjetkongam, vispirms aplipināja vjetnamiešus un tad jau tālāk arī amerikāņus. Tolaik nebija tiešo reisu no Vjetnamas uz ASV, jo lidmašīnās nevarēja nolidot tādu attālumu bez degvielas uzpildīšanas. Tās uzpildījās Ziemeļitālijā, Rietumvācijā un Lielbritānijā. Pirmajos divos Honkongas gripas epidēmijas mēnešos visu Lombardijas slimnīcu sirds slimību nodaļas bija pilnas.
Un tagad tas viss atkārtojas, soli pa solim. Viss atgriežas. Turklāt vēl ir kāda lieta, ko mēs, baltie cilvēki, esam aizmirsuši – mēs ignorējam Āfriku. Atceraties Ebolu? Tās epidēmija uzliesmoja Rietumāfrikā no 2013. līdz 2016. gadam. Iedomājieties, ja turienes cilvēki ceļotu tādā apjomā kā ķīnieši… Un, salīdzinot ar kovidu, tas ir daudz nāvējošāks vīruss.
Taču tagad mēs pēkšņi saprotam, ka neesam dievi. Man bija vēzis, taču es to izslimoju un paliku dzīvs. Ja tas pats būtu noticis pirms 20 gadiem, es, iespējams, būtu nomiris. Pateicoties zinātnes un tehnoloģiju attīstībai, mēs arvien vairāk bijām sākuši ticēt savai dievišķībai. Visas šīs pasakas par Bilu Geitsu un citiem… Šī iedoma, ka ar pietiekoši daudz naudas var dzīvot mūžīgi. Nē, mēs nevaram dzīvot mūžīgi. Un tas arī būtu dikti garlaicīgi.
Pāvels Kovalevskis. I, shot dead by the Indians, 1983, audekls, eļļa, 80 x 100 cm, Jerkes muzeja īpašums
Vai uzskatāt, ka pandēmija savā ziņā ir mainījusi mūsu attiecības ar nāvi?
O, jā. Esmu dzīvojis Otrā pasaules kara ēnā. Gan mans tēvs, gan māte bija Varšavas sacelšanās dalībnieki, aizgāja bojā ģimenes locekļi no abām pusēm. Nāve bija kā daļa no dzīves. Tolaik vairums cilvēku dzīvoja laukos, un nokaut vistu vai cūku, lai ģimenei būtu pārtika, bija pilnīgi normāli. Šodien mēs esam sevi attālinājuši no nāves; jā, tas ir traģiski, bet patiesībā tā ir mūsu dzīves daļa.
Nāve man pienāca ļoti tuvu. Šodien, ja esi seniors, tev ir 25% iespēja nomirt no kovida; ja tev ir bijis vēzis, kā manā gadījumā, tad iespēja jau ir 50%. Tātad manas izredzes bija 50 pret 50. Varu izdzīvot un varu arī neizdzīvot.
Runāju ar saviem bērniem – viņi tagad ir pieauguši –, un viņu attieksme bija apmēram tāda: “Nāve? Kas tā tāda?” Mēs izstumjam nāvi no saviem prātiem. It kā tā neeksistētu. Cilvēki mirst slimnīcās, viņi nemirst mājās. Daudzējādā ziņā tas nozīmē “iztīrīt” nāvi laukā no mūsu dzīves.
Mēs esam šokā, kad kāds aiziet bojā satiksmes negadījumā. Un tiek pieliktas lielas pūles, lai mazinātu uz ceļiem bojāgājušo skaitu. Es vienmēr domāju – vai tas ir tāpēc, ka šīs nāves notiek publiskā telpā? Uzskatu, ka tikpat svarīgi ir neļaut tik daudz cilvēkiem nomirt slimnīcās. Ja mirsti slimnīcā, tu it kā tiec izstumts no sabiedrības. Domāju, ka mums vajadzētu mainīt savu attieksmi pret vecajiem cilvēkiem. Viņu ielikšana aprūpes namos, protams, ir ērta, taču tad pēkšņi puse no šī aprūpes nama mirst, jo tur ir kovida uzliesmojums. Protams, ka viņi vienalga kaut kad nomirtu, taču, ja tas notiktu kopā ar ģimeni, mūsu attiecības ar mirstošajiem un nāvi būtu pilnīgi citādākas.
Mans tēvs nomira ar vēzi, un es atceros, ka tad, kad viņš bija slimnīcā otro reizi, viņš man teica: “Dēls, lūdzu, ved mani mājās. Es vēlos nomirt mājās.” Un es atvedu viņu mājās. Tas bija smagi visai ģimenei, taču viņš nomira, būdams ar mums. Un, ziniet, kāds tam bija efekts? Mēs neraudājām, kad viņš aizgāja, jo zinājām, ka viņš ir kļuvis brīvs. Sāpes bija pazudušas – nāve viņam bija kā atbrīvošanās. Pat mana māte, kura viņu tik ļoti mīlēja – viņi bija bijuši kopā 50 gadus –, smaidīja. Jo es viņai teicu: “Mammu, tētis nomira un tu viņam biji blakus, un tagad atnāks eņģeļi un aizvedīs viņa dvēseli debesīs, jo viņš bija vienīgais cilvēks, kurš 50 gadu garumā spēja izturēt dzīvi kopā ar tevi.” Viņa sāka smieties.
Man ļoti patīk vecās itāļu baznīcas, jo tur zem grīdas plātnēm ir tik daudz kapavietu. Tu it kā staigā pār atmiņām.
Tā varētu būt viena no visbūtiskākajām mācībām šīs pandēmijas sakarā. Ir tik modīgi, ka vīri palīdz sievām dzemdībās, taču ir svarīgi arī palīdzēt saviem tuvajiem, dodoties nāvē. Es ceru, ka šis nu jau vairāk nekā gads, ko esam pavadījuši ar pandēmiju, būs mums ļāvis ne tikai daudz skatīties Netflix platformu, bet uzdot arī sev jautājumus – par dzīvi kopumā.
Pāvels Kovalevskis ar galeristu Isī Brašo viņa galerijā Briselē, Beļģijā, 1992
Daudzu gadu garumā esat bijis uzticīgs piezīmju grāmatiņām, kas vēlāk kļuvušas par iedvesmas avotu jūsu mākslas darbiem. Vai joprojām to praktizējat, un, ja jā, tad kāda realitāte tajās tiek fiksēta šobrīd? Vai kaut kas no tā reiz pārtaps arī mākslā?
Tas ir daudz komplicētāk. Kad sieva reiz kārtoja māju, 90% manu piezīmju nejaušā kārtā tika izmestas laukā. Pazuda puse manas dzīves. Taču esmu sācis to restaurēt. Beļģijā mani pārstāvēja galerists Isī Brašo. Viņam bija liela seifa istaba, kur viņš glabāja savu privātkolekciju. Tur bija arī Renē Magrita un citu mākslinieku skices. Kad vien nonācu pie viņa, lūdzu atļauju pabūt vienam tajā istabā. Zīmējot tu neradi, ar zīmuļiem tu izdari piezīmes, tu es dabisks, tu netēlo. Reizēm noraustās rokas nervs. Tu neesi mākslinieks – tu esi cilvēks. Un tas man skicēs patīk. Manā kolekcijā ir daudz darbu uz papīra. Piemēram, man ir itāļu mākslinieku Enzo Kuki un Frančesko Klementes zīmējumi. Man tik ļoti patīk skatīties uz visām šīm skicēm, arī akvareļiem. Tajos ir kaut kas ļoti īpašs un reizē ļoti vienkāršs.
Es patiešām uzskatu, ka nereti šie darbi uz papīra ir pat izcilāki nekā gleznas. Jo gleznojot man vienmēr ir iespēja kaut ko izlabot, bet zīmējot tas ir grūti. Protams, var jau paņemt dzēšgumiju un izdzēst, taču no tā paliek redzamas pēdas. Lai gleznā saskatītu labojumus, vajag rentgena aparātu. Zīmējumā ir patiesība.
Pāvels Kovalevskis. Ah, how my friends suffer, 1985, tempera, papīrs, Nacionālā mākslas muzeja Varšavā depozīts
Iemācīt otram prasmi skatīties ir ļoti grūti. Ko jūs ieteiktu kā mākslinieks un arī kā kolekcionārs? Kā jūs skatāties uz mākslas darbu? Ko tajā meklējat?
Nezinu, kā bija jums, bet māksla mani apbūra jau bērnībā. Kā jau sākumā mēdz būt, arī man patika viss, kas bija skaists un vienkāršs. Vienmēr smejoties saku, ka mēs visi esam sākuši ar Salvadoru Dalī. Un tad pienāk brīdis, kad tu pēkšņi saproti, ka vissvarīgākais, skatoties uz mākslu, ir uzdot jautājumus un ļauties sajūtām. To, ko mēs uztveram vai sajūtam, ne vienmēr var izteikt vārdos. Ja bildei ir kaut kāda vaina, mēs to uzreiz pamanām, taču šī “kļūda” bieži vien ir apzināta, un patiesībā darbs ir izcils.
Mans ieteikums ir skatīties uzmanīgi. Izstādes “Spēks un skaistums” lielformāta bildēs biju iestrādājis nelielu triku – šo desmit sieviešu stāsti bija uzrakstīti ļoti vieglā rakstā uz caurspīdīgas folijas un skatītājam nācās koncentrēties, lai tos varētu izlasīt. Draugi man pārmeta, ka tekstu ir tik grūti izlasīt, taču es atbildēju, ka tāda ir dzīve. Tādas bija šo sieviešu dzīves, un tās bija smagas. Uzlieciet brilles un pieliecieties tuvāk!
Diemžēl mūsu mākslas uztvere ir kļuvusi ārkārtīgi konsumēriska, un, ja neuzmanīsimies, mēs riskējam daudz zaudēt. Lai patiesi pieredzētu mākslu visā tās būtībā, tas jādara viena objekta un vienas personas formātā. Nav jāklausās nevienā citā, tikai sevī, un uzmanīgi jāskatās. Pat ja kāds konkrēts darbs jums nepatīk un jūs uzskatāt to par sliktu, uzmanīgi ieskatoties, varēsit ieraudzīt daudz vairāk. Dažreiz māksla ir muļķīga; ne visi mākslinieki ir gudri cilvēki. Taču reizēm pat ar visu muļķību tur var atrast kaut ko burvīgu un dīvainu, varbūt pat ļoti jūtīgi uztvertu.
Pāvels Kovalevskis. A strange friendship in the Swabian Alps, 1988, audekls, eļļa, 120 x 160 cm, privātkolekcija
Kā jums liekas, vai ir iespēja, ka, skatoties uz jūsu gleznu vai kādu citu jūsu darbu, kāds varētu piedzīvot tās pašas sajūtas, kādas bija jums, darbu radot? Kaut tik uz mirkli?
Gribētos cerēt, ka jā, taču droši vien jau tā nav. Ziniet, tas arī mākslas spēks – skatoties uz mākslas darbu, mēs visi redzam paši savu pieredzi. Paši savus sapņus, priekus, lepnumu utt. Nesen uzgleznoju vienkāršu bildi ar nosaukumu “Pretsāpju līdzeklis”. Tur redzama balta tablete uz melna, ļoti ekspresīva fona. Kā jau varat iedomāties, visiem bagātniekiem un biznesmeņiem šī bilde ļoti patīk. Tā ir neglīta, taču viņi kaut ko tur sajūt. Droši vien tāpēc, ka saredz tur paši sevi. Es kā mākslinieks varu teikt, ko gribu, taču tāpat jau katrs, paskatoties uz manu darbu, ieraudzīs atšķirīgu stāstu.
Pāvels Kovalevskis. Painkiller, 2019, audekls, eļļa, 100 x 80 cm
Kāpēc jums kā māksliniekam ir šī nepieciešamība būt citu mākslinieku darbu ieskautam? Kāpēc tos kolekcionējat?
Man patīk būt manas mākslas ieskautam, bet tā runāt ir mazliet apkaunojoši (smejas). Es mīlu mākslu. Mans birojs ir pilns ar mākslu. Man liekas, ka kopš brīža, kad sāku karināt mākslu pie sienas, cilvēki ir sākuši izturēties citādāk. Tā ir kā daļa no izglītošanas procesa, un man patīk izglītot citus cilvēkus. Mūsu – gan mākslinieku, gan mākslas kritiķu – kļūda ir mūsu pašapmierinātība. Esam tik laimīgi savā ziloņkaula tronī: “O, mēs esam ģēniji, un mēs tā mīlam cits citu. Mums vienalga par tiem bagātajiem idiotiem, kas neko nesaprot…” Ticiet vai nē, bet man ir izdevies padarīt par kolekcionāriem cilvēkus, par kuriem tas bija licies neiespējami. Viņi visi ir sākuši ar šo Salvadora Dalī fenomenu un tad pārgājuši uz arvien sarežģītāku un sarežģītāku mākslu. Tas nozīmē, ka man ir izdevies; redzu, ka viņi kaut ko uztver un izprot, un tas viņus padara par labākiem cilvēkiem. Viņi nerunā tikai par Ferrari automašīnām – protams, nav nekas slikts, ja tev pieder Ferrari –, taču tagad vismaz viņiem ir kaut kas cēlāks, pēc kā tiekties.
Māksla ir mana komforta zona. Būt labas mākslas ieskautam ir tas pats kā būt labā kompānijā. Daudzkārt esmu lūdzis muzeja direktoriem, lai ļauj man palikt muzejā vienam pašam. Man patīk būt vienam, vienkārši pasēdēt vietā, kur apkārt ir tikai gleznas. Tā man ir tāda perversa bauda. Vissvarīgākais ir saprast, ka patiešām labus mākslas darbus nav iespējams nopirkt. Mēs tos varam tikai uz laiku aizņemties, jo mūsu dzīves ir pārāk īsas, lai tie mums piederētu.
Pāvels Kovalevskis savā izstādē
"Zeitgeist" Jerkes muzejā Reklinghauzenē, Vācijā, 2017
Es izjūtu zināmu vājību pret cilvēkiem, kas zog mākslu, jo saprotu, ka pēc tās var izjust patiešām ļoti akūtu nepieciešamību. Reizēm vienkārši tik ļoti gribas… Nekad savā dzīvē neesmu neko nozadzis, taču, ticiet man, ja mani atstātu vienu ar gleznu, ko patiešām vēlos, un teiktu: “Tu vari to nozagt!”, es tā arī darītu. Jo tas ir kaut kas spēcīgāks par mani. Es pat saprotu tos šeihus un bagātos japāņus, kas īpašās gleznas glabā seifos, kur vienatnē ar tām pabūt kopā. Es pats tā droši vien nekad nedarītu, taču es viņus saprotu.
Mani biedē tukšas istabas bez gleznām pie sienām. Tā ir kā dzīve bez emocijām. Es nespēju to iedomāties. Tāpēc es daru to, ko daru.
Titulbilde: Pāvels Kovalevskis. Zelta puisēni, 2018, 24 karātu zelts, ģipsis. Foto: A.Świetlik
