Gribu mākslas varu
Intervija ar vācu mākslinieku Jonatanu Mēzi
Līdz 15. maijam Vīnes Galerie Krinzinger apskatāma vācu mākslinieka Jonatana Mēzes personālizstāde “DIE DR. MABUSENLOLITA”. Tās ietvaros Mēze ar glezniecības, grafikas un tēlniecības izteiksmes līdzekļu palīdzību iedziļinās īpašībās, kas piemīt Lolitai un doktoram Mabūzem – diviem fiktīviem tēliem, kas radījuši katrs savu personīgo varas sistēmu.
No krievu autora Vladimira Nabokova kontroversiālā un pasaulslavenā romāna aizgūtā un tā iedvesmotā Lolita jau ilgāku laiku pastāvīgi figurējusi Mēzes darbos. Viņa interpretācijā Lolita ir revolucionāra utopija – vairs ne cilvēks, bet esības stāvoklis. Turpretim doktora Mabūzes personāžs Mēzes ikonogrāfijā ir Frica Langa klasisko mēmo filmu iedvesmots jaunpienācējs. Doktors Mabūze ir psihoanalītiķis un noziedznieks, kas nonāk pie varas, pateicoties savai spējai mainīties, hipnotizēt un manipulēt. Mēzi vienmēr fascinējuši ļaundari un kino antivaroņi – šajā ziņā Mabūzes tēls ideāli iekļaujas viņa ekstravagantajā galerijā līdzās doktoram No, Goldfingeram, Skaramangam, Ernstam Stavro Blofeldam, misteram Bigam, Zorinam un citiem.
Jonatana Mēzes interpretācijā Mabūze un Lolita kā spēcīgas un simboliskas laikmeta zīmes saplūst jaunā, sinerģiskā veidojumā – “Mabūzenlolitā”, jeb, citiem vārdiem sakot, vizionārā un varenā “mākslas kareivī”, virzošā evolūcijas spēkā, kas visa tradicionālā vietā liek nākotni.
“Dr. Mabūzenlolita ir princips, struktūra, metode, likums! Stāvoklī, kas saucas “Dr. Mabusenlolitastaat”, valda tikai māksla. Visas Mabūzenlolitas ir mākslas rotaļlietas – tas ir, pārlaicīgi objekti,” saka Mēze.
“Māksla ir virzošais spēks. Māksla ir tik spēcīga; tā iezogas visā. To nav iespējams nostumt malā, tā vienmēr uzvarēs,” saka Mēze, vācu laikmetīgās mākslas nepieradinātākais enfant terrible. Viņš ir provokators, kurš liek lietā mākslas instrumentus, lai bez jebkādiem aizspriedumiem izvilktu dienasgaismā un detalizēti secētu visu, ko vairums politkorekto cilvēku censtos turēt nobāztu tālu prom no acīm. Mēze nopurina putekļus notikumiem, idejām un vizuālajiem tēliem, kurus daudzi izvēlētos aizmirst, tādējādi ļaujot mums ieskatīties sejā dēmoniem, kas mīt tiklab mūsos un mūsdienu pasaulē, kā cilvēces vēsturē visā tās garumā. Viņš mūs mudina pārskatīt attiecības ar lietām un procesiem – vai tas būtu “Hitlera sveiciens”, žests, kuru uz visiem laikiem aptraipījis tā politiskais konteksts, vai tik sens, bet tagad pretrunīgs simbols kā svastika. “Mums par pagātni jārunā daudz brīvāk nekā to darām šobrīd. Mums sev jāatļauj apspriest pilnīgi visu,” saka Mēze.
Jonatanam Mēzem raksturīgs impulsīvs stils; tajā šķietami izpaužas haoss un kaismīgs brīvdomātāja neprāts, un, lai gan reizēm šķiet, ka viņš pilnībā ļāvies impulsīvam krāsu un otas triepienu brīvajam kritienam, turpat līdzās vienmēr ir samurajs – t.i., sagatavotība un absolūta sakušana ar pašreizējo mirkli. Mēze un viņa ota ir viens veselums, gluži kā samurajs un viņa zobens. “Es esmu mākslas samurajs,” viņš pats ne reizi vien atkārtojis. Arī šim apgalvojumam ir sava mitoloģija – lai gan Mēze tagad dzīvo Berlīnē un Ārensburgā, viņa dzimtā pilsēta ir Tokija.
Savos darbos Mēze vienlīdz veikli izmanto glezniecību, tēlniecību, instalāciju mākslu, skatuves dizainu, performanci un teātri. Viņš uzbur veselu tēlu pasauli, humora un ironijas piesātinātā telpā metot izaicinājumu šķietami nesatricināmām vērtībām, pieņēmumiem un stereotipiem, un konfrontē mūs ar mūsdienu sociālpolitisko procesu un tradicionāli pieņemto uzskatu nereti absurdajām šķautnēm. Savos darbos Mēze pastāvīgi izaicina gan pats sevi, gan mūsu aizspriedumainos priekšstatus par mākslu, tās mērķiem un pienākumiem, kā arī līdzekļiem, ar kādiem tie sasniedzami.
Vienīgais Jonatana Mēzes tēla pastāvīgais elements ir Adidas treniņjaka, kuru viņš, šķiet, nekad nenovelk, un kurā, protams, ir tērpies arī mūsu sarunas laikā.
Kā jūsu redzeslokā nonāca doktors Mabūze – Frica Langa 1920. gadu mēmo filmu kriminālais ģēnijs, kurš figurē jūsu izstādē Galerie Krinzinger? Kāpēc pievērsāt viņam savu uzmanību? Kāda ir viņa vieta mūsdienu pasaulē?
Es vienmēr meklēju šādus personāžus. Savā ziņā doktors Mabūze ir noziedznieka prototips – ļoti interesants un ļoti psiholoģisks. Nu jau esmu noskatījies visas Frica Langa filmas, un es esmu sajūsmā. Manuprāt, viņa filmas ir brīnišķīgas, no tām var daudz mācīties. Tās ir ļoti precīzas un spēcīgas.
Doktora Mabūzes personāžs ir interesants; viņš vēlējās radīt noziedznieku valdību, bet es gribu, lai vara pieder mākslai. Tāpēc es jūtu zināmu radniecību. Turklāt arī viņš cīnījās ar realitāti. Protams, viņš ir kino personāžs, tāpat kā doktors No, Goldfingers vai Lolita. Arī viņa ir kino varone – pretrunīga, ļoti spēcīga, bet viņa neapzinās, ka viņai ir šī vara.
Jonatans Mēze. DIE DR. MABUSENLOLITA. Skats no izstādes. Ar Galerie Krinzinger un mākslinieka atļauju. Foto: Anna Lott Donadel
Un jūs nolēmāt viņus salikt kopā, vismaz šajā izstādē – doktoru Mabūzi un Lolitu.
Jā. Es viņus saliku kopā, lai pārveidotu; lai redzētu, vai parādās kas jauns. Varbūt MabūzeLolita, vai LolotaMadūze, vai LoliMa, MaLoli, BūzeLoli… vienalga. Gan redzēsim. Varbūt pasaulē nāks jauns radījums.
Filmās doktors Mabūze izmanto hipnozi un citas tamlīdzīgas apziņas pārveides metodes. Vai esat ar tām pazīstams arī savā dzīvē?
Mani tās ļoti interesē. Manuprāt, visas šīs parādības, kas 20. gadsimtā ieguva tik lielu popularitāti – hipnozes seansi, psihoanalīze, zīlēšana – ir ļoti interesantas, un mums tajās jāiedziļinās, lai nonāktu pie jauniem secinājumiem. Domājot par šāda veida manipulācijām, nonākam pie Lolitas, un arī pie doktora No, un tad pie Hitlera – vai arī varam nonākt pie tēva tēla, “Daddy Cool”, vai pie mātes, un, savā ziņā, pie mākslinieka lomas. Kas ir spēcīgāks – māksla vai īstenība? Kāpēc vara joprojām pieder politikai, nevis mākslai? Man tas ir ļoti svarīgs jautājums. Manuprāt, māksla ir tā, kas izdzīvo; māksla ir stiprāka, tāpēc tai jābūt pie varas.
Kāpēc vara joprojām pieder politikai, nevis mākslai? Man tas ir ļoti svarīgs jautājums. Manuprāt, māksla ir tā, kas izdzīvo; māksla ir stiprāka, tāpēc tai jābūt pie varas.
Man nepatīk politika. Tā mani neinteresē. Un Lolitas nav vēlētas – par viņām nav iespējams balsot. Esmu skeptiski noskaņots pret vēlēšanām, jo vienmēr tiek ievēlēts aplamais. Mums vajadzīgs kaut kas jauns. Domāju, ka mums vajadzīga mīlestība. Mīlestību nevar ievēlēt. Mums vajadzīga draudzība, bet mēs to nevaram ievēlēt. Tā atnāk. Tā mūs iekaro. Un mākslai vajadzētu iekarot pasauli. Valstij, kurā jūs dzīvojat, vajadzētu būt Gesamtkunstwerk, un Austrijai vajadzētu būt Gesamtkunstwerk, Vācijai vajadzētu būt Gesamtkunstwerk.
Uz to patiešām vajadzētu tiekties, jo tas būtu tik vērtīgi. Tāpēc, ka bez ideoloģijas visu var apvienot, var dzimt jauni spēki. Bez politikas, bez reliģijas; jauns un pozitīvs potenciāls.
Es uzskatu, ka māksla ir spēcīgākā enerģija, kāda jebkad pastāvējusi. Māksla ir mīlestība, un mīlestība ir nākotne. Vienīgi māksla rada nākotni, un nākotne ir māksla. Vāciski saka Kunst ist Zukunft, Zukunft ist Kunst. Bez mākslas nav nākotnes. Tāpēc es esmu kategoriski pret cenzūru. Visam jābūt atļautam. Mums jābūt brīviem!
Es uzskatu, ka māksla ir spēcīgākā enerģija, kāda jebkad pastāvējusi. Māksla ir mīlestība, un mīlestība ir nākotne.
Neapšaubāmi. Jūsu izstādes oficiālajā preses relīzē teikts: “Drīzāk jājautā, ko glezniecība var likt pretī kino attēlam; kur tā spēs labāk pasniegt stāstu? Vai – kā glezniecībā mainās vēsture?” Vai uzskatāt, ka ir iespējams mainīt vēsturi? Un, ja tā, tad kādā veidā?
Tas, par ko jūs runājat, ir fantastiska lieta, un es daudz esmu par to domājis. Tieši tāpēc tā mīlu Fricu Langu – arī viņš savās filmās izmanto mākslu un glezniecību, un stimulē mani domāt, kā es varu izmantot filmu, lai radītu gleznas un tad gleznas, lai radītu filmu. Un tad mēs nonākam pie Dario Ardžento un Stenlija Kubrika. Filma ir glezna; tā ir izvērsta glezna. Saprotams, tikai tad, ja tā ir laba filma. Un kino ir ļoti svarīgs, tas ir daļa no Gesamtkunstwerk, un tam jābūt spēcīgākam par realitāti.
Filma ir glezna; tā ir izvērsta glezna.
Es vēlos pārcelt kino aspektus arī uz savu glezniecību. Nezinu, kas no tā iznāks, bet es gribu to darīt. Man šķiet, jau šajā izstādē esmu sācis pie tā strādāt. Tā ir kā filmēšanas laukums. It īpaši viena no telpām; tā ir kā filmēšanas laukums no kādas filmas par doktoru Mabūzi.
Jūs daudz runājat par mīlestību, tomēr jūsu mākslā stāstījums centrējas ap pilnīgi citām lietām – teiksim, ļauniem gariem vai ļaundariem. Kāds vēstījums slēpjas aiz šiem tēliem? Kāpēc tie jūs interesē? Doktors Mabūze ir tikai viens no tiem, līdzās Hitleram, Staļinam utt. Vai nebaidāties, ka saikne ar viņiem var mazliet saindēt arī jūs pašu un aizvest jūs projām no mīlestības?
Es uzskatu, ka mums šie tēli jāliek mākslā, nevis īstenībā. Mums tie jāizgaismo, jo dēmoni mīt ikvienā no mums. Katram no mums ir tumšās šķautnes. Un mums tās jāizliek mākslā – teātrī, operā, gleznās, grāmatās, filmās; mums šie dēmoni jāapzinās. Gan savi iekšējie, gan realitātē atrodamie, un pat izdomātie dēmoni. Nedomāju, ka esam spējīgi tos neradīt. Mūsos ir to aizmetņi – bet mums tie jāsaliek tiem piederīgajās telpās.
Katram no mums ir tumšās šķautnes. Un mums tās jāizliek mākslā – teātrī, operā, gleznās, grāmatās, filmās; mums šie dēmoni jāapzinās.
Taču es strādāju arī ar ļoti pozitīviem tēliem, tādiem kā Mumini, Pepija Garzeķe, Karls Majs, Volijs Vaitons… Rihards Vāgners, pretrunīga persona, bet arī viņš visu izlika uz skatuves: drāmu un naidu, mīlestību, slepkavošanu, nāvi… Un tieši tas mums jādara. Viss, kas ir stipri negatīvs, jāliek grāmatās, teātrī, mūzikā. Tam jau tas viss domāts. Tieši tāpēc mums ir kriminālromāni.
Mums vajadzīgas šīs kastītes, kurās salikt visus mēslus. Vērot noziegumu televizorā nav nekas slikts. Pastrādāt reālu noziegumu – tas jau ir kas cits. Arī ar domām par noziedzīgām lietām viss ir kārtībā. Galu galā, katrs kaut reizi ir pie sevis nodomājis: Es šo cilvēku labprāt nogalinātu… Es gribētu izdarīt to un to. Bet mēs to nedarām. Tā ir tikai doma. Un domas nedrīkst cenzēt. Domas ir brīvas. Katrs drīkst domāt to, ko vēlas.
Domas nedrīkst cenzēt. Domas ir brīvas. Katrs drīkst domāt to, ko vēlas.
Mēs dzīvojam laikos, kad mūsu prātos darbojas tik daudz šķēru: Ai, es to nevaru darīt; tas nav atļauts. Tikmēr realitāte ir ļoti skarba. Tāpēc mākslai jābūt stiprākai par realitāti, un tai jādiktē noteikumi realitātei – nevis otrādi. Ne politiķiem, ne reliģioziem cilvēkiem nav ļauts mani izrīkot. Es daru, ko gribu. Un, ja politiķis man sacīs: Ei, tu nedrīksti darīt to un to, es nekavējoties to izdarīšu. Cenzūra ir iekļuvusi arī pašās mākslas aprindās. Tas ir ļoti skumji. Daudzi mākslinieki dzīvo frustrācijā; viņi sevi cenzē vēl pirms darba radīšanas.
Katrs drīkst gleznot to, ko vēlas. Drīkst tērpties tā, kā vēlas. Katrs drīkst būt tieši tas, kas vēlas. Reizēm es gribu būt sieviete, reizēm gribu būt vīrietis, reizēm zīdainis, reizēm zombijs. Reizēm es gribu būt Rihards Vāgners, reizēm Staļins, reizēm Hitlers, reizēm kāds dzīvnieks, reizēm vulkāns. Mana iztēle ir brīva; man atļauts būt tieši tam, kas es gribu būt. Es varu būt citplanētietis, varu būt tūkstoš gadus vecs, varu būt japānis, varu būt afrikānis, varu būt vācietis, anglis, vai amerikānis, ja tā vēlos. Es varu būt Ēģiptes faraons, varu būt acteks… Tieši tāpēc es nodarbojos ar teātri. Man patīk pārtapt un spēlēt lomas.
Katrs drīkst gleznot to, ko vēlas. Drīkst tērpties tā, kā vēlas. Katrs drīkst būt tieši tas, kas vēlas.
Mēs vairs nerotaļājamies. Mums ir tik ļoti bail spēlēties. Un arī tas nāk no politiķiem. Viņi saka: Neākstieties. Uztveriet to nopietni; viss ir nopietni. Nē. Mēs drīkstam smieties par sevi, smieties par politiku, par pilnīgi visu. Māksliniekiem ir fantastiska spēja – mēs varam sēdēt kokā un zāģēt tā zarus. Un mēs krītam, bet pavisam viegli, jo mūs nes māksla. Mēs varam par sevi pasmieties. Politiķiem tas nav ļauts. Ja kāds to darīs, viņu otrreiz neievēlēs. Mākslā tam nav nozīmes. Mākslinieks drīkst sevi pataisīt par muļķi. Es pastāvīgi muļķojos. Es esmu tas “fool on the hill” – muļķis kalna galā, kā bītlu dziesmā. Tāda ir mākslinieka loma.
Māksliniekiem ir fantastiska spēja – mēs varam sēdēt kokā un zāģēt tā zarus. Un mēs krītam, bet pavisam viegli, jo mūs nes māksla.
Un tādēļ jūs kļuvāt par mākslinieku – lai baudītu šo brīvību; lai izceltu ļaundaru tēlus gaismā un palīdzētu cilvēkiem no tiem atbrīvoties.
Jā, lai noliktu tos pienācīgajā vietā. Bet mums tie arī jāizpēta; mums tie jāuzšķērž, lai redzētu, kas tiem iekšā – kas ir šī ļaundara smadzenēs. Kas tur ir? Ar ko tās ir citādas? Un tad jācenšas patiešām izprast, kas noved pie noziegumiem reālajā dzīvē. Mums tas jāfiksē. Viss ir atļauts. Arī par pagātni mums jārunā daudz brīvāk nekā to darām šobrīd. Mums sev jāatļauj apspriest pilnīgi visu.
Turklāt domājot par pagātni, nav pieļaujama cenzūra. Viss ir atklātībā – mēs drīkstam visu uzveikt, visu kritizēt, mēs drīkstam to darīt vēl un vēl, un vēl. Tā mēs ieejam nākotnē – turpinot, nesaglabājot status quo. Nevis sakot: Jā, pirms simts gadiem bija pareizā recepte. Nē, tā bija slikta recepte. Lai izdzīvotu un ietu uz priekšu, mums vajadzīga jauna. Mums vajadzīgas jaunas valdības. Jauni jēdzieni. Ne jau tie paši vecie īgņas pie stūres. Nē, paldies! Viņi mani neinteresē. Mani neinteresē politiskās partijas vai politiskā vara. Es to neieredzu. Es tai neredzu jēgu. Es gribu mīlestības varu, brīvības varu. Spēju iet uz priekšu kā bērniem – kā bērniem, kas dara to, ko paši vēlas.
Mani neinteresē politiskās partijas vai politiskā vara. Es to neieredzu. Es tai neredzu jēgu. Es gribu mīlestības varu, brīvības varu.
Es ticu absolūtai mākslas varai. Es uzticos mākslai, jo tā vienmēr izdzīvo. Un tā nav ne sievišķa, ne vīrišķa. Tā drīzāk līdzinās bērnam. Manā skatījumā pat Rihards Vāgners bija sieviete, un tāpat arī Klauss Kinskis.
Es vairs neuztveru šos jēdzienus. Es tos vairs nesaprotu. Es esmu bērns. Un viss. Un es gribu palikt bērns. Mūžīgi.
Zinu, ka jums ir īpašas attiecības ar Nīčes darbiem. Pirmo reizi Nīči lasījāt divpadsmit gadu vecumā. Ko jūs toreiz sapratāt par Nīči? Vai Nīčes darbi ir iespaidojuši jūsu māksliniecisko evolūciju? Kas jūs tagad visvairāk saista viņa darbos?
Manuprāt, Nīče bija bērns. Un viņš nepārtraukti eksperimentēja. Es domāju par viņa Übermensch jeb pārcilvēka koncepciju; man šķiet, viņš ar to domāja mūsu iekšējo bērnu. Ne to, kā tas tika iztulkots – bet to bērnu, kas rotaļājas ar vārdiem, ideoloģijām un reliģiju. Un, rotaļājoties ar šīm lietām, rada nākotni.
Man šķiet, ka Nīče bija ļoti labsirdīgs cilvēks. Un gribēja tikai labo. Viņš lietoja spēcīgus vārdus, jo tā vienmēr ir labāk, tā iespējams izteikties skaidrāk – bet patiesībā viņš vēlējās brīvību. Par to es esmu pilnīgi drošs. Diemžēl daudzi viņu pārprata. Arī viņa ārieni. Par viņu burtiski varēja smieties, jo viņš izskatījās ļoti dīvaini. Es domāju, ka viņš tīši centās izskatīties dīvaini. Es gribu izskatīties dīvaini; man patīk, ka cilvēki smejas.
Manuprāt, Nīče bija bērns. Un viņš nepārtraukti eksperimentēja. Es domāju par viņa Übermensch jeb pārcilvēka koncepciju; man šķiet, viņš ar to domāja mūsu iekšējo bērnu.
Es vienmēr esmu jutis saikni ar šo vīru. Kad esmu Šveicē, bieži apmetos viesnīcā netālu no Nīčes mājas. Man tur bija arī izstāde. Es vienmēr viņam izrādu cieņu. Man šķiet, Nīče izlika visus spēkus; tāpēc viņš mūža nogalē desmit gadus pavadīja uz gultas. Viņam bija vajadzīgs miegs. Viņš bija iztērējis tik daudz enerģijas, ka bija pilnīgi iztukšots.
Jonatans Mēze. DIE DR. MABUSENLOLITA. Skats no izstādes. Ar Galerie Krinzinger un mākslinieka atļauju. Foto: Anna Lott Donadel
Jūs esat pazīstams ar to, ka mēdzat izmantot pretrunīgi vērtētus žestus un provocējošus paņēmienus. Visbiežāk apspriestais ir “nacistu sveiciens”, žests, kurš cieši saistīts ar 20. gadsimta tumšāko laiku. Vai ir kāds dzinulis, kas jums liek pārkāpt vispārpieņemtās robežas? Ko jūs ar to vēlaties pateikt? Pieņemu, ka pirms “nacistu sveiciena” izmantošanas jūs jau apzinājāties, kādu reakciju tas izraisīs.
Reakciju mazliet iztēlojos. Bet patiesībā es to izmantoju tikai kā spēcīgu komentāru par cenzūru, jo uzskatu, ka tādas lietas kā žesti un grāmatas vienkārši nedrīkst aizliegt. Es šo “Hitlera sveicienu” (vai “Mēzes sveicienu”, kā vēlāk to nodēvēju) izmantoju daudzās dažādās valstīs. Japānā, Amerikā, daudz kur. Un tad, pēc dažiem gadiem Kaselē mani pēkšņi gribēja par to tiesāt [Mēze tika apsūdzēts divreizējā nacistu sveiciena demonstrēšanā pasākumā “Megalomania in the Art World” Kaseles universitātē 2013. gada jūnijā – Red.]. Vācijā kāds vienkārši nolēma: Klau, tas nav pieļaujams. Es pat negaidīju, ka mūsdienās vēl varētu notikt kas tamlīdzīgs.
Un tad man nācās tiesā paskaidrot, ka tas ir mākslas un brīvības žests un ka es to demonstrēju uz skatuves, nevis vienkārši sabiedriskā vietā. Mani atbrīvoja, pret mani vairs nav nekādu apsūdzību. Es uzvarēju tiesā.
Es vēlējos iztukšot šo žestu un ielikt to jaunā kombinācijā, jaunā kontekstā. Es gribēju jautāt, kā gan žests var būt slikts. Vai tad, piemēram, nazis var būt slikts? Tas ir priekšmets. Priekšmets nekad nav slikts. Viss atkarīgs no tā, kā to lietojam, kādu vietu tam piešķiram pasaulē, ko gribam ar to izteikt.
Es gribēju izrādīt cieņu mākslas kontekstā, gribēju šo simbolu atbrīvot. Tas pats attiecas uz svastiku – tas ir ļoti sens simbols, un to var pildīt ar labu vai sliktu nozīmi. Pats priekšmets nav slikts. Ja sākam uzskatīt priekšmetus par sliktiem vai ļauniem, tas jau robežojas ar vudū, tā drīzāk ir reliģija. Es neesmu reliģiozs. Es tam neticu. Es neuzskatu, ka ūdens, čūska, dzīvnieks vai sēne var būt slikti. Ir sēnes, kuras apēdot, var nomirt, bet tas nenozīmē, ka sēne ir ļauna. Tāda vienkārši ir tās daba.
Priekšmets nekad nav slikts. Viss atkarīgs no tā, kā to lietojam, kādu vietu tam piešķiram pasaulē, ko gribam ar to izteikt.
Tā nu es parotaļājos ar šo “Hitlera sveicienu” un pārtaisīju to par “Mēzes sveicienu”. Es gribēju dot ieguldījumu mākslas brīvībā. Visu drīkst izmantot – visu drīkst darīt – kamēr tā nav īstenība. Es nedrīkstu uz skatuves nogalināt cilvēku. Es drīkstu izlikties, ka to daru, bet nedrīkstu kaitēt cilvēkiem reālajā dzīvē. Es varu izmantot lelles, varu uzzīmēt nozieguma ainu. Zīmējot vai gleznojot nozieguma skatu, es neesmu noziedznieks. Es neesmu noziedznieks, kad rakstu grāmatu – kā to darīja Edgars Volless vai Agata Kristi. Arī pasakās notiek daudz traku lietu. Vilks aprij vecmāmiņu. Mūsdienās teiktu, ka šis vilks ir ļauns. Nē, tas ir stāsts. Neviens vilks nav ļauns – tā ir viņa daba.
Kad mani tiesāja, mana māte ļoti baiļojās. Manu dēlu tiesā, viņu grib iemest cietumā, kas nu būs. Un es teicu: Neraizējies, es uzvarēšu. Tagad es, iespējams, neuzvarētu. Ir grūtāki laiki. Pirms desmit, piecpadsmit gadiem, dzīve bija rotaļīgāka; tagad tā ir ļoti skarba.
Jonatans Mēze. DIE DR. MABUSENLOLITA. Skats no izstādes. Ar Galerie Krinzinger un mākslinieka atļauju. Foto: Anna Lott Donadel
Kas ir mākslas radīšanas, veidošanas akts? Kas šajā brīdī notiek? Kas notiek, kad jūs radāt? Esat teicis, ka paļaujaties tikai uz instinktiem, un pat ne radošumu: “Radošums pārāk lielā mērā nāk no prāta, turpretim instinktus lietojam tā, kā to dara dzīvnieki, un tie ir tieši saistīti ar ķermeni.” Mēs esam dzīvnieki, bet vai tas nav kaut kas, par ko labāk izvēlamies nedomāt – un par ko pat kaunamies?
Tieši tā. Mēs gribam kā svarīgāko izcelt vārdu “radošums”, bet es uzskatu, ka instinkti ir ašāki. Radošums nozīmē “es daudz domāju un tad uztaisu”. Ar mani ir citādi – es uztaisu un tad domāju, vai tas ir vai nav kaut kas labs. Es negribu būt lēns. Es gribu būt straujš kā zibsnis un tad skatīties, kas iznāk. Tā esmu darījis vienmēr; teorija nāk pēc tam. Izdari darāmo un tad izstrādā teoriju. Jo mēs nezinām, kāda būs nākotne. Mēs to nevaram šantažēt. Mēs nevaram pateikt: lūk, tāda rīt būs mūsu nākotne. Mēs nezinām. Varbūt mums uzkritīs meteorīts. Varbūt mēs būsim pagalam. Nekad nevar zināt.
Ticīgi cilvēki un politiski ievirzīti cilvēki mēdz teikt: Mēs zinām, kas notiks nākotnē. Bet tā nav, jo viņi nemaz negrib to zināt. Viņi grib izmantot no pagātnes pārņemtas receptes un vēlas, lai tā dzīvo arī citi. Bet mākslā ir Überraschung – pārsteigums. Tas, kas notiks rīt, būs pārsteigums, un tam ir jābūt pārsteigumam. Un šīm pārsteigumam nevajadzētu būt biedējošam – tam jābūt kaut kam pozitīvam.
Cilvēki mūsdienās baidās: Ak vai, nākotne būs tik slikta. Tagad plosās koronavīruss, viss ir tik slikti, viss ir daudz sliktāk nekā agrāk, bērniem būs tik grūti. Nē, bērniem klāsies superlabi, nākotne būs superīga! Tieši tā mums ir jāsaka – vienmēr! Pat, ja tā nav patiesība, mums jābūvē šis sapnis, jātur šī degsme par kaut ko superlabu. Citādi mēs kaitējam saviem pēctečiem, cilvēkiem, kas nāks pēc mums.
Pat, ja tā nav patiesība, mums jābūvē šis sapnis, jātur šī degsme par kaut ko superlabu. Citādi mēs kaitējam saviem pēctečiem, cilvēkiem, kas nāks pēc mums.
Mēs uz šīs planētas esam pagaidu viesi. Bet tuvākos 500, 1000 un pat 2000 gadus visam vajadzētu būt labi. Manis vairs nebūs, bet es neesmu ciniķis. Negribu uzvesties tā, it kā nevienu nākotnē negaidītu laba dzīve. Neieredzu tādu attieksmi. Bērniem klāsies superlieliski.
Es mēdzu teikt, ka viss ir maināms. Visu ir iespējams mainīt. “Hitlera sveicienu” var pārtaisīt par jebko citu, ir tikai jābūt spējīgam un gatavam kaut ko mainīt. Reizēm tas prasa ilgu laiku. Reizēm tas notiek ātri. Bet vienmēr būs ļaudis, kas teiks: Nē, tā gan nedrīkst darīt, un tā tālāk. Un ar tādu attieksmi tiešām būs grūti.
Visu ir iespējams mainīt. “Hitlera sveicienu” var pārtaisīt par jebko citu, ir tikai jābūt spējīgam un gatavam kaut ko mainīt.
“Nē” vietā es vienmēr saku “jā”. Pasauli vienmēr maina viens atsevišķs cilvēks. Šis viens cilvēks saka: dators, un visi citi saka: nē, tas nav iespējams. Tā ir bijis vienmēr – ar dīzeļdzinēju, ar elektrību, ar atskārsmi, ka Zeme ir apaļa, utt. Sākumā cilvēki vienmēr saka: nē, nē, nē, nē, nē, nē. Un tad, pēc kāda laika, viņi saprot. Tā ir ļoti savāda lieta, kas jāpieņem – vairākumam nekad nav taisnība. Vairākums lielākoties ir pārbijies un vairās no progresa un attīstības. Cilvēki grib dzīvot zupā, kuru izvārījuši pirms daudziem gadiem. Nē; mums jāspēj ielēkt citā laukā. Ar mīlestību un degsmi, un ar domu, ka būs labāk. Māksla sola, ka būs labāk. Un tā tiešām būs.
Cilvēki grib dzīvot zupā, kuru izvārījuši pirms daudziem gadiem. Nē; mums jāspēj ielēkt citā laukā. Ar mīlestību un degsmi, un ar domu, ka būs labāk.
Mums vajadzīga globāla mēroga uztveres maiņa, un varbūt māksla ir viens no instrumentiem, kas var palīdzēt pie tās nonākt. Arī vēl vairāk izstumjot mūs no komforta zonas.
Tieši tā. Simtprocentīgi. Māksla ir virzošais spēks. Un tāpēc politiķi un reliģiozi ļaudis tā baidās no mākslas. Viņi to nesaprot. Protams, kaut ko nesaprast arī ir ļoti pozitīvi, jo tad ir iespēja mācīties. Bet viņi negrib mācīties; viņiem ir bail. Viņi redz, ka viss, kas izdzīvo un paliek pāri no pagātnes, ir māksla. Kāpēc māksla ir tik spēcīga? Mums tā jāapspiež. Un tad sākas ierobežojumi.
Māksla ir virzošais spēks. Un tāpēc politiķi un reliģiozi ļaudis tā baidās no mākslas. Viņi to nesaprot.
Paraugieties vēsturē – vairumu tirānu māksla ir ļoti biedējusi. Izņemot varbūt Neronu un Ehnatonu – viņi mākslu mīlēja. Protams, droši mēs to nezinām; varbūt tā ir tikai leģenda un nav patiesība.
Visbiežāk politiķi mākslu neieredz. Tāpēc, ka tā ir nezināmais. Viņi to nevar kontrolēt. Māksla ir tik spēcīga, tā iezogas visā. To nevar pastumt malā, tā vienmēr uzvarēs. Un tāpēc mums māksla jādara vēl spēcīgāka, arvien stiprāka – pretojoties visiem šausmīgajiem cilvēkiem, kas grib pār mums valdīt, vai valdīt pār mākslu. Tepat Vācijā, Amerikā, Krievijā, Anglijā… Man tādus nevajag. Es gribu rotaļāties. Manas autoritātes ir mana māte, māksla un mani draugi.
Māksla ir tik spēcīga, tā iezogas visā. To nevar pastumt malā, tā vienmēr uzvarēs.
Runājot par jūsu māti, Brigiti Mēzi – viņa jūsu dzīvē ir spēlējusi ļoti nozīmīgu lomu. Ne tikai kā vecāks, bet gandrīz vai kā padomdevēja un skolotāja. Jūsu attiecības sniedzas pāri ierastajai dēla un mātes tuvībai; viņa jums ir bijusi tāds kā “ieroču brālis” – viņa redzama vienā no jūsu video filmām (“Industry of Nature”), un jūs esat sadarbojušies vairāku kolāžu grāmatu u.c. radīšanā. Kas ir “māte” šī vārda plašākajā izpratnē, kāda ir viņas loma, viņas vara?
Manuprāt, māte ir Māte Daba. Es viņu neizvēlējos. Viņa vienkārši ir; viņa mani radīja, laida mani pasaulē. Es to negribēju. Viņa vienkārši to izdarīja. Un es uzskatu, ka ir jauki uzturēt labas attiecības ar vecākiem. Reizēm tā nenotiek. Manai mātei ir 91 gads; viņa joprojām ir tik zinātkāra. Viņa grib nākotni. Un viņa tā dusmojas par politiku, par to, kas notiek Vācijā, Eiropā, visur. Viņa saka: Ko tie cilvēki dara?! Tas ir šausmīgi. Kāpēc viņi nekļūst labāki? Kāpēc neattīstās? Kāpēc viņi nekļūst brīvi? Viņa interesējas par mākslu un par jauniešiem. Viņa ir šeit, kaut kur galerijā; viņa sarunājas ar cilvēkiem, un viņa ir tik zinoša. Vairāk vai mazāk viņa pati ir mākslas objekts; viņa ir mākslas rotaļlieta, tāpat kā es. Es esmu rotaļlieta. Un es gribu būt mākslas rotaļlieta. Tas nozīmē, ka varu kā rotaļlieta iespēlēties nākotnē. Es mīlu savu māti, viņa ir brīnišķīga. Mēs daudz strīdamies, viens uz otru kliedzam. Viņai par vēsturi ir cits viedoklis nekā man. Viņa ir dzīvojusi garu mūžu un daudz pieredzējusi. Man vēsture ir kaut kas, ar ko varu spēlēties, kamēr viņa, saprotams, ir to izdzīvojusi. Tāpēc viņai ir cita attieksme. Bet viņa saprot, ka būšu citāds, jo esmu jaunāks. Arī tagadējai jaunajai paaudzei pasaule jāiekaro kaut kā citādi. Tā ir attīstība.
Es esmu rotaļlieta. Un es gribu būt mākslas rotaļlieta. Tas nozīmē, ka varu kā rotaļlieta iespēlēties nākotnē.
Jūs esat dzimis Japānā un saucat sevi ne tikai par “mākslas rotaļlietu”, bet arī par “mākslas samuraju”. Kā zināms, lai sasniegtu samuraja tehnisko un garīgo virtuozitāti, līdzās teatrālismam un attiecīgajam ģērbam ir vajadzīga stingra un rūpīga apmācība. Samurajs un viņa zobens ir viens veselums, vai, citiem vārdiem sakot, zobens ir samuraja/viņa ķermeņa turpinājums. Ko nozīmē būt mākslas samurajam?
Apmēram tā, kā jūs teicāt – tu esi gatavs, tu esi klāt. Tev ir kaut kāda nostāja; tev ir kāda mīlestība. Man nepatīk samuraju realitāte. Man patīk tikai šis tēls. Man tas ir tikai sava veida ideāls. Samurajiem ir zināms uzvedības kodekss, kurš man arī liekas interesants. Protams, ja viņi to uztver pārāk nopietni, tad tas vairs nav aizraujoši. Bet būt priekšmetam, būt tam zobenam, vai zobena turpinājumam – tas ir superīgi. Es esmu otas turpinājums, vai arī ota ir mans turpinājums.
Kad es gleznoju un darbs ir pabeigts, vienmēr nodomāju: Nē, to radījis kāds cits. Es ar to nejūtu īpašu saikni. Tas ir plūstošs. Tas ir nācis no manis, bet tas man sevišķi nerūp. To radīt ir mans pienākums; es daru kaut ko nepieciešamu. Iespējams, tā domā arī samuraji – viņi dara to, kas ir nepieciešams.
Es esmu otas turpinājums, vai arī ota ir mans turpinājums.
Man samurajs ir tēls. Viņi atgādina komiksus. Man ļoti patīk komiksi. Es dievinu mangu. Man patīk šādi komiksa tipa attēlojumi – piemēram, doktors Mabūze ir no komiksa, Lolita ir komikss. Ja uz kaut ko pietiekami ilgi izdara spiedienu – kā uz oglekli, lai iegūtu dimantu –, tad parādās šī Lolita, šis Mabūze, šis samurajs. Parādās Staļins, Hitlers, vienalga, kas… tas ir tikai spiediena jautājums. Cik ilgi izdarīt spiedienu? Cik spēcīgam tam jābūt? Vulkāns neeksplodē izvirdumā tāpēc, ka to grib. Tam nav izvēles. Runa nav par gribēšanu. Turklāt mēs pārāk daudz ko gribam. Vāciski mēs sakām: Es sollte einfach passieren. Tam vienkārši jānotiek, kad esi gatavs. Ļauj visam ritēt savu gaitu.
Jums nesen bija izstāde “Erzceramics De Large (Aber Bitte Mit Sahne)” Tima van Lēra galerijā Antverpenē. Tā bija veltīta maskām; maskām, bez kurām esam pilnīgi neaizsargāti saskarsmē ar realitāti. Cik dažādu masku ir jūsu ikdienas mākslinieciskajā un sadzīviskajā arsenālā? Kādu masku valkājat šobrīd, un kāpēc jums tā vajadzīga?
Man ir bezgala daudz masku – ar katru dienu un katru mirkli nāk arvien jaunas. Man patīk maskas, man tās ir vajadzīgas; tā ir aizsardzība. Ne tikai koronavīrusa laikos, bet arī parastajos. Maskas ir neaizstājamas, lai izdzīvotu šajā draņķīgajā realitātē.
Kad tiekos ar māti, man ir cita maska nekā tad, kad sarunājos ar jums vai saviem draugiem, vai, kad guļu vai ēdu, vai kad atrodos galerijā. Bet tā vienmēr būs cieņpilna maska, un arī maska, kas palīdzēs ieturēt zināmu distanci, lai izdzīvotu. Esmu pietiekami atvērts, lai daudzi mēģinātu iedurt man sirdī, un tas ļoti sāp. Tāpēc dažreiz man vajadzīga maska – Parsifāls vai Pepija Garzeķe. Maiklam Džeksonam bija maska, viņš bija ļoti jūtīgs. Madonna, Deivids Bovijs – viņiem visiem ir maskas. Man tas patīk. Savā ziņā tā ir kā jauna paštēla radīšana. Mans tēls gan lielākoties ir nemainīgs, man vienmēr ir šī uniforma, kas atvieglo dzīvi. Bet, saprotams, es vienmēr valkāju arī zināmu masku. Patiesībā citiem vajadzētu man pateikt, kura maska tā īsti ir.
Manuprāt, viss ķermenis ir maska. Iztēlojieties hameleonu: gluži kā kareivim, viņam ir krāsojums, kurš neļauj viņu saskatīt. Mūsu āda ir kaila, kā čūskām vai gliemežiem. Mums vajadzīgs kaut kas, kas pasargā ne tikai no kara, sala un karstuma, bet arī no dažādām ietekmēm un citām lietām.
Jūs brīvi pārslēdzaties no glezniecības uz tēlniecību, instalācijām, skatuves dizainu, performanci, teātri. Vai uzskatāt, ka māksliniekam ir svarīgi izkāpt no sava plauktiņa, darboties plašākā telpā?
Domāju, tas atkarīgs no tā, ko tu pats gribi vai kas tev der. Manuprāt, kaut kāda Gesamtkunstwerk deva vienmēr ir labākā izvēle. Tas nozīmē, ka jādara viss, kas vajadzīgs. Man patīk izvērsties – es labprāt strādātu ar baletu vai kino. Tas man vēl ir padomā. Man patīk iekarot jaunus lauciņus, apgūt jaunus medijus, izmantot jaunus līdzekļus. Pavisam nesen radīju mūziku kopā ar DJ Hell, šobrīd vienu no stilīgākajiem dīdžejiem pasaulē.
Taču arī cilvēki, kas tikai zīmē vai glezno, ir lieliski – tā ir viņu izvēle. Tas ir veids, kā viņi var sniegt savu ieguldījumu notiekošajā un vajadzīgajā.
Un tomēr ir super, ja mākslinieks dara visu – jo mākslinieks var darīt visu. Ar to pašu mākslas ideju var gan vadīt banku, gan sēdēt pie autobusa stūres; tas ir tikai pieejas jautājums.
Māksla nozīmē nebūt viduvējībai, nebūt durchschnittlich. Tas arī viss. Māksla nozīmē, ka dari savu darāmo ar mīlestību, nevis ar ideoloģiju; tu to dari ar citu attieksmi. Tu necenties pārmērīgi izdabāt, tu tikai dari to, ko dari. Un to spēj ikviens. Es ticu atsevišķajam cilvēkam, nevis vairākumam. Es neticu pat mazākumiem; ticu tikai katram atsevišķam cilvēkam, kas dara to, kas ir vajadzīgs. Un dara to nākotnes virzienā.
Māksla nozīmē nebūt viduvējībai, nebūt durchschnittlich. Tas arī viss.
Tātad mums jāpaplašina arī pats priekšstats par to, kas ir māksla. Daudziem māksla ir tikai dekorācija – politikai, bagātniekiem, reliģijai… Nē, politika vairāk vai mazāk ir mākslas dekorācija. Politikas un arī reliģijas īstā vieta būtu muzejā; māksla ir tas virzošais spēks, kas mūs ved uz priekšu.
Vai piekrītat, ka mēs kā civilizācija esam sasnieguši cilvēces evolūcijas kritisko punktu un tagad stāvam draudošas iznīcības priekšā? Kāpēc ik pa laikam par pasaules vadošo spēku kļūst ļaunums? Vai tā ir evolūcija, kas mums palīdz saskatīt savas vājības, lai varam kļūt arvien gudrāki? Bet vai mēs vispār kļūstam gudrāki?
Manuprāt, mums šobrīd ir lieliska izdevība visu mainīt. Tas, ka ļaunie kliedz tik skaļi, patiesībā nozīmē, ka viņi ir ļoti vāji. Viņiem vajadzīgs vairākums. Tāpēc vāciski to sauc par zusammenwachsen; viņi ķeras kopā, lai būtu stiprāki. Bet patiesībā ir vēl vājāki. Un mēs tiksim tam pāri – viņi visi izzudīs. Šiem ļaunuma spēkiem nav nekādu izredžu izdzīvot.
Māksla ir tā, kas mūs ieved nākotnē, un viņi visi pazudīs, bet māksla izdzīvos. Tas ir simtprocentīgi droši. Tūkstošprocentīgi.
Jonatans Mēze. Ar Galerie Krinzinger un mākslinieka atļauju. Foto: Anna Lott Donadel
Vai jums ir izdevies noskaidrot, kas jūs esat? Ko nozīmē būt cilvēkam un būt dzīvam? Un, vai atbildi uz šo pašu svarīgāko jautājumu ir iespējams atrast mākslā?
Katru dienu es esmu kaut kas jauns. Un es, protams, esmu bērns, kas rotaļājas, vai, kā sakām vāciski, Spielkind. Mēs esam dzīvi tāpēc, ka rotaļājamies. Tas ir viss, kas mums pieder; mēs varam iespēlēties nākotnē vai varam nolemt, ka pietiek spēlēties – un palikt pagātnē. Politiķi nekad nerotaļājas – viņi to nespēj. Viņiem jāpanāk ievēlēšana, tāpēc viņiem nav laika rotaļām. Viņiem vienmēr jāizdabā kādai konkrētai cilvēku grupai. Bet mākslā mēs tikai spēlējamies, spēlējamies un spēlējamies. Un tad nākotne tikai nāk un nāk, un nāk. Un tāds esmu es. Es esmu rotaļa. Es esmu spēle. Es esmu mākslas rotaļas, mākslas diktatūras objekts. Es esmu daļa no nākotnes, jo vēlos, lai tā pienāk. Un es nediktēju nākotnei, kādai tai jābūt. Es gribu tikt pārsteigts. Es vienkārši gribu to redzēt. Gribu redzēt kaut ko jaunu. Turklāt, stingri ņemot, iespējams ir jebkas. Nav nekā tāda, par ko varētu teikt: Ai, tas nav iespējams. Nē, nākotne ir iespējama. Tā tepat vien ir, turpat aiz durvīm. Atliek tikai tajā ieiet. Nevis mūžam to gaidīt, bet vienkārši iet uz priekšu – soli pa solim, soli pa solim, soli pa solim. Un, nonākot pie kādām durvīm, tās atvērt; un aiz tām būs nākamās.
Es esmu daļa no nākotnes, jo vēlos, lai tā pienāk. Un es nediktēju nākotnei, kādai tai jābūt. Es gribu tikt pārsteigts. Es vienkārši gribu to redzēt.
Mums nevajadzētu baidīties no nākotnes. Nākotne nav problēma. Problēma ir pagātne un mūsu bailes. Ļaunuma spēki rada tik daudz baiļu, saceļ tik lielu troksni. Bet troksnis neko nenozīmē. Tas ir kā Oza zemes burvis. Tas nav nekas. Ļaunie patiesībā ir tik ļoti vāji, un tā ir mūsu iespēja. Mēs, cilvēki, kas spēlējas un mīl mākslu, esam stiprākie. Mēs iedosim sarkano kartīti visām ideoloģijām. Māksla iekaros pasauli.
Titulbilde: Jonatans Mēze. Ar Galerie Krinzinger un mākslinieka atļauju. Foto: Anna Lott Donadel
