No bēniņiem līdz Melburnai
Elīna Helēna Čivle
11/03/2012
Austrijas/Horvātijas dizaineru trio Numen/ For Use ir vairāku nozīmīgu dizaina balvu laureāti, kā arī vieni no šībrīža materialitātes virtuoziem eksperimentālās mākslas teritorijā. Numen biedru – Svena Jonkes (Sven Jonke, Horvātija), Kristofa Kaclera (Christoph Katzler, Austrija) un Nikolā Radelkoviča (Nikola Radeljković, Horvātija) interešu lokā atrodas eksperimentālā arhitektūra, instalāciju māksla un scenogrāfija, kas rezultējusies vairākos pārsteidzošos publiskās mākslas projektos, tikmēr iegūtais akadēmiskais slīpējums ļāvis viņiem veiksmīgi darboties arī rūpnieciskā dizaina industrijā.
Kristofs Kaclers darba procesā Melburnā
Arterritory.com tikās ar Kristofu Kacleru Vīnē, dzīvoklī, kas šobrīd darbojas kā dizainera mājvieta un privātā darbnīca, kur grupas pirmsākumos izlolotas kolektīva agrīnās idejas, gatavotas studentu brokastis un nama bēniņos radīta pirmā instalācija “Tape project”. Vēlāk tā īstenota gan daudzviet Eiropā, gan otrpus ekvatoram Austrālijas galvaspilsētā Melburnā, un šajā februārī atceļoja uz Stokholmas mūsdienu mākslas un arhitektūras centru Färgfabriken, kur ir apskatāma vēl tikai līdz 15. martam. Sarunas laikā mākslinieks dalījās ar Numen/ For Use darbības evolūciju un pacilājošu garastāvokli.
Pēdējos gados ar teicamiem panākumiem austrohorvātu dizaineru grupa Numen/ For Use piesaka sevi starptautiskā līmenī. Kad un kā trijotne satikās?
Kolektīva Numen/ For Use pirmsākumi ir meklējami deviņdesmitajos gados, kad, aizsākoties studijām Vīnes Lietišķās mākslas universitātes dizaina fakultātē, iepazinos ar studiju biedru un kolēģi Svenu Jonki. Jonke bija pansijas meklējumos un, kā sagadījies, manā pieticīgajā dzīvoklī tuvu Vīnes centram bija neapdzīvota istaba. Tā nu Svens kļuva par apakšīrnieku. Tajā pašā laikā paralēli dizaina studijām Austrijā Svens paguva stažēties arī dzimtajā Horvātijā, Zagrebas Arhitektūras skolas dizaina nodaļā, kopā ar trešo kolektīva radošo dzinējspēku Nikolā Radeļkoviču. Drīz vien tapa arī pirmie kopprojekti, vēl gan gluži “zaļi”, taču radošā darbošanās ar laiku rezultējās veiksmīgā dizainā.
Nosaukums Numen ir ar filozofisku atsauci uz senās Romas kultūru un attiecināms uz ideju par maģiska spēka vai gara iemājošanu objektā. Vai šī ideja ir grupas darbības pamatā?
Gan jā, gan nē. Jau studiju gados, tiklīdz sanācām kopā, radās “For Use” – pamatojoties uz industriālā dizaina funkcionalitāti un pragmatisko lietošanu. Protams, ar laiku dizainam pievienojās virkne māksliniecisku projektu, arī scenogrāfija, kuru nu nekādi nav iespējams pavilkt zem virsraksta “Lietošanai”, tāpēc domājām kā nodēvēt šo mūsu kolektīvo darbību aspektu? Viens no mums nāca klājā ar nosaukumu “Numen”. Tobrīd vārds bija diezgan nedzirdēts, un tā izskaidrojums – simpātisks.
“Tape project” instalācija Färgfabriken, Stokholmā
Kur atrodas trio “radošais štābs” un kā noris kolektīvās “prāta vētras”?
Pirmajos pastāvēšanas gados, kā arī laikā pēc studijām, es, Svens un Nikolā tikāmies vismaz reizi mēnesī. Nedēļas garumā notika ģeneratīvs tusiņš manā dzīvoklī, kas reizē pārtapa arī par darbnīcu. Galdā likām idejas, kalkulējām formas, praksē testējām modeļus. Kopīgi gatavojām ēst, vakaros gājām uz krogiem, kas šad un tad kalpo kā vitāla barība iedvesmai. Uz šādas sadzīvošanas nots arī iepazinām viens otru un katra industriālās mākslas estētisko redzējumu. Tas bija ļoti svarīgs laiks kolektīva agrīnajā darbībā, jo lielākoties dienas aizvadījām, nestrādājot plecu pie pleca – es biju Vīne, bet Svens un Nikolā – Zagrebā. Tādējādi mēs attīstījām vienotu vizuālo valodu, izpratni par dizainu, mākslu, laikmetu... Pēdējos gados mums vairs nesanāk tik bieži tikties, jo katrs no mums vada individuālus projektus. Protams, mēs regulāri komunicējam, izmantojot internetu, daloties ar idejām, kuras papildinām un komentējam. Klātienē tiekamies izbraukumos – tādos, kā šīgada februāra sākumā, kad Stokholmas Färgfabriken atkal redzējos ar Svenu. Mūsu radošā apmetne vairāk vai mazāk atrodas netradicionālā plenērā un “prāta vētra” var norisināties jebkurā mirklī ar mūsdienu saziņas tehnoloģiju starpniecību. Ja radošu personību starpā ir šī ķīmija, kas ļauj veiksmīgi sastrādāties vairāk nekā desmit gadus, tad reizēm ir pat vērtīgi vienam no otra atkāpties, lai turpinātu radīt. Ir patīkami pievērsties individuāliem projektiem, pieņemt autoratīvus lēmumus, lai pēcāk atgrieztos un ieguldītu enerģiju kopējā zīmolā. Varu teikt, ka attālums ir ceturtais lielums Numen/ For Use darbībā.
Pastāstiet vairāk par projektu Stokholmā – ar ko ceļojošais “Tape project” ir īpašs šoreiz?
Iespēja Stokholmā uzstādīt instalāciju “Tape project” bija jauka sakritība. Svens no mums trijiem ir tas, kurš visvairāk nododas tieši skatuves noformējumu izstrādei – scenogrāfija un kinomāksla ir viņa lauciņš. Pērn Svens veiksmīgi darbojās kā uzņemšanas laukuma mākslinieks un izstrādāja dizaina elementus pilnmetrāžas drāmai “Balkan is Not Dead” (2012), kuras filmēšanas laikā negaidīti saņēma personīgu uzaicinājumu no Färgfabriken un režisora, rakstnieka un kuratora Tobias Rydin – līdzdarboties pie viņa pirmās pilnmetrāžas filmas “KIM” uzņemšanas. Tobias Ridyn meklēja piemērotu mākslas darbu, kas atbilstu mūsdienu modernās arhitektūras parādībām. “Tape project” instalācija Stokholmā iegūst duālu izteiksmi un divkāršu iedarbību, kad no ekspozīcijas kodola tā pārtop filmas uzņemšanas laukumā.
“KIM” sižeta naratīvu veido jauna mākslinieka pārdomas un viņa radošie izmēģinājumi darbnīcā. Apņēmības pilns mākslinieks nolemj radīt savu pirmo izstādi. Viņš dodas uz galeriju, kas šajā gadījumā ir Färgfabriken, un īsteno šo instalāciju.
Filmas uzņemšana sekoja “Tape project” attīstības posmiem. Pirms tam kopīgi apspriedām izstrādes vadlīnijas, pielāgojām instalāciju Färgfabriken telpām. Tehniski šis projekts izrādījās nedaudz komplicētāks, nekā bijām gaidījuši, tādēļ nedēļas nogalē pirms izstādes atklāšanas es pievienojos Svenam un brīvprātīgo studentu darba grupai. Bet kopumā Zviedrijā šoreiz Numen/ For Use Svens pārstāvēja viens pats.
Vai atklāsiet procesu, kā top instalācija? Darba gaitā jūs vadāties pēc izstrādātas shēmas vai tieši pretēji – esiet autortehnikas virtuozi?
Pārsteidzoši, ka pielietoto materiālu daudzums nebūt nav kosmisks. Atkarībā no telpas un projekta modifikācijas tie ir 20 līdz 30 km līmlentes, bet galarezultāts izskatās supermilzīgs. Instalācijai ir nepieciešami balsta elementi, piemēram, kolonnas, profili, kur aizsākt instalācijas aušanu. Veidojot pamata skeletu, kur augstums to pieprasa, tur nāk talkā sastatnes un viegli pārvietojamas platformas. Sākumā tiek vilktas taisnas līnijas augstāk un zemāk, un var jau samanīt pirmās aprises, kādas forma iegūs. Tad sākas tīšanas, aušanas un intuitīvas kāpelēšanas process, kurā mēs nemanot pārtopam par zirnekļiem, līdz lēnām hibrīds iegūst veidolu.
“Tape project” debija 2009. gada Vīnes dizaina nedēļas ietvaros – Kristofa Kaclera mājas bēniņos
Kad tapa pirmā šāda veida instalācija? Un kur radāt tai iedvesmu?
Iniciatīva darbam radās, idejiski risinot noformējumu kādam skatuves uzvedumam. Numen daiļradē pirmais projekts dienas gaismu skatīja šī paša nama mansardā 2009. gadā – Vīnes dizaina nedēļas ietvaros. Visupirms mēs saņēmām piedāvājumu izstrādāt instalāciju Muzeju Nakts programmai Vīnes muzeju kvartālā, taču, kā izrādījās, pārcelt ideju uz bēniņiem bija daudz veiksmīgāks lēmums, jo visspilgtākās asociācijas ar šo darbu veidojas saistībā zinātniskās fantastikas tēliem un radījumiem vistumšākajos nostūros. Kā jau pirmais kucēns, šis projekts izrādījās izaicinājums mūsu visu pacietībai. Bez jebkādas multivides klātbūtnes un 3D vizualizācijas tika risināta līniju harmonija un formu plastika. Lai gūtu uzskatāmu kompozīciju, nāk talkā vienkāršs paraugs, kas pielāgots telpas plaknes robežām un modelēts no tās pašas līmlentes, kas tiks izmantota vēlāk. Jaunākajiem projektiem izstrādājam vien intuitīvu uzmetumu uz papīra, lai darbs neveidotos pārāk simetrisks.
Pirmā instalācija plašākai publikai tika īstenota nelielā Zagrebas galerijā, kur atskārtām to, ko pamatkoncepcija neparedzēja – interaktivitāti. Instalācija ir pietiekami izturīga, lai skatītājs varētu pavisam droši tajā iekāpt un lodāt caur membrānu ejām, tā izbaudot ekspozīciju no visiem piedāvātajiem rakursiem. Mēs vienmēr neatlaidīgi uzstājam par transparentu kompozīciju, izmantojot visparastāko, caurspīdīgo līmlentu. Kāpēc? Visas tās tīšanas un vīšanas padarīšanā objekta slāņos notiek materiāla krokošanās, kas dod šo skinlike efektu vai arī asociācijas ar zīda šķiedru. Tādējādi darbs tiek sasaistīts ar dabas struktūrām. Dažkārt esam sastapušies ar aplamiem priekšlikumiem, piemēram, iestrādāt LED gaismas diodes dažādās krāsās, tādējādi pastiprinot darba dramatismu, ko allaž noraidām, jo materiāls ir gana pašpietiekams un nav vajadzības to nomākt un pārvērst par balagānu.
Kāda, Jūsuprāt, ir ambiciozākā vieta, kur varētu norisināties instalācija “Tape project”?
Ambiciozākā vieta noteikti būtu džungļu biezoknī. Uh, šo man gan gribētos noorganizēt!
Strādāt publiskajā telpā vienmēr ir izaicinājums, jo pastāvīgi jāsaskaras ar likumā noteiktām atrunām, kas ierobežo projektu līdz dīkstāvei, proti, tādas lietas kā ugunsdrošība, instruktāža u. c. Ir visādi amizanti stāsti! Daudzviet pret likumu attiecas tik nopietni, ka vispār nav iespējams ieceri realizēt. Gan “Net project” gan “Tape project” ir bijuši klātesoši dizaina festivālu ietvaros pilsētvidē Vīnē, Florencē, Berlīnē, Frankfurtē un pavisam nesen arī Melburnā. Taču īpaši neatlaidīgi ar likuma vārdu mēs spēkojāmies tieši Frankfurtē. Jauno konceptu plānojām izstrādāt kāda skvēra augošajos kokos, kas izskatītos patiesi iespaidīgi. Uz ko no vides uzraugiem saņēmām atbildi “Vai jūs traki? Tad jau ar laiku visi sāks karināt kaut ko kokos!”. Eiropā koki ir tik neaizkarami kā govis Indijā. Numen/ For Use kolektīvam Frankfurtē pievienojās dažādu atbildīgo institūciju speciālistu brigāde: koku statikas eksperti, inspektori ar rentgenaparātiem, kas beigās tomēr izdeva pilnvarotu atļauju, ka instalācija neradīs nekādu skādi.
No maketa līdz realizācijai – “Tape project” Frankfurtē 2010. gadā
Projekts, kas vēl ir attīstības posmā, tuvākā nākotnē norisināsies Holandes pilsētā Eindhovenā. Esam iecerējuši desmit metru augstumā savienot divu ēku sienas, veidojot portu no viena loga uz otru. Šobrīd noris apspriedes un risku izvērtēšana, kādi drošības apsvērumi piemērojami šoreiz. Godīgi sakot, katrs projekts līdz tā izstrādei ir ārkārtīgi laikietilpīgs process un bieži vien grandiozākās idejas cieš neveiksmi.
Vai Numen darbībā ir kāds neizsmeļams radošais avots, kurā gremdējas grupas mākslinieciskā puse?
Uzkrātā pieredze spēj būt ļoti rosinoša. Lūk, darbs, kas šobrīd ir savā pirmatnējā veidolā un gaida kārtu, ir mākslīgā ainava darbnīcas kaktā. Ideja tam rodama manā bērnībā, kad tēvs uzziedināja sēklas slapja filca podiņā un pēcāk zaļumus piegrieza salātu bļodā. Šis varētu būt nākošais deformēto ainavu “Net project” attīstības etaps. Iedvesma slēpjas visur, un tā aplaimo visnegaidītākajos brīžos. Cita lieta ir, pēcāk uzsākot pastāvīgu karjeru, satapties ar grūtībām un progresīvo mašinēriju vienmērīgi darbināt. Tā mašinērija ir cikliska un tajā pašā laikā ārkārtīgi būtiska. Gadā es spēju realizēt vien trīs projektus, kas kaut kādā ziņā ir dzīvotspējīgi. Diemžēl nav tādas formulas, kas pasacītu priekšā, kur atrodas radošais avots un kā atdarīt tā slūžas. Nereti dizaina radīšana – tās man ir zobu sāpes! Es atduros pret stereotipiem, katrs uzmetums ir dzīvs stereotipa piemērs. Tad es mēģinu mainīt kādu ikdienas aspektu. Teiksim – nav vajadzīgs strīdēties ar māti, tēvu, kaimiņu, tas nekam neder, tu pārstāj, un, iespējams, lēmums padara tavu dzīvi labāku un izmaina lietu uztveri, un pat aizved līdz kādai jaunai idejai.
Pastāstiet par laiku pirms Numen/ For Use iemantoja starptautisku atpazīstamību!
Es gan neteiktu, ka šobrīd esam starptautiski dizaina vai mākslas metri. Studiju gados bijām centīgi zēni, gatavojām gan individuālo darbu, gan kopprojektu portfolio, un klauvējām pie zināmu un mazāk zināmu mēbeļu dizaina rūpalu durvīm. Un atbilžu bija vairāk nekā gaidīts, trešajā studiju gadā bijām noslēguši jau divus sadarbības līgumus ar ārzemju mēbeļu dizaina zīmoliem. Likās, ka daudzsološā debija uzvedīs dizaina līgas Olimpā, taču, gribot negribot, lai paliktu industrijā, ir jāprot “tirgoties” – sākas tielēšanās un uzspēlēta brāļošanās. Spānijā esam guvuši plašu atpazīstamību ar vairāku teātra uzvedumu scenogrāfijām, turpretī šeit Austrijā ar skatuves noformējumu neesam zināmi vispār, jo es neprotu “tirgoties”. Turklāt, lai gūtu starptautisku uzmanību saistībā ar teātri, ir arī jāstrādā ar labi zināmiem režisoriem. Savukārt mākslā lielāku publikas atsaucību izpelnās eksperimentālie projekti. Internets straumē visu to, kas labi un interesanti izskatās fotogrāfijās. Varētu pat teikt, ka 90% piedāvājumu, ko saņemam, ir pateicoties publicitātei tiešsaistē. Ja darbi ir augstvērtīgi, tie runā skaļāk par darītāju, un tad “zīmēšanās” ir lieka.
Kāds ir Jūsu viedoklis par šībrīža tendencēm rūpnieciskā dizaina laukā un kurp tās ved industriju?
Mēbeļu kompānijas ir ieinteresētas pārdod. Šobrīd pircēju gaume ir nedaudz atkāpusies līdz konservatīvākām formām. Kamēr jaunā paaudze vairāk nododas eksperimentālajam dizainam, ko ir grūtāk pārdot, sarežģītāk ražot un kas vairāk ir domāts jaunām galerijām un dizaina šovrūmiem. Uzskatu, kā šī ir jauka tendence, un nākamo desmit gadu laikā dizaina uztvere mainīsies: mazināsies tieksme pēc nevainojamām formām, tā vietā augs pieprasījums pēc dizaina ar personiskāku pieskārienu. Piemēram, jaunākās sezonas krēsls vēl ar fabrikas smaržu ir statusa simbols, bet būtu diezgan o.k. atbrīvoties no šādiem uzskatiem. Tajā pašā laikā es esmu pretrunās ar industriju. Diemžēl augstvērtīgs dizains, kā arī oriģināldarbi vienmēr būs ekskluzīvs produkts un galvenokārt radīts tiem, kas ir gatavi ieguldīt un pirkt. Vērts pieminēt publisko mākslu. Ne visi ir ieinteresēti regulāri apmeklēt galerijas vai jebkādus dizaina expo, bet, kolīdz vidē sāk uzplaukt vides dizains un arhitektūras objekti, tā dizains vairs nav ekskluzīvs un tiek nodots ikviena vērtējumam.
Ceļojošais “Net project” mākslas centrā Z33, Beļģijas pilsētā Hasseltā 2011. gada rudenī
Apstrādājot ideju un realizējot dizaina priekšmetu, kam tiek veltīta galvenā uzmanība?
Dizains pats par sevi darbojas ar mērķi pacelt lietas jaunos augstumos – gan no estētiskā, gan funkcionalitātes un materiāltehniskās puses. Esmu tikai starpnieks, kam varbūt tas izdosies. Šobrīd ir ļoti aktuāli mainīt priekšmetu uztveri un rosināt paraudzīties caur sajūtu prizmu – redzēt, ka krēsls ir ne tikai interjera elements, bet, piemēram, arī drēbju pakaramais, par kādu tas ikdienā nereti tiešām kļūst. Apvērst lietas otrādi, kombinēt materiālus un funkcijas tādā veidā, kas sākumā var likties absurdi un nesavienojami. Kādēļ arhitekti, dizaineri un mākslinieki eksperimentē? Pirmkārt, tālab, ka tas ir aizraujoši, un, otrkārt, lai mainītu un pielāgotu formas atbilstoši savai dzīvei.
Numen kopīgais akadēmisko zināšanu pamats saliedē biedrus profesionāli, bet vai kāda ietekme ir nacionālajām īpatnībām un vai jūsu dažādā izcelsme ir saskatāmas kolektīvajos projektos?
Sastrādāšanās kolektīva starpā nav bijusi problēma, vizuālā valoda mums ir internacionāla. Vienmēr esam bijuši ieinteresēti sadarboties ar ārzemju kompānijām, uzticību iemantojušiem zīmoliem. Interesantas ir dzīvesveida īpatnības, tradīcijas, līdz šim šo to esmu aizguvis no Balkāniem, bet Svens un Nikolā – no austriešu kultūras. Diezgan spilgti atšķirības saredzamas pretpolu daiļradē, piemēram, Ziemeļvalstu darinājumi niansēs atšķiras no ražojumiem Dienvidu zemēs. Iespējams, mūsdienās šī dziņa iestrādāt nacionālu identitāti ir vērojama vairāk nekā agrāk, taču, lai arī ikviena zemapziņā darbojas nacionālās īpatnības, censties to saskatīt un definēt realizētos produktos būtu lieks apgrūtinājums.
Ar ko šobrīd nodarbojas grupas biedri?
Mani šobrīd nodarbina eksperimentālāki projekti, jo to izstrādē ir dota lielāka brīvība. Arī auditorijas atsauksme liek sarosīties. Svens vēl joprojām ir uzticīgs mākslai un nododas scenogrāfijai. Nikolā aktīvi strādā ar pašmāju dizaina zīmoliem. Viņa mērķis jau vairākus gadus ir veicināt Horvātu rūpniecības kvalitāti, kā arī produkcijas popularitāti Balkānos.
Vai tuvākā nākotnē rīdziniekiem varētu būt tā iespēja skatīt Numen/ For Use eksperimentālo arhitektūru kādā no galvaspilsētas mākslas telpām?
Ja mūs gaida viesmīlīga institūcija, kālab gan ne? Esam atvērti priekšlikumiem. Tā kā neesam vairs jaunākā paaudze, vienīgais, kas būtu vitāli nepieciešams, ir neliels budžets, mājīga dienesta viesnīca un brokastis.
