Spēja idejas padarīt vizuālas iemieso izredzes tām kļūt par īstenību
Intervija ar haitiešu izcelsmes šveiciešu mākslinieci Sašu Hūberi
Gada sākumā viena no Roterdamas respektablākajām laikmetīgās māksla institūcijām, agrāk zināma kā Vites de Vita Laikmetīgās mākslas centrs (FKAWDW), mainīja nosaukumu un kļuva par Kunstinstituut Melly jeb Mellijas mākslas institūtu, tādā veidā dzēšot it kā netiešo, bet acīmredzamo koloniālisma laikmeta ēnu, kas klājās pār tā identitāti. Šis ir pirmais šāda veida precedents laikmetīgās mākslas institūciju kontekstā; tā sākums meklējams pirms trim gadiem, kad vietējo mākslinieku un aktīvistu grupa publicēja atklātu vēstuli, kurā aicināja uz mākslas centra nosaukuma nomaiņu. Centrs bija ieguvis savu nosaukumu no Roterdamas ielas, uz kuras tas atradās, – 1871. gadā tā bija nosaukta par godu holandiešu jūrasbraucējam Vitem de Vitam, kurš 17. gadsimtā aktīvi piedalījās Eiropas koloniālajā un ekonomiskajā ekspansijā. Aktīvistu argumenti balstījās institūcijas un nosaukuma iekšējā pretrunā – centrs, kas proponēja domas brīvību un pieejamību, nesa ar rasistisko un koloniālo pagātni saistīta cilvēka vārdu. Nesen ieceltās direktores Sofijas Hernandesas Čonas Kajas vadībā mākslas centrs nolēma piedāvāt radikālu un visaptverošu pārmaiņu iniciatīvu, neaprobežojoties vien ar nosaukuma maiņu, bet attiecinot to arī uz mākslas centra būtību – mēģinot saprast, ko tas pārstāv un kas ir tā publika. Tika no jauna izvērtēti visi centra programmu, identitātes un misijas aspekti, lai ieviestu jēgpilnas un ilgtspējīgas institucionālas pārmaiņas.
Saša Hūbere. The Firsts: Matthew Henson, 2020, metāla skavas, koks / mākslinieces īpašums. Skats no izstādes Mellijas mākslas institūtā, Roterdama, 2021.
Foto: Kristien Daem
Jaunais institūcijas nosaukums – Kunstinstituut Melly – tika aizgūts no mākslas darba, kas centra atklāšanā 1990. gadā bija eksponēts uz ēkas ārsienas. Lielformāta “baneri” “Mellija Šama ienīst savu darbu” (Melly Shum Hates Her Job) bija radījis kanādiešu mākslinieks Kens Lūms un laika gaitā tas bija kļuvis par īstu urbānā kulta objektu gan Nīderlandē, gan ārpus tās. Mellija (reāla sieviete no Kanādas, kura bija sajūsmā par nosaukuma maiņas iniciatīvu!), normāla strādnieku šķiras “antivarone”, ļoti labi reprezentēja institūcijas apkalpoto publiku. Šim nosaukumā ietvertajam drosmīgajam un unikālajam vārdam bija jākļūst par pārdēvēšanas procesa un visu pārmaiņu, ko institūcija uzņēmusies pēc sabiedrības iniciatīvas, piemiņas zīmi.
Tika izveidota gan Nosaukuma maiņas konsultatīvā komiteja, gan ievēlēti jauni valdes locekļi, kas labāk pārstāvētu mākslas centra apkaimes iedzīvotājus gan sociālā, gan etniskā ziņā. Līdz ar pārdēvēšanu tika transformēta visa institūcijas darba kultūra un mākslinieciskais redzējums, lai nodrošinātu atbildīgu attieksmi un visādā ziņā sekmētu antirasistisku nostāju.
Saša Hūbere (1975), haitiešu izcelsmes šveiciešu māksliniece, kas šobrīd dzīvo un strādā Helsinkos, bija viena no Nosaukuma maiņas konsultatīvās komitejas loceklēm. Hūberes daiļrade saistīta ar pagātnes ietekmi uz tagadni, lielākoties fokusējoties tieši uz koloniālisma sekām. Jutīgi reaģējot uz smalkajiem pavedieniem, kas vēsturisku attieksmi saista ar mūsdienu skatījumu, viņa strādā ar performancēs balstītām intervencēm, video, fotogrāfiju, izdevumiem, grafisko dizainu un arhīva materiāliem. Viņas projektos dabas telpas – kalni, ezeri, klinšu veidojumi, ledāji, meži un krāteri – kļūst par iekarotām teritorijām; tādā veidā viņa caur memoratīviem aktiem eksponē ainavā atstātos vēstures nospiedumus.
Hūberei ir bijusi personālizstāde Haselblada fondā Gēteborgā, Zviedrijā, kā arī viņa piedalījusies virknē starptautisku izstāžu, tostarp 56. Venēcijas biennālē (2015); 19. Sidnejas biennālē (2014), 29. Sanpaulu biennālē (2010) un 1. Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē (RIBOCA, 2018). Hūberi vieno radoša sadarbība ar mākslinieku Petri Sāriko; 2011. gadā viņi kopā aizsāka ilgtermiņa projektu Remedies Universe (Dziedniecības visums), kas pēta dzimtas mutvārdu zināšanas dažādos ģeogrāfiskos un kultūras kontekstos. Abi mākslinieki tikuši aicināti uz mākslas rezidencēm visā pasaulē, ieskaitot Jaunzēlandi, Haiti un Tasmāniju. Hūbere bijusi grāmatas Rentyhorn (Rentīhorns, 2010) redaktore, kā arī līdzredaktore (kopā ar Mariju H.P.T. Mačado) izdevumam (T)races of Louis Agassiz: Photography, Body and Science, Yesterday and Today (Luija Agasi nospiedums: fotogrāfija, ķermenis un zinātne; vakar un šodien, 2010).
Kunstinstituut Melly līdz 12. septembrim apskatāma Sašas Hūberes personālizstāde, kas atspoguļo viņas desmit gadu ilgo dalību kultūras un politiskā aktīvisma kampaņā “Luija Agasi demontāža”. Kampaņa, ko 2007. gadā aizsāka šveiciešu vēsturnieks Hanss Feslers, cenšas publiskot Šveicē dzimušā dabaszinātnieka un glaciologa Luija Agasi (1807–1873) rasistiskās izpausmes. Kā “Demontāžas komitejas” dalībniece Hūbere radījusi vairākas intervences vietās, kas nes Agasi vārdu. Viņa izmanto gan arhīvu materiālus, gan iemiesotu pieredzi, ejot cauri rasistisku domātāju un politiķu iezīmētai pasaulei; tādā veidā viņa cenšas atklāt sabiedrībai Luija Agasi rasistisko mantojumu. Praktiski tas izpaudies kā mākslinieces iesaistīšanās vietējā politikā, lobēšanā un lūgumrakstu rakstīšanā, cīnoties par šo vietu pārdēvēšanu. Estētiskajā līmenī Hūbere pēta mākslas potenciālu izraisīt šādu vietu simbolisku pārdēvēšanu, tādā veidā caur kustību, skaņu un pieskārienu panākot citādas vēstures rašanos.
Saša Hūbere. Agassiz: no darbu cikla The Mixed Traces, 2010—2017 / mākslinieces īpašums. Skats no izstādes Mellijas mākslas institūtā, Roterdama, 2021. Foto: Kristien Daem
Līdz pat šim brīdim Kunstinstituut Melly ir vienīgā laikmetīgās mākslas institūcija pasaulē, kas izgājusi cauri šāda veida pārdēvēšanas procesam. Ko tas tuvākajā nākotnē varētu nozīmēt pārējai mākslas pasaulei?
Bija interesanti sekot šim procesam, un arī piedalīšanās Nosaukuma maiņas konsultatīvajā komitejā sniedza īpašas sajūtas. Mellijas mākslas institūts iepriekš nesa admirāļa Vites de Vita vārdu – 17. gadsimtā viņš vadīja daudzas koloniālisma ekspedīcijas. Šo nosaukumu institūcija bija pārmantojusi no ielas, uz kuras tā atrodas. Tur viss ir skaidrs. Lai gan nosaukuma maiņa varbūt ir bezprecedenta gadījums mākslas pasaulē, citās sfērās notiek līdzīgas pārmaiņas – tiek mainīti atsevišķu universitāšu, skolu un ģeogrāfisku vietu nosaukumi dažādās pasaules vietās. Es ceru, ka Kunstinstituut Melly kļūs par iedvesmojošu paraugu citiem, jo, nokasot virskārtu, ļoti bieži visam sāk spīdēt cauri koloniālisms, it īpaši senākajiem mākslas muzejiem un kultūras institūcijām. Teiksim, attiecībā uz to, kā veidojušās muzeju kolekcijas, kāds bijis kolekcijas izveides aizsākums utt.
Protams, būs interesanti redzēt, kāds efekts tam visam būs tālejošā nozīmē. Jo nosaukuma maiņa nav tikai simbolisks akts – strukturālā ziņā institūcijai tā bija iespēja ieskatīties dziļāk un ieraudzīt, ko iespējams darīt citādāk. Tāpēc es ceru, ka šajā ziņā tas kalpos kā iedvesmas avots, kā sava veida paraugs.
Saša Hūbere. Priekšplānā - Shooting Back Louis Agassiz (1807-1873), 2008, metāla skavas, koka dēļi / Somijas laikmetīgās mākslas muzeja "Kiasma" kolekcijā; tālplānā - Agassiz: no darbu cikla The Mixed Traces,
2010—2017, mākslinieces īpašums. Skats no izstādes Mellijas mākslas institūtā, Roterdama, 2021. Foto: Kristien Daem
Kunstintituut Melly ir otrais nosaukuma maiņas projekts ar jūsu piedalīšanos. Pirmais bija transatlantiskā kultūraktīvisma kampaņa “Luija Agasi demontāža”, kas iestājās par Šveices Alpos esošā Agasihorna pārdēvēšanu. Desmit gadus ilgušais darbs pie šī projekta būs apskatāms jūsu personālizstādē Kunstinstituut Melly. No jūsu pieredzes raugoties, kāds var būt mākslas ieguldījums koloniālisma rētu sadziedēšanas procesā?
Mani uzaicināja piedalīties transatlantiskajā komitejā ar nosaukumu “Luija Agasi demontāža”. Tās mērķis bija Agasihorna pārsaukšana par Rentīhornu – par godu Kongo dzimušajam melnajam vergam Rentijam un viņa likteņa brāļiem. Šī ideja nāca no vēsturnieka Hansa Feslera, kurš 2005. gadā uzrakstīja būtisku grāmatu (Reise in Schwarz-Weiss: Schweizer Ortstermine in Sachen Sklaverei jeb “Ceļojums melnbaltajā: Šveices vietvārdi verdzības jautājumos”) par Šveices līdzdalību vergturības un vergu tirdzniecības veicināšanā. Tā tobrīd bija tikai trešā Šveicē izdotā grāmata, kas pievērsās šim jautājumam. 2007. gadā, atzīmējot Luija Agasi simtgadi (viņš dzimis 1807. gadā), notika daudzas viņam veltītas izstādes, taču neviena no tām viņa dzīvesstāstu neatklāja pilnībā.
Šveicē dzimušais dabaszinātnieks, glaciologs un rasists Luijs Agasi bija pazīstams ar savu ledus laikmeta teoriju un fosiliju un zivju pētījumiem. Pēc tam, kad 1846. gadā viņu uzaicināja uz ASV – lasīt lekciju ciklu Hārvarda Universitātē –, viņš izlēma tur palikt uz dzīvi. Agasi nodibināja Salīdzinošās zooloģijas muzeju un bija tā pirmais direktors. Amerikā viņam, protams, bija daudz lielāks kontakts ar melnādainajiem cilvēkiem nekā Šveicē; piemēram, ar tiem, kas viņu apkalpoja. Viņš kļuva par ietekmīgu rasistu un izmantoja jauno mediju – fotogrāfiju, lai fotografētu vergus. 1850. gadā viņš pasūtīja septiņu melno vergu fotogrāfiju sēriju, ko pēc tam centās izmantot kā pierādījumu “melnās rases mazvērtībai”. Rentijs bija viens no šiem vergiem, kuru Agasi lika nofotografēt kādā Dienvidkarolīnas plantācijā. Agasi bija arī poligēnists – viņš uzskatīja, ka cilvēku rasēm nav viena izcelsme, ka tās ir ģenētiski pilnīgi atšķirīgas un ka verdzība ir dabisks zemākās rases stāvoklis. Tā kā šī neglītā Agasi personības daļa bija praktiski izdzēsta no vēstures, mēs, lai tam pievērstu uzmanību, uzsākām kampaņu ar mērķi panākt Agasihorna kalna (3946 m) pārsaukšanu. Adresējām starptautiskās petīcijas Šveices valdībai un divpalātu parlamentam. Kampaņas mērķis bija savākt parakstus kalna pārsaukšanas atbalstam. Pasaulē ir 80 vietu, kas nosauktas Agasi vārdā, pat uz Mēness un Marsa. Un ir arī septiņas dzīvnieku sugas. Viņš tik tiešām ir kolonizējis visu pasauli. Taču interesanti, ka Agasihornu savā vārdā viņš nosauca pats kopā ar saviem kolēģiem.
Mūsu Komitejā ir kādi 20 cilvēki no visas pasaules. Man tā bija pirmā reize, kad iesaistījos šādā kampaņā. Un es patiešām to uztvēru nopietni, jutu, ka man jādara kaut kas vairāk nekā tikai vēstuļu rakstīšana un gaidīšana. Es nolēmu pati uzkāpt tajā kalnā un izdarīt to pavisam reāli un praktiski – uzlikt jaunu šilti u.tml. Fotogrāfijas no šīs akcijas man palīdzēja tam visam materializēties; domāju, ka tas arī ir mākslas radīšanas spēks. Tu brīvi vari iztēloties, ko vien vēlies, kādu gribi redzēt pasauli (vai jebko citu), un tad tas kļūst iespējams. Tādā veidā var pārrakstīt arī vēsturi. Es to atklāju, veidojot šīs, kā es tās saucu, “koriģējošās” intervences – tik tiešām pastāv iespēja iejaukties jau notikušā vēsturē, kas joprojām ļoti spēcīgi ietekmē mūsu dzīvi. Tā ir iespēja ne tikai pieņemt to, kā ir, bet arī nostāties aktīvā pozīcijā.
2008. gadā mākslas projekta “Rentīhorns” ietvaros es atvēru petīciju vietni www.rentyhorn.ch, kur tie, kas atbalsta pārdēvēšanas ideju, var parakstīties un arī uzrakstīt kādu ziņu, ja vēlas. Cilvēki tur joprojām parakstās (jo pārsaukšana vēl oficiāli nav notikusi). Gadu gaitā tur ir sakrājies diezgan interesants komentāru arhīvs. Šī vietne ļoti palīdzēja kampaņai piesaistīt plašāku publikas loku. 2012. gadā tādā veidā, piemēram, mūs sameklēja viena Rentija pēcnācēja – viņa mazmazmazmazmeita Tamāra Lanjē, kas piedāvāja savu atbalstu projektam jebkādā iespējamā veidā. Tajā mirklī es sapratu, ka tam visam ir dziļāka jēga – ar šo projektu mēs bijām kļuvuši par daļu no lēnā dziedēšanas procesa. Un ne tikai attiecībā uz Rentija ģimeni. Šī iniciatīva iestājas arī par citiem ar līdzīgu likteni. Tas bija ļoti spēcīgi, un kopš tā laika es uzturu sakarus ar Lanjē kundzi.
Saša Hūbere. Shooting Back Louis Agassiz (1807-1873), 2008, metāla skavas, koka dēļi / Somijas laikmetīgās mākslas muzeja "Kiasma" kolekcijā. Skats no izstādes Mellijas mākslas institūtā, Roterdama, 2021. Foto: Kristien Daem
Savas izstādes tūres ietvaros jūs gatavojat intervenci Agasi “ledus cepurē”, kas atrodas Elsmīras salā Nunavutā – ar saviem 21 000 m2 tas ir viens no lielākajiem ledājiem Kanādā. Šeit paredzēta sadarbība ar inuītu rīkles dziedātājām Sintiju Pitsjulaku un Šarloti Kvamaniku. Vai varat par šo projektu pastāstīt sīkāk?
Pēc pirmās intervences es turpināju darboties citās zemēs – Brazīlijā, pēc tam Jaunzēlandē. Tur man pirmo reizi bija iespēja sadarboties ar pirmiedzīvotājiem, kas man bija ļoti būtiski. Jaunzēlandē ir divas vietas, kas nosauktas par godu Agasi; viena no tām ir ledājs Dienvidu salā. Es turp devos kopā ar Džefu Mahuiku, kurš tur izpildīja karakia rituālu – ledājs simboliski tika atbrīvots no Agasi vārda un visa, kas ar viņu saistīts.
Kanādā ir vairāk nekā 15 vietas, kas nosauktas Agasi vārdā, viens no tiem ir par “ledus cepuri” dēvētais ledājs Elsmīras salas ziemeļos, Nunavutas teritorijā. Tas ir ļoti tuvu Ziemeļpolam. Tas ir viens no lielākajiem ledājiem. Kad 2017. gadā pirmo reizi biju Kanādā – rezidencē Axeneo7 Gatino pilsētā –, es iepazinos ar Sintiju un Šarloti, rīkles dziedātājām no Nunavutas. Mēs kopā uztaisījām video ar nosaukumu Mother Throat (Māte rīkle, 2017), ko filmējām pie Agasīi ezera 300 km uz ziemeļiem no Otavas. Pēc tam mani aizrāva doma par iespēju kādreiz veidot intervenci arī Agasi ledājā. Kad man pasūtīja jaunu darbu personālizstādei Toronto mākslas galerijā The Power Plant Contemporary, nolēmu strādāt pie šīs idejas. Plāns bija turp doties 2020. gadā, taču pandēmijas dēļ tas jau divreiz ir atlikts. Šī kavēšanās ļauj man darbu attīstīt dialogā ar vietējo kopienu. Mēs ceram, ka ceļojums būs iespējams 2022. gada maijā. Tagad plāns ir izdarīt kaut ko līdzīgu tam, ko Jaunzēlandē es darīju kopā ar Džefu Mahuiku, – doties uz Nunavutu, aiziet līdz ledājam un dziedāt, simboliski atbrīvojot šo vietu un atgriežot to pirmatnējā stāvoklī. Tam bija jānotiek pagājušajā pavasarī, taču pandēmijas dēļ tas nebija iespējams. Tagad mēs ceram to paveikt nākampavasar, jo laika “logs” ir ierobežots. Visu pārējo gadu turp doties ir ļoti sarežģīti laikapstākļu dēļ … Sniegam ir jābūt noteiktā kondīcijā, kā arī gaismai un visam pārējam.
Saša Hūbere. The Firsts: Matthew Henson, 2020, metāla skavas, koks / mākslinieces īpašums. Skats no izstādes Mellijas mākslas institūtā, Roterdama, 2021.
Foto: Kristien Daem
Pievēršoties jums pašai, kā jūsu dubultā identitāte ir iespaidojusi jūsu māksliniecisko darbību? Vai jūsu haitiešu puse kaut kā iedvesmo to, kā jūs skatāties uz pasauli, kā radāt?
Mana haitiešu izcelsme patiesībā bija manas radošās darbības sākumpunkts. Es sāku ar grafisko dizainu, jo nemaz nedomāju studēt mākslu, lai gan no mātes puses nāku no Haiti mākslinieku dzimtas. Mana māte un divas manas tantes bija gleznotājas, un viņu tēvs, mans vecaistēvs Žoržs Rempono, bija labi pazīstams gleznotājs autodidakts, viņš bija viens no Le Centre d’Art mākslas skolas dibinātājiem Portoprensā. Tā tika izveidota 1944. gadā un darbojas joprojām. Tāpēc man noteikti bija piekļuve Haiti mākslai, taču sākumā es izvēlējos dizaina ceļu.
60. gados, kad Haiti valdīja diktatūra, mana ģimene emigrēja uz Ņujorku. Taču Haiti joprojām dzīvo mani radinieki. 80. gadu beigās, kad man bija deviņi gadi, biju pie viņiem ciemos. Sajutu lielu tuvību ar šo dzimtas daļu. Es ļoti vēlējos viņus apciemot atkal, taču politiskās situācijas dēļ māte man neļāva tur atgriezties. Tur varēja būt bīstami. Tāpēc mātes nostāja bija saprotama, taču es tāpat pārdzīvoju, ka nevaru braukt. Tas lika man pievērsties reģiona vēstures studēšanai – uzdot jautājumus, kāpēc viss ir tā, kā ir, u.tml. Kaut kādā brīdī 2000. gadu sākumā, kad mācījos maģistrantūrā Helsinku Mākslas un dizaina universitātē (šobrīd Ālto universitāte) vizuālās kultūras specialitātē, tas viss kaut kā saslēdzās kopā. Es neatceros, no kurienes man uzradās šī ideja – strādāt ar pneimatisko pistoli-skavotāju, ko bieži izmanto celtniecībā, liekot grīdas. Es izmēģināju šo instrumentu un sapratu, ka tas ir kā ierocis. Tam ir līdzīgs svars, un ir jāsargā acis un ausis. Man pēkšņi radās doma uztaisīt to cilvēku portretus, kas saistīti ar Haiti nemierīgo vēsturi. Tā tapa projekts Shooting Back Series – Reflections on Haitian Roots (Atšaudīšanās – pārdomas par haitiešu saknēm, 2004). Šajā portretu ciklā es izmantoju tūkstošiem metāla skavu, lai izveidotu Kristofora Kolumba un Haiti 20. gadsimta diktatoru Fransuā “Papas Doka” Divaljē un viņa dēla Žana Kloda “Mazuļa Doka” Divaljē portretus. Skavas piešķīra attēliem metālisku kvalitāti, kaut ko līdzīgu Rietumu reliģiskās glezniecības efektam. Izvēloties metāla skavu kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekli, vēlējos metāliskumu padarīt par simbolisku tās vardarbības un posta reprezentāciju, ko piedzīvojusi Haiti ainava un tauta. Savā ziņā es transformēju šo skavu par piemiņas zīmi tiem miljoniem dzīvību, kas tika zaudētas Karību reģiona kolonizācijas procesā, kā arī Haiti tautas upuriem Divaljē diktatūras laikā. Shooting Back projektam bija tāda kā divkārša nozīme – pirmkārt, tika veikts fizisks akts ar uguns atgriešanu pie varas avota, un, otrkārt, tika apspēlēts priekšstats, ka radošajā vizuālās mākslas telpā paverdzinātās pirmtautas spēj atrast pretestību – vietu, kur nostāties pret apspiešanu. Tāpēc, jā, Haiti noteikti ir bijis iedvesmas avots; es vienmēr saku, ka Shooting Back projekts bija kā sēkla, ko es iesēju un no kuras sāka augt un izplesties viss pārējais.
Saša Hūbere. Prototype, 2013, koks / mākslinieces un Petri Saarikko īpašums; lekcija My Racism is a Humanism, 2013, video 29”00 / mākslinieces īpašums; Rentyhorn (Letters of Request), 2008-2021,
sarakstes izdrukas / Somijas laikmetīgās mākslas muzeja "Kiasma" kolekcijā. Skats no izstādes Mellijas mākslas institūtā, Roterdama, 2021. Foto: Kristien Daem
Tieši to jūs teicāt arī kādā no savām iepriekšējām intervijām, ka jūsu metode attīstījās no “atšaudīšanās” uz “koloniālo brūču dziedēšanu”. Vai varat to paskaidrot sīkāk?
Veidojot Shooting Back portretus, es ieliku tik ārkārtīgi daudz enerģijas šo varmācīgo vēsturisko personāžu attēlošanā, kas tāpat jau pārāk daudzas reizes ierakstīti vēstures grāmatās, ka nolēmu beigt šādu cilvēku tiražēšanu. Luija Agasi portrets bija pēdējais šajā “atšaudīšanās” ciklā. Pēc tam es sāku koncentrēties uz tiem, kuru stāstus vēsture bija noklusējusi… kuri koloniālismu un imperiālismu bija izdzīvojuši no negatīvās puses. Man likās daudz spēcīgāk radīt tādā pašā veidā, kā es sajutu sāpes – es saucu šos darbus par “sāpju-lietām”, un cilvēki bieži jautā, kas tas ir, jo tie izskatās pēc trīsdimensionālām skulptūrām. Es sapratu, ka tās ir “sāpju gleznas” (vārdu spēle angļu val. ‘pain-tings’ kā ‘gleznas’ un ‘pain-things’ kā ‘sāpju lietas’ – red.). Jo man tas jādara pašai. Es nevaru deleģēt kādam citam to, ar ko šīs sāpes ir saistītas. Lielā mērā tas ir par atmiņu un par tautas likteņa piemiņu.
Saša Hūbere. Prototype, 2013; Rentyhorn, 2008,
video, 4”30; Karakia - The
Resetting Ceremony, 2015, video, 5”20; Mother Throat, 2017-19, video, 10”30; Rentyhorn (Letters of Request), 2008-2021. Skats no izstādes Mellijas mākslas institūtā, Roterdama, 2021. Foto: Kristien Daem
Skatoties uz jūsu projektiem, var pamanīt, ka tie patiešām kaut ko maina un ietekmē. Vienlaikus, runājot par globālo mākslas ainu, cik spēcīga jums šķiet mākslas balss šajā izaicinājumu pilnajā laikā un vai mākslas varā ir kaut ko mainīt?
Ir tik daudz dažādu veidu, kā nodarboties ar mākslu, un arī, kā baudīt mākslu. Domāju, ka daudzi to nemaz neapzinās vai nav pievērsuši uzmanību tam, cik spēcīgu ietekmi uz viņu dzīvi atstāj māksla un kultūra – miljons dažādos veidos… Mūzika vai jebkas vizuāls… Ir tik daudz dažādu mākslas virzienu veidu un formu. Domāju, ka cilvēks, kurš nodarbojas ar mākslu, tās ietekmi jūt pat nelielā lokā. Ja mākslas darba apskatīšana kādu dara laimīgu, tā jau vien ir pozitīva ietekme. Nedomāju, ka mērķim “mainīt pasauli” vajadzētu būt izejas punktam. Tas varbūt var par kaut ko tādu attīstīties, ja pēkšņi kāds darbs sāk dzīvot savu dzīvi, iedvesmojot cilvēkus un aizejot arvien tālāk un tālāk. Tas vienmēr ir skaisti, kad tā notiek – kad neesi gaidījis, ka tas attīstīsies tādā virzienā. Radot mākslas darbu, tu tam vienkārši ļaujies un neko nekontrolē; tu nezini, kas notiks un kas no tā visa sanāks, kā tas ietekmēs vai neietekmēs citus cilvēkus. Es personiski esmu piedzīvojusi vairākus gadījumus, kad noticis kaut kas tāds, ko neesmu varējusi iedomāties. Es to nesaucu par sagadīšanos; tie drīzāk ir kā tādi mazi brīnumi. Un, kad tie notiek, es sajūtu tādu kā apliecinājumu – es esmu uz pareizā ceļa un man tikai jāiet tālāk. Tas mani tiešām iedrošina ne tikai turpināt, bet arī dalīties ar citiem tajā, ko esmu iemācījusies. Es ļoti novērtēju iespēju uzrunāt jaunos māksliniekus un studentus, kā arī lasīt lekcijas un piedalīties diskusijās, jo vienmēr ir iedvesmojoši nodot šos stāstus tālāk. Varbūt tas iedvesmos cilvēkus paskatīties pašiem uz savu dzīvi – jo katram jau ir kāds stāsts, ko izstāstīt. Un tas vienmēr ir vērtīgs – tas nav mazsvarīgāks tikai tāpēc, ka to zina tikai daži. Visi šie mikrostāstiņi ir tik interesanti… To esmu atklājusi arī pašas ģimenē – esmu kļuvusi par personu, kas uzdod jautājumus, kurus parasti neuzdod. Ziniet, dzīvojot ikdienā līdzās, parasti nerunā par dzimtas vēsturi un tamlīdzīgām lietām. Taču pajautājot uzrodas stāsti, kas citādi būtu palikuši neizstāstīti. It īpaši vecie ļaudis – viņi zina tik daudz, un tas ir tik vērtīgi. Tas var turpināt dzīvot mūsos un arī mēs to varam nodot tālāk. Ne tikai saviem bērniem, bet arī daudz plašāk – kā manā gadījumā caur mākslas darbu, kurā vari dalīties ar visiem.
Saša Hūbere. Evidence, 2013, ambrotipi, fotogrāfijas / mākslinieces īpašums. Skats no izstādes Mellijas mākslas institūtā, Roterdama, 2021. Foto: Kristien Daem
Vai piekrītat, ka – kā to parādīja Džordža Floida slepkavība un pasaules reakcija uz to – pandēmija varētu būt impulss pievērsties rasisma problemātikas risināšanai, kas joprojām pastāv tik daudzās pasaules vietās?
Neesmu droša, ka tas saistīts tikai ar pandēmiju. Drīzāk pandēmija parādīja, cik daudz neaizsargātāka šajā grūtajā laikā ir marginalizētā un radikalizētā sabiedrības daļa. Džordža Floida slepkavība, kas par spīti pandēmijai izsauca plašu rezonansi un kustību Black Lives Matter izvērsa globālā mērogā, bija kā modinātāja zvans. Tā jau bija tik akūta situācija, ka cilvēki saprata: “Ok, nu gan vienreiz pietiek!… Mums jāsanāk kopā un jāparāda sava nostāja!” Tā bija kā ķēdes reakcija. ASV šādi un līdzīgi incidenti notiek gandrīz ikdienas, arī Eiropā un citās pasaules vietās. Un lai gan visai bieži šie traģiskie gadījumi ir nofilmēti, kam vajadzētu kalpot par gana spēcīgu pierādījumu, izcīnīt taisnīgumu joprojām ir ārkārtīgi grūti.
Plašie protesti parādīja solidaritāti, tomēr daudzviet pasaulē strukturālais rasisms turpina būt problēma. Labi, ka šajā konkrētajā gadījumā uzvarēja taisnīgums, taču tas viss diemžēl turpinās, prasot arvien jaunus upurus. Tas ir tāds bezgalīgais stāsts, un cilvēki jau no tā ir noguruši. Daudzi baltie cilvēki ir kļuvuši daudz zinošāki un labāk izprot situācijas akūtumu, taču mani uztrauc tas, ka cilvēki sajūt kaut kā akūtumu tikai tad, kad tas ir kaut kas patiešām jauns un svaigs. Taču pēc kāda laika par to vairs īpaši daudz nerunā, jo tas nav trendīgi un to vairs nerāda ziņās. Tāpēc, jā, skatīsimies, kā tas attīstīsies tālāk.
Saša Hūbere. Rentyhorn (Letters of Request), 2008-2021, sarakstes izdrukas / Somijas laikmetīgās mākslas muzeja "Kiasma" kolekcijā; lekcija My Racism is a Humanism, 2013, video, 29”00. Skats no izstādes Mellijas mākslas institūtā, Roterdama, 2021. Foto: Kristien Daem
Ja paskatāmies uz šo pandēmiju kā iespēju pārvērtēt/apšaubīt mūsu attieksmi pret to, pie kā esam pieraduši (mūsu eksistences modeļiem), kā arī mūsu nākotnes plānus, kādu mācību ko no šīs krīzes var gūt māksla?
Domāju, ka māksla noteikti ir bijusi tāds kā glābjošais faktors, kas kaut kādā mērā ļāvis cilvēkiem pārdzīvot šo situāciju. Cilvēki klausījās mūziku, sāka nodarboties ar radošām lietām… Pozitīvs ieguvums no tā visa, manuprāt, bija mākslinieku diskusiju, lekciju, konferenču u.tml. apjoms, kas notika tiešsaistē. Protams, kādā brīdī jau bija pārslodze, taču tas atklāja šo veidu, kā kontaktēties un komunicēt daudz plašākā mērogā. Līdz ar to šādas lietas kļuva arī pieejamākas. Šī gada laikā es daudz iemācījos. Parasti daudzas lietas notiek ļoti lokāli, taču tagad bija šī sajūta, ka vienlaicīgi esi pa visu pasauli. Pirms pandēmijas es ļoti daudz ceļoju – gandrīz vai katru mēnesi, un tad tas vienkārši apstājās. Patiesībā es savā ziņā jutos arī atvieglota, jo visu laiku biju tādā nepārtrauktā skrējienā, ko nespēju apstādināt. Tas palīdzēja man pārkalibrēt un pārdomāt lietas. Varbūt mākslas pasaulē mainīsies ceļojumu plānošana… Protams, šobrīd mēs varbūt ceļojam mazāk, taču pilnīgi tas neapstāsies. Mums tomēr jāturpina darīt mūsu darbs.
Vai jums ir izdevies atklāt, kas jūs esat? Ko nozīmē būt cilvēkam un būt dzīvam? Vai uz šo vissvarīgāko jautājumu ir iespējamas atrast atbildi caur mākslu?
Nodarbošanās ar mākslu man ir palīdzējusi saprast apkārtējo pasauli, tas man ir arī palīdzējis saprast, kas es pati esmu par cilvēku, no kurienes nāku un kas ir bijis pirms manis. Tāpēc mākslas radīšana man patiesībā nozīmē rast izpratni par pasauli – ļoti vizuālā un skaniskā veidā. Mani iedvesmo vēsture un notikumi pagātnē, tas, kā tie ietekmē mūsu tagadni, un arī tas, kāda varētu izskatīties nākotne. Domāju, ka māksliniekam ir dota tā iespēja ieskatīties nākotnē un iztēloties to tā, kā viņš vēlas. Un spēja idejas padarīt vizuālas jau iemieso izredzes tām kļūt par īstenību.
Paldies!
Titulbilde: Saša Hūbere. Foto: Kai Kuusisto
