Mūsos visos skan «paštrokšņi»
Saruna ar rakstnieci Ingu Gaili par kādu svarīgu izstādi, ko var apskatīt (un lasīt) šajā oktobrī Rīgā
“Es gribēju pārmaiņas savā dzīvē, man tās bija nepieciešamas. Es atceros, reiz, stāvot sastrēgumā uz tilta, es runāju ar sevi un izmisumā teicu, vai tiešām man ir jāsaslimst, lai es beidzot savā dzīvē varētu kaut ko mainīt. Man nebija drosmes mainīt neko pašai, un es arī neesmu tik spēcīga, lai es varētu mainīties pati. Un tad notika tas…”
“Dažas dienas pēc operācijas es izmisīgi gaidīju, kad, kad būs tas brīdis, kad es beidzot kaut ko sapratīšu, kad pār mani nāks tā atklāsme, par ko vienmēr runā: “es sapratu, es uz visu raugos citādi”. Es nejutu un nesapratu neko. Jebkurš satricinājums negarantē to, ka mēs no tā iziesim gudrāki, spēcīgāki. Mēs varam nodzīvot visu dzīvi un tā arī palikt muļķi.”
Tie ir citāti no Paulas Tīsenkopfas, jaunas veiksmīgas sievietes un meitenītes Annas Luīzes mātes, 2020. gada dienasgrāmatas. Gada sākumā viņai uzstādīja diagnozi “vēzis”. Operācija notika 25 martā, “tas viss notika ārkārtas situācijas pašā sākumā, kad viss bija pilnīgās jukās.”
Foto: Māris Ločmelis
Sekoja ķīmijterapija, Paula apzinājās, ka gaidāma matu zaudēšana, un nolēma negaidīt un apgriezt matus pēc pašas izvēles un to dokumentēt. Un vēl viņa gāja garās pastaigās gar jūru, ierunādama diktofonā savas domas un emocijas. No tā visa, kad Paula jau pabeidza ķīmijterapijas kursu un slimība pārgāja remisijas stadijā, pakāpeniski izauga izstāde “Paštrokšņi”, ko var apskatīt Baložu ielā 20a, Madara Cosmetics līdzīpašnieku Ulda Iltnera un Lotes Tīsenkopfas-Iltneres (Paulas māsas) restaurētajā namā, ko cēlis Eižens Laube 1924. gadā. Tāpat kompānija Madara atbalstīja arī pašu audiovizuālo izstādi, “veltītu slimības pārdzīvošanas pieredzei”, kas atvērta līdz 24. oktobrim. Ieeja izstādē ir par ziedojumiem. Visi iegūtie līdzekļi tiks ziedoti labdarības fondam Rozā vilciens, kas palīdz sievietēm ar krūts vēzi.
Skats no izstādes
Paulas Tīsenkopfas pieredzi mākslas valodā tulkoja vesela komanda, kurā ietilpa kuratore Kristīne Liniņa, videomākslinieks Rolands Briedis, fotogrāfs Māris Ločmelis un dizainere Tatjana Raičiņeca. Bet koncentrēt, izkārtot īpašā dramaturģijā viņas vārdus, domas un emocijas palīdzēja dzejniece un rakstniece Inga Gaile. Ingas daiļradē ētiskums un godīgums ir principiāli lielumi. Viņa nebaidās atspoguļot tekstos dramatiskas pieredzes, nebaidās teikt lietas, kas kādam varētu raisīt nepatiku – ja vien viņai pašam šķitīs svarīgi un nepieciešami tās teikt. Šķiet, tā ir patiešām ideāla “ar vārdu strādājoša” cilvēka izvēle šim projektam. Ar Ingu mēs sarunājāmies Kalnciema ielas kvartāla pagalmā jau pēc tam, kad biju apskatījis šo nelielo, tomēr pārdzīvojumu un jēgas piesātināto izstādi. Spīdēja saule, pūta vējš, dzīve turpinājās. Bet kāds cits tieši tai brīdī piedzīvoja dzīves grūtākās sekundes, kad aizdomas un bailes iegūst ārsta slēdziena formu.
Inga Gaile: Kad Paulai uzstādīja šo diagnozi, viņa pavisam cilvēciski centās to racionalizēt. Centās saprast, ko ar to iesākt, kāda ir tā jēga. Viņa nolēma, ka negaidīs, līdz viņai izkritīs mati, nolēma tos nogriezt pati. Sarunāja, ka to dokumentēs foto un video formātā, domāja par ko līdzīgu performancei. Tad viņa piesaistīja kuratori Kristīni Liniņu, bet Kristīne uzaicināja mani – es tobrīd vēl pati izrakstījos no slimnīcas ar savu jaunāko meitu Teodēziju. Sākumā bija domāts, ka es uzrakstīšu projektam kādus nelielus tekstus, bet tad sanāca, ka es pa īstam aizrāvos un pieslēdzos arī darbam ar koncepciju.
Un, protams, es ļoti daudz sarunājos ar Paulu. Tobrīd viņa jau bija veikusi ierakstus diktofonā, pastaigādamās gar jūru. Man likās, ka sākotnēji tas bija neapzināts mēģinājums daļēji estetizēt ar viņu notiekošo. Un tas ir saprotami, jo viņa pastāvīgi strādā ar modes un skaistuma industriju. Un skaistumā, skaistās fotogrāfijās nav nekā slikta, protams. Taču es gribēju uz to paraudzīties no cita leņķa…
Foto: Ģirts Raģelis
Bet kā radās šis vārds, “paštrokšņi”, izstādes nosaukumā?
To piedāvāja Kristīne Liniņa. Viņa to atrada kādā Gintara Grasa esejā, kur tas bija lietots pārdomās par mūsu iekšējo skanējumu, mūsu balsi, kas visu laiku mainās un ko ietekmē apkārtējie trokšņi. Bet es atklāju, ka šādu terminu izmanto arī audiotehnikā – kad mikrofons nav pieslēgts pie skaņas avota, bet tajā pēkšņi rodas kaut kādas skaņas – trokšņi, vibrācijas. To skaņu operatoru terminoloģijā arī sauc par self-noises. Un no tiem var atbrīvoties, novietojot mikrofonu īpašā konteinerā, vakuumā. Un audiotehnikā pret to, protams, attiecas kā pret defektu. Bet mēs gribējām padomāt par “paštrokšņiem”, kas mums pašiem reizēm liekas kā defekti, taču tādi nemaz nav. Turklāt tos apslāpē visi pārējie skaņas avoti, piemēram, vecāki vai sabiedrības translētie teksti par to, kā mums jādzīvo, kā mums jārūpējas par sevi. To ir tik daudz un tie skan tik nepārtraukti, ka nav iespējams, kā nākas, ieklausīties sevī. Taču mēs uzskatām, ka krīzes brīdī tie var kļūt mums sadzirdami. Turklāt attiecībā pret tiem mēs atceļam negatīvā un pozitīvā bināro opozīciju, tie nav ne slikti, ne labi, tie vienkārši ir mūsu. Tie ir mūsos, un tajos ir jēga ieklausīties.
Krievu valodā ir tāds vārds kā “мнительный” ('slimīgi aizdomīgs') – tāds, kurš pārāk ieklausās sevī, kādos sev trauksmainos signālos. Bet mūsdienu pasaulē pret tevi ir pavērsti tik daudzi signāli no ārpuses, ka tu nespēj uz tiem reaģēt.
Jā, lielā mērā izstāde drīzāk ir par tiem trokšņiem, kas skan it visur mums apkārt un traucē ieklausīties sevī. Mums ir arī zināmas bailes pārāk daudz ieklausīties sevī nevis apkārtējos. Tāpēc arī nosaukums “Paštrokšņi”, nevis, teiksim, “Iekšējā balss”. Tas ir kaut kas uz robežas, kaut kas līdz galam nenoformējies, šis skanējums nav ideāls, tas ir grubuļains, taču tas ir tavs. Šāda pieredze nelīdzinās bildītēm no reklāmas bukletiem, taču tā ir tava un tā ir ļoti vērtīga. Man liekas svarīgi runāt par to, ka nāve, slimības ir dabiska mūsu dzīves daļa. Neizdaiļot, bet raudzīties uz to ar reālismu. Un tikai to saprotot un pieņemot, mēs varam pilnvērtīgi izbaudīt veselību, laimi un savus labos brīžus.
Foto: Ģirts Raģelis
Sanāk, ka krīzes brīžos mēs sākam vairāk ieklausīties sevī, citādi novērtēt savu iekšējo skanējumu?
Tādos periodos mēs netērējam tik daudz resursu, lai iepatiktos citiem vai atbilstu viņu gaidām. Mēs koncentrējamies uz to, kas svarīgs mums pašiem. Tajā laikam jau arī slēpjas šo krīzes brīžu potenciāls. Mēs nedomājam par to, cik mums jāpelna vai cik veiksmīgiem jābūt. Protams, Paula nav tik feministiski noskaņota kā es, nepavisam. Un pirms slimības viņai bija pilnīgi skaidrs, kādai viņai jābūt, un viņa visu laiku pārdzīvoja par nepaveikto, nepiepildīto šai ziņā. Turklāt, kā saka viņa pati, viņa izskatījās kā pilnīgi veiksmīgs, realizējies cilvēks – “man ir bērni, man ir mans vīrietis, man ir foršs darbs, man ir nauda, es labi izskatos…” Bet tas viss drīzāk ir citu programmētā realizācija. Krīzes brīdī tu vari to visu pārvērtēt. Un savos ierakstos, no kuriem, starp citu, izstādē neiekļuva visi, Paula saka, ka nav bijusi pietiekami laipna pret sevi. Un es to tā arī saprotu, ka šī laipnība pret sevi ir iespēja atslābt, atlaist saspringumu un ieklausīties tajā, kas nepieciešams tev pašai.
Foto: Arterritory.com
Bet vai tev pašai ir tuva šī apzināšanās, ka neesi pietiekami laipna pret sevi?
Protams.
Man liekas, ka vispār ir grūti tikt ar sevi skaidrībā šajā ziņā, sadalīt, no kā mēs esam veidoti – cik daudz procentuāli esam sabiedrības, vides ieprogrammēti…
Jā, to ir ļoti grūti noteikt matemātiski. Tāpēc pēdējā mūsu izstādes istaba ir mulsuma telpa. Nav iespējams saprast, kas notiek, ko tagad darīt. Piemēram, kad mani bērni nav ar mani, kad ciemojas pie saviem tēviem, arī es nonāku mulsuma stāvoklī – un ko man tagad darīt, ar ko nodarbināt sevi? Jo parasti attiecībā uz rūpēm par bērniem es strādāju par diviem, plus visi mani profesionālie pienākumi. Un, kad bērnu nav, es reizēm apjūku. Ko nu? Varbūt nodarboties ar jogu vai ko tādu? Bet tas ir tādā sadzīves līmenī… Skaidrs, ka sabiedrības ietekme principiāli nav negatīva, pavisam ne, taču ir biežāk jāuzdod sev jautājumi, jāšaubās – bet vai tas ir pareizi, bet varbūt tu ko palaid garām, ko svarīgu tieši tev? Šo prasmi būt laipnai pret sevi – arī es to mācos. Es ļoti rūpējos par saviem bērniem, par viņu gaidām, vajadzībām – man tā ir prioritāte. Bet varbūt es varētu pret to attiekties drusku mierīgāk? Bet vīrieši varētu iemācīties uzņemties simtprocentīgu atbildību par saviem bērniem, tādu pat, kādu uzņemas mātes.
Mūsu sabiedrībā pastāv milzīga gaidu nasta attiecībā uz to, kādai jābūt sievietei, un balsis, kas saka, piemēram, ka sievietei noteikti jābūt mātei, skan ļoti skaļi un meitenēm nākas tajās klausīties jau no agras bērnības. Šie trokšņi apslāpē sievietes iekšējos “paštrokšņus”. Lai gan, protams, tas nenotiek tikai ar sievietēm, bet arī ar vīriešiem. Viņiem ir savas gaidas, savas latiņas, līmeņi, kam jāatbilst. Un arī viņi nedzird paši sevi.
Izstādē ir arī tēma par satikšanos ar tuvu cilvēku šai pašā krīzes brīdī, un šis tuvais cilvēks, kā izrādās, nespēj tevi saprast… Jo arī viņš nedzird pats sevi, savus “paštrokšņus”. Jo viņam vai viņai nav tam laika un ir nemitīgi jāizpilda programmas – kādam/kādai tev jābūt. Un kad kāds pēc tam atnāk un saka: “Man ir vēzis,” mēs krītam nenormālā panikā, mums nav ko šim cilvēkam dot, jo mēs nedzirdam viņa patiesās emocijas, tāpat kā pirms tam neesam dzirdējuši paši savējās. Un mēs slēpjamies aiz kaut kādiem štampiem un klišejām.
Kas tevi piesaistīja šajā projektā? Arī tu gribēji skaidrāk sadzirdēt savus “paštrokšņus”?
Līdz šim es nekad neesmu piedalījusies izstādēs kā līdzautore… Tajā brīdī es tikai izrakstījos ar meitu no slimnīcas un pirms tam arī es piedzīvoju krīzi, savu baiļu vilni par to, ka mana bērna vienā brīdī vienkārši varētu vairs nebūt. Tāpēc Paulas emocijas man bija ļoti labi saprotamas. Un tajās mani uzrunāja tieši šis viņas apjukums. Paula vispār ir ļoti pievilcīgs un vitāls cilvēks, viņa prot pasmieties gan par sevi, gan dažādām situācijām. Tomēr šajā viņas apjukumā bija godīgums. Viņa godīgi teica: “Es gribu saprast, kāda tam ir jēga, un es nesaprotu, nevaru saprast.”
Tīmeklī starp TED runām var atrast daudz tādu, kas stāsta par to, kā vēzis kāda dzīvei piešķīris jēgu, pilnībā to pārveidojis. Taču es negribēju iet šādu ceļu. Un Paulas stāstā mani uzrunāja tieši šis viņas apjukums: “Ne, es neredzu nekādu jēgu, es nesaprotu, kāpēc viss tā. Es neko nesaprotu, man viss liekas muļķīgs, esmu savas dzīves zemākajā punktā.”
Foto: Arterritory.com
Vai tev liekas, ka izstāde ir tieši par to vai tomēr par šīs situācijas pārvarēšanu?
Pat nezinu.
Varbūt izstāde mums nedod “atbildi”, bet rāda, kā iespējams sadzīvot ar ļoti sarežģītiem un mokošiem jautājumiem?
Varbūt tā… jā. Kā var sadzīvot ar neatrisināmiem jautājumiem – te viss ir tieši par to. Un šie jautājumi arī ir mūsu “paštrokšņi”.
Tu teici, ka šī bija tava pirmā pieredze darbā ar tekstiem tieši izstādes formātā. Kā tev šķiet, kas te ir svarīgi – teksta pastāvēšanā telpā, citā lasīšanas pieredzē?
Man tas bija ļoti interesanti. Es neesmu pārāk vizuāls cilvēks un, protams, kad strādāju, es vienkārši rakstīju tekstus pie sava datora, ne pārāk labi iztēlodamās tos telpā. Tikai projekta gaitā es guvu šādas domāšanas pieredzi un varbūt tagad ko darītu arī citādi. Te teksti parādās kā video, kā uzraksti – gan uz sienas, gan uz logiem, kas varbūt nenolasās tik viegli. Un vēl darba procesa gaitā teksts tika īsināts, pārveidots – un to ietekmēja gan kuratore, gan mākslinieki. Man tas bija sava veida izaicinājums – izlaist kontroli no rokām, pieņemt, ka šī nav grāmata, ka te darbojas citi spēles noteikumi, ka esmu līdzautore. Ļoti priecājos, ka man tagad ir šī pieredze.
Foto: Arterritory.com
Un kādus veiksmīgus piemērus ar tekstiem izstādes formātā tu varētu nosaukt? Vai esi redzējusi ko līdzīgu?
Zini, šajā ziņā man ļoti patika Līgas Spundes darbs pagājušajā Survival Kit. Tur bija putuplasts, kaut kādas kičīgas bildes pie sienām, video ar šūpolēm, teksts audio un subtitru formā. Un tas viss kopā kaut kā pārsteidzoši organiski strādāja.
Izstāžu telpa ir pavisam cita teksta lasīšanas pieredze? Vai arī lasīšana būtībā ir universāla?
Teksts izstāžu telpā nav tik “obligāts” un tāpēc ir nelineārāks. Ja es paņemu grāmatu un lasu, tas it kā ir vienā virzienā. Bet te es varu kaut ko nedzirdēt vai neizlasīt. Apmeklētājiem ir daudz vairāk brīvības, un, ko katrs izlems uztvert, paņemt sev, to arī paņems. Un man liekas, ka tas ir forši. Varbūt tu ko palaidīsi garām, tomēr “tava bilde”, tavs priekšstats, kas tev paliks, būs tieši tavs.
Teksti ir latviešu valodā un dublēti angliski. Bet vienviet teksts latviski beidzas ar frāzi angliski un otrādi…
Varbūt es pati visu atstātu tikai latviski, jo tā arī ir Paulas valoda. Kam tad angļu valoda? Tad jau organiskāk būtu visu dublēt krieviski, jo viņas ierakstos laiku pa laikam parādās kādi vārdiņi vai frāzes krieviski. Taču organizatori gribēja uzrunāt plašu auditoriju, jo tas palīdzēs savākt vairāk ziedojumu – un tas ir svarīgs izstādes mērķis. Protams, mēs visi runājam angliski… Taču “paštrokšņu” nozīmē šī angļu valoda, šī tiekšanās sasniegt pēc iespējas lielāku auditoriju man neliekas tik būtiska. Man būtu svarīgi, lai uz izstādi atnāktu viens cilvēks un ar viņu notiktu kaut kas, uz ko tiecāmies, vai arī kas pavisam cits. Man šī izstāde būtu izdevusies jau ar to vien. Protams, mēs dzīvojam citā realitātē, kur kvantitatīvajiem rādītājiem ir sava loma, un atbilstoši tiem mēs arī organizējam savus projektus. Taču tas mūs aizved tālāk no “paštrokšņu” realitātes…
Varbūt “paštrokšņiem” svarīga ir ne tik daudz valoda, cik skaņa? Skaņa ir ļoti būtisks izstādes elements un kādā brīdī tu dzirdi pats sevi, savu elpu…
Jā, protams, un arī Rolanda videodarbos skaņa ir ļoti svarīga. Un vispār mūsu izstāde nav aicinājums klusēt.
Bet gan ieklausīties…
Pieņemt šos “trokšņus”. Un mēģināt tos atzīt un saprast.
Izdzirdēt pašiem sevi?
Jā, kaut kas tāds. Sadzirdēt sevi un pieņemt savus “paštrokšņus”, pat ja tie neškiet patīkami.
