Kāda ir muzeju nākotne?
Intervija ar kultūrstratēģi Andrāšu Sānto
2021. gada sākumā iznāca Ņujorkā dzīvojošā ungāru rakstnieka un kultūrstratēģa Andrāša Sānto grāmata “Muzeja nākotne: 28 dialogi” (The Future of the Museum: 28 Dialogues), kuras tapšanas motivācija bija pandēmijas izraisītā visu mākslas institūciju aizvēršana. “Tas bija īstais brīdis, lai parunātos ar muzeju direktoriem par muzeju nākotni – jo šī nākotne bija tikko sākusies. Bija izteikta sajūta, ka 2020. gads ir jaunas nodaļas sākums, lai arī kāda šī nodaļa nebūtu,” atzīst Sānto, piebilstot, ka vienīgais, kas tobrīd bija palicis pieejams, bija sarunas.
Grāmatas nosaukums jau norāda uz tās saturu – tās ir 28 sarunas ar muzeju vadītājiem, ģeogrāfiski aptverot visu pasauli – Eiropu, Latīņameriku, Āziju, Ziemeļameriku, Tuvos Austrumus, Āfriku un Austrāliju. “Tā ir neticami internacionāla sabiedrība, jo bija būtiski uzsvērt, ka, lai kāda arī būtu muzeju nākotne, tā būs izteikti globāla. Tas ir viens no galvenajiem grāmatas vēstījumiem – ka globālisms muzejiem paver jaunu iespēju telpu.” Gandrīz puse no grāmatā intervētajiem cilvēkiem ir sievietes, kas, kā Sānto atzīst, “no manas puses bija ļoti apzināts lēmums”.
Andrāšs Sānto. Foto: Patrice Casanova
Andrāšs Sānto ir pazīstams kultūrstratēģis un konsultants, kas specializējies muzeju un citu mākslas institūciju jomā. Viņa dzīves centrā arvien ir bijusi tieša komunikācija – bezgalīgi daudz stundu pavadīts intervējot vai runājoties ar mākslas pasaules vadošajām figūrām (viņš regulāri darbojas arī kā Art Basel Conversations sadaļas moderators), no kurām daudzas, kā atzīst pats Sānto, ir tuvi viņa draugi. Sānto ir piedalījies Nacionālās mākslas žurnālistu studiju programmas izveidē Kolumbijas Universitātē un vadījis Globālo muzeju vadītāju kolokviju Metropolitēna mākslas muzejā, viņš ir arī Moholi-Naģa fonda valdes loceklis. Sānto raksti publicēti New York Times, Art Forum, The Art Newspaper u.c. izdevumos.
“Muzeja nākotne” jau tiek tulkota vairākās valodās, vistuvākajā laikā tā tiks izdota Brazīlijā un Ungārijā, drīzumā – arī Spānijā un Ķīnā. “Šis ir patiešām interesants brīdis, jo ir pagājis tieši gads, kopš sāku vākt intervijas un rakstīt šo grāmatu,” saka Sānto mūsu tikšanās laikā Zoom platformā kādā vēlā augusta pēcpusdienā.
Šī gada sākumā jums iznāca grāmata “Muzeja nākotne”, kurā iekļautas 28 intervijas ar muzeju direktoriem no visas pasaules. Šī grāmata ir pandēmijas produkts.
Esmu konsultants, kurš strādā ar daudzu muzeju direktoriem. Daži no maniem labākajiem draugiem ir muzeju direktori, un muzeji man tiešām ļoti rūp. Pagājušogad kaut kad martā vai aprīļa sākumā… Esmu aizmirsis, kad bija Lieldienas, taču atceros, ka tā bija Lieldienu nedēļas nogale, mēs bijām lokdaunā, kas tobrīd, protams, bija pilnīgi jauna pieredze visiem. Viena no skumjajām lietām lokdauna sakarā biju visu muzeju aizvēršana. Nedomāju, ka bija īpaši prātīgi slēgt muzejus, jo tie spēj diezgan labi pielāgoties. Tie ir telpu ziņā plaši un spēj kontrolēt, cik cilvēki tur atrodas. Vārdu sakot, Lieldienu vīkendā es uzrakstīju rakstu žurnālam Artnet, kur, piedāvājot dažādus drošības pasākumus, apskatīju iespēju muzejus atkal atvērt – drošā režīmā. Vairākus no šiem ieteikumiem vēlāk muzeji arī ieviesa. Raksta beigās izskaidroju, kāpēc ir tik svarīgi, ka šādos brīžos cilvēkiem saglabājas pieeja muzejiem.
Tas nebija īpaši poētisks vai manifestveida rakstiņš, taču tas centās skaļi pateikt to, par ko tobrīd domāja daudzi. Īsti nebija saprotams, kāpēc drīkst iet uz saimniecības preču veikalu vai lielveikalu, bet nedrīkst iet uz muzeju. Un rakstam bija neticama rezonanse. Jutu, ka ir milzīga interese par muzejiem un milzīga vēlēšanās runāt – visiem bija šī nepieciešamība izrunāties. Jo nebija jau nekā cita daudz, ko darīt. Tāpēc tas bija īstais brīdis, lai ar muzeju direktoriem aprunātos par muzeju nākotni – jo šī nākotne bija tikko sākusies. Bija izteikta sajūta, ka 2020. gads ir jaunas nodaļas sākums, lai arī kāda šī nodaļa nebūtu.
Tas bija brīdis, kad muzeju vadītāji, kā arī tie, kam māksla ir svarīga un nozīmīga dzīves daļa, sāka runāt par mākslas spēju palīdzēt dzīvot un pārvarēt krīzes. Vai ticat mākslas dziedinošajam spēkam? Bieži tiek teikts, ka muzeji mūsdienās ir aizstājuši baznīcas; tie atrodami teju katrā ciemā.
Ir brīnišķīgs stāsts, kā Blica (aktīva Lielbritānijas bombardēšanas kampaņa, ko Otrajā pasaules karā izvērsa Vācija – red.) laikā cilvēkiem palika atvērta Londonas Nacionālā galerija. Protams, ka muzeja darbinieki ārkārtīgi baidījās un riskēja, jo vācieši bombardēja katru dienu. Taču tas, ko viņi izdomāja, bija darbu rotācija – katru mēnesi apskatei tika izlikts viens darbs un pēc mēneša nomainīts ar nākamo. Kaut izstādīts bija tikai viens darbs, katrs varēja ieiet Nacionālajā galerijā un to apskatīt. Tādā veidā cilvēkiem tika atgādināts par mākslu, par normāliem laikiem, par civilizāciju vai jebko citu, kas varētu simbolizēt šo konkrēto pieredzi. Manuprāt, tā ir skaista metafora.
Muzejiem ir ārkārtīgi svarīga loma daudzu cilvēku dzīvē. Un kad sakām ‘baznīca’ (šis vārds varbūt bieži tiek lietots nedaudz negatīvā nozīmē)… Cilvēki joprojām meklē jēgu, mierinājumu un kopienas sajūtu, pat ja lieli sabiedrības segmenti, īpaši mūsdienu Eiropā, vairs nepraktizē institucionālu reliģiju. Taču es nerunāju par ideoloģiju, bet par iknedēļas praksi komunicēt ar līdzcilvēkiem telpā, daloties kopīgās interesēs. Daudzi tajā atrod kaut ko patiešām dzīvi apliecinošu. Un noteikti māksla, ja tā ir kaut cik laba, palīdz mums pieņemt dzīvi.
Jau tagad zinām, ka visa labā māksla, kas radīta pandēmijas laikā, palīdzēs cilvēkiem šo traumu sadziedēt. Un šī ir lielākā trauma, ko mēs kā sabiedrība esam pieredzējuši savā dzīvē. Pareizi? Un tāds arī ir izcilas mākslas uzdevums – palīdzēt mums pieņemt katram savu realitāti. Šajā ziņā esmu romantiķis. Patiesību sakot, man personiski liekas, ka lielākā daļa laikmetīgās mākslas pasaules ir bijusi pārāk pārņemta pati ar sevi. Aizraujoties tikai ar diskursu pie šī burbuļa piederošo starpā, tā būtībā aizmirsusi par savu patieso funkciju. Tā ir dziļi cilvēciska vajadzība – aptvert pasauli caur mākslu. Mums māksla vajadzīga kā katalizators, ietvars, leksika, veids, kā kognitīvi un emocionāli atrast savu ceļu cauri dzīvei. Vismaz tā es skatos uz mākslu.
Tāds arī ir izcilas mākslas uzdevums – palīdzēt mums pieņemt katram savu realitāti. [..] Aizraujoties tikai ar diskursu pie šī burbuļa piederošo starpā, māksla būtībā aizmirsusi par savu patieso funkciju.
Taču mentāli nav “jāpārstrādā” tikai pandēmija. Māksla ir vajadzīga, lai palīdzētu aptvert sabiedrībā pastāvošo nevienlīdzību. Māksla ir vajadzīga, lai palīdzētu izprast ekoloģisko krīzi. Māksla ir vajadzīga, lai palīdzētu pieņemt pasauli, kurā diezgan drīz mašīnas būs pārākas par cilvēkiem daudzās izziņas un prasmju jomās. Māksla ir vajadzīga, lai saprastu pasauli, kurā zinātne ļauj cilvēkiem uzņemties Dieva lomu – attiecībā uz dzīves ilgumu, klonēšanu un sazin’ ko vēl. Māksla ir vajadzīga tur, kur jādomā par morāli un ētiku, to, kas ir pareizi un kas ir nepareizi, un to, kas ir iespējams. Un, atklāti sakot, mums ir vajadzīgi mākslinieki – lai viņi piedalītos šajā diskursā. Mākslai ir jābūt klātesošai visu šībrīža sabiedrības aktuālāko problēmu apspriešanā.
Māksla reti ir piedalījusies šajā diskursā. Domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc tik liela publikas daļa neatrodas uz šī mākslas viļņa – jo viņi nejūt tās aktualitāti. Viņi nejūt, ka māksla kaut ko darītu viņiem. Mākslinieks runā tikai savā insaideru valodā, ko viņi nesaprot, savukārt nopirkt mākslu var atļauties tikai kolekcionāri. Interese ir tikai tiem, kas tam visam kaut kādā ziņā seko līdzi. Taču, ja godīgi, lielai sabiedrības daļai nav īstas intereses par laikmetīgo mākslu. Un tas ir ļoti slikti.
Speciāla tūre Dar Bellarj Foundation vientuļajām mātem Marrākešā. Foto: Ayoub El Bardii. Courtesy of the Museum of African Contemporary Art Al Maaden (MACAAL)
Bet vai sabiedrības neieinteresētība nav tiešā veidā saistīta ar izglītības sistēmu, kurā māksla vienmēr ir zemākā, mazsvarīgākā pozīcijā? Kad politiķiem jātaupa nauda, vispirms tiek nogriezti līdzekļi tieši mākslas izglītībai.
Ļoti patiesi vārdi. Taču ir viegli demonizēt politiķus, tam tiešām ir daudz iemeslu. Un skumjais fakts ir tāds, ka cilvēki, kas kļūst par politiķiem, parasti nav tie, kuriem īpaši rūpētu māksla. Taču es vienmēr skatos arī no otras puses. Ko mēs paši pēdējā laikā esam darījuši, ko tik vērtīgu piedāvājuši, lai politiķiem būtu neiespējami neatbalstīt mākslu?
Mums pašiem jāuzņemas daļa atbildības par to, ka neesam strādājuši pie tā, lai plašāka sabiedrība mākslu izjustu kā kaut ko neaizstājamu. Līdz ar to tās “apcirpšana” vienkārši nebūtu iespējama. Pie šīs situācijas paši esam daļēji atbildīgi. Uzskatu, ka pat tas, kā esam argumentējuši par labu kultūrai, ir daļa no problēmas. Pirms vairākiem gadiem es izdevumam The Art Newspaper uzrakstīju eseju par kultūras aizstāvības retoriku. Tas bija laikā, kad daudz tika runāts par mākslas instrumentālajiem ieguvumiem. Tika teikts tā: “Nu, tradicionālā veidā mēs nevaram izskaidrot, kāpēc māksla ir svarīga. Tad nu teiksim, ka tā ir svarīga tāpēc, ka rada šos ieguvumus.” Tādā nozīmē, ka ja tu investēsi mākslā, tev būs matemātiski labāki rādītāji vai tu piesaistīsi savai pilsētai vairāk intelektuālā darbaspēka. Vai ka cilvēkiem, kas studējuši mākslu, būs lielākas iespējas dabūt labu darbu Volstrītā vai citur. Kaut kādā ziņā tā bija visai efektīva stratēģija. Tas bija kaut kas, ko politiķi spēja saprast.
Skumjais fakts ir tāds, ka cilvēki, kas kļūst par politiķiem, parasti nav tie, kuriem īpaši rūpētu māksla. .. Taču pie šīs situācijas paši esam daļēji atbildīgi.
Taču tas diemžēl nozīmēja to, ka māksla bija pārvērsta par rīku, ar ko iegūt kaut ko citu. Tā vietā lai mērķis būtu pati māksla, svarīga pati par sevi, tas, kam var ticēt un kā svarīgumu pierādīt, tika teikts, ka māksla ir tikai veids, kā iegūt to vai citu lietu. Salīdzinājums, ko tolaik piedāvāju, bija vēža ārstēšanas iestāde. Vēža ārstēšanas iestādes dod darbavietas. Apkaimes, kur tās atrodas, iespējams ir drošākas. Un, ziniet, cilvēki pārceļas uz tām pilsētām, kur ir labas slimnīcas. Tātad var atrast daudzus instrumentālus argumentus un ieguvumus par labu šādām iestādēm. Taču vēža ārstniecības iestāde nekad neiestāsies par savu svarīgumu, balstoties uz šiem ieguvumiem. Tā, balstoties uz faktiem, teiks, ka glābj dzīvības – ka tai ir esenciāli būtiska loma sabiedrībā. Īsumā, es domāju, ka pēdējos 50 gados mākslas pasaulei ir bijušas zināmas grūtības skaidri artikulēt, kāpēc tā ir fundamentāli svarīga sabiedrībai kopumā.
Pēdējos 50 gados mākslas pasaulei ir bijušas zināmas grūtības skaidri artikulēt, kāpēc tā ir fundamentāli svarīga sabiedrībai kopumā.
Jūs esat saistīts ar ungāru mākslinieku Lāslo Moholi-Naģu, kurš bija viens no leģendārās Bauhausa skolas centrālajām figūrām. Eiropā arvien biežāk izskan nepieciešamība pēc jauna Bauhausa. Kas nozīmē, ka ir akūti svarīgi sasaukt pie viena galda zinātniekus, māksliniekus, filozofus utt., lai viņu sinerģija kļūtu par nākotnes pasaules attīstības dzinējspēku. Tas ir veids, kā mākslai aizstāvēt savu nozīmi.
Absolūti. Šī tēma man ir ļoti tuva. Sanāk, ka Moholi-Naģs ir mans radagabals, esmu viņa fonda valdē un šobrīd sadarbojos ar universitāti Budapeštā, kas nosaukta viņa vārdā.
Patiesību sakot, dizaina pasaulē daudz vairāk var novērot centienus iztēli un radošumu likt lietā sabiedrības labā. Dizains joprojām ir tam piesaistīts. Arī zināms skaits mākslinieku parakstās par šo starpnozaru un pārnozaru dialogu. Vairums šodien strādājošo mākslinieku droši vien apgalvotu, ka mākslas ietekmei uz sabiedrību ir jābūt transformatīvai. Tomēr tādā plašā mērogā tas īsti nenotiek.
Ir jāatzīst, ka mākslas pasaules burbulis ir mazs. Tā ir maza pasaulīte ar lielu megafonu. Iekšpusē tā šķiet liela, bet, no citas perspektīvas raugoties, tā ir pārsteidzoši maza. Ford Motor Company ražo kravas pikapu F-150. Tas ir standarta kravas pikaps, kāds Amerikā ir katram santehniķim, elektriķim un makšķerniekam. Un tā ir tikai viena Ford ražoto automašīnu līnija. Katru gadu F-150 kravas pikapu pārdošanas biznesa apjoms ir lielāks par visu mākslas tirgu kopā. Tas ir tikai viens piemērs tam, cik mākslas pasaules ir maza, salīdzinot ar tā saucamo “reālo pasauli”. Tāpēc skaidrs, ka atstāt iespaidu uz šo daudz lielāko pasauli būs izaicinājums.
Dizaina pasaulē daudz vairāk var novērot centienus iztēli un radošumu likt lietā sabiedrības labā.
Ja paskatāmies vēl tālāk – uz apmeklējuma statistiku, redzams, ka tikai sīka sabiedrības daļiņa – zem 5% – regulāri apmeklē vizuālās mākslas notikumus. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka ja vēlamies ietekmēt plašāku sabiedrību (un tas noteikti ir jādara), ir jāceļ pamatīgāki tilti no šī burbuļa laukā – nevar gaidīt, ka cilvēki tā vienkārši nāks pie mums. Vai to burbuli vajag iznīcināt? Neesmu drošs. Tajā ir daudz skaistā. Es šo burbuli mīlu. Taču mums jātiek no tā ārā. Tāpēc es tiešām apbrīnoju tādus cilvēkus kā, piemēram, Hanss Ulrihs Obrists, kurš caur savu Serpentine galeriju veido partnerattiecības ar 150 cilvēkiem ārpus mākslas pasaules, lai runātu par klimata pārmaiņām. Jo šīm idejām ir jātiek ārā, tās jāpalaiž pasaulē. Šīs lieliskās iniciatīvas mums ir nepieciešamas – par okeāniem, par klimata pārmaiņām un visām šausmīgajām lietām, kas mūs sagaida. Jo mēs jau tagad esam sabiedrības apokalipses priekšā.
Vēl tikai vakar dzirdēju no klimata ekspertiem, kā klimata pārmaiņas vairs nav nākotne. Tās jau ir šeit un skar mūs visus. Okei. Mēs vēlamies piedalīties šajā darbā. Bet kā gan to spējam –ar savu sīko balstiņu šajā sīkajā burbulītī? Mums jātiek no tā ārā. Un šajā ziņā es uzskatu, ka Moholi ideja nepaturēt diskusiju tikai pie sevis, bet tiekties uz sadarbību ar zinātniekiem, tehnoloģiju speciālistiem, rakstniekiem un domātājiem, ir tas, kas mums jādara arī šodien. Daudzām pārmaiņām ir jāsākas ar mākslas skolu un mākslas izglītības pārskatīšanu. Mēs esam radījuši tādu kā apzeltītu geto. Mākslas pasaule ir slēgta daudzām plašākām kultūras, ekonomikas, sabiedrisko jautājumu, zinātnes un tehnoloģijas jomām. Bet no šo attiecību kultivēšanas varētu tikai iegūt.
Moholi ideja nepaturēt diskusiju tikai pie sevis, bet tiekties uz sadarbību ar zinātniekiem, tehnoloģiju speciālistiem, rakstniekiem un domātājiem, ir tas, kas mums jādara arī šodien.
Mūsu sarunas sākumā jūs teicāt, ka ir spēcīga sajūta, ka 2020. gads ir iezīmējis jaunas nodaļas sākumu, lai kāda arī būtu šī nākamā nodaļa. Kā mainās muzeja institūcija? Kurp dodas nākotnes muzejs?
Nav jau tā, ka 2020. gadā kāds būtu atklājis kaut ko pilnīgi jaunu. Kā jau daudzās dzīves jomās, pandēmija “uzķēra” to, kas jau bija sācis vārīties un par ko jau runāja, – un izmeta to priekšplānā. Zoom platforma pastāvēja jau pirms pandēmijas, taču nebija mūsu dzīves daļa. Vajadzēja šo grūdienu, lai tā nonāktu mūsu dzīves centrā.
Kā rakstu arī savā grāmatā – visas pasaules muzeji jau bija iesaistījušies nopietnā diskusijā par to, kas ir muzejs, vēl pirms pandēmijas. Starptautiskā muzeju padome (ICOM) mēģināja uzrakstīt jaunu mākslas muzeja definīciju. Gaisā virmoja lērums būtisku ideju par to, kādiem jābūt muzejiem. Šī demokratizējošā impulsa vēsture ir sena. Būtībā tas ir paņemt muzeja tradicionālās funkcijas – kolekcionēšana, uzglabāšana, pētniecība, izstādīšana, konservācija – un šai centrālajai misijai apbūvēt apkārt jaunu, līdz šim mazāk svarīgu funkciju komplektu. Daudzas no šīm funkcijām saistītas ar pieejamību, vietējās kopienas iesaisti, muzeja transformāciju sabiedriskās dzīves centrā, robežu nojaukšanu starp pilsētu un ēku, muzeja padarīšanu par publisku telpu un nozīmīgu problēmu izdiskutēšanas forumu. Tam līdzi nāk, protams, arī mākslas vēstures stāstījuma polifonizācija, atvērtība pasaulei un plašākiem sociālekonomiskajiem slāņiem. Būtībā ap muzeja centrālajām funkcijām veidojās rinda jaunu problēmjautājumu un mērķu.
Protams, ka pirmkārt un galvenokārt pandēmija bija veselības un ekonomiskā krīze. Tad, kas svarīgi, pēc Džordža Floida slepkavības nāca antirasisma reakcija, kas ļoti ātri iemeta muzejus šajā jaunajā telpā. Kad vēl tikai sāku vākt esejas un rakstīt savu grāmatu, man nebija nekādu gatavu hipotēžu. Es neteicu – parunāsim un lai šīs sarunas pierāda, ka tā tas notiek. Bet, kad piesēdos uzrakstīt ievadu un visas esejas biju salicis citu citai blakus, tad, tās pārlasot, es aptvēru – ka ir patiešām uzkrītoši, cik šo direktoru teiktajā ir daudz paralēlu lietu un cik ļoti šī filozofija – jaunās paaudzes filozofija – atšķiras no tā, kas bijis iepriekš.
Laikmetīgās mākslas muzeja “Garāža” laukums. Foto: Alexey Narodizky
Tātad kurp dodas nākotnes muzejs? Nu, pirmkārt, domāju, ka tas kļūst par institūciju, kas sevi redz mazāk hierarhiskās attiecībās ar sabiedrību. Tas kļūst par atvērtāku institūciju, digitāli izejot arī ārpus muzeja sienām. Tas kļūst par institūciju, kas redz sevi dialogā, nevis monologā ar auditoriju. Tas kļūst par institūciju, kas apzinās savas privilēģijas un veidus, kā dot savu ieguldījumu pastāvošajā kārtībā. Muzejs kļūst par pašapšaubošu institūciju. Fiziski tas pārvēršas par viesmīlīgāku un komfortablāku vietu, kur gribas pavadīt laiku – laimīgāku, draudzīgāku, cilvēcīgāku vietu.
Kurp dodas nākotnes muzejs? Tas kļūst par institūciju, kas sevi redz mazāk hierarhiskās attiecībās ar sabiedrību.
Pavisam nesen biju kādā Ženēvas muzejā, kur redzēju kādi māti ar bērnu – kad bērns kaut ko ieteicās, māte viņu uzreiz aprāja, sakot: “Klusu!” Un es pie sevis nodomāju, cik ir interesanti… Kāpēc viņa māca bērnam, ka muzejā nedrīkst runāt? Kurš teicis, ka muzejā nedrīkst runāt? Un jaunās pārmaiņas mainīs šādus pieņēmumus. Tā jau nav tikai viena lieta; tas ir vesels komplekss, kam jāpanāk muzeja atvērtība – plašākai, iekļaujošākai sabiedrībai, ģeogrāfijai un kultūras spektram.
Bet vai ir iespējams noturēt muzeja intelektuālo kapacitāti un vienlaicīgi piesaistīt un ieinteresēt auditoriju? 1998. gadā Ņujorkas Gugenheima muzejā notika plaši apspriestā izstāde “Motocikla māksla” (The Art of Motorcycle). Lielākā daļa cilvēku, kuri ieradās apskatīt izstādi, atzina, ka šis ir viņu pirmais mākslas muzeja apmeklējums dzīvē. Tikmēr izstādes kritiķi rakstīja, ka muzejs nav vieta masu izklaidei un ka tam jāsaglabā savs intelektuālās citadeles statuss. Kā pieradināt cilvēkus pie mākslas?
Vārdi, kas šajā kontekstā nāk prātā, ir līderība, stratēģija un taktika. Domāju, ka lai mainītu muzeja ideju, muzejā ir vajadzīgs līderis un cilvēku grupa. Tā var noturēt respektu pret institūcijas nopietnību, tajā pašā laikā to padarot daudz pieejamāku. Ir vienkārši jāpieņem, ka daļa no mūsu ierastajām praksēm ir novecojušas un aplamas. Kas nenozīmē, ka viss, ko darām, ir novecojis un aplams – tieši pretēji, muzeji ir akumulējuši neaptveramus zināšanu un ekspertīzes apjomus, kas tiem nepieciešami kvalitatīvai kultūras mantojuma pārvaldībai. Tas nav jautājums par intelektuālu stingumu. Tas ir jautājums par uzrunāšanas paņēmieniem un toni. Jo valoda, ko lietojam, ir nesaprotama un teorētiska. Nav nekāda iemesla lietot šādu kodētu valodu. Arī pašas telpas, kas daudzviet šķiet saltas un nepatīkamas, ir galīgi aplamas. Tāpat aplama arī ir ārkārtīgi augstprātīgā attieksme, ar ko publikai reizēm nākas sastapties no muzeja komandas puses, nemaz nerunājot par galeristiem. Celt muzeju kalna galā, uz kuru ved milzum garas trepes, vairs nav pareizā pieeja. Muzejam nav jāizskatās kā cietoksnim vai katedrālei. Šie ieradumi jāatstāj pagātnē.
Ir vienkārši jāpieņem, ka daļa no mūsu ierastajām praksēm ir novecojušas un aplamas.
Tajā pašā laikā mēs arī nevēlamies pārvērst muzejus par Disnejlendu. Mēs vēlamies nopietnu pētniecību, skaidri artikulētas tēmas un mākslinieku izvēli. Un, starp citu, tas iekļauj arī jautājumu par nebūšanu tikai mākslas tirgus vergam, bet arī neatkarīgu spriedumu izdarīšanu. Tas galu galā ir jautājums par spriedumu. Kad domājam par savu dzīvi, vienmēr svarīgākais ir atrast līdzsvaru. Kā dzīvot labu dzīvi, kas būtu veselīga dzīve? Kā atrast līdzsvaru, kas būtu jēgpilns? Ir milzīgs darbs, ko var veikt saistībā ar muzeju projektēšanu, muzeja pieredzes definēšanu, muzeja un tā auditorijas tuvināšanu. Nav jāziedo kvalitāte. Tas, ko muzejs īstenībā dara un kas tam arī ir jādara, ir paņemt mākslas darbos iestrādātās izcilās idejas un tajās ieguldīto pētniecību, salikt to kopā un nodot publikai.
Kas ir muzeji apmeklētāji un potenciālie muzeja apmeklētāji? Vai varat viņus raksturot? Ko viņi meklē?
Muzejs ir daudzdimensionāla institūcija. Pētot muzejus, viena no lietām, ko saproti, ir – muzeja auditorija ir segmentēta. Nav tādas vienas specifiskas muzeju auditorijas. Muzeju analītiķis Džons Falks ir aprakstījis dažādus muzeju apmeklētāju tipus. Uz muzeju iet studenti; iet tie, ko uzskatām par lietpratējiem; iet cilvēki, kas, kā Falks raksta savā grāmata, vēlas uzzināt kaut ko vairāk par vietu, uz kuru gatavojas doties ceļojumā. Iet cilvēki, kam muzeja apmeklējums ir kopīgs pasākums, teiksim, ar māti ratiņkrēslā. Iet cilvēki, kam muzejā sarunāts randiņš – jo, kā zināms, nav lieliskās vietas randiņam par muzeju.
Vienu no šīm muzeja apmeklētāju kategorijām Falks nosauc par “garīgajiem svētceļniekiem”. Viņi visbiežāk nāk vieni paši. Tā var būt sievietei, kurai nepieciešams miers un klusums. Un viņa dodas uz muzeju kā uz svētnīcu. Garīgais svētceļnieks būs tas, kurš apsēdīsies uz soliņa Monē “Ūdensrožu” priekšā un vienkārši skatīsies uz to. Tā savā ziņā ir baznīcas apmeklējumam līdzvērtīga pieredze. Un šāda pieredze muzejiem ir jānodrošina daļai savu apmeklētāju. Tomēr tas nenozīmē, ka tas ir viņu vienīgais uzdevums, jo ir arī citi muzeju apmeklētāju tipi.
Es tiešām ticu, ka par muzeju jādomā kā par ikdienas telpu. Soho House klubi un Starbucks kafejnīcas ir vietas, kur cilvēkiem patīk uzturēties. Kāpēc gan nedot viņiem tādas vietas arī muzejos? Muzejos ir bezvadu internets, kafija un kondicionēts gaiss. Domāju, ka veiksmīgs nākotnes muzejs ir sociāla telpa, kam centrā ir objekti un pieredze, taču apkārt šim centrālajam kodolam – ja iztēlojaties kodolreaktoru – notiek dalīšanās un reakciju procesi, kas padara muzeju par dzīvu sociālo organismu. Mums šāds muzejs ir jāieauž 21. gadsimta cilvēku ikdienas ieradumu audeklā.
Muzejs ir jāieauž 21. gadsimta cilvēku ikdienas ieradumu audeklā.
Pirmais, ko paziņoja jaunā Luvras direktore, stājoties amatā, bija lēmums par muzeja darbalaika pagarināšanu. Luvra bija atvērta tikai līdz pieciem vai sešiem vakarā – laikam, kad cilvēki beidz darbu; tas nav veids, kā pielāgoties cilvēku ikdienai.
Veiksmīga institūcija centīsies piesaistīt daudz un dažādus apmeklētājus, vecus un jaunus. Mums ir brīnišķīgs projekts par kreatīvo novecošanu, kur iesaistīti vecāka gadagājuma cilvēki. Kā zināms, mūsu sabiedrības visātrāk augošā daļa ir cilvēki pāri 55 un 65 gadiem. 2060. gadā mums būs miljoni, kas dzīvos līdz 100 gadu vecumam, un daudzi no tiem būs vēl spējīgi aiziet uz muzeju. Tātad, ja vēlamies, lai šie cilvēki nāk (turklāt viņiem būs laiks, interese, nauda un izglītība), par viņiem jāparūpējas. Varbūt kafejnīcā jāpiedāvā citādāka ēdienkarte. Noteikti jābūt vieglākai pieejai, uzbrauktuvēm un sēdvietām. Ar to es gribu teikt, ka arī par šo auditoriju ir jādomā. Nedrīkst, protams, aizmirst par muzeja krājumu, tāpat arī pētniecību un muzeja misiju, taču tas viss jāpadara aktuāls un pieejams.
Skats no ekspozīcijas "Acervo em Transformação" Sanpaulu mākslas muzejā, 2020. Foto: Eduardo Ortega
Jūs minējāt augstprātību un vēlmi muzeju padarīt par cietoksni. Bet vai tieši tas arī nenotiek ar stārhitektiem, kuru projektētās muzeju ēkas pēdējās desmitgadēs ir acīmredzams egomānijas – gan arhitektu, gan klientu – apliecinājums? Jāatzīst, ka dažreiz tajos pat pazūd pati māksla.
Ap muzeju (gan privātu, gan publisku) celšanu ir daudz diskutējamu jautājumu. Rakstot šo grāmatu, secināju, ka jāsāk domāt par muzeju arhitektūru. Ir skaidrs, ka šajā jomā jāiegulda milzīgs jaunās domāšanas apjoms, jāpielāgo, tā sakot, muzeja jaunā “programmatūra” ēkām, kas atbilstu institūcijas jaunajiem centieniem. Tas nozīmē arī muzeju projektēšana ārpus četrām sienām, ko nodrošinātu jaunās tehnoloģijas, arī tādas, kuras mums pat vēl nav zināmas. Bet tik tiešām ir jāpārvērtē arhitektūra un urbānisms muzeja projektu kontekstā.
Ir jāpārvērtē arhitektūra un urbānisms muzeja projektu kontekstā.
Lielu darbu muzeji var paveikt, vienkārši esot viesmīlīgas, patīkamas, atvērtas vietas. Stārhitektūra ir tūristu magnēts, kamēr lielai daļai vietējo iedzīvotāju tā patiesībā liekas atgrūdoša, viņi nejūtas tiesīgi ieiet šajās spožajās “pilīs”. Šajās institūcijās strādājošie parasti ir visai progresīvi ļaudis, taču pašas ēkas nereti ir diezgan biedējošas un atgrūdošas. Funkcionālā ziņā tās būtu jāpārdomā. Centrā vairāk vajadzētu likt izglītošanas darbu. Tāpat arī kopienu vienojošas aktivitātes. Un liela nozīme, protams, šeit ir arī ilgtspējībai. Es ļoti ceru, ka šīs pandēmijas rezultātā netiks pārtraukta ceļojošo izstāžu veidošana, taču muzejiem ir jādomā vairāk arī par ekoloģiju. Esmu dzirdējis cilvēkus sakām: “Nu, paskatieties uz visu to reaktīvo degvielu, kas tiek patērēta izstādēm.” Taču izstādi var sarīkot arī bez katram nozīmīgajam darbam norīkota pieskatītāja ar lidmašīnas biļeti.
Ja jums rūp muzeju atstātā oglekļa pēda, nebūvējiet jaunus muzejus. Izmantojiet, transformējiet vecas celtnes. Apsveriet, vai jums patiešām ir nepieciešama kārtējā jaunā piebūve, ja šodienas muzejā liela enerģijas daļa nemaz nav ieslēgta ar sienām norobežotā telpā. Tā slēpjas arī digitālajā, virtuālajā, performatīvajā, eksperimentālajā un daudzās citās telpiski neierobežotās lietās.
Ja jums rūp muzeju atstātā oglekļa pēda, nebūvējiet jaunus muzejus. Izmantojiet, transformējiet vecas celtnes.
Tas viss jau atkal atgriežas pie jautājuma pie spriestspējas. Tāpēc par to visu ir jādomā no holistiskās pieejas.
Nav šaubu, ka arhitektiem būs ārkārtīgi svarīga loma muzeja ideoloģiskās attīstības artikulēšanā un atbalstā. Godīgi sakot, viņiem nāktu par labu izrādīt mazliet lielāku pazemību, nekā viņi to ir darījuši pēdējo 25 gadu laikā, kad esam ieguvuši vairākus patiešām ārkārtīgi ekstravagantus un egomaniakālus muzeju arhitektūras paraugus. Ar laiku, manuprāt, to arvien vairāk slieksies uzskatīt par tādu kā vēsturisku fāzi. Domāju, ka pārmaiņas domāšanā jau ir sākušās.
Arhitektiem būs ārkārtīgi svarīga loma muzeja ideoloģiskās attīstības artikulēšanā un atbalstā. Godīgi sakot, viņiem nāktu par labu izrādīt mazliet lielāku pazemību, nekā viņi to ir darījuši pēdējo 25 gadu laikā, kad esam ieguvuši vairākus patiešām ārkārtīgi ekstravagantus un egomaniakālus muzeju arhitektūras paraugus.
Jūs piedzimāt sociālistiskajā Ungārijā. Cilvēkus, kas dzimuši un auguši sociālisma bloka valstīs, raksturo vairāki fenomeni. Mākslai un kultūrai viņu acīs ir augsts statuss, viņi apzinās mākslas un kultūras svarīgo lomu aiz Dzelzs priekškara dzīvojušās sabiedrības ikdienā, kā arī viņi prot patiesību nolasīt starp rindām.
Tieši tā. Nav tur daudz tāda, pēc kā izjust nostaļģiju… Es vēl piedzīvoju sociālismu. Man bija 24 gadi, kad 1988. gadā pametu Ungāriju, tāpēc biju jau diezgan labi to visu izbaudījis. Bet, godīgi sakot, ir dažas lietas, kas no sociālisma laika var pietrūkt. Un viena no tām ir sabiedrība ar padziļinātu interesi par kultūru. Jo kultūrai vienmēr ir vajadzīga auditorija, kas uz to reaģē.
Aiz Dzelzs priekškara bija ļoti, ļoti spēcīgs dialogs starp kultūras radītājiem un viņu auditoriju; abas puses patiešām pārzināja spēles noteikumus. Izprata gramatiku, leksiku, mājienus. Un nevajadzēja pateikt daudz; tā bija smalka, kodēta valoda. Es reiz uzrakstīju eseju, kurā rakstīju par kādu paziņu, ko 70. gados arestēja tikai par to, ka viņš bija uzvilcis jaku, kas izskatījās pēc Amerikas karoga. Kurš gan mūsdienās par kaut ko tādu tiktu arestēts!? Bija arī tāds pirmais ungāru performanču mākslas paraugs – mākslinieks sēdēja uz neliela krēsla pašā ielas vidū. Protams, ka pēc pusstundas tur ieradās policija, jo šāda uzvedība tika uzskatīta par ārkārtīgi traucējošu, kas arī bija šī darba jēga. Ja iedomājamies mākslinieku, kas tagad sēdētu uz krēsla Piektās avēnijas vidū, tad skaidrs, ka neviens neliktos gar viņu ne zinis! Jā, kultūra bija svarīga, un likmes bija augstas. Tevi varēja arestēt. Pat ja dzīves apstākļi aiz Dzelzs priekškara nebija neko labi, lai neteiktu vairāk, mākslinieki tur bija nozīmīgi.
Aiz Dzelzs priekškara bija ļoti, ļoti spēcīgs dialogs starp kultūras radītājiem un viņu auditoriju; abas puses patiešām pārzināja spēles noteikumus. Izprata gramatiku, leksiku, mājienus.
Mums jāatceras arī, ka toreiz sociālā hierarhija nebija būvēta patērnieciskuma, personiskās turības un komerciālo privilēģiju formā; hierarhija, diferenciācija un nodalījums tika izteikts kultūras valodā. Tāpēc tiem, kas gribēja parādīt savu svarīgumu 1982. gada Budapeštā, mājās bija grāmatplaukts ar 2000 grāmatām – tad visi zināja, ka tā ir svarīga persona. Tā pasaule ir zudusi. Man paveicās, ka nācu no vietas, kur šīs lietas tik tiešām bija svarīgas.
Tiem, kas gribēja parādīt savu svarīgumu 1982. gada Budapeštā, mājās bija grāmatplaukts ar 2000 grāmatām – tad visi zināja, ka tā ir svarīga persona.
Un kultūra – vismaz pieļaujamajā formā – tika atbalstīta. Uz koncertu varēja aiziet, nemaksājot gandrīz neko. Ik nedēļu varēja atļauties nopirkt visas jauniznākušās grāmatas. Es kā vidusskolnieks uz grāmatnīcu gāju katru piektdienu – un pirku visas grāmatas, kas šajā nedēļā bija iznākušas un varēja man kaut cik interesēt; piepirku veselu somu. Un grāmata maksāja tikpat, cik, rupji rēķinot, šķiņķa sviestmaize. Māksliniekiem bija noteiktas privilēģijas. Tiem, kas bija kaut cik kvalitatīvi, tika piešķirti dzīvokļi un pabalsti, kamēr vien viņi turējās pieļaujamā rāmjos. Par spīti garlaicīgumam un stingrajiem individuālās brīvības ierobežojumiem, 20. gadsimta vidus sociālisms Austrumeiropā saglabāja to kultūras dzīvi, kas Rietumeiropā būtībā pazuda līdz ar Otro pasaules karu. Tā laika Austrumeiropā bija gan jaukas, gan ne tik jaukas lietas.
Centrāleiropa un Austrumeiropa ir vecas, bet vienlaikus arī jaunas teritorijas.
Šodien uz skatuves parādās nozīmīgas jaunas institūcijas, ko atbalsta jaunā paaudze. Piemēram, neparastā Prāgas kunsthalle, kas atvērsies 2022. gadā. Institucionālās sistēmas, ko šobrīd sāk pielietot, visas vēl ir agrīnā stadijā. Centrāleiropa un Austrumeiropa ir vecas, bet vienlaikus arī jaunas teritorijas. Tagad mums šīm institūcijām jādod laiks, lai sevi pierādītu, lai tās atrastu īsto ceļu savas programmas un organizatoriskās ētikas ziņā. Šis ir ļoti interesants brīdis šajā pasaules daļā.
Titulbilde: Brīvdabas kinoteātris Medeljinas Modernās mākslas muzeja priekšlaukumā. © the Museo de Arte Moderno de Medellín
