Izpētu muzeja tēlus ‒ izpētu sevi. Grupu mākslas psihoterapija muzejā
Intervija ar Atēnu Nacionālā laikmetīgās mākslas muzeja izglītības programmu kuratori un mākslas psihoterapeiti Elizabeti Joannidi
Elizabete Joannide ir Atēnu Nacionālā laikmetīgās mākslas muzeja (EMST) izglītības programmu kuratore un mākslas psihoterapeite. EMST muzeja grieķu un pasaules laikmetīgās mākslas kolekcija ir piesātināta ar eksistenciāliem un sociopolitiskiem jautājumiem, un tam pilnā mērā piemīt potenciāls kļūt par dinamisku sociālu institūciju, kas arvien vairāk pietuvojas jaunajai moderna muzeja definīcijai (par kuru gan diemžēl vēl joprojām trūkst vienprātības). Kamēr tiek lauzti šķēpi par to, kāda tad būtu pati piemērotākā definīcija, EMST līdz ar vairākiem citiem Rietumu muzejiem jau sper izlēmīgus soļus jauna tipa muzeja virzienā ‒ muzeja, kurš aug un attīstās kopsolī ar sabiedrību. Ideālā gadījumā ‒ ar saliedētu un garīgi veselu sabiedrību.
Vienlaikus, tiecoties piesaistīt EMST kolekcijai pēc iespējas plašākas auditorijas uzmanību, kā arī rīkojoties sabiedrības interesēs, muzeja Izglītības nodaļa ieviesusi plašu un iekļaujošu izglītības programmu cilvēkiem no visdažādākā sociālā un demogrāfiskā konteksta. Programmas ietvaros darbojas arī mākslas psihoterapijas muzeja grupu programma, kura lielā mērā iespējama, pateicoties tieši Elizabetes Joannides pūliņiem.
Ieguvusi bakalaura grādu psiholoģijā un tēlotājā mākslā pēc studijām Brandeisa Universitātē (Masačūsetsas štata Voltemā, ASV), pēc tam saņēmusi maģistra grādu mākslas vēsturē Londonas Kurto Mākslas institūtā, kā arī laikmetīgās mākslas speciālistes diplomu Sotbija Mākslas institūtā Londonā, Elizabete Joannide atgriezās dzimtajā Grieķijā un pievienojās EMST komandai, kļūstot par kuratora asistenti. Šo septiņu klātienes studiju gadu laikā Elizabete bija izlolojusi sapni ‒ apvienot savu nākotnes darbu mākslas pasaulē ar psihoterapiju. Tomēr pēc atgriešanās Atēnās šo sapni uz laiku nācās atlikt. Tomēr 2009. gadā viņa uzzināja, ka Atēnās darbojas Mākslas un psihoterapijas centrs (APC), kas piedāvā maģistra grādam ekvivalentu un Eiropas Psihoterapeitu asociācijas (EAP) atzītu sertifikātu. Viņa pieteicās studijām un pabeidza tās ar disertāciju par mākslas terapijas izmantošanu muzejos. 2016. gadā Elizabete iesniedza savu projekta pieteikumu muzeja toreizējai direktorei Katerinai Koskinai, kura panāca tā apstiprināšanu muzeja valdē. Un tā 2017. gadā, neraugoties uz to, ka muzeja pastāvīgā kolekcija apmeklētājiem nebija pieejama, Elizabete Joannide izveidoja pirmo pilotprogrammas grupu ar desmit dalībniekiem, kuri trīs mēnešu gaitā ik nedēļu sanāca kopā uz divas stundas garu nodarbību (pavisam kopā ‒ 12 nodarbības).
Sinerģijā ar Atēnu Nacionālās un Kapodistrija Universitātes Psihiatrijas nodaļu un universitātes psihiatrijas un neiroloģijas slimnīcu muzejs izstrādājis un nostiprinājis savu mākslas psihoterapijas programmu, kuras nosaukums ir “Izpētu muzeja tēlus ‒ izpētu sevi”. Kā jau programmas nosaukums vedina domāt, tā ir iespēja piešķirt vizuālu balsi savai iekšējai pasaulei, iedvesmojoties no muzeja kolekcijas.
Elizabete Joannide
Līdztekus muzeja kolekcijas darbiem, kas parāda, ka cilvēks pasaulē nekad nav pilnīgi viens (sāpīgi pārdzīvojumi raksturīgi visai cilvēcei), Elizabete Joannide sekojošajā sarunā izceļ arī lomu, ko muzeja mākslas terapijas grupās spēlē uzticēšanās, kopības apziņa un iespēja runāt caur citiem cilvēkiem. Viņa pieskaras arī muzeju potenciālam kļūt par paraugu citiem dažādos sabiedrības integrācijas procesos.
Vai ievadam jūs neaprakstītu atšķirības starp klasisko mākslas terapiju un grupu mākslas terapiju, kas norisinās muzejos?
Lielākā atšķirība starp klasisko mākslas terapiju un grupu mākslas psihoterapiju muzejā ir tāda, ka otrajā gadījumā šajā norisē tiek iesaistīti muzejā izstādītie mākslas darbi un terapijas nodarbības norisinās netradicionālā vidē. Jebkurā gadījumā mākslas terapeiti izmanto vizuālo mākslu, lai psihoterapeitiski palīdzētu saviem klientiem risināt dažāda veida problēmas. Klasiskā mākslas terapijas seansā pacientam ir saruna ar terapeitu, tad pacients rada pats savu mākslas darbu, un pēc tam abi apspriež to, kas ir radīts, un pašu radīšanas procesu. Turpretim šeit, EMST, terapijas nodarbībās, mēs ar kolēģi jau esam izraudzījušās mākslas darbus, kuri, no mūsu viedokļa, vislabāk uzrunātu pacientu un palīdzētu izcelt jautājumus, kas būtu risināmi. Tādi var būt, piemēram, maternitāte, dzimums, seksualitāte, izolācijas, pamestības, atsvešinātības problēmas un citi jautājumi. Katru reizi mēs pievēršamies vienam noteiktam darbam. Reizēm mēs varam atstāt grupas dalībniekus vienus, lai viņi šo vienu mākslas darbu izraugās paši. Tad viņi atrod darbus, kas viņus īpaši uzrunā, viņi pieraksta savas domas, jūtas vai atsevišķus vārdus, kas viņiem nāk prātā, un tad atgriežas mākslas darbnīcā, lai radītu paši savus darbus. Pēc tam apspriežam šos viņu darbus un to, kas viņus visspēcīgāk uzrunājis galerijās pavadītajā laikā. Tāds ir mūsu psihoterapijas nodarbību saturs.
Tāpat terapijas nodarbībās ļoti svarīgi ir tas, kā grupas dalībnieki strādā savā jaunrades procesā ‒ ne tikai tas, ko viņi pasaka vārdos. Mākslas terapeitam ļoti svarīgi aplūkot tieši pašu procesu. Teiksim, vienam cilvēkam varbūt vieglāk veidot kolāžu nekā gleznot ‒ viņi dod priekšroku iespējai izmantot jau eksistējošus tēlus; šajā gadījumā būtiski, kā viņi tos kombinē un ko viņi par tiem saka. Mums grupā nesen bija kāda vēža paciente, kura neapzināti izmantoja no kāda žurnāla paņemtu STOP zīmi. Viņai likās, ka tas vienkārši ir interesanti, taču tā jēga, ko viņa ielika savā darbā, izmantojot šo lielo sarkano zīmi, bija ārkārtīgi zīmīga.
Vai ir kāds elements, kas EMST mākslas terapijas programmu atšķir no citu pasaules muzeju piedāvātajām?
Atšķirībā no citām mums zināmajām programmām mēs neorganizējam atsevišķas nodarbības dažādām iedzīvotāju grupām, proti, mums nav vienas programmas vēža slimniekiem un citas, kas būtu domāta cilvēkiem ar Alcheimera slimību vai ēšanas traucējumiem; mēs rīkojam nodarbības, kas paredzētas plašākai sabiedrībai. Mēs izsludinām atklātu pieteikšanos uz mūsu programmu sociālajos medijos un savā tīmekļa vietnē; uz nodarbībām var pieteikties jebkurš interesents, kas vecāks par 18 gadiem. Tad mēs aicinām šos cilvēkus uz vairākām sarunām, lai noskaidrotu, kādi ir viņu mērķi, kādas ir viņu domas, kādas ir viņu problēmas, vai viņi var piedalīties grupas terapijā, vai viņi gatavi tajā iesaistīties ar pilnu atdevi, utt. Teiksim, ja cilvēks, kurš pieteicies, nevar pilnībā iesaistīties grupas terapijā, mēs, visticamāk, viņu neiekļausim. Mums vajadzīga saliedēta grupa, kas kopā var iziet cauri visām terapijas stadijām, jo tā ir īstermiņa terapeitiska intervence nevis ilgstošs terapijas kurss. Un mēs negribam procesa gaitā izjaukt grupu.
VIDEO: EMST visiem. Muzeja Izglītības nodaļas izstāde (28.02. ‒ 04.10.2020.)
Vai jūs tuvāk nepastāstītu par grupas lomu muzeja mākslas psihoterapijā?
Svarīgi vērot, klausīties un saprast lietas tieši kā grupai. Jo lielu daļu no visa darba paveic tieši paši grupas dalībnieki. Cik cilvēku, tik arī dažādu personības īpatnību un raksturu. Teiksim, ir tādi cilvēki, kuri nelabprāt plaši izsakās citu priekšā un kuri ir samērā noslēgti, taču viņi sevī nes ļoti daudz – un tad kāds cits viņu grupas dalībnieks var kļūt par šo cilvēku balsi. Ar to es gribu sacīt, ka viena cilvēka viedoklis var atspoguļot kāda cita grupas dalībnieka izjūtas un domas. Ļoti bieži grupas terapijā notiek tā, ka viens cilvēks sāk runāt par sevi, bet kāds cits, kurš sēž šajā telpā, jūtas tieši tāpat. Tātad var teikt, ka šis otrs cilvēks savā ziņā runā caur to pirmo. Grupas dinamika ir ļoti svarīga, jo tā izgaismo dalībnieku individuālās problēmas. Protams, var notikt arī pretējais ‒ dažos cilvēkos kāda cita sacītais var izraisīt dusmas vai negatīvus pārdzīvojumus, taču svarīgi, kā viņi izturas grupā. Tas parāda, kā cilvēks izturas arī plašākā sabiedrībā kopumā. Ja grupā veidojas konflikts, mēs cenšamies piesaistīt tam vispārēju uzmanību un iedziļināties tajā, kāpēc atsevišķi dalībnieki šādi izturas ‒ lai šie cilvēki iegūtās atziņas var paņemt līdzi ārpasaulē un izmantot tās, veidojot attiecības ar tuviniekiem, draugiem un cilvēkiem vispār.
Ļoti bieži grupas terapijā notiek tā, ka viens cilvēks sāk runāt par sevi, bet kāds cits, kurš sēž šajā telpā, jūtas tieši tāpat. Tātad var teikt, ka šis otrs cilvēks savā ziņā runā caur to pirmo. Grupas dinamika ir ļoti svarīga, jo tā izgaismo dalībnieku individuālās problēmas.
Jūs pieminējāt, ka terapijas nodarbībās strādājat kopā ar kolēģi. Tātad katrā seansā piedalās vairāk nekā tikai viens profesionālis?
Jā. Es esmu izglītības programmas kuratore un kvalificēta mākslas psihoterapeite, taču es nodarbības nevadu viena. Kopā ar mani ir Afrodite Pantagucu. Viņa ir psihiatrijas ergoterapeite un mākslas psihoterapeite, kura ikdienā strādā Atēnu Universitātes psihiatrijas un neiroloģijas klīnikā. Terapeitiski tas ir interesanti, jo mēs kopā izpēlējam tādu kā vecāku lomu. Katrai no mums ir sava, pilnīgi atšķirīga loma, citādi grupas dalībnieku vidū varētu rasties zināms apjukums. Tādās grupu nodarbībās sinerģijai ir liela nozīme. Un tā nu es kā izglītības kuratore runāju par māksliniekiem un mākslas darbiem ‒ es cenšos neiejaukties psihoterapeitiskā aspektā tik daudz kā Pantagucu kundze, kurai ir izteikta psihoterapeites loma. Tomēr pēc nodarbības beigām mēs vienmēr izanalizējam tās gaitu un jautājumus, kas iezīmējušies ‒ kopā, kā vienota komanda.
EMST ēkā jau vairākus gadus turpinās restaurācijas darbi, un laikā, kad jūs uzsākāt pirmās mākslas terapijas pilotsesijas, pastāvīgā laikmetīgās mākslas ekspozīcija apmeklētājiem vēl nebija pieejama. Tad sekoja ar Covid-19 pandēmiju saistītie ierobežojumi. Rezultātā piekļuve mākslas darbiem, to pieejamība visu šo laiku bijusi ierobežota, un jums nācies izvēlētos mākslas darbus demonstrēt ar datoru, uz videoekrāna. Dalībniekiem nav bijis tieša kontakta ar reālo darbu. Kā tas iespaido darba uztveri un līdz ar to ‒ terapijas kvalitāti?
Muzeju mākslas terapijā jau pats fakts, ka tu atrodies muzejā ‒ muzeja arhitektūra, telpa, skaņas, gaismas ‒ var izraisīt spēcīgas izjūtas. Terapijas nodarbību un katru atsevišķo cilvēku var iespaidot gan ēka, gan mākslas darbi. Tas ir īpaši svarīgi, ja runa par laikmetīgo mākslu; mums ir daudz video darbu, daudz instalāciju, kurās jāatrodas, pa kurām jāpārvietojas. Teiksim, mēs rādām Iļjas Kabakova “Manas dzīves laivu”, vienu no nozīmīgākajiem konceptuālās mākslas darbiem; tas ir viens no tiem darbiem, kuros tiešām fiziski jāatrodas, lai varētu tos pilnībā novērtēt. Ja tu aplūko tikai attēlus, tas ir pavisam citādi. Protams, kontakts ar reālajiem mākslas darbiem ir ļoti svarīgs un maina to, kā cilvēks tos uztver.
Pilnīgi piekrītu. Reizēm pat maska traucē pilnībā izbaudīt muzeja apmeklējumu, jo tas ir pieredzējums, kurā iesaistīti dažādi jutekļi. Mākslas darbam pat ir sava smarža, teiksim ‒ svaigai eļļas gleznai vai instalācijai, kas izgatavota no dabiskiem materiāliem, utt. Es tāpat pieņemu, ka tikšanās tiešsaistē vai pat klātienē, bet lietojot maskas, var iespaidot terapeita spēju novērot pacientu uzvedību un reakcijas.
Jā. Pirmajā iepazīšanās reizē mēs lūdzām visus noņemt maskas, lai visi redzētu, kā kurš īsti izskatās ‒ jo nav viegli saskatīt otru cilvēku vai nolasīt viņa sejas izteiksmi, ja seju aizsedz maska. Tas pats attiecas uz tiešsaistes nodarbībām, kad mēs cilvēku redzam tikai daļēji.
Tomēr pat attāluma ievērošana ir lieta, kas terapeitam var daudz ko pastāstīt. Mūsu pirmajā un otrajā grupā mēs parasti sanācām kopā ciešā aplī, lai pārrunātu redzēto. Trešajā grupā, kuras nodarbības noritēja jau pandēmijas laikā, mūsu aplim vajadzēja būt daudz izretinātākam. Terapijā viss spēlē savu lomu. Nodarbība var notikt muzejā, un mēs varam spriest par mākslas darbiem, bet arī tur klātesoša ir pati dzīve. Mākslas terapeitam jāņem vērā pilnīgi viss.
Es gribētu parunāt par mākslas dziedinošo spēku, īpaši attiecībā uz laikmetīgo mākslu. Vai tā ar savu palaikam provokatīvo, palaikam komerciālo dabu, ar savu konceptuālo pieeju utt. tiešām ir piemērota vide sevis meklējumiem, pašatklāsmei, dziedināšanai?
Mums jāsaprot, ka mākslas terapijā būtiskais ir kaut kā aplūkošanas process un tā atbalsošanās cilvēka pārdzīvojumos. Teiksim, mums ir bēgļu telts ‒ palestīniešu mākslinieces Emīlijas Jasiras darbs ‒, kas stāsta par ciemiem, ko 1948. gadā okupēja Izraēla, padzenot no tiem vietējos iedzīvotājus. Darbs runā par pārdzīvojumiem, kas saistīti ar šiem notikumiem, un, jā, lai darbs jūs uzrunātu, nepieciešams uzklausīt šo stāstu. Jā, tā ir ANO telts, bet varbūt jums bērnībā saistībā ar teltīm bijusi pilnīgi cita pieredze, kad jūs devāties pārgājienā ar saviem vecākiem. Šīs asociācijas, kas veidojas jūsu prātā ‒ tām nav obligāti jābūt saistītām ar Izraēlas iznīcinātajiem ciemiem. Svarīgs ir tieši jūsu pārdzīvojums, pateicoties mākslas darbam izveidotā saikne ar savu personīgo pieredzi. Tas ir vesels ceļš, kas vēlāk jums palīdz radīt savu mākslas darbu un veidot saikni ar to. Daudzos mākslas darbos jūs atradīsiet kaut ko, par ko pakavēties pārdomās un ar ko veidot pašiem savu saikni.
Kas no terapijas nodarbībās pieredzētā, no jūsu novērotās mākslas darba izprovocētās izturēšanās vai reakcijas jūs pārsteidzis visvairāk?
Mani terapijas nodarbībās pieredzētie pārsteiguma un sajūsmas mirkļi nav saistīti ar to, kādu iespaidu attēls var atstāt uz cilvēku; tie vairāk saistīti ar reālu cilvēku mijiedarbību nodarbībās, ar diskusijām, ar to, kā viens cilvēks ierauga otru un to, ko viņi šai brīdī saprot paši par sevi. Manu sajūsmu izraisa dalībnieku saspēle pašiem ar sevi un ar citiem un tas, ko viņi atskārš paši par sevi, ne tik daudz par mākslas darbu.
Manu sajūsmu izraisa dalībnieku saspēle pašiem ar sevi un ar citiem un tas, ko viņi atskārš paši par sevi, ne tik daudz par mākslas darbu.
Vai ir pamats domāt, ka mākslas terapija muzejā ir iedarbīgāka nekā tradicionālā mākslas terapija?
Es neteiktu, ka tā ir iedarbīgāka ‒ es lietu apzīmējumu “citāda”. Tā ir cita pieeja. Tā neder visiem. Taisnību sakot, iespējams, ka mākslas terapija jau vispār ne visiem būs īstais variants. Ir cilvēki, kas dod priekšroku klasiskiem psihoterapijas seansiem, citi izvēlas mūzikas terapiju vai drāmas terapiju. Tas vienkārši ir cits ceļš, kā meklēt pieeju, un šis ceļš cilvēkiem liek atvērties.
Terapijā svarīgi cilvēkos radīt drošības apziņu. Vai muzejs, būdams atklāta un publiska telpa, var dalībniekiem nodrošināt šādu sajūtu?
Jā, ļoti svarīgi, lai mākslas terapijas nodarbībās dalībniekiem tiktu nodrošināta droša vide. Vide, kurā viņi var būt pārliecināti, ka viss, kas tiks pasacīts, paliks starp grupas dalībniekiem. Kā mēs rīkojamies, organizējot terapijas nodarbību muzejā? Pēc mākslas darba aplūkošanas ekspozīcijā mēs dodamies uz mākslas darbnīcu; tā ir neliela norobežota telpa, kurā notiek diskusijas un radošais process. Telpai ir stikla siena, bet tā nosedzama ar žalūzijām, un durvis tiek aizvērtas ‒ neviens no ārpuses nevar telpā ielūkoties; neviens nevar noklausīties, kas tiek runāts. Mums ir skapis, kur glabājas visi terapijas nodarbībās izmantotie materiāli, jo mēs negribam, lai tos izmanto skolnieku vai citu grupu nodarbībās. Pēc nodarbības mēs jaunradītos mākslas darbus noglabājam turpat muzejā, atsevišķā slēgtā mapē. Neviens tiem nevar piekļūt, bet pēc visas terapijas programmas noslēguma katrs dalībnieks savus darbus saņem atpakaļ. Ja cilvēks uz pēdējo nodarbību neierodas vai arī nevēlas darbus saņemt, mēs tos glabājam divus gadus, bet pēc tam iznīcinām.
Vēl viens muzeja mākslas terapijas aspekts ir jautājums, vai dalībnieki vēlas savus darbus izstādīt. Kad mēs sākām veidot savas grupas, mums nebija nodoma darbus publiski izrādīt, taču pērn mēs sarīkojām savu izglītības programmu izstādi un nolēmām, ka ļoti svarīgi kaut kā parādīt arī darbu, ko mēs paveicam mākslas psihoterapijas jomā. Mēs uzrunājām savu iepriekšējo grupu dalībniekus un lūdzām viņiem atļauju anonīmi izstādīt viņu darbus. No 19 dalībniekiem piekrišanu deva astoņi vai deviņi cilvēki.
Šogad oktobrī mana kolēģe, mākslas psihoterapeite Marija Konti vadīja darbnīcu profesionāliem mākslas terapeitiem. Sadarbībā ar citiem profesionāļiem (māksliniekiem, psihiatriem utt.) viņa vadīja darbnīcas par jautājumu, kā mākslas terapeiti var strādāt ar arhīviem. Tieši tāpat, kā ar arhīviem strādā laikmetīgie mākslinieki. Nākamā gada oktobrī mēs rīkosim simpoziju, kurā iepazīstināsim ar sava projekta secinājumiem.
Cik liels vai nozīmīgs ir muzeju ieguldījums vispārējā mākslas psihoterapijas pētījumu jomā?
Mēs EMST nelietojam kvantitatīvus rādītājus; mums ir tikai kvalitatīva pieeja jautājumam, kā procesa gaitā mainījies vai iespaidots dalībnieku skatījums.
Mūsdienās mākslas, humanitāro disciplīnu un veselības aprūpes krustpunkti tiek konsekventi izkopti un attīstīti, un tas ir ārkārtīgi svarīgi. Nozīmīga ir pati doma par muzeju, kas reaģē uz cilvēku vajadzībām un kam tās rūp. Lai muzeji spētu attīstīties, tiem jābūt atvērtiem un jāiekļauj savā darbībā visdažādākās jomas. Šī iemesla dēļ ļoti svarīga ir sinerģija, un ne jau tikai muzejiem ‒ tas vispār ir ceļš, pa kuru var attīstīties kultūra kopumā.
Mūsdienās mākslas, humanitāro disciplīnu un veselības aprūpes krustpunkti tiek konsekventi izkopti un attīstīti, un tas ir ārkārtīgi svarīgi. Nozīmīga ir pati doma par muzeju, kas reaģē uz cilvēku vajadzībām un kam tās rūp.
Es nesen strādāju pie plaša pētījuma, un mēs sadarbojāmies ar organizāciju The Happy Act, lai padarītu savu muzeju draudzīgāku autiskā spektra cilvēkiem. Viens no šīs organizācijas noformulētajiem priekšnosacījumiem šī mērķa sasniegšanai bija muzeja darbinieku apmācība, sagatavojot viņus viesmīlīgākai autiskā spektra cilvēku uzņemšanai.
Ir svarīgi, kā mēs apmācām savus darbiniekus uzņemt muzejā apmeklētājus ar autismu vai citām neirodiverģencēm, jo tas atstāj iespaidu uz to, kā cilvēki izturēsies arī ārpus muzeja, plašākā pasaulē.
Šajā ziņā muzejam tātad ir iespēja kļūt par paraugu citiem.
Mūsdienās, pateicoties tam, ka muzeji visā pasaulē cenšas vairot savu popularitāti, vairot savus ienākumus, un arī citu iemeslu dēļ ir ļoti daudz dažādu pasākumu. Es atbalstu ne tik daudz kvantitāti, cik kvalitāti. Labāk izdarīt mazāk, bet visu rūpīgi izplānojot, apsverot iespējamo efektu, labi noorganizējot utt., nekā vienkārši darot daudz.
Kā jums liekas, kas, pārkāpjot muzeja slieksnim, ar cilvēku notiek emocionālā līmenī?
Muzejā cilvēkiem piedāvā līdzdalības iespēju ‒ iespēju mērķtiecīgi un aktīvi iesaistīties, mācīties un izklaidēties. Muzejs var vairot viņu labklājību un uzlabot viņu veselību. Viņi nesēž mājās, viņi izmēģina kaut ko agrāk nezināmu. Muzeja apmeklējums var būt kopīgs pieredzējums un var pārvērst cilvēka skatu uz dzīvi kopumā. Cilvēki sāk citādi skatīties, vērot. Muzeja apmeklējums ļauj citā līmenī apgūt sabiedrību un apkārtējo vidi ‒ un es to nedomāju tikai ārstnieciskā ziņā. Un tāpēc ir būtiski šajā procesā iesaistīt visus sabiedrības locekļus.
Muzeja apmeklējums ļauj citā līmenī apgūt sabiedrību un apkārtējo vidi ‒ un es to nedomāju tikai ārstnieciskā ziņā. Un tāpēc ir būtiski šajā procesā iesaistīt visus sabiedrības locekļus.
