Starp zemi un debesīm
Intervija ar ilustratoru Robertu Rūrānu
Roberta Rūrāna ilustrācijas ieved mītiskā, pasakainā tēlu pasaulē, tad ar kādu trāpīgu, šodienai aktuālu atribūta tēlojumu pamodina un teju izlingo atpakaļ neizbēgamajā tagadnē, lai ievestu neskaidrajā nākotnē, liekot jautāt, kurp ved mūslaiku attēlu kultūras pārsātinājums, ko no tā vēl sagaidām. Pats autors ir pārliecināts, ka tā viennozīmīgi ir garša, ko cilvēki meklē – salda, skāba vai pat rūgtena.
Rūrāna savdabīgo attēlveides pieeju pamanījušu tādi izdevumi kā The New Yorker un The New York Times. Pēdējam Roberts Rūrāns bijis atbildīgs ne tikai par žurnālu vāka noformējumu, bet arī visa grāmatu apskata Holiday Book Review 2020 ilustrēšanu. Soli pa solim ceļš līdz starptautiskajiem medijiem aizsācies no radošā portāla It’s Nice That, kur Rūrānu pamanīja Vogue digitālā platforma, kas vēlējās nelielu animāciju stāstam par amerikāņu rojālistiem, kas entuziastiski seko Meganas Mārklas un prinča Harija kāzām Vindzorā.
Roberts Rūrāns
Līdz ar šogad Rīgā uzsākto tradīciju – pilsētas svētku vizuālās identitātes veidošanā piesaistīt jaunus un zināmus Latvijas māksliniekus –, Roberta Rūrāna radīto tēlu un noskaņu svētsvinīga esence ir pamanāma viscaur Rīgas pilsētvidē.
Pirmo reizi ideja par mākslinieku piesaisti Rīgas svētku noformējumā tika īstenota projektā “Rīgas vasara”, kura noformējumā tika izmantota Rūtas Jumītes radītā grafika, savukārt valsts svētku noformējuma veidošanā tika piesaistīti laikmetīgie mākslinieki Paulis Liepa un Krišs Salmanis.
Ilustrācijas recepšu blogam “Krustnagliņa”
Tevis ilustrētajiem tēliem ir tādas savdabīgi lielas rokas… Pastāsti par tām rokām!
Es teiktu, ka lielo roku periods jau tūlīt būs aiz muguras. Ilustrācijas šajā estētikā tapa modernisma mākslas ietekmē, taču jāatzīst, ka mana darba stilistika lēnām evolucionē. Aptuveni pirms gada šis periods sāka noslēgties – rokas sāka sarukt un iegūt cilvēciskākas proporcijas, tāpat kā pārējās ķermeņa daļas. Tagad es vairāk ietekmējos no viduslaiku mākslas.
Vēl pakavējoties pie modernisma, gribu vaicāt – kas tevi tajā piesaistīja? Kuri modernisti tevi īpaši uzrunā? Šķiet, es pamanīju kaut ko no mūsu pašu Jēkaba Kazaka...
Jā, iespējams. Iespējams tas varētu būt arī Niklāvs Strunke vai Aleksandra Beļcova. Modernismam raksturīga formas dekonstrukcija un meklējumi, kā lietas attēlot citādāk. Tolaik šķita, ka tieši šī laikmeta garā vēlos iet savu ceļu, jo tas ir gana ilustratīvs un viegli nolasāms, tajā pašā laikā – piesātināts un interesants. Tomēr maniem uzskatiem paliekot aizvien konservatīvākiem, man kļuva aizvien grūtāk attaisnot šo estētisko izvēli. Šī domāšana, kas stāv aiz modernisma, man sāka šķist aizvien tālāka un nepieņemamāka.
Fon Stricka villas augusta pasākumu programmas plakāts, 2020
Kas tevī radīja šo disonansi – kas bija tās lietas, kas tev sāka šķist nepieņemamas?
Atteikšanās no skaistuma kā vērtības, atteikšanās no tradīcijām, atteikšanās no jebkādiem absolūtiem vai lielākas jēgas paušanas, lai tā vietā šokētu ar nihilisma garā radītiem darbiem, kas labākajā gadījumā būtu kaut kas “interesants”, sliktākajā – pretīgs vai neglīts. Varbūt pareizāk būtu teikt, ka es sākumā neskatījos un nedomāju par tām idejām, kuras aiz tā visa stāv, taču, kad sāku interesēties, sapratu, ka tas nav priekš manis.
Vāka ilustrācija The New York Times grāmatu apskata izdevumam Holiday Book Review 2020
Tagad tavs iedvesmas lauks ir viduslaiki. Saki, kas ir tas viduslaiku materiāls, kuru tu studē un no kā iedvesmojies?
Es pētu ilustrētos manuskriptus – lūgšanu grāmatas, kā arī dažādus sekulāros darbus. Tie var būt kādi dzejas darbi, leģendas vai astroloģiskie kalendāri par gada ritumu. Tās ir ar roku rakstītas un zīmētas grāmatas, kas tapušas vēl pirms Gūtenberga. Pārsvarā tās pieejamas digitāli, bet man bijis tas prieks pie dažiem manuskriptiem tikt arī taustāmā veidā, piemēram, Misiņa bibliotēkā.
Ko tev kā ilustratoram nozīmēja nonākt šajās krustcelēs, kurās notika atteikšanās no viena izteiksmes veida un pievēršanās citam? Vai tas zināmā mērā nav sāpīgs process?
Sāpīgi nebija, jo tas bija dabisks process, kas nenotika gluži vienā dienā. Man nebija sajūtas, ka līdz šim es būtu rīkojies kaut kā nepareizi – vienkārši sāku aizvien vairāk un vairāk interesēties par ko citu. Mani sāka uzrunāt tradicionāls pasaules uzskats un veids, kādā cilvēki domāja viduslaikos un agrāk.
Tagad izskatās, ka mans portfolio ir it kā sadalīts divās daļās. Sākumā dominē pavisam askētiskas un ģeometriskas formas, bet pēdējie astoņi darbi jau ir ļoti detalizēti, ar atsaucēm uz Rietumu renesanses un pirmsrenesanses manuskriptu estētiku. Līdzīgi kā evolūcijas gaitā zivs pārtop par ķirzaku – manā portfolio var redzēt, kur zivij tās kājas, bet kur tā vēl nav ķirzaka. Pēdējos darbos jau ir ķirzaka!
Ilustrācija The New York Times sadaļai Style par tēmu, kas saistīta ar mājas Covid testu izmantojumu
Kā pie tevis atnāk tēli un vai nav grūti tos palaist vaļā? Kādu lielroci, piemēram?
Nē, tie vienkārši nomirst dabiskā nāvē. Bet atnāk tie līdz ar katra iedvesmas perioda ietekmēm – šobrīd tie ir viduslaikiem raksturīgie mītiskie tēli, proti, eņģeļi, pūķi, dēmoni un svētie.
Tu savas ilustrācijas glezno ar roku. Pastāsti par savām attiecībām ar darbu reālvidē.
Sākotnēji izvēle palikt pie otas un krāsām nāca intuitīvi. Man patika tās kvalitātes, ko darbs ar roku sev nes līdzi – tekstūras, vieglas neprecizitātes utt. Ar laiku sapratu, ka šī intuitīvā izvēle atrodas uz vienas ass ar manu pārliecību. Strādāt ar roku un radīt ko taustāmu man ir svarīgi. Šis digitālais laiks ir tik atrauts ne tikai no dabas, bet arī no reālā, fiziskā un ķermeniskā. Protams, mēs visu varam izdarīt online, taču mums aizvien ir ķermenis un piecas maņas.
Senāk cilvēkiem bija saprotams novērojums, ka pasaule sastāv no debesīm un zemes – no garīgā un materiālā jeb idejām un to fiziskā iemiesojuma. Šodien mēs kaut kā esam izšķīruši šo savienību – vai nu esot tikai zemes pusē un neredzot vairs pasaulē jēgu, vai arī paliekot tikai debesīs, kas nematerializējas realitātē un nepiešķir fiziskajam vērtību.
Man šī fiziskā radīšana – tas, ka izmantoju savu roku un jaucu krāsas, tas, ka kāds pie manis var atnākt un darbu apskatīt vai iegādāties, ļauj justies saskaņā ar pasauli, kāda tā ir. Šī lēnā gleznošana man sniedz arī iespēju apstāties, dod telpu un laiku padomāt, kā arī sajūtu par kaut kā jēgpilna darīšanu.
Vai tevi interesētu tāda pilnīga nodošanās tīrai mākslai, aiz kuras nav uzdevums vai pasūtījums?
Varbūt reizi divos trijos gados man izdodas kāds personiskāks projekts. Man tas patīk un interesē, taču tāda nodošanās tīrai mākslai... manā gadījumā tā tik un tā būtu nodošanās ilustrācijai. Ja man nebūtu klienta, kas dod man uzdevumu, noteikumus vai tēmu, ko risināt, – tad es pats sev tos dotu. Es sevi noteikti neredzu laikmetīgajā mākslā.
Vai tavā ilustrāciju radīšanas procesā roka vada prātu vai prāts – roku?
Laikam jau prāts vada roku, jo mans radošais process ir krietni vien racionāls. Vispirms ir paviršāku skiču fāze, tad idejas izstrāde jau detalizētākā zīmējumā, kas tiek saskaņots ar klientu, lai tālāk tad tiktu pārnests uz lapas. Tad tā tiek izkrāsota. “Izkrāsot” laikam ir vārds, kas māksliniekiem ļoti nepatiktu, taču es negleznoju tādā ziņā, ka darbā neienesu savas sajūtas, bet gan zinu, kur kādai krāsai jābūt jau pēc iepriekšēja salikuma datorā.
Kā tu raksturotu savu krāsu paleti?
Ja sākotnēji tās bija ļoti košas krāsas, tad tagad, lai mazinātu paletes intensitāti, vairāk iekļauju neitrālos toņus. Arī tas ir ļoti intuitīvs process, taču ir toņi, kas mani uzrunā vairāk par citiem. Tas ir tumši sarkans un oranžīgi sarkans, ultramarīna zils un debesu zils – katrai krāsai divi toņi, kurus kombinēju, un citus īpaši neizmantoju.
Odiseja atgriešanās. Ilustrācija ikgadējam Hermès Holiday Season mediju informācijas komplektam (Dossier de Presse Noël)
Kāda vieta tavos darbos ir humoram un asprātībai?
Domāju, ka asprātībai ir būtiska loma gan manā, gan jebkurā citā kvalitatīvā vizuālā darbā. Tā ir asprātība ne tādā “smieklīgi” izpratnē – drīzāk “negaidīti” uz “meistarīgi” bāzes, kas nozīmē, ka darbā ir ievēroti gandrīz visi kvalitatīvi veidota attēla noteikumi. Meistarība jeb asprātība parādās spējā pārvaldīt tehniku un noteikumus, taču apieties ar tiem elastīgi.
Humors nav mans pašmērķis, taču bieži vien to dabiski iekļauju savā darbā kā kādu mazu nieku, kas liek pasmaidīt. Tāpat vien, jo tas šķiet pareizi, un tāpēc, ka dzīve ir skaista!
Vai līdzās ilustrāciju veidošanai dažādiem medijiem un grafikas dizainam ir bijusi iespēja nodoties arī grāmatu ilustrācijai?
Jā, esmu strādājis pie Honkongā izdotās bērnu grāmatas Incredible Bugs (“Neticamie kukaiņi”) angļu valodā, kas iegādājama arī Latvijā. Tajā rodami pārsteidzoši fakti par kukaiņiem un brīva to interpretācija manās ilustrācijās. Grāmata tapa manā modernisma periodā, un, šķiet, tagad man to veidot būtu liels izaicinājums. Ilustrācijas prasīja daudz laika, turklāt grāmatu izdošana nav tā ienesīgākā lieta – tas nebūtu rentabli. Varbūt kad būšu vecs un dzīvošu laukos, kādu grāmatu izdošu, bet šobrīd nevaru atļauties pusgadu veltīt šādam projektam.
Savulaik man bija iespēja intervēt bērnu grāmatu ilustratoru Karlu Knētu no Beļģijas. Runājot par to, kā veidot attiecības ar tekstu, viņš atzina, ka tieši neuzrakstītais ir viņa kā ilustratora brīvība. Vai tu vari tam pievienoties, vai arī savas attiecības ar tekstu un zīmējumu veido citādāk?
Karla teiktajā ir sava patiesība, tomēr jāsaka, ka manā gadījumā tieši uzrakstītais ir mana brīvība. Tas dod man noteikumus, un noteikumi man patīk, jo tie palīdz radošumam plaukt. Tie iedod fokusu un skaidrību, ar ko sākt. Saka jau, ka grūtākais uzdevums ir tieši brīvā tēma. Būtībā – rakstītais dod noteikumus nerakstītā pievienošanai, jo ilustrācija jau nav tikai dokumentācija. Ilustrācija tekstu papildina ne tikai vizuāli, bet arī ar nozīmi, kura būvē jau nākamo pakāpienu tekstā paustajam.
Rīgas domes Ziemassvētku sveiciens iedzīvotājiem
Šogad Rīgas pilsētas Ziemassvētku noformējums uzticēts tev. Vēlos lūgt atklāt ko vairāk par šo svētku sveicienu!
Jā, man ir tas gods un prieks šogad veidot Ziemassvētku apsveikumu Rīgas iedzīvotājiem. Kā jau katru gadu Rīgas pilsētvidē – uz Kongresu nama fasādes, lielajiem un mazajiem reklāmas stendiem –, kā arī digitālajā vidē redzams kāds vizuāls apsveikums. Šogad Rīgas dome uzrunāja mani, sniedzot aptuvenās vadlīnijas par šī svētku laika kampaņu. Tās pamatā ir ideja par mazajiem prieciņiem, jo lielie un vērienīgie pandēmijas ierobežojošo apstākļu dēļ mums ir liegti. Mūsu ikdienas mazie prieciņi var būt pikošanās sniegā, piparkūku cepšana vai omes gurķu burkas atvēršana – šo domu paturot prātā, centos radīt darbu, kas parāda šos ikdienas iepriecinājumus, bet tajā pašā laikā tiešā vai netiešā veidā norāda uz svētku galveno būtību, proti, Jēzus dzimšanu.
Kā pasūtītāja dotais uzdevums sasaucas ar tevis paša personīgo sajūtu par šo svētku laiku un vērtībām, kas tev ir nozīmīgas?
Man ideja šķiet laba, bet atzīšos, ka man šis laiks vairāk ir par svētku reliģisko aspektu. Saprotu, ka mūsdienās tiešā veidā reti kurš to atļaujas komunicēt – Ziemassvētku vēsturiskā un reliģiskā nozīme tiek notušēta, priekšplānā izvirzot sekulāros aspektus, taču esmu pateicīgs Rīgas domes sadarbības personām par atvērtību iekļaut arī reliģisko pusi. Varbūt būtu gribējis darbu veidot vēl fokusētāku uz ticības aspektu, jo domāju, ka īpaši šajā laikā mums visiem ir vajadzīga kāda lielāka cerība, uzmundrinājums un aicinājums palūkoties uz lietām dziļāk zem virspusējā.
Vāka ilustrācija kristīgās meditācijas žurnālam QTin. 2021. gada novembris/decembris
Ko mūsdienās nozīmē manevrēt industrijā, saglabājot savu ticību, redzējumu par lietām un to, kas tev svarīgs?
Varbūt pirmajā mirklī ir bijis mazliet bailīgi – kā nu es tā atklāšos par to, kas man ir svarīgs, tā es varu kļūt ievainojams... Ja nu kāds teiks, ka tas ir muļķīgi vai vecmodīgi, vai kā es vispār ko tādu uzdrīkstos un ko vispār par to zinu... Tādu vidi, kurā ir bailīgi izteikt savu pārliecību, diemžēl paši esam radījuši. Tajā pašā laikā kaut nedroši, tomēr cilvēki meklē lietas ar izteiktu garšu. Tie vēlas ko sāļu, ko saldu un arī ko rūgtu, bet katrā ziņā ko tādu, kam ir garša. Es noteikti nekad neesmu saņēmis nedz kritiku, nedz pārmetumus par to, ka ticu vai kam ticu, un to, ka arī uzdrošinos savu ticību iekļaut savos darbos vai piedāvāt klientiem.
Pamanīju, ka tavi darbi publicēti Dienvidkorejas kristīgās meditācijas žurnālā QTin.
Jā, tā ir Dienvidkorejas draudzes izdevniecība, kas reizi divos mēnešos publicē kristīgās meditācijas žurnālu. Esmu pirmais starptautiski pieaicinātais mākslinieks, kuru viņi uzrunājuši. Uzsākām sadarbību, kuras rezultātā pusotra, divu gadu laikā katrus divus mēnešus es veidoju šī izdevuma vāka ilustrāciju par kādu Bībeles tēmu vai rakstu vietu. Tā bija lieliska iespēja darīt to, ko gribētu darīt, taču neatļaujos laika trūkuma dēļ.
Kas šodien kopumā notiek kristīgās ievirzes ilustrācijas jomā? Kādas ir iespējas sevi realizēt šajā jomā?
Nezinu, vai man uz šo ir vērts atbildēt, jo, lai gan esmu kristietis, es nesauktu sevi par kristīgo ilustratoru. Tāpat es nesauktu sevi par bērnu grāmatu ilustratoru vai jebkādā citā veidā, kas ieliek rāmī vai sašaurina manu darbību.
Man jāatzīst, ka neesmu redzējis neko kvalitatīvu mūsdienu ilustrācijās, kas izskata kristīgas vai kristietības tēmas. Iespējas realizēt projektus ir, taču izpratnes par milzīgo Rietumu vai Austrumu kristīgās mākslas tradīcijas mantojumu nav, tādēļ man galvenokārt ir sanācis redzēt tikai naivus, neveiklus vai pat uzkrītoši bezgaumīgus centienus vizuāli paust to, kas agrāk tika darīts tik skaisti un jēgpilni.
Titulbilde: Ilustrācija The New York Times grāmatu apskata izdevumam Holiday Book Review 2020
