Lai to izzinātu, ar vienu mūžu nepietiek!
Intervija ar stikla mākslinieci Andu Munkevicu
No 15. janvāra līdz 3. aprīlim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma stikla mākslinieces Andas Munkevicas personālizstāde “Pārmijas”. Tajā autore aicina skatītāju doties ceļojumā sevī: “Es vēlētos, lai katrs manis izstādītais darbs liktu domāt un uzdot jautājumus – Kas es esmu? Kā es lemju? Kas ir mana brīvība?”
Tēma izstādē izspēlēta divās galvenajās kompozīcijās, kurās laikmetīgas skulptūras norāda uz dažādiem stāvokļiem cilvēka dzīvē – sākotni, jaunību, spēku pilnbriedu un norimtību. Māksliniece to trāpīgi dēvē par “dzīves kardiogrammu” un atgādina par katram stāvoklim raksturīgajiem eksistenciālajiem izaicinājumiem, jautājumiem un lēmumu pieņemšanu.
Anda Munkevica ir vadošā stikla māksliniece Latvijā, kura ar šo mediju strādā jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. To laikā sarīkotas 14 personālizstādes Latvijā un ārzemēs, kā arī bijusi dalība vairāk nekā 60 grupu izstādēs, festivālos, biennālēs un simpozijos 19 pasaules valstīs. Jau 20 gadus Anda Munkevica vada stikla mākslas un dizaina studiju AM studio, kura, viņas vārdiem sakot, “no mazas kūtiņas mājas pagalmā ir izaugusi līdz 4000 m2 lielai studijai trijos stāvos”. Lai kādi arī nebūtu skaitļi, māksliniece atgādina – “stiklam ir vairāk nekā 2000 gadu, man ir tikai 47. Ar manu mūžu nepietiek, lai to izzinātu!” Tāpēc viņa tam nododas ar katru savu šūnu un katru pieejamo mirkli. Māksliniece atzīst, ka novērtē brīžus, kad studijā ir viena un var rosīties pa visiem stāviem, taču savu ideālo darba vietu viņa rada pati savā galvā: “Ja man ir iespēja iziet gar jūru vai uzkāpt Fudzi – arī tā ir daļa radīšanas procesa. Darbā mani pavada Arvo Perts un Hanss Cimmers, bet tas var būt arī skaņdarbs “Saule, Pērkons, Daugava”, kuru uzlieku uz pašu skaļāko un dejoju, kamēr stikls ir kausējamā krāsnī!”
Lai arī pārsteidzošs ir jūsu telpisko lielformāta darbu vēriens, manu uzmanību piesaistīja 2017. gada sērija, kas tapusi stikla plaknē kā apcerīgas ceļojuma piezīmes. Kāpēc šāda pievēršanās skicei un attiecīgajam formātam?
Zīmēšana, kas bijusi klātesoša gan skolā, gan akadēmijā, nekur nav zudusi. Man vienmēr līdzi ir piezīmju blociņš, iespējams – pat vairāki. Tā vietā, lai uzņemtu fotogrāfijas, es bieži tā brīža telpu vai sajūtas piezīmēju uz papīra. Vai tas būtu Gaiziņkalns, Munameģis vai Japānas augstākā virsotne Fudzi, kurā man bija tas gods uzkāpt, – vēlāk šo mirkļa iekapsulēšanu caur līniju materializēju arī stiklā. Šajā gadījumā dziļgravējuma tehnikā. Darbu Magma Geopark, kurā attēlota ugunīs izvirdusī zeme, kuras vietā pēcāk radušies akmeņi, veidoju kā izciļņus lielā, matēti melnā stiklā.
Anda Munkevica. “Magma Geopark”. 2017. Foto: Ilmārs Znotiņš
Tomēr lielākoties jūsu izvēle ir par labu lielajiem formātiem, vērienīgām telpiskām instalācijām.
Jā, jāatzīst, ka man ir par maz būt tikai savā ķermenī, tāpēc lielākoties ieceres īstenoju monumentālā mērogā. Neskatoties uz to, ka stikls ir grūts, savā ziņā traģisks materiāls!
Arī mani “mazie formāti” ir darbi sākot no 30 kilogramiem, kurus es mēdzu saukt par “auskariņiem”. Viss, ko varu pacelt ar savām divām rokām, – ir “auskariņi”! Izstādē būs apskatāmi krietni lielāki darbi. Vakar iekārtošanas procesā palīgā nāca septiņi vīri, pirms tam – divpadsmit. Protams, viss sākas ar kaut ko mērogā nelielu – caur skici, taču tad tas izaug liels.
Stikla apstrāde, tehnoloģiju pārvaldība prasa stingru “krampi”, tomēr aiz kausēšanas, slīpēšanas, pulēšanas, gravēšanas, griešanas, plēšanas ir stikla mākslinieka jūtu un domu pasaule… Kas ir tās tēmas, kas jūs iekšēji urda? Kas ir šīs iekšējās “pārmijas”, kuras aicināt ieraudzīt arī izstādes apmeklētāju?
Jāatzīst, ka šobrīd vairs neesmu tik ļoti ieciklējusies stiklā. Man vairs nav būtiski radīt ideālo formu, ko novietot kādā galerijā. Šajā darba un dzīves posmā man svarīgi ir būt mazliet sludinātajai un nodot vēstījumu. Es vēlos, lai cilvēki caur manis radīto darbu sāk uzdot jautājumus sev. Tāpēc pēdējā laikā pievēršos arī citiem materiāliem, un izstādē būs iespējams pieredzēt arī darbu, kas veidots no Kurzemes jūras smiltīm.
Anda Munkevica. “Novērotājs. Mēness kvadrātā”. 2020. Stikls, kausēts formā, aukstā apstrāde. Foto: Oskars Lekuns 
Anda Munkevica. “Novērotājs. Dzintara”. 2020. Stikls, kausēts formā, aukstā apstrāde. Foto: Oskars Lekuns
Vai tās ir tādas kā radošās krustceles?
Jāsaka, ka krustceles ir katru dienu. Nepārtraukti. Jo ko tad nozīmē māksla? Tā nozīmē uzdot jautājumu, meklēt atbildi un caur materiālo radīt ko saskatāmu. Tomēr krustceles – tā ir nonākšana kādā punktā, kurā jāizdara izvēle – doties pa labi, pa kreisi vai taisni. Tas ir tāds statisks stāvoklis, kamēr “pārmijas”, manuprāt, latviešu valodā ir labākais termins, lai apzīmētu virzību, nepārtrauktu kustību, kurā mums katram pastāvīgi jāizdara izvēles. Bez iespējas apstāties. Izstādes priekšplānā izvirzītās “pārmijas” ir vairāk orientētas uz skatītāju, kuram, ejot uz priekšu, ik dienu ir jāizvēlas. Jautājums – vai šīs izvēles ir kaut kam par labu? No vienas puses ir skaidri nodefinēti noteikumi un normas, no otras – mūsu katra sirdsbalss. Tā arī ir tā pārmija – uz kuru pusi? Mans novēlējums, protams, ir vairāk ieklausīties sirdsbalsī.
Cik jums ir būtiski, lai skatītājs uztvertu jūsu nodoto vēstījumu?
Es būtu laimīga, ja kaut viens cilvēks saprastu, ko ar šo visu gribu pateikt. Citādi tam nav jēgas. Es nestrādāju tikai sev, tāpēc man ir svarīgi, lai kāds sadzird. Lai kāds to burbuli manā galvā, kas iznācis uz āru, arī noķer. Darbs man labi raisās pie Arvo Perta mūzikas – arī izstādes pavadījumam izvēlējos Perta skaņdarbu “Brāļi”. Mēs visi esam brāļi, mēs nedzīvojam tikai katrs savā burbulī – katrs ar savām rūpēm un savā telefonā. Tā mēs nekur tālu netiksim! Uz to izstādē esmu likusi uzsvaru.
Anda Munkevica un darbs “Spēkbrieds” no cikla “Melnie zirgi”. Stikls, kausēts, karsti formēts, pulēts.
2018. Foto – Ilmārs Znotiņš
Rakusui-tei Mākslas muzeja un dārzu krājums, Japāna
Kā veidojas dialogs starp Dizaina muzeja fantastisko telpu un jūsu darbiem?
Esmu ārkārtīgi priecīga, ka ir šī baznīcas telpa. Jura baznīca. Juris, kā zināms, cīnās ar pūķi. Tas, savukārt, saistās ar pārmiju tēmu, kurā notiek cīņa ar dēmoniem. Altāra daļa ir nedaudz nošķirta, un tajā izvietota “Šķīstītava”. Pirms tās eksponēju nepieciešamo reabilitācijas trauku, kas ir kā kristāmtrauks ar ūdeni. Vēl man svarīgi izstādes zālē parādīt sākumu – jebkura cilvēka sākumu –, kā arī viņam piešķirto sargeņģeli. Manā gadījumā tie ir mani vecāki – manas mammas un tēta portreti, kas ir 250 kilogramus smagi un 3 metrus plati darbi.
Anda Munkevica. “Gaismas deja”. Stikls, kausēts, karsti formēts, pulēts. 2020. Foto – Ilmārs Znotiņš
Esat atzinusi, ka ar stiklu jūs vieno teju cilvēciskas attiecības. Vai ir kas tāds šajās attiecībās, kāda šķautne, kas spītīgi nedodas rokā?
Jā, esmu ar šo materiālu gandrīz 35 gadus. Tas ir gluži kā mans pirmais vīrs... vai otrais vīrs… Sauciet, kā gribat, bet tādas ir mūsu savstarpējās attiecības! Un šajās attiecībās stikls izaicina katru dienu! Tas liek man būt ārkārtīgi perfektai, citādi tas mani pievārētu. Tajā pašā laikā, tas ir ļoti ēterisks un smalks. Stikls ir gaismas skulptūra, caur kuru varu nodot savu vēstījumu.
Jā, robežu stiklam nav. Jo vairāk ar to strādāju, jo vairāk šķautņu atklāju. Darbs ar to ir kā zinātnisks process. Lai gan saka, ka es eju uz galējību robežas. Piemēram, barikādēm veltītās vitrāžas Doma baznīcas Marijas kapelā ir veidotas 10 centimetru biezumā 4 metrus lielā vienlaidu cilnī – tās paņēma visus sviedrus, visas asinis!
Anda Munkevica darbā pie kopas “Laika varā” darbiem “Melnie zirgi”. Karstā formveide. izmantojot krāsns lūku. 2021. Foto: “AM studio”
Anda Munkevica un Valentīns Elsts “AM studio” ar fragmentu no darba "Sīzifi". 2021. Foto: Jānis Deinats
Uzsverat, ka cenšaties saglabāt Baltijas stikla mākslas tradīcijas. Kas tās ir? Kas ir Baltijas valstu stikla mākslas stiprā puse?
Manuprāt, tomēr nav tādas vienotas Baltijas stikla mākslas tradīcijas – atšķirībā no Itālijas vai Tālajiem Austrumiem, mūsu lokālā stikla tradīcija ir kopta ļoti īsu laiku. Latvijā tā aizsākās ar kombinātu “Māksla”, kur darināja stikla priekšmetus, stikla nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā, bet Igaunijā – ar Igaunijas Mākslas akadēmiju. Tas ir pārāk mazs laiks, lai varētu izkopt “tradīciju”. Tikai tagad sākam kāpt ārā no vāzīšu un vitrāžu virziena.
Lokālās iezīmes, manuprāt, ir rodamas dabas uztveres līmenī. Igauņiem ir smalkas proporcijas Ivo Lilla darbos, kur spīdīgas plaknes pretstatītas raupjām; lietuviešu darbos mani imponē stikla bloku krāvumi, kas veidoti cementējot un atklāj to pirmatnējo materiāla sajūtu, pirms tas ticis izskaistināts. Tāpat būtisks ir pieskāriens.
Anda Munkevica. “Vēstures lappuse”. Pārvilktais stikls, kausēts formā, gravēts. 2016. Foto – Ilmārs Znotiņš
Notojimas Stikla mākslas muzeja krājums, Japāna
Šis dabas pieskāriens ir klātesošs arī jūsu darbos…
Daba ir mūsu vislielākais skolotājs. Vienmēr. Tā ir pāri mums esoša – it sevišķi, ja lūkojamies uz to no laika perspektīvas. Tāpēc manos darbos ienāk nospiedumi no dažādiem laikiem un vietām. Zināmā mērā tas ir pagodinājums – pieskarties piecsimt gadu vecam ozolam, palūgt tam atļauju noņemt formu. Līdzīgi ir ar akmeni... Tas ir kas tāds pāri mūsu dzīvei stāvošs.
Kāds, jūsu skatījumā, šobrīd ir stikla statuss mākslā? Kā šis materiāls tiek novērtēts kā izteiksmes līdzeklis?
Stikls savu uzvaras gājienu izdara tieši tagad – 21. gadsimtā. Pirmkārt, tas ir saistīts ar tehnoloģijām. Jaunās tehnoloģijas ļauj stiklam ienākt tur, kur agrāk tas nebija iespējams. Otrkārt, tas ir saistīts ar arhitektūru, kas pieprasa jaunus šī materiāla risinājumus – ne tikai tehniskā, bet arī vizuālā ziņā. Mākslā mēs varam runāt par gaismas skulptūru, kas ir kā jauns tēlniecības veids. Stikls gadsimtu gaitā nemainās – tas ir mūžīgs materiāls, taču tā īpašības iedarbojas uz emocijām, un stiklā mēs varam tās iekapsulēt.
Anda Munkevica. “Kumeļa gadi. Vētrainā nevainība”. No cikla “Zilie zirgi”. 2019. Stikls, kausēts formā, karsti formēts, aukstā apstrāde. Foto: Ilmārs Znotiņš
Par darbu ar stiklu esat sacījusi: “Tas paņem laiku, spēku, sviedrus un asaras, pretī dodot prieku, svētku un neaprakstāmas laimes sajūtu.” To laikam sauc par gandarījumu...
Jā, atslēgas vārds ir gandarījums! Viņa Augstība Gandarījums. Vienīgais ceļš uz laimību ir caur darbu. Tikai tā var rast patiesu piepildījumu.
Ja gribas uz tā riteņa turēties, tad tie pedāļi ir jāmin. Ja gribi, lai lopiņš dod pienu – tas ir jābaro. Tā tas vienmēr ir bijis un vienmēr būs. Darbs manā galvā ir augstākais no tikumiem. Kad cilvēks pārstāj strādāt, pārstāj kustēties – viņš apstājas un degradējas.
Tāpat gandarījumu dod arī iespēja zināšanas nodot tālāk, nodrošināt pēctecību.
Man arī ir plecs – mans vīrs, ar kuru esam kopā vairāk nekā 20 gadu. Šo ceļu ejam abi kopā – un tā ir vēl viena laimes sajūta.
Anda Munkevica. “Delikāts maigums”. No cikla “Baltie zirgi”. 2018. Stikls, kausēts formā, karsti formēts, aukstā apstrāde. Foto: Ilmārs Znotiņš
Titulbilde: Anda Munkevica. 2021. Foto: Jānis Deinats
