Estētiskais uzņēmējs
Intervija ar mākslas kolekcionāru Raivi Zabi
Raivis Zabis savu mākslas kolekciju ir izaudzējis klusi un pazemīgi. Vairāk kā 15 gadus viņš ir apmeklējis jauno Latvijas, Krievijas un, jā, Kubas gleznotāju studijas un izveidojis savu izlasi. Tagad pēc 15 gadu dzīves Pēterburgā uzņēmējs ir atgriezies dzimtajā Liepājas pusē, kur turpina papildināt savu kolekciju un kopš 2016. gada vada arī savu mākslas rezidenci Ziemupē.
Skolojies Vācijā un pēc tam uzsācis biznesu Pēterburgā, Raivis Zabis atbilst tam, kā Čārlzs Sačī definē mākslas kolekcionāru – “tas ir cilvēks, kuram patīk pieņemt lēmumus”. Zinātkāres un mācīties prieka vadīts, viņš kolekcionē mākslu kā iespēju būt kontaktā ar citām personībām un kultūrām, satikties ar citiem (te ir iederīgi pieminēt, ka viņa mājaslapa www.rzcollection.com ir godalgota awwwards.com kā labākā mākslas prezentācijas platforma.) Šī intervija ir par kāda mākslas kolekcionāra tapšanas ceļu. Un pats svarīgākais, ka nekas nav galā. Tā ir kaislība mūža garumā.
Kas ir tavas identitātes stūrakmeņi?
Esmu vienkāršs lauku puika, dzimis Liepājā. Man patīk strādāt. Man patīk lemt un rīkoties, man patīk redzēt sava darba rezultātu. Es nodarbojos ar uzņēmējdarbību Krievijā un Latvijā dažādos virzienos, tas nebija viegli, bet es daudz iemācījos. Esmu zinātkārs, patīk mācīties un izmēģināt jaunas lietas. Man patīk ieskatīties lietu dzīlēs, uzzināt, kas ir apslēpts zem pirmā virspusējā skatiena. Esmu vecmodīgs, man nepatīk skatīties bildes internetā. Man patīk dzīva komunikācija. Radošie cilvēki, kā arī viņu darbības subjekts – māksla un kultūra, man vienmēr ir šķitis kaut kāda nesaprotama fantāzijas pasaule. Es sapņoju (gribēju) pietuvoties šai pasaulei un atklāt tās noslēpumu sev. Biju pārliecināts, ka tikai mākslinieki, šīs pasaules radītāji, var man izpaust šo noslēpumu. Tāpēc, pirmkārt, mani vienmēr ir interesējusi mākslinieka personība, interesē, ko un kā šis cilvēks rada, kā ir veidojusies viņa personība un kā šī cilvēka pasaules redzējums var izpausties kaut kādā objektā.
Vladimir Migachev, Hope is Never Lost, 2019, audekls, akrils, 200 х 150 cm
…un kāda loma tajā ir mākslai?
Kolekciju sāku vākt 2000. gadu sākumā, kad nogurums no biznesa ikdienas sāka izzust un man ļoti gribējās iemācīties pārslēgt savas smadzenes uz kaut ko citu. Sapratu, ka nokļūšana “mākslīgajā pasaulē” man bija lieliska atpūta no biznesa cīņām. Es te atradu līdzsvaru starp aktīvo dzīves ritmu un enerģijas uzkrāšanu un atpūtu. Ierastās līdzsvara lietas ir sporta zāle, iešana uz krogu vai grāmatas. Māksla ir retāka izvēle, bet tā sevī apvieno visu iepriekš minēto: lai skatītos mākslu, tev ir jākustas, lai saprastu mākslu, ir jālasa, lai būtu procesā iekšā, ir jāsocializējas ar citiem, papildus tu vēl saņem emocionālu gandarījumu.
Māksla man ir zinātkāres veidotāja, kas liek ieskatīties lietu dzīlēs, atpazīt to, kas ir apslēpts pirmajam acu skatienam. Jo vairāk skaties, jo vairāk sev atklāj noslēpumu aiz mākslas. Vēloties iet noslēpumā iekšā, sāk interesēt ne tikai pati māksla, bet arī tas otrs, kas to ir radījis. Tur parādās cilvēks.
Es pērku priekšmetus, kuru autori ir mani ieinteresējuši. Ja mani nesaista persona, tad visticamāk arī bilde mani nesaista. Mani interesē dziļa apmaiņa personību līmenī.
Kāda loma tavā mākslas kolekcionāra dzīvē ir Pēterburgai?
Ar Pēterburgu kārtīgi iepazinos, sākot no 2005. gada, kad uz turieni pārcēlos. Nodzīvoju gandrīz 15 gadus. Sākumā biju viens pats, bija jāsāk veidot savu dzīvi tur. Pēterburgā ir lielas iespējas apskatīt izcilus mākslas un vēstures pieminekļus. 2005. gada ziemā pie vienas no ēkām pamanīju garu rindu. Kā padomju apstākļos uzaugušam, man radās asociācija ar deficītu: intereses pēc arī iestājos rindā. Izrādījās, ka rinda ir pie Krievu mākslas muzeja. Tā pamazām sākās manas mākslas gaitas: Krievu muzejs, Ermitāža, Erarta, Faberžē muzejs, galerijas…. Tas robežojās ar atkarību.
Paralēli paradījās banāla vajadzība pēc gleznas interjeram, braucu to izvēlētie, rezultātā nopirku divas. Mani ieinteresēja mākslinieces Natālijas Maļcevas personība un viņas iedvesmojošais stāsts par darbiem. Tas sasaucās ar manu tālaika izpratni, kas ir skaists un kas ir māksla. Un šis darbs “Ziema” kļuva par pirmo darbu, pēc kura kā “ar sniegu pilnie egļu zari” sāka augt mana mūsdienu mākslinieku darbu kolekcija. Nonācu arvien biežāk mākslinieku darbnīcās, parādījās konsultants – mākslas zinātniece, kas iepazīstināja ar aktuālo un deva padziļinātu ekspertīzi. Rezultātā katru nedēļas nogali man bija saraksts, kas ir jāapskata. Tas robežojās ar atkarību. ..... es biju nonācis bagātīgā mākslas vidē.
Ar mākslas zinātnieci Innu Udovičenko mēs joprojām sadarbojamies, atšķirība ir tā, ka šodien mūsu viedokļi par lietām var būt ļoti atšķirīgi.
Adonis Muiño Romero, Breakfast in the wild or a day without Alicia, 2020, audekls, eļļa, 110 х 90 cm
Kas tevi fascinē mākslas vidē?
Biznesa ikdiena ir pilnīgi citādāka nekā mākslas pasaulē: tur ir citas problēmas, cita dzīves uztvere un pieredze. Biznesā un mākslā izejas punkti ir atšķirīgi. Tas ir fantastiski, ka tik dažādu jomu profesionāļi var satikties un viens otru papildināt
Biznesu radam caur pragmatismu, mākslu – caur emocijām. Tās ir vienas diagonāles divi gali. Māksla māca izteikt savas emocijas un paskatīties aiz tā, ar ko tu ikdienā operē. Ienākot no biznesa pasaules, ne visi to spēj pieņemt.
Māksla māca izteikt savas emocijas un paskatīties aiz tā, ar ko tu ikdienā operē. Ienākot no biznesa pasaules, ne visi to spēj pieņemt.
Kā māksla ietekmē biznesu?
Jo vairāk uz mākslas darbu skatos, jo plašāks horizonts man paveras. Horizonts, kas man ļauj izkāpt ārā no komforta zonas.
Dažādie interpretējumi, out of box... tam ir tieša sasaiste ar ikdienas biznesa norisēm un aktivitātēm.
Sākumā vari pieņemt tikai to, ko vari atpazīt. Bet, radinot sevi skatīties un klausīties, vari aizaugt līdz tam, ka interesantas un saprotamas kļūst lietas, kas pirms tam nesaistīja. Tu iemāci sev saskatīt un saklausīt arvien vairāk un vairāk.
Veidojot kolekciju, cilvēks nodarbojas ar izziņas un pētniecības darbu, viņam ir vēlme uzzināt vairāk par līdzvērtīgiem priekšmetiem tirgū. Viņš trenē atmiņu un uzmanību, attīsta precizitāti un radošumu, arī taupību, kas ir īpaši svarīga biznesā. Tāpat mēs gribam socializēties. Mēs rādām, apmaināmies un mācāmies komunicēt ar citiem un pieņemt dažādo.
Sākumā vari pieņemt tikai to, ko vari atpazīt. Bet, radinot sevi skatīties un klausīties, vari aizaugt līdz tam, ka interesantas un saprotamas kļūst lietas, kas pirms tam nesaistīja.
Kad Tu sāki saskatīt mākslu? Vai bija kāds izrāviena punkts?
Viss sākās ar patīk/nepatīk. Ja man patika, tad es meklēju, kas man patīk. Ja nepatika, iemācījos definēt, kāpēc nepatīk. Paskatoties kolekciju, var labi redzēt, kādas bija manas pirmās izvēles un kādas tās ir tagad – ir daudz izmaiņu. Jo vairāk skaties, jo vairāk sastopies ar dažādu mākslu... tu sāc sevī veidot priekšstatu par ainu.
Neslēpšu, ka sekoju līdzi arī jauno mākslinieku reitingiem un atgriežos pie patīk/nepatīk. Ja patīk, mēģinu rast iespēju satikties ar mākslinieku klātienē
Man svarīgi, lai darbs atstātu “pēcgaršu”. Vienojošā iezīme ir tā, vai un cik ilgi viens vai otrs darbs man iezīmējies apziņā un vai man ir komfortabli ar to sadzīvot.
Svarīgi saprast, vai mākslas darbs nepilda ienesīga mārketinga lomu. Atklātums, tiešums un skaudra realitāte spēj kompensēt pat šķietamas nepilnības. Kā labu piemēru gribētu šeit minēt krievu mākslinieci Annu Žoludu un viņas daiļradi.
Anna Zholud, The Way Series No. 2, 2017, kartons, eļļa, 105 х 75 cm
Kur tev bija drosme uzreiz mesties iekšā mūsdienu mākslā, nevis sākt uzmanīgi – ar klasiķiem?
Uzreiz sapratu, ka kolekcionēšu tikai laikmetīgo mākslu. Es dzīvoju Tagad. Tie ir mani laikabiedri. Kurš cits viņus varēs saprast labāk? (Pat, ja esam katrs no sava burbuļa.) Iegādājoties mākslas darbu, es atbalstu mākslinieka tālāko attīstību. Māksla ir jāatbalsta, citādi mākslas tirgus nebūs. Es cenšos ar savu ieguldījumu panākt, ka mākslinieki iet tālāk.
Pēc simt gadiem par daudziem no viņiem informācija būs zudusi. Es ceru atstāt kolekciju, mākslas kopumu, ko nākamā paaudze, pamatojoties uz materiāliem, varēs pētīt un ievietot katalogos, un vērtēt šī laikmeta mākslas tendences. Radu darbu nākamām paaudzēm (smejas).
Uzreiz sapratu, ka kolekcionēšu tikai laikmetīgo mākslu. Es dzīvoju Tagad. Tie ir mani laikabiedri. Kurš cits viņus varēs saprast labāk?
Vai tevi kā uzņēmēju, kam ir svarīgi būt veiksmīgam it visā, nebaidīja, ka vari izdarīt kļūmīgu likmi?
Tas ir jautājums, cik pārliecināts par sevi esi. Ja tu kļūdīsies (un tu noteikti kļūdīsies!), atzīsti to, bet tas nemaina faktu, ka mākslas darbs nes arī emocionālo komponenti. Tev paliks arī stāsts, kāpēc tu to darbu esi iegādājies. Varbūt tajā brīdī mākslinieks bija bez iztikas līdzekļiem, un es varēju viņam palīdzēt.
Tu neesi no tiem, kas slēpj savus agrīnos kolekcijas darbus?
Tu no sevis neaizmuksi. Jo vairāk slēpsi, jo būs vairāk tādi, kas gribēs to izmantot pret tevi. Labāk pats kontrolē savu stāstu, lai kāds tas arī būtu.
Ilya Gaponov, From the Expectation series (2), 2011, audekls, eļļa, 180 х 180 cm
Leģendārajam izsoļu vadītājam Simonam de Purī lielākie 20. gadsimta kolekcionāri ir Šuškins un Morozovs, kas pirka sava laika jaunos māksliniekus. Kāpēc arī tev viņi ir svarīgi?
Es viņus redzu kā mecenātus (ar lielo M). Viņi pirka, jo tas patika, un tā bija iespēja atbalstīt. Viņi atbalstīja savus laikabiedrus, kas gribēja kaut ko radīt un pierādīt. Nereti viņu iepirktie darbi sabiedrībai bija nepieņemami. Nedomāju, ka viņi ticēja, ka viņu kolekcijas būs iespaidīgākās 20. gadsimta kolekcijas. Man ir tuvs tas, ka viņi ar savu klātesamību un atbalstu ļāva cilvēkiem attīstīties. Viņi ir iedibinājuši kanonu, ko ir vērts turpināt.
Kāda tipa kolekcionārs Tu esi – trofeju mednieks, uzņēmējs (pirmatklājējs), eksperts vai estēts?
Estētiskais uzņēmējs (smejas). Es neesmu tīrs estēts, es eju līdzi laikam. Mani kolekcijas darbi sniedz estētisku baudījumu, bet man ir svarīgi arī būt šeit un tagad. Tā ir pastāvīga vēlme iet kopsolī ar laiku, aizraušanās ar jaunākajiem atklājumiem, es vēlos nolīdzsvarot arvien pieaugošo dzīves ritmu, salāgot slīdēšanu pa virsmu, vieglprātību, kosmopolītismu un merkantilisma garu.
Lai dzīvotu līdzi savam laikam ir daudz jāskatās, jāpēta, jālasa. Ja esi zinātkārs un gatavs riskēt, ir iespēja nonākt nākamajā līmenī un izprast arvien jaunākās paaudzes.
Esmu kolekcionārs, kas, sevi raksturojot, varētu citēt Kamī, kurš runā par mūžīgo spriedzi, ko rada plēšanās uz pusēm starp skaistumu un ciešanām, sacelšanos un samierināšanos, mīlestību pret cilvēkiem, mokām, ko rada vientulība, un aizkaitinājumu, ko rada pūlis. Tips, kuram kustība un izzināšana ir dzīves piepildījums.
Simons de Purī saka, ka mīlestība uz mākslu ir cieši saistīta ar zinātkāri. Cik liela loma zinātkārei ir tavā dzīvē- mākslas kolekcionēšanā un kopumā?
Es nekad neesmu varējis “dzīvot uz veciem faktiem”. Izzināšanas gars ir saistīts ar to, ka tev, atrodoties aktīvajā darbībā, ir jābūt gatavam runāt par daudz dažādām lietām. Lai būtu eksperts savā laukā, tev ir jāinteresējas par citām tēmām, lai vari noslīpēt savu ekspertīzi. Jo vairāk papildini ūdensglāzes saturu, jo pieaug ne tikai ūdens apjoms, bet izmainās arī ūdens garša.
Jautājums ir, vai tu izmanto savu zinātkāri, lai augtu un veidot pievienoto vērtību, vai arī tu esi piepildījis savu cieto disku ar tēmām, kuras tu neproti izmantot savas vērtības radīšanai.
Tavā kolekcijā dominē glezniecība. Kāpēc?
Glezniecība ir, bija un būs. Tā ir stabila un pastāvīga vērtība, kas mainoties pastāvēs. Jebkurā gadījumā, pateicoties tai, es mācos kaut ko jaunu un augu. Ja jūtu satraukumu par to, ka dzīvē kaut kas mainās, atveru kolekciju un tajā atrodu atbalstu un iedvesmu.
Tematiski tavas kolekcijas mākslas darbos dominē figurālisms (it īpaši cilvēka ķermenis).
Cilvēka ķermenis ir daudzveidīgs un dažāds, caur to var izteikt ļoti daudzus vēstījumus. Tas dod telpu skatītājam pašam veidot savu attieksmi un radīt savu stāstu.
Alan Khatagti, Conscience above Judgment, 2016, audekls, eļļa, 100 х 135 cm
Tu izmanto mākslu kā komunikācijas līdzekli, lai ar kolekcijas palīdzību paplašinātu savas robežas un satiktos ar otru.
Žans Pjažē teica, ka mēs augam, kad mācāmies redzēt lietas no citu cilvēku skatupunkta. Mēs neesam dzimuši ar šo prasmi, mēs visu mūžu cīnāmies, lai to apgūtu. Mēs mācāmies empātiju.
Otra tavas kolekcijas iezīme ir interese par telpu kā plašumu.
Telpiskums vienlaikus ierobežo un rada jautājumu, kas ir aiz šīs telpas. Tas arī ir lielisks pamats dialogam.
Piemēram, Daigas Krūzes glezna “Pastaiga ar Irbīti” (2018) – caur to ir iespēja saprast, ka, esot šeit, vari būt arī kaut kur citur. Ar savu fizisko ķermeni esi šeit, bet ar domām – kaut kur citur.
Šie darbi nav tādi, uz kuriem skatoties iekritīsi pesimismā, un pēc tam ilgi domāsi, kā tikt no tā ārā. Tur ir aktīva rīcība – caur ķermeni, telpu. Tie nav arī reliģiski vai garīgi meklējumi.
Skatoties uz tavas kolekcijas darbiem, man prātā nāk asociācija ar padomju nonkonformistu darbiem – esot šeit, tu vari būt arī kaut kur citur. Piemēram, Iļjas Kabakova 1972. gada sērija “Lidojošais Komarovs”, kur virs drūmajām padomju pilsētām planē vīrieša stāvs. Vai šī eksistenciālā ilgošanās ir tava padomju bērnība?
Mana bērnība un jaunība pagāja Padomju Savienībā. Zināmi ierobežojumi tur bija. Tiecieni pēc brīvības man ir bijuši raksturīgi vienmēr. Man nekad nav paticis, ka mani ierobežo kādā rāmī. Neesmu arī tam nekad pakļāvies. Man patīk daudzveidība un plašums. Varbūt man nav pieņemama otra dzīves pārliecība, bet es cienu brīvību.
Tatyana Podmarkova, Substance No. 2, 2015, audekls, eļļa, 120 х 120 cm
Tavā kolekcijā dominē akadēmiska glezniecība, tomēr Tu tajā saredzi un atklāj šo iespējamību telpu…
Neslēpšu klasisku vērtību klātesamību, bet ar laikmetīgu elpu. Mana kolekcija ir sasaistē ar šodienu. Labs piemērs ir Tatjanas Podmarkovas darbs Angels Sent out on a Mission to Minister. Pirku to trīs gadus. Pirmo reizi ieraudzīju mazā izstādē, kur man šis darbs ļoti iepatikās. Bet māksliniece nebija gatava no tā šķirties. Pēc gada viņa bija gatava pārdot, bet es nebiju gatavs maksāt. Tad trešajā gadā lietas salikās tā, ka darbs nonāca pie manis. Katram mākslas darbam ir savs mākslas cienītājs. Tad, kad esi darbā ieskatījies, domas par to tevi pārņem: tu domā par to, skaties uz to savās domās un gadžetos, taisi tabulas, kāpēc pirkt un kāpēc ne. Beigās tāpat nonāc pie tā, ka tu to vēlies.
Vai Tu mēdz pārskatīt savu kolekciju un iztirgot ‘liekos’ darbus?
Nonākot nākamajā līmenī, redzu agrākos darbus ar jaunām, viedākām acīm, redzu kopsakarības.
Mēs cenšamies būt perfekti, atsaucoties uz Vinstonu Čerčilu teikto – uzlabot nozīmē mainīties, un būt perfektam nozīme bieži mainīties. Vai to kādreiz sasniegšu? Laiks rādīs.
Ir darbi, kurus es tagad varētu ievietot interjerā. Arī mazāk veiksmīgs darbs atbilstošā interjerā var veidot lielisku saspēli. Jo tas galu galā ir oriģināls, aura tur paliek. Ieliekot to pareizā vietā, pareizā sakabē ar pārējo, to vietu tas cels. Šo stratēģiju es pielietoju ar draugiem, paziņām, kas ir izlēmuši ieiet kolekcionēšanas pasaulē – aizdodu vai atdāvinu mākslas darbu, lai pieradinās pie oriģinālās mākslas. Varbūt darbs, kas ar mani vairs nerezonē, citam var kļūt par pirmo soli kolekcionēšanā, gluži kā tas notika ar mani, kad savu pirmo gleznu nopirku kā interjera priekšmetu.
Paziņām, kas ir izlēmuši ieiet kolekcionēšanas pasaulē – aizdodu vai atdāvinu mākslas darbu, lai pieradinās pie oriģinālās mākslas. Varbūt darbs, kas ar mani vairs nerezonē, citam var kļūt par pirmo soli kolekcionēšanā.
Vai ir darbi, pie kuriem tu griezies, kad vajag “atbalstu”?
Tieši tāpēc man vienmēr apkārt ir bijusi māksla.
Māksla man ir kā privātā dzīves telpā, tā arī vienmēr ir bijusi darba vidē. Māksla dod iespēj izkāpt ārā no komforta zonas un iespēju domāt. Man kolekcijā ir Nadzeždas Amfalovas darbi “Kāpnes”. Tie bija izlikti pārrunu telpā, kur notika tikšanās ar partneriem. Šī glezna vienmēr bija sarunas atvēršanas objekts. Kāpnes ļauj domāt ne tikai par kāpšanu dzīvē uz augšu, bet arī apzināties tos periodus, kad slīdi uz leju. Šis vēstījums labi nolasījās gan sarunās ar darbiniekiem, gan partneriem.
Katrā mākslas darbā ir stāsts, kas tevis var nomierināt, stiprināt, atvērt jauniem risinājumiem. Jautājums ir, vai tu pats esi gatavs sevī risināt šo dialogu.
Vai tu uz mākslu raugies arī kā uz investīciju?
Es uz mākslu skatos kā uz ilgtermiņa investīciju. Mūsdienās vari investēt klasiskos ieguldījumu portfeļos – nekustamajā īpašumā, akcijās vai bitkoinos. Es esmu izvēlējies netradicionālu, alternatīvu investīciju veidu, kas bez potenciāla investīciju vērtības pieauguma ir devis man arī emocionālo vērtību.
Tiekoties ar māksliniekiem, saproti, ka pievienotā vērtība nav tikai tajā mākslas objektā, tā ir arī saziņā un apmaiņā un šī investīcija ir vissvarīgākā.
Katrā mākslas darbā ir stāsts, kas tevis var nomierināt, stiprināt, atvērt jauniem risinājumiem. Jautājums ir, vai tu pats esi gatavs sevī risināt šo dialogu.
Kāda ir tava vīzija par kolekcionāra un mecenāta lomu Latvijas sabiedrībā?
Jebkuram, kurš ir ko sasniedzis un kurš var dot no sevis citiem, viņam ir jādalās. Jautājums ir, cik daudz un kādā veidā – caur tiešo atbalstu vai mecenātismu. Es esmu izvēlējies dot jaunajiem māksliniekiem. Un te strādā sakāmvārds “dots devējam atdodas”. Tas ir labs veids, kā atbalstīt tos, kuriem tajā brīdī atbalsts ir vajadzīgs. Latvijā ir jāiet uz to, ka atbalstīt jaunos ir svarīgi. Jo viņi ir tie, kas veidos mūsu nākotnes identitāti un apziņu.
Aldis Dobenbergs, Pay attention, 2017, audekls, eļļa, 80 х 60 cm
Daudzi veiksmīgi uzņēmēji interesējas, kā atrast sfēru, ko atbalstīt. Ko tu ieteiktu?
Tas ir atkarīgs no cilvēka vērtību skalas, vēlmēm un iespējām. Cilvēkam, kurš ir gatavs dalīties, nav viss jādara pašam – kas ir mans gadījums. Viņš to var darīt caur fondiem un organizācijām, kas ar to nodarbojas tieši. Man ir svarīgs tiešais kontakts ar cilvēkiem, ar kuriem strādāju. Ja tas nav svarīgi, ir ļoti daudz veidu, kā to izdarīt caur institūcijām.
Kā tevī attīstījās vēlme dalīties – paralēli tavam ienākumu līmenim vai personības briedumam?
Vēlme dalīties parādās tad, kad esi nodrošinājis savas primārās vajadzības. Jo augstāk kāp Maslova piramīdā, jo vairāk vari domāt par sevis izglītošanu un dalīšanos. Man pašam dzīvē ir bijuši cilvēki, kas mani ir atbalstījuši, lai es ietu uz priekšu. Tāpēc es šo pozitīvo praksi turpinu. Dalīšanās princips nav par lielumu. Svarīgākais, ka vispār esi gatavs ar kādu dalīties. Dalīties var arī ar savu pieredzi un padomu.
Pippa El-Kadhi Brown, Two of Hearts, 2019, audekls, akrils, 148 х 148 cm
Kas ir tas vēstījums, ko vēlies nodot ar savu piemēru, ar savu kolekciju?
Pirmkārt, ka nekad nav par vēlu kaut ko sākt. Un nevajag baidīties arī no lietām, kuras pirmsākumos nesaproti. Arī tas, ka nesaproti un uzkāp uz grābekļiem, nav nekas slikts – tu mācīsies. Ceļojums, kuru esi uzsācis, ir piesātināts ar dažādiem pie dzīvojumiem, kas tev ļauj dzīvot, attīstīties un iet uz priekšu.
Nav labu vai sliktu darbu, kā arī nav sliktas vai labas mākslas, ir dažādas interpretācijas. Interpretācija ir tā, par ko mums ir ļauts domāt, izprast to un izteikties. Jo vairāk mēs attīstām sevi, jo plašāk mēs spējam skatīties uz lietām. Jo šaurāka ir mūsu domāšana, jo šaurāks ir mūsu izteiksmes veids.
“Es zinu, ka es neko nezinu” – joprojām pastāv strīdi par šo vārdu patieso autorību. Kāds uzskata, ka tie pieder Dēmokritam. Bet, pēc Platona domām, tieši Sokrats deva pasaulei šo mūžseno formulu.
Jaunas zināšanas rada jaunus jautājumus. Jo vairāk cilvēks zina, jo lielāks ir viņa nezināšanas apjoms, un tiekties pēc nezināmā ir aizraujoši...
Titulbilde: Raivis Zabis. Foto: Valters Pelns
