Maskulīns periods
Intervija ar tēlnieku Ivaru Drulli
Līdz pat rudens ieskaņai Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) pirmā stāva izstāžu zālē skatāmi tēlnieka Ivara Drulles veidotie darbi. Ekspozīcijā ar nosaukumu “Sevišķi svinīgs vakars” tēlnieks interpretējis bibliotēkas sīkiespieddarbu krājuma dokumentus – 20. gadsimta 30. gadu cirka programmas.
Izstāde turpina 2020. gadā aizsākto izstāžu ciklu, kura ietvaros mākslinieki piedāvā jaunu skatījumu uz LNB krājumu. Ivars Drulle atzīst, ka sīkiespiedes krājums, kas atspoguļo sabiedrisko, ekonomisko, sociālo un kultūras dzīvi Latvijā no 19. gadsimta līdz mūsdienām, ir, iespējams, māksliniekiem lielākā dārgumu glabātuve: “Tur ir plakāti un kartiņas, reklāmas un politiskie saukļi. Ilgu laiku man bija divi “finālisti” – cirka programmiņas un ēdienkartes. Ēdienkartes ir satriecoša lasāmviela! Vai tas būtu restorāna piedāvājums vai tirgus letes nomnieces informācija par zivīm – līdz pat nesenam laikam tas viss nonāca bibliotēkā!”
Izvērtējot materiālu un mēģinot saklausīt kādu iekšēju rezonansi, Drulle nosliecās par labu cirka programmām, kas vēstīja par tolaik regulāri notiekošajiem cīkstoņu priekšnesumiem. Rupja mērošanās maskulīniem spēkiem cirka arēnā tika pieteikta, norādot ne tikai uz cīkstoņu “ķermeniskajiem gabarītiem”, bet arī viņu gara raksturu. Džimmijs Louiss no Franču Āfrikas, piemēram, bijis liels dziesminieks ar patīkamu tenoru, kas jautru sabiedrību ne reizi pārsteidzis ar reti skaisti nodziedātām itaļu ārijām un dziesmiņām, savukārt Pjotrs Ferestanoffs no Bulgārijas runā 9 valodas. Ļoti mīl naudu. Liels slāvu tautas patriots.
“Toreiz, lai apskatītu cīņas turnīrus, uz cirku devās teju visa Rīga! Sabrauca pasaules čempioni, visādi eksotiski čaļi un vēl kāds jocīgs vecis ar milzīgām kājām un lielām ausīm… Tad visi šie dīvaiņi metās viens otru mētāt uz paklāja! To visu pētot, es sajutu sviedru smaku, kāda jaušama, kad sasvīduši veči viens gar otru berzējas..!”, iespaidos dalās mākslinieks un atzīst, ka programmiņu pētījums izsaucis zināmas grēmas un atmodinājis arī atmiņas par paša bērnības cirka apmeklējumiem. Savukārt ieliktas šodien notiekošā kara kontekstā – tās liek domāt par prātam neaptveramo Krievijas agresiju pret neatkarīgo un suverēno Ukrainas valsti.
“Sevišķi svinīgā vakara” figūras, kas atgādina monstrozus atdzīvojušos augstsprieguma līniju balstus, šķiet pārlādētas ar enerģiju un spēku, tomēr – kāda ir to faktiskā jauda? Mākslinieks atzīst, ka rūsējošie tēli vien pārdesmit gadu laikā sabirstu driskās un lēveros. Šis metaforiski jauš cerību arī par drīzu tirāniskā Krievijas režīma sairumu.
Ekspozīcijas “Sevišķi svinīgs vakars” kopskats
Kad sazinājāmies, lai vienotos par šo sarunu, teicāt, ka šobrīd esat savā lauku īpašumā, lai sakārtotu darbnīcu pēc darbu izgatavošanas. Viens darba cēliens ir noslēdzies. Vai jauns ir sācies? Vai tomēr nav tādu striktu cēlienu un darbs pie dažādiem projektiem noris vienlaikus?
Jā, darbi noteikti nebeidzas tādā klasiskā veidā līdz ar izstādes atklāšanu. Piemēram, mans 2016. gada projekts “Manai dzimtenei”, kurā dokumentēju pamestās mājas Latvijas lauku ainavā, – tā arī nav beidzies. Es vēl joprojām dokumentēju pamestās mājas, turklāt tagad eju jau trešo apli. Proti, liela daļa toreiz izstādei bildēto īpašumu vairs nav – zemnieki tos ir nojaukuši un to vietā iesējuši rapsi. Tāpat daļai no tām ēkām, kurām toreiz bija, piemēram, kāds tēlnieciski skaisti iegāzies jumts, – tagad palikuši vien mūri.
Savukārt, kad uzzināju, ka izstāde Latvijas Nacionālajā bibliotēkā plānota pusgada garumā, sapratu, ka tik ilgu laiku tajā nevar garlaicīgi stāvēt viens un tas pats. Man ienāca prātā līdzība ar cirka cīkstoņu priekšnesumiem arēnā, kas seko secīgi cits aiz cita. Arī izstādē ik pēc pāris nedēļām figūras mainīsies – vienas dosies prom, citas stāsies to vietā.
Cirka programmiņas (fragmenti)
Izstādes pieteikumā teikts, ka tā atspoguļo bērnības motīvu – cirka priekšnesuma apmeklējumu. Jūsu skatījumā šis šķietami līksmais notikums iegūst negaidītas šķautnes, tajā skaitā kļūstot par metaforu vispārējai apdraudējuma sajūtai un neproporcionālajam spēku sadalījumam, kas pavada Krievijas agresiju Ukrainā. Es lūgšu šim “tulkojumu” – kas tieši šo līksmo notikumu pārvērš iznīcību vēstošā faktā?
Ikreiz, kad bibliotēkā pētīju tās cirka programmiņas, man bija sajūta, ka skatos nevis uz šiem cīkstoņiem, bet uz sevi bērnībā. Redzēju, kā sēžu uz maza zirdziņa un man ir mazliet baisi. Pasaule ir liela un nezināma, cirka telpā ir briesmīgs, nedrošs caurvējš un mazliet smird pēc mēsliem. To arī pieņēmu kā pamatkonceptu: ir šīs lielās cīkstoņu figūras, bet kā enkurs un galvenais tēls – bezpalīdzīgais bērniņš uz zirdziņa.
Kad februāra beigās/marta sākumā biju finiša taisnē un sāku vest figūras uz izstādi, karš Ukrainā jau bija sācies... Kontekstā ar kara situāciju, tas viss sāka izskatīties tik dīvaini – it kā kādas nelāgas priekšnojautas būtu piepildījušās. It kā es atspoguļotu kādu lielo pasaules izjūtu, kurā nosacīti mazu, bezpalīdzīgu un apmulsušu tēlu ieskauj agresīvi cīkstoņi ar milzīgām ķetnām, kas gatavi viens otru saplosīt.
Interesanti, ka, vērojot cīkstoņu figūras, man prātā nāca asociācija ar “papīra tīģeri”, kā tiek raksturota Krievijas armija. It kā spēcīga, bet, kā izrādījies – ar milzīgiem trūkumiem. Pretstatā – jūsu darbi no skata ir trausli, bet ar dzelzs izturību.
Jāsaka, ka, pandēmijas dēļ, izstāde tika pārcelta gadu uz priekšu, – un sākumā manas figūras bija lielas, pilnas un smagnējas. Biju izveidojis jau krietnu daļu ekspozīcijas, kad visu izdarīto izmetu un sāku no nulles. Sāku veidot figūras, kas ieguva šo ažūro trauslumu. Patiesībā, ja tās stāvētu ārā pārdesmit gadus – tās vienkārši pārrūsētu uz pusēm un sabirstu gabalu gabalos.
Ekspozīcijas “Sevišķi svinīgs vakars” kopskats
Turklāt šo cīkstoņu “armija” veido tādas zīmīgas un mazliet baisas ēnas, kas paspilgtina darbu emocionālo iedarbību.
Tās ēnas man pašam bija liels pārsteigums! Nekad savā darbnīcā visas figūras nebiju redzējis vienkopus un nekad – ar ēnām. Darbus nelielā telpā metināju pa vienam un nesu ārā sniegā, lai netraucē taisīt nākamos. Vienīgā ēna varbūt bija mēness gaismas mestā. Tikai izstādes prožektoros ieraudzīju neparastās ēnas un atzīšos, ka diezgan ilgi stāvēju un skatījos… Tas bija tā it kā skatīties uguns liesmās!
Figūru tapšanas process darbnīcā
Un tad vēl rūsa…
Rūsējums sasaucas ar 80-90 gadus vecajām cirka programmām, kas ir nodzeltējušas un kuru papīrs, ik reizi šķirstot, kļūst plānāks un plānāks. Es pieņēmu šo līdzību un arī figūras veidoju rūsējošas, lai tās mainītos līdzi laikam. Tādas kā tagad, tās vairs nebūs nekad!
Kas interesanti – ievēroju, ka figūrām sāk parādīties tādas kā personības iezīmes. Katra rūsē citādāk – viena rūsē sarkana, cita – lillā, bet cita vispār negrib rūsēt! Spītīgos cīkstoņus tad esmu spiests rūsināt pats – ar skābi un ķīmiju! Un šeit man nebūt tik viegli negāja – karš jau bija sācies, un, lai dabūtu pareizo sastāvu rūsināšanai, ir nepieciešams ūdeņraža peroksīds, kuru Rīgā vairs nekur nebija iespējams nopirkt. Izmisumā par savām trim bālajām figūrām braukāju pa reģioniem un ciema aptiekās izķēru visu pieejamo ūdeņraža peroksīdu. Jā, jau baiļu vadīti, cilvēki bija sākuši papildināt savas aptieciņas ar ūdeņraža pārskābi brūču skalošanai.
Atgriežoties pie jau pieminētajām priekšnojautām kara kontekstā, – pastāv uzskats, ka viedie, mākslinieki un citas jūtīgākas dvēseles spēj uztvert netveramas enerģijas un strāvojumus pirms tie vēl ieņēmuši taustāmus apveidus. Kā ir ar jums?
Ir tāds ilgstošs laika posms, kad daudz apmeklēju izstādes, skatos televīziju, filmas, reklāmas… – un uzsūcu maksimāli daudz informācijas. Kad jūtos piepildīts, es gluži kā mūks atslēdzos no visa. Tad seko pusgadu vai gandrīz gadu garš posms, kurā viss ķermenis ir gandrīz kā bez ādas. Ļoti, ļoti jūtīgs! Es pat nespēju pārtikas veikala reklāmu noskatīties, kur nu vēl ar cilvēkiem diskutēt. Viss ir sakairināts, viss ļoti ietekmē! Tikai tad, pēc kāda laika es sāku apjaust šo lietu nozīmes, un tas viss sāk ieņemt kādus apveidus. Tad es vienkārši dodu brīvu brīdi, nepiesārņotu galvu un telpu, lai to visu ieliktu kādā pareizā gultnē.
Vai es kā mākslinieks kaut ko saredzu un sajūtu ātrāk? Man jāsecina, ka jā! Jā, es trenējos un mēģinu sajust!
Cirka programmiņa (fragments)
Kad iedziļināties kādā notikumā vai fenomenā, to pētāt un reflektējat – ko priekš sevis rodat? Samierinājumu starp sevi un notikumu, kādas atbildes, vai ko citu…?
Tā ir mana iespēja būt “klubiņā”, kurā ir citi mākslinieki un interesenti, kas raida savus impulsus. Es eju uz izstādēm un skatos, ko kurš ir izdarījis vai pateicis, bet ar savu izstādi varu piedalīties šajā sarunā un to turpināt.
Man pie kājām tagad dziļā miegā guļ melns runcis. Dažas dienas kopā padzīvojām dzīvoklī Rīgā, un kā ieripojām lauku mājas pagalmā, tā melnais pazuda savās gaitās. Parasti viņš aiziet uz trīs, četrām dienām un nenojauš, ka pie kakla piestiprinātais GPS raidītājs ļauj redzēt telefonā katru viņa noieto metru. Žoriks sākumā apmet vairākas cilpas gar tuvākajām saimniecībām un tad dodas iezīmēt teritoriju uz 4 kilometrus attālumā esošo ciemu. Skatos uz to, kā viņš osta un apšpricē krūmus un stabus, un laikam jāatzīst, ka līdzīgi darbojos arī es. Kad dodos uz izstādēm un lasu grāmatas, tas ir veids, kā es ostu citu runču un kaķeņu atstātās pēdas. Bet mana radošā darba rezultāts ir simboliska mana pastaiga pa ciemu un teritorijas iezīmēšana: es te biju, man bija drosme atnākt šo garo gabalu. Esmu dzīvs un gatavs cīnīties par savu telpu, pat ja man vairākas dienas bez ēšanas jāklaiņo.
Ir mākslinieki, kuri glezno māti ar bērnu vai citas sēdošās māmuļas visu mūžu, – es laikam tā nestrādāju. Man savulaik bija krāsainās figūriņas par Latvijas vēsturi – par ebrejiem un to, kā latvieši sēž virtuvē un runā nepieklājīgas lietas par citām tautībām. Kādā brīdī sapratu, ka šo tēmu esmu izsmēlis. Esmu pastāstījis nerātnos stāstus par mūsu virtuvi, un tiem laiks pāraugt nākamajā tēmā. Kā pa caurulītēm tie tēmu šķidrumi pāriet no viena uz nākamo un nākamo…
Kādi ir jūsu nākotnes darba plāni? Vai notiekošais mainījis kādas jūsu ieceres?
Ir slavenais triviālais teiciens “kad lielgabali šauj, tad mūzas klusē”, bet es sapratu, ka šis ir brīdis, kad man kā māksliniekam ir jādara tas, ko es vislabāk spēju izdarīt. Un tas obligāti nenozīmē reflektēt par tagadējiem aktuālajiem notikumiem (tā visdrīzāk nebūtu diez ko laba māksla), bet vienkārši turpināt strādāt kā māksliniekam. Līdzīgi kā esmu redzējis fotogrāfijas, kur sagrauto pilsētu vidū simfoniskā orķestra čellists spēlē čellu vai pussagrautā mājā pianists – klavieres. Tas viss turpina mūsu cilvēcību! Es domāju, ka šis ir tas brīdis, kad man kā māksliniekam nevis jāražo propagandas vai reklāmas darbi, bet jāuzsūc viss, ko varu uzsūkt, lai pēc tam atkal iestātos meditācijas posms, pēc kura varētu rasties kāds nozīmīgāks darbs.
Plakātu darbnīcā tapušais darbs – variācija par ukraiņu etnogrāfisko tēlu “dzīvības koks”
Teicāt, ka šobrīd radīts darbs par šībrīža notikumiem visdrīzāk nebūtu laba māksla. Arterritory viedokļu apkopojumā par tēmu mākslinieka loma kara laikā – kurators Viktors Miziano izteicās, ka šajā laikā radīta māksla tomēr būtu pilsonisks, nevis māksliniecisks žests. Piekrītat, ka šie centieni vairāk būtu tāds kā aktīvisms?
Es domāju, ka, ja darbs rodas notikumu virpulī – pastāv varbūtība, ka tas būs pārāk didaktisks un tiešs. Tad ir jābūt baigajam meistaram un nazim, lai radītu kaut ko patiešām labu! Piemēram, Pikaso pretkara tēmas gleznu “Gernika” (1937) varēja uztaisīt kara laikā!
Kas attiecas uz mani – es šobrīd datorā esmu izveidojis mapītes, kurās krāju dažādus foto, video un audio failus. Tie ar laiku var pārtapt darbos, bet ar piebildi – ka ne tik drīz.
Nesen Medicīnas muzejā vadīju vienu no protesta plakātu darbnīcām. Es izvēlējos Ukrainas etnogrāfisko tēmu. Starp citu, ukraiņiem daudzi etnogrāfiskie elementi ir līdzīgi mūsējiem! Darbnīcā mēs pētījām šos rakstus un veidojām savus radošos darbus; arī es uztaisīju vienu protesta plakātiņu savā stilā – tas bija mans pilsoniskais aktīvisms. Es piedalījos, es biju ar otu rokā, bet tas vairāk bija tādai kā tvaika nolaišanai.
Kā, jūsuprāt, trauksmes apstākļos darbojas mākslinieka gars? Tas mobilizējas reaģēt un radīt, vai gluži pretēji – sastingst?
Esmu pārliecināts, ka katram māksliniekam tas ir citādāk. Tur var būt viss varavīksnes spektrs – gan varianti, kad mākslinieks nolemj nekad vairs ar mākslu nenodarboties, gan varianti, kad mākslinieks jau tūlīt būs uzcepis virkni ar gleznām!
Vērojot sižetus Ukrainā, kur, lai pasargātu dažādus nacionālos simbolus, tiek īstenotas Kristo cienīgas pieminekļu ietīšanas procedūras, – šis laiks liek domāt arī par mākslas ilgmūžību un spēju saglabāties, tostarp kara visu iznīcinošajos apstākļos. Jūsu darbiem pēdējā laikā raksturīga spēcīga un izturīga materialitāte.
Jā, tā ir sanācis, ka lielākā daļa manu pēdējo darbu ir no dzelzs stieņiem. Man pieder liela lauku teritorija, kur varu izpausties, un liels siena šķūnis, kurā darbus varu glabāt. Rūsas darbi ar savu īpašo patinu laika gaitā kļūst vēl labāki, un, ja vēl meža dzīvnieki tos sačurā – tie iegūst vēl papildus burvīgus toņus! Pēc perioda, kad taisīju mazas, krāsainas figūriņas, kuras rūpīgi bija jāglabā burbuļplēvēs un kastītēs, tagad esmu sapratis, ka man ērti ir taisīt darbus, kurus varu izlikt ārā sniegā…
Iestājies tāds kā mākslinieka maskulīnais briedums…
Maskulīnais briedums labi skan! (Smejas) Jā, un tas tā ir! Es tos smagos darbus cilāju un stumdu – mani muskuļi saspringst, tie ir blīvi un piebrieduši, es jūtos stiprs, manu roku dzīslas ir milzīgas, un es varu staigāt ar uzrotītām piedurknēm un lepoties ar lielām rokām!
Jā, tas viss ir! Bet jāsaka, ka mazo figūriņu periods, kad sēdēju pie galda ar ieslēgtu lampiņu, ar mazu nazīti kasīju lūpiņas, deguntiņus, un varēju savu figūriņu kabatā ielikt, – sekoja periodam, kurā jau biju veidojis lielāka formāta darbus. Es domāju, ka tas noteikti ir saistīts ar kādiem ķīmiskiem procesiem ķermenī. Pieņemu, ka, ja mērītu manu hormonu izmaiņas – varētu rast skaidrojumu, kāpēc tagad taisu divmetrīgus večus ar āža kājām!
P.S. Pēc intervijas jautāju, vai mākslinieks neiebilst, ka pavilkšu ārā sarunas maskulīno dimensiju. Viņš atbildēja: “Noteikti neiebilstu. Kaut vai tāpēc, ka nupat nopirku sev jaunas smaržas, kuru apzīmējumā ir vārdi “šaujampulveris”, “asinis”, “viskijs” un “jūras ūdens sāls”.
