Mākslai jākļūst par atbalstu cilvēkiem, kas meklē cerību

26.04.2022

Intervija ar Kunsthalle Praha dibinātāju Petru Pudilu

Februārī Prāgā notika čehu uzņēmēja un kolekcionāra Petra Pudila iecerētās Kunsthalle Praha jeb Prāgas Kunsthalles atklāšana, ko viņš kopā ar sievu Pavlīnu bija gatavojuši jau septiņus gadus. Eiropas mākslas dzīvē tas bija sengaidīts notikums. 2019. gadā intervijā Arterritory.com Petrs Pudils teica: “Mēs vairāk identificējamie kā mākslas aktīvisti, nevis kolekcionāri. Tāpēc vēlējāmies savu enerģiju un finansiālo atbalstu sniegt jaunas mākslas telpas izveidei šeit, Prāgā, ar nolūku apvienot starptautisko un reģionālo mākslu. Un šī misija mums ir arī superemocionāla un supersvarīga. Tā mūsu dzīvē ienes pozitīvismu. Mēs ceram radīt kaut ko tādu, kas būtu ne tikai mums, bet kalpotu kā platforma visiem cilvēkiem, kam interesē māksla.”

Foto: © Lukáš Masner, Kunsthalle Praha

Kunsthalle Praha atrodas bijušajā, laikā no 1920. līdz 1931. gadam būvētajā Zengera transformatoru apakšstacijā, kuru rotā neoklasicisma fasāde; savulaik tur atradies apakšstacijas tehniskais aprīkojums. Kunsthalles pirmā ekspozīcija, kas izvietota divās galerijās 840 kvadrātmetru platībā, veltīta elektrības nestajām pārmaiņām mākslas praksē laikā no 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām. Multimediālā izstāde “Kinētisms: elektrības 100 gadi mākslā” pievēršas mākslas attīstībai no pirmajiem mēģinājumiem izmantot motorizētu kustību un mākslīgo apgaismojumu līdz pat mūsdienu informācijas tehnoloģijām un digitālajai mākslai. Četras tās galvenās tēmas ir kino, kinētiskā māksla, kibermāksla un datormāksla. Izstādes aprakstā teikts, ka te apskatāmi īstenu mākslas pionieru darbi – tādu kā Mērija Ellena Bjūta, Lāslo Moholi-Naģs, Marsels Dišāns un Zdeņeks Pešāneks. "Tieši Pešāneks, ievērojams avangarda mākslinieks un vieglās kinētiskās mākslas pionieris, 1941. gadā publicēja nozīmīgo darbu “Kinētisms” (termins nāk no sengrieķu valodas darbības vārda κῑνέω [kīnéō], kas nozīmē “kustināt”). Prāgas Kunstalle plāno šo darbu izdot no jauna sadarbībā ar AMU – gan čehu, gan pirmoreiz arī angļu valodā.”

Jau starpkaru periodā bijusī Zengera transformatoru apakšstacija bijusi cieši saistīta ar Pešāneku – viņš ēkas fasādei izveidoja alegorisku luminokinētisku skulptūru grupu “Elektrības simts gadi”. Izstāde tiešā veidā seko viņa mantojumam un tādējādi atklāj elektrību kā saikni starp kustīgajām mašīnām un kustīgajiem attēliem.

Prāgas Kunsthalle. Foto: © Vojtěch Veškrna, Kunsthalle Praha

Pandēmijas dēļ Kunsthalle Praha tika atklāta gandrīz ar gada novēlošanos – šī gada 22. februārī. Kā jūs jūtaties? Vai šis laiks ir mainījis kaut Kunsthalles sākotnējā fokusa un konceptuālā uzstādījumā? Vai varbūt pat vēstījuma ziņā?

Jā, beidzot esam nonākuši līdz atklāšanai, pēc septiņu gadu gatavošanās. Pandēmija procesu palēnināja, taču mēs neko nemainījām savā misijā, tikai vairāk apzinājāmies nepieciešamību pēc digitālā alter ego, kas mākslas institūcijām kļūs arvien nozīmīgāks.

Prāgas Kunsthalle. Foto: © Lukáš Masner, Kunsthalle Praha

Cik būtiska ir Prāgas Kunsthallei lomā sabiedrībā? Kāda ir institūcijas vieta Prāgas mākslas ainā un pilsētā kopumā?

Prāgas Kunsthalle ir jauna un nozīmīga bezpeļņas organizācija, kas veltīta tam, lai plašākai publikai sniegtu jaunu skatījumu uz čehu, Centrāleiropas un citu valstu 20. un 21. gadsimta mākslu, kā arī radītu atvērtu, starpdisciplināru telpu ideju apmaiņai un zināšanām. Kunsthalle atrodas bijušās transformatoru apakšstacijas ēkā Prāgas vēsturiskajā centrā, tāpēc tā noteikti kļūs par iecienītu tikšanās vietu profesionāļiem, draugiem, ģimenēm un kopienām, sarunu forumu un iemīļotu mākslas pieredzes punktu pilsētā, kas tiek uzskatīta par mākslas un kultūras cienītāju galamērķi.

Foto: © Lukáš Masner, Kunsthalle Praha

Prāgas Kunsthalle atveras ar iespaidīgu starptautisku izstādi “Kinētisms: elektrības 100 gadi mākslā”, kas pievēršas elektrības ietekmei uz mākslas prakses transformācijām laikā no 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām un fokusējas uz četrām galvenajām tēmām – kino, kinētisko mākslu, kibermākslu un datormākslu. Šī izstāde apvieno vairākas paaudzes, mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus un tēmas – reprezentēto autoru vidī ir arī Bauhausa mākslinieki. Šodien publiski daudz tiek runātas par nepieciešmību pēc kā līdzīga Bauhausam, pēc “jaunās Bauhausa skolas” – kustības, kas apvienotu radošos prātus un veicinātu sinerģiju starp filozofiem, zinātniekiem, māksliniekiem utt. Vai ticat, ka pasaules nākotne ir atkarīga no mūsu spējas sadarboties un mijiedarboties, izkāpt no noslēgtiem “burbuļiem”?

Domāju, ka viena no mūsu laika lielākajām problēmām ir tā, ka mēs kā sabiedrība kļūstam arvien specializētāka. Visa mūsu izglītības sistēma ved pie arvien lielākas interešu molekularizācijas. No vienas puses, tas ir saprotami, jo progresu var panākt tikai ar neliela kopuma detaļu pārzināšanu, taču šāda pieeja ar laiku nodeldējas. Uz tēmu ir jāskatās no zināmas perspektīvas un jāprot lietas vērtēt attiecībā pret citām. Mūsdienu pasaule ir ārkārtīgi kompleksa un sarežģīta, un, ja vēlamies to saglabāt un padarīt labāku dzīvošanai, ir jāiemācās meklēt risinājumi no attālināta skatpunkta un starpdisciplinārā sadarbībā.

Foto: © Lukáš Masner, Kunsthalle Praha

Jūs reiz teicāt, ka “iemeslam, lai apmeklētu mākslas institūciju, muzeju vai kunsthalli, vairāk jābūt saistītam ar dzīvi un mākslu nekā ar statisku pozīciju vai statisku izstādi”. Pandēmija un karš ir aktualizējuši mākslas lomu cilvēku dzīvē; daudz tiek runāts par mākslas dziedniecisko kvalitāti un mākslas spēju ietekmēt mentālos procesus. Vai ticat mākslas dziednieciskajām spējām?

Saka jau, ka veselība nāk no prāta… Līdz ar to māksla var būt dziednieciska, jo iedvesmo mūsu domas un samīļo mūsu dvēseles.

2020. gada pavasarī savā komentārā Arterritory par pandēmijas izraisīto situāciju jūs uzdevāt retorisku jautājumu – vai iznāksim no tās labāki nekā bijām? Vai esat atradis atbildi uz šo jautājumu? Vai pēdējie divi gadi ir padarījuši mākslas pasauli labāku vai sliktāku?

Pirmkārt jau, joprojām nav īsti skaidrs, vai esam no “tās iznākuši”, lai gan daudzas pazīmes par to liecina. Mēs būtībā esam vairāk pielāgojušies dzīvei ar jauno slimību. Uzskatu, ka cilvēku un sabiedrības pozitīvā kopuma puse vienmēr attīstās straujāk un kompleksāk nekā negatīvā. Kovids mūs ir piespiedis atzīt, ka mūsu vara nav visaptveroša, ka ir lietas, kuru parādīšanos mēs nevaram kontrolēt. Ilgās miera un stabilitātes desmitgades mums kā sabiedrībai ir ļāvušas sajusties kā visa pārvaldītājiem un virzītājiem. Pēc sākotnējā kovida izraisītā šoka esam pamazām iemācījušies strādāt ar problēmu, un tagad rodas jautājums – vai atkal ieslīgsim komfortā, vai arī piespiedīsim sevi šo pieredzi pārnest uz citām jomām, kurās var izcelties līdzīgas krīzes, un mēģināsim labāk sagatavoties?

Foto: © Lukáš Masner, Kunsthalle Praha

Kā jūs redzat mākslas pasauli tuvākajā nākotnē? Kas būs savādāk? Kā tā manīsies? Un kāda vieta šajā kontekstā ir Kunsthalle Praha?

Es ticu, ka cilvēki masveidā atgriezīsies teātros un muzejos. Pārtraukums ir bijis ilgs, bet sajust mākslas fizisko klātbūtni un socializēties cilvēkiem ir eksistenciāli svarīgi. Taču kaut kas mainīsies jebkurā gadījumā; pat mākslā daudzas lietas pāries uz digitālo telpu, taču arī tur mākslai ir jāatrod sava īstā pozīcija, institūcijām jāatrod sava digitālā identitāte. Varbūt būs mazāk reālas ceļošanas, taču daudz nozīmīgākas kļūs institūciju starptautiskās programmas, kas vietējo auditoriju iepazīstina ar citām kultūrām un ārvalstu mākslinieku perspektīvu.

Kāda šobrīd ir kolekcionāra loma?

Kolekcionāri joprojām ir šīs ekosistēmas skudriņas – strādīgi, aizrautīgi, organizēti un spontāni, kas pārliecināti darbojas no savas unikālās perspektīvas.

Kāda ir mākslas, mākslinieku un mākslas institūciju loma laikā, kad Eiropā notiek karš?

Putins ir tīrs ļaunums, un, kā jau viss ellišķīgais, viņš sēj bailes; patiesībā tas ir viņa spēcīgākais ierocis. Mēs nedrīkstam padoties bailēm. Es ticu, ka mēs uzvarēsim šajā cīņā. Baidīties ir dabiski, taču mums ir jāstājas pretī šim cilvēces nākamajam smagajam pārbaudījumam. Pirmkārt jau mākslai un mākslas institūcijām jākļūst par atbalstu cilvēkiem, kas meklē cerību. Citi mērķi var pagaidīt, kamēr karš būs beidzies.

Titulbilde: Petrs Pudils. Foto: ©Jan Zátorský, Kunsthalle Praha