Ne mākslas, bet kultūras galerija
Intervija ar Leopoldu Tūnu, galerijas Emalin līdzdibinātāju un direktoru
Leopolds Tūns un Angelina Folka no galerijas Emalin man atgādina Vitu Zamani un Magnusu Ēdensverdu no Ibid Projects ‒ divus citus jaunus Austrumlondonas galeristus, tikai gadus 15 senāk. Abos gadījumos tie ir prestižu mākslas augstskolu (pirmajā gadījumā ‒ Sentendrjūsas Universitātes, otrajā ‒ Goldsmita koledžas) absolventi, kuri savās galerijās realizējuši unikālas un vērienīgas programmas, kam raksturīgas negaidītas sakarības, svaigs skatījums un drosmīgs, taču vienlaikus stilīgs vēstījums, kas smeļas viņu paaudzes laika garā, aizraujot daudzu mākslas mīļotāju iztēli. Abos gadījumos galerijas jau uzreiz guvušas iespaidīgus panākumus. Hokstonkvēra galerija Ibid Projects kļuva par populāru vietu, kur tādi kolekcionāri kā Rubels un Horsts meklēja jaunus talantus no Austrumeiropas un citām vietām. Tikmēr galerija Emalin savās Šordičas telpās ar lieliskiem panākumiem pulcē jaunākās paaudzes kolekcionārus un tikusi pie saviem stendiem mākslas mesēs Art Basel un Frieze; ņemot vērā, ka galerija dibināta tikai pirms sešiem gadiem, tas uzskatāms par vērā ņemamu atzinību no mākslas tirgus oficiālās elites. Taču vēl vairāk par minētajiem faktiem šos jauno mākslas profesionāļus vieno uguntiņa viņu acīs un lielā vēlēšanās pulcēt cilvēkus ap mākslu, kurai viņi paši tic.
Skats no izstādes "Hand to your ear, Part I (presence/surplus)", Emalin, Londona, 19. novembris, 2021–22 . janvāris, 2022
Courtesy of Emalin, London.
Foto: Stephen James
Ko nozīmē vadīt galeriju, kuras programma neizvairās no mūsdienu pasaules politiskajiem aspektiem? Saruna ar Leopoldu Tūnu notika 2022. gada 31. janvārī Londonā.
Pašreizējā situācija pasaulē ir ļoti sarežģīta. Kā jums liekas ‒ vai cilvēks, apmeklējot izstādi jūsu galerijā, gūst zināmu priekšstatu par to, kas notiek pasaulē? Vai tas var sniegt zināmu atvieglojumu, palīdzēt nonākt pie zināmas sapratnes? Kāda ir laikmetīgās mākslas loma 2022. gada sākumā? Vai tā mainījusies, salīdzinot ar pirmspandēmijas laikiem?
Man vispār liekas, ka pasaule vienmēr bijusi komplicēta un sarežģīta. Varbūt mēs šodien to labāk apzināmies. Varbūt, pateicoties tam, kā darbojas masu mediji, mēs esam sākuši labāk apzināties lietas, kuras pirms tam netika atzītas par svarīgām. Mākslas loma vienmēr bijusi viena un tā pati un laika gaitā nav mainījusies. No vienas puses, tā piedāvā zināmu eskeipismu – mēs varam aizceļot uz neredzētām vietām, uz pagātni, uz nākotni; māksla patiesībā ir tāda kā laika mašīna. Un tajā pašā laikā māksla ar poētiskiem līdzekļiem norāda uz zināmām lietām, kas norisinās pasaulē; tā var piedāvāt prizmu, caur kuru uz šībrīža norisēm iespējams paraudzīties nedaudz citādi. Reizēm māksla ar sāpīgu patiesīgumu var pastāstīt tev par lietām, ko tu pats neesi pamanījis. Māksla vienmēr ir cieši saistīta ar apkārtējo ‒ reizēm caur apkārtējā noliegumu. Noliegums jau arī ir sava veida apstiprinājums.
Domāju, ka arī galeriju loma palikusi nemainīga. Mēs šobrīd rādām sešu mākslinieku grupas izstādi, un, lai gan attiecībā uz dažiem no darbiem pirmajā brīdī varbūt neliekas, ka tie runā par šobrīd aktuāliem jautājumiem, visi mākslinieki neapšaubāmi apzinās, kas notiek pasaulē, un es uzskatu, ka zināmi elementi no tā tomēr kaut kā parādās arī viņu mākslā.
Alvaro Barrington. Splash em, 2021 / akrils, eļļa, audekls, koka rāmis - mākslinieka autordarbs, tērauda pannas, cinkota metāla atkritumu tvertnes vāks / 236x167x22 cm / © Alvaro Barrington / Courtesy of the artist and Emalin, London.
Foto: Stephen James
Runājot par mākslas attiecībām ar apkārtējo pasauli ‒ lai gan jūs abi nākat no vietām ar spēcīgām mākslas kolekcionēšanas tradīcijām ‒ Angelina ir no Vācijas, bet jūs esat uzaudzis Šveicē un jums ir austriešu un itāļu saknes ‒, par savas profesionālās darbības centru jūs tomēr esat izvēlējušies Londonu, Šordiču. Vai Londona ir ne tikai lieliska vieta biznesam, bet arī laikmetīgās domas centrs?
Mākslas izstādes apmeklējums reāli sākas kādas 5‒10 minūtes pirms ienākšanas galerijā. Tā man saka mūsu mākslinieks Alvaro Baringtons. Galerijas atrašanās vietai ir ļoti liela nozīme: ko tu vēlies uzrunāt, ar ko uzturēt kontaktus? Mūsu pirmā galerija atradās tikai 50 metrus no šejienes. Otra vēl joprojām ir Šordičā. Mēs pieņēmām apzinātu lēmumu neizvēlēties telpas, teiksim, kaut kur Meifērā. Tur šobrīd pieejams daudz tukšu, jau atbrīvotu nekustamo īpašumu. Un tāpēc daudzas jaunas galerijas pārcēlušās tieši uz turieni. Taču mēs jūtamies parādā Austrumlondonai. Mums ir sajūta, ka esam šeit izveidojuši veselu kopienu. Tīri galerijas arhitektonisko īpatnību dēļ mēs esam ļoti “caurspīdīgi”. Ja ir tāda vēlēšanās, mūsu biroja telpās var ielūkoties no ielas.
Galerijas atrašanās vietai ir ļoti liela nozīme: ko tu vēlies uzrunāt, ar ko uzturēt kontaktus?
Mūsu izstāžu atklāšanas pasākumi un vidusmēra apmeklētājs ir pierādījums tam, ka mums izdevies nodibināt kontaktu ar jauniešu kultūru, ar jauniem cilvēkiem ‒ gan no mūsu paaudzes, gan arī jaunākiem, proti, studentiem. Mēs to vērtējam ļoti augstu.
Atgriežoties pie jautājuma par Londonu. Mēs ar Angelinu iepazināmies Sentendrjūsas Universitātē un ātri kļuvām par labākajiem draugiem. Daudzi no cilvēkiem, kas tolaik studēja Skotijā, pēc tam pārcēlās uz Londonu. Tas ir pats saprotamākais ceļš, loģiskākā izvēle. Pēdējos gados Breksita dēļ liela uzmanība pievērsta mūsu izvēlei palikt Londonā. Mūsu draugi, kas šeit vairs nedzīvo, saka: ar Londonu ir cauri. Pat tie, kuri paši dzīvo Londonā, saka: ar Londonu ir cauri. Es personīgi esmu liels Londonas aizstāvis. Londona manās acīs ir vienīgā patiesi kosmopolitiskā lielpilsēta Eiropā. Londona nekad nezaudēs savu globālo nozīmi. Šīs pilsētas infrastruktūra un vēsture ir pārāk vērienīgas, lai tiktu piesaistītas kaut kādiem politiskiem lēmumiem.
Mūsu draugi, kas šeit vairs nedzīvo, saka: ar Londonu ir cauri. Pat tie, kuri paši dzīvo Londonā, saka: ar Londonu ir cauri. Es personīgi esmu liels Londonas aizstāvis. Londona manās acīs ir vienīgā patiesi kosmopolitiskā lielpilsēta Eiropā.
Šajā ziņā mums šeit pieejami lieliski kontakti. Londona ir eirocentriskās pasaules centrs. No šejienes katru dienu pieejami pieci reisi uz jebkuru vietu, kur es vēlos nonākt. Un lidmašīnu biļetes parasti ir arī lētas, jo piedāvājums ir liels. Mums te ir sešas lidostas. Tā nav nekur citur. Un tas savukārt nozīmē, ka daudzi cilvēki Londonā ierodas caurbraucot. Ja es atvērtu galeriju Minhenē vai Milānā, varbūt reizi gadā tur ierastos kādi svarīgi apmeklētāji. Bet uz Londonu cilvēki brauc tāpat, neatkarīgi no tevis.
Ekonomiski nekādā veidā nav izdevīgi maksāt tik lielu naudu par visu, ko tu dari. Un Londona ir ārkārtīgi dārga pilsēta. Citās Eiropas pilsētās mēs par visu maksātu uz pusi mazāk. Taču atmaksājas tas, ka mēs atrodamies tepat līdzās visam jaunajam un, kā jūs tik skaisti pateicāt, domas galvaspilsētā. Katru reizi, kad aizeju uz kādām viesībām, es tur satieku cilvēkus, kuri ir celmlauži katrs savā jomā ‒ finansēs, mūzikā, mākslā. Lai būtu jēga dzīvot šajā dārgajā pilsētā, ir jāiet cilvēkos un jātiekas, jāsastop. Lokdauna laikā mēs redzējām, ka Londona nav īpaši jauka pilsēta. Bez cilvēkiem, bez sarunām nav nekādas jēgas te dzīvot. Bet mums šī ir ļoti piemērota pilsēta. Es esmu liels Londonas atbalstītājs un ticu tās nākotnei.
Malick Sidibé. Couples de danseurs, c. 1960-1970 / sudraba želatīna kopija / 11.5x7.5 cm / © Malick Sidibé / Courtesy of the artist and Emalin, London.
Foto: Stephen James
Londonas mēram vajadzētu jūs iesaistīt savā kampaņā.
(Smiekli.)
Pirms nācu uz šo sarunu, es lūdzu dažus cilvēkus uzdot jums savus jautājumus. Inga Meldere, Helsinkos dzīvojoša latviešu māksliniece, kuru pārstāv galerija Temnikova & Kasela, vaicā: kā jums izdodas tik stilīgi un meistarīgi turēt roku uz mākslas pulsa?
Oho, tas ir brīnišķīgs kompliments!
Jau 2017. gadā, tikai dažus gadus pēc galerijas atvēršanas, Artsy jūs pieminēja kā vienus no 10 ietekmīgākajiem novatoriem starp jaunajiem galeristiem. Jūsu galeriju vēl joprojām vislabāk raksturo tieši priekšstats, ka jūs ejat laikmetīgās mākslas jauno tendenču pirmajās rindās.
Negribu izklausīties pēc eidžista, bet vecumam te ir sava loma. Es vēl joprojām esmu salīdzinoši tuvu jauniem cilvēkiem ‒ ne tikai attiecībā uz mākslu, bet arī uz saviem patērētāja paradumiem. Es tiešām uzskatu, ka paaudze, kas dzimusi 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā, gan pilnīgi jaunas lietas, gan arī dažādus produktus vispār patērē pilnīgi citādi nekā iepriekšējās.
Un vēl mums ar Angelinu ir atšķirīga gaume gan mākslā, gan citās lietās, un tas ļoti palīdz, kad mēs varam strādāt kopā, simbiozē.
Jasper Marsalis. Event 7, 2021 / eļļa, audekls, lodmetāls
trīs daļās, katra: 25.4x20.3x4 cm / © Jasper Marsalis / Courtesy of the artist, Kristina Kite Gallery, and Emalin, London.
Foto: Stephen James
Olga Temnikova jautāja, ko jūs darāt citādi nekā iepriekšējo paaudžu galerijas?
Tas neattiecas tikai uz mums, bet vispār uz jaunajām galerijām kopumā. Mēs ļoti lielu uzmanību pievēršam sadarbībai. Pavisam nupat, vēl šogad izveidojusies Starptautiskā Galeriju apvienība (IGA), grupa, ko veido vairāk nekā 250 galerijas no 53 dažādām valstīm. Šonedēļ mums ir divas dienas ilga Zoom tikšanās. Tā ir pirmā reize, kad mēs visi sanākam kopā. Tik daudzu galeriju sadarbība ir bezprecedenta gadījums ‒ pat, ja runa ir tikai par ideju apmaiņu. Jau pats fakts, ka mēs visi sēžam “pie viena galda”, ir liels sasniegums. Mēs ļoti priecājamies piedalīties šajā procesā.
Jau trešajā mēnesī pēc atklāšanas mēs pie sevis uzņēmām galeriju no Cīrihes. Es tiešām domāju, ka ļoti palīdz šāda elastīga izpratne par to, ko nozīmē sadarbība. Protams, fakts, ka mēs tik labi pārzinām tehnoloģijas, ļoti atvieglo sadarbību. Mūsu paaudzei dabiski piemīt sapratne, ka mēs visi esam vienā laivā.
Domāju, ka arī kultūru mēs uztveram atšķirīgi. Mēs mēdzam atsaukties uz nelaiķi Kolinu de Landu kā savu iedvesmotāju. Viņš bija mūsu mākslinieces Kembras Pfāleres vīrs. Kad viņš nodibināja savu galeriju American Fine Art, tā nebija mākslas galerija ‒ tā bija kultūras galerija. Arī mēs pie sevis esam rīkojuši koncertus, performances, vakariņas, pusdienas. Mums jābeidz tverties pie idejas, ka mākslas galerija domāta tikai tēlniecības un gleznu izstādēm. Jārāda tas, kas liekas svarīgi. Galvenajam mērķim vajadzētu būt kultūras veidošanai. Šim nolūkam neapšaubāmi nepieciešama nauda, un mēs esam komerciāla firma ‒ taču lielākais mērķis ir radīt kultūru.
Mums jābeidz tverties pie idejas, ka mākslas galerija domāta tikai tēlniecības un gleznu izstādēm. Jārāda tas, kas liekas svarīgi. Galvenajam mērķim vajadzētu būt kultūras veidošanai.
Intervijā ar Marku Spīgleru Līsa Spelmana no galerijas 303 uzsvērusi: kad viņa 80. gadu sākumā dibināja savu galeriju, visā Ņujorkā varēja atrast daudz lēta nekustamā īpašuma. Un tāpēc jaunās galerijas varēja atļauties visai eksperimentālas programmas. Turpretim tām galerijām, kas darbu sāk patlaban, nepieciešams gūt finansiālus panākumus jau uzreiz ‒ augstās īres maksas un citu izdevumu dēļ. Viņa domā, ka tas liek šķēršļus šodienas jauno galeriju radošajām izpausmēm. Vai jūs piekrītat, ka ir šāds papildus spiediens? Kā no tā izvairīties?
Iespējams, ka intervijas brīdī vēl nebija tik skaidri redzams, ka pandēmijas ieviesto pārmaiņu rezultātā atbrīvosies daudz lēta nekustamā īpašuma. Aina nav tik drūma, kā to mēdz iztēlot. Protams, šodien uzturēt galeriju ir daudz dārgāk nekā 80. gados, taču mūsu rīcībā ir arī vairāk instrumentu, kas palīdz ātrāk gūt panākumus ‒ pateicoties tehnoloģijām un tam, cik vienkārši mūsdienās ir ceļot. Nav nemaz tik slikti, ka nepieciešams jau uzreiz sākt pelnīt. Mums jāsaprot ‒ tas ir bizness, mūsu rokās ir citu cilvēku iztika, mākslinieku karjera. Visas tiesības prasīt, lai mēs strādājam kā profesionāļi. Tas nenozīmē, ka būtu jāplāno konservatīvas galeriju programmas. Man šķiet, ka pasaulē ir pietiekami daudz interesantu kolekcionāru, kuri atalgo aizraujošas programmas.
Tātad jūs nejūtat spiedienu padarīt savus māksliniekus par zvaigznēm, pirms viņi tam ir patiešām gatavi ‒ tikai veiksmīga biznesa vārdā?
Zvaigznes statusu nevar mākslīgi forsēt. Nedomāju, ka eksplozīvas pārmaiņas karjerā jebkad būtu kādam palīdzējušas.
Jasper Marsalis. L.F.W., 2021 / boulinga bumba: 22.9x22.9x22.9 cm
klints iezis: 27.9x20.3x22.9 cm / © Jasper Marsalis / Courtesy of the artist, Kristina Kite Gallery, and Emalin, London.
Foto: Stephen James
Pirms IGA nodibināšanās par galeriju vienīgo tikšanās vietu kalpoja mākslas meses, tādas kā Art Basel un Frieze. IGA sola galerijām jaunu, alternatīvu komunikāciju dimensiju.
Taisnību sakot, kad es esmu Art Basel, man tikpat kā neiznāk sarunāties ar citām galerijām, jo es tur esmu ieradies darīt savu darbu. Saviesīgiem brīžiem atliek visai maz laika, jo jāgādā par saviem klientiem, jāgādā par saviem māksliniekiem. Šajā ziņā IGA tiešām domāta sarunu risināšanai. Es pirms brīža Zoom tikos ar divām Indijas galerijām, vienu Šveices galeriju, vienu galeriju no Detroitas un vienu ‒ no Meksikas. Mums bija lieliska saruna; te nav tāda stresa kā mākslas gadatirgos.
Daudzi man ziņojuši, ka, pateicoties Zoom, labāk iepazinuši savus kolēģus. Pirms pandēmijas jums bija paviršas sastapšanās kafetērijā, bet tagad iespējams risināt daudz intīmākas sarunas.
Tas strādā pat ar Whatsapp. Mēs ar Olgu Temnikovu regulāri tā tērzējam. Tas ir jauki.
Kāds ir jūsu galerijas fokuss?
Mūs interesē prakses, kurās ir zināms politiskais elements (ar to es saprotu ne tikai partiju politiku, bet arī vides, dzimumu politiku ‒ politiku vispār) un kuras realizējas vizuāli un materiāli izteiksmīgos objektos. Ar tīru konceptu nepietiek, ar formu, kas realizēta mākslas radīšanas procesā nepietiek. Mums kaut ko izsaka tikai veiksmīga abu elementu simbioze. Tad mēs aizraujamies.
Mums bieži norāda, ka mūsu fokuss esot Austrumeiropas māksla, bet tas ir diezgan smieklīgi, jo mēs pārstāvam arī tikpat daudz amerikāņu mākslinieku. Cilvēki neprot nolasīt dažādu kultūru nianses. Viens piemērs, ko mēs mēdzam piesaukt, ir tāds, ka mēs pārstāvam mākslinieku, kurš uzaudzis Sibīrijā kā pareizticīgais, un mākslinieku no Čečenijas, kurš ir musulmanis. Viņu māksla ir radikāli atšķirīga. Un ģeogrāfiski viņi ir tik tālu viens no otra, ka starp Ņujorku un Londonu attālums patiesībā ir mazāks. Bijušās Padomju Savienības teritorijā ir tik daudz smalku atšķirību, ka šo mākslu nav iespējams pasniegt zem viena lozunga. Nav tā, ka mūs specifiski interesētu bijušais padomju bloks; tā ir sagadīšanās, ka mūs uzrunājuši šo konkrēto mākslinieku darbi. Mēs ar prieku esam gatavi pārstāvēt vairāk amerikāņu mākslinieku, vairāk Baltijas mākslinieku, vairāk krievu mākslinieku, ja viņu darbi mums liekas interesanti un uzrunā mūs. Bet mēs nekad vispirms neskatāmies uz autora tautību.
Jasper Marsalis. Event 12, 2021 / eļļa, audekls, lodmetāls / 25.4x20.3x16 cm / © Jasper Marsalis / Courtesy of the artist, Kristina Kite Gallery, and Emalin, London. Foto: Stephen James
MoMA pēdējos divus gadus organizē stipendiju programmu kuratoriem no Centrāleiropas un Austrumeiropas; muzeja mērķis ir spēcīgāk atspoguļot šī reģiona mākslu.
Man tomēr liekas, ka Aukstā kara ēna vēl ir pārāk labi sajūtama. Mēs kā galerija ļoti nopietni pie tā strādājam un pārstāvam lieliskus māksliniekus, un tā nav nejaušība, ka gan Pompidū centrs, gan Tate iegādājušies tik daudzu mūsu pārstāvēto šī reģiona mākslinieku darbus. Viņi beidzot pamodušies un atklājuši: “Izrādās, mēs esam ignorējuši ne tikai krāsainos māksliniekus, bet arī māksliniekus no Austrumeiropas.” Es patiešām uzskatu, ka paaudzei, kas dzimusi īsi pirms Padomju Savienības sabrukuma un drīz pēc tam, piemīt fantastisks potenciāls. Starp šiem cilvēkiem ir ārkārtīgi interesanti mākslinieki.
Viens no māksliniekiem, kuru jūs ar savām antenām kaut kā esat “nopeilējuši” jau visai agri, ir lietuviešu mākslinieks Augusts Serapins (1990). Kā tas gadījies, ka jūs viņu pārstāvat?
Mani uzaicināja uz centra Rupert rezidentūru Viļņā. Augusts bija viens no pirmajiem lietuviešu māksliniekiem, kura darbnīcu es apmeklēju. Mēs lieliski sapratāmies. Un tolaik viņš nebija izveidojis vēl nevienu fizisku mākslas objektu. Studiju laikā viņš bija nodarbojies ar dažādu slepeno vietu atvēršanu; tās bija vietas, kur var domāt vai sarunāties. Viņš bija ārkārtīgi radikāli orientēts. Kopš tā laika kopā noiets skaists ceļš. Mēs bijām tie, kas pārdeva viņa pirmo fizisko mākslas darbu. Savu galeriju mēs atklājām ar viņa personālizstādi. Un tikai nedēļu pirms personālizstādes galerijā Emalin piedzima viņa dēls. Viņa darbs bija pirmais, kuru kāds muzejs iegādājās ar mūsu starpniecību. Viņš bija pirmais no mūsu māksliniekiem, kurš izstādījies Venēcijas biennālē – tajā pašā gadā, kad tur bija Daiga Grantiņa. Ar Augustu mūsu galerijai saistītas daudzas šādas pirmās reizes. Mēs esam vienos gados; var teikt, ka mēs esam kopā auguši.
Jasper Marsalis. Event 12, 2021 / boulinga bumba: 33x21.6x27.9 cm / © Jasper Marsalis / Courtesy of the artist, Kristina Kite Gallery, and Emalin, London.
Foto: Stephen James
Jābūt ļoti atvērtiem, lai meklētu māksliniekus tik dažādās vietās kā Čečenija, Sibīrija un Amerika. Tev jādodas uz šo vietu, jāpavada tur zināms laiks, jāvāc informācija. Nav daudz mākslas dīleru, kas būtu gatavi iet tik tālu.
Man liekas, tā ir zinātkāre. Kad mēs atvērām savu galeriju, mums bija 26. Mēs bijām zinātkāri, bet arī naivi. Teiksim, par savu pirmo izstādi ‒ tā bija sadarbība ar Augustu ‒ mēs iztērējām tik daudz, ka nākamajā mēnesī nevarējām samaksāt īri. Bet tajā pašā laikā ‒ viņa darbu iegādājās muzejs. Tātad tas atmaksājās. Ir zināmi riski, uz kuriem var iziet vienīgi jaunības naivumā.
Kā iefiltrēt mākslinieku mākslas tirgū, kas pieradis pie atsaucēm uz Rietumu mākslas kanonu (kaut vai caur tā noliegumu)? Tas bija viens no klupšanas akmeņiem, pret ko atdūrās daži lieliski Baltijas mākslinieki no iepriekšējām paaudzēm – viņu mākslas praksi bija problemātiski pārtulkot uz Rietumu atskaites sistēmu.
Es ļoti paļaujos uz mūsu kolekcionāriem. Svarīga nevis kolekcionāru kvantitāte, bet gan kvalitāte. Galerija var pastāvēt, balstoties uz 50 ļoti labiem un ieinteresētiem kolekcionāriem. Mēs kā galerija cenšamies piesaistīt savas paaudzes kolekcionārus. Negribu būt eidžists, taču, ja es kādā darbā saskatu vērtību, tad visdrīzāk to ieraudzīs vēl kāds no manas paaudzes. No trīsdesmitgadniekiem jūs nedzirdēsiet sūdzības: “Bet viņā nav nekā no Rodēna...” Viņi ir daudz labāk informēti par šodienas norisēm.
Art Basel jūs pirmajā dienā izpārdevāt visu jaunā krievu mākslinieka Jevgēņija Antufjeva izstādi. Vai varat izpaust zināmas detaļas ‒ kam un kā jums tas izdevās?
Mēs pārdevām darbus vairākiem kolekcionāriem. Mūsu politika ir pārdot vienam kolekcionāram tikai vienu darbu. Mums ir svarīgi, lai darbi izplatās pēc iespējas plašāk. Īpaši šajā mākslinieka karjeras stadijā. Neviens darbs neaizceļoja uz muzeju. Bet mēs viņam jau bijām atraduši vietu Tate un Pompidū centra kolekcijās. Uz Art Basel mēs devāmies tīri, lai satiktu ieinteresētus privātos kolekcionārus. Mūsu panākumu pamatā nav nekāda noslēpuma. Pirms tam ieguldīts liels darbs. Tas sākās jau trīs gadus pirms mūsu sadarbības ar Jevgēņiju. Labs piemērs mūsu darbam ar Jevgēņiju ir fakts, ka viņš nupat piedalījās Ņujorkas Jaunā muzeja triennālē. Bet tur viņš nonāca tikai tāpēc, ka trīs gadus pirms tam mēs sarīkojām pop-up izstādi dzīvoklī un uzaicinājām Jaunā muzeja kuratoru. Tas ir nepārtraukts process. Nav tā, ka tu iekārto stendu un ceri, ka tur iemaldīsies kāds, kam tas jāredz. Sarunas lielākoties notika jau pirms tam.
Dominique White. Flagged Out I, 2020 / sizals, kaolīns, māls, rafija, koks, dzelzs, bura, gliemežvāki / 196x80x20 cm
Kāpēc lai 30 vai 40 gadus vecs kolekcionārs riskētu pirkt mākslinieku, kurš pirms tam Eiropā īpaši nav izstādīts?
Es nudien ceru, ka vairums no mūsu kolekcionāriem to neuztver pirmkārt kā finansiālu investīciju. Viņi tic mākslinieciskām vērtībām, stāstiem, kas saistīti ar konkrētajiem objektiem, vienlaikus saprotot arī, ka, pateicoties mūsu kontrolei, mākslinieks sevi pilnībā velta savai karjerai. Tas ir svarīgi, piemēram, lai izvairītos no situācijas, kad tu iegādājies mākslas darbu, bet mākslinieks pēc trim gadiem izlemj, ka tomēr vairs nevēlas nodarboties ar mākslu. Es nebūt nesaku, ka ikvienam māksliniekam vajadzētu uz mūžīgiem laikiem palikt mākslā. Slavens ir fakts, ka Keidija Nolanda kļuva par grāmatvedi, un viņa ir viena no izcilākajiem māksliniekiem. Taču tā bija ļoti pārdomāta mākslinieciska izvēle. Runa ir par uzticēšanos mums kā galerijai ‒ paļāvību, ka tas, ko viņi pērk, rīt vienkārši nepazudīs. Tajā pašā laikā es nevienam nevaru apsolīt, ka viņu pirkto mākslas darbu cena nākotnē augs. Tā ir saruna, ko šie cilvēki var risināt ar kādu citu, bet tas nav manā kompetencē. Tādu garantiju es nevaru dot.
Kā jums izdevies tik īsā laikā iekarot tādu uzticību; jūsu galerijai ir tikai piecarpus gadi.
Tā ir darbu kvalitāte. Mēs izstādām mākslu, kas ir recenzēta un atzīta par uzdrošināšanos, kas izlaužas ārpus tradicionālās mākslas robežām. Mēs nekad neesam bijuši konservatīvi. Mēs nekad neesam bijuši piesardzīgi. Mēs vienmēr spēlējam ar pilniem apgriezieniem. Agrīnajās izstādēs mēs ieguldījām visu savu naudu un laiku, jo ticējām šiem māksliniekiem. Tas ir mazliet kā mīlestības attiecībās. Ja tu esi kopā ar kādu, tad tu vari vienīgi uzticēties. Tā ir abpusēja uzticēšanās. Mūsu agrīnās darbības risks attaisnojās. Cilvēki redzēja: viņi liek uz spēles visu.
Vēl viens jautājums no Olgas Temnikovas. Vai, sākot strādāt ar Austrumeiropas māksliniekiem, jums bieži nācās norakstīt zaudējumus? Vai tas bija grūtāk nekā jūs gaidījāt?
Nē, noteikti ne. Nācās apgūt zināmas kultūras atšķirības. Man liekas ļoti svarīgi ‒ un mēs par to daudz runājām jaunajā galeriju apvienībā ‒ būt nevis Rietumu galeristam, kurš pastāsta Austrumeiropas māksliniekam, ko un kā darīt, bet censties saprast, ko vēlas viņš ‒ kādu viņš redz savu karjeru. Es nevienam nepalīdzētu, ja uzspiestu savu priekšstatu par to, kas ir mākslinieka karjera. Katrs vēlas kaut ko citu. Svarīgi būt atvērtam dažādām pieejām. Protams, ir bijušas zināmas problēmas ar darbu transportēšanu, taču tas nudien nav nekas vērā ņemams.
Es ļoti gribētu uzzināt vairāk par Austrumeiropas kolekcionāriem. Mums daži ir, taču es gribu uzkrāt vairāk pieredzes par to, kā viņi domā un kāda ir viņu pieeja mākslas darbiem.
Jūsu galerija ir kā starpkultūru pētījums. Jūs tajās iedziļināties ar lielu aizrautību.
Ja mūsu mērķis būtu pelnīt vairāk naudas, mēs droši vien būtu izvēlējušies citu nodarbošanos. Mēs varam lielīties vienīgi ar to, ka saskaramies ar tik dažādām kultūrām. Ne visi saprot, ka galerijā dažādus interesantus viedokļus ienes ne jau tikai mākslinieki, bet arī klienti. Mēs sadarbojamies ar daudziem ārkārtīgi neparastiem cilvēkiem. Viņi ir tik dāsni. Viņi nāk pie mums un stāsta par savu biznesu, piemēram, par atjaunojamo enerģiju. Viņi ir tikpat aizraujoši kā mākslinieki. Un vai tas nav vienreizēji?
Viena īpatnība, kas kopīga tik dažādajiem jūsu pārstāvētajiem māksliniekiem, ir performatīvais elements.
Es saprotu, ko jūs domājat, taču te mēs atkal atgriežamies pie jautājuma par kultūru. Es augstu vērtēju māksliniekus, kuri domā plašāk nekā tikai par vienu mediju. Varbūt viņi strādā tikai vienā medijā, taču interesējas arī par citām jomām, un šīs intereses izpaužas viņu darbos.
Kā jūsu galerijas aurā iekļaujas Daigas Grantiņas darbi? Kas jūs piesaistīja viņas mākslā?
Mēs pašos pirmsākumos sarīkojām lielu grupas izstādi. Izstādījām vienu Daigas darbu un pilnīgi iemīlējāmies tajā. Tas bija tik īpašs, skulpturāli unikāls, precīzs. To es vienmēr saku cilvēkiem, kuri skatās uz Daigas darbiem: nekas nav atstāts nejaušības ziņā, viss ir rūpīgi pārdomāts līdz pašai sīkākajai detaļai.
Drīz pēc tam mēs Daigu apciemojām viņas Parīzes darbnīcā. Tas bija burvīgi. Viss, ko viņa teica, bija vārds vietā; visas viņas atsauces bija pilnīgi saprotamas. Viņa nudien darbojas pati savā universā, kurā viss ir tik saskanīgs. Mums tolaik bija tikai 27 gadi. Viņa teica: man jūsu interese ir ļoti glaimojoša, bet varbūt parunāsim vēlreiz pēc kādiem pāris gadiem. Pēc diviem gadiem mēs runājām atkal, un tas izvērsās par šo lielisko sadarbību. Viņas pirmā personālizstāde mūsu galerijā 2021. gada aprīlī bija fantastiska. Mēs iepazīstinājām ar viņas darbu daudz cilvēku. Un mēs izdevām Daigas pirmo mākslas publikāciju, kuras grafisko dizainu veidoja viņas vīrs.
Daigas skulptūras ir tik performatīvas. Mums veicies, ka galerijai ir tik daudz logu. Izstāde bija burtiski kā filma. Varēja sēdēt un visu dienu vienkārši skatīties: tur bija tik daudz krāsu un formu.
Tas ir visnotaļ Daigas garā. Viņas darbs vienmēr turpina attīstīties. Kādi ir jūsu tālākie sadarbības plāni?
Viņas pašreizējā izstāde Rīgas Biržā ‒ tā ir daļa no tā, ko Daiga rādīja Venēcijas biennālē. Daudzi darbi ir interpretēti no jauna. Nesen viņai bija izstāde Pekinas muzejā X. Bet visvairāk mani tomēr iepriecina viņas izstāde Biržā ‒ tā ir tāda īpaša viesošanās dzimtenē, no jauna atdzīvinot savus Venēcijas izstādes darbus.
Kāds ir jūsu skatījums uz galerijas Emalin nākotni?
Tas ir ārkārtīgi labs jautājums. Mums rīt ieplānota ļoti gara stratēģijas apspriede. Godīgi sakot, mēs esam panākuši visu, ko vēlējāmies, pirms pieciem gadiem dibinot savu galeriju. Ar fantastiskas komandas un mūsu pārstāvēto mākslinieku palīdzību mēs esam sasnieguši to, ko vēlējāmies. Proti, tā ir spēja atstāt jūtamu iespaidu uz Londonas kultūras dzīvi, iedvesmot citus cilvēkus atvērt galerijas un projektu telpas, saņemt institucionālu atbalstu. Mēs ieguldām lielu darbu, lai mūsu mākslinieki nonāktu muzejos. Ne jau ķeksīša dēļ, bet lai šie darbi nonāktu pie cilvēkiem, kuri par tiem rūpēsies, cerams, uz mūžīgiem laikiem. Tāpat mūsu mērķis bija arī izveidot labu komandu. Tagad mums ir piecu cilvēku komanda, un ir liels prieks, ka mūsu ģimene turpina augt.
Vai ir kādas idejas nākamajiem pieciem gadiem?
Plānu ir daudz, bet nekas vēl nav akmenī kalts. Tad jau redzēsim.
Kā jūs strādājat ar muzejiem? Savā tīmekļa vietnē jūs norādāt, lai mākslinieki pie jums nevēršas ar saviem portfolio. Vai muzeji jūs uzklausa, kad jūs pie viņiem vēršaties ar saviem ierosinājumiem?
Tas ir dialogs. Mēs esam kolēģi. Norāde mūsu galerijas vietnē attiecas uz tām reizēm, kad mēs saņemam e-pastu, kas sākas ar vārdiem “Cienītās galerijas...”, un tad tu saproti, ka esi bcc adresāts līdz ar 200 citām galerijām. Vienmēr, kad lasām lekcijas mākslas augstskolās, mēs studentiem sakām: izvēlieties, kuru galeriju jūs vēlaties uzrunāt. Pastāstiet konkrēti, kāpēc jūsu darbs varētu interesēt tieši šo galeriju. Mēs ar lielāko prieku iesaistāmies šādā sarunā.
Tieši tāpat arī mēs nesūtām e-pastus uz MoMA, Pompidū centru un Tate, visus adresātus ieliekot bcc, un nesakām: “Sveiki, te būs viens mākslinieks!” Mēs skatāmies, kāda ir viņu pašreizējā programma un kas tur patlaban strādā, un tad izceļam konkrētu mākslinieku, kuru viņiem būtu loģiski papētīt. Un mēs pret to izturamies kā pret sarunu. Tu centies panākt, lai tas, ko tu dari, muzejam liekas tikpat aizraujoši kā tev.
Varbūt tas ir stereotips, bet man liekas, ka jūs Londonas mākslas tirgū ienesat tādu vācisku nopietnību. Es lasīju Frānsisa Bēkona biogrāfijā, ka viņa pirmais galerists bijis vācietis, bet nākamais ‒ šveicietis. Viņi bija pirmie, kuri noticēja Bēkona mākslai.
Es par to šaubos. Un te mēs apmetam loku un atgriežamies mūsu sarunas sākumā: es esmu londonietis. Es dzīvoju Londonā kopš 2013. gada. Manā pasē ierakstītajai tautībai nav nozīmes.
Kāds būtu jūsu ieteikums ‒ kāpēc dibināt galeriju vai projektu telpu? Vai jums ir kādi padomi?
Galvenais padoms ‒ sāciet ar pulciņu draugu, kuri var būt kuratori, mākslinieki vai vienkārši draugi, kurus interesē mākslas kolekcionēšana. Sāciet ar viņiem. Nesāciet savu galeriju ar piecdesmitgadīga gleznotāja personālizstādi. Ja mēs padomājam par labākajiem mākslas dīleriem ‒ teiksim, Gevins Brauns bija mākslinieks. Kāpēc radās Seidijas Koulzas galerija? Tāpēc, ka Sāra Lūkasa viņai pateica ‒ atver pati savu galeriju, vai arī es iešu pie citiem. Un Seidija Koulza, kura tolaik bija Džefa Kūnza darbnīcas menedžere, nolēma aiziet no šī darba, atgriezties Londonā un atvērt savu galeriju. Viņa bija piederīga veselam domātāju, veidotāju, radītāju tīklam, un tas viņai palīdzēja atvērt pašai savu mākslas telpu.
Un tieši tāpat mēs izveidojām arī savu galeriju.
Sāciet ar pulciņu draugu, kuri var būt kuratori, mākslinieki vai vienkārši draugi, kurus interesē mākslas kolekcionēšana. Sāciet ar viņiem.
Angelina Folka un Leopolds Tūns / galerija Emalin 
