Mākslas baudījums var būt dziļš pārdzīvojums
Intervija ar Elizabeti Milkvistu, jauno Malmes Modernās mākslas muzeja vadītāju
“Svarīgākais bieži vien norisinās perifērijā ‒ kur cilvēki to vismazāk gaida.” Šos Joko Ono vārdus piesauc Elizabete Milkvista, kura šī gada augustā kļūs par Modernās mākslas muzeja Malmes filiāles (Moderna Museet Malmö) jauno direktori. Pēdējos desmit gadus Milkvista ieņēmusi līdzdirektores un mākslinieciskās direktores posteni Wanås Konst skulptūru parkā, kas atrodas Zviedrijas dienvidu piekrastes vēsturiskajā provincē Skonē. Sarunā ar Arterritory.com Elizabete Milkvista stāsta, ka apņēmusies savā jaunajā darbā likt lietā pieredzi, kas uzkrāta mākslas institūcijā izteikti lauksaimnieciskā valsts reģionā, lieliski apzinoties, cik svarīgi saglabāt plašu redzējumu, kā arī atceroties reti piesaukto aksiomu, ka pats aizraujošākais patiesībā reizēm notiek nomalēs un attālos lauku rajonos.
Milkvistas jaunākais postenis nenāk kā pārsteigums ‒ Wanås Konst tiek uzskatīts par vienu no pasaules vadošajiem skulptūru parkiem; par to jāpateicas tā iespaidīgajai kolekcijai ‒ aptuveni 70 site-specific darbu, ko īpaši šim parkam radījuši tādi mākslinieki kā Martins Perjērs (Martin Puryear), Marina Abramoviča, Igšāns Adamss (Igshaan Adams), Joko Ono, Jepe Heins, Rana Beguma, Anna Hamiltone, Dženija Holzera, Natalija Jurberja (Nathalie Djurberg) sadarbībā ar Hansu Bergu un citi, kā arī plašajām izglītojošajām programmām, kas piesaista plašu apmeklētāju pulku (aptuveni 75 000 cilvēku gadā). Tieši šo veiksmīgo pieeju sabiedrības piesaistīšanai augstu novērtējusi Stokholmas Modernās mākslas muzeja direktore Gite Ērskou (Gitte Ørskou), kura izcēlusi Elizabetes Milkvistas spēju pārvērst muzeju par dzīvu, stimulējošu vietu, kur satiekas māksla un plašākā sabiedrība.
Vairāk nekā desmit gadus jūs bijāt Wanås Konst mākslinieciskā direktore. Kas ir pats grūtākais, tagad pārceļoties no brīvdabas uz klasisku muzeju ar stingri kontrolētu vidi?
Man jāatzīst, ka darbs brīvdabas muzejā nozīmē patiešām īpašus apstākļus. Vairums muzeju teiktu, ka vēlas piesaistīt plašāku auditoriju un redzēt pie sevis cilvēkus no visdažādākajām sabiedrības daļām, bet brīvdabā plaša auditorija ierodas pati no sevis. Tas notiek gluži dabiski, jo cilvēki reizēm īpaši neinteresējas par mākslu, toties gūst baudījumu no pastaigas dabā. Tāpat arī pati mākslas baudīšana brīvā dabā ir gluži citāda. Muzeja ēka pati par sevi uzspiež ierobežojumus un saistīta ar senām tradīcijām, turpretim mākslu brīvā dabā var uztvert kā ikdienas situāciju. Muzeja ēka ar savu kolekciju saistīta ar daudziem un dažādiem ierobežojumiem, kas izriet no kontroles nepieciešamības, bet brīvdabā nākas samierināties ar faktu, ka visu regulēt vienkārši nav iespējams. Piemēram, muzeja telpās mākslas darbu fiziskā degradēšanās vai izskata pārmaiņas izraisītu plašas diskusijas, bet zem klajas debess materiāla novecošana ir nenovēršama, un to vienkārši pieņem kā faktu.
Malmes Modernās mākslas muzejs. Foto: Åsa Lundén
Atskatoties uz šo laiku Wanås Konst ‒ vai varat īsi apkopot savu pieeju uzdevumam savest kopā mākslu un cilvēkus? Kur, realizējot šo programmu, meklējams jūsu spēks ‒ varbūt to varētu saukt pat par “superspēju”?
Man šķiet, ka mana superspēja bija atskārsme, ka māksla un tās konteksts skulptūru parkā dod drosmi ne tikai māksliniekiem, bet arī skatītājiem. Ar to es gribu sacīt, ka es nekad neraizējos, ka viens vai otrs mākslas darbs var izrādīties pārāk sarežģīts vai pārāk daudz prasīt no skatītāja. Man liekas, tas saistīts ar apziņu, ka apmeklētāju iedrošinās vides atpazīstamība un iespēja baudīt mākslu nesteidzoties: tu kaut ko ieraugi un dod sev laiku pakavēties pārdomās, padomāt par to, ko tu redzi. Attiecībā uz māksliniekiem ‒ es ticēju viņu spējām un centos raudzīties tālāk par to, ko viņi parasti dara, un esmu sadarbojusies ar vairākiem, kuri līdz tam nekad nebija izstādījuši savus darbus zem klajas debess. Šī paļāvība uz māksliniekiem un skatītājiem man bijis pamats, uz kura būvēts viss pārējais.
Yoko Ono, Wish Trees for Wanås, 1996/2011. Wanås Konst. Foto: Mattias Givell
Malmes muzejs nav brīvdabas muzejs kā Wanås. Kāds ir klasiska laikmetīgās mākslas muzeja potenciāls ‒ iespējas veicināt sabiedrības interakciju ar mākslu?
Domāju, ka potenciāls ir lielisks. Muzejs var veidot ilgtermiņa attiecības ar saviem apmeklētājiem, panākt, ka cilvēki uzticas šai mākslas institūcijai un viņiem nerodas sajūta, ka pirms došanās uz muzeju viss jāzina (vai jāsaprot) jau iepriekš ‒ ka viņi var justies droši šajā saskarsmē ar mākslu. Taču svarīgi arī, lai apmeklētāji justos patiesi gaidīti un novērtēti. Ja muzejs vēršas pie apmeklētāja ar jautājumu, tam jāgrib arī dzirdēt atbildi.
Jūsu priekšgājējas, līdzšinējās Malmes Modernās mākslas muzeja vadītājas Irisas Milleres-Vestermanes “pilnvaras” šajā postenī tika atjaunotas divreiz. Kas jums abām kopīgs? Ko jūs esat iecerējusi darīt citādi?
Irisa pie muzeja programmas veidošanas strādājusi ar lielu konsekvenci, un es ceru, ka to pašu varbūt varēs sacīt arī par mani. Es viņu uzskatu par ļoti zinošu kuratori, kura spēj uzrakt lietas, par kurām nevienam nav ne jausmas, un atrast jaunus aspektus arī tam, kas visiem ir labi pazīstams. Runājot par atšķirībām ‒ es ar nepacietību gaidu iespēju piekļūt Modernās mākslas muzeja krājumiem; tie ir brīnišķīgi resursi, taču vienlaikus es arī vienmēr esmu strādājusi galvenokārt ar māksliniekiem, kuri vēl ir mūsu vidū; tā ir mana dabiskā vide. Un ar to es atšķiros no Irisas, kura bieži izmanto vēsturisku pieeju. Man ir arī spēcīga interese par izstādēm, kuras piedāvā iespēju apvienot dialogus ar performatīviem vai izglītojošiem aspektiem; domāju, ka arī šajā ziņā mēs nelīdzināmies viena otrai.
Malmes Modernās mākslas muzejs. Foto: Åsa Lundén
Malmes Modernās mākslas muzejs ir samērā jauna institūcija. Vai jūs to uztverat kā labu izdevību dot savu ieguldījumu institūcijā, kas vēl tikai veidojas, attīstās?
Jā, domāju, ka šis ir aizraujošs brīdis, jo te runa nav tik daudz par sekošanu tradīcijām: viss vēl ir tik veidojams, tik elastīgs. Mēs varam iespaidot to, kādi būs muzeja apveidi, kādas būs tā īpatnības, par ko cilvēki mūs mīlēs. Mēs varam turpināt uzdot svarīgus jautājumus: kas šajā muzejā vēl nav pietiekami pārstāvēts, kādus māksliniekus mēs izstādām, kādas zināšanas piedāvājam arī citiem. Šiem jautājumiem arī turpmāk jāpaliek aktuāliem. Patiesībā jau tie ir jautājumi, kam vienmēr vajadzētu palikt tepat līdzās, taču ir grūtāk, ja cilvēkiem senas vēstures iespaidā jau nostiprinājušies konkrēti priekšstati.
Moderna Malmö ir viena no skaistākajām izstāžu telpām Zviedrijā; šī ēka sevī apvieno pagātni un šodienu. Kā jūs plānojat veidot attiecības ar muzeja telpām?
Jā, tā ir īpaša arhitektūra; ēkā līdzās atrodamas telpas ar ļoti augstiem un diezgan zemiem griestiem. Te ir gan skaista liela turbīnu zāle, gan nelielas telpas ar daudzām kāpnēm. Mani ļoti interesē, kā varētu izveidot saikni starp šīm atšķirīgajām telpām, gan grandiozajām, gan intīmajām, un arī ‒ kas varētu norisināties ārpus muzeja sienām.
Kā jums liekas ‒ ko cilvēki meklē muzejos?
Tiem, kuri veido izstādes, vienmēr mazliet nomācoši dzirdēt, ka apmeklējuma iemesls ir vēlēšanās pabūt cilvēkos, taču es uz to raugos mazliet citādi. Man liekas, ka tas ir ļoti labi! Tā taču ir aktīva izvēle ‒ atnākt uz muzeju, nevis meklēt citu cilvēku sabiedrību pie hotdogu kioska. Tas ir pilnīgi cits socializēšanās konteksts. Cilvēki meklē vietu, kas rosinātu idejas un liktu aizdomāties par lietām no kāda jauna skatpunkta ‒ vai par to, kas šobrīd vispār viņus nenodarbina. Un muzejs ir arī tāda telpa, ko vienlīdz labi var apmeklēt vienatnē vai kopā ar kādu citu.
Mammalian Diving Reflex, These are the People in my Neighbourhood, 2017. Wanås Konst. Foto: Mattias Givell
Kā jūs personīgi definētu muzeju un tā nozīmi šodienas procesos?
Muzejs un tā definīcija ir jautājums, par ko tiek bezgalīgi spriedelēts ‒ vai tas domāts, lai izrādītu vai saglabātu un kam tieši tam vajadzētu vai nevajadzētu būt. Man dārga mākslas spēja vedināt uz refleksiju un savest kopā. Muzeja pamatā ir apmaiņa, kas veidojas starp mākslinieku un plašāko pasauli, arī apmaiņa starp mākslas darbu, mākslinieku un skatītājiem. Es domāju arī, ka muzejs ir ļoti svarīgs kā nekomerciāla telpa, tikšanās vieta, kur var pavadīt laiku ‒ tas būtiski papildina jebkuras pilsētas dinamiku, piedāvājot papildus iespējas.
Kādas ir galvenās atziņas, ko divi pandēmijas gadi mācījuši muzejiem?
Mēs redzam, ka šī krīze mūs spiedusi meklēt ilgtspējīgākus risinājumus. Tā ir ļoti dabiska mācība ‒ vairāk domāt ilgtermiņā, un tas nozīmē ‒ ilgtspējīgāk. Un vēl pandēmija lika mums straujāk mācīties veidus, kā uzturēt dialogu digitālā ceļā. Man tas liekas diezgan svarīgi, jo digitālā vide mums piedāvā daudz plašāku piekļuvi un ļauj darboties iekļaujošāk.
Kas jādara, lai cilvēki būtu “uz viena viļņa” ar mākslu? Kas mākslas institūcijām līdz šim šajā ziņā izdevies?
Ja muzejs vēlas būt iekļaujošs, tam sev jāpajautā ‒ vai tas ir būtiski? Ja tam izdevies panākt, ka jūs atverat šīs durvis, tad nākamais jautājums ‒ vai tas ir pietiekami interesants un kādā veidā tas jums kaut ko piedāvā. Domāju, ka mūsu mākslas institūcijas reizēm sper tikai pirmo soli, bet mums pašiem sevi daudz rūpīgāk jāanalizē.
Maria Hassabi, STAGED? (2016) – undressed, Wanås Konst, 2017. Foto: Mattias Givell
Vai jūs ticat mākslas dziedinošajam spēkam?
Es domāju, ka dziļi pārdzīvojumi var būt arī dziedējoši. Un es esmu pārliecināta, ka mākslas baudījums var būt dziļš pārdzīvojums. Šajā ziņā es tā tiešām domāju. Tas nebūt nav jebkura mākslas darba uzdevums vai spēja, taču es bieži esmu saskārusies ar tādu parādību, ka cilvēku saskarsme ar mākslu atstājusi uz viņiem dziļu iespaidu un kaut ko viņu dzīvē mainījusi uz labu.
Jūs labi pārzināt mākslas pasauli ‒ no dažādām pusēm. Kādas aktuālās tendences jūs gribētu izcelt? Kas šādos laikos ir svarīgi?
Plašākā izpratnē mani interesē darbi, kas prasa interakciju ‒ kad darba tapšanai nepieciešami divi, un es gribētu muzejā atrast tam vietu un iespējas to atbalstīt. Runājot konkrēti par šādiem laikiem, kad mums jārisina tik lielas problēmas, man liekas, mēs varam mācīties no mākslas darbiem, kas tapuši konfliktu un karu laikā. Tie var atsegt skatienam stratēģijas un taktikas, kas piedāvā mediju ziņām nepieejamus skatpunktus. Muzeji reizēm ir visai gausi, un tas kaut kādā ziņā ir arī labi, taču mums vajadzētu būt radošiem, kad runa ir par to, kā ļaut izskanēt mākslinieku balsīm pašreizējā momentā ‒ par darbiem, kas palīdz paplašināt apvāršņus un celt tiltus, pārvarot domstarpības, un dod savu ieguldījumu aktuālajās debatēs.
Elizabete Milkvista. Foto: Henrik Palmberg
