Pateikt nepasakāmo
Saruna ar gleznotāju Intu Celmiņu
Saruna notika 2022. gada 16. maijā / Intas Celmiņas personālizstāde “Pateikt nepasakāmo” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā bija skatāma no 17. februāra līdz 29. maijam
Intas Celmiņas lielās personālizstādes “Pateikt nepasakāmo” tēma Nacionālajā Mākslas muzejā ir mūzika. Izstādei veltītā nelielā bukleta ievadā viņa raksta: “Tā nav skaņas pārvēršana krāsā – tās katra ir par sevi. Ar abiem instrumentiem var radīt, un mūzika ikreiz man atgādina, cik skaisti, dziļi un vareni tas var būt.” Krāsas niansētā bagātība un izteiksmīgums Intas audeklos uzrunā un pārsteidz arvien no jauna. Personālizstādē atklājas viss ar šo instrumentu kopā noietais ceļš, to arvien jutīgāk iepazīstot. Tāpēc man šķita svarīgi šoreiz jautāt vairāk tieši par šo Intas Celmiņas izvēlēto instrumentu – krāsu, kas gadiem cauri viņas rokās ir tiecies runāt skaisti, dziļi un vareni.
Skats no Intas Celmiņas personālizstādes “Pateikt nepasakāmo” Latvijas Nacionālajā māksls muzejā. 2022. Foto: Inga Baltā
Saki man, kas ir tas, kas nodrošina glezniecības pastāvēšanu cauri laikiem?
Tu runā tā, it kā tā būtu. Kad man jautā, vai glezniecība varēs pastāvēt arī turpmāk, es vienmēr saku – jā, varēs, bet kas nodrošina, ka viņa pastāv cauri laikiem? Nu, tā kā es izstādes sakarā visu salīdzinu ar mūziku, tad domāju, ka tas pats, kas klasiskai mūzikai. Vienmēr atradīsies kāds, kaut vai neliels procents, kam tā ir pilnīgi un būtiski nepieciešama. Jo tā tomēr ir dvēseles mūzika, tā glezniecība. Un ja tev ir dvēsele – tad kur var labāk to izkopt vai veldzēties kā labā mūzikā un labā glezniecībā!
Tu tomēr neatbildēji uz manu jautājumu – tu runā par mākslu kā tādu. Kas nodrošina tieši glezniecībai laiku gaitā varbūt ne vienmēr centrālo vietu, kā tas ilgstoši bijis pie mums, bet to, ka tā joprojām atkal un atkal ir aktuāla, svarīga cauri laikam?
Tad es varu sākt no otra gala: tas, ka glezniecība spēj producēt mākslu. Viņa var radīt mākslu, viņā var radīt mākslu. Un cauri laikiem tā pastāv kā tāda klasika. Vienkārši pastāv.
Atkārtošu vēlreiz jautājumu, jo ir arī grafika, ir tēlniecība – katrai savi līdzekļi un uzdevumi, bet kas glezniecībā ir tas, kāpēc vizuālajā mākslā vairums vēršas tieši pie glezniecības?
Nu, tas vizuālais krāsu prieks! Tēlniecība un grafika ir grūtāk aptveramas, grūtāk ir iemācīties viņas skatīties. Glezniecību skatītājs apgūst ātrāk – ja viņš tiešām ilgstoši skatās. Sākumam viņš redz, ka glezniecība tomēr attēlo pasauli.
Tagad tu runā sev pretī!
Nē, glezniecība attēlo, bet tā pasaule mēdz būt arī tāda, kas tāla no reālisma. To saprot tie, kas paši prot aiziet prom no reālisma. Bet sākumos glezniecība attēlo pasauli. Un cilvēki skatās uz bildīti. Taču galvenais tomēr ir krāsa un tās saspēles, un spēja caur to kaut ko radīt. Visdažādākos variantus ar krāsu var dabūt. Visu ko! Pirmkārt jau, realitāti, otrkārt – sajūtas, noskaņas. Visu! Krāsa ir glezniecības pamatbūtība, un ir tik brīnišķīgi jaukt to krāsu vien, pat nespēlējot visu kopā! Ja tu jauc, un rodas tāds tonis, šāds tonis un vēl tāds, un vēl tāds – tā vienkārši ir pasakaina lieta! – nu, gleznotājam! Skatītājam vajag kaut kādu sižetu tai operai – ko tu saliec kopā un kam no tā jāiznāk.
Tu esi garu ceļu gājusi no padomju laika skolas...
Es biju galīgi bez krāsu izpratnes. Absolūti! Padomju laika skolā krāsa bija kā elements, kas nosaka ķermeņa formu vai apraksta darbību. Līdz tai krāsai, kas spēlē pati to savu mūziku kopā ar visām citām, – tas ir ceļš ejams. To tā uzreiz nevar izdarīt.
Beidzot akadēmiju, es nesapratu neko. Šajā virzienā – neko! Kaut kādas nojausmas – ka vienam labāka krāsu izjūta, citam vājāka –, bet īsti es nesapratu neko. Bija autori, kas patīk, kas nepatīk no tā, ko tu skaties muzejā, bet saprast es sāku, redzot to, kas notiek lietišķajā skolā. Tiešām saprast. Skatoties, kā audzēkņus māca likt tā saucamo krāsu koku no tumšāk pelēka līdz baltam.
Tas ir, kad tu jau biji pasniedzēja?
Arī kad es vēl nebiju pasniedzēja, jo man bija draudzene lietišķajā skolā. Es nekādi nevarēju saprast, ko viņa tur dara. Viņa izbēra visus tos papīrīšus – kārtīgi sakrāsotus pēc toņiem – uz galda un teica: tagad tu skaties un palīdzi man – šis ir tumšāks par to, vai ne? Tas pie siltajiem, tas pie vēsajiem... Es domāju – ko viņa runā? Un tad lēnām acs pierada, un acs sāk redzēt. Es iemācīju savas acis skatīt. Citādi es neredzēju tādas lietas. Un kad esi iemācījies skatīties, tad jau tu redzi. Tas pats, ja tu esi iemācījies skatīties glezniecību, tad tu redzi, ja neesi iemācījies, ja domā tikai par sižetu, tad tu neredzi. Vienkārši neredzi. Un tad man iepatikās tā lieta. Ļoti iepatikās – cik var būt dažādi, un ko tur saskata. Un tad jau es pati biju skolotāja, man vajadzēja dot studentiem uzdevumus. Piemēram, trīs pelēki foni, uz kuriem jāuzliek trīs dažādas krāsas, un fons vienā gadījumā izskatās zaļgans, otrā gadījumā sārts, trešā gadījumā kaut kāds dzeltenīgs. Visu to skatoties un vēl studentu darbus iztirzājot, acis nu jau ir tādas, ka es tiešām redzu – tas tumšāks, tas gaišāks, tas siltāks, tas vēsāks – māksla rokā!
Bet kas tev pašai bija svarīgi, kad tu sāki? Par ko tu domāji kā jauna māksliniece?
Nu, kā visi – izteikt sevi un kaut ko ļoti milzīgu! Kā jau jaunībā – lielas lietas, par pasaules galu vai apvērsumu, nu kaut ko milzīgu! Nevis atrast, ko var ielikt lielu kādā mazā gabaliņā. Pārsvarā jau spēlēja sižets. Meitenes atpūšas ar tranzistoriem – tādas kompozīcijas, pašam jau vēlāk smiekli nāk.
Būt gleznotājam – tas ir tāds sauklis, kas tev ir iekritis galvā, un tas tevi vienkārši velk un ved. Tu esi iestājies tur un tur, tu mācies to un to, dabīgi, ka iesi akadēmijā, dabīgi, ka būsi gleznotājs, jo citādi jau tu esi lūzeris, tu neesi izpildījis programmu. Tur nebija variantu – tu esi tur, būsi tas.
Tu gribi teikt, ka tevi no ārpuses iebīdīja mākslā?
Diezgan ar varu, diezgan ar varu – tēvs mani ielika Rozentāla skolā. Klases audzinātāja teica – viņai ir dāvanas, tēvs teica – labi, viss, un tā... Tā ka tas nav nekāds apzināts sākums. Edvardam [Grūbem] ir citādāk, viņš tiešām pats ir izlauzies, es nē. Tātad visu var iemācīties.
Mani varbūt tu savulaik visvairāk pārsteidzi ar saviem melnajiem nakts skatiem. Un tas nu galīgi nebija kas tāds, kas iekļautos kādā tā laika mācību sistēmā.
No tā paša vien tas izriet – toņus tu vari ielikt vienā melnā krāsā – tas tāds gleznotāja uzdevums pašam priekš sevis. Tu gribi gleznot nakti un zini, ka nokrāsot visu ar melnu nav tas, ko gribi, un tad tās mazās izjūtiņas – kur paliek gaišāks, kur paliek tumšāks, kur paliek vēsāks – tas mani interesēja. No sākuma bija arī faktūras pavērsieni: ja to pašu melno krāsu vai kaut kādu bišķi uzjauktu ieklāj stateniski ar otu un pēkšņi pavērš slīpi, viņa uzmirdz savādāk. Man bija doma patiešām ar vienu krāsu uzgleznot visu bildi, bet panākt, lai katrā vietā viņa ir citāda. Nu, protams, man tas tā neiznāca, bet mēģinājumi bija. Pēc tam es tomēr sapratu, ka nav ko mocīties, var drusku pielikt vienu toni klāt, lai to silto dabūtu, bet no sākuma man bija tie pavērsieni, daudzi gadi aizgāja ar tiem uzkārstiem laukumiem, kas kārtojās uz vienu pusi, uz otru pusi, lai dabūtu to gaismas uzmirdzējumu.
Skats no Intas Celmiņas personālizstādes “Pateikt nepasakāmo” Latvijas Nacionālajā māksls muzejā. 2022. Foto: Inga Baltā
Vai ir vēl kādi virzieni, kuros esi mēģinājusi iet?
Redzi, tas trakākais, ka mēs grāmatas tolaik daudz neskatījāmies – viņu jau arī nebija. Otrkārt, neskatījāmies, jo mēs mēģinājām atrast to savu būtību. Bet es skatījos muzejā uz darbiem – man ļoti patika, protams, 20. gadi un Tone, un Kazaks, un vēlāk man patika [Rita] Valnere. Es skatījos, piemēram, kā viņa, gleznojot seju, ar līniju vienu daļu uzasina, otra daļa ar kaut ko sakūst. Visas šīs tehniskās lietas bija ļoti fascinējošas. Un to gribējās arī sev. Tādas lietas es skatījos. Tīri tehniski.
Vēlāk nāca tāds drusku apnikums pret kārsto faktūru, jo tā ir laikietilpīga, un tikām pazūd jūtas. Un tā kā es Edvarda iespaidā sāku arī ātrāk gleznot, tad vajadzēja kaut ko citu. Tad nāca vairāk tādi triepieni. Mēģināju klāt ar otā ieliktām vairākām krāsām vienlaicīgi: lielā otā drusciņ no tā, no tā – un mello pa virsu vēl – un tad novelk. Tad es mēģināju tādu biezu tehniku, kur nav sajaukta krāsa. Citādi jau es rūpīgi jaucu, es kādu stundu stāvēju un sajaucu to tonīti, ko man vajag. Pēc tam es ņēmu tīru krāsu un jaucu uz darba. Un tad pēc tam – nezinu, kas bija pa vidu, jo tāpat viss jautri rīmējās! – pēc tam nāca šie divi gadi, kas man lika atrast drusciņ ko citu. Tehniski. Divi pēdējie gadi, kad es gaidīju muzeja izstādi, – pandēmija pavilka tos divus gadus viena vietā. Jocīgi, ka pirmie darbi, laikam 1978. gadā, kas man ir nopirkti Mākslas fondā un muzejā –, tās ir ainavas. Tādas pusnosacītas ainavas. Un es vienmēr domāju – kad es būšu pensijā, es gleznošu ainavas! Tā “pensija” jau nebija naudas izteiksmē, bet brīvā laika nozīmē. Šie divi gadi – un es aptvēru, ka nekā cita manī nav kā tieši ainava. Figūra man vairs nebija vajadzīga. Patiesībā viss pēdējo divu gadu darbs ir ainava, dabas ainava. Dabā, nu, neteiksim, noskatīts, bet sajusts. Te es esmu atpakaļ. Nekā cita jau man nav. Un tad es jutu – beidzot man ir jauna tehnika, un es varu būt pilnīgi brīva no visa, jo esmu tajā vecumā, kad mani vairs neinteresē nekādi panākumi vai nepanākumi, man tas nav ne pirkšanai, ne pārdošanai, ne līgumam, ne nelīgumam (kaut gan to līgumu man bija maz, un es ar tiem ar’ labi tiku galā). Man nebija nekādu šķēršļu, tikai tas, ka ir liels audekls un priekšā izstāde muzejā. Un tā bija tāda pacilājoša un arī baiļu sajūta, jo man aplam negribējās, ka es tur ieraudzītu sevi: vai cik labi bijis sākumā un kā nu tagad man te ir! Un ar šo brīvību es ieguvu arī tādu pindzeles brīvību. Man vienmēr patīk spīdumi un virsmas, un vibrēšanas – es atradu, ka to var dabūt daudz labāk liekot krāsu apakšā, nevis pa virsu. Man ir skices, es zinu, ko es gribu, es zinu, ka gribu attālināties no reālās dabas, bet es esmu redzējusi to dabā. To sajūtu. Un es gribu, ka viņa nav dabīga, tātad mani vairs neinteresē tā forma, kas tur bija. Un es lieku apakšā to toni, kā man liekas, kas varētu spīdēt cauri. Vienā vietā, otrā, trešā. Es zīmēju jau ar konkrētu krāsu, piemēram, šeit apakšā ir tāds sarkani lillā, es zinu, kur tā krāsa apmēram ir – ne visur, bet kaut kur – es uzzīmēju savu kompozīciju –, un tad es lieku virsū visu ko. Visu neaizsedzot, kasot ārā, velkot ārā, un tas sarkanais, kas nāk cauri (arī tam pelēkam), dod gleznai kolorītu, dod man to noskaņu un ir daudz spilgtāks, nekā es būtu likusi biezu krāsu no tūbiņas pa virsu. Tā drusku ir tāda akvareļtehnikas lieta, ja tu krāsu izslauki un baltais spīd cauri, bet arī ar eļļu to var dabūt gatavu. Un tas man ļoti iepatikās.
Un otrs ir tas, ka tā rodas visādi sīkumi un uzvilkumi, kas ir pavisam lieliski, jo tas man nāk no zīmēšanas. No manām uz papīra zīmētām skicēm, kur es izklaidējos. Šī roka ar špakteli izkasa tās vietas, kur man vajag parādīt gaismu, un tas vēl dod virzienu, ritmu; mūzikas pavadījumā tā roka man tur trallina, un tā arī notrallina. Un ja es ko gribu, es samālēju kopā, un ja es kaut ko vēl gribu, man ir iespēja uzlikt pa virsu. Tātad tur jau man ir vismaz četras dažādas iespējas.
Skats no Intas Celmiņas personālizstādes “Pateikt nepasakāmo” Latvijas Nacionālajā māksls muzejā. 2022. Foto: Inga Baltā
Interesanti, ka gaismu tu pieminēji tikai vienu reizi, garāmejot...
Nē, nē, nē – gaisma ir noteicošā! Kad tu skaties uz lietām normālā apgaismojumā – tur nekā nav! Bet brīžiem ir – vai nu kaut kas no rītiem, vai kaut kas cauri spīd bezgaismā, vai vēl kaut kas. Tad, kad tu redzi, ka ir, tu pilnīgi jūti, ka tev to vajag. Ja gribi to nofotografēt – es esmu mēģinājusi –, tur nekā nav. Paskaties tai bildītē, un nekā nav. To nevar nofotografēt. Var vienīgi ātri vai nu pieskicēt, vai piezīmēt. Pierakstīt. Es rakstu, jā! Lai atcerētos to sajūtu, kāda bija. Citādi tu vari otrā rītā pamosties un – nekā.
Šajā virzienā tev paraugu nebija? Tu pati izdomāji?
Jā, man paraugus nevajag. Es visu pati.
Nekad nav vajadzējis?
Ir viena lieta, ko esmu pamēģinājusi, bet ne daudz. Ja man kaut kas ļoti patīk, kāda lieta. Piemēram, kāda indiāņu skulptūra man patīk. Un tad es vienkārši nolieku to grāmatu uz galda un nospiežu tās krāsas, bet gleznoju es pavisam ko citu. Tā ir bijis – kādas divas vai trīs reizes. Patiesībā... tas jau arī ir drusku mākslīgi.
Tu saki – mākslīgi. Bet kas tad tev ir dabīgi?
Ja tev ir tēma un tu zini, ko gribi pateikt... nu, bet tas arī skan muļķīgi. Ja tu gribi izpausties tajā tēmā.
Inta Celmiņa. Ūdens. 1990. Audekls, eļļa. Autores īpašums. Publicitātes foto
Bet kas tev ir tēma – kā tā uzrodas?
Nu, ļoti banāli skan – mūzika, un tu klausies un jūti – tur tev ir tēma!
Ir izstādē viena tāda glezna – “Lido doma”. Jā, tā ir tieši šī mūzika. [Koris no Verdi operas “Nabuko”] Es klausos, un man ir tā, ka mani velk, un arī krāsa rodas no tā. Bet var arī tā nebūt. Var būt mūzika tāpat, un tēma ir par ūdeni, piemēram. Vai vasara. Bija tādas gleznas – “Ūdens’” un “Vasara”. “Jāņu nakts”, piemēram. Tas nozīmē Jāņu vakaru, un kā katram kārtīgam latvietim tev iekšā kaut kas velk. Tas nav izstāstāms, bet ir kaut kas tāds – kaut kādas smaržas gaisā, un tev ir vilkme uz to Jāņu nakti. Un es vairākus gadus esmu gleznojusi tajā dienā to Jāņu nakti. Forma nav konkrēti tāda, bet krāsas un noskaņa – bišķi smeldzīga un velkoša.
Inta Celmiņa. Trio. 1978. Audekls, eļļa. LNMM kolekcija. Publicitātes foto
Tu teici, ka figūru tev vairs nevajag, ka ej uz ainavu. Kāpēc vispār tev ir vajadzējis figūru? Vai tas bija tev pašai nepieciešams, vai padomju skolas iemācīts viens no pamatelementiem, lai vispār mākslā sāktu strādāt?
Iemācīts, protams, ir, un to, ko neiemācīja, es pati vēlāk nolēmu apgūt. Es zināju – kad man būs viņa jātaisa, locīšu to, kā man patiks, nevis kā dabiski varētu būt. Bet tā runāšana caur figūru, manuprāt, ir drusku pastarpināta. Ja es gribu savas jūtas pateikt caur figūru, tad, protams, jābūt kaut kam ļoti nozīmīgam. Piemēram, te ciemojās mana mazmeita. Divas dienas. Un viņai bija jauna kleita, ļoti skaista, un viņa pati šobrīd ir pasakaina – 13 gadus vecumā ar vara krāsas mati un vispār. Un es domāju – kad tad, ja ne tagad?! Bet es nevarēju. Jo – man, protams, vajadzētu to izdarīt, tomēr – ņem kā gribi, tas būtu parādes portrets. Ar manu piespiešanos tomēr izdarīt tā, lai tā ir mana mazmeita, lai viņai paliek, lai viņa izskatās tik skaista, kā viņa tagad ir. Un es nevarēju. Es esmu izlaidusies... Es šobrīd esmu tajā stāvoklī, jau divus gadus, kad saku – tu drīksti izlaisties! Jo patiesībā – ko man vairs var padarīt?! Kaut kur nelaist, kaut ko nedot – nu, lai nedod!
Bet tas tev kādreiz bija svarīgi?
Jā, visu mūžu taču cīnījāmies, lai neizkristu no aprites, lai tiktu izstādē. Liela daļa brauc uz ārzemēm – kāpēc tu nebrauc? – tie kolektīvie braucieni tolaik. Jā, bija tā. Bet mani nekas vairs neuztrauc.
Vai kaut kas mainījās, kad tu sāki braukt uz ārzemēm?
Es biju nedaudz. Bet katru reizi, kad atgriezāmies mājās – mainījās ļoti. Pilnīgi cits skatījums. Liels pacilājums – ir to vērts, ja esi redzējis labus darbus muzejos. Tagad man tas pacilājums jāatrod tepat sevī. Es to arī cenšos atrast. Savās robežās. Un tā nav, ka to nevar atrast, var ļoti brīnišķīgi, tikai ne katru dienu. Bet es zinu, ka var, un, kad būs tā diena, kad es gribēšu, es dabūšu.
Inta Celmiņa. Karalis un karaliene. 1990. Audekls, eļļa. Autores īpašums. Publicitātes foto
Bet atpakaļ pie figūras. Mēs runājam par glezniecību visu laiku. Tomēr šķiet, ka figūra tavās rokās vairāk ir zīmējums.
Nu, zīmējums man ir drusciņ izprieca. Tā bija pirmā izprieca, kur tev nav nekādu saistību ne pret dārgo balto audeklu, ne pret jebko. Tu vienkārši laid 10 gabalus vienā vakarā, un desmitais noteikti ir ļoti labs. Un tad neko citu jau nezīmē, pārsvarā tā ir figūra, tās motoriskās sajūtas, kas tavā ķermenī. Kādu putnu arī var, ja labi grib, bet tad arī jāiejūtas tai tēlā.
Tajā, kā tu strādā ar figūru, es redzu sava veida mērauklu tam, ko vispār ar figūru var pateikt.
Man patīk figūra, es nesaku, ka man nepatīk, tikai tagad man žēl, piemēram, uz audekla… Man žēl tur nozīmēties, es gribu uzreiz ar krāsām un bez tām ierobežojošām joslām.
Bet šī hierarhija pastāv – tas, kas uz papīra, ir mazāk svarīgs. Tas, kas uz audekla, – tā ir tā īstā vērtība? Vai zīmējums bieži nav pārāk zemu novērtēts? Šķiet, ka mākslinieks tajā ir daudz brīvāks.
Nu, tas ir galvā, protams. Var būt arī, ka tas papīrs ir vērtīgāks, skices bieži vien māksliniekiem un arī studentiem ir skaistākas par īsto darbu. Tas pirmatnējais, tā elpa, ko viņš grib teikt… un kad tu tur sāc briesmīgi iztaisīties, tad tas pazūd. Man personīgi gribētos lielākus zīmējumus, lielas lapas... Arī glezniecībā man labāk patīk lielie izmēri, un man tie arī iznāk labāk. Bet pastāv ierobežojumi – audekls, dēlis. Ja ierobežojumu nebūtu, man patiktu strādāt uz lielām virsmām.
Un tev patiktu arī zīmēt.
Jā, noteikti. Bet tur krāsas citādāk spēlē. Krāsa zīmējumā ir cita lieta nekā krāsa gleznojumā. Krāsu var drusku pielikt. Īsts akvarelis ir glezniecība, bet tāds zīmējums ar drusku krāsu tomēr ir grafika. Manuprāt. To darot, tu domā citās kategorijās. Pirmkārt jau, tu izej no formas. Zīmējumu gan arī varētu bez formas. Bet līdz tam ir jānonāk. Es tik tālu neesmu. Tas ir tāpat kā glezniecībā nonākt līdz pilnīgi tukšam laukumam – es nevarētu. Vēl. Kuram māksliniekam tad negribas to abstrakciju uztaisīt pilnīgi abstraktu! Bet līdz tam ir jātiek. Es neņemtos uzgleznot pilnīgi sarkanu vai pilnīgi melnu laukumu bez kā. Es gribētu, teiksim, ietvert visas manas Jāņu nakts jūtas vienā melnā laukumā, bet es to vēl nevaru. Un tāpat ir ar zīmējumu. Tu vari to, ko tu vari, protams, tu gribi drusciņ vairāk nekā vari, un tas ir labi, bet – tur ir vajadzīga forma. Līnija. Un līnija nav pa tukšo. Līnijai ir jābūt kaut kam. Varbūt arī viena līnija pār baltu lapu, arī tādi gadījumi ir bijuši – kaut vai tās pārgrieztās lapas ar nazi [sk. Lučio Fontana – L.S.] – bet es tik tālu vēl neesmu tikusi. Un tāpēc man ir skaistais torss, kuru var apspēlēt gan no vienas, gan otras puses, ieskicēt kaut ko vairāk. Tur tad klāt nāk kaut kas sižetisks. Figūra jau pats par sevi ir sižets.
Gan jau es vēl atgriezīšos arī pie figūras. Bet šobrīd es nevaru, piemēram, tādam portretam sevi piespiest.
Inta Celmiņa. Princese ar māju. 1983. Audekls, eļļa. Autores īpašums. Publicitātes foto
Vai vari nosaukt kādus savus darbus, kas iezīmē noteiktus periodus?
Liela tiesa no tiem šobrīd ir muzejā. Kaut kā ir izdevies saglabāt tos, kuros jūti, ka ir kaut kas vairāk. Noteikti tie ir “Princese un pele” un “Princese un māja”. Tad ir mazais koka vīriņš, koka skulptūra, kur viņš tāds necils stāv pie loga. Ar to mani Edvards pārlauza uz pusēm. Jo tad es vēl arvien spītīgi teicu, ka gleznošu vienu vai divus darbus gadā un nekā savādāk, un lēni un pamatīgi. Un viņš teica: KO??? Un tad bija šis darbs, kuru uzgleznoju vienā paņēmienā. Es biju nikna, noraudājusies un visādi citādi… Ar to arī tas – viens darbs gadā – beidzās. Tad sākās viena paņēmiena darbi. Patiesībā es gleznoju vienā paņēmienā. Grūti pateikt cilvēkam, ka es varu to izdarīt vienā dienā, bet ar visiem pamatmateriāliem es to varu. Ne jau no tukša gaisa es to varu. Ja man ir bijuši materiāli un domāšana tajā virzienā, tad es varu izdarīt vienā dienā. Un bildēm tas ir labāk. Manas jaunības bildes lūp nost. Muzejs arī bišķi pierestaurēja to vienu princesi. Jo tur ir vairākas kārtas, un tās nesasaistās.
Tad viens lūzuma punkts bija tāda gaisma, kas man uzmirdzēja… kuru es tiešām redzēju mēness naktī – man ir tāds darbs ar princesi un mēnesi; un es sapratu, ka arī tā ir tāda atslēga. To es uzdāvināju muzejam, to princesi, jo man negribējās, ka viņa kaut kur noklīst.
Inta Celmiņa. Pele. Audekls, eļļa. 1986. Foto: Inga Baltā
Kas dzīvē ir bijis tas skaistākais un kas – grūtākais?
Nu, skaistākais un grūtākais – tam obligāti jābūt vienam un tam pašam. Jo tu jau pati zini – jebkura mīlestība ir skaista un nekas nav šausmīgāks par mīlestību. Bet glezniecību es nesalīdzinu ar kaut ko ļoti grūtu. Es domāju, ka tas ir brīnišķīgi, ka tu to vari darīt. Tiešām brīnišķīgi. Vai iznāk vai neiznāk. Es saprotu visas mājsaimnieces, kas pēkšņi grib gleznot. Viņas jau arī atrod, ka tas ir ļoti jauki. Mani tas protams kreņķē, ka to tā arī pasniedz, bet vienalga – ja viņām ir labi, lai tik glezno! Tas ir to vērts.
Vai tu vairāk runā par procesu?
Par procesu, jā – tas ir pasakaini! Tas ir kā deja. Spēlē mūzika un tu dejo. Kaut kas skaists un viegls, un reizē arī grūts. Bet man jau tagad kā labam mašīnbraucējam – visa tā tehniskā puse nāk automātiski. Es zinu, kurā brīdī man ko vajag. Bet iekšējais process ir ļoti skaists. Tiešām. Kad līdz tam tiek. Un ļoti nogurdinošs arī. Galā esi kā tāda izžņaugta lupatiņa.
Tu kaut kad esi domājusi par tādām feminisma lietām, kas tagad populāras?
Es nekad neesmu jutusies apdalīta, man tas nekad nav prātā ienācis! Skolas laikā es tā kā gribēju sacīkstēties ar zēniem, es cilāju gludekli, lai būtu stiprāka, lai varētu iekaustīt, ja kāds man nāk virsū (smejas), bet tā iekšēji, ka es kaut kā būtu apdalīta kā sieviete –nē. Kā sabiedrības loceklis – jā, šur tur kaut kas nav bijis pēc mana prāta. Es nedomāju, ka jāplaukst feminismam. Katram ir jānes tas pols, kas viņam ir. Man jau liekas, ka viss ir no paša atkarīgs. Ja tu kaut ko nevari, tu to mīļi vari nogrūst uz to, ka esi sieviete. Bet mākslā nav smuki runāt par vīrieti un sievieti. Man kādreiz likās, ka man vajadzētu gleznot tā, lai neviens nedomā, ka es esmu sieviete. Pareizāk – lai nedomā par to, vai esmu sieviete vai vīrietis. Kaut kur pret vidu es sāku saprast, ka es tomēr esmu sieviete un man nav no tā jākaunas. Un es gleznošu tā, kā glezno sieviete. Tas arī viss. Tāda ir mana atbilde. Bet to es sapratu vēlāk, kad man jau bija kaut kāds spēks kaulos.
Katrā ziņā – nav slikti būt sievietei!
Titulbilde: Inta Celmiņa. Foto: Rolands Briedis
