Termins kurators ir piedzīvojis ievērojamas pārmaiņas
Intervija ar Joasiu Krizu, otrās Helsinku biennāles kuratori
Helsinku biennāle nesen paziņoja, ka nākamās biennāles, kas norisināsies no 2023. gada 12.jūnija līdz 18. septembrim, kuratore būs Lielbritānijā dzīvojošā, Polijā dzimusī kuratore, pētniece un zinātniece Joasia Kriza (Joasia Krysa). Godinot mākslas un vides sintēzi, līdz ar savu otro izlaidumu biennāle atgriezīsies Helsinku arhipelāga Vallisāri salas unikālajā vidē, taču – atšķirībā no pirmās biennāles, ar to neaprobežosies, daļa biennālas pieturpunktu būs izvietoti arī Helsinku pilsētvidē. Helsinku biennāle, kas ir bezmaksas un atvērta visiem interesentiem, turpinās veidot saikni starp somu un pasaules māklsiniekiem, kā arī ievērot iekļaujošus un atbildīgi veidotas izstādes principus.
Joasias Krizas interešu fokusā ir laikmetīgās mākslas un tehnoloģiju krustpunkti. Viņa bijusi Orhūsas Mākslas telpas mākslinieciskā direktore (2012-2015), kā arī darbojusies Documenta 13 (2012) kuratoru komandā. 2016. gadā bija Liverpūles biennāles līdzkuratore, iepriekš strādājusi ar WRO Mediju mākslas biennāli Polijā, kā arī izstāžu veidošanā sadarbojusies ar Tate Modern, Vitnija Amerikāņu mākslas muzeju – eksperimentāla projekta “Nākamā biennāle ir jākūrē mašīnai” ietvaros, un citām institūcijām. Pašlaik Kriza ir Liverpūles Džona Mūsa universitātes Izstāžu pētniecības profesore un Mākslas un dizaina nodaļas vadītāja. Viņa darbojusies arī pirmās Helsinku biennāles (2021) padomdevēju komitejā.
Arterritory aicināja Joasiu Krizu uz sarunu – par biennāles lomu Helsinku sociālajā un vides kartē, kā arī mākslīgā intelekta un cilvēku kūrētu izstāžu līdzāspastāvēšanas iespējām, tostarp biennāles formātā.
Helsinku biennāle ir daļa no plāna, kā Helsinkus padarīt par daudzveidīgāku un starptautiski saistošāku kultūras, tūrisma un notikumu pilsētu. Pēc pirmās biennāles tika veikts pētījums, lai noskaidrotu tās ietekmi uz pilsētu no kultūrsociālās, ekoloģiskās un ekonomiskās perspektīvas. Kā šis pētījums iespaidoja jūsu kā otrās Helsinku biennāles kuratores vīziju un ko mēs no tā varam uzzināt par šāda mēroga mākslas notikumu aktuālo lomu vispār?
Tas, protams, attiecas uz vairumu biennāļu – tās ir saistītas ar plašākiem sociālekonomiskiem, kulturālās reģenerācijas, kā arī ekoloģiskās ilgtspējības faktoriem. Šādi pētījumi, norādot dažādus ietekmes laukus, palīdz nospraust darbības virzienus un valsts finansējuma izlietojumu. Taču skaidrs arī, ka kultūra un māksla var ne tikai mainīt kaut ko ekonomiskajā ziņā, bet arī uzlabot cilvēku dzīves kvalitāti un padarīt Helsinkus par labāku vietu dzīvei un darbam. Tajā pašā laikā, ja ņem vērā, ka pasaulē ir pāri par 200 biennāļu, kas piesaista globālo mākslas tūrismu, nākas aizdomāties par to tiešo ekoloģisko efektu un ilgtspējību plašākā nozīmē. Tāpēc šīs raksturīgās problēmas ir pamatā arī manam Helsinku biennāles otrā izlaiduma redzējumam.
Kādas priekšrocības un izaicinājumi ir biennālei, kuras norises vieta ir uz salas?
Strukturālā līmenī atrašanās uz salas padara Helsinku biennāli par diezgan unikālu, taču tajā var atrast arī metaforisku potenciālu. Salas kā ģeogrāfiski objekti ir daļēji autonomas, pašas par sevi, taču tajā pašā laikā tās ir savienotas — pa jūru un pa zemi zem ūdens. Un tas attiecas arī uz biennālēm. Tās ir daļa no savstarpēji saistīta biennāļu tīkla un tajā pašā laikā – atsevišķas un atšķirīgas, katra ar savu ļoti īpašo raksturu un tipoloģiju. Vallisāri sala Helsinku arhipelāgā šajā ziņā ir aizraujoša vieta. Tai ir sava īpašā vide un vēsture, militārās rūpniecības komplekss to piesaista gan vēsturiskiem, gan mūsdienu politiskajiem konfliktiem. Tā ir unikāla vide, mākslu tādā vietā nav ierasts sastapt, šeit dabai – piemēram, laikapstākļiem un specifiskajai ekoloģijai – ir tieša ietekme uz mākslas darbu pieredzi un izpratni. Un, protams, salai viens no izaicinājumiem ir pieejamība, kas saistīta gan ar prāmju satiksmi un salas topogrāfiju, gan pieejamajiem pakalpojumiem. Ir arī pragmatiskāki apsvērumi par to, kas un kā var piekļūt mākslai (ja mākslu saprotam kā visu salu). Taču tā vietā, lai koncentrētos uz vienu salu, es izvēlos domāt par visu Somu līci (kurā šī sala atrodas), uzsverot plašāku kontekstu un savienojuma punktus – vistuvāk ir Helsinku pilsēta, taču apkārt ir arī Tallina, Stokholma un Sanktpēterburga, ko savieno transporta ceļi, daba, ūdens un sarežģītā vēsture. Šajā ziņā es koncentrējos nevis uz salu kā tādu, bet gan uz sasaisti ar citām vietām un kopīgo ar tām.
Pirmās Helsinku biennāles starptautisko atpazīstamību nopietni ietekmēja koronavīrusa pandēmija. Pastāvīgo nenoteiktības status quo vēl vairāk pastiprinājis karš Ukrainā. Kā jūsu redzat mākslas biennāļu nākotni – globālajā vai lokālajā?
Ir jābūt abiem. Mainīgās proporcijās – lokālais noteikti ir pamatā globālajam, bet arī otrādi, daži to dēvē par ‘glokālu’, lai gan man šī frāze ne īpaši patīk. Šķiet, ka biennāļu uzdevums ir līdzsvarot attiecības starp šīm divām koordinātām – iekšējo un ārējo, reaģējot gan uz globālām problēmām un “mākslas pasauli”, gan vienlaikus uz savu pozīciju vietējā vidē un ikdienas dzīvē. Tajā pašā laikā esmu gatava atkāpties no binārās domāšanas un arī apstrīdēt pieņemto terminoloģiju – runāt ne tik daudz par globālo kā par, piemēram, planetāro, lai tādā veidā nodalītos no asociācijām ar ekonomisko globalizāciju un uzsvērtu tieši šīs attiecības starp cilvēkiem un viņu dzīves vidi, kā arī viņu nodarīto kaitējumu. Vēl var runāt par “pasaulēm”, norādot uz iespēju radīt alternatīvas, kur cilvēki nebūtu nošķirti no savas vides – feministiskā tehnozinātne to sauc par worlding praksi. Tā, protams, ir tēma daudz plašākai diskusijai, taču biennāles dažādos apmēros tiešām darbojas šajā sprieguma zonā starp cilvēku un vidi, starp cilvēkiem un ne-cilvēkiem, starp lokālo un globālo. Tādā nozīmē biennāles var palīdzēt pievērst uzmanību detaļām, ko mēs citādi nepamanītu. Anna Cinga to dēvē par sīko detaļu “pamanīšanu”, kas ir kā norādes uz citām iespējamībām un citām pasaulēm.
Biennāļu uzdevums ir līdzsvarot attiecības starp šīm divām koordinātām – iekšējo un ārējo, reaģējot gan uz globālām problēmām un “mākslas pasauli”, gan vienlaikus uz savu pozīciju vietējā vidē un ikdienas dzīvē.
Kā jūs redzat kuratora kā profesionāļa lomu šībrīža mainīgajā kultūras un sociālekonomiskajā ainavā?
Tas ir lielais jautājums. Noteikti jāņem vērā, ka termins ‘kurators’ ir piedzīvojis ievērojamas pārmaiņas – pat tiktāl, ka kļūst piemērojams gandrīz jebkurā kontekstā. Kūrēt var iedzīvotāju daudzumu, ekonomiku vai sociālo mediju ierakstus. Kurators vairs nav tradicionālais kultūras objektu kolekcijas glabātājs vai mākslinieku partneris, viņš ir kļuvis par kaut ko, ko daži raksturo kā “influenceri” plašākā kultūras laukā. Tam veltīts arvien vairāk universitāšu kursu (tostarp Somijā), kurators ieņem arvien nozīmīgāku lomu kultūras producēšanā un pats ir kļuvis par radošo praktiķi, ko labi ilustrē globālo biennāļu kuratora figūra. Esmu gan piesardzīga, gan patiesi ieinteresēta šajā diskusijā, atzīstot nepieciešamību veidot starpdisciplināru sadarbību ar citiem, tostarp ne-cilvēkiem, atsakoties no specifiskiem vai centralizējošiem aprakstiem. Tas nozīmē, ka kurators ne tikai kūrē lietas pasaulē, bet spēj arī attīstīt jaunas pasaules. Un tā ir liela atbildība, kam pamatā ir ideja par rūpēm – rūpēm par citiem, par attiecībām, par vidi un par iespējām veidot jaunus pasaules attīstības virzienus. Tāpēc rūpes ir viens no šīs lomas aspektiem, kas nemainās, neskatoties uz jūsu piesauktajām kultūras un sociālekonomiskās ainavas pārmaiņām.
Mašīnmācīšanās un mākslīgā intelekta potenciāls ir labi zināms tādās jomās kā medicīna un izglītība. Šobrīd pandēmijas iespaidā, taču ne tikai, daudzi muzeji, galerijas, mākslas kolekcijas un mākslas notikumi arī sāk pievērsties šo instrumentu iepazīšanai un lietošanai. Kas jūs visvairāk interesē laikmetīgās mākslas un tehnoloģiju saskarē?
Jā, tas ir aizraujoši. Ir pienācis laiks muzejiem un mākslas institūcijām kopumā beidzot atvērties tehnoloģijām arī ārpus mārketinga un komunikācijas nodaļām. Mani interesē ne tik daudz šo instrumentu izmantošana, kā tas ir, piemēram, digitālo humanitāro zinātņu gadījumā, bet gan – kā tie ļauj domāt par jaunām mākslas telpām un formām, kā arī jaunām kūrēšanas formām. Tas, protams, nav nekas jauns, jo ir vesela rinda institūciju, kuratoru un mākslinieku, kas šādā veidā jau eksperimentē ar šīm tehnoloģijām, taču jāatzīst, ka tādi vairāk atrodami mākslas pasaules perifērijā. Mūsdienās mašīnmācīšanās un mākslīgais intelekts specifiskā veidā ļauj domāt par to, ko nozīmē mācīties, būt cilvēkam vai mašīnai, būt saprātīgam vai nē, ļauj radīt cita veida zināšanas un cita veida radošumu. Kritiska darbošanās ar šīm tehnoloģijām sniedz iespēju ne vien iztestēt to robežas, bet arī izzināt to spējas uzdot jaunus jautājumus attiecībā pret mākslas institūcijām, radošo praksi un kūrēšanu. Kā arī attiecībā uz spēju rīkoties, rīkoties kopā ar citiem – cilvēkiem un ne-cilvēkiem – un ietekmēt lietas. Tieši to māksla spēj. Paturot to visu prātā, 2023. gada Helsinku biennālei esmu mēģinājusi veidot tādu kuratora procesu, kurā iekļautos tas, ko es saucu par “kuratora intelektu”.
Mūsdienās mašīnmācīšanās un mākslīgais intelekts specifiskā veidā ļauj domāt par to, ko nozīmē mācīties, būt cilvēkam vai mašīnai, būt saprātīgam vai nē, ļauj radīt cita veida zināšanas un cita veida radošumu.
Kā jūs nākotnē redzat mākslīgā intelekta un cilvēku kūrētu izstāžu līdzāspastāvēšanas iespējas? Arī biennāles formātā.
Man nav atbildes uz šo jautājumu. Atstāšu to prognožu algoritmu un zīlnieku ziņā. Drīzāk vēlos uzsvērt, ka visas tehnoloģijas — gan vēsturiskās, gan nākotnes — izaicina mūsu priekšstatus un to, kā šie priekšstati ietekmē mūsu dzīvi un piesaisti pasaulei. Kuratoru darbībā jau agrāk ir izmantotas dažādas tehnoloģijas, lai vienā vai otrā veidā ietekmētu procesu. Šajā ziņā kūrēšana jau ir tehnoloģija. Līdz ar mākslīgo intelektu ir radusies iespēja izstāžu un biennāļu kūrēšanu iztēloties pilnīgi jaunā veidā. Tas nenozīmē vienu aizstāt ar otru, bet gan apšaubīt dažādus par pašsaprotamiem pieņemtus modeļus – gan laikmetīgajā mākslā, gan datorzinātnēs. Tas varētu novest pie jaunām formām un iespējām, kur cilvēki un ne-cilvēki pastāvētu kopā, atzīstot savu savstarpējo atkarību un izdzēšot stingrās robežas starp cilvēkiem un mašīnām, starp fizisko un digitālo (man ļoti patīk jaunais termins, ko, kā pamanīju, lieto daži mākslinieki – ‘figitāls’). Domāšanas eksperimenta nolūkā es nesen piedalījos projektā “Nākamā biennāle ir jākūrē mašīnai”, kura mērķis bija izpētīt, kā mašīnmācīšanās algoritmi var palīdzēt veidot alternatīvus izstāžu veidošanas modeļus (un kuratoru darbu). Tas nebija domāts burtiski kā cilvēku izņemšana no procesa, bet gan ar mērķi noskaidrot, kā mašīnas var palīdzēt šajā jomā un kādas ieteikt alternatīvas antropocentriskajai kūrēšanas praksei. Šāda veida spekulatīvi modeļi spēj iztēloties dažādas iespējas ārpus “šeit un tagad”. Tas ir līdzīgi, kā to spēj māksla – stāstot stāstus, brīvus no jebkādiem ierobežojumiem.
Līdz ar mākslīgo intelektu ir radusies iespēja izstāžu un biennāļu kūrēšanu iztēloties pilnīgi jaunā veidā. Tas nenozīmē vienu aizstāt ar otru, bet gan apšaubīt dažādus par pašsaprotamiem pieņemtus modeļus – gan laikmetīgajā mākslā, gan datorzinātnēs.
Cilvēka emocijām ir milzīga loma gan radīšanā, gan tajā, kā mēs skatāmies uz mākslu. Pašreizējām mākslīgā intelekta formām nevar būt savu emociju. Tomēr – vai mākslīgais intelekts spēj saprast, kā māksla liek cilvēkiem justies? Vai tas kādreiz patiešām varētu saprast, ko mēs meklējam mākslā? Un vai no evolūcijas viedokļa tā vispār ir vajadzīga?
Tā joprojām ir mākslīgā intelekta problēma un aktuālo pētījumu un diskusiju priekšmets. Ne tikai, lai noskaidrotu, vai mašīnas spēj domāt (kā to darīja Alans Tjūrings) vai pat kūrēt izstādes, bet – kā tās var aktivizēt maņas? Māksla var spēcīgi izmainīt lietu izpratni un izsaukt sarežģītas emocijas. Tā ir daļa no mākslas būtības. Nesen izlasīju amerikāņu autores Noras Hanas tekstu “Ceļā uz mākslīgā superintelekta poētiku: kā simboliskā valoda var mums palīdzēt aptvert gaidāmā raksturu un spēku” (Towards a Poetics Of Artificial Superintelligence: How Symbolic Language Can Help Us Grasp The Nature and Power of What is Coming), ko noteikti jāizlasa ikvienam, kuru interesē šie jautājumi!
