Mākslas un dzīves simbioze
Saruna ar Kati Krolli un Reini Bērziņu
Izstāde “Lēna cūka dziļu sakni rok” veidota kā divu cilvēku saruna, kas materializējusies radošajā procesā. Kopīgi pieredzot pārcelšanos uz vidi, kas ietver atgriešanos pie nosacīti primitīva sākuma, apkārtējie materiāli un darbības kļūst par fundamentāliem ikdienas pamatelementiem un iedvesmas avotiem. Kopīgi audzinot bērnus, iekārtojot lauku īpašumu un radot mākslas darbus, ikdiena neviļus kļuvusi par mākslas un dzīves simbiozi.
Mākslinieku duets savās pārdomās nereti piemin saplūdumu kā savas darbības raksturojošo iezīmi. Šī tendence novērojama arī izstādē, kas iemājojusi TUR telpā tik organiski, ka nepieciešama īpaša vērība, lai spētu atpazīt darbus, kas paslēpušies starp flīžu rakstiem, akmeņu kaudzēm un dēļu šķirbām. Arterritory.com aicināja māksliniekus uz sarunu par cilvēka mūža cikliskumu, radošo sinerģiju un dzīvi starp pilsētu un laukiem.
Kate Krolle (1984) ir absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju un prestižo laikmetīgās mākslas skolu Le Fresnoy Francijā. Māksliniece divreiz nominēta Purvīša balvai. Krolles darbi bijuši redzami galerijā “NOASS”, festivālos Homo Novus un Survival Kit, kā arī dažādos mākslas notikumos citviet Eiropā. Reinis Bērziņš (1989) absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Aizvadītajā gadā ar savu maģistra darbu ieguvis BDO jauno mākslinieku balvu 2021. Mākslinieku duets piedalījies grupu izstādēs “Savvaļa/Savage”, izstāžu zālē “Arsenāls”, Rīgas Mākslas telpā, RIBOCA2, kā arī izstrādājuši darbus Dirty Deal Teatro, performances festivālam “Starptelpa” un Valmieras teātra festivālam.
Kate, vienā no intervijām Purvīša balvai tu saki, ka “neviena dzīve nav iespējama bez jautājumiem”. Tādēļ es vēlējos jautāt – kas ir tie jautājumi, kas jūs abus nodarbina pēdējā laikā?
K: Man šķiet tas ir interesants posms dzīvē, kad tu kļūsti par māti vai tēvu. Un piedzīvo, kā notiek tā transformācija, kā tiek īstenots laika menedžments. Man ir svarīgi saglabāt sevi, bet – kā to realizēt laikā un telpā? Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Bet tas arī ir ļoti praktisks jautājums, kas mani šobrīd nodarbina — kā atrast vai nepazaudēt to pieslēgšanās punktu sev un lietām, kas mani interesē.
Cik jums ir bērnu?
K: Divi. Mazi. Viņi ir visu laiku klātesoši tajā procesā. Es domāju, tas arī atspoguļojas darbos – tie ir piezemētāki, tuvāki zemei.
R: Un tas laiks kļūst ļoti limitēts. Jautājums, kā nepazaudēties tajā.
K: Jā, jo tev ir tā jaunā loma, bet vecā jau nav pazudusi. Jautājums, kā to lomu uzturēt dzīvu un kā to savu potenciālu izmantot. Tas jau tur ir, tas jau tur gaida, bet kā tam dot iespēju realizēties. Un arī es reizumis aizdomājos, vai man par to jājūtas vainīgai… Bet laikam jau, ka nejūtos. Tur arī tā aizdomāšanās apstājas. Drīzāk ārēju, nevis iekšēju faktoru izraisīta aizdomāšanās.
Vainīgai par ko?
K: Veltīt vairāk laika bērniem. Vai tas ir slikti, ka darbs kaut kādos brīžos interesē vairāk nekā bērni?
R: Es domāju, tur ir labs balanss.
K: Jā, un man liekas, ka tu jau arī esi labs vecāks, ja tu parūpējies par sevi.
R: Tam bērnam laiks vajadzīgs ne tikai ar vecākiem, bet arī ar sevi un vecvecākiem, un draugiem.
K: Turklāt tā ideja, ka bērns jāaudzina vienai ģimenei – tas ir kaut kas ļoti jauns sabiedrībā. Lielākoties tā dabā nav iekārtots, bērns vienmēr ir audzis ciltī, viņus agrāk pieskatīja visa cilts, attiecības bija jāveido ar daudziem. Un caur to pieredzi viņš arī veidojās par cilvēku. Nav jau tā, ka mēs savus bērnus laižam “visur pasaulē”, bet man liekas, ka zināma brīvība arī viņiem ir ļoti veselīga.
Man šķiet, ka tas mūsdienās kaut kādā mērā ir tieši ekskluzīvi, ka bērnam ir dota vairāku paaudžu pieredze. Vai tevi, Reini, nodarbina līdzīgas dabas jautājumi?
R: Mani arī, protams, tas nodarbina, jo es arī tajā esmu iesaistīts (smejas).
K: Manā uztverē vecāki kļūst labāki vecāki, ja viņi parūpējas arī par sevi, viņi var kvalitatīvāk pildīt savu lomu, ja par sevi neaizmirst.
R: Runājot par darbu, mums interesants jautājums bija pats izpētes materiāls. Darbs pie izstādes aizsākās, kad mēs satikām senioru pāri, kas bija atbraucis ciemos uz kaimiņu mājām. Tiesa, tās mājas vairs nav, bet viņi savā kāzu dienā 50 gadus atpakaļ tur bija iestādījuši ābeli.
K: Un viņi katru rudeni brauc ievākt ābolus no tās ābeles.
R: Viņu izsūtījuma stāsti un mājas, kas tā arī netika pabeigtas, uznākot karam... Tas lika aizdomāties par spirāles principu, iztēloties sevi šādā lomā. Apzināties dzīves cikliskumu.
K: Viņa tēvam ir bijušas paraugpļavas. Viņš tās pļavas bija izveidojis no purviem. Rāvis saknes ārā, susinājis purvus. Viņam bija rajonā labākās pļavas. Viņi rādīja bildes, kurās var redzēt, kā tās saknes tika ar zirgiem savilktas lielās čupās. Un tagad tur esam mēs. Un mēs tos laukus tīram. Domāju, ka mēs tur esam zemes tīrītāji.
R: Zemes sanitāri (smejas).
K: Jā, tur jau visu laiku laukā nāk stikli un drazas. Pagājušajā gadā izveidojām meliorāciju. Un tad tie akmeņi… Visu laiku lasām akmeņus. Vienvārdsakot, šis ir stāsts par to, ka kāds jau iepriekš to ir darījis tāpat, un mēs vienkārši tagad esam ieņēmuši to vietu, kas 50 gadus ir stāvējusi tukša. Es neteikšu, ka tā ir nolemtība, jo latviski ‘determination’ izklausās ar negatīvu noskaņu. Bet tā pamatdoma ir, ka tas, ko mēs tur darām, jau ir nolemts, izšķirts, iepriekš noteikts.
R: Cikliskums.
K: Cilvēka vieta, cilvēka darbs. Cilvēka būšana šeit, šajā vietā. Mēs vienkārši to piepildām.
Tas noved arī pie nākamā jautājuma – kā pārcelšanās ir ietekmējusi jūsu māksliniecisko praksi?
K: Veidojot izstādes aprakstu, vēlreiz aizdomājāmies par to, kā šeit esam nonākuši. Pēkšņi kļuva skaidrs, ka tās ikdienas lietas, ko darām… Kā lasām tos akmeņus, raujam tās saknes... Tās dabiskā veidā ir kļuvušas par iedvesmas avotiem. Un tā praktiskā dimensija kļūst arī ļoti...
R: ...estētiska.
K: Gan estētiska, gan arī netaustāma. Iedvesmojoša radošajā procesā. Piemēram, Reinis izrauj sakni. Un es tieši biju domājusi par saknes gleznošanu un viņam saku: “Šī ir īstā, jāglezno šo.” Tas iet roku rokā. Bet tas noteikti nav mērķtiecīgi. Vai arī reizēs, kad gadās iesprūst savās domās, Reinis saka: “Es iziešu ārā, pameklēšu iedvesmu.” Un tad viņš pastaigā pa pagalmu, iziet laukā, aiziet uz kaimiņu mājām, ielien ošos.
R: Dēļu čupās (smejas).
K: Tā ietekme ir neizbēgama. Man tā radīšana vienmēr rodas no kaut kā, kas ir aktuāls. Vai nu tieši vai netieši.
Cik jums ir svarīgs novietojums kādā ģeogrāfiskā punktā? Es atminos, ka tev, Kate, bija izstāde “Es varētu būt arī citur”. Vai jūs varētu būt arī citur?
K: Es domāju, ka jā. Tomēr aiz vārdiem “es varētu būt citur” slēpjas arī stingrs “bet es esmu šeit”. Un tas ir tas, ar ko ir jāstrādā.
Un, ja mēs aplūkojam šo telpu? Kā tā ir ietekmējusi izstādes radīšanas un eksponēšanas procesu?
R: Mums īstenībā tie darbi ļoti saplūda kopā ar to telpu. Gan brusas, gan oši. It kā tie darbi jau būtu šeit iepriekš pastāvējuši.
K: Reinis satraucās par to saplūšanu, bet man liekas, ka tas tieši piespiež cilvēku tos darbus uztvert niansētāk. Jā, tā ir, ka saplūst. Bet tāpat – tas viss jau tur ir. Un, ja tu pārslēdzies uz to citu jutības līmeni, man liekas, ka viss ir kārtībā.
R: Bet arī pilsētā tas jutības līmenis ir citādāks. Arī šī kvartāla teritorijā – te viss ir krāsaini. Kad padzīvo pusgadu pilsētā, pusgadu laukos… Vairāk izjūt tās atšķirības, ilgstoši pavadot laiku vienā vietā.
K: Rūdolfs [Štamers] visu laiku biedēja, ka tiklīdz sāksim nest darbus iekšā, sapratīsim, ka tā telpa ir ļoti liela un būs grūti piepildīt. Bet laikam palīdzēja tas, ka mēs atbraucām pēc ilgstošas atrašanās dabā. Man šķiet, laukos tā telpa vasarā paliek bezgalīga. Tev nav māja, tev ir vienkārši viena istaba, un pārējās istabas ir ārā pa durvīm.
R: Mūsu darbiem telpā ir salīdzinoši zems eksponēšanas, “veģetācijas” līmenis.
K: Tā telpa ir diezgan pašpietiekama. Kaut vai gaismas dēļ. Tā piepilda. Gaisma tur ir ļoti skaista. Tas vairāk ir izvēles jautājums – vai tu ej uz minimālo vai maksimālo. Tas viss var strādāt. Bet interesants ir jautājums – kā ir strādāt divatā?
Es tieši gribēju jautāt – kā tas tehniski izpaužas?
R: Mēs strādājam gan divatā, gan arī maināmies. Divas dienas strādā viens, divas dienas strādā otrs. Pauļuks (jaunākais dēls) arī ir kādam jāpieskata.
K: Mēs kopā taisījām “Savvaļai” darbu “Atgriešanās”. Tas bija pirmais. Un šis ir otrais. Pagājušogad mēs taisījām katrs savus darbus. Strādāšana kopā ir sarežģīts uzdevums. Bet man liekas, ka mums labi sanāca. Ne viegli. Ar pirmo reizi gāja grūtāk. Bet es noteikti novērtēju strādāšanu kopā. Strādājot es esmu daudz saspringtāka nekā Reinis, man liekas. Ja es strādātu viena, es noteikti to darītu pilnīgi citādāk. Savukārt šai izstādei darbi veidojās tādā nemitīgā mijiedarbībā.
R: Kompromisu un sinerģijas meklēšanā.
K: Jā, tur visu laiku ir saruna. Gan par to, ko tu pats izdari, gan to, ko izdara otrs. Gan uzdod jautājumu, gan komentē. Tas process visu laiku iet caur “kontroles punktu”.
R: Saskaņošanu (smejas).
K: Bet ir ļoti forši. Tas ir izaicinājums. Bet šī brīža situācijā tas liekas gluži loģiski. Šķiet, ka es šobrīd nemaz tā nevarētu pilnīgi atsevišķi. Viss ir saplūdis. Gan ar laukiem, gan ar bērniem, telpu un darbiem.
Atminos, ka nupat “Rīgas Laika” maija izdevumā bija intervija ar Skuja Braden, un viņas tieši minēja, ka tajā koprades procesā vienā brīdī paliek ļoti grūti izšķirt, kurš ko radījis.
R: Jā, jo iesākt var viens, bet pabeigt var otrs. Vai arī veikt kādas būtiskas korekcijas. Tur ir grūti nospraust, kurš ir idejas autors un kurš — tās turpinātājs.
Vai jūsu starpā valda sāncensība?
R: Man liekas, ka nē. Mēs katrs pārzinām kādu savu lauciņu un tāpēc varam drīzāk darbus sadalīt un papildināt, nevis konkurēt.
K: Nē. Nu, varbūt sākumā. Viens jautājums ir tās savstarpējās attiecības, bet otrs tās radošās attiecības – tās iet vai neiet roku rokā. Vai arī nākas tās apgūt, kā tas bija mūsu gadījumā.
Bet vai jūs izjūtat sāncensību ar citiem?
K: Es nezinu, mēs tik maz komunicējam ar citiem…
R: Jā, kopš pārcelšanās uz laukiem, īpašuma iegūšanas, ģimenes pieauguma esam pārslēgušies uz zināmu autsaiderismu.
K: Bet man arī sāncensība vai konkurence šķiet tik nesvarīga. Tas vispār nav dienas jautājums. Liekas tik maznozīmīgi. Ja tu dari to savu lietu. Jebkuru. Pļauj zālāju vai glezno. Tad tu viņu dari. Tas arī ar vecumu nāk. Izstādei tuvojoties, protams, zināms satraukums parādās. Bet tas ir pozitīvi, jo, ja tev tas ir svarīgi, tad tas tevi satrauc. Šoreiz gan es to kaut kā mierīgāk to izjutu. Iespējams, saistībā ar pārcelšanos uz laukiem un dzīves maiņu. Vērtību maiņu.
R: Akadēmijas sākumā, man šķiet, bija kaut kāda sāncensība, bet nu jau tas pazūd. Kaut gan sāncensībai jau ir jābūt.
Kāpēc jābūt?
K: Nē, es domāju – nevis sāncensībai, bet komunikācijai. Jābūt lietas kursā par to, kas notiek.
R: Es domāju – nevis sāncensība, bet drīzāk izaugsme. Gan sāncensība, gan izaugsme ir neatņemami un dabiski procesi.
K: Tev ir jābūt lietas kursā, kas notiek, lai arī tu “notiktu”. Lai neatslābtu.
Kate, tu esi divreiz nominēta Purvīša balvai, Reini, tu esi ieguvis BDO balvu. Sakiet, ko jums nozīmē šīs balvas un nominācijas?
K: Baigi forši.
R: Jā, tas bez šaubām ir patīkams notikums. Atzinība un apstiprinājums no malas. Jebkura mēra.
K: Es domāju, ja kaut vai izstādes apmeklētāji ieraksta atsauksmju grāmatā vai atsūta vēstuli Facebook, tas jau ir ļoti forši. Un, protams, ja vēl izsaka atzinību valsts mērogā, tas ir pavisam citādāk, kaut kā oficiālāk. Ir, ir nozīmīgi, jā.
Es pieļauju, ka arī sniedz atpazīstamību, kas var palīdzēt tālākā ceļā?
K: Jā, nu drīzāk apstiprinājums, ka tas, ko dari, ir okei, turpini darīt. Tā ir kā roka uz pleca. Jo, ja tu to ceļu esi izvēlējies un ej pa to, tu tāpat iesi pa to. Bet, ja kāds uzliek roku uz pleca, tad jau ir mazliet mierīgāk iet. Drošāk.
Šajā kontekstā es atminos, ka tev, Kate, pirms pieciem gadiem bija intervija portālā “Satori”. Un tur tu minēji, ka nekad neesi profesionāla tajā, ko radi, ļoti bieži darba izstrādes procesā notiek pirmā saskaršanās ar to materiālu, mediju, tehniku. Tu mini, ka “profesionalitāte mākslā noteikti nav tehnikas izkopšana”. Bet kā jums abiem šķiet, kas tad ir tas, kas atšķir profesionāli no amatiera?
K: Es domāju kaut kāda drošība. Iekšējā pārliecība. Atraisītība.
Uzdrošināšanās?
K: Nē, uzdrošināšanās, man šķiet, var būt jebkuram. Drīzāk, ka tu “tiec sev klāt”.
R: Varbūt pārliecība, ka tu to dari nevis brīvajā laikā, bet ikdienā dari to, kas tev ir jādara.
K: Jā, tas nav hobijs. Tā ir misijas apziņa. Pārliecība, ka tas ir pareizi. Tehnika ir pakārtota idejai vai impulsam. Tehnika ir tikai instruments. Ja tu tos instrumentus nemāki, tad apgūsi. Bet tas ir par informācijas translāciju, nevis par to instrumentu, kas tiks izmantots, lai tiktu translēts. Bet tas var sākties arī no otra gala. Tu vari pēkšņi ieraudzīt to instrumentu. Un tad caur to instrumentu atnāk informācija, ko ar to iesākt.
R: Tā tehnika jau var būt ļoti dažāda. Ja, piemēram, salīdzina klasisko mūziku ar avangardu, nevar tā nošķirt, ka viena ir tehniski labi izpildīta un profesionāla, bet otra... Tā varbūt nav tehniski sarežģīta, bet tāpat ir profesionāla. Tas pats arī ar mākslu. Ja tu ieraugi to darbu, kādam tam ir jābūt, ja tu pareizā brīdī apstājies, tad, iespējams, tu esi to izdarījis profesionāli.
Bet kā saprast, ka darbs ir pabeigts?
K: Es domāju, tas ir mūžam aktuāls jautājums.
Kā jums izdodas to brīdi noķert?
R: Citreiz noķer, bet citreiz aizej tam brīdim pāri. Bet tad tas darbs atkal sāk iet citu ceļu, un radīsies cits risinājums. Atrodi niansi, ko dažkārt nevari izteikt vārdiem, bet meklē, strādā. Un tad to vizualizē, atslēdzot prātu no tiešā procesa.
K: Un no tās pirmās kļūdas arī nedaudz mācies – ja tagad ir labi, tad varbūt šis ir tas brīdis, kad apstāties. Jo reizēm liekas, ka ir labi, bet gribas vēl kaut ko pamainīt. Tā robeža ir ļoti trausla. Ir grūti. Tagad jau arī mums bija jautājums – akmens stāv šeit vai tur? Bet vienā brīdī tu pieņem lēmumu un viss. Un tad uz to vairs neskaties.
R: Un, iespējams, to akmeni var nejauši nolikt labāk, nekā ilgi domājot un bīdot šurpu turpu pa telpu. Tā kā tur ir kaut kāda neatņemama nejaušība tajā pabeigšanas momentā.
K: Bet tas lēmums ir jāpieņem tev. Es nejauši kaut ko izdaru, bet tad ir tās bailes… Ja kaut kas nosacīti nejauši ir sanācis, liekas – vai tad es drīkstu šo akceptēt kā pabeigtu, jo tas bija nosacīti nejauši? Ja tas tā viegli nāca, vai tas tiešām ir okei?
R: Jebkuram darbam ir tās stadijas, kad tas ir pabeigts, kad – nepabeigts.
Bet vai tas vienkārši nekļūst par citu darbu?
R: Nē. Tāpat kā cilvēks. Transformējas. Aug.
K: Pielāgojas.
R: Apaug…
K: …ar nejaušībām un sakritībām.
Vai jūs radīšanas un eksponēšanas procesā izvirzāt konkrētu uzdevumu, ko darbam vajadzētu veikt?
K: Man nav konkrēta nodoma par to, kas kādam būtu jāizjūt, jāsaprot vai jāsaskata caur šo darbu. Manas attiecības tur beidzas. Un tad tās jau ir tā skatītāja un tā darba attiecības. Skaidrs, ka ar kādu tā vibrācija rezonēs un ar kādu nerezonēs, bet – vai tai jābūt konkrētai radiostacijai, ko uztvert? Nē, tā nav.
R: Man šķiet, mēs strādāt sākam no otra gala, ne?
K: Jā, man šķiet, ka tas mums ir līdzīgais darba stilā. Mēs kaut kam pieķeramies, kaut ko nosviežam, noliekam, izdarām un tad skatāmies, kas tas tāds ir.
R: Un tad, mēģinot tulkot, var tālāk piešķirt to iedomāto uzdevumu, mēģināt attīstīt tajā virzienā.
K: Jā, ļaut tam atnākt, pateikt priekšā. Sajust, kas uzrunā un saka: “Strādā ar mani!” Es nezinu, kā to izskaidrot. Tu lasi, lasi tos akmeņus… Un tur tādu ir tūkstošiem. Un tad tu pacel vienu: “Jā, šis akmens ir baigi foršais!” To jau grūti pateikt, kāpēc tieši šis akmens piesaistījis uzmanību. Bet tas tāpat kā ar cilvēkiem. Kāpēc šis cilvēks? Ir arī kaut kādas neizskaidrojamās lietas, kāpēc kaut kas saskan, patīk vai notiek, skatoties uz to akmeni, nevis uz šo akmeni vai šo cilvēku.
Vai jūs varat atminēties kādu pagrieziena punktu savā mākslinieciskajā darbībā, pēc kuras jūs darāt kaut ko citādāk?
K: Man liekas, ka man tas gājums ir kaut kā ļoti līdzeni veidojies. Un noteikti vairāk intuitīvi nekā mērķtiecīgi. Tad, tikai atskatoties, vari izdarīt secinājumus: “O, izrādās mani šis interesē!” Bet man arī ļoti noveicās ar Latvijas Mākslas akadēmijas kursu un pasniedzējiem. Konkrēti pasniedzēju Juri Petraškeviču. Viņš vienmēr ļoti atbalstījis un iedvesmojis, mudinot neiesprūst tehnikā. Paturēt atvērtu prātu. Un to piesaisti ar sevi. To viņš vienmēr atgādināja: “Tu to dari sev, un, ja tu esi mākslinieks, tad tu to drīksti!” Tā ir tava mākslinieciskā izvēle, un tu vari piespraust lapiņu ar uzrakstu pie sienas, ja tajā brīdī tas ir nepieciešams. Tas sniedza pārliecību, ka tas ir vajadzīgs darbs, vērtīgs darbs. Nevis laika kavēklis. Drīzāk, lai to laiku risinātu. Un caur to risinātu kādus būtiskus jautājumus.
R: Pagrieziena punkti ir vairāki. Šajā kontekstā es varu kā pasniedzēju no Latvijas Mākslas akadēmijas pieminēt Andri Eglīti. Es uzskatu, ka mūsu iepazīšanās ir palīdzējusi man sevi ievirzīt jau iesāktajā procesā. Aizbraucot ciemos pie viņa uz Drustiem un ieraugot to dzīves instalāciju, mākslas un izdzīvošanas simbiozi… Tā lielā māja izskatās pēc mākslas instalācijas, nevis pēc funkcionālas dzīvojamās mājas, kā to ir ierasts redzēt. Domāju, ka tas arī ir devis apstiprinājuma impulsu mums pašiem kaut ko darīt. Gan mākslā, gan laukos. Saprast, ka var eksistēt kaut kas starp instalāciju un īstu, dzīvojamu telpu un dzīvi.
Tādā ziņā, ka tas ir kaut kas konstruēts?
R: Konstruēts un improvizēts. Process. Risinājumi, kas ir pakļauti ļoti daudz kam, nevis tikai sākotnējam projektam. Jo parasti jau tu gribi uzrasēt to māju un tad tādu arī uztaisīt.
K: Mūsu gadījumā – tu dabū kaut kādus logus un pēc tam piebūvē sienu. Bija iebraucis ciemos viens draugs arhitekts, un viņam ļoti patika, jo laikam viņš nekad neko tādu nevarētu izdarīt. (Smejas.) Profesionālis nevarētu to izdarīt, jo viņam jau ir “iekšā”, kā tam būtu jābūt.
R: Bet mēs sākam no otra gala. Līdzīgi kā mākslinieciskajā praksē.
Kate, taviem darbiem bieži vien ir poētiski, dziļdomīgi nosaukumi – “Patiesība ir vienkārša”, “Es varētu būt citur”, “Izskatās, ka tu mirsi”, arī šis jūsu kopdarbs “Lēna cūka dziļu sakni rok” ir ārkārtīgi ietilpīgs savā interpretācijā. Tādēļ es vēlējos jautāt, cik nozīmīgs ir nosaukums? Vai jūsu gadījumā tas kalpo par atslēgu izpratnes veicināšanai?
K: Tie nosaukumi vienmēr kaut kur uzrodas. Šajā gadījumā šķita, ka vajag kaut ko latvisku.
R: Dažādi interpretējamu. Ne nopietnu.
K: Jā, lai ir mazliet smieklīgs.
R: Absurds. Nosaukums tikpat labi varētu būt sākotnējais uzstādījums.
K: Jā, īstenībā tas ir absurds. Par to būšanu uz zemes un cikliskumu. Piemēram, izrādē “Izskatās, ka tu mirsi” kopā ar Valteru Sīli it kā jau tēma bija nopietna, bet vajadzēja arī, lai nedaudz smieklīgi. Tas atbrīvo skatījumu. Bet vispār poētisms nosaukumos ir svarīgs. Kaut kādā ziņā tas ir turpinājums. Tas nav atkabināms no tiem darbiem. Ja tas ir pirmais, ko dzirdi, tas rada kaut kādu sajūtu. Varbūt tas pat ir svarīgāk nekā apraksts. Nosaukums ieved kaut kādā asociatīvā sajūtā.
Turpinot par poētisko mākslā – kas jums ir materiāls, kas atklājis visvairāk poētisko nozīmju?
R: Es uzskatu, ka tā pati eļļas krāsa ir ļoti poētiska. Tāpēc, ka jebkura glezna satur ļoti daudz vizuālu un jūtamu informāciju.. Ne tikai caur krāsām vai to, kas ir attēlots, bet arī caur tīru glezniecības valodu.
K: Es nezinu, vai tā drīkst teikt, bet man liekas, ka cilvēks ir mans poētiskākais materiāls. Tieši cilvēciskas satikšanās. Es, satiekot cilvēku, saprotu, ka tas ir materiāls, ar ko man ir jāstrādā. Arī izrādē “Patiesības svētnīca”. Es visus tos cilvēkus uzaicināju piedalīties tikai ar šādu iekšēju sajūtu. Reizēm domāju arī par tiem, ko es esmu satikusi pagātnē. Es domāju par to, kā atceros vai redzu konkrēto cilvēku. Sanāk, ka viņš ir mans poētiskais materiāls. Tā arī mēs ar Reini iepazināmies. Viņš bija mans materiāls tai pašai izrādei (smejas).
Un visbeidzot – kas ir jūsu nerealizētais projekts?
K: Ir projekti, kas vienkārši zaudē aktualitāti. Vai nu tu to izveido tajā brīdī vai arī nekad. Tas ir labs tests. Ja tev ir kāds projekts, kas neliek mieru un pēc pieciem gadiem šķiet aktuāls, tad varbūt ir vērts attīstīt. Ja ne, tad ej droši tālāk.
R: Jā, es domāju, nedaudz ierobežo laika resursi, mentālie resursi. Man tāds nepiepildīts projekts šobrīd ir mūzika. Gribētos pieķerties. Kā Kate teica, varbūt pēc 5, 10 vai 20 gadiem to varētu izdarīt. Vai arī kādā citā dzīvē. Visu jau nevar paspēt.
K: Ja man būtu daudz naudas, es domātu nevis par mākslas projektiem, bet par māju. Mēs īstenībā arī visas finanses novirzām tur. Jo mums ir lielās mājas projekts. Mēs stalli gribam pārtaisīt par dzīvojamo māju un darbnīcu. Man šķiet, ka tas jau arī atnāks, nekur jau nepazudīs.
R: Visam savs laiks.
K: Piemēram, ja man šobrīd būtu labs finansējums mākslai, es nemaz nezinu, vai es to varētu izdarīt. Šobrīd nav tas laiks, kurā es to darītu. Es to nepavilktu. Bet varbūt pēc pieciem gadiem, kad tas atnāks, tieši būs īstais laiks, lai mēs uztaisītu lielu, finansiāli ietilpīgu mākslas projektu. Kvalitatīvu. Man ir bijis, protams, ka skaties: “O, cik forša tā instalācija!” Un saproti, ka tā ir tik forša, jo ir tehniski kvalitatīva. Izpildījums ir viens no svarīgākajiem, lai tā ideja funkcionētu. Protams, ka tad man ir tāda balta skaudība. Par to, ka gribētos, lai būtu tādas tehniskās iespējas. Mums arī šajā izstādē no sākuma gribējās trīsdimensionālu skaņu, kas no katra kakta atbalsotos. Bet no otras puses - tā ideja jau tur ir.
R: Jā, tas princips jau tur ir.
K: Vienvārdsakot, mazbudžeta izpildījums arī var būt kvalitatīvs, ja nes to pašu vēstījumu. Līdzīgi kā jau iepriekšējais stāsts par profesionalitāti mākslā. Kvalitatīvs darbs visbiežāk nav atkarīgs no grandioziem ieguldījumiem un stāža.
———
Izstāde “Lēna cūka dziļu sakni rok” apskatāma no 5. līdz 16. jūlijam izstāžu telpā TUR Tallinas ielā 10, Rīgā, izstāžu cikla “Saaugšana/Saudzējot” ietvaros. Noslēdzošajā dienā, 16. jūlijā, telpā notiks Ernesta Vilsona skaņas performance “šķietama priekšmeta šķietama aptveršana”, savukārt pēc tam šī izstāde lēnām transformēsies Marijas Luīzes Meļķes izstādē, kas 19. jūlijā.
Izstāžu cikls “Saaugšana/Saudzējot” radīts ar nolūku izcelt savstarpējo attiecību nozīmi mākslas radīšanas procesā un vienot vizuālo mākslu ar citām kultūras formām – dzeju, mūziku, performanci. Projekta ietvaros dažādu mākslas disciplīnu pārstāvji izstrādā jaunus mākslas darbus, kā arī veido notikumus, aicinot skatītājus piedalīties sarunās, koncertos, darbnīcās, performancēs, lasījumos un rituālās ceremonijās. Projekts norisināsies bez pārtraukuma no jūlija līdz septembrim, vienam māksliniekam pakāpeniski nomainot iepriekšējo.
