Acumirklīga filozofija
Saruna ar mākslinieku Andri Kaļiņinu
Andris Kaļiņins šobrīd ir viens no interesantākajiem un daudzpusīgākajiem jaunās paaudzes māksliniekiem – darbojas gan teātra scenogrāfijā, gan starpdisciplināros projektos scenogrāfu apvienībā “4K” (kopā ar Ievu Stalšeni, Madaru Melu, Katrīnu Ievu), šogad veidojis konceptuālus glezniecības darbus izstādēs “Andra Kaļiņina eļļas glezniecība” Jūrmalas muzejā un “Klusā daba nav daba, bet ir.” Balvu novada muzejā, bijis arī instalāciju autors, un patlaban Sporta ielas pagalmā apskatāma viņa Ziedoņa muzejam veidotā izstāde “Perpendikulārā karote”. Andra darbos vienmēr ieslēpti vairāki slāņi – eleganta vizuālā provokācija ir kā domas aizmetnis, kas bieži vien vedina pamatojumus meklēt teorijā, literatūrā, mākslas vēstures kopsakarībās un atsaucēs. Interesantākais šķiet tas, ka ikvienā medijā un žanrā, pat dziļi konceptuālās, minimālistiskās formās, jau jaušams viņa neatkārtojamais mākslinieciskais rokraksts – pašam sev izvirzīto jautājumu ceļš.
“Ultramarīns” no konkursiztādes “Marīna 2021” Jūrmalas muzejā. Foto: Didzis Grodzs
Skats no personālizstādes “Andra Kaļiņina eļļas glezniecība” Jūrmalas muzejā. Foto: Didzis Grodzs
Andri, es tevi iepazinu kā mākslinieku, kurš nemitīgi paplašina savu darbības jomu – tu esi scenogrāfs, kas veido arī kostīmus un gaismas režiju, gleznotājs, kas līdzās abstraktiem gleznojumiem radījis arī ļoti minimālistiskus, konceptuālus darbus (piemēram, ironiskais “Pašportrets” Latvijas Mākslas akadēmijas simtgades izstādē “Arsenālā”, portretu sērija “plus trīs septiņi viens” t.sk. diptihs “Klāvs un Mārcis” TOČKĀ, “Ultramarīns” Jūrmalas muzejā un citi) un interaktīvas instalācijas. Savukārt kādā nesenā sarunā minēji, ka sākotnēji vēlējies būt teātra režisors. Vai esi atteicies no šīs ambīcijas?
Drīzāk jā, nekā nē. Bet, runājot par to arvien plašāko darbības jomu, es drīzāk teiktu tā, ka esmu mākslinieks skatuves darbos jeb scenogrāfs un esmu mākslinieks izstādēs jeb visbiežāk gleznotājs. Un šīs divas jomas varētu tikt apvienotas vēl plašākā – vizuālajā – mākslā. Tā es to redzu – ka nodarbojos ar acīm redzamo telpā vai notikumā, kas man uzticēts.
No personālizstādes “Klusā daba nav daba, bet ir.” Balvu Novada muzejā. Kuratore Kristīne Ercika. Foto: Amanda Anusāne
Manuprāt, tavus darbus labi raksturo starpstāvoklis – man radies iespaids, ka tieši nobīdes un nesakritības ir kas tāds, kas tevi fascinē. Piemēram, domājot par tavu nesenāko personālizstādi Balvos “Klusā daba nav daba, bet ir.”.
Paldies par vērību! Jā, man vienmēr ir paticis pamanīt iespēju kādā “defektā” un to pārvērst gandrīz par galveno vēstījuma nesēju vai vismaz izcelt un padarīt līdzvērtīgu citiem mākslas darba tēliem vai elementiem. Tu sākumā pareizi raksturoji manus darbus kā minimālistiskus un konceptuālus, tas man patika. Piemēram, ja tas ir kaut kas tik minimāls un reducēts kā audekls, kas noklāts ar krāsu, un uz tā uzrakstīts krāsas pigmenta nosaukums, vēl varbūt mans uzvārds un radīšanas gads, tad es visus šos minimālos līdzekļus cenšos arī embreisot, lai tie gleznas skatuvē būtu pirmā plāna aktieri un tēli. Bieži darba procesā defekts arī tiek piefiksēts un nelabots, un ar to pietiek. Un vēl biežāk to defektu ir jāiemācās atkārtot. Piemēram, pēdējā personālizstādē “Klusā daba nav daba, bet ir.” Balvos bija darbs “Putekļi”, kur baltai eļļas krāsai žūšanas procesā (tā žūst ilgi) ir pieķērušies putekļi. Parasti tas uzskatāms par defektu, bet šajā gadījumā es ļāvu putekļiem tur būt un spēlēt galveno lomu. Un šajos audekla kvadrātcentimetros ir izveidojies dabisks skaistums un dabas likumu kārtība tādā mazā piemērā. Vai cits piemērs – blakus “Putekļiem” bija glezna “Ūdens”, kurā par ūdens klātbūtni liecina vien tas, ka tas ir deformējis papīru. Arī šo papīra deformāciju vispirms novēroju kā blakni tam, ka uz papīra, gleznojot ar akvareļkrāsām, apkārt mitrajam laukumam papīrs krokojas.
Un tādā veidā tavos darbos parādās spēle ar nozīmēm – eleganta vizuāla provokācija, kas skatītāja uzmanību vērš uz viņa pašu vērojumu un jautājumiem par to, ko vispār sagaidīt no glezniecības mūsdienās, kādi ir priekšstati un stereotipi par to.
Man ļoti patīk tevis piedāvātais vārdu salikums “eleganta vizuāla provokācija”. Es uzskatu un mēģinu praktizēt to, ka mākslas darbam pirmajā acu uzmetienā jābūt estētiski pievilcīgam un pievelkošam un, kad skatītājs ir “pievilkts”, tad viņš sāk racionāli domāt par to, uz ko viņš raugās. Un šādā laimīgā gadījumā elegantā vizuālā provokācija sevi ir attaisnojusi.
Darba fragments no personālizstādes “Klusā daba nav daba, bet ir.” Balvu Novada muzejā. Kuratore Kristīne Ercika. Foto: Amanda Anusāne
Izstādes “Klusā daba nav, bet ir.” teksta pieteikumā minēti tādi mākslinieki kā Bruno Vasiļevskis, Renē Magrits un Džozefs Košuts – viņi katrs savā veidā reflektē par realitātes uztveri, kā arī aicina domāt par mākslas darba vēsturisko nozīmi. Kādā mērā tev šie vēstījumi ir svarīgi?
Šie trīs pieminētie mākslinieki ir filozofi, kuri vēstījumu nodod, teksta vietā izmantojot vizuālus elementus. Vizuālās filozofijas priekšrocība ir tāda, ka tā ir neliterāra, bet divdomīga, trīsdomīga un četrdomīga, tā iedarbojas uz domām ļoti tieši un caur acīm. Acumirklīga filozofija.
Domāšanu par darbu vēsturisko nozīmi un atrašanos laika līnijā atstāju mākslas vēsturnieku pārziņā. Bet mani kā skatītāju visbiežāk valdzina seni, gleznieciski, akadēmiski skaisti un cēli darbi, kuri mani ļoti iedvesmo un kurus es kā mākslinieks savos darbos vēlos komentēt sevis attīstītā trešajam gadu tūkstotim atbilstošā vizuālā valodā.
Minētā izstāde bija tava pirmā personālizstāde dzimtajā pilsētā. Pastāsti, lūdzu, kāda nozīme ir bērnības pieredzei un vietas ietekmei tavā radošajā biogrāfijā?
Jā, esmu piedzimis un uzaudzis Balvos. Es lielākoties laiku pavadīju šajā mazpilsētā, mazāk laukos. Es biju ļoti aktīvs bērns tādā ziņā, ka gāju uz daudziem pulciņiem. Arī mākslas skolā un Balvu Tautas teātrī, kur man arī radās interese gan par skatuves mākslu, gan vizuālo mākslu vienlaikus. Taisnības labad gan jāsaka, ka ārpus Balvu kultūras darbinieku burbuļa man daudz sirsnīgu attiecību izveidot neizdevās – šobrīd, piemēram, aizbraucot uz Balviem, ar saviem klasesbiedriem nesatiekos. Un man šķiet, ka arī Balvu akcents manā runā gandrīz vairs nav dzirdams. Vai tomēr ir?
No personālizstādes “Klusā daba nav daba, bet ir.” Balvu Novada muzejā. Kuratore Kristīne Ercika. Foto: Amanda Anusāne
Tikko jaušamā Balvu akcentā tu saki, ka esi būtībā zaudējis saikni ar šo vietu, taču viens no šīs izstādes mērķiem bija tieši atgriešanās, nodrošinot mākslas pieejamību reģionā, un decentralizācija, iepazīstinot arī reģiona iedzīvotājus ar laikmetīgās mākslas norisēm. Vai vari teikt, ka tas izdevies? Kādi ir tavi secinājumi?
Šī ir ļoti interesanta pieredze. Pirmkārt, izskatās, ka izstāde bija ļoti labi apmeklēta. Un to lielākoties apmeklēja bērni, un tāds arī bija mans un izstādes kuratores Kristīnes Ercikas mērķis. Jo mēs abi uzaugām Balvos un bijām aktīvi kultūras notikumos, bet ar konceptuālu mākslu tajā laikā nesastapāmies. Un tagad, kad abi darbojamies laikmetīgās mākslas jomā, vēlējāmies tieši jauniešiem pievest klāt savu darbu, kas paredz iespēju runāt par laikmetīgo mākslu. Otrkārt, izrādās, ka daudzus vietējos apmeklētājus izstāde pirmajā brīdī patiesi pārsteidza. Šī reakcija, kurā daudzi man sirsnīgi atzinušies, ir ļoti aizkustinoša un liek izjust, cik ļoti turienes cilvēki joprojām ir jūtīgi pret ko neierastu. Un es ticu, ka daļai skolēnu, kuri apmeklēja izstādi, tā ir atstājusi kādu iespaidu. Es personīgi pazīstu vienu meiteni, kura pēc klases nodarbības izstādē ir pastiprināti ieinteresējusies par mākslu un jautāja man, ko vajag darīt, lai kļūtu par mākslinieci.
No Kustību lekcijas bez nosaukuma pēc Džona Keidža “Lekcijas par neko”. Horeogrāfe Līga Ūbele; scenogrāfs, kostīmu un gaismu mākslinieks Andris Kaļiņins. Foto: Toms Harjo
No Kustību lekcijas bez nosaukuma pēc Džona Keidža “Lekcijas par neko”. Horeogrāfe Līga Ūbele; scenogrāfs, kostīmu un gaismu mākslinieks Andris Kaļiņins. Foto: Toms Harjo
Esi daudz strādājis ar tekstiem – gan, protams, teātra kontekstā, vai tas būtu Džons Keidžs vai Linards Tauns, gan tie bieži jaušami “aiz” tavām gleznām un instalācijām. Kāda grāmata tevi reiz arī glābusi no depresijas… Pastāsti par grāmatām savā dzīvē.
Man vienmēr ir paticis citēt gudrākus cilvēkus par mani pašu. Un, pat ja es necitēju atklāti, darbam fonā tiešām bieži ir kāds citāts – tas var būt gan teksts, gan mākslas darbs, gan muzeja zāle. Tā droši vien ir lieliska blakne scenogrāfijas studijām – pieradums balstīties labā stāstā. Un arī apziņa, ka stāstus stāsta ne tikai teksti.
Par “grāmatām manā dzīvē” – es lasu bilžu grāmatas. Un man arī ļoti patīk ik pa laikam papildināt savu grāmatu plauktu ar jaunu, smagu bilžu grāmatu. Par bilžu grāmatām es saucu mākslas grāmatas, kurās lielākoties ir attēli. Vienmēr, kad man vajag ko radoši risināt un ir nepieciešams kāds stimuls, es dodos uz Latvijas Nacionālo bibliotēku un šķirstu ar tēmu saistītas un nesaistītas grāmatas. Un vienmēr kaut kas izdomājas.
Ir kāda grāmata, kas man ir bijusi blakus arī grūtākajā dzīves posmā, un tai ir ļoti skaists nosaukums – “Smalkās kaites”. Bet ne jau glābusi no depresijas, drīzāk bijusi līdzās. Kā jau zini, es šobrīd mēģinu atskatīties uz šo laiku un grāmatu, lai to pārvērstu jaunā darbā.
No Ziedoņa muzeja izstādes “Perpendikulārā karote” Sporta ielas 2 pagalmā. Foto: Elīza Eikerte
Viens no taviem jaunākajiem darbiem, kas patlaban visu diennakti ir skatāms Sporta ielas pagalmā, ir Ziedoņa muzeja izstādes “Perpendikulārā karote” scenogrāfija. Šeit izejas punkts atkal bija teksts – Imanta Ziedoņa, Gunāra Janaiša un Vitālija Korotiča tāda paša nosaukuma ceļojuma grāmata, tapusi padomju laikā. Kādas pārdomas un idejas tā raisīja, strādājot pie izstādes?
Manā uztverē izejas punkts bija visa grāmata “Perpendikulārā karote”, ne tikai teksts. Tajā izmantotie Gunāra Janaiša foto, burtveidols un vāka noformējums bija tikpat noteicoši izstādes veidošanā kā teksts. Nu jau ir pagājuši divi mēneši kopš izstādes atklāšanas, un šobrīd manā atmiņā šīs grāmatas periods ir vienkāršojies un saistās ar laika vērtību relativitāti, ja tā var teikt. Strādājot pie izstādes konstatējām, ka vairāki ar grāmatu saistītie fakti 2022. gada ģeopolitiskajā kontekstā nav glaimojoši, bet grāmata, tās vēstījums un ar roku darinātā, īpatnā perpendikulārā koka karote joprojām ir vērtības. Redzot šīs grāmatas likteni laika gaitā, es spēju paskatīties arī uz savu laiku un asiņaino 2022. gadu pat mazliet no malas un atsvešināti, un tas mazliet atbrīvo.
Vai, domājot par “Perpendikulāro karoti”, tev mainījās priekšstats arī par Imantu Ziedoni?
Drīzāk nē, nekā jā. Viņš manā izjūtā vienmēr ir bijis ļoti ietilpīgs un sulīgs, to visu spējot ietvert burtos, teikumos un atkāpēs. Konkrētā darba lasīšana vēlreiz apliecināja šī talanta lielumu, kurš radis spēju izpausties arī ceļojumu aprakstu formātā, turklāt sadarbojoties ar vēl diviem grāmatas autoriem. Bet man paplašinājās priekšstats par Gunāru Janaiti kā fotogrāfu – vizuālu filozofu, kuram līdz šim nebiju veltījis pienācīgu uzmanību.
Runājot par Ādamsonu un Ziedoni, tu pieskāries literatūras terapeitiskajam efektam. Vai pēdējā laikā māksla un literatūra tev palīdz pieņemt realitāti vai drīzāk – aizmirsties?
Palīdz gan pieņemt realitāti, gan aizmirsties vienlaikus. Sevišķi, piemēram, šie darbi, kas radīti laikā, kas ir bijis pirms manas dzimšanas. Mutuļojošā pasaule liek uz mākslas un literatūras darbiem raudzīties kā uz neticami aktuāliem. Šī būtu realitātes pieņemošā daļa. Un tā kā darbi nāk no vēsturiskās realitātes, tie ļauj apzināties, ka arī mūsdienu mutuļojošā pasaule ir tikai vēl viens fragments plašajā laika līnijā. Šī, savukārt, būtu atvieglojošā aizmiršanās daļa. Bet mūsdienās radītie mākslas un literatūras darbi tomēr biežāk liek pievērsties realitātei bez distances. Un savādā veidā neļauj pieņemt un samierināties ar realitāti. Viss ir ļoti divdabīgi.
No izstādes “45,5 m2” Cēsu alus brūzī
Kopā ar citiem jaunajiem scenogrāfiem esat apvienojušies domubiedru radošajā grupā “4K”. Pastāsti, lūdzu, kā radās šāda doma un kādas ir jūsu ieceres?
Mākslinieku apvienība saucas “4K”. Mēs esam četri kursabiedri – es, Ieva Stalšene, Katrīna Ieva un Madara Mela. Mēs bijām pēdējais kurss, kam, studējot Latvijas Mākslas akadēmijas pirmajā kursā, laimējās to darīt vēl pie Latvijas scenogrāfijas metra Andra Freiberga. Mums ļoti atšķiras darbu estētika un intereses, bet scenogrāfijas nodaļā apgūtie principi vieno joprojām. Laikā, kad studējām, mēs pamanījām, ka vecākie kursi savā starpā drīzāk bija konkurējoši, bet mēs bijām draudzīgi un arī pusdienu starpbrīžos nešķirami. Sapratām, ka, darbojoties kopā, būs vieglāk iegūt plašāku auditoriju un arī organizatoriski būs vieglāk nonākt līdz izstādēm, kuras mēs kā pavisam jauni mākslinieki, protams, gribējām pieredzēt. Tādejādi jau pēc otrā kursa beigšanas mums bija pirmā mazā izstāde “Pasaules gals” Kalnciema kvartāla galerijā un vēl pēc gada bija lielformāta gleznu izstāde Cēsu Alus brūzī “45,5 m2” un citas aktivitātes. Mēs apzinājāmies, ka mūsu atšķirību vienotībā ir arī mūsu spēks, ko pasniedzēji pamanīja skatēs, kad mēs ar ļoti dažādiem skatījumiem telpiski risinājām vienu un to pašu lugas materiālu, katrs savu semestrī paveikto eksponējot uz vienas no četrām telpas sienām. Tas padarīja šo telpu pilnīgu. Līdzīgu efektu allaž mēģinām panākt izstādēs.
Pēc akadēmijas absolvēšanas veidot izstādes kopā ir sarežģītāk, bet mēs esam apņēmušies to turpināt. Sevišķi tagad, kad mūžībā devies mūsu pirmais scenogrāfijas pasniedzējs, mēs izjūtam nepieciešamību attīstīt šo nemateriālo kultūras mantojumu, kas izpaužas kā domāšana par mākslu un telpu, un gatavojam izstādi kopā ar jaunajiem autoriem no literārā žurnāla “Žoklis”, kur piedāvāsim skatītājiem maketus kā patstāvīgus mākslas objektus.
No diplomdarba maketa Pētera Čaikovska baletam “Gulbju ezers”. Diplomdarba vadītājs Viktors Jansons
Un kāda ir tava pieeja, risinot scenogrāfiskus uzdevumus izrādēs? Teju visos tavos scenogrāfijas darbos tevi noteikti var minēt kā izrādes līdzautoru – tādu kā vizuālā stāsta dramaturgu. Es pieļauju, ka šīs izrādes top kā ciešs kopdarbs.
Es domāju, jebkuras izrādes scenogrāfs ir tās līdzautors, un viņu tā vajag pieminēt. Pats vārds “scenogrāfija” nozīmē skatuves rakstīšana, un scenogrāfs–mākslinieks izrādes laikā uz skatuves kaut ko “uzraksta”. Man tādā ziņā gribētos rakstīt īsos, bet trāpīgos teikumos. Vai kā palīgteikumus režisoru iesāktajiem, jo tieši tā – teātris ir kopdarbs. Kopdarbs ar izrādes veidotājiem sākas jau laiciņu pirms izrādes mēģinājumu sākšanās. Paralēli gleznošanas patvaļai tāds kopdarbs ir bagātinošs, un man ļoti patīk ar to nodarboties.
Attēls no Fransuāzas Sagānas un Klāva Meļļa “Esiet sveicinātas, skumjas” iestudējuma Dailes teātrī. Režisors Klāvs Mellis. Scenogrāfi un kostīmu mākslinieki Ance Strazda un Andris Kaļiņins. Foto: Mārcis Baltskars
No Māras Zālītes “Dzīvais ūdens” iestudējuma Valmieras teātrī. Režisore Ilze Bloka. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Andris Kaļiņins. Foto: Matīss Markovskis
Vai šobrīd top jaunu izrāžu scenogrāfija?
Šobrīd netop, bet drīz taps, jo nākamā gada martā plānota KVADRIFRONA izrāde par latviešu kolaboracionistu Viktoru Arāju. Smags temats, un atkal varētu domāt par to, kā tas līdzēs pieņemt realitāti vai aizmirsties un to, ka nezinām, kas mutuļojošajā pasaulē būs noticis vēl pēc četriem mēnešiem.
No diplomdarba maketa Pētera Čaikovska baletam “Gulbju ezers”. Diplomdarba vadītājs Viktors Jansons
Titulbilde: Andris Kaļiņins. Foto: Agnese Zeltiņa
