Mums vajadzīgs muzejs, kur mutuļo šodiena
Intervija ar ārstu Valdi Zatleru, Latvijas Republikas prezidentu no 2007. līdz 2011. gadam
Ārsts, Latvijas Republikas prezidents no 2007. līdz 2011. gadam Valdis Zatlers ir kaislīgs mākslas mīļotājs, kas, šķiet, nelaiž garām nevienu zīmīgu mākslas izstādes atklāšanu. Mākslas videi viņš bijis piederīgs jau no agras jaunības un savā ziņā ir savējais starp māksliniekiem. Viņš ir arī viens no tiem, kas vienmēr uzsvēris, cik izšķirīgi svarīgas Rīgai un Latvijai ir tā dēvētās lielās kultūras būves – koncertzāle un laikmetīgās mākslas muzejs. Kad pavisam nesen tikāmies Vitols Contemporary kolekcijas izstādes atklāšanā Tallinā, viņš, sajūsminoties par KUMU muzeja atmosfēru, kaislīgi aģitēja saliedēties un neaizlaist zudībā sera Deivida Adžeja radītā Laikmetīgās mākslas muzeja Rīgā projektu, kuram 2024. gada sākumā beidzas izsniegtais būvatļaujas termiņš, taču līdz tam brīdim jau ir jānoslēdzas būvniecības konkursam. “Es domāju, ka šis ir īstais brīdis. Ir karš, un šīs mākslas jeb radošuma vērtības cilvēkiem ir ļoti nepieciešamas. Māksla spēs viņus izvest no nomāktības stāvokļa, no neziņas par nākotni. Radošums spēj dot iespēju saskatīt nākotni. Nevis raudzīties uz to ar bezcerību.” Tā viņš saka šīs sarunas laikā, kur uzmanības fokusā līdzās Laikmetīgās mākslas muzeja projektam ir māksla kā instruments, kas spēj pasauli padarīt labāku.
Pavisam nesen izcēlās skandāls ap igauņu mākslinieka Sandersa Raudsepa darbiem Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, kad tie tika izņemti no ekspozīcijas sabiedrības un vietējās pašvaldības spiediena rezultātā. Dažādi sabiedrības burbuļi un politiķi ik pa mirklim vēlētos ietekmēt mākslu, tostarp norādot, vai tā ir piedienīga vai ne, un vai tā vispār ir māksla vai tomēr – nē.
Kas ir māksla un kas nav māksla? Tas, kas izraisa emocijas, ir māksla. Galvenais, ka mākslinieks ar savu darbu spēj ietekmēt sabiedrību. Lemt par to, vai māksla ir laba vai slikta, tas nav politiķu uzdevums. Tai brīdī politiķi pārvēršas par vienkāršiem cilvēkiem, kas izsaka savu viedokli. Ja politiķi sāks ietekmēt mākslas izpausmes, mēs tuvosimies autokrātiskai sabiedrībai. Politiķiem ir teikšana pār to, lai nepieļautu cenzūru. Tas ir viņu uzdevums.
Lemt par to, vai māksla ir laba vai slikta, tas nav politiķu uzdevums. Politiķiem ir teikšana pār to, lai nepieļautu cenzūru. Tas ir viņu uzdevums.
Acīmredzot konkrētajam māksliniekam bija pamatota vēlme izteikties tā un ne citādāk. Mākslinieka pārdzīvojums ir tas, kas rada mākslas darbu. Kā zināms, bieži vien pozitīvas lietas nerada mākslu, savukārt sāpes un ciešanas rada. Un varbūt iedziļinoties atklājas, ka ar mani notiek tas pats. Manuprāt, jābūt pietiekami stipriem “neraustīties”. Un jau pirmajā dienā pateikt – mums nav cenzūras! Arī runājot par brīdinājumiem, interneta laikmetā brīdināt, ka šeit būs šausmu skati, bet te būs mīlas skati... nezinu, vai tas ir pareizi vai nepareizi. Var jau būt, ka ir labi brīdināt – lai neskatās to filmu vai nelasa tās ziņas, bet tad sanāk, ka mēs pieprasām brīdināt pilnīgi par visu. Restorānu un kafejnīcu ēdienkartēs ir tik daudz brīdinājumu, ka, godīgi sakot, man rodas jautājums, kurp mēs ejam. Tas nozīmē vispirms to, ka mēs esam absolūti pārtikusi sabiedrība, kurai ēdiens nav problēma. Mēs izdomājam dažādas shēmas, kā labāk ēst. Ne tikai no veselības viedokļa, bet arī no filozofiskā skatpunkta. Kad es ieraugu dažādus ačgārnus apzīmējumus, es saprotu, ka cilvēki ir dīvaini, un ražotāji un tirgotāji izmanto. Un beigās mēs kļūstam arvien dīvaināki, un mums ir grūti dzīvot šai pasaulē.
Savā ziņā mēs nolaupām sev dzīvi.
Jā, šajos brīdinājumos mēs nolaupām sev dzīvi. Taču varbūt kāds vēlas dzīvot vienmuļāku dzīvi, tad viņam ir jādod šī iespēja.
Mūsu valstī jau vairāk nekā desmit gadu nav vispār nekādas kultūrpolitikas. Mums ir kultūras menedžments. Bet nav vīzijas, nav mērķu, kurp virzāmies. Manuprāt, kultūrpolitika valsts līmenī būtu Laikmetīgās mākslas muzeja uzbūvēšana. Tādas telpas radīšana, kur norisinās šodienas mākslas process; kur būtu gan jauni, gan veci mākslinieki; kurp var nākt bērni, var nāk cilvēki, kurus interesē māksla. Mēs jau nezin cik gadus dzīvojam ar šo domu, ka mums šis muzejs ir vajadzīgs. Diemžēl no kādreizējās Kultūras ministres Helēna Demakovas iecerētajiem “trim brāļiem” ar lielām sāpēm ir tapis tikai viens. Bibliotēka. Nav nedz Koncertzāles, nedz Laikmetīgās mākslas muzeja. Protams, ir jautājums, uz ko fokusēt savus spēkus un uzmanību, kuram būtu jātop pirmajam. Manuprāt, tas ir muzejs. Kāpēc? Jo ir noslēdzies etaps, kura laikā izvēlēta vieta, tapis projekts – tas viss jau ir. To paveikušas privātpersonas, kas ir gatavas to visu atdot valstij. Un es neredzu iemeslu, kāpēc kavēties un nesākt būvēt. Jo visi strīdi jau it kā ir aiz muguras. Atliek vien sākt būvniecību. Kāpēc ir aizkavēšanās?
Valdis Zatlers izstādes “MAREUNROL’S. Paplašinātā realitāte” atklāšanā, 2019. Foto: Kristīne Madjare
Varbūt aizkavēšanās ir tālab, ka, iespējams, lēmuma pieņēmējiem nav šīs personiskās saiknes ar mākslu? Nav izpratnes par to, ko māksla spēj dot cilvēkam – no emocionālā, mentālā aspekta. Varbūt šī neizpratne ir fundamentāla un ir šis bremzējošais faktors?
Pilnīga taisnība. Ja mēs salīdzinām Latvijas kultūrpolitiku ar Igauniju (man patiesībā nepatīk šie salīdzinājumi, bieži vien ar tiem spekulējam un aizmālējam savas nevarēšanas, un ir jomas, kur esam labāki nekā Igaunija), tad kultūrpolitikas jomā Igaunija ir daudzus soļus mums priekšā. Es šogad valsts svētkus svinēju Tallinā, kur divās dienās man bija iespēja pabūt gan KUMU muzejā, gan redzēt Arvo Pērta centru, gan skatīt atjaunotās Kadriorgas pils otro daļu. Un tad sāku salīdzināt – kur ir mūsu muzejs? Valsts vai pašvaldība nevienu muzeju trīsdesmit gadu laikā nav uzbūvējusi. Nedz lielu, nedz mazu. Ar ko tad muzejs Tallinā ir piepildīts? Ar ļoti daudziem cilvēkiem, īpaši bērniem, arī pavisam maziem. Viņi visi tur gūst iedvesmu radošumam. Un tas ir viens no izglītības stūrakmeņiem – iemācīt radošumu. Iemācīt saskatīt, iemācīt attēlot, iemācīt fantazēt. Iemācīt redzēt, ka citi to apkārt dara. Tas sabiedrību padara daudz vērtīgāku. Es neteiktu, ka labāku, bet vērtīgāku gan. Un tā mums pietrūkst. Pirms tam man šķita – kā gan tas būs, ka svinēšu valsts svētkus ārpus Latvijas? Bet es atgriezos Rīgā ļoti apmierināts. Un arī sapratis, ka mēs patiesībā neesam domājuši par to, ko šī mākslas telpa dod jaunajai paaudzei.
Tas ir viens no izglītības stūrakmeņiem – iemācīt radošumu. Iemācīt saskatīt, iemācīt attēlot, iemācīt fantazēt. Iemācīt redzēt, ka citi to apkārt dara. Tas sabiedrību padara daudz vērtīgāku. Es neteiktu, ka labāku, bet vērtīgāku gan.
Atgriežoties pie radošuma, mūsdienās, kur tik daudz kas balstās copy/paste principā, kur cilvēki maz rada kaut ko jaunu un plaģiāti kļūst par normu, jo tas ir tik vienkārši, pasaule sāk stagnēt. Kas gan to spēs virzīt uz priekšu? Veiksmīga būs tā nācija, kas izaudzinās radošu jaunatni. Būs svarīgi, ka viņi nav piesieti datorpelei, ka radošums ir viņu prāta, smadzeņu, emociju daļa. Tas ir tas, kas ir nepieciešams, tāpēc kavēšanās kaut kādu iemeslu dēļ, apgalvojums, ka nav naudas, ir vismuļķīgākais arguments. Jo patiesībā nauda vienmēr ir, tikai to ir jāprot pareizi izlietot. Es domāju, ka šis ir īstais brīdis. Ir karš, un šīs mākslas jeb radošuma vērtības cilvēkiem ir ļoti nepieciešamas. Māksla spēs viņus izvest no nomāktības stāvokļa, no neziņas par nākotni. Radošums dod iespēju saskatīt nākotni. Nevis raudzīties uz to ar bezcerību.
Plašāk raugoties, arī universs pats sevi zināmā mērā attīsta/piedzīvo caur radošumu.
Līdz tam ir jāizaug. Viss ir pavisam vienkārši, taču ceļš uz vienkāršumu iet caur sarežģītības džungļiem. Jo nonākt pie vienkāršā uzreiz, “pa tiešo” nav iespējams. Un arī mākslas ceļš ir viens no ceļiem, kā tu nonāc pie vienkāršības. Pie pasaules izpratnes, pie savas vietas pasaulē izpratnes. Nekas nevar būt vērtīgāks par to, ja kādas tautas cilvēki zina savu vietu šai pasaulē un savas spējas.
Ja paraugāmies uz latviešiem no vēstures un tradīciju skatpunkta, vienmēr esam bijuši izteikti radoši.
Jā.
Taču kādā mirklī radošums kā prioritāte ir kaut kur pazudis, arī valsts politikas līmenī.
Es nedomāju, ka radošums ir pazudis tautā – mums ir mūzikas un mākslas skolu tradīcija, Dziesmu svētki. Tas tur ir, taču ir jādod tam daudz lielākas iespējas. Un tas ir kultūrpolitikas jautājums.
Es esmu rīdzinieks, vienmēr to uzsveru. Centra zēns. Uzaugu starp centra namiem un parkiem. Kopš savas pirmās pastaigas pa pilsētu vienmēr esmu apbrīnojis vīziju, kas bija tālaika Rīgas veidotājiem – šo vēlmi radīt vidi, kur cilvēkiem ir patīkami, kur cilvēki var būt radoši, un vienlaikus vietu, kur var attīstīties industrijas. Un industrijas attīstās vietās, kur ir izglītoti cilvēki. Mūsdienās ir jāsaprot, ka ir aizgājuši tie laiki, kad ražošanu varēja pārcelt uz kādu vietu džungļos. Aplis ir noslēdzies. Un ražošanai ir jābūt saprātīgai. Ir jāsaprot, kurp mēs ejam.
Foto: Kristīne Madjare
Runājot par jūsu attiecībām ar radošo pasauli, būdams ārsts, jau kopš jaunības vienmēr esat bijis klātesošs mākslas vidē. Ko jūs pats meklējat mākslā?
Mans vecvectēvs nodarbojās ar rāmēšanu – kopš mirkļa, kad bija jāizdzīvo Lielās depresijas laikos. Tādējādi mājās bija ļoti daudz rāmju un ļoti daudz mākslas darbu. Tie nebija lieli, cik nu varēja atļauties. Mana mīļākā glezna ir Irbītes radītā – tā, kur uzgleznota Aleksandra Ņevska baznīca, kas ir tieši blakus manai mājai. Un tā tika nopirkta turpat uz ielas, kolīdz bija pabeigta. Tas arī visu nosaka – no kurienes tu nāc. Ģimenes loma ir ļoti liela. Man māksla iedod mieru. Harmoniju pašam ar sevi. Es skatos mākslas darbu un tai brīdi esmu pats ar sevi. Savveida meditācija, tikai ar mākslas paņēmienu. Māksla raisa pārdomas. Muļķīgs ir uzskats, ka cilvēki nedomā. Patiesībā cilvēks domā nepārtraukti. Tai mirklī, kad viņš nerunā, viņš domā. Tikai svarīgi – par ko. Vai viņš domā par savām problēmām vai par futbolu. Māksla piespiež domāt par kaut ko vairāk. Par to, ka viņš nav tikai mazs, mehānisks instruments pasaules iekārtā. Bet ka viņš ir svarīgs, ka viņam ir kaut kāda vieta, un caur mākslu viņš ierauga šo savu vietu.
Mana mīļākā glezna ir Irbītes radītā – tā, kur uzgleznota Aleksandra Ņevska baznīca, kas ir tieši blakus manai mājai. Un tā tika nopirkta turpat uz ielas, kolīdz bija pabeigta. Tas arī visu nosaka – no kurienes tu nāc. Ģimenes loma ir ļoti liela.
Mākslai ir jāatvēl laiks un tai jāļaujas. Kā zināms, domu novirzīšanai iespējams izvēlēties arī vienkāršākus kairinājumus.
Domāt par mākslu, to nebaudot, nav iespējams. Gan sports, gan makšķerēšana ir labas lietas, bet jāsaprot, ka visas šīs nodarbes ārpus ikdienas ir cita citu papildinošas. Un kādas iztrūkums noved pie tā, ka zūd harmonija. Vai cilvēks to jūt vai nejūt – to jau katrs pats zina.
Es domāju, ka tēlotājmākslas stundas ir ļoti svarīgas. Manā laikā tās tika sauktas par zīmēšanas stundām, un šis formulējums man patīk daudz labāk, jo nozīmē kaut kā attēlošanu – ar savu roku, ar zīmulīti. Tam, kā kaut ko nosauc, vārdiem ir ļoti liela nozīme. Tāpat kā tagadējā mūzikas stunda, kas mums saucās dziedāšana. It kā ļoti vienkārši. Tas, ka mēs savā attīstībā esam gājuši no vienkāršā uz sarežģīto, kad vienkāršais jau bija atrasts, nav nācis par labu. Tas noved arī pie tā, ka cilvēkiem, kas nonāk politikā, rodas jautājums – ko darīt ar mākslu?
Ārstu un juristu vidē ir daudz mākslas cienītāju, šo profesiju pārstāvji ir arī kaislīgi kolekcionāri. Jūs kā ārsts spējat izskaidrot šo fenomenu?
Tas pats, par ko jau runājām, – dzīvē vajadzīgs līdzsvars. Ciešanu klātbūtne ik dienu ārstus izsit no šī līdzsvara. Spēks, kas tiek iztērēts, kaut kur ir jāatgūst. Nepieciešams uzlādēties. Māksla ieved citā pasaulē, un pirmdienā tu spēj atkal iet un darīt savu grūto darbu.
Dzīvē vajadzīgs līdzsvars. Ciešanu klātbūtne ik dienu ārstus izsit no šī līdzsvara. Spēks, kas tiek iztērēts, kaut kur ir jāatgūst. Nepieciešams uzlādēties. Māksla ieved citā pasaulē, un pirmdienā tu spēj atkal iet un darīt savu grūto darbu.
Par juristiem runājot. Gribam vai negribam, civilprocess ir sacensība. Visi instrumenti ir labi, un varbūt dažkārt tiek izmantoti arī ne tik godīgi līdzekļi, lai sasniegtu rezultātu. Tas ir milzīgs stress. Un to harmoniju var atrast mākslā. Tas ir gluži kā ar mūsu dienas režīmu – izšķiežam spēkus, tāpēc naktī ir jāaizmieg, lai sakārtotu smadzenes. Un, protams, šo abu profesiju pārstāvjiem ir nauda, kuru ieguldīt mākslā. Ārstu un juristu vidē, protams, ir tieksme pēc mākslas. Es pat teiktu, ka ārsti un juristi, kuri mīl mākslu, noteikti ir labāki savā profesijā par pārējiem, kas to nedara.
Viss jūsu iepriekš teiktais nozīmē tikai to, ka māksla ir jāpadara pieejama visdažādākajos veidos un vietās? Lai varētu ar to sastapties ne tikai muzejā, bet arī, piemēram, medicīnas iestādēs? Tā varētu būt zīmīga valsts kultūrpolitikas daļa. Mākslas klātesamība slimnīcās ir pasaulē aprobēta prakse, tās dziedinošo spēku ārstniecības un rehabilitācijas procesa paātrināšanā apliecina arī dažādi pētījumi.
Nav jāveic pētījumi, lai saprastu pašsaprotams lietas. Mēs vienmēr gribam kādu pētījumu, jo mēs neticam vispārzināmajam. Latvijā ir slimnīcas, kur ir gleznas, arī palātās, taču to visu ir organizējuši entuziasti. Lai tas ietu plašumā, ir jābūt slimnīcas vadībai, kas saprot un pieņem lēmumu deponēt mākslu. Jo māksla, kas stāv noliktavā vai mākslinieka darbnīcā, pārstāj būt māksla. Tā tur kļūst par priekšmetu ar numuru. Taču to nevar regulēt ar valsts kultūrpolitiku.
Taču to iespējams dažādi veicināt, piemēram, ieviešot noteikumu, ka konkrēts procents no būvniecības tāmes paredzēts mākslas darbu iepirkšanai. Un rūpēm par iedzīvotāju mentālo veselību noteikti vajadzētu būt arī daļai no kultūrpolitikas.
Jā, protams. Tad tas kļūtu par noteikumu ikvienai būvniecībai vai pārbūvei. Pirmais arguments būs, ka mums trūkst zālēm, bet jūs gribat gleznas pirkt. Taču vide arī ārstē. Mēs visu laiku aizmirstam, ka ārstē tieša saruna (kurai nav laika) un ārstē vide, kurā pacients atrodas. Un, ja tā nomierina un vedina domāt par ko citu, nevis savām sāpēm, tas palīdz. Mēs par zemu novērtējam psihosomatisko iedarbību, visu laiku virzoties uz precīzo medicīnu, precīzo zinātni. Un pašu cilvēku vairs neredzam. Bet cilvēkam ir tīri cilvēciski iemesli, kāpēc viņš ir slims. Mēs par to vispār nedomājam. Vēlamies būt ļoti pragmatiski, taču aizmirstam par cilvēcību, kas nav pragmatiska.
Atgriežoties pie muzejiem, mūsu laikos tie jau sen nav tikai mākslas darbu krātuves, tie ir kļuvuši par lokālās kopienas satikšanās un domu apmaiņas vietu. Kā jau minējāt sarunas sākumā – piemēram, KUMU Tallinā ir pārpildīts. Arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā pēdējā laikā brīvdienās teju grūti nopirkt ieejas biļeti. Kādi ir jūsu argumenti par labu Laikmetīgās mākslas muzejam?
Ja paraugāmies uz vecajām baznīcām, it īpaši Vidusjūras kultūrā, tās ir milzīgas, vairāk iederīgas lielpilsētās nekā mazajās saliņās ar nelielu iedzīvotāju skaitu. Kāpēc viņi tās būvēja? Kāpēc viņiem vajadzīgi šādi tempļi? Var jau dievu lūgt mājās, nav problēmu. Bet ir svarīgi reizi nedēļā, kā tas bija pieņemts, nokļūt templī, kur sanāk visi kopā. Jo tur ir īpaša aura. No tāda viedokļa raugoties, muzeju nevar būt par maz.
Un vēl jau, protams, cilvēkiem interesē pasaule. Tūrisma pamatā ir vēlme uzzināt kaut ko jaunu, nezināmu. Protams, ne jau visiem, bet lielai daļai tas arī ir klejošanas iemesls. Ir daudz zināmu piemēru, taču es gribētu minēt Paradizo pilsētu Lugano apgabalā, kur jau ir šķietami pašpietiekama paradīze. Bet, kad pilsētas mērs pamana tūristu skaita kritumu, viņš uzbūvē modernās mākslas muzeju. Nelielu. Un tūristu skaits atkal pieaug. Jo lielāks šādu kultūras celtņu skaits, jo lielāks ir tūristu skaits.
Tādējādi ir divi ieguvumi. Vissvarīgākais – notiek domu apmaiņa starp cilvēkiem, lokālās kopienas kļūst daudz atvērtākas un daudz vairāk vēlas uzzināt arī par kaut ko citu. Viņiem ir lepnums par to, ka viss notiek te, uz vietas. Un ir otra, pilnīgi pragmatiska lieta – mūsu dzīves līmenis ceļas, jo šeit tiek atstāta nauda. Ir jāsaprot, ka gudrība slēpjas spējā sabalansēt mūsu vēlmes, labsajūtu ar finanšu plūsmu. Cilvēki bieži vien negrib runāt par naudu. Izņemot vienu teikumu – mums nav naudas! Taču šādu vairāku objektu klātbūtne pilsētu tikai attīsta. Tāpēc skopošanās, vēlme uzbūvēt kaut ko pēc iespējas lētāku nozīmē, kas pilsētas attīstībai tiek nozagti nākamie simt un varbūt par divsimt gadi. Kultūras celtnes ir ļoti būtisks elements, lai vairotu savu labklājību un lai pilsēta kļūtu interesanta citiem. Arī Sidnejas operas ceļš veda cauri politiskiem lēmumiem. Smagiem un ar mūžīgu naudas trūkumu. Ceļš uz kaut ko ģeniālu, lielisku vienmēr ir samērā grūts un sarežģīts.
Kultūras celtnes ir ļoti būtisks elements, lai vairotu savu labklājību un lai pilsēta kļūtu interesanta citiem.
Taču, runājot par mūsu Laikmetīgās mākslas muzeju, pusceļš jau ir noiets. Un ko mēs tagad gaidām? Politisku lēmumu.
Ja paraugāmies, kas notiek reģionos, šķiet, tā augsne ir sagatavota.
Cēsis, Liepāja, Jūrmala, Kuldīga utt. Mazpilsētas, kur mainās vide, cilvēki brauc uz turieni.
Šobrīd šķiet, ka mazpilsētu vide attīstās pat straujāk un ir radošāka.
Tāpēc, ka tur ir mazāk naudas.
Kā motivēt politiskā lēmuma pieņemšanu? Kas ir tie īstie vārdi, kas jāpačukst finanšu ministram, kultūras ministram un valdībai?
Katru cilvēku var iedvesmot, lai viņš aizdegas un pieņem pareizos lēmumus. Finanšu ministrija jau nav Latvijas tautas ienaidnieks. Starp citu, bibliotēkas būvniecība un Rīgas pils atjaunošana notika krīzes laikā, kad bija viens no nešpetnākajiem finanšu ministriem – Einārs Repše, kas nekam nedeva naudu. Bet šīm divām lietām iedeva. Ir jāsaprot viens – nevajag būvēt Dienvidu tiltu, nevajag būvēt shēmas, kas jebkuru projektu sadārdzina divas reizes. Nauda no valsts budžeta vai pilsētas budžeta patiešām ir vislētākā nauda. Vai Kultūras ministrijai, kuru vada Nacionālā apvienība, ir kaut kas pret nacionāliem projektiem? Domāju, ka nē. Vai Rīgas pilsētai, kurai ir brīnišķīgs stāsts un tēls, neinteresē vēl viens skaists kultūras objekts? Tā mēs nonākam pie tā, ka visiem šīs būves ir interesantas.
Bet ko tas nozīmē? Ka mākslas vide ir kā slapji sērkociņi, kas nespēj uzšķilt liesmu?
Nē. Sērkociņi nav slapji. Mums tikai ir bail tos izmantot, un nezinām arī, kurā vietā aizdedzināt. Taču, kā liecina mana pieredze ar Brīvības pieminekļa izgaismošanu un arī šīgada pieredze ar Brīvības pieminekļa projektu vājredzīgiem cilvēkiem, – mirklī, kad cilvēku grupa darbojas (nevis runā), pieslēdzas gan valsts, gan pašvaldība. Un ir rezultāts. Jāsaka, ka 30 gados nekas netika paveikts ar Brīvības pieminekļa izgaismošanu, un trīs gados mums tas izdevās. Ir tikai viens noteikums – cilvēkiem pašiem ir jāsāk darīt. Uz iesniegumu, kur rakstīts, ka mums tas ir vajadzīgs, tiks atbildēts, ka tā ir ļoti interesanta ideja, mēs to atbalstām, taču nekas nekustēsies ne no vietas. Tāpēc, runājot par Laikmetīgās mākslas muzeju, ir nepieciešama triecienkomanda, kas katru dienu par to runā un stāsta – kamēr sasniedz kritisko masu un projekts notiek. Man pat ir ambiciozs mērķis – panākt to deviņu mēnešu laikā. Ja bērns var piedzimt deviņu mēnešu laikā, kāpēc mēs to nevaram izdarīt? Tam nav jābūt gatavam, bet tam jāaizripo. Taču tad ir “jāpieslēdzas” pilnīgi visiem un ir jāsaprot, kā saliedēt tos, kuri uzskata šo mērķi par svarīgu, un kā neitralizēt tos, kuri operē ar mūžīgo tekstu, ka naudu var iztērēt kaut kur citur. Runa ir par to, vai mēs šo naudu iztērējam ikdienas lietām un pēc gada tās vienkārši vairs nav, vai iztērējam to lietām, kas paliek, ir vizuāli iespaidīgas, estētiskas. Un ir viens templis, kas pievelk cilvēkus, lai attīstītu radošumu.
Un ko teikt tiem, kas uzskaita, ka medicīnai nav naudas, skolotājiem nav naudas utt.
Es esmu ilgi bijis medicīnā, un gadiem naudas tur trūka. Un to iedeva tikai tad, kad veselības aprūpe draudēja nomirt. Taču nauda bez strukturālas vīzijas, bez izpratnes, ka medicīna primāri ir darbs ar cilvēkiem, ka tas, ko mēs finansējam, ir attiecības starp cilvēkiem, neko nedos. Ja sakām, ka valsti nevar vadīt kā uzņēmumu, tad jāsaprot, ka vadīt medicīnu kā uzņēmumu ir vislielākā kļūda. Ir jāsaprot, kas cilvēkiem nepieciešams. Vai viņiem tas ir pajautāts? Atbilde ir, ka ārstam jābūt pieejamam tad, kad ir nepieciešams. Nekas vairāk. Un tad ir jādomā, kā to panākt. Nevis būvēsim šo un būvēsim to. Protams, algām ir jābūt atbilstošā līmenī darbā pavadītajām stundām. Bet ārstam, lai viņš sevi spētu harmonizēt pēc smagas darba dienas, ir vajadzīga māksla.
Mums visiem šobrīd vissvarīgākais, šķiet, ir runāt par to, ko māksla cilvēkam reāli var dot. Ka tā spēj palīdzēt sakārtot esošo realitāti. Tas varbūt kaut kur pavīd, taču tā nav kultūrpolitika.
Politiskais process šobrīd ir vērsts uz to, kā naudu sadalīt. Kam dot un kam nedot. Daudziem šķiet, ka visu var atrisināt Kultūrkapitāla fonds. Nē, nevar atrisināt. Mums ir vajadzīgs kāds politiskais līderis, kas spēj piecelties kājās un atzīt, ka Helēnas Demakovas “trīs brāļu” kultūrpolitika nebija nekādas muļķības. Tas bija pareizais ceļš. Jautājums ir, kurš piecelsies, kurš to pateiks skaļi. Un pateiks, ka jānodrošina ne tikai tas, lai kultūras darbiniekiem būtu ko ēst, bet arī jādod viņiem jaunas iespējas. Šo jauno iespēju nav nedz tiem, kas bauda mākslu, nedz tiem, kas to rada.
Jānodrošina ne tikai tas, lai kultūras darbiniekiem būtu ko ēst, bet arī jādod viņiem jaunas iespējas. Šo jauno iespēju nav nedz tiem, kas bauda mākslu, nedz tiem, kas to rada.
Beilera fonda muzeja direktors Sems Kellers saka, ka muzejs ir forums – telpa, kas iemieso gan brīvo domu, gan pārpasaulīgo, gan radošumu, gan brīvu izpausmes vietu.
Mūžīgais jautājums – kas vada mākslinieka roku, kad viņš glezno. Te arī parādās šis pārcilvēcīgais, dievišķais. Dievs vada mākslinieka roku. Ko katrs ar to saprot – tas ir viņa ziņā.
Mums ir svarīgi, lai šis Laikmetīgās mākslas muzeja projekts sāktos. Kāpēc? Tāpēc, ka ir konkrēts gads, kad beidzas būvatļauja. Jauna būvatļauja nozīmē papildus izdevumus, bet mēs runājam, ka nav naudas. Katru reizi, kad nokavējam, mēs to tērējam. Vairāk. Ir arī spekulācijas ap to, cik tas izmaksās. Atbilde ir viens vārds – dārgi. Un pie tā ir jāpierod. Nevis jāšausminās vai jāmin skaitļi, par kuriem ir pilnīgi skaidrs, ka par tādu naudu to kvalitatīvi izdarīt nevar. Bet kvalitāte ir nepieciešama – lai nevienam nebūtu iebildumu un visi teiktu, ka tas ir to vērts. Bet lēti to nevar izdarīt.
Bet kas mums būtu jādara, lai sabiedrība arī sāktu tiekties uz šo mērķi, noticētu mākslai un tās spēkam?
Ir jārada cilvēkiem sajūta, ka ar šo darbu viņi paliks vēsturē. Vēsturiskā patmīlība nav nekas slikts. Tā piemita arī tiem, kas veidoja Rīgas centru pirms Pirmā pasaules kara. Viņiem bija šī ambīcija, šī vēlēšanās palikt vēsturē. Un viņu nemaz nebija tik daudz. Nebija desmitiem darba grupu, padomju utt. Viņi visai ātri visu izlēma un realizēja. Ir svarīgi, ka ir vīzija vismaz simt gadu uz priekšu. Šodien mēs lepojamies ar to, ko viņi ir izdarījuši. Kāpēc mēs negribam radīt nākamajām paaudzēm kaut ko, ar ko viņiem lepoties? Nākamās paaudzes dzimst katru dienu. Un lielākā daļa no viņiem ir ļoti vērtīga daļa. Katru gadu es dodos uz Zviedru Ekonomikas augstskolu, uz Jauno līderu akadēmiju, un katru gadu tie jaunieši ir citādāki. Un man par prieku – labāki.
Zviedru Ekonomikas augstskolā ir eksponēta laikmetīgā māksla, jo 90. gados vadība uzskatīja, ka mākslai ir obligāti jābūt klātesošai.
Vide ir ļoti svarīga. Paraugieties uz bērniem mākslas centra Zuzeum nodarbībās! Viņi ir sajūsmā un saprot visu daudz labāk par mums, jo mums jau prāts traucē. Ja jūs bērnus ievedat vidē, kur viņi iemācās domāt un skatīties, tas ir ļoti liels ieguvums viņu tālākajā dzīvē.
Izšķirīga loma ir izglītībai.
Skolotājs, skolotājs, skolotājs. Vārds ir svarīgs, tieši nosaukums “skolotājs” ir atbilstošais.
Bērns līdz septiņiem gadiem uztver pasauli atvērti un pilnīgi savādāk nekā tad, kad viņš tiek ielikts sistēmā.
Un sākas grūtības. Vispirms vecākiem, pēc tam skolai un beigās pašam.
Prāta konstruktiem izsisties cauri ir ārkārtīgi grūti, jo tie nepieļauj atvērtību.
Tas noved pie burbuļiem, kas nepieņem savādo, citādāko. Gan aiz nezināšanas, gan aiz diskomforta, gan aiz bailēm uzzināt kaut ko nezināmu. Un pie šīs problēmas arī parādās mākslas universālums. Tā var izraisīt strīdus, taču nekas slikts no tā nenotiek. Notiek tikai labais. Izmaiņas uzskatu sistēmā ir pozitīvas. Mums ir ļoti vajadzīgs viens muzejs, kur mutuļo šodiena.
Šķiet, cilvēki intuitīvi ir sapratuši, sākuši novērtēt radošumu – kā norāda jau pieminētas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja apmeklējums.
Visā cilvēces ceļā ir viens būtisks elements – pielāgošanās. Mēs izdzīvojam tikai tāpēc, ka mēs pielāgojamies. Kad mēs runājam par cīņu – vienalga, vai tas ir vēzis vai klimata pārmaiņas, mēs jau esam šo cīņu zaudējuši. Mums jādomā, kā pielāgoties. Caur mākslu cilvēks daudz labāk iemācās pielāgoties. Un intuīcija ir tā, kas nepieviļ. Ja cilvēki turp iet, tad tas viņiem ir nepieciešams.
Titulbilde: Valdis Zatlers. Foto: Andrejs Strokins
