«Tripot» ar saldējumu
Intervija ar grieķu mākslinieku Janni Varelu
Grieķu mākslinieks Jannis Varels (Jannis Varelas) ir vērotājs un vienlaikus asredzīgs ikdienas arheologs. Viņa darbu fokusā ir cilvēciskās esības stāvoklis, kuru viņš atklāj, rekonstruējot šķietami ikdienišķas sadzīves situācijas. Viņš veido realitāti, izzūmojot līdz banalitātei ierastas epizodes un darbības, un tādējādi konfrontējot mūs ar klātesošo, bet ne vienmēr pamanīto, un mainot esības kopumu veidojošo mazo detaļu perspektīvu.
Jaņņa Varela darbi it kā savieno apzināto un neapzināto, pagātni un tagadni. Daudzslāņainā, veselīgas ironijas piesātinātā, šķietami mazliet bērnišķīgā un tai pat laikā urdoši tiešā veidā tie paver jaunas iespējamo naratīvu dimensijas, gan dziļi personiskā, gan aktuālo sociālekonomisko un vēsturisko notikumu kontekstā.
Savā ziņā Jaņņa Varela darbi ir vizuālas domķēdes, kuras sākotnēji risina un kurām ļaujas mākslinieks pats, savukārt vēlāk šo procesu pārņem un tajā iesaistās skatītājs, mākslas darbam kļūstot par transcendences instrumentu jeb, kā savulaik radošuma būtību raksturojis Karls Jungs, “dzīvu būtību, kas implantēta cilvēka psihē.”
Dzimis Atēnās, absolvējis Londonas Karalisko mākslas koledžu un Atēnu Tēlotājmākslas augstskolu, Jannis Varels lielu daļu laika pavada arī Vīnē un Losandželosā. Savā darbā viņš izmanto dažādus medijus – no glezniecības, kolāžas, tēlniecības, videomākslas līdz performancei. Varela darbi rodami daudzās prestižās privātkolekcijās, kā arī tikuši izstādīti tādās respektablās mākslas institūcijās kā Belvederes pils mākslas galerijā un Kunsthalle Wien Vīnē, Palais de Tokyo Parīzē, galerijā Saatchi Londonā, Ņujorkas Jaunajā laikmetīgās mākslas muzejā, Helsinku laikmetīgās mākslas muzejā Kiasma un citur.
Šoruden Vīnes Galerie Krinzinger bija skatāma Jaņņa Varela personālizstāde “The Salted Milk, the Fire is Blue” – stāsts par absolūti parastām kognitīvajām darbībām cilvēka dzīvē un to ietekmi uz zemapziņu. Mēs redzam, dzirdam, ēdam, pačurājam, stāvam un kustamies; tās ir darbības, kuras atkārtojam katru dienu jau no mazotnes. Proti, mūsu katra dzīvē tās ir atkārtojušās jau daudzu gadu garumā un notiks atkal, jautājums – vai un kā mēs tās pamanām, pieredzam, piedzīvojam, un ko tās spēj mums pastāstīt pašiem par sevi un pasauli mums apkārt. Kaut vai tāda pavisam ikdienišķa un jau no bērnības labi pazīstama sevis palutināšanas bauda kā saldējuma ēšana jeb tā laizīšanas process.
Jannis Varels. Foto: Tasos Gkaintatzis
Mūsu sarunu es gribētu sākt ar darbu, ko nesen redzēju jūsu personālizstādē Vīnes Galerie Krinzinger. Šī milzīgā jauktu mediju instalācija ar nosaukumu “The Ice-Cream Tower” rāda padzīvojušus cilvēkus, kuri ēd saldējumu. Tajā ir kaut kas hipnotisks un atbruņojoši cilvēcisks; darbs izvilina smaidu, un tas ir arī ļoti daiļrunīgs. Tas stāsta par kaut ko tik šķietami ikdienišķu kā saldējuma ēšana, taču vienlaikus tas ir arī stāsts par mums pašiem. Brīdī, kad cilvēki ēd saldējumu, viņi nekādā veidā nekontrolē šo procesu, viņi nekontrolē savas emocijas – vienkārši ēd saldējumu. Būtībā viņi ir tieši tādi, kādi viņi ir.
Es gribēju radīt situāciju, kurā varētu skatīt cilvēku, kurš pieredz transcendences mirkli – nevis kaut kādā veidā aktīvi rīkojas, bet zaudē kontroli pār notiekošo un nonāk kaut kur citur. Varbūt uz pāris minūtēm. Man radās doma par ēšanas procesu, bet tālāk jautājums – kas tad ir tas, ko ēdot varētu nonākt šādā transcendences pieredzējumā? Protams, viena no šādām lietām ir saldējums; tu to ēd, un pēc brīža būtībā sāc tripot. Klasiskā asociācija būtu bērni, kas ēd saldējumu, bet es gribēju iet tālāk par to. Es uzaicināju deviņus padzīvojušus cilvēkus atnākt pie manis uz darbnīcu un piedalīties šajā aktā. Mūsu ledusskapis bija pilns ar saldējumu, un mēs filmējām aptuveni astoņas stundas. Bija svarīgi, lai tas būtu saldējums bez cukura, citādi tas šiem cilvēkiem būtu visai bīstami. Tā nu iznāca diezgan dārgi.
Norādījums, kas viņiem tika dots, bija vienkārši sākt ēst saldējumu; nekas cits jums nav jādara, vienkārši jāēd, un mēs filmēsim jūsu tuvplānus. Iesākumā tas bija diezgan neveikli; viņi nezināja, ko īsti darīt, tāpēc ēda saldējumu visai dīvainā, smieklīgā manierē. Taču jau pēc kādām desmit minūtēm viņi aprada ar šo vidi. Kamera viņus vairs neuztrauca, un vienā brīdī viņi vienkārši sāka tripot. Fascinējoši likās tas, ka varēja redzēt – katram no šiem cilvēkiem tas bija pašam savs pieredzējums, it kā viņi būtu nonākuši kaut kur citur, katrs savā zonā. Un pēc laiciņa, kad bija pagājusi kāda 31 minūte kopš filmēšanas sākuma, bija redzams, ka viņus vairs nekas neuztrauc. Kādu stundu vai divas viņi vienkārši ēda saldējumu, un tas arī viss. Tas bija lieliski, jo beigās es no katra paturēju kādas divas vai trīs minūtes uzfilmētā – pašus īstākos pilnīgās transcendences mirkļus.
Vēlāk, kad es jautāju, kā viņi jutušies visa šī procesa gaitā, šie cilvēki teica, ka iesākumā jutušies neveikli, jo sēdējuši kameras priekšā. Bet pēc tam, tā kā saldējums viņiem tiešām garšojis, viņi sākuši gremdēties atmiņās. Viņi savā ziņā no jauna atgriezušies senākos savas dzīves notikumos, bet pēc tam vienkārši kļuvuši izklaidīgi. Telpā jau nekā cita nebija; viņi vienkārši skatījās uz to, kas ir apkārt – uz istabu, uz gaismām, vienkārši izbaudot to, kas notiek mutē, saldējuma garšu, un tas bija patiesi interesanti.
Darbs stāsta par cilvēka spēju transcendēt reālo brīdi un nonākt kaut kur pilnīgi citur, izmantojot tik ikdienišķu un vienkāršu līdzekli kā saldējuma ēšana, un pēta, cik tālu pašam savā zonā tā iespējams nonākt.
Jannis Varels. Izstāde "Salted Milk, the Fire is Blue" / Saldējuma tornis. 2022. Video instalācija. Courtesy of Galery Krinzinger
Tā teikt, nav nepieciešamas psihedēliskās vai citas vielas, reizēm pietiek ar saldējumu…
Man liekas, tas ir konteksta jautājums. Ja tu palaid visu vaļā un izbaudi mirkli, vienalga, ar ko šajā brīdī nodarbojies, domāju, ka mums ir šādas spējas nonākt kaut kur citur. Transcendēt un izbaudīt, jo pēc tā visa man personīgi šajā procesā pats interesantākais bija tas, ka šie cilvēki neaptvēra, cik daudz laika pagājis. Iesākumā es raizējos, ka pēc 20 minūtēm viņi sāks sūdzēties – “Man vairs nepatīk…”, “Man vajag pārtraukumu…”, tādā garā. Bet gāja laiks, un viņi pat nepamanīja, ka pagājusi jau vesela stunda. Un vēl ļoti interesanti, cik dziļi šādā transcendences pārdzīvojumā var aiziet.
Man šķiet ļoti interesanti, ka nav iespējams kontrolēt, kā tu laizi saldējumu. Tas ļoti daudz pastāsta par tevi kā personību. Tu vari saposties, tu vari izlikties par nezin ko, bet, tiklīdz tu sāc ēst saldējumu, visas maskas krīt un visi intelekta konstrukti ir vējā.
Jā, tas ir sava veida kailums. Lai kādi būtu tavi nodomi, tie visi pamazām atkrīt. Paliec tikai tu un tas, ko tu dari. Es paliku ļoti apmierināts, jo beigās, noskatoties darbu, var redzēt, ka šie cilvēki, kurus mēs filmējām, it kā atrodas kaut kur pilnīgi citur. Viņus neinteresē pilnīgi nekas, izņemot to, ko viņi šajā brīdī dara.
Man nesen bija dīvains sapnis – par to, ka mēs visi esam dabas/Universa mākslas darbi, bet paši to neredzam, jo mūžam kaut kur skrienam un kaut ko darām. Taču, kad mēs uz brīdi apstājamies, lai paraudzītos uz mākslu, tad redzam, ka tā savā ziņā ir kā spogulis, kas mums rāda, ka mēs arī esam mākslas darbs. Pareizāk sakot, māksla mums par to atgādina. Vai jūs tam piekristu – vai arī jums ir sava versija?
Tas ir ļoti interesants vērojums. Pastāv tāda izpratne, saskaņā ar kuru cilvēce kopumā ir veids, kādā daba cenšas sevi saprast. Proti, fakts, ka radīti cilvēki (vai citas sugas), kam piemīt spēja domāt, racionalizēt, just un saprast, varētu būt veids, kādā daba nonāk pie sapratnes par sevi. Tātad, ja mēs vienojamies, ka funkcionējam kā vienots veselums, ka cilvēce funkcionē kā dabas zemapziņas struktūra, tad mākslā tiešām iespējams atklāt šāda veida patiesību. Ja iespējams panākt, ka tiek parādīta šī cilvēces spēja, šī cilvēces būtiskā loma vai pirmsākumi, tad, es domāju, tiek sasniegts kognitīvais līmenis, kurā kļūst saprotams, kas tu īsti esi vai kas mēs visi īsti esam. Kad tas notiek, es domāju, tas ir ļoti patiess un dziļš mirklis, jo tad tu sāc domāt par zināma veida cēlonību dzīvē vai par zināmu veidu, kādā sevi saprast sabiedrības, kultūras vai pašas dabas kontekstā. Tādā ziņā es tiešām piekrītu jūs vērojumam. Mēs visādā ziņā esam daļa no tā, un mēs esam daļa no tā ļoti sarežģītā, bet vienlaikus arī nesamudžinātā veidā.
Jannis Varels. Skats no izstādes "Salted Milk, the Fire is Blue". Foto: Courtesy of Galery Krinzinger
Vai jūs kādreiz iedomājaties vai pamanāt, kur atrodaties (kādā stāvoklī vai valstībā), kad radāt mākslu/strādājat pie kāda mākslas darba? Fiziski, protams, jūs esat savā darbnīcā, bet man tā vien liekas, ka tas nav gluži viss.
Brīdī, kad es radu, tas, ko es cenšos panākt (vai kur es pats cenšos nonākt), ir ļoti strukturāla, bet reizē arī ļoti brīva izpratne par sevi pašu. Es pieturos pie idejas, ka cilvēks var kļūt, par ko vien vēlas, ja vien pieķeras tam, kas ir ap viņu un ko viņš vēlas panākt. Kāda ir viņa patiesā vēlēšanās? Un tam līdzi nāk identitātes jautājumi, savas apkārtnes izpratne, arī sapratne pašam par sevi – kas īsti tu pats esi? Man liekas, tieši tāpēc es izvēlos strādāt ļoti precīzā manierē, īpaši, ja runa ir par glezniecību. Es cenšos pēc iespējas labāk uzbūvēt attēla strukturālās daļas – apģērbu, fonu, apkārtējo telpu – teiksim, dažādus atribūtus, sīkus priekšmetus un tamlīdzīgas lietas. Taču, kad lieta nonāk līdz pašam cilvēkam, vai nu tā būtu galva, seja vai rokas, viss kļūst ievērojami abstraktāks un ievērojami nenoteiktāks. Es mēģinu parādīt šādu divu pilnīgi pretēju situāciju līdzāspastāvēšanu: tā ir ļoti nepastāvīga struktūra – cilvēks, cilvēka ķermenis, bet viss pārējais ap to ir stingri strukturēts: apģērbs, telpa, apkārtējie priekšmeti. Tāds priekšstats par šo divu dažādo pasauļu līdzāspastāvēšanu ir visai interesants viedoklis. Teiksim, fizikas pasaulē tas atbilstu domai, ka kaut kas var būt vienlaicīgi elementārdaļiņa un vilnis – tieši tā pati ideja. Savā ziņā tā ir tā pati eksistences dualitāte, - kā mēs kaut ko saprotam; kā mēs saprotam paši sevi, cilvēkus ap sevi, visu, kas ir ap mums, sabiedrību. Tādi ir mani pašreizējie priekšstati – situācija, kad viss var būt vienlaicīgi divas pilnīgi dažādas lietas, gluži kā divas puses vienai un tai pašai monētai.
Interesanti, kā jūs paņemat kaut kādus ikdienas mirkļus un tad paskatāties uz tiem kā fotopalielinājumā, pievelkat tos tuvplānā, tādā veidā parādot mums pilnīgi atšķirīgus skatpunktus.
Tieši tā. Daudzi, skatoties uz maniem darbiem, tajos nolasa zināmu reālistisku pieeju, bet es viņiem visu laiku atkārtoju, ka man pašam tas tā nebūt nav. Tāpēc es cenšos izmantot ļoti vienkāršas situācijas, teiksim, cilvēku, kas stāv istabā vai sēž krēslā, un te runa nav par kaut kādu maģiju, ko uzbur kādā ļoti dīvainā vai “greizā” situācijā. Man ir ļoti būtiski nofokusēties un pievilkt tuvplānā ļoti vienkāršas ikdienišķas situācijas un tādā veidā atsegt tām piemītošo transformatīvo spēju jeb maģiju. Tāpēc, piemēram, kad es gleznoju apelsīnu vai auduma gabalu, es cenšos būt ļoti, ļoti precīzs – nofokusēties uz sīkām detaļām, jo tas, manuprāt, rada plašuma iespaidu. Telpa var būt bezgalīga. Es cenšos aizsniegties tālāk par laika jēdzienu, par kustības jēdzienu. Reizēm es attēloju tīri statiskas situācijas, teiksim, cilvēku, kurš stāv vai sēž, vai vienkārši uz kaut ko skatās. Tas ir tāpēc, ka es uzskatu – ir interesantākas lietas nekā darbība. Man izejas punkts ir nekā nedarīšana. Man ir daudz interesantāk attēlot stāvošu cilvēka figūru nekā, teiksim, skrienošu.
Jannis Varels. Skats no izstādes "Salted Milk, the Fire is Blue". Foto: Courtesy of Galery Krinzinger
Neirozinātnieki apstiprinājuši, ka mēs esam tas, ko redzam un ko savā mūžā esam redzējuši, un ka, fokusējoties uz sīkām detaļām, mēs varētu savā veidā vienlaikus paplašināt savu redzi, proti, vispirms ieraugot detaļas un pēc tam saliekot no tām kopā visu lielo kopainu, tikai jau pilnīgi citādā veidā.
Savā ziņā – jā. Jocīgākais ir tas, ka, iemācoties paraudzīties uz lietām tādā tuvplānā, tu sāc labāk saprast arī to izvietojumu, tu saproti laiku un attālumu. Man, teiksim, liekas ļoti interesanti, ja es spēju likt nojaust, ka apelsīnu un kāju vienu no otra šķir ievērojams telpas plašums. Un šī milzīgā telpa, kas nojaušama vienā nelielā spraugā, var uzbūvēt veselu naratīva struktūru. To visu tur ir iespējams sajust – vai tik daudz, cik tu kā stāstītājs vēlies parādīt. Tas ir tas, kas mani patlaban nodarbina. Mēģinājumi vērot un iztēloties tamlīdzīgas situācijas, un tad mēģināt iet dziļāk un saprast tās, un likt tās nojaust kā sižetus šīs strukturālās telpas vienkāršības ietvaros.
Šķiet, ka jūs ar saviem darbiem mudināt skatītāju kļūt par vērotāju – ne tikai apkārtējās pasaules, bet arī pašam savas dzīves, savas rīcības vērotāju.
Jā, tieši tā. Vēl viena lieta, ko es daru, īpaši tajos darbos, kurus jūs redzējāt galerijā, ir ainu būvēšana. Es inscenēju zināmas ainas reālajā dzīvē savā darbnīcā, tad sāku tās vērot un visbeidzot gleznoju. Tas ir visnotaļ klasisks paņēmiens; tas nācis no tālas pagātnes. Darbos man ļoti interesanta liekas gaisma. Es lieku noprast, ka gaisma nāk no kādas citas vietas. Gaismas avots nekad nav redzams, bet, skatoties uz gleznu, rodas iespaids, ka gaisma nāk no vietas, kur stāv skatītājs. Varbūt tas vedina domāt, ka skatītājs pats ir gaismas avots. Varbūt skatītājs izgaismo šo skatu, un tas nozīmē, ka varbūt šis skats patiesībā atrodas pašā skatītājā. Es mēģinu parādīt zināmu iekšējo telpu, psiholoģiskas struktūras telpu.
Man liekas, tas ir interesants moments attiecībā uz manu darbu, jo es necenšos skatītājiem parādīt kaut ko, kas atrodas kaut kur citur vai notiek kaut kur citur; es cenšos parādīt to, kas, iespējams, norisinās viņos pašos. Tas nenozīmē pateikt – tas, ko tu redzi šajā gleznā, esi tu pats. Tas ir citādi; es mēģinu parādīt, ka šī situācija ir tevī, neatkarīgi no tā, kas ir tas cilvēks, kurš attēlots gleznā. Tas nozīmē, ka skatītājā būtībā jau ir šī situācija, kuru viņš redz savā priekšā. Tas ir kā mazs lodziņš uz to, kas ir tevī. Tas ir viens no mana darba mērķiem – nedaudz metafizisks, bet es domāju, ka arī fizisks, ja paraugāmies no psihoanalīzes viedokļa – ja atsaucamies uz tādiem cilvēkiem kā Karls Jungs, piemēram, un uz ideju par kultūru, kas ikvienā cilvēkā eksistē DNS līmenī. Tāds ir tas diskurss, kuru es cenšos izvērst.
Jannis Varels. Izstāde "Salted Milk, the Fire is Blue" / Kamuflāža. 2022. 250 x 220 cm. Foto: Courtesy of Galery Krinzinger
Atsaucoties uz Jungu, jūs vienam no saviem darbiem esat devis nosaukumu “Anima I”, kas arī saistīts ar Karla Junga idejām.
Jā, tas bija mans pirmais pētījums šādā līmenī. Darbs bija izstādīts Benaki muzejā šeit, Atēnās. Tas bija mans pirmais mēģinājums sākt būvēt struktūras cilvēka līmenī – kā dvēseles spoguli. Es centos izveidot kompozīciju, kurā jaustos ārkārtīgi plūstoši, stingri nedefinēti priekšstati par identitāti, seksualitāti, sociālo izpratni un tamlīdzīgām lietām. Es centos arī pavērt logu uz sapņu analīzi kā daļu no mūsu centieniem saprast pasauli. Kas norisinās, kad zemapziņa izkļūst psihes kognitīvajā pusē, tātad mēs sapņojam, un kas notiek, kad mēs šos sapņus atceramies? Atmiņa arī spēlēja svarīgu lomu šajā pētījumā – tas, ko mēs atceramies, un tas, kā tas organizē pasaules naratīvu cilvēka apziņā.
Šajā izstādē, teiksim, kad es darbnīcā inscenēju šīs ainas, man bija neliela kamera, un es filmēju, kā mani modeļi pārģērbjas – uzvelk kostīmus un tamlīdzīgi. Vēlāk es šos kadrus rādīju uz lielas deviņu ekrānu video sienas; katrā no ekrāniem bija skatāmas šādas vienkāršas performatīvas darbības – kā cilvēki pārģērbjas un gatavojas ieņemt pozu. Interesanti tajā visā bija tas, ka skatītājs vispirms vēroja, kā modeļi gatavojas pozēšanai, bet pēc tam tos pašus modeļus attiecīgajos kostīmos un pozās redzēja jau kā pabeigtas gleznas, kas piekārtas pie sienas. Tas nozīmēja savā veidā izveidot atmiņu ceļu uz šo situāciju, jo skatītājs jau ir redzējis, kas notika, pirms tapa tas galarezultāts, uz ko viņš raugās šajā brīdī. Tas kalpoja kā naratīva struktūra, kura palīdz aprakstīt atmiņas procesu.
Pirmajos studiju gados uzgāju grāmatu, kurā bija parādīts process, kā Karavadžo uzstādījis savus modeļus tajās pozās, kurās tie skatāmi viņa gleznās – proti, kā viņš izvietojis un pārvietojis modeļus, kas tie bijuši par cilvēkiem un tā tālāk. Man likās fascinējoši ielūkoties gleznas “aizkulisēs”, ko mēs parasti neredzam. Tāpēc es nolēmu arī mēģināt parādīt tādu aizkulišu situāciju kā atmiņas struktūru, kas paskaidro vai vismaz ļauj vēl vairāk pietuvoties pašai gleznai.
Jannis Varels. Skats no izstādes "Salted Milk, the Fire is Blue". Foto: Courtesy of Galery Krinzinger
Vai jūs esat pieredzējis apzinātās sapņošanas stāvokli? Vai esat eksperimentējis ar dažādiem apziņas stāvokļiem?
Manā dzīves ceļā bijuši zināmi… ne jau gluži šādi pieredzējumi, bet mēģinājumi saprast lietas ar šādu neskaidru apzinātu situāciju palīdzību. Piemēram, skolas laikos, tā kā man ir disleksija, es centos atrast paņēmienus, kā iegaumēt lietas, ko esmu izlasījis, lai pēc tam varētu strādāt stundās. Un es atklāju, ka labākais veids, kā atcerēties to, ko es esmu lasījis vai kas man būs jāatkārto kontroldarbā, ir izmantot dažādas it kā pilnīgi nesaistītas situācijas, piemēram, redzētos sapņus. Teiksim, es no sapņa atceros kaut kādu zemes gabalu un koku, un tad es to kaut kā sasaistu ar to, kas man jālasa skolas vajadzībām. Tas bija paņēmiens, ar kuru es atcerējos informāciju, kurai citādi manas disleksijas dēļ būtu grūti piekļūt. Tā nu man vienmēr bijis aktuāls kaut kas starp šīm divām pasaulēm, starp kognitīvo apzināto pasauli un zemapziņas struktūru, kas kaut kur tepat vien ir un glabā manis uzņemto informāciju. Un tad, izmantojot atmiņas mehānismu, es tai varēju piekļūt.
Es lasīju, ka jums ir liels arhīvs ar disleksisku pusaudžu zīmējumiem.
Jā, tas ir tāpēc, ka mana mamma daudz nodarbojās ar kognitīvām procedūrām cilvēkiem, kas cieš no disleksijas vai citiem mācīšanās traucējumiem. Viņa strādāja universitātē un pētīja šo bērnu zīmējumus – to, kā viņi spēj attēlot realitāti, izmantojot zināma veida simbolismu. Tā nu es savācu lielu šo darbu arhīvu, un interesanti, ka man kļuva skaidrs – izmantojot tikai šos simbolus un izstrādājot zināmu gramatiku vai sintakses mehānismu, iespējams uzbūvēt sava veida valodu. Izmantojot tikai to valodu, kas iekodēta šo bērnu zīmējumos, iespējams izteikt ļoti sarežģītu ideju, teiksim, attiecībā uz sociālajām lomām vai identitātes jautājumiem. Kādus pāris gadus es ar to ļoti daudz nodarbojos. Tajā laikā es savos darbos pievērsos arvien lielākai abstrakcijai, taču man šī virzīšanās uz abstrakciju nebija gleznas pamatidejas jautājums. Es vienkārši mēģināju izmantot kodētu struktūru, lai ar zināma tipa tēlainību parādītu tajā ietverto tematiku – kā sava veida stāstījuma struktūru. Tas bija interesants ceļš uz to, ar ko es nodarbojos patlaban. Piemēram, reizēm tas bija izteikti fotoreālistisks šo zīmējumu attēlojums; tas izskatījās pēc visai abstraktas kompozīcijas, taču bija veidots, ļoti precīzi sekojot bērna zīmējuma līnijām. Tas man lika aizdomāties par to, kā atrast saikni ar šādu ārkārtīgi strukturētu reālistisku pieeju glezniecībai un saprast, ka tas ir tikai medijs, bet ne darbu cēlonis. Vai varbūt darbs ir saistīts ar kaut ko citu, bet tas, kā tu to dari – tam jābūt kā disciplīnai, ko tu ievēro, un šī disciplīna tev ļaus dziļāk un precīzāk izvērst to, ko tu vēlies pasacīt. Teiksim, man reālistiskajā glezniecībā būtiskais ir ne jau pats reālisms; tas drīzāk ir vienkārši instruments, ar kuru var piekļūt tuvāk saviem priekšstatiem par dažādām lietām.
Jannis Varels. Izstāde "Salted Milk, the Fire is Blue" / Rituāls. 2022. 250 x 280 cm. Foto: Courtesy of Galery Krinzinger
Jūs reiz teicāt, ka jums glezniecība kā medijs ir ļoti tieša enerģijas koncentrācija.
Tā ir, jo tas, ko tu kā skatītājs beigās redzi, ir liela piepūles, enerģijas un laika koncentrācija. Tu to redzi savā priekšā, un tas ir ļoti tiešs process. Tas, kurš radījis šo darbu, lai tu to varētu ieraudzīt, izdzīvojis šādu situāciju, un es esmu cieši pārliecināts, ka gleznotājs jūt, kā šī enerģija caur viņu plūst uz āru, uz gleznas virsmu, un tā kļūst par daļu no paša darba. Ja darbs ir labs, tad es kā skatītājs sajūtu šādu saikni ar cilvēku, kurš to radījis, un ar to galarezultātu, ko es tagad redzu.
Es esmu pamanījusi, ka reizēm, kad es raugos uz kādu tehniski ļoti profesionāli veidotu darbu, man rodas sajūta, ka tas ir tikpat kā miris. Tā ir dīvaina sajūta, bet tā sasaucas ar to, ko jūs teicāt par enerģiju. Jūs kā mākslinieks esat sava veida medijs un visu savu radošo, fizisko enerģiju, tāpat arī savas zemapziņas enerģiju, ieliekat savā gleznā (vai kāda cita veida darbā, ko jūs radāt).
Jā, un tas ir sarežģīts process. Teiksim, kad es esmu darbnīcā un grasos ķerties pie kāda darba, es to nevaru darīt vienkārši rutīnas līmenī. Ir jānonāk zināmā zonā, un parasti tas nozīmē, ka notiek pamatīga gatavošanās. Ir zināmas lietas, kas jādara: es inscenēju situācijas, veidoju mazas skulptūriņas – vienkārši, lai nonāktu īstajā zonā. Un tad es ķeros klāt un gleznoju. Lai spētu paveikt to, ko tu plāno paveikt, nepieciešams īpašā veidā organizēt savu laiku. Man liekas, tas ir disciplīnas jautājums; tu to iemācies laika gaitā, un tad jau vienkārši zini, ka šis ir labs brīdis strādāt pie šīs gleznas, bet tagad labāk ķerties pie kaut kā cita. Nevis tā – man jāiet un jāpabeidz šis darbs laikā no deviņiem līdz astoņiem, un pēc tam es iešu un darīšu citas lietas. Man liekas ļoti svarīgi ieklausīties pašam sava iekšējā mehānisma struktūrā un saprast, kad kuram darbam ir īstais brīdis.
Jannis Varels. Skats no izstādes "Salted Milk, the Fire is Blue". Foto: Courtesy of Galery Krinzinger
Vai tajā, kā jūs nonākat šajā zonā un paliekat tajā, ir kaut kāds rituāls elements?
Man liekas, ikvienam, kurš strādā mākslā un ir mākslinieks (vai vismaz cenšas izteikt sevi ar lietām, kuras rada), ir kaut kāds savs rituāls, kas palīdz nonākt šajā zonā. Iedomājieties dejotāju – viņam jāiesildās, jāizstaipa muskuļi, pirms viņš sāk dejot, un viņam ir zināmi paņēmieni, kā sagatavot savu ķermeni, lai tas spētu strādāt tā, kā viņš vēlas un tieši tajā brīdī, kad tas ir vajadzīgs. Domāju, ka tas ir tieši tāpat. Nepieciešama zināma sagatavošanās – garīga un fiziska. Īpaši, ja nepieciešams astoņas vai deviņas stundas stāvēt audekla priekšā, jo tu jau neapstāsies, kad jutīsies noguris – tu apstāsies tikai tad, kad nekas nebūs palicis neuzlikts uz audekla. Tev fiziski jāspēj to izturēt. Pirms tam ir jāsagatavojas, lai varētu strādāt nepieciešamajā līmenī. Vismaz manā gadījumā tas viss ir ļoti konkrēti un stingri jāievēro.
Vai jūs strādājat klusumā vai arī fonā skan mūzika?
Reizēm skan mūzika, reizēm nē. Reizēm nepieciešams ieklausīties darbā – metaforiskā izpratnē. Jāsajūt sava darba temps, ritms. Kad tu glezno, tam, kas ir tavā priekšā, vienmēr ir pašam savs ritms, bet, ja apkārt skan vēl kaut kas cits, teiksim, mūzika vai filma televizorā, tas novērš uzmanību un traucē sadzirdēt sava darba ritmu. Reizēm nepieciešams tīrs klusums.
Bet reizēm, protams, televizors ir ieslēgts – kad ir nepieciešams, lai fonā kaut kas skanētu, jo tas rada citādu telpas un sevis izjūtu. Tad ir tā, ka daļa no tevis it kā aizmirst, ko tu šajā brīdī dari, bet otra puse vienlaicīgi ir ļoti koncentrējusies uz darbu. Tā ir tāda jocīga un dīvaina situācija, bet droši vien jau ikvienam cilvēkam reizēm nepieciešami šādi nelieli traucēkļi, kas novērš uzmanību, lai varētu labāk koncentrēties.
Jannis Varels. Skats no izstādes "Salted Milk, the Fire is Blue". Foto: Courtesy of Galery Krinzinger
Kad jūs pieminējāt sava darba ritmu, tas man atsauca atmiņā nesenu sarunu ar kādu pianistu šeit, Latvijā; viņš sacīja, ka viduslaikos, kad atskaņota mūzika, cilvēki savā iztēlē spējuši sekot tās naratīvam vizuāli. Mūsdienās vairums no mums šādu spēju ir zaudējuši.
Vēsturiska perspektīva mums reizēm palīdz saprast ļoti daudz. Piemēram, senajā Grieķijā dzeju vienmēr runāja mūzikas pavadījumā, jo ar mūzikas palīdzību cilvēkiem bija vieglāk vizualizēt dzejas naratīvu. Tas ir vispārzināms fakts, un tam ir reāli iemesli. Un ir ļoti svarīgi šiem iemesliem pievērsties, saprast tos un izmantot – vai vismaz apzināties to eksistenci.
Vēl viena interesanta lieta ir tāda, ka Grieķijā un Balkānu reģionā daudzās tautas dziesmās vārdus izrunā citādi. Senajos laikos tika izmantotas īpašas struktūras, teiksim, lai rakstītu dzeju un lasītu vai deklamētu to. Šādi paņēmieni deva to, kas bija nepieciešams, lai izjustu dzejoļa vai dziesmas saturu. Tie ir ļoti svarīgi tehniski jautājumi, jo šī struktūra ir tas, kas padara saprotamu to, ko tu dari – gan tehniski, gan konceptuāli.
Skatoties uz jūsu darbiem, uzkrītošs ir to spilgtais kolorīts – tajā ir zināma ironija, bet vienlaikus arī prieks. Šķiet, jūs diezgan lielā mērā interesē cilvēciskas emocijas. Ja paraugāmies uz sešām pamata emocijām, kas ir mums visiem, tikai viena no tām ir pilnībā priekpilna. Zinātnieki apstiprinājuši, ka aptuveni 65 % mūsu neapzināto domu ir negatīvas. Mums ir jāpapūlas, lai palielinātu sevī prieka frekvenci, un man ir tāda sajūta, ka tā ir lieta, ko ar savu darbu cenšaties panākt arī jūs.
Interesanti, ka jūs par to ierunājāties, jo tāda lieta kā frekvence ļauj mazliet vairāk izpausties, lai parādītu, kāda ir tava iecere. Teiksim, ja tu izmanto spilgtu krāsu, tas nebūt obligāti neapzīmē prieku, laimi. Taču krāsas kombinējot, iespējams apspēlēt to, ko tu vēlies pateikt; to ir iespējams kontrolēt frekvences līmenī, jo te runa ir par to, kādas krāsas tu saliec kopā. Un tā nu tas ir, ka tam, vai darbs ir priecīgs vai skumjš, ir liels sakars ar krāsu gammu. Pieņemsim, attēlotā aina var būt ļoti īpatnēja, dīvaina, vulgāra vai vardarbīga, bet ja tā parādīta noteiktā veidā, tad var likties visai pievilcīga. Tas tā ir, pateicoties konkrēto krāsu kombināciju radītajām frekvencēm. Piemēram, vecmeistari to darīja ļoti bieži: tu redzi grandiozu, vardarbības pilnu ainu, kas uzgleznota brīnišķīgi jaukās un skaistās krāsās, un šī krāsu kombinācija rada tevī prieka frekvenci. Vecmeistari radīja ļoti interesantu pretrunu starp to, ko tu redzi un ko tu jūti. Tāda bija tā spēlīte, ko viņi spēlēja, un to laiku pa laikam ir labi pavērot. Teiksim, ja jūs aizejat uz Mākslas vēstures muzeju Vīnē, tur var aplūkot daudz šāda tipa darbu. To bieži darīja Rūbenss, arī daudzi citi.
Kāda ir literatūras loma jūsu darbā? Teiksim, jūsu videoinstalācija “Aunt Clara’s Place” ir atsauce uz sapni, ko Alens Ginsbergs aprakstījis savā dienasgrāmatā 1944. gadā.
Reizēm es izmantoju grāmatu vai ko citu, ko esmu lasījis, par izejas punktu savai naratīva struktūrai. Es teiktu, ka es to lietoju kā sava veida “kopsaucēju”, vienojošo elementu. Tad es cenšos tajā ielikt kaut ko pats no sevis un radīt jaunu stāstu vai jaunu skatījumu uz zināmām lietām. Taču es esmu cieši pārliecināts, ka reizēm šāds kopsaucējs ir nepieciešams, un literatūra, protams, ir ļoti strukturāla. Gadu gaitā var izšķirt dažādus sižetus un dažādus stāstījuma veidus, un man reizēm ļoti palīdz, ja es varu darbu (vai darba formu, vai darba kopējo ideju) kontekstualizēt, parādīt saikni vai nu ar mūsdienām un pašreizējo brīdi, vai ar tradicionālākiem atskaites punktiem. Literatūra man ļoti palīdz norādīt uz darba vietu vēsturiskā kontekstā, vadoties pēc stāstījuma struktūras. Tas, vai naratīvs ir lineārs vai fragmentārs, vienmēr norāda, uz kādu vēsturisku periodu es atsaucos. Salīdzinājumā ar klasiskajiem laikiem, modernitāte izmanto atšķirīgas stāstījuma struktūras. Teiksim, reizēm mani video darbi ir ļoti klasiski savā naratīva struktūrā, un tā var būt atsauce uz senākiem laikiem vai varbūt tematiku, kas bijusi aktuāla kaut kad pagātnē, un es tagad mēģinu atgriezties pie šāda koncepta. Ļoti strukturāla naratīva izmantojums ir tā atslēga, ar kuru es varu parādīt, ko tieši es daru.
Literatūra man ir ļoti svarīga arī tematiskā ziņā. Teiksim, es mēdzu atgriezties pie zināmiem stāstiem. Patlaban es daudz strādāju ar transformatīvo dzeju. Tā ir ļoti klasiska naratīva struktūra, un tā izmanto ļoti tiešu, klasisku formu un naratīvu, lai runātu par lietām, kas saistītas ar transformācijas procesu, caur kuru iziet cilvēka priekšstati par savu patību.
Jannis Varels. Skats no izstādes "Salted Milk, the Fire is Blue". Foto: Courtesy of Galery Krinzinger
Runājot par iedvesmu – es zinu, ka jūs ļoti iedvesmojis Matisa dekupāžas periods.
Pirms pāris gadiem es daudz pētīju Matisa dekupāžas. Man bija ļoti interesanti paraudzīties uz tām kā uz veidu, kā radīt kostīmus kādam darbam. Iesākumā bija visai dīvaini, jo dekupāžas ir ļoti plakanas, un es centos saprast, kā lai paņem šo neiedomājamo plakanumu – kas visai dīvainā veidā transcendē telpu, bet vienlaikus ir nepārprotami klātesošs – un inscenē savām gleznām ainas ar cilvēkiem, kuri ģērbušies tamlīdzīgos objektos. Tātad es sāku taisīt kostīmus, par pamatu ņemot Matisa dekupāžas. Tas bija ļoti jocīgi, jo es no auduma vai kartona taisīju dekupāžas, ko varēja uzvilkt kā kostīmus. Protams, tie bija ļoti trausli un, ievietoti vajadzīgajā ainā, varēja jebkurā mirklī sabrukt; vienu brīdi tie ir mugurā modeļiem, bet nākamajā jau mētājas uz grīdas. Šis sabrukšanas process izskatījās ļoti jocīgi: tu redzi pāris kailu ķermeņu, bet uz grīdas – dīvainās formācijās sakrituši dekupāžas kostīmi. Tas man ļoti patika, jo uzreiz deva divas dažādas telpas perspektīvas: kad kostīmi bija nokrituši, tie veidoja paši savu telpu modeļu priekšā, bet cilvēki, kuriem tie pirms tam bijuši mugurā, tagad skatījās uz tiem no augšas. Ļoti interesanti – tāds savā ziņā nejaušs perspektīvas bagātinājums divdimensionālā pasaulē. Un es to bieži izmantoju.
Kā mēs visi zinām, māksla ir valoda. Vai jūs apzināti izvēlaties valodu, kas spēj uzrunāt gandrīz jebkuru? Skatoties uz jūsu darbiem, liekas, ka tie runā ļoti skaidru valodu. Vismaz pirmajā brīdī.
Es teiktu, ka tā ir tāda pusapzināti veidota situācija. Es vienmēr esmu vēlējies veidot tādas lietu struktūras, kas ļauj ļoti skaidri ieraudzīt, kas tieši te notiek. Bet to, protams, nav iespējams kontrolēt. Darba rašanās procesā notiek lietas, ko tu neesi gaidījis, un tā var nedaudz atkāpties no iecerētajām sliedēm. Bet kā pamata ideja tāds nolūks man bijis vienmēr. Es daudz ko izmēģinu izpētes stadijā, teiksim tā, stratēģiski izplānojot ceļu, pa kuru es virzīšos, veidojot skaidru sapratnes līniju.
Jannis Varels. Skats no izstādes "Salted Milk, the Fire is Blue". Foto: Courtesy of Galery Krinzinger
Pēdējo gadu laikā esam piedzīvojuši virkni turbulenču, esam tikuši konfrontēti ar bēgļi krīzi, pandēmiju, tagad arī karu, un daudz ir runāts par mākslas lomu krīzes laikos – par mākslu kā dziedējošu instrumentu. Bet kā jums liekas, ja runājam par reālo dzīvi – vai tā tiešām ir? Vai mākslai tiešām piemīt spēks kaut ko mainīt? Es atceros kuratora Masimiliano Džoni 2017. gadā Milānā veidoto izstādi “The Restless Earth”, kuras fokusā bija migrācija. Šovasar es pabiju izstādē “Statecraft (and Beyond)” Atēnu Nacionālajā laikmetīgās mākslas muzejā (EMST, kuratore Katerina Gregosa); tā bija grupas izstāde, kas pievērsās tādiem jautājumiem kā demokrātija, pilsonība, tiesības, iekļaušana un izslēgšana. Jāatzīst, tās pēcgarša bija dīvaina: tur bija darbi, kas nepārprotami radīti ar vislabākajiem nodomiem, bet kaut kāda iemesla dēļ tie nestrādāja.
Man liekas, tā ir liela problēma, un es to redzu kā tādu apburtā loka situāciju. Problēma atgriežas atkal un atkal, varbūt reizēm citā formā, bet domāju, ka mēs kā sabiedrība, kā kopums, vienmēr mēģinām risināt vienu un to pašu jautājumu. Un jautājums ir – kā gūt peļņu? Tik ilgi, kamēr sabiedrības savus ikdienas jautājumus risinās, izejot no tā, kā būt produktīviem un gūt peļņu, vienmēr būs kāds, kuram par to jācieš, kāds, kuru šīs norises piečakarēs. Un tas ir tas, kas rada trūkumu, badu, karu, bēgļus un tā tālāk – visas šīs traģiskās problēmas.
Vienlaikus mēs redzam, ka māksla, kas pievēršas šiem jautājumiem tiešā un politiskā veidā, mēģina vai nu pievērst uzmanību konkrētai problēmai, vai piedāvāt risinājumus šai konkrētajai problēmai, bet nekad nepievēršas jautājumam, kas ir visu šo problēmu avots. Un tas ir jautājums, kas šajā pasaulē aktuāls, es nezinu, tūkstošiem gadu. Un tāpēc, īpaši attiecībā uz šī tipa darbiem, es uzskatu, ka, jo poētiskāka ir mākslinieka pieeja, jo lielāks ieguvums no tā būs skatītājam. Tas ir tāpēc, ka dzeja neatbild uz jautājumiem, drīzāk uzdod tos. Visinteresantākie man šķiet tie darbi, kas uzdod kādu jaunu jautājumu. Bet darbi, kas cenšas politiski risināt kādu situāciju vai problēmu (t.i., pievēršas tiem pašiem akūtajiem jautājumiem, tādiem kā trauma, sāpes un tā tālāk), turpina mest lokus ap jautājumu par peļņu, un šī iemesla dēļ tie nekad nenonāks pie kādas atbildes. Jo tik spēcīgai strukturālai problēmai kā dzīšanās pēc peļņas var būt tikai strukturāls risinājums. Kā panākt, lai lietas funkcionē, atmetot domu par peļņu? Ja jūs atradīsiet ceļu, kā to panākt, tad tā būs problēmas risināšana. Taču nepieciešama ekonomiska teorija, kas to izskaidro. Fotogrāfijas, kurās cilvēki tur plakātus ar aicinājumiem pēc brīvības, šo problēmu neatrisinās. Man tas liekas skumji, jo tā ir ļoti sekla pieeja šai problēmai.
Ja jūs aiziesiet uz vēstures muzeju un paskatīsieties uz vecmeistaru gleznām – tajās ir visas tās pašas lietas, tikai tās aplūkotas ļoti poētiskā veidā. No tā var gūt priekšstatu par to, kā māksla var runāt par šādiem jautājumiem. Protams, tikai nepārprotiet, vienmēr pastāv dažādas formas variācijas un dažādas idejas par to, kā var strādāt. Manās acīs medijam nav nozīmes. Svarīgs ir mākslinieka skatpunkts – kādus jautājumus tu mēģini izvirzīt? Vai – uz kādu jautājumu tu mēģini atbildēt? Man liekas, ka uzdot jautājumus ir politiski interesantāk nekā mēģināt uz tiem atbildēt mākslas ietvaros. Reizēm tēma ir tik smaga, ka tu ar to nevari strādāt. Īpaši Grieķijā; jūs jau zināt, pie mums Egejas jūrā pērn noslīka tik daudz cilvēku. Tas ir traģiski. Tu jūti, ka vajadzētu kaut ko šajā sakarā darīt, bet pat vienkārši pateikt kaut ko par to ir ļoti smagi. Man tas ir ļoti problemātiski. Reizēm es nespēju īpaši reaģēt, jo tās skumjas, kas mani pārņem, vienkārši zinot, kas noticis, ir spēcīgākas par jebkādu mākslas formā izteiktu ideju.
Jannis Varels. Skats no izstādes "Salted Milk, the Fire is Blue". Foto: Courtesy of Galery Krinzinger
Šķiet, mēs kā cilvēce pastāvīgi dzīvojam šajā apburtajā lokā jau daudzus tūkstošus gadu, un situācija vienkārši atkārtojas daudzās un dažādās formās. Varbūt tāds ir mūsu liktenis – varbūt mēs kā suga nekad no šī loka neizkļūsim.
Es negribu būt pesimists, bet liekas, ka mēs tiešām ejam uz riņķi un atgriežamies tajā pašā situācijā, tajā pašā vulgaritātē un tajā pašā problemātiskajā struktūrā, proti, viena grupa kaut kur kaut ko izdara pret kādu citu grupu, un šī darbība nekavējoties tiešā vai netiešā veidā ļoti negatīvi ietekmē kaut ko citu vai kādu citu grupu, un viss beidzas ar to, ka dzīvību zaudē daudzi cilvēki.
Noslēdzot mūsu sarunu – vai jūs šobrīd strādājat pie kādas jaunas izstādes vai projekta?
Patlaban es strādāju pie liela mēroga instalācijas, ko Onaša fonds pasūtījis Onaša Sirds ķirurģijas centra vestibilam, bet paralēli braukāju uz Bāzeles teātri, uz izrādes “Vergeigt” mēģinājumiem. Es ļoti priecājos strādāt pie šī aizraujošā projekta, sadarbojoties ar aktieri un režisoru Herbertu Friču.
