«Cik ilgi tas var turpināties?»

31.01.2023

Intervija ar ukraiņu mākslinieci Darju Kalašņikovu

Ukraiņu māksliniece Darja Kalašņikova atzīst, ka viņas radošajās izpausmēs vienmēr klātesoši bijuši centieni izmainīt sava uzvārda naratīvu. Kalašņikovas galvenais ierocis jeb drīzāk veids, kādā paust savas sajūtas un nodomus, ir viņa pati. Kā māksliniece reiz intervijā literatūras un filozofijas žurnālā Punctum izteikusies: “Esmu sapratusi, ka cilvēkam, kurš astoņus gadus dzīvo bēgļa dzīvi, vienīgais veids, kā patiesi stāstīt par notiekošo, ir caur sevi pašu. Tev visu laiku ir jāpārvietojas, un vienīgā rocība, vienīgie draugi, kas tev ir, ir tavs ķermenis un prāts.” Izmantojot pašas gara un ķermeņa spējas kā vienīgo māksliniecisko izpausmju “izdzīvošanas komplektu”, Darja kopš ierašanās Rīgā 2022. gada maijā īstenojusi gan savu personālizstādi “Nenogurstošās brīvības iezīme” Eiropas Savienības mājā, gan paguvusi sevi starptautiski pieteikt ar emocionāli uzlādētu mākslas performanci “Cik ilgi tas var turpināties?”.

2023. gada 3. februārī, plkst. 18.00 ar šo priekšnesumu tiks atklāta jaunā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīcija “Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985-1991”, kas vēstī par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā.

Veidots kā nepārtrauktu darbību cikls, kuru māksliniece atkārto līdz savu fizisko spēku izsīkumam, priekšnesums pirmo reizi tika izrādīts Performances mākslas festivālā Starptelpa, vēlāk Rīgas Drosmes un prieka vasaras svētkos, kā arī starptautiskajā laikmetīgās mākslas festivālā Survival Kit 13. Tālāk performance devās Eiropas mākslas festivālu tūrē. Ukrainas Neatkarības dienas priekšvakarā Darja to demonstrēja Nacionālajā mākslas muzejā Kauņā – 2022. gada Eiropas kultūras galvaspilsētā, bet tās videoversija tika izvēlēta izstādei “Drosme. Radīts Ukrainā”, kas notika pērnā gada septembrī Kijivā.

Ukrainas austrumu pilsētā Luhanskā dzimusī Darja Kalašņikova (1989) ir māksliniece, politiskā aktīviste un bijusī mākslas vingrotāja. 2013. gadā Luhanskā Darja uzsāka Eiromaidana kustību. 2014. gadā pēc Krievijas okupācijas pārcēlās uz Kijivu, kur līdz 2019. gadam pildīja Ukrainas Informācijas politikas ministra padomnieces un Ukrainas parlamenta locekļa padomnieces un asistentes pienākumus.

Darja ir ieguvusi maģistra grādu starptautiskajā ekonomikā Volodimira Dāla Austrumukrainas Nacionālajā universitātē. Apguvusi Klasiskās mākslas un arhitektūras vēstures kursu Kijivā. Studējusi teātra režiju un scenāriju rakstīšanu Skatuves mākslas skolā Dānijā (Højskolen Snoghøj). Kopš 2022. gada maija dzīvo Rīgā.

Mākslinieces konceptuālie mākslas darbi, kas veltīti karam Ukrainā, 2022. gadā tika izraudzīti Ziemeļmaķedonijas Republikas mākslas biennālei, kā arī tiešsaistes galerijai Brave.ua. Darjas Kalašņikovas jaunākās esejas “Smilšu graudiņi” latviskais tulkojums publicēts žurnālā Punctum.

Performancē tu ļauj savam ķermenim stāstīt, kā tas izjūt karu. Kā notika pirmie performances mēģinājumi? Kādas bija pirmās tās “skices”?

Šīs performances pirmais mēģinājums notika bez iepriekšējas sagatavošanās 2022. gada 24. februārī, plkst. 5:00 no rīta. Es pamodos savā gultā no sprādziena dārda, kas atskanēja Kijivas starptautiskajā lidostā (Žuliaņi), netālu no manas dzīvesvietas. Šī reāli piedzīvotā epizode, kurā katru dienu it kā mostos no eksplozijas, ir priekšnesuma pamatā.

Torīt, izdzirdot sprādzienu, uzreiz nesteidzos pārbaudīt ziņu portālus. Tā kā savulaik pildīju Ukrainas Informācijas politikas ministra padomnieces amatu, apzinājos, ka žurnālistiem ir nepieciešams laiks, lai sagatavotu materiālu par notiekošo. Vispirms operatīvajiem dienestiem ir jādodas uz notikuma vietu, jānovērtē situācija un jāsniedz slēdziens. Tas prasa laiku, tāpēc pirms ziņu vietņu pārbaudes es ieturēju pauzi. Protams, lai gan esmu izbijusi politiķe – es esmu tikai cilvēks un man bija bail. Lai sevi nomierinātu, es izpildīju “Sveicienu saulei” – atkārtotu ciklisku jogas vingrinājumu kompleksu. Cikliskums arī ir otra pamatdoma, kas tika ieviesta performancē tās pirmajā “mēģinājumā” 2022. gada 24. februārī.

Kad pabeidzu vingrojumu ciklu, no ziņām uzzināju, ka karš ir sācies.

Maijā es ierados Rīgā un lūdzu Latvijas Laikmetīgās mākslas centram sarīkot performances demonstrāciju. Nosūtīju LCCA mēģinājuma scenāriju un mājās uzņemtu video. Centra direktore Solvita Krese izskatījusi manu pieteikumu, atzina, ka tas atgādina kādu lūgšanu, kas tiek izpildīta svētā Kailaša kalnā Tibetā. Katras izrādes laikā atceros šo salīdzinājumu. Es uzskatu, ka tā ir kā mana lūgšana par Ukrainu.

Kur performances laikā klejo tavas domas? Kas ir tās konkrētās situācijas, kuras tu atkārtoti “izlaid” caur sevi?

Man katrs kara datums no pirmās tā dienas ir piepildīts ar atmiņām par to, ko mana valsts un es personīgi piedzīvojam. Tagad man, tāpat kā ikvienam ukrainim, ir sava, no Gregora kalendāra atšķirīga, hronoloģija. Mēs skaitam kara dienas. Performances diena Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā būs 345. kara diena.

Katru reizi priekšnesuma laikā atceros, kur es biju katrā no šīm dienām – bumbu patvertnēs, vilcienos, autobusos, pilsētās, uz kurām evakuējos… Atceros, kā pēc apšaudēm stundām ilgi gaidīju ziņas no radiniekiem, lai uzzinātu, ka viņi ir dzīvi. Es atceros katru traģēdiju, kas notika katrā no šīm 345 dienām – kura pilsēta tika bombardēta un cik cilvēku tajā dienā gāja bojā. Es dzirdu datumus un atceros dienas, kad uzzināju par savu tuvinieku un draugu nāvi.

Uzstājoties Latvijā, domāju par to, ka tai ir divas Neatkarības dienas – Latvijas neatkarības pasludināšanas diena 18. novembrī, un Latvijas neatkarības atjaunošanas diena 4. maijā. Es ticu, ka Ukrainai būs viena neatkarības diena – 24. augustā. Mēs labi atceramies 1932.-1933. gada Golodomoru PSRS okupācijas laikā, tāpēc darām visu iespējamo, lai aizstāvētu savu neatkarību šajā mūsdienu karā.

Mana dzimtā Luhanska ir okupēta jau deviņus gadus. Arī Krima, kur pavadīju bērnību – Krimas tatāru ciematā netālu no Bahčisarajas. Ukrainas uzdevums ir atjaunot savas robežas un atgriezt mieru savā zemē. Kā Luhanskā dzimis un audzis cilvēks zinu, ka Donbasā un Krimā ļoti tiek gaidīta Ukrainas valdības atgriešanās, jo tā nesīs mieru.

Laikā, kad cilvēka uzmanības noturības laiks ir krietni sarucis, ilgstošās performances māksla iegūst jaunu nozīmi – tā izaicina ne tikai mākslinieku, bet arī skatītāju. Šis aspekts man lika aizdomāties par zināmu līdzību ar karu, proti, ar tajā reāli iesaistītajiem cilvēkiem un attālinātiem tā vērotājiem.

Šodien Ukraina visai pasaulei uzskatāmi demonstrē, ko nozīmē cīnīties un izdzīvot karā. Skatīties vai nē, mācīties no mūsu pieredzes vai atstāt to novārtā – tā ir katra paša izvēle. Taču ir vērts atcerēties, ka, atstājot novārtā Ukrainas pieredzi, iespējams, nāksies mācīties pašiem no savējās.

Es patiesi nevienam nenovēlu tik personisku pieredzi, tāpēc iesaku pusotru stundu atvēlēt šai pieredzei, – jo tas ir krietni vieglāk nekā pārdzīvot kara gadu. Kad pirmo reizi šo izrādi rādīju 2022. gada jūnijā, tā ilga 30 minūtes, un arī man tā šķita ļoti gara. Taču es, tāpat kā Ukraina, to daru sev. Es pati esmu visvairāk ieinteresēta savas dzīves turpinājumā.

Pieaugošajā izrādes ilgumā saskatu paralēles ar karu. Ukrainas iedzīvotāji negaidīja, ka karš turpināsies tik ilgi. Mēs domājām, ka tas būs sprints, taču tas izrādījās maratons. Tā kā mēs nezinām, kad tas beigsies, mums vienkārši ir jāvirzās uz priekšu, cerot uz drīzu finišu. Tajā pašā laikā katra diena ir jāizdzīvo cienīgi, jo nezinām, kura būs pēdējā.

Es saprotu, ka manas ilgās uzstāšanās laikā vienmuļība cilvēkus var sākt garlaikot. Sagribas iet uz tualeti, pārbaudīt sociālo tīklu paziņojumus, piezvanīt, uzsmēķēt. Kopumā jau tas nav nekas neparasts – tā ir vienkārša ikdiena. Bet tieši šīs ikdienas greznības man trūka sēžot bumbu patvertnē Ukrainā. Es vēlos, lai izrādes skatītāji saprastu, kāda bagātība viņiem ir dota. Priekšnesuma laikā viņi var pieskarties sava blakus sēdošā mīļotā cilvēka rokai, pēc izrādes piezvanīt tuviniekiem un pateikt, ka viņus mīl. Iespējams, pēc šīs pieredzes viņi novērtēs katru savas un savu tuvinieku dzīves minūti. Turklāt ceru, ka viņi beigs vilcināties to darīt.

Iepriekšējās performancēs Latvijā skatītāji raudāja un aplaudēja, skandējot “Slava Ukrainai!”. Lietuvā pēc izrādes muzejā iestājās nāves klusums. Uzreiz nesapratu, kāds tam ir iemesls, bet uzmanīgāk palūkojoties uz pirmajā rindā sēdošajiem, redzēju, ka viņiem trīc rokas. Tad viņi sāka raudāt, un mēs visi vienkārši klusējām. Tā bija kā ļoti ilga klusuma minūte, pieminot kara upurus.

Performancē, skaitot dienas kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, tu izaicini sava ķermeņa fiziskās spējas. Kā kara radītie emocionālie triecieni izaicinājuši tavu ķermeni? Vai ķermeņa atmiņa šo stresu sevī uzglabā?

Ķermenis un psihe nekad neaizmirsīs kara pieredzi. Diemžēl daudzas ikdienišķas lietas var izraisīt panikas lēkmes. Ierodoties Rīgā 2022. gada maijā, pašā pirmajā rītā es pamodos no bailēm, ko izraisīja komunālo dienestu radītais troksnis. Pagalmā tika savākti atkritumu konteineri, un procesa radītā dārdoņa atgādināja artilērijas apšaudes skaņas. Līdzīgas sajūtas ir negaisa laikā. Tad, lai aizmigtu, es dodos uz vannas istabu un guļu tur. Uzturēšanās telpā bez logiem ir viens no noteikumiem apšaudes laikā, tāpēc tur jūtos mierīgāka.

Es neesmu skatījusies grāvējus, trillerus un filmas ar slepkavībām deviņus gadus. Atrašanās stadionos, svētku gadatirgos, naktsklubos un citās pārpildītās vietās manī rada spriedzi. Es vienmēr domāju par evakuācijas ceļu. Tās ir traumas sekas jau kopš 2014. gada, kad sākās karš manā dzimtajā Luhanskā.

Pēdējo deviņu gadu laikā esmu iemācījies pielietot šo traumatisko pieredzi kā prasmi. 2018. gadā UEFA Čempionu līgas finālā Kijivā strādāju kā brīvprātīgā stadionā. Vairākas nedēļas gatavojos un mācījos pirmās palīdzības sniegšanas metodes, skatītāju evakuācijas maršrutus utt. Pateicoties šiem treniņiem, kļuvu mierīgāka, jo apguvu rīcību krīzes situācijā. Tāpat, pateicoties darbam ar psihologu un speciālistu noteiktajai elpošanas un fizisko vingrinājumu programmai, es zinu, kā tikt galā ar bailēm un paniku.

Es apzinos, ka tas ir uz visiem laikiem. Es nekad nepārstāšu baidīties, tāpēc man atliek tikai iemācīties tikt galā ar šīm bailēm. Gluži tāpat kā Ukraina ir iemācījusies tikt galā ar bailēm no katras kara dienas. Mēs esam drosmīga tauta, tāpēc par simbolu mūsu cīņai šajā karā esam izvēlējušies DROSMI.

Esi teikusi, ka rakstot un gleznojot tu parādi savu agrāko “es”, nevis tā pašreizējo veidolu. Kamēr performances mākslā – daudz ir atkarīgs no gaisotnes tieši tapšanas brīdī. Cik lielā mērā vienas un tās pašas performances akts var atšķirties cits no cita? Zinu, ka performance balstās mākslas vingrošanas disciplīnā, tomēr tik emocionāli sakņotā priekšnesumā prāts un emocijas var izspēlēt savus trikus…

Kaut kur dziļi dvēselē uzstāšanās man atgādina bērnības bezrūpību. Tad es nodarbojos ar profesionālo sportu un piedalījos starptautiskos skaistumkonkursos. Vienā no tiem 2001. gadā ar mani uz skatuves bija dalībniece no Dienvidslāvijas (agrāk bija tāda valsts). Atceros, ka viņa ar savu ārkārtīgo mērķtiecību ļoti atšķīrās no citām dalībniecēm. Pēdējā uznācienā mums bija jāatbild uz vadītājas jautājumiem, un meitene no Dienvidslāvijas to nevarēja – viņa izplūda asarās un devās prom. Mans uznāciens sekoja uzreiz pēc viņas – es neraudāju, uzstājos ļoti labi un konkursā uzvarēju.

Tagad man ir 33 gadi, es pārdzīvoju jau otro karu un turpinu uzstāties publiski. Bet katru reizi uzstāšanās beigās es raudu. Es raudu beigās. No tā, ko esmu paveikusi, ne sākumā aiz bailēm sākt. Manam priekšnesumam mani iedvesmo Ukrainas drosme. Tas, kā tā spēj tikt galā. Arī es varu tikt galā, jo esmu ukrainiete, lai gan tas ir ļoti grūti gan man, gan manai valstij.

Daudzkārt esi uzsvērusi savu pārliecību, ka nākotne ir tavās rokās. Kur tu rodi šo pārliecību, ka tavas, kā mākslinieces, “rokas” ir tik spēcīgas? Varbūt tas sakņojas tavā agrākajā politiskajā aktīvismā, kas pierādīja, ka pārmaiņas ir iespējamas?

Es uzskatu, ka visefektīvākā ir triāde: armija, ekonomika un māksla. Katra no šīs triādes daļām ir vienlīdz svarīga Ukrainai un var tikt ekstrapolēta arī uz indivīdu. Kad es piemēroju šo modeli sev, tad: “armija” ir disciplīna, kontrole un kompetence, “ekonomika” ir uzņēmējdarbības spars, prasme rīkoties, savukārt “māksla” ir izteikt savas domas un sajūtas, lai citiem cilvēkiem izskaidrotu savus motīvus un uzvedību.

Es domāju, ka šo trīs punktu izpildē slēpjas Ukrainas politikas panākumi un mana, kā mūsdienu mākslinieces, personīgā veiksme.

Esi teikusi, ka, astoņus gadus dzīvojot bēgļa dzīvi, vienīgais veids, kā patiesi pastāstīt par notiekošo, ir caur sevi. Vienīgie izteiksmes līdzekļi ir tavs ķermenis un prāts. Pašpaļāvība ir spēcīgs līdzeklis. Kas vēl?

Darbība. Visspēcīgākais ierocis karā un mākslā ir darbība. Tikai darbojoties es varu pārvarēt bailes un sasniegt savu mērķi.

Es nolēmu izmantot savu ķermeni kā priekšnesuma instrumentu, kad meklēju vispārēji saprotamu valodu, kurā formulēt savu ideju. Performances laikā skatītājs redz, ka nogurstu, un ar to es kliedēju mītu, ka karš ar laiku kļūst vieglāks un ka pie kara var pierast. Jā, ukraiņi patiešām ir supercilvēki (Superhumans – arī ir Ukrainas kara traumu slimnīcas nosaukums), taču mēs esam mirstīgi. Apziņa, ka nāve ir ļoti tuvu, mudina rīkoties. Darboties politikā un ukraiņu revolūcijā, lai nākamajām paaudzēm būtu labāka dzīve. Darboties mākslā – iedvesmot skatītāju atcerēties katras dzīves dienas vērtību un apjaust spēku sevī kaut ko mainīt.

Māksliniekiem ir neiedomājamas spējas sajust gaisā virmojošās pārmaiņas pirms tās vēl ieguvušas fiziskus apveidus. Ko tu jūti?

Es jūtu, ka cīņa ar ļaunumu ir uzdevums, kas prasīs daudz ilgāku laiku nekā mana mūža garums. Bet no šīs cīņas nevar izvairīties (var tikai mākslīgi pasargāt sevi no nepatīkama satura), tāpēc izvēlējos cīnīties tā, kā spēju.

Savu personīgo izvēli es izdarīju jau 2013. gadā, organizējot proeiropeisko Eiromaidana revolūciju Luhanskā, kas atrodas 40 kilometrus no Krievijas robežas. Tad es sev apsolīju darīt visu, kas ir manos spēkos – būt laipna, līdzjūtīga un aizsargāt cilvēkus. To es cenšos darīt arī šodien Rīgā. Esmu pateicīga Latvijas un Rīgas iedzīvotājiem par palīdzību un atbalstu ukraiņu bēgļiem.

Kad 2022. gada augustā devos uz bēgļu atbalsta centru, lai saņemtu Sarkanā Krusta pārtikas paku, ieraudzīju augstu kartona kastu sienu, ko veidoja šīs pārtikas pakas. Tajā brīdī man gribējās atspiesties pret šo sienu, lai sajustu atbalstu. Saņēmusi savu pārtikas paku, Sarkanā Krusta brīvprātīgajiem palūdzu kartona loksni un, atbraucot mājās, uzzīmēju uz tās modernu Orantas ikonas reprodukciju. Oriģinālā Oranta ir attēlota uz tūkstoš gadus vecas sienas Kijivas Svētās Sofijas katedrālē. Tā ir sargājusi Ukrainu vienpadsmit gadsimtus. Lai attēlotu ornamentus un detaļas savā modernās ikonas reprodukcijā, es izmantoju labību un sēklas no bēgļiem paredzētā pārtikas groza.

Tas, ka ukraiņi katru dienu gūst panākumus karā pret ļaunumu, apliecina mūsu drosmi, tāpēc es uzrakstīju uz šīs ikonas DROSME. Orantas sejas tēlā izmantoju ukraiņu tautas lelles – motankas motīvus, tā ir veidota kā rotaļlieta-aizsargājošs amulets bērniem. Gribu Orantas sienas gleznojumu uzzīmēt arī Rīgā, lai tas sargā Latviju, un tos ukraiņus, kas šeit guvuši patvērumu.

Darjas Kalašņikovas performance “Cik ilgi tas var turpināties?” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, 2023. Foto: Dmitrijs Suļžics

Foto: Dmitrijs Suļžics

Foto: Kristīne Madjare

Foto: Voldemārs Stāvusis