Sociālistiskā antropocēna mācības
Santa Remere
Intervija ar mākslas vēsturniekiem Maju un Rūbenu Fouksiem par dekoloniālo ekoloģisko perspektīvu, raugoties no globālajiem Austrumiem
Maja un Rūbens Fouksi (Maja & Reuben Fowkes) ir Londonā strādājoši kuratori, kritiķi un mākslas vēsturnieki, kuri specializējušies Austrumeiropas mākslas vēsturē, laikmetīgajā mākslā un ekoloģijā. Viņi ir Londonas Universitātes koledžas Postsociālisma mākslas centra līdzdirektori un Translokālā laikmetīgās mākslas institūta dibinātāji; tā ir transnacionālas Austrumeiropas mākslas un ekoloģijas izpētes platforma, kas savā darbībā sapludina mākslas vēstures, laikmetīgās mākslas un ekoloģiskās domāšanas disciplīnu robežas. Maja un Rūbens nesen publicējuši grāmatu Art and Climate Change (“Māksla un klimata pārmaiņas”), kurā apkopotas plaša spektra mākslinieciskas reakcijas uz pašreizējo ekoloģisko ārkārtas situāciju. 10. janvārī Rīgas Mākslas telpā pētnieki uzstājās ar lekciju “Sistēmas maiņa, nevis klimata pārmaiņas”, analizējot sociālistisko antropocēnu un tā saistību ar dabas pasauli, ekoloģiju un klimata pārmaiņām un to, kā dekoloniāla ekoloģiska perspektīva, īpaši, ja tā sakņota nekapitālistiskā reāli eksistējoša sociālisma vēsturē, var saasināt zaļo kapitālistu piedāvātā risinājuma – pakāpeniskas pielāgošanās klimata pārmaiņām – kritiku.
Kā to apliecinājusi nesenā izstāde “Dekoloniālās ekoloģijas” Rīgas Mākslas telpā, refleksija par dekoloniālu pieeju attiecībā uz Austrumeiropu un postpadomju reģionu ieguvusi jaunu aktualitāti līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā. Taču šī tēma jau krietnu laiku bijusi viena no vadošajām jūsu izpētes uzmanības centrā. Kad jūs par to ieinteresējāties?
Maja: Es esmu horvātiete, tāpēc šis reģions saprotamā kārtā vienmēr bijis daļa no manas identitātes un no mana interešu loka. Un, kad sāku profesionālu darbību mākslas vēsturē, manas uzmanības centrā bija reģionālā mākslas vēsture un laikmetīgā māksla; konkrētāk – savā izpētē pievērsos postsociālisma Austrumeiropas salīdzinošajai mākslas vēsturei.
Rūbens: Tīri biogrāfiski runājot, es esmu dzimis 1971. gadā; tas nozīmē, ka 1989. gadā man bija 18, un tas nozīmē, ka Berlīnes sienas nojaukšana un politiskās sistēmas maiņas, kas ap šo laiku norisinājās Austrumeiropā, arī manā dzīvē atbalsojās kā patiešām ārkārtīgi nozīmīgs mirklis. Es daudz ceļoju pa Austrumeiropu, un mana interese radās no personīgas iesaistīšanās tā laika pārmaiņās. Mani pašu īpaši nodarbināja jautājums par pieminekļiem – publiskās telpas statujām, pieminekļiem padomju atbrīvotājiem un Staļinam, padomju utopijas jaunajam vīrietim un jaunajai sievietei, un tā tālāk, un tā sāku ar to nodarboties pamatīgāk un veltīju šai tēmai savu doktora disertāciju.
Maja: Jā, bet runa nav tikai par biogrāfijām. Mēs ilgu laiku dzīvojām Budapeštā un, nebūdami ungāri, saskaroties ar dažiem no šiem postkoloniālisma un dekoloniālisma jautājumiem, ieraudzījām tos mazliet citā gaismā. Un, kad sākām domāt par to, ko īsti nozīmē dekolonizēt šādas postsociālisma valstīs eksistējošas mākslas ainas, mums diezgan ātri kļuva skaidrs, ka tas ir saistīts ar minoritāšu jautājumu. Tas ir jautājums, teiksim, par romu mākslu, par to, kam ir tiesības pārstāvēt nacionālu valsti un kā konkrētā mākslas ainā veidot attiecības ar citu tautību māksliniekiem – kā tādi mākslinieki ir iekļauti šajos naratīvos, kas bieži vien ir ļoti nacionāli orientēti, vai arī izslēgti no tiem. Tā mēs sākām strādāt ar dažādiem koloniālisma aspektiem vēl ilgi pirms tie kļuva par akūti sasāpējušu jautājumu. Vienlaikus var izrādīties problemātiski attiecināt uz Austrumeiropu postkoloniālisma pieeju tādā formā, kā tā definēta Rietumu un globālo Dienvidu postkoloniālajās teorijās, jo šī reģiona vēsturiskā pieredze ir atšķirīga no koloniālajām attiecībām, kādas pastāvēja starp Rietumu koloniālajām lielvarām un kolonijām vai postkolonijām pārējās pasaules daļās. Austrumeiropa nav viegli ietilpināma postkoloniālajās kategorijās, toties dekoloniālisms, kas nozīmē neskaitāmu ekspluatējošu attiecību mudžekļa atšķetināšanu, ir jau krietni aktuālāks.
Karš Ukrainā – un tieši ar to sākas Rīgas izstāde – izvirzījis šos jautājumus priekšplānā: visu, kas patlaban norisinās šajās teritorijās un kas neiedomājami spēcīgi ietekmē cilvēkus, vidi, dzīvniekus un visu pārējo, taču rada sekas arī plašākā kulturālā un epistemoloģiskā kontekstā. Un šāda veida dekoloniāli jautājumi, kādus patlaban uzdod ukraiņu zinātnieki un mākslinieki, ir ļoti, ļoti svarīgi. Domāju, ka pašreizējās diskusijas atbalsosies arī citās šī reģiona teritorijās. Jautājumi par postkoloniālismu un dekoloniālismu Padomju Savienībā izvirzās arī Vidusāzijas kontekstā, runājot, piemēram, par Kazahstānu un Uzbekistānu, kurām bijušas ļoti problemātiskas attiecības ar Maskavu. Taču tieši Ukrainas jautājums licis tam visam izvirzīties priekšplānā.
Rūbens: Ievērojami uzskatāmāk iezīmējas tas, kādā pakāpē arī Padomju Savienības vēsturē bijusi šādā koloniālā dimensija, kas turpinājusi cariskās impērijas koloniālismu jau padomju struktūru, mentalitātes un attieksmju ietvaros: tas ir apstāklis, kas padara ievērojami sarežģītākus jebkādus centienus no jauna pievērsties domām par šīm vēsturēm…
Varbūt tas ir jau cits jautājums, bet te iezīmējas divi aspekti: viens ir dekoloniālisma jautājums, kas liek mums pievērsties koloniālisma elementiem padomju projektā, laikā, kad tas pēc 1945. gada ģeogrāfiski izpletās, iekļaujot virkni citu valstu, tajā skaitā Latviju un pārējo Baltiju, kā arī pārējo Austrumeiropu. Un otrs jautājums, par ko jādomā, ir tas, ka, lai gan Austrumeiropas zemes nedz kļuva par Rietumu kolonijām, nedz arī aktīvi piedalījās Rietumu koloniālismā, kas skāra Karību teritorijas, vergu tirdzniecību, Āfriku un tā tālāk, šajā reģionā tik un tā pastāvēja zināma tipa mentalitāte, norisinājās zināms koloniālās domāšanas process, kura ietekme vēl aizvien spēcīgi jūtama visā Austrumeiropā. Un šajā aspektā arī dekoloniālismam un centieniem runāt par šiem stereotipiem un attieksmēm, atspēkot tos, ir ļoti svarīga loma.
Poļu izcelsmes amerikāņu pētnieks Jakobs Mikanovskis pirms dažiem gadiem publicēja rakstu, kurā izteica domu, ka Austrumeiropai par savu eksistenci jāpateicas dažādu valodu, kultūru un reliģiju mijiedarbībai šajā teritorijā. Viņš rakstīja, ka 17. gadsimta Viļņa bija viena no Eiropas multikulturālajām pilsētām, kuras ielās cilvēki runāja sešās valodās, un ka šis reģions, iespējams, funkcionējis kā tilts, kas savieno un ļauj savstarpēji iespaidoties atšķirīgām kultūras un reliģijas tradīcijām. [Viņš cenšas pievērst uzmanību arī faktam, ka daži no Austrumeiropas eposiem, piemēram, horvātu-ungāru dzejnieka Nikolasa Zrinska sarakstītais, eksistējuši pirms Miltona episkajām poēmām. Viņš pat atsaucas uz Lariju Volfu, kurš saka, ka Austrumeiropu savulaik izgudrojuši franču intelektuāļi – kā glaimojošu fonu Rietumu Apgaismībai.]
Maja: Jā, ļoti interesanti aizdomāties par senāku šī reģiona vēsturi un par Austrumeiropas multikulturālismu, kāds pastāvēja pirms 20. gadsimta. Šīs teritorijas tiešām bija neticami multikulturālas; piemēram, Transilvānijas reģions Rumānijā vēsturiski bija viens no šādiem aktīvajiem punktiem, un pat šodien tur vēl atrodamas multikulturālisma paliekas, kas izdzīvojušas un pat zeļ. Un te atkal jāatgriežas pie personīgās vēstures. Kad Rūbena vecvecmāmiņa 20. gadsimta sākumā no Lietuvas ieradās Lielbritānijā, viņa runāja septiņās valodās un varēja tulkot sarunas, palīdzot savējiem ar saziņu jaunajā mītnes zemē.
Kurš ieradās pirmais, kurš kur bija pirmais, kurš ko izgudrojis – tas ir interesants jautājums, jo mēs esam saraduši ar pieņēmumu par Rietumu pārākumu visās lietās; tas izriet arī no uzskata, ka Rietumi uzvarējuši aukstajā karā. Politikā mēs pēdējā laikā esam daudz dzirdējuši saukli “Amerika vispirms”. Mākslas vēsturē arī ir tāds priekšstats, ka Amerika bija pirmā, Rietumi bija pirmie, un visur citur lietas notiek ar aizkavēšanos. Patiesībā, pat, ja nebūtu pieejami arhīvi (taču arhīvi ir, un tajos ir pierādījumi), šādi dominances naratīvi vairs neiztur kritiku, jo tādas lietas kā aizkavēšanās pārējās pasaules daļās vienkārši nav. Gluži vienkārši dominantais pasaules skatījums aizēno visas pārējās teritorijas. Un tieši tā tas ir arī Austrumeiropas gadījumā.
Mēs neesam īpaši daudz nodarbojušies ar šāda veida senāku Austrumeiropas vēsturi. Mēs aplūkojam mākslas vēsturi laikā no 1945. gada līdz mūsu dienām un pētām, kas noticis ar šo pasaules daļu sociālistiskās pārbūves laikā un pēc tam. Taču ir mākslas vēsturnieki, piemēram, Katažina Muravska-Muteziusa (Katarzyna Murawska-Muthesius), kura publicējusi grāmatu par Austrumeiropas vizuālajiem aspektiem, skatot tos caur kartogrāfijas prizmu un iztirzājot stereotipus, ko mēdz attiecināt uz šo reģionu, kā arī lietas, par ko jūs tikko jautājāt. Savā darbā viņa atsedz sarežģītus jautājumus, kas saistīti ar Austrumeiropas stereotipizēšanu no Rietumu skatpunkta, un to, cik dziļi šie aizspriedumi iesakņojušies Rietumu domāšanā.
Rūbens: Man liekas, ka šis priekšstats par multikulturālu Austrumeiropu var kalpot arī kā pozitīvs avots, pie kā vērsties, un varbūt, domājot par negatīvākajiem stereotipiem un priekšstatiem, par pašreizējā brīža monokulturālismu un populistisko nacionālismu, meklējot jaunus un citādus modeļus, no vēstures varētu pasmelties liecības par ļoti auglīgiem un nozīmīgiem dažādu kopienu sadarbības piemēriem.
Varbūt tā ir neliela atkāpe, bet gribētos lūgt jūs mazliet vairāk pastāstīt par pašu dibinātā Translokālā laikmetīgās mākslas institūta mērķiem – kas ir tā darbības galvenais virziens?
Maja: Translokālais institūts aizsākās kā platforma laikā, kad mēs sākām savu sadarbību, strādājot Ungārijas kontekstā, Austrumeiropā, un tātad, būdami horvātiete un brits, ne savā dzimtajā vidē. Mūsu situācija bija atšķirīga no tiem daudzajiem citiem cilvēkiem ar līdzīgām biogrāfijām, kuri, īpaši Ungārijā pēc 1956. gada, no turienes aizbraucot, nogrieza sev atpakaļceļu, kļuva par trimdiniekiem. Bet pēc 1989. gada vairs nebija vajadzības izdarīt šādu neatgriezenisku izvēli, izlemt, kur tu vēlies būt piederīgs uz mūžīgiem laikiem. Mums likās, ka šāda iespēja būt piederīgam vairāk nekā vienai zemei ir kaut kas ļoti raksturīgs šim brīdim, ka pastāv reāla iespēja šādā veidā dzīvot un strādāt – saglabāt piederību un kontaktus, bet strādāt vairāk nekā tikai vienā vietā. Daudzi mākslinieki izdarījuši tieši tā – apmetušies, piemēram, Berlīnē, bet vienlaikus saglabājuši arī aktīvu saikni ar savu dzimto zemi. Ar to mēs arī sākām, dokumentējot savu darbību ar šīs platformas starpniecību, rīkojot publiskus pasākumus, izstādes, nodarbojoties ar citām lietām. Un kādā brīdī Translokālais institūts kļuva par reālu telpu.
Mūsu specialitāte bija māksla un ekoloģija, Austrumeiropas mākslas vēsture; mēs rīkojām pasākumus bibliotēkās, publiskus pasākumus, sadarbojāmies ar Budapeštas universitātēm, īpaši ar mākslas studentiem, kuratora zinību studentiem, arī ar Centrāleiropas Universitāti. Piecus gadus Translokālajam institūtam turpinājās šāds patiesi aizraujošs posms, taču tad politiskā situācija Ungārijā un Apvienotajā Karalistē kļuva par būtisku faktoru šāda veida translokālajās realitātēs. No vienas puses, breksits piespieda britu pavalstniekus izlemt, kur viņi apmetīsies uz dzīvi. No otras puses, ļoti mainījās arī Ungārijas politiskā dzīve. Centrāleiropas Universitāti piespieda aiziet no Budapeštas un pārcelties uz Vīni; viss sāka mainīties, un mums vajadzēja izdarīt zināmu izvēli.
Ja atgriežamies pie izstādes tēmas, pie ekoloģiskās un sociopolitiskās situācijas mūsu reģionā saistībā ar globālajiem un lokālajiem dekolonizācijas procesiem – ko jūs minētu kā dekolonizācijas procesu piemērus?
Maja: Es šos procesus definētu kā ekspluatējošu attiecību atmaskošanu. Un šādas nevienlīdzīgas attiecības var atrast daudzos vienas sabiedrības līmeņos, arī attiecībās ar citām kultūrām un sabiedrībām.
Rūbens: Dekolonizācija ir arī zināma virziena maiņa domāšanā – atkāpšanās no pieņemtās vertikāli centralizējošās pieejas un tiecība uz horizontālāku domāšanu virzībā no iekšējā uz ārējo, demokrātiskāku jeb līdztiesīgāku saikņu veidošana.
Maja: Izstādes nosaukums “Dekoloniālās ekoloģijas” vedina vienā elpas vilcienā iedomāties gan par ekoloģiju, gan arī par dekoloniālismu. Ilgu laiku ekoloģiju uztvēra kā apolitisku sfēru. Ilgu laiku neviens neuzskatīja, ka ekoloģija ir kaut kas politisks; doma vienmēr bija tāda, ka īstā politika – tas ir nacionālisms vai īstā politika – tā ir sociālā nevienlīdzība, bet ekoloģija – tas jau patiesībā nav politisks jautājums. Taču līdz ar klimata pārmaiņām, ko cilvēki sajūt paši uz savas ādas, ar šiem ekstrēmajiem laika apstākļiem un visu milzīgo pierādījumu apjomu, kas uzkrājies, šis priekšstats ir mainījies, un ekoloģija atkal kļuvusi par politiski aktuālu jautājumu. Un patiesībā tas droši vien ir pats politiskākais no visiem jautājumiem un izrādīsies vitāli svarīgs, runājot par cilvēces izdzīvošanu, bet cilvēkiem nepatīk par to domāt šādā kontekstā.
Tāpēc ekoloģija ir smags jautājums arī dekolonizācijas kontekstā. Un interesanti aizdomāties par to, ka, ja paraugāmies uz nedaudz senāku ekoloģijas vēsturi, uz situāciju Austrumeiropā ap 80. gadiem, kad vides piesārņojums Padomju Savienībā un Austrumu blokā bija milzīgs – Bulgārijā, Rumānijā, Ungārijā, Čehoslovakijā, Austrumvācijā, Polijā… Es domāju gaisa piesārņojumu, upju piesārņojumu, visas šīs lietas – es zinu, ka tieši tas pats notika Baltijas valstīs. Un 80. gadi bija tas brīdis, kad cilvēki sāka protestēt un mobilizēties tieši vides piesārņojuma sakarā. Taču vienlaikus šie jautājumi kļuva politiski un izvirzījās priekšplānā reizē ar nacionālās identitātes, brīvības un tamlīdzīgiem jautājumiem, un nu šos procesus varēja uzlūkot kā dekoloniālus attiecībā uz represīvo valsts iekārtu.
Rūbens: Manuprāt, izstādē “Dekoloniālās ekoloģijas” interesants ir tās arguments, ka šīs lietas vienkārši nevar nošķirt. Ja tu domā par ekoloģiju un gribi risināt ekoloģisko krīzi un klimata krīzi, tas gribot negribot izrādās jautājums arī par dekoloniālismu, jo tā saknes aizved atpakaļ vēsturē pie koloniālā ekstraktīvisma. Tātad “sistēmas maiņas” pieeja klimata krīzei nozīmē, ka jādomā un jāsāk atšķetināt arī šis koloniālisma mantojums.
Maja: Un mēs savā grāmatā “Māksla un klimata pārmaiņas” uzskatāmi parādām šo mijiedarbību starp koloniālo ekspluatāciju un klimata krīzi. Protams, tas ir cieši saistīts ar globālā kapitālisma operācijām, un šajā momentā mums jāaizdomājas par to, cik absolūti neilgtspējīgs ir šāds peļņas virzīts un uz izaugsmi orientēts kapitālisms.
Kādu laiku bija pieņemta prakse šo procesu kontekstā runāt par globālajiem Dienvidiem un globālajiem Ziemeļiem, un ar šiem diviem pasaules skatījumiem saistīta arī konkrēta tēlainība. Bet jūs savā grāmatā un izpētē ieviešat šajā kontekstā jaunu spēlētāju – globālos Austrumus. Kā jūs sacītu - pēc kādiem elementiem, simboliem vai vizualitātes mēs varam atpazīt globālos Austrumus?
Rūbens: Vēsturiski tēlainā izteiksmē tā, droši vien, būtu smagā industrija. Tas vispār ir ļoti provokatīvs un interesants jautājums, jo varbūt tas var būt arī kaut kas pavisam cits.
Maja: Un tāpēc mūs interesē, ko pārstāvētu sociālistiskais antropocēns.
Lai gan liecības par antropocēnu 20. gadsimta ekoloģijas vēsturē ir neapstrīdamas, šis priekšstats ticis asi kritizēts no dažādiem viedokļiem.
Tajā skaitā tas kritizēts kā primāri kapitālistiska pieeja dabai un tās organizēšanai, ar visām no tā izrietošajām sekām. Taču tad ļoti spēcīga kritika nāca no melnā antropocēna, no pirmiedzīvotāju antropocēna, no rasiskā kapitalocēna platformām, dekonstruējot šādu antropocēna universalizācijas ideju. Un tad atkal kļuva skaidrs, ka šajās diskusijās pilnīgi ignorēta Austrumeiropas jeb sociālistiskā perspektīva. Un tieši tāpēc mums nav viena vienkārša vizuālā priekšstata par to, kas ir Austrumeiropa. Vai tie ir plūdi un salas, kas pazūd zem ūdens globālajos Dienvidos? Vai globālo Ziemeļu kūstošais ledus? Kur ir tā vizualitāte, kas runā par klimata pārmaiņām globālajos Austrumos? Patiesībā tas ir jautājums, uz kuru mēs gribam meklēt atbildi, konkrētāk aplūkojot šī reģiona vizuālo kultūru.
Varbūt tās ir pamestas spēkstacijas?
Maja: Jā, sociālisma drupas to varētu pārstāvēt.
Rūbens: Taču globālos Austrumus vai sociālistisko antropocēnu varētu pārstāvēt arī ne tik saredzamas lietas. Teiksim, varētu runāt par…
Maja: Solidaritāti un sacelšanos. Jo viena lieta, kas Austrumeiropu atšķir no pārējiem reģioniem, ir sapratne, ka sistēmu iespējams mainīt. Ja cilvēki ir izdzīvojuši vienā sistēmā un pārgājuši uz citu, varbūt tā ir tāda īpaša pieredze, no kuras var smelties arī apņēmību rīkoties.
Rūbens: Sociālisma gals bija neiedomājams līdz brīdim, kad tas tiešām pienāca, taču cilvēki to izturēja, turpināja dzīvot arī pēc tam un atrada iespējas dzīvot pilnvērtīgi un veiksmīgi. Un mūs interesē, kādas potencialitātes atrodamas sociālistiskā antropocēna vēsturē. Tā ir diezgan sarežģīta, āķīga joma, tomēr mums liekas, ka tur slēpjas daudz kā tāda, ko vajadzētu uziet un pētīt, ar ko vajadzētu strādāt.
Vai jūs izstādē redzējāt Lindas Boļšakovas instalāciju Staburadze Corallia? Tajā bija tāda sīka auga replika; tā ir ļoti retā Alpu kreimule, kas Latvijā izmirusi pēc padomju hidroelektrostacijas uzbūvēšanas. Pēdējie eksemplāri auga uz mums ļoti simboliskās Staburaga klints, kas bieži parādās vietējā mitoloģijā – kā vērpēja, kas lej asaras, kā klints, kas iemieso sievietes garu Likteņupes krastos. Lūk, un arī šo klinti appludināja, un tā pazuda zem ūdens spēkstacijas celtniecības darbos 1966. gadā. Mana paaudze to nekad savām acīm nav redzējusi. Taču šovasar ūdenslīdēju komanda, pētot tumšos ūdeņus appludinātās klints tuvumā, atraduši kreimuli nu jau kā simbiotisku organismu, kas pielāgojies dzīvei ūdenī. Un manī, skatoties šajā darbā par izdzīvošanu, uzbangoja kaut kādas, es nezinu, dziļas latviski patriotiski feministiski postkoloniālas emocijas. Šis “cerību zieds” nostrādā kā jaudīga metafora tam, ka iespējams dzīvam iznākt no sociālistiskās sistēmas.
Maja: Tas man liekas interesanti, un tieši tāpēc domājam, ka ir ļoti svarīgi sadarboties ar laikmetīgajiem māksliniekiem. Savā pētījumā par sociālistisko antropocēnu mēs strādājam kā mākslas vēsturnieki, bet pieaicinām arī laikmetīgos māksliniekus, kuri strādā kopā ar mums visā izpētes gaitā. Tas ir tāpēc, ka laikmetīgās mākslas praksē, kuras pamatā ir izpēte, mākslinieki uzdod jautājumus, viņi ienes jaunas sakarības, viņi reizēm atrod negaidītas notis, ko tradicionālie attiecīgās disciplīnas pētnieki palaistu garām nepamanītas. Laikmetīgā māksla šīs sakarības var visai spilgti izgaismot priekšplānā, izmantojot simbolus, stāstījumus, dažādus aspektus, ko viņi saliek kopā, un tādējādi viņi var atstāt daudz lielāku iespaidu uz visu izpētes jomu.
Par jūsu pieminēto darbu, kas saistīts ar Latviju, varam domāt kā par izteikti vietai specifisku mikronaratīvu, vēstījumu par augiem, kuri izdzīvojuši šajā šaušalīgajā vides transformācijā, ko realizējis represīvs politisks spēks. Taču to var uztvert arī vispārīgāk, kā stāstu par to, kā antropocēns iespaidojis planētu, un par dabas elastīgumu – par to, ka augi tiešām spēj pielāgoties, turklāt varbūt daudz labāk nekā cilvēki. Tāpēc augiem ir daudz lielākas izredzes izdzīvot nekā dzīvniekiem un cilvēkiem, bet tas mūs aizved pie jau vispārīgākiem jautājumiem par izdzīvošanu un pielāgošanos klimata pārmaiņām.
Reizēm šo sarunu par klimata pārmaiņām ir grūti risināt ar plašāku sabiedrību. Piemēram, mēs Latvijā pagaidām vēl nejūtam globālās sasilšanas negatīvās sekas, un daudzi šos brīdinājumus uztver skeptiski. Bet situāciju, kad aktīvisti no Just Stop Oil aplēja Vinsenta van Goga “Saulespuķes” ar tomātu zupu, pat izglītotākā un informētākā mūsu sabiedrības daļa uztvēra kā nesamērīgi radikālu reakciju. Kāds ir jūsu viedoklis kā pētniekiem – vai šādas akcijas vai protesti tiešām var pamudināt uz kaut kādām pārmaiņām?
Maja: Manuprāt, ir taču zinātniski pierādījumi, kuri ir neapgāžami – zinātnes aprindās nav ne mazāko šaubu, ka klimata pārmaiņas ir reāls process. Ir arī mūsdienu klimatoloģijas priekšvēsture, kas lielā mērā saistīta ar sociālisma valstīm. Padomju zinātnieki bija starp pirmajiem, kas domāja par klimata pārmaiņu globālajiem aspektiem – jau 60. gados.
Zinātne šajā jautājumā izsakās visai skaidri, bet nav arī nekādu šaubu, ka naftas un benzīna lobijs un industrija, tās intereses, kas daudzās valstīs ir cieši saistītas ar politiskās varas interesēm, cenšas nepieļaut, lai klimatoloģijas konstatētie zinātniskie fakti nonāktu līdz katram cilvēkam. Tā ir tīša obstrukcija, un tieši te slēpjas problēma. To varētu atrisināt, ierobežojot šo industriālo interešu dominējošo lomu visā pasaulē, ņemot vērā, ka šodien tas jau ir jautājums par cilvēces izdzīvošanu.
Bet aktīvisti, mākslinieki, zinātnieki un cilvēki vispār – ir ļoti daudz cilvēku, kuri to apzinās arvien skaidrāk, kuri savā ikdienā izvēlas ekoloģiskāku domāšanu attiecībā uz ēdienu, apģērbu, dažādiem citiem jautājumiem, festivāliem, kas tiek rīkoti visur pasaulē; arī šiem cilvēkiem ir sava loma ekoloģiskā apzinīguma izplatīšanā. Pārmaiņas tiešām ir iespējamas. Tik ilgi cilvēki atkārtojuši: “Ak, bet viens cilvēks jau neko nevar panākt!”, bet tā arī ir tikai propaganda, kas dara visu, lai cilvēki neuzņemtos iniciatīvu un nesāktu aktīvi rīkoties.
Rūbens: Tādām grupām kā Extinction Rebellion ir ļoti specifiskas teorijas, kas apgalvo, ka nepieciešams iesaistīt tikai 3,5 % no visiem cilvēkiem, lai panāktu pozitīvas pārmaiņas. Nav jāsasniedz 100 %, nav jāsasniedz pat 30 %. Saskaņā ar viņu teoriju pietiek ar 3,5 %, lai nonāktu līdz reālam lūzuma punktam. Kā vēsturisku piemēru viņi min attieksmi pret gejiem un dažādas citādas kulturālas pārmaiņas un attieksmes, kas parādījušās un attīstījušās sabiedrībā. Kad sasniegti šie 3,5 %, pārmaiņas kļūst iespējams realizēt. Tāpēc varbūt nav jāuztraucas par to, vai izdevies uzrunāt katru sabiedrības locekli; svarīgi sasniegt kritisko masu.
Es reiz uzrakstīju pārdomas par Just Stop Oil protestiem Londonas Nacionālajā galerijā. Rakstā es izteicos, ka, jā, lai cik ļoti es mīlu mākslu un jūsmoju par to, tomēr atbalstu šos “huligānus”, kas rīko tādus aktīvos protestus.
Maja: Mēs tāpat. Tas ir tāds liels jautājums – vai ir tādi mākslas darbi, kurus vērts saglabāt nākotnei, kurā nebūs palicis pāri nekā cita? Un – kam saglabāt?
Jums ir arī raksts, kas saucas No Art on a Dead Planet (“Uz mirušas planētas mākslas nav”).
Maja: Tieši tā. Jā. Tāds ir jautājums – kam mēs to glabājam? Cilvēki tā īsti neaptver ekoloģisko problēmu mērogus un to, uz kādu nākotni mēs pagaidām virzāmies.
Mākslas teorētiķis Boriss Groiss reiz rakstīja, ka mākslas aktīvisti vēlas mainīt pasauli, “vēlas būt noderīgi, mainīt pasauli, padarīt pasauli par labāku vietu, taču vienlaikus viņi nevēlas nebūt mākslinieki”, kas rada mākslasdarbus mākslas tirgum, kur tos pirmkārt uztver kā patēriņa preci.
Maja: Tas ir viņa viedoklis, bet pilnībā es tam nevaru piekrist. Protams, ir mākslinieki, kuri vēlas turpināt būt mākslinieki un piedalīties mākslas ekonomikā. Taču ir arī ļoti daudz mākslinieku, kuri izvēlas aktīvi rīkoties, kaut arī paši uz savas mākslas prakses rēķina. Viņi saka: “Es negribu radīt jaunus mākslas objektus, es negribu piedalīties starptautiskajā mākslas apritē, jo tas viss vairo emisiju apjomu un mākslas neilgtspējību.” Ir tik daudz mākslinieku, kuri pieņem radikālus lēmumus un neceļo ar lidmašīnām; viņi pat saka: runa vairs nav par to, kā es radu savu mākslu, runa ir par iesaistīšanos, ilgtspējīgāku dzīvesveidu meklējumiem un nepieciešamību paraudzīties tālāk par savu mākslu.
Rūbens: Tas attiecas ne tikai uz atsevišķiem māksliniekiem, bet arī konkrētām mākslas institūcijām, kuras arī savā veidā pateikušas, ka atpakaļceļa nav. Ja reiz ir pasludināta klimata ārkārtas situācija, ko daudzas kultūras institūcijas un muzeji izdarīja 2019. gadā, klimata ārkārtas situācijas deklarācijas gadā, tad pie tā arī jāpaliek. Un tas iespaido institūciju vai muzeju darbu; tas nozīmē pēc iespējas mazāk lidot, apsvērt jauniegādāto mākslas darbu ekoloģiskās sekas – teiksim, vai mums vajadzētu iegādāties mākslas darbu, kam nepieciešama konkrēta veida elektriskā spuldze vai kam ir lielas emisijas, un tā tālāk. Mainījusies attieksme arī pret iesaiņojumu: vai mums nepieciešams izmantot milzīgus putuplasta gabalus, lai iesaiņotu mākslas darbus transportēšanai? Vai mēs nevaram atrast ilgtspējīgākas metodes, kā to izdarīt? Vai, teiksim, izstādē, ko mēs apskatījām vakar – tur bija pieņemts lēmums neizmantot ģipškartona plāksnes, lai norobežotu dažādas sadaļas. Visas šīs lietas notiek ne jau tīri simboliski, lai gan tas arī ir svarīgi, bet gan tīri praktiskā formā.
Cerēsim, ka Groisa citāts ir novecojis. Bet vai nav tā, ka šie mākslinieki un attieksme, ko jūs nupat aprakstījāt, patlaban vairāk raksturīga tieši Lielbritānijai?
Maja: Nē, es domāju par slovāku māksliniekiem. Es domāju par ungāru māksliniekiem. Es domāju par Diānu Leloneku, kura piedalās “Dekoloniālajās ekoloģijās”: mēs viņu uzaicinājām uzstāties Londonā, un viņa no Polijas ieradās ar vilcienu, jo negribēja lidot. Tātad tie nav tikai Rietumu mākslinieki.
Beigsim mūsu sarunu uz pozitīvas nots.
