Miera stāvoklis ir iluzors
Saruna ar mākslinieku un dizaineru Jāni Straupi
Jānis Straupe balansē uz robežas starp koktēlniecību un dizainu, funkcionāliem pasūtījuma darbiem un konceptuālo mākslu, filozofiskiem meklējumiem un pārsteidzošiem tehniskiem risinājumiem, drosmīgiem eksperimentiem un uzticību tradicionālajam materiālam – kokam. Koks viņa darbos iemieso gan masīvu materialitāti, gan vieglumu un gravitācijas pārvarēšanu, arī idejiski mākslinieku bieži interesē tieši pretstati un paradoksi. Jāņa Straupes jaunajā izstādē “Ne-lietas” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM) redzamais vērienīgais objekts “Svārsts” (2022) aicina domāt gan par trauslo pasaules kārtību, gan par paša autora daiļradi, kas, laika gaitā svārstoties un noslīpējoties, nav zaudējusi ne amatniecības perfekciju, ne ideju precizitāti. “Ja agrīnajos darbos, kas tapuši 20. gadsimta 80. un 90. gados, vērojama postmodernisma ietekme un atsauces uz autoram tuvo sirreālismu, tad, gadiem ritot, Jānis Straupe spējis atbrīvoties no liekā literārā uzslāņojuma. Viņa izteiksme kļūst lakoniskāka un precīzāka kā funkcionālos izstrādājumos, tā mākslas darbos, kuru tehniskā perfekcija un estētika tuva latviešu nacionālajai ziemeļnieku mentalitātei,” par viņu izstādes “Ne-lietas” pieteikumā raksta izstādes kuratore Inese Baranovska.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Jānis Straupe ir organizējis vērienīgas personālizstādes jau kopš 1992. gada: “Jānis Straupe. Koks” (1992), “Insekti” (2004), “Mezozojs” (2008), “Funkcionālais neprāts” (2013). Viņš arī piedalījies vairākās nozīmīgās koktēlnieku grupu izstādēs: “Durvis”, “Gulta”, “Skapis”, “Galds”. Vairākus gadus mākslinieks sadarbojas ar Starptautisko dizaina vasaras skolu MAD Design un tās vadītāju Rihardu Funtu; 2019. gadā Starptautiskais mākslas fonds Michelangelo Foundation Straupi apstiprināja prestižajā projektā Homo Faber. Viņa darbi atrodas DMDM kolekcijā un ir apskatāmi pastāvīgajā ekspozīcijā “Dizaina process”.
Foto: Kristīne Madjare
Kas jūsu darbībā bija pirmais – amatniecība vai māksla? Pastāstiet par savas daiļrades sākumu.
Bērnībā man patika ķimerēties, taisīju cietokšņus no saldējumu kociņiem, kartona pilis, mašīnu modeļus no konservu bundžām. Bieži ciemojos pie mammas brāļa, gleznotāja Ivara Poikāna. Man patika, kā viņš strādā, un patika eļļas krāsas smarža. Viņš man ļāva pamēģināt gleznot, man iepatikās. Pēc 8. klases stājos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, Dekoratoru nodaļā. Tur bija liels konkurss, paliku pirmais aiz strīpas, un, lai nezaudētu gadu, man piedāvāja mācīties Koktēlniecības nodaļā.
“Lietišķās mākslas vidusskola Latvijas kultūrvidē bija viena no progresa citadelēm, estētisko priekšstatu oāze un etniskās pašcieņas balsts, kurā dzima alternatīvas domas un idejas,” ir sacījusi Ilze Martinsone. Pēc skolas, 1982. gadā, nokļuvu Lietišķās mākslas kombinātā “Māksla”. Darbnīca atradās Satekles ielā 11, bijušajā tēlnieka Kārļa Zāles studijā. Tur strādāja augstas klases meistari un radošas personības. Man bija, no kā mācīties.
Kā radās interese tieši par koku – tradicionālu, ļoti pierastu materiālu?
Tas notika tad, kad iepazinos ar izcilo amatnieku un mākslinieku Jāni Poļaku. Biju pārsteigts, kā ar vienkāršiem instrumentiem īsā laikā tapa sarežģīti objekti. Viņš arī vadīja Mākslinieku savienības Koktēlniecības sekciju un organizēja izstādes, kurās sāku piedalīties no 1983. gada. Koks ir materiāls, ko tehniski pārvaldu, un tā varu izpaust savas radošās idejas.
Izstādes “Ne-lietas” kuratore Inese Baranovska par jums raksta: “Mākslinieks padomju režīma strikto stilistisko nodalījumu vides ietvaros centās strādāt starpdisciplināri.” Vai varētu teikt, ka tolaik “slēpāties aiz amatniecības”, lai varētu materiālā domāt konceptuāli? Kā atceraties savu darbību tolaik?
Tajā laikā daudzi mākslinieki par savu izteiksmes veidu izvēlējās plakātu, un, kad biju izgatavojis vienu no saviem pirmajiem darbiem – birokrātijai veltīto “Aso krēslu” –, tas bija mans plakāts materiālā. 80. gados lietišķās mākslas izstādēs dominēja funkcionāli un dekoratīvi priekšmeti. Mēs ar kursabiedriem nodibinājām Jauno koktēlnieku grupu un sarīkojām vairākas izstādes galerijā “Jāņa sēta”, kur neviens izstādītais darbs nebija funkcionāls, bet kaut kas starp skulptūru un dizainu.
Jūsu darbus mēdz raksturot arī kā eksperimentālu dizainu.
Eksperiments ir tad, kad es spēlējos ar gravitāciju, mēģinu nostādīt priekšmetu neiespējamā pozīcijā, kā piemēram, “Kumode”, “Perspicere” vai “Skrienošie krēsli”. Kad piefiksēju idejas uz papīra, es vēl nedomāju, kā to izgatavot materiālā. Un šeit sākas izaicinājums, vai to var dabūt gatavu.
Šķiet, ka katrs nākamais darbs jums ir kā tehniskas varēšanas izaicinājums. Kā šajā laikietilpīgajā procesā noturēties pie idejas?
Sākot darbu pie jauna projekta, man ir tikai aptuvena nojausma par tā realizāciju. Darba gaitā parādās daudzi neatrisināti jautājumi. Kādu savienojumu veidu izvēlēties, līdzsvara meklēšana, materiāla biezums un daudzi citi momenti. Dažos darbos ir iestrādāti slēpti triki, kurus sapratīs tikai amatnieks. Taču nekad neatkāpjos no sākotnējās vizuālās ieceres, objektam jāizskatās tādam kā zīmējumā.
Un ko jums māca neveiksmes?
Daudz tiek domāts, lai lielas kļūdas nenotiktu, bet, protams, tās gadās. Man vajadzētu būt lielai amatniecības pieredzei, bet vienalga – katru nākamo darbu iesākot, ir daudz tehnisko neskaidrību. Bet, ja darba procesā rodas šaubas par kādu risinājumu vai kvalitātes problēmu, tas obligāti jānovērš, jo šā vai tā tas beigās iznāks ārā, dursies acīs. Ar laika distanci redzu, kuri darbi nav bijuši tik veiksmīgi. No tā arī mācos.
Jūsu skulptūras bieži pretojas ne tikai funkcijai un lietderībai, bet arī gravitācijai. Un tās ir arī personīgu vērojumu uzlādētas. Piemēram, viens no nesenākajiem objektiem “Spriedze” radās kā reakcija uz karu, savukārt “Pašizolācijas krēsls” – kā atbilde pandēmijai. Vai darbu veidošanas procesu varētu saukt par “meditāciju par tēmu”?
Kaut kādā ziņā jā. Šos divus darbus ietekmēja ārējie apstākļi, bet tā nav ar visiem darbiem. Reizēm aizrauj kāda forma, un tad es ar to izspēlējos visādos veidos. Savā darbnīcā kā pasūtījuma darbus esmu izgatavojis daudzas sarežģītas kāpnes. Tā man radās idejas šajā virzienā savām skulptūrām. Kāpnes no praktiska priekšmeta pārvēršas par filozofisku ideju. Kāpnes “Skorpions” norāda uz to, ka, kāpjot augšā, kāpējs ne vienmēr tur nokļūst.
Daži no jūsu darbiem ir arī apdzīvojami, lai neteiktu interaktīvi, – “Pašizolācijas krēslu” var izmēģināt paši apmeklētāji, savukārt uz “Svārsta” izstādes atklāšanā norisinājās dejas performance. Kā jūsu mākslas darbu dzīvi ietekmē skatītāji un lietotāji?
Cilvēka figūra piešķir darbam mērogu un rada papildus asociācijas par mākslas darbā iekodēto nozīmi, kā piemēram, darbos “Balerīna” vai “Skorpions”. “Pašizolācijas krēsla” ideja jau sākotnēji paredzēja cilvēka klātbūtni. Pandēmijas laikā visi tika iesprostoti lielākās vai mazākās telpās. Es to uztvēru burtiski.
Arī lielformāta objekts “Svārsts” iemieso pasaules trausluma ideju. Pastāstiet par šī darba tapšanu, kas ir bijis laikietilpīgs process daudzu gadu garumā!
Pusizliektā forma mani vajā jau sen, es to esmu izmantojis dažādās kombinācijās daudzos darbos, sākot ar Mezozoja kokiem 2008. gadā. Jau pašā sākumā biju iecerējis to taisīt lielu. Izveidoju 40 metrus garu konstrukciju no auklām un koka līstēm, lai iegūtu priekšstatu par apjomu. Bija paredzēts to izstādīt Latvijas Nacionālās bibliotēkas vestibilā, bet ideja tika atlikta. Pa laikam pie “Svārsta” atgriezos savos zīmējumos un maketos. Izstāde “Ne-lietas” bija labs iemesls beidzot to izgatavot. Tas ir kinētisks objekts. Svārsta lielo masu kustina ar elektroniku aprīkots vilciens, kuru skatītājs neredz un nedzird.
Gandrīz katrs no izstādē skatāmajiem darbiem piedāvā kādu negaidītību, paradoksu, pretstatu un spēli ar skatītāja redzes leņķi.
Jebkas satur savu pretstatu – pretstats tam piešķir jēgu. Bieži izvēlos tradicionālas lietas, kuras pārvēršu vai reizēm arī personificēju, piemēram, darbā “Skrienošie krēsli”. Pie tā nonācu, domājot, kā ar statisku priekšmetu panākt kustības ilūziju.
Vērojuma ilūzija varētu būt viena no izstādes saistvielām. Kāpēc tieši šobrīd nolēmāt rīkot plašu izstādi?
Man bija radušies pāris jauni darbi, kurus parādīju Rihardam Funtam. Viņš mani rosināja sarīkot plašāku izstādi un uzņēmās tās organizēšanu. Par izstādes kuratori piekrita būt Inese Baranovska. Bija nolemts izstādei paredzētos darbus iepriekš nekur nerādīt.
“Ne-lietas” būs jūsu pirmā personālizstāde ilgākā laika posmā. Kas šajā laikā jūsu darbībā ir mainījies?
Mana iepriekšējā personālizstāde bija 2016. gadā Siguldas pils kompleksā – “Svārsts, skrienošais un Hindenburgs”, arī tās dizainers bija Rihards Funts. Jaunajā izstādē “Ne-lietas” ir izstādītas astoņas lielformāta skulptūras, kuras radīju pēdējo trīs gadu laikā un pirmo reizi izlieku publiskai apskatei. Domāju, ka esmu kļuvis lakoniskāks, precīzāks idejā un formā. Pirmo reizi izstādu izmēra ziņā lielāko darbu, kādu jebkad esmu radījis, – “Svārstu”.
Izstādes koncepcija tapusi ciešā sadarbībā ar dizaineri Rihardu Funtu. Kāds bija izstādes idejiskais izejas punkts?
Savas sajūtas esmu izpaudis dažādos, it kā savstarpēji nesaistītos objektos, un tomēr dīvainā kārtā tie veido vienu veselumu. Sev dotais virsuzdevums ir ar tīru formu un skaidrām līnijām panākt efektu, ka miera stāvoklis ir iluzors. Tas ir mans mēģinājums atdzīvināt Pinokio.
Kokā kā materiālā meklēt kustību, vieglumu, rotaļīgumu?
Materiālam nav nozīmes. Līdzīgus uzdevumus risina tēlnieks Pauls Jaunzems akmenī.
Īpašu vieglumu man izdevās radīt izstādē “Insekti”, kur izveidoju divpadsmit milzīgu zirnekļu grupu, kas ar garajām, tievajām kājām tikai jaušami saskārās ar zemi.
Esat piedalījies Riharda Funta rīkotajās vasaras skolās kā pasniedzējs. Kas, jūsuprāt, ir vērtīgākais un interesantākais šajā darbā?
Strādāt komandā ar jauniem cilvēkiem!
Kā redzat koktēlniecības attīstību, vai varat izcelt kādus interesantus autorus? Un kas jūs interesē šā brīža Latvijas mākslā vispār?
Sevi nepieskaitu pie koktēlniekiem, lai arī esmu to mācījies. Savos darbos plastiskās detaļas izveidoju mālā, un kokgriezējs tās realizē kokā. Latvijā koktēlniecība pastāv kā amatniecības veids, nevis māksla.
Aizejot uz izstādi, man vajag pārsteiguma momentu, redzēt profesionālismu, prasmi, kvalitatīvu izpildījumu. Gribu izcelt mākslinieku pārus Mareunrol’s un Skuja Braden.
Titulbilde: Jānis Straupe. Foto: Estere Rožkalne
